7. nodaļa PAZEMĒ
Zārbergs nekustēdamies stāvēja drēgnajā velvē.
Viņu bija pārņēmušas bailes, vēl vienmēr tas klausījās.
Projām viņi ir, — laupītājs murmināja. — Virsnieks tiešām ir zvērīgs tēviņš. Bet manam nodomam tas nav nekāds šķērslis. Es pats gribu komandēt mūsu pulku un saņemt lielāko laupījuma daļu. Lips Tulians jādabū pie malas. Hm, tas nenāksies tik viegli, jo viņš ir ļoti stiprs un gudrs. Bet gan radīsies izdevība … Ne velti mani sauc par Zārbergu.
Tad viņam šķita, it kā tas atkal dzirdētu klusu vaidu. Strauji apkārt apsviedies, laupītājs ieraudzīja Elzbeti, kas gulēja uz akmens bluķim pārklāta bieza mēteļa.
Ā, viņa mostas, — laupītājs čukstēja. — Velns un elle, tāds skuķēns kā pumpurs. Kur gan Lips Tulains viņu laupījis? Hm, viņa ir zemnieku drēbēs, bet seja — pat grāfa bērnam nevar būt skaistākas!
Laupītāja acis iedegās, un viņa pirksti skāra Elzbetes ķermeni.
Meiča atkal ievaidējās; Zārbergs, pašam nemanot, atkāpās taisni tajā brīdī, kad meitene pavēra acis.
Kur es esmu? — maiga balstiņa ierunājās.
Pie mīļiem, labiem ļaudīm, manu skaisto bērniņ, — Zārbergs glaimi atbildēja.
Elzbete uzrausās kājās. Sāka atcerēties — vai viņa neatradās pie laupītāju vadoņa? Kur viņas audžutēvs, ciema vecākais, kur ciema ļaudis?
Ak, mans Dievs, kas ar mani noticis, kur es esmu? — nabaga bērns vaimanāja, lielas asaru pērles sāka ritēt pār bālajiem vaigiem.
Klusu, klusu, — Zārbergs mierināja, baidīdamies, ka viņas balsi neizdzird augšā.
Elzbete sēdēja uz akmens bluķa.
Kas tā par šausmīgu telpu? Kur viņš ir? — Elzbete dvesa. — Man prāti sāka jukt, kad dzirdēju briesmīgo vārdu.
Ā, jūs domājat Lipu Tulianu?
Jā, kur viņš ir? — Elzbete, bai|u trīsu pārņemta, jautāja.
O, virsnieks drīz nāks, — Zārbergs atbildēja, viņas augumu skatiem vai aprīdams.
Elzbete atbalstīja galvu pret auksto mūri.
Viņš nāks atkal … — viņa stostījās gaistošu balsi.
Zārbergs virzījās tuvāk.
Jus laikam baidāties no virsnieka, "jaunkundz?
Elzbete neatbildēja.
Vai man jūs nepasargāt no viņa? — Zārbergs gausi jautāja.
Lielām, izbaiļu pilnām acīm viņa lūkojās blēdī.
Ļaujiet man iet, — Elzbete lūdzās. — Es steigšos projām, es nevēlos redzēt neviena, tikai klusā mežā izbeigt savu nožēlojamo dzīvi, un . . .
Skaļas elsas apslāpēja viņas balsi.
Bet jaunkundz, — Zārbergs līdzcietīgā balsī iesaucās. — Kā jūs spējat tā runāt? Tik jauna, daiļa meitene domā par nāvi un miršanu. Uzlūkojiet mani! Vai es neesmu patīkams zēns? Es jums visur paklausītu un visas jūsu ilgas piepildītu.
Elzbete bailēs sarāvās un mirkli uzlūkoja to.
Ko jūs teicāt?
Nu, varu arī atklāti runāt. Mūsu virsnieks ir nepārspējams zellis, un dusmu brīžos no tā jābaidās. Bet es vienmēr esmu godīgs zēns, kam patīk jaunas, skaistas meitenes. Pamēģiniet ar mani, jaunkundz!
Zārbergs pievirzījās meitenei tuvāk un mēģināja to satvert, bet viņa ātri atrāvās.
