— Tātad tas jums neder. Ļaujiet padomāt. Tā. Vai jūs protat iejāt ērzeļus?
Viņš pamāja ar galvu.
— Mums ir zirgaudzētava, un tur būs vieta tieši tādam cilvēkam kā jūs. Vai esat ar mieru?
— Vai esmu ar mieru, mem? — Viņa balsī skanēja pateicība un sajūsma. — Pasakiet, kur tas ir. Esmu gatavs sākt kaut vai rīt. Un vienu es varu apsolīt jums, mem: jūs nekad nenožēlosiet, ka palīdzējāt Hjūgijam Lūkam nelaimē.,.
— Jūs, liekas, nosaucāt sevi par Deivu, — viņa teica ar mazu pārmetumu.
— Jā, nosaucu, mem, bet, lūdzu, piedodiet man. Es sameloju. Mans īstais vārds ir Hjūgijs Lūks. Un, ja jūs pateiksiet man, kur atrodas šī zirgaudzētava, un iedosiet naudu vilcienam, es no rīta uzreiz došos uz turieni.
Sarunas laikā viņa nepārtraukti spieda zvana pogu. Viņa deva dažādus trauksmes signālus: trīs īsus un vienu garu, divus īsus un vienu garu un piecus pēc kārtas. Tad pēc vairākiem īsiem signāliem viņa nepārtraukti zvanīja veselas trīs minūtes. Un viņa domās rāja dumjo, cieši aizmigušo pārvaldnieku un šaubījās, vai zvans ir kārtībā.
— Esmu tik priecīga, — viņa sacīja, — tik priecīga, ka jūs piekrītat! To varēs nokārtot bez sevišķām pūlēm. Bet vispirms atļaujiet man uziet augšā pēc maka. — Viņa pamanīja sarunu biedra acīs šaubas un steigšus piebilda:
— Es taču uzticu jums trīssimt dolāru.
— Es ticu jums, mem, — viņš pieklājīgi atbildēja.
— Es tikai nespēju valdīt nervus.
— Tātad es varu iet pēc naudas?
Taču viņš nepaguva atbildēt, kad misis Setlifa sadzirdēja attālu troksni. Viņa zināja, ka tur nočīkst trauku
istabas durvis. Bet čīkstoņa bija tik vāja — drīzāk viegla gaisa svārstība nekā troksnis —, ka viņa nebūtu dzirdējusi, ja neklausījusies tik saspringtā uzmanībā. Taču arī Hjūgijs Lūks izdzirdēja troksni. Kaut satraukts, viņš rāmā garā apvaicājās:
— Kas te notika?
Neatbildējusi viņa zibenīgi pastiepa kreiso roku un paķēra revolveri. Misis Setlifa bija gribējusi pārsteigt svešo, un tas viņai bija izdevies, tāpēc ka nākamajā mirklī viņa roka velti nogrābstīja pa tukšo vietu, kur bija atradies revolveris.
— Sēstieties! — viņa nokomandēja dzedrā balsī, kura viņam likās sveša. — Nekustieties! Rokas uz galda!
Misis Setlifa bija ievērojusi, kā viņš rīkojas ar revolveri. Viņa neturēja smago ieroci izstieptā rokā, bet, atbalstījusi elkoni pret galdu, tēmēja svešajam nevis galvā, bet krūtīs. Viņš mierīgi skatījās un paklausīja pavēlēm, saprazdams, ka nav nekādu izredžu izsist revolveri sievietei no rokām un nav arī nekādu cerību, ka viņa varētu aizšaut garām. Bez tam viņš redzēja, ka revolveris nedreb, arī roka nesakustas, un labi zināja, cik lielu caurumu atstāj lode ar mīkstu galu. Viņš skatījās nevis uz sievieti, bet uz gaili, kas bija mazliet pacēlies, tāpēc ka pirksts spieda mēlīti.
— Man jābrīdina jūs, ka šis rīks ir ļoti jutīgs. Nespiediet tik stipri, citādi jūs izurbsiet manī caurumu valrieksta lielumā.
Viņa atlaida mēlīti vaļīgāk.
— Tā ir labāk, — viņš sacīja. — Vēl labāk būtu nolaist pavisam. Redzat, cik tas paklausīgs. Ja jūs gribētu, ātrs un viegls piespiediens parautu to uz augšu un nolaistu uz leju, bet uz jūsu spožās grīdas būtu jauka putra.
Viņam aiz muguras atvērās durvis, un viņš dzirdēja kādu ienākam istabā. Bet viņš pat nepagrieza galvu. Sieviete skatījās uz Hjūgiju, un viņš redzēja, ka tā ir pavisam citas sievietes seja — skarba, salta, nežēlīga un tomēr brīnum skaista. Arī viņas acis bija skarbas un dega saltām ugunīm.
— Tomas, — viņa pavēlēja, — izsauciet pa telefonu policiju. Kāpēc jūs tik ilgi nenācāt?
— Es nācu, tikko izdzirdēju zvanu, kundze, — atbildēja pārvaldnieks.
Zaglis ne mirkli nenovērsa acu no viņas, un arī misis Setlifa skatījās uz viņu, bet, ieminējusies par zvanu, sieviete pamanīja svešinieka acīs pavīdam neizpratni.
