Pacietīgi un ar nolaistu skatienu Kals Termens noklausījās soda sprediķī, kuru viņam noturēja tā boksa treneris Tuks Merrijs. Tas notika pēc tam, kad Kals uzskatāmi un ar visiem sīkumiem bija pastāstījis par savu svētdienas cīņu ar Bidu Hetfīldu. Viņš pats juta, ka bijis pārāk godkārs un par agru uzticējies tām zināšanām, kuras brašais treneris mēģināja tam iemācīt ikdienas treniņos.
«Tu būtu to puišeli sakāvis lupatās, ja neizdarītu visu iesācēju kļūdu — nepazaudējis mieru,» Tuks sacīja ar nopietnu seju. «Tikko viņš iesit tev reiz pa degunu un mazliet ievaino, tu kļūsti nikns un sāc trakot. Bet niknumā aizmirsti visus iemācītos sitienus un bungo vaļā kā akls. Protams, tā jau neko nevar panākt. Esmu ļoti neapmierināts ar tevi, dēls. Par visām lietām tev jāmācās saņemt sitienus, saņemt pasmaidot — un lai arī viņi ir cik cieti.»
«To es vienkārši nevaru,» Kals atbildēja. «Arī tad, kad tu man iebelz ar kādu no saviem brīnišķīgajiem sitieniem — kādu «degunslauķi», kādu «zobusuku» vai kādu «vēderlieci», kā tu tos sauc — es katrreiz varētu dusmās kliegt un tevi nosist uz līdzenas vietas.»
«Tā jau ir tava galvenā kļūda, Kal. No tās tev jāatradinās! Bez tam, protams, ir īstais ārprāts saķerties ar tādu vīru, kā Hetfīlds, ja tik maz sagatavots kā tu. Un viņš ir vismaz divdesmit piecas mārciņas smagāks, lielāks un vecāks par tevi. Viņam tavs roku sniegšanas attālums par īsu un tad tavam kāju darbam arī jākļūst daudz veiklākam. Pagaidām pieturies pie ļaudīm kā Vess un Tims, bet skrandaini Hetfīldu atstāj man. Pie gadījuma es parūpēšos par viņu.»
Kals dziļi uzelpoja un, sakodis zobus, sāka atkal ikdienas vingrinājumus ar smilšu maisu. Saruna notika kādā krūmu noslēptā vietā, kurā Tuks Merrijs iepazīstināja Kalu ar pašaizsardzības cēlo mākslu.
Pēc pabeigtām mācībām skolotājs un skolnieks šķīrās. Pasitis padusē labi iesaiņotos boksa cimdus, Tuks laiski čāpoja uz zāģētavu — savu darba vietu. Kals devās pāri uz ganībām, dabūt vienu no saviem zirgiem. Pirmais, ko viņš nejauši uzgāja, bija tā mazais, bet ļoti mežonīgais indiāņu zirgs «Zibens». Varbūt te nebija nekāda nejaušība, bet gan tieša rīcība, kuras iemesls bija tas, ka Džordžija Stokvela no visiem Termenu zirgiem tieši šim deva priekšroku?
Patiesībā «Zibens» nebija nekāds dāmu zirgs. Tam viņš bija par daudz bīstams. Bet Džordžija tieši tādēļ pastāvēja pie tā izvēles. Viņa bija ar to jājusi divas reizes — pirmo reizi tas bija gājis pavisam labi, tomēr otrreiz «Zibens» bija Džordžiju nometis. Kals tad paskaidroja, ka trešo mēģinājumu viņš nepieļaus. Pie tā viņš arī palika, mazāk baidīdamies par to, ka Džordžijai kaut kas nenotiek, kā glaimu dēj, ar kuriem viņa centās izdabūt no tā atļauju. Tie viņu dīvaini aplaimoja, turklāt vēl nāca klāt tas, ka viņa «Zibens» pēkšņi bija ieguvis milzīgu vērtību biedru acīs. Ja pirms Džordžijas ierašanās neviens nebūtu zirgu izvēlējies, tad nu par to tika izdarīti visvilinošākie piedāvājumi.
Kad Kals tuvojās aploka vārtiem, viņš, par lielu izbrīnu redzēja Džordžiju sēdus uz aploka žoga virsējās kārts. Viņa bija savā jājamuzvalkā — bez šaubām tā bija viņam uzglūnējusi.
«O, tas ir jauki, ka gribi ņemt mani līdzi,» viņa tam uzsauca. «Tu taču «Zibeni» sagūstīji man, vai ne?»
