Ieraudzījusi svešinieka sejā pārsteigumu un riebumu,
viņa piepeši apklusa. Ar sašķobītajām lūpām tikko pieskāries glāzei, viņš nolika to.
— Kas noticis? — viņa nobažījusies jautāja. — Jums negaršo viskijs? Varbūt esmu kļūdījusies?
— Tas tiešām ir dīvains viskijs. Smaržo pēc dūmiem.
— Ak, cik es esmu dumja! Iedevu jums skotu viskiju. Jūs, protams, esat pieradis pie mūsējā. Ļaujiet man apmainīt.
Viņa gandrīz vai ar mātišķu gādību apmainīja glāzes un sameklēja īsto pudeli.
— Nu, tas būs labāks? — viņa jautāja.
— Jā, mem. Tas nesmaržo pēc dūmiem. Tā ir laba manta. Veselu nedēļu neesmu dzēris. Šis ir tāds glums, eļļains, bez piemaisījumiem.
— Jūs daudz dzerat?
Tas bija pa pusei jautājums, pa pusei izaicinājums.
— Nē, mem, tā nevar teikt. Esmu pamatīgi ierāvis tikai paretam. Bet dažreiz laba glāze viskija nāvīgi noder, un šī laikam ir viena no tādām reizēm. Bet tagad paldies par laipnību, mem, man jāiet.
Misis Setlifa tomēr negribēja laist vaļā savu zagli. Viņa bija pārāk nosvērta sieviete, lai aizrautos ar romantisku piedzīvojumu, bet šajā situācijā bija kaut kas satraucošs, kas viņu iepriecināja. Bez tam viņa zināja, ka nav ko baidīties. Šis cilvēks, lai gan viņam bija liels žoklis un bargas brūnas acis, bija ārkārtīgi paklausīgs. Un kaut kur dziļi sievietes apziņā pazibēja doma, kā draugi brīnīsies uzzinājuši. Būtu žēl palaist garām tādu izdevību.
— Jūs vēl neesat paskaidrojis, kāpēc jums aplaupīt nozīmē tikai paņemt to, kas jums pienākas, — viņa teica. — Apsēdieties te, pie galda, un pastāstiet.
Viņa pievilka klāt krēslu, bet svešo nosēdināja sev pretī. Varēja manīt, ka viņa piesardzība vēl nav zudusi, un viņš vērīgi skatījās apkārt, atkal un atkal ar slēptu sajūsmu uzlūkodams sievieti, taču ne pārāk ilgi ar acīm kavēdamies pie viņas. Kad misis Setlifa runāja, laupītājs vairāk ieklausījās citās skaņās nekā viņas balsī. Viņš neaizmirsa arī revolveri, kas gulēja uz galda stūra starp abiem ar spalu viņam turpat pie labās rokas.
Taču viņš bija ienācis svešā, nepazīstamā mājā. Sis Rietumu dēls, kuram netrūka izmanības mežos un līdzenumos, kuram acis un ausis vienmēr bija vaļā, nezināja, ka zem šī galda sarunu biedrei pie pašas kājas ir elektriskā zvana poga. Viņš nekad nebija dzirdējis par tādu ierīci, un te viņa vērīgums un piesardzība neko nelīdzēja.
— Redzat, mis, — viņš iesāka, atbildot uz viņas uzstājīgo jautājumu, — vecais Setlifs mani savā laikā izputināja ar kādu nelielu darījumu. Tas bija rupjš gājiens, bet izdevās. Tiem, kuriem kabatā pāris simt miljonu, viss izdodas un ir likumīgs. Es negaužos un nedomāju atkosties jūsu papiņam. Viņš par mani nekad nav dzirdējis un droši vien nezina, ka pataisījis mani par nabagu. Viņš ir pārāk liels vīrs un rīkojas ar miljoniem, kā lai viņš būtu dzirdējis par tādu sīku cilvēciņu kā es. Viņš ir mākleris. Viņam ir visādi speciālisti, kuri domā, plāno un strādā viņa vietā. Daži no viņiem, esmu dzirdējis, saņemot lielāku algu nekā Savienoto Valstu prezidents. Es esmu tikai viens no tūkstošiem, kurus jūsu papiņš izputinājis, tas ir viss.
Redzat, mcm, man bija uzņēmumiņš ar vienu zirgspēku lielu hidraulisko iekārtu. Un, kad vecais Setlifs ar saviem kompanjoniem sagrāba Aidaho, reorganizēja kausēšanas trestu, pievāca visus' zemes gabalus un uzstādīja lielo hidraulisko iekārtu pie Tvinpainas, es, protams, izputēju., Es pat nedabūju atpakaļ pasākumā ieguldīto naudu. Nepaguvu ne attapties, kad biju spiests izstāties no spēles. Un tā šonakt bez graša pie dvēseles un, zinādams, cik ļoti draugam vajadzīga mana palīdzība, es iegriezos te, lai kaut ko izdabūtu no jūsu papiņa. Tā kā nauda man va« jadzīga kā ēst, nekāds lielais grēks tas nebūs.