— Piedodiet, — teica pārvaldnieks, — bet vai nebūtu labāk, ja es paņemtu revolveri un pamodinātu kalpotājus?
— Nē, piezvaniet policijai. Es pati aizturēšu šo cilvēku. Ejiet un rīkojieties ātri!
Pārvaldnieks izšļūca no istabas, bet vīrietis un sieviete palika sēžam, skatīdamies viens otram acīs. Sievieti šis notikums iepriecināja ar savu aso pārdzīvojumu, viņa jau iztēlojās, ko runās paziņas, jau redzēja nedēļas laikrakstu hronikās ziņu par jauno skaisto misis Setlifu, kura viena pati sagūstījusi bruņotu laupītāju. Viņa nešaubījās, ka tā būs sensācija.
— Kad jums piespriedīs to, ko jūs minējāt, — viņa salti teica, — jums pietiks laika pārdomāt, cik muļķīgi jūs rīkojāties, mēģinādams piesavināties svešu īpašumu un draudēdams sievietei ar revolveri. Jums pietiks laika pamatīgi iegaumēt šo mācību. Bet tagad sakiet man taisnību. Jums nav neviena drauga, kuram vajadzētu palīdzēt nelaimē. Viss, ko jūs man'stāstījāt, ir meli.
Vīrietis neatbildēja. Kaut gan viņa skatiens bija pievērsts misis Setlifai, taj-ā nekas nebija lasāms. īstenībā sievieti uz brīdi it kā aizsedza plīvurs, un viņš redzēja tikai saules apspīdētus Rietumus, kur vīrieši un sievietes stāvēja galvas tiesu augstāk par šiem caurcaurēm izkurtējušajiem Austrumu pilsētu iedzīvotājiem.
— Runājiet! Kāpēc jūs klusējat? Kāpēc neizdomājat vēl kaut ko? Kāpēc nelūdzat, lai es jūs atlaižu?
— Es lūgtu, — viņš atbildēja, aplaizīdams sausās lūpas, — es lūgtu, ja …
— Ko — ja? — viņa pavēloši jautāja.
— Es domāju par vārdu, kuru jūs man atgādinājāt. Kā jau teicu, es lūgtu jūs, ja jūs būtu kārtīga sieviete.
Viņa nobālēja.
— Esiet uzmanīgāks! — viņa brīdināja.
— Jums pietrūks dūšas nogalināt mani, — viņš nicīgi sacīja. — Sī pasaule ir pārāk pretīga vieta, ja pa to dauzās tādi cilvēki kā jūs, bet, manuprāt, tā nav tik pagrimusi, lai jūs drīkstētu ielaist man lodi pierē. Jūs esat draņķīga sieviete, bet jūsu nelaime ir tā, ka esat vāja. Nav grūti nogalināt cilvēku, bet jūs neuzdrošināsieties to darīt. Un ar to jūs paspēlējat.
— Esiet uzmanīgāks ar vārdiem! — viņa atkārtoja. — Citādi, es brīdinu, jums klāsies slikti. No manis ir atkarīgs, vai jums būs viegls vai bargs sods.
— Kaut kas nav kārtībā ar dievu, — viņš it kā starp citu iebildēs, —- ja viņš ļauj vaļu tādiem kā jūs! Nesaprotu, kāpēc viņš ļauj taisīt tādus jokus ar nabaga cilvēci. Ja es būtu dievs …
Viņa spriedelējumus ar savu ienākšanu pārtrauca pārvaldnieks.
Kaut kas noticis ar telefonu, kundze, — viņš paziņoja. — Vai nu vadi sagājuši kopā, vai kas cits, bet centrāle neatbild.
— Ejiet un pasauciet kādu no kalpotājiem, — misis Setlifa pavēlēja. — Aizsūtiet pēc policijas, bet pats nāciet šurp.
Un viņi atkal palika vieni.
— Vai jūs nebūtu tik laipna un neatbildētu uz vienu jautājumu, mem? — vaicāja Lūks. — Kalpotājs ieminējās kaut ko par zvanu. Es visu laiku skatījos uz jums kā kaķis un neredzēju, ka jūs būtu pieskārusies zvanam…
— Tas ir zem galda, jūs nabaga muļķīt! Es piespiedu to ar kāju.
— Paldies, mem. Man šķita, ka esmu redzējis tādus cilvēkus kā jūs, un tagad esmu pārliecināts par to. Es izstāstīju jums visu no tīras sirds, bet jūs visu laiku krāpāt mani.
Viņa nicinoši iesmējās,.
— Turpiniet vien. Sakiet, ko gribat. Tas ir ļoti interesanti.
— Jūs rādījāt man mīlīgas actiņas, izlikāties labiņa un laipna un, izmantojot to, ka valkājat nevis bikses, bet svārkus, nesāt mani cauri. Un visu laiku ar kāju spiedāt zvana pogu zem galda. Nu, bet ir arī kāds mierinājums. Labāk būt nabaga Hjūgijam Lūkam un desmit gadus nosēdēt cietumā nekā būt jūsu ādā. Elle ir pilna ar tādām sievietēm kā jūs, mem.