«Nē — kādēļ tu tā domā!»
«Vai tu nejāsi uz Tonto kanjonu?»
«Tomēr.»
«Nu tad tā! Tavs vectēvs sacīja, ka es varot doties tev līdzi.»
«Neskatoties uz to, diemžēl, nekas neiznāks.»
«Kādēļ ne?»
«Tas ir tālu un apgrūtinoši — zaļradzim tas katrā ziņā nav iespējams.»
«Bet es taču visu mūžu palikšu zaļradzis, ja tu man nekā nerādīsi,» viņa žēlodamās sacīja.
«Ak, tas jau nav manis dēļ, tev tikai «Zibens» prātā … ja tas piederētu kādam citam, tu būtu priecīga.»
«Būtu arī!» Tagad jau viņas balss skanēja asi: «Tu vienmēr esi tik nopietns, nevari panest nevienu joku, bet es nu reiz gribu būt jautra.»
Nevis viņas balss maiņa, bet gan Tima Matjūza tuvošanās bija tā, kas Kaļam lika piekāpties.
Tims nāca klāt, dziļi nolieca sombrēro un smaidot jautāja:
«Nu, ka bus, mis Džordžija, vai mes šodien kopīgi ne- izjāsim?»
«Mis Stokvela dosies man līdzi,» Kals strupi atteica. «Tu taču zini, ka viņa izmanto tikai «Zibeni» — tādēļ tas arī man te ir.»
Džordžija tam mīļi uzsmaidīja. Bet likās arī, pret Timu Matjūzu viņa nebija noskaņota slikti. Kamēr Kals atveda otru zirgu un abus kustoņus apsegloja, viņš dzirdēja abus dažas reizes skaļi un sirsnīgi smejamies. Turklāt viņš netika vaļā no nepatīkamās sajūtas, ka pats ir abu trokšņainās jautrības iemesls. Tomēr viņš likās neko nemanām un, atvezdams apseglotos zirgus, prata tā sevi pārvarēt, ka Tims pēkšņi piezīmēja:
«Tev jau staro visa seja, it kā tu būtu ieguvis strēlnieka karaļa godu!»
Viņš nepagodināja Timu ar atbildi, bet klusēdams palīdzēja Džordžijai tikt seglos. Kad arī viņš gribēja kāpt zirgā, tā pēkšņi iesaucās:
«Ak, manas brokastis! Gandrīz būtu aizmirsusi… Tur pāri, uz vārtu staba tās karājas!»
Viņš steidzās pēc mazās mugursomas. Viņa jau jāja uz priekšu. Kad viņš gribēja tai pasniegt somu, tā pavirši atteica:
«Paturi vien tu!»
«Ko — tu uztici man savas brokastis?»
«Tev uzticētu visu,» viņa koķeti atbildēja.
«Pati sevi arī?»
«Tas ir cits jautājums. Tu esi untumains un, galvenais, greizsirdīgs. Bet par spīti tam — jā, kad manī radīsies ideja kādam uzticēties, tad, man šķiet, izvēlēšos tevi.»
«Tas jau skanēja gandrīz kā kompliments.»
«Kaut tu varētu nojaust, kāds milzīgs kompliments tas ir, ja skan no manas mutes!»
Gandrīz divas stundas viņi klusēdami jāja blakus. Bieži vien šaura taka tos spieda jāt vienam aiz otra. Kals bija nodarbināts ar savām domām, Džordžija ar savu zirgu. Tas līdz šim visā visumā izturējās ļoti krietni un tikai pāris reižu sāpīgi ietrieca viņas ceļgalu kokā. Pamazām viņai radās drošības sajūta, viņa vairs nevēroja sava kustoņa saslietās ausis, bet varēja pievērsties pavadonim.
«Par ko tu domā, Kal?» viņa jautāja.
«Vai tu to tiešām gribi zināt?»
«Vai citādi es vispār to jautātu?» viņa vīzdegunīgi attrauca. «Bet ja tavas domas ir tikpat drūmas, kā tavas sejas vaibsti, tad vari tās paturēt pie sevis.»
«Tādas tās gan nav — tieši otrādi! Domāju, ka nu drīkstu pats apmesties savrup, radīt pats savu namu un darbības aploku!»
«Nu, un? Vai tas ir kaut kas lielisks?» viņa nesaprotot jautāja.
«Zināms — man tas ir tāds!»
«Vai tu ņemsi tur arī ļaudis līdzi?»
