— Turpiniet, — viņa uzstāja, — sakiet kaut ko!
— Jā, mem, es teikšu kaut ko. Katrā ziņā teikšu. Vai zināt, ko es darīšu? Es piecelšos no krēsla un iešu ārā pa durvīm. Es atņemtu jums revolveri, bet jūs varat pastrādāt muļķību un nospiest mēlīti. Lai revolveris paliek jums.
Tas ir labs. Kā jau teicu, es iziešu pa durvīm. Un jūs nešausiet. Vajag būt dūšai, lai nogalinātu cilvēku, bet jums tās nav. Tagad sagatavojieties un pamēģiniet nospiest mēlīti. Es jums neko nedarīšu. Es iziešu pa šīm durvīm. Es jau eju.
Nenovērsdams skatienu no sievietes, viņš atgrūda krēslu un lēni piecēlās. Gailis mazliet pacēlās. Viņa skatījās uz revolveri. Viņš arī.
— Piespiediet stiprāk, — viņš deva padomu. — Gailis vēl nav aizgājis līdz pusei. Spiediet vēl un nogaliniet cilvēku. Nogaliniet cilvēku, kā jau teicu, lai smadzenes iz- šļakstās pa visu grīdu, vai iztaisiet viņā caurumu dūres lielumā. Lūk, ko nozīmē nogalināt cilvēku.
Gailis pacēlās rāvieniem, bet lēni. Vīrietis pagrieza muguru un bez steigas gāja uz durvju pusi. Viņa pacēla revolveri, tēmēdama Lūkam mugurā. Gailis divas reizes pacēlās līdz pusei un negribīgi nolaidās.
Pirms iziešanas Lūks pie durvīm vēlreiz pagriezās. Viņa lūpās rotājās niecinošs smaids. Viņš paklusi nolamāja misis Setlifu, gandrīz vai stiepdams neatkārtojamo, aizskarošo vārdu, kurā ielika visu savu riebumu pret šo sievieti.