Neaizskariet mani! — Elzbete dusmīgi iesaucās. — Atpakaļ, ko jums vajag no manis?
Jūsu mīlu!
Mans Dievs, pasargi mani no šī nelieša! — Elzbete, rokas paceldama, nāves bailēs lūdzās.
Jaunkundze… — Zārbergs atkal mēģināja to apkampt.
Nekad, — Elzbete vaidēja.
Ak tā", nu tad es pats ņemšu, kas man patīk, — Zārbergs iesaucās un kā tīģeris satvēra trīcošo meiteni.
Elzbete skaļi iekliedzās.
Nu, sirsniņ, — nelietis dvesa. — Tagad tu esi mana. Oho, mazā, viltīgā kaķene, laikam gribēsi vēl sevi aizsargāt. Nu, tas tik būs joks!
Tad laupītājs pacēla drebošo Elzbeti.
Veltīgi viņa cīnījās pretī. Spēki to atstāja, un laupītājs aiznesa savu trīcošo upuri uz akmens sola.
Palīgā! Palīgā! — Elzbete sauca.
Kliedz tik, — Zārbergs ņurdēja, aizturēdams tai muti. — Esi klusa, tu būsi mana … tu …
Pēkšņi kāda droša roka sagrāba laupītāja plecu. Elzbete kļuva brīva, un Zārbergs smagi atkrita pret mūri; drausmīgi lādēdamies viņš grīļojās kaktā.
Lips Tulians ar kreiso roku turēja Elzbeti, bet labā bija sagatavota jaunam uzbrukumam.
Zārberg, — jaunais virsnieks jautāja. — Vai es tev šo jaunavu uzticēju? Atbildi, vai…
Laupītājs nedroši saliecās, it kā gaidītu dzelzs dūres belzienu, kas bez žēlastības to sadragātu.
Elzbete piespiedās pie jaunā vīra krūtīm. Tā saprata, ka laupītāju virsnieks saudzēs viņas godu, jo tik godīgas acis nespēj melot.
Beidzot Zārbergs izlīda no kakta un slepeni, naidīgi uzlūkoja Lipu Tulianu, kas arvien vēl mierināja drebošo Elzbeti.
Ļaujiet man aiziet, — stostīdamās lūdzās satrauktā meitene. — Zvēru, ka jūs nenodošu. Tik ļaujiet man iet, es jūs ļoti, ļoti lūdzu. Es nevaru še palikt.
Bet tomēr jūs še paliksit, — jaunais cilvēks laipni teica. — Vai jums šķiet, Elzbet, ka ciemā jums uzsmaidīs labāks liktenis? Audžutēvs jūs piespiedīs doties pie altāra ar riebīgo Florianu.
Nekad ne, es miršu — man apnicis dzīvot, — tā izbijusies vaimanāja.
Un tomēr jūs dzīvosit, — Lips Tulians teica. — Jūs esat par skaistu un labu, lai es ļautu nelietīgajam vecim jūs samaitāt. Es jūs aizvedīšu drošā vietā un vēlāk izlemšu jūsu likteni.
Savādi, pirms brīža Elzbete ar bailēm iedomāja bīstamo vīru un neticēja, ka tas varētu būt viņas aizstāvis. Un nu tā paklausīgi padevās viņa gribai kā mazs bērns, bet Lips Tulians tak bija laupītāju vadonis. Elzbete pat nejautāja, uz kurieni jaunais cilvēks grib viņu vest, viņa uzticējās tam, kas to izglāba lielākā nelaimē, un uzticīgām acīm pazagšus ieskatījās bandītu vadoņa vīrišķīgi skaistajā, nopietnajā sejā.
Zārbergs skatījās viņos ar ļaunu, iešķību skatu.
Skaistus vārdus viņš prot runāt, — nelietis domāja. — Ha, ha, ha — ar saviem glaimiem tas iekaro meitenes uzticību, lai mazā spītniece nepretotos. Bet mēs vēl neesam galā — pagaidiet, es kļūšu bandas vadonis, man piederēs skaistā meitene, vēl tik Lips Tulians ir par šķērsli. Kad viņa vairs nebūs, es sasniegšu kāroto mērķi. Viņam jāmirst, tad es viens pats būšu pavēlnieks. Elle un velns!