«Ak ko, man viss būs jādara vienam; vajadzēs vārīt un mazgāt, cirst kokus un slaukt, art, sēt un novākt ražu!»
«Na, veseli ēduši, pateicos — man tas nav nekas un,
starp citu, arī tev tas nav nekas! Par to vari būt drošs! Šādai lietai tu neesi pietiekami liels aizmežnieks. Tāds puisis kā tu, izglītots un mācījies, arī pilsētā tiek uz priekšu. Kādēļ tu to nevēlies?»
«Tādēļ, ka mīlu zemi un vientulību; ka manās acīs vienīgi tas ir īsts vīrietis, kas apstrādā savas dzimtenes zemi!»
«Tas jau skan visai svinīgi, gandrīz pārliecina — bet baidos, manī tas viss gājis zudumā. Pagaidām šādas lietas mani nesajūsmina.»
«Kas zina, varbūt tu reiz atgriezīsies.»
Viņa smējās un cirtām lidojot, purināja galvu. Tad viņi atkal klusēdami jāja tālāk, līdz pēkšņi Džordžija sajuta izsalkumu un vēlējās brokastot.
Kals meklēja noderīgu vietu un to atrada zem ēnainas sikomores, kādā paugurā, no kura viņi varēja pārredzēt plašo ieleju ar tās rudens rotā greznotiem mežiem. Džordžija ēda ar labu ēstgribu, bet viņam kakls likās kā aizsiets.
Pēc ēšanas viņa lūdza tam cigareti, ko Kals uztina trīcošiem pirkstiem. Tomēr pamazām tās omulīgais noskaņojums pārņēma arī viņu. Cik krāšņi te bija — pie viņas sāniem!
«Vai tu esi apmierināts ar mani kā jātnieci?» viņa iejautājās, kad Kals savilka ciešāk, pirmīt atlaistās seglu siksnas.
«Ļoti! Tu turējies lieliski! Katrā ziņā — grūtākais vēl tikai nāks.»
«Mums būtu biežāk jāizdara šādi jājieni,» viņa ieminējās. «Zini ko? Rakstīšu tēvam, lai viņš atsūta man naudu. Tad atpirkšu tev «Zibeni» — tas taču ir ļoti jauks.»
«Diemžēl, tas nebūs iespējams.»
«Kādēļ ne?»
«Tādēļ, ka «Zibens» vairs nepieder man!»
Ļauni spīdīgām acīm viņa ieurbās Kalā.
«Tu viņu pārdevi?» tā asi jautāja.
«Nē — atdāvināju!»
«Un kam viņš tagad pieder?»
«Tev!»
Kā mēma viņa lūkojās Kalā.
«Man? Tu gribi viņu dāvināt man?» viņa nesavaldīgi jautāja.
«Protams, kā viņš te stāv, ar segliem, segu un iemauktiem. Kopš šīs dienas «Zibens» ir tavs īpašums.»
Viņa gavilējot metās tam ap kaklu.
«Tu esi zelta puisis!» viņa sauca un to sirsnīgi noskūpstīja.
Kad Kals juta viņas lūpas sev pieskārāmies, tam likās, ka tūlīt būs jāsaļimst. Viņš gribēja to satvert — tomēr viņa jau lepni lēca — pirmo reizi bez cita palīdzības — sava zirga seglos.
* * *
Pagaidām no Džordžijas ierosinātajiem kopējiem izjā- jieniem nekas neiznāca. Nākamajā vakarā, īsi pirms gulētiešanas, Henrijs Termens sapulcēja savus kovbojus un sacīja:
«Zēni, jānopļauj Boida kviešu druva. Tēvocis Gards rīt sūtīs turp savus ļaudis, un arī jums atkal reiz jāspļauj delnās, kaut arī nebūtu nekādas patikas.»
«Gluži pretēji, tēvoci Henrij,» Vess sauca. Viņš, kā pļāvējs, bija klase pats par sevi un pārspēja citus. «Man šķiet, tā ir gluži jauka pārmaiņa!»
«Jo labāk,» vecais smaidīdams atbildēja, «bez tam, ar tik daudz darbaspēka visa lieta būs nokārtota, vēlākais, trīs dienās. Tad visiem vīriem būs jāsāk cirst kokus un jātēš baļķi — Kals grib apmesties pie «Klints avota».»
«Na nu, kādēļ tad uzreiz tāda steiga?» Vess jautāja, griezdamies pie Kala.
«Tēvocis Gards padzirdējis, ka Hetfīldam arī nolūks tur apmesties. Un, protams, tēvam negribas, ka Saunders šādā veidā iedzītu ķīli mūsu ganību apgabalos.»
«Jā, bērni, lieta steidzama, «vecais fermeris apstiprināja. «Tādēļ rīt arī Tuks Merrijs ies pļaut kviešus.»
«Tas smieklīgais klauns?» Vess ieminējās nievājošā balsī. «Ko viņš varēs mums palīdzēt ar saviem izgrabēju- šiem kauliem?»
«Tu vērtē viņu pārāk zemu, tāpat kā visi pārējie,» Henrijs Termens atteica. «Katrā ziņā viņš ir krietnākais spēks, kāds man bijis dzirnavās. Arī kā pļāvējs viņš darīs savu.»
«Es pat deru, ka viņš izdarīs vairāk nekā mūsu rekordists,» Kals sacīja. «Ves, vai nevēlies derēt? Viens no maniem zirgiem pret tavu veco āzi!»
«Man šķiet, tu rīkojies mazliet vieglprātīgi ar saviem zirgiem,» Vess teica kā no augšas. «Pirmkārt, tu saderi ar Timu Matjūzu uz savu labāko zirgu, tad atdod «Zibeni»
mis Džordžijai, droši vien, ari derības dēļ, un nu tas! Patiesībā nevēlos izmantot kāda cilvēka neprātību, bet ja vēlies, pieņemu derības.»
«Norunāts!» Kals sacīja. «Turklāt vēl deru atsevišķi, ka laimēšu visas trīs derības.»
«Uz ko?» Vess ņirdza.
Kals sāka skaitīt, kas tam vēl piederēja: divi zirgi, automātiskā Vinčestra šautene, laso, sudraba pieši, kuru dēļ Vess viņu apskauda un segli. Pašlaik viņš gribēja pievienot piecdesmit dolārus skaidrā naudā, kad iejaucās tēvs.
«To tu, cerams, nedarīsi dēls,» viņš teica. «Un vispār, šī muļķīgā derēšana jāatmet — ja gribi nomesties atsevišķi, tev jāpietur savas mantas.»
Pirmās derības Kals vinnēja nākošajā rītā, pateicoties brāļa Enoka rīcībai. Tas, kā grupas vadonis, noteica, ka sacīkstei jānotiek īsi pirms pusdienas pārtraukuma, nevis, kā Vess prasīja, tūlīt, ierodoties druvā. Viņš teica, Vess jau no bērna dienām pazīst šo darbu, tādēļ esot gluži taisnīgi ļaut, lai Tuks Merrijs, kas vēl nekad nav turējis rokās izkapti, mazliet iestrādātos.
Arī Enoks, kā īsts amerikānis, mīlēja visa veida derības, tādēļ viņš labprāt uzņēmās lietas vadību. Tika nospraustas divas, vienādi platas un garas strēmeles. Kurš pirmais nopļaus un saliks statiņos savā strēmelē augošo labību, tas būs uzvarētājs.
Pēc starta šāviena Vess metās trakā tempā uz priekšu un būtu uzvarējis Tuku Merriju, lai gan tas, kā iesācējs, turējās ļoti labi. Bet sienot un kraujot statiņus, savu garo roku neticamā sniegšanas tāluma atbalstīts, Tuks tomēr kļuva ātrāk gatavs. Enoks paskaidroja, ka tas uzvarētājs — «ar trīs garumiem»!»
Acīmredzot, Kala gaviles, stipri bojāja Vesa nervus. Arī ēšanas laikā viņš bija ārkārtīgi sliktā omā. Vēl nebija sākti pēcpusdienas darbi, kad to redzēja dzīvā sarunā ar Timu Matjūzu. Kas abiem bija pārrunājams, parādījās pēc darba beigām. Proti, tikko bija savākti rīki un mantas, Tims piegāja Kaļam un teica:
«Patiesībā arī mēs tūlīt varētu izšķirt savas derības. Ir jau oktobra otrā puse un līdz Silvestrim tu taču nekļūsi daudz stiprāks. Es pašlaik ļoti labi varētu lietot tavu derību zirgu.»
Jo vairāk tādēļ Kals steidzās piekrist šim priekšlikumam, ka pāri, uz ceļa bija ieraudzījis Džordžiju un tās māsu. Acīmredzot jauko vakaru viņas izmantoja pastaigai.
Par savu lietu viņš jutās pilnīgi drošs — tikai nedrīkstēja zaudēt drosmi. Turklāt viņam bija jāuzmana savu «kāju darbība», kā Tuks vienmēr kala tā atmiņā.
«Jauki, kad jau tu tā vēlies pērienu,» viņš sacīja.
«Tikai ne tik uzpūtīgi,» Tims Matjūzs pašapzinīgi atteica. «Esmu tevi jau četras reizes iepēris — kādēļ lai piekto reizi notiktu otrādi?»
Viņi nostājās zem liela valriekstu koka, kur zeme bija līdzena. Ka no ceļa viņus tur varēja labi novērot. Kaļam bija tieši pa prātam.
Viņš uzvilka vecos cimdus, kurus izmantoja jājot un, skatītājiem par lielu izbrīnu, sāka lēkāt ap savu pretinieku.
«Kāju darbs!» viņš sev teica.
Tims, mežonīgs, bet nepratējs kauslis, brāzās viņam virsū, bet sākumā neatklāja nevienu vietu, kuru -Kals varētu izmantot. Tomēr drīz vien viņš maldinot un izvairoties, sakaitināja Timu tiktāl, ka tas zaudēja pašsavaldīšanos un kļuva nepiesardzīgs.
«Uzmaniet, zēni!» Kals uzsauca skatītājiem. «Jūs taču ziniet, cik labais Tims lepns uz savu klasisko degunu?»
Te viņš sita ar kreiso roku maldinātāja sitienu, kuru Tims mēģināja atvairīt. Tai pašā mirklī Kala labā dūre varēja atrast ceļu uz Tima degunu, kas nemaz nebija klasisks. Iespaids bija satriecošs un pēc tā vairs neatlika nekas, ko vēlēties.
«To sauc par iepazīšanos ar mani,» Kals ironiski teica.
«Es tev izslaucīšu degunu,» Tims kliedza. «Es tev parādīšu!»
Kā satraukts vērsis viņš bruka tam virsū, tomēr vairums tā sitienu ķēra gaisu, kamēr Kals trāpīja gandrīz bez izņēmuma.
«Tā atkal iepazīšanās ar mani,» Kals sauca. «Uzmanies, dabūsi vēl!»
Tims nepaspēja izgrūst dusmu kliedzienu, kas tam jau bija uz lūpām — viņš stāvēja saviebtu seju un ieplestām acīm, cīnīdamies pēc elpas. Kals bija tam iesitis to pašu sitienu, ar kuru Tuks Merrijs izsita resno Blūmu no cīņas. Cik smieklīgi vienkārši tas bija, ja nezaudēja aukstasinību!
Labi tēmēts, spēcīgs sitiens darīja nežēlīgajai cīņai galu. Tims sagura, nokrita zemē un palika guļot.
«Piecelies,» Kals sauca, «esmu pašlaik tik labi iegājis cīņā!»
Tomēr nabaga Tims vairs netika augšā, lai kā arī pūlējās. Viņš tikai plātīja muti, kā zivs sausumā un turēja rūcošo galvu.
Izlauzās milzīgas gaviles, visi tā kliedza cits caur citu Kaļam, ka viņš sākumā nesaprata ne vārda. Kad pirmā sajūsma aprima, Enoks mierīgi un lietišķi paskaidroja:
«Varat mani saukt par sasodītu lopu un zirgu zagli, ja Kals nav pēc visiem likumiem nopēris Timu Matjūzu!»
Visi piebalsoja. Bet par šā apgalvojuma patiesumu visvairāk bija pārliecināts pats Tims.
«Kas tam puisim bija aiz auss?» viņš jautāja Enokam, kad tas palīdzēja tam piecelties.
«Tikai manas dūres,» Kals atteica, novilka cimdus un sniedza uzvarētajam pārbaudīt. Tas lūkojās uz cimdiem un neticīgi jautāja:
«Bez … klints gabaliem?»
«Ak, pasarg,» Enoks drošināja. Viņš bija noņēmis savu kaklautu un slaucīja Timām no sejas asinis. «Viņš godīgi tevi uzveica. Tikai tas notika pārsteidzoši ātri.»
Kals nometās uz ceļiem Tima priekšā un turēja tam pretī savu izstiepto roku.
«Vai sitīsi saujā?» viņš jautāja.
Tas Timām bija smags brīdis — būt uzvarētam! Bet ko darīt, viņš taču tāds bija un turklāt pamatīgi. Viņš lēnām pagrūda tā roku.
«Kā tu to varēji izdarīt?» viņš iejautājās.
«Zirga spērieni nav izprieca, bet tomēr tikai bērna rotaļa pret to, ko tu man pasniedzi.»