— Ja ari pieņem, ka ir tā, kā jūs stāstāt, — teica misis Setlifa, — ielaušanās tomēr paliek ielaušanās. Tas jums nederētu par attaisnojumu tiesā.
— Zinu, — viņš lēnprātīgi piekrita. — Tas, kas ir taisnīgi, ne vienmēr ir likumīgi. Tāpēc jau arī es sēžu te kā uz adatām un sarunājos ar jums. Ne tāpēc, ka man patiktu atrasties jūsu sabiedrībā; jūs man patīkat, bet negribētu, ka mani noķer. Es zinu, ko ar mani izdarīs šajā pilsētā. Kādu jaunu puisi pagājušajā nedēļā notiesāja uz pieciem gadiem tikai tāpēc, ka viņš kādam garāmgājējam izvilka divus dolārus un astoņdesmit piecus centus. Es izlasīju par to avīzē. Grūtos laikos, kad nav darba, ļaudis krīt izmisumā. Bet tie, kuriem kaut ko varētu nocelt, arī krīt izmisumā un izgāž dusmas uz citiem. Ja mani noķertu, es dabūtu gadus desmit vismaz. Tāpēc man zeme deg zem kājām.
— Nē, pagaidiet. — Viņa ar žestu centās aizkavēt svešo un vienlaikus noņēma kāju no zvana pogas, kuru reizi pa reizei bija piespiedusi. — Jūs vēl neesat man pateicis, kā jūs sauc.
Viņš brīdi vilcinājās.
— Sauciet mani par Deivu.
— Nu, lūk… Deiv… — Viņa iesmējās piemīlīgā apjukumā. — Kaut kas ir jāizdara jūsu labā. Jūs esat jauns un tikko nostājies uz slikta ceļa. Ja arī turpmāk jūs mēģināsiet pievākt visu, kas, pēc jūsu domām, pienākas jums, vēlāk ņemsiet arī to, kas jums nekādā ziņā nepienākas. Un jūs zināt, ar ko tas beigsies. Labāk sameklēsim jums kādu godājamu nodarbošanos.
— Man vajadzīga nauda un vajadzīga tūlīt, — viņš spītīgi atbildēja. — Nevis man, bet draugam, par kuru es jums stāstīju. Viņš ir tintē, un viņš jāglābj, citādi cilvēks būs pagalam.
— Es varu sameklēt jums vietu, — ātri teica misis Setlifa. — Un, kas attiecas uz jūsu draugu, es aizdošu jums naudu, un jūs aizsūtīsiet to viņam. Pēc tam atdosiet man no savas algas.
— Ar trīssimt dolāriem pietiktu, — viņš lēni sacīja. — Ar trijiem simtiem viņš izkultos. Esmu ar mieru strādāt melnās miesās par to, par uzturu un dažiem centiem tabakai.
— Ak, jūs smēķējat? Tas man nenāca ne prātā.
Misis Setlifa izstiepa roku pār revolveri, rādīdama uz
raksturīgajiem dzeltenajiem plankumiem uz viņa pirkstiem. Vienlaikus viņa ar acīm izmērīja attālumu no savas rokas līdz ierocim. Viņai gribējās strauji satvert revolveri. Viņa bija pārliecināta, ka spētu izdarīt to, un tomēr neiedrošinājās. Galu galā viņa savaldījās un atvilka roku atpakaļ.
— Jums gribas smēķēt? —viņa iejautājās.
— Nāvīgi gribas.
— Tad smēķējiet. Man nav iebildumu. Man pat patīk, ka smēķē … cigaretes, protams.
Ar kreiso roku viņš izvilka no sānkabatas saņurcītu papirosu papīra gabalu un nolika to pie labās rokas, blakus revolverim. Viņš vēlreiz iebāza roku kabatā un izbēra uz papīra šķipsnu brūnas, plēkšņainas tabakas. Tad, uzlicis abas rokas uz revolvera, sāka tīt smēķi.
— Jūs tā turaties pie sava pretīgā šaujamā, it kā baidītos no manis, — viņa ķircinoši sacīja.
— Ne jau nu īsti baidos, mem, bet apstākļi dara mani drusku nemierīgu.
— Bet man no jums nebija bail.
— Jums nebija ko zaudēt.
— Man bija dzīvība, — viņa atteica.
— Tas gan ir tiesa, — viņš ātri piekrita. — Un tomēr jūs nenobijāties no manis. Varbūt es esmu par daudz piesardzīgs.
— Es jums nedarīšu nekā ļauna. — To teikdama, misis Setlifa ar kāju piespieda zvana pogu. Viņas skatiens bija nopietns un patiess. — Es redzu, ka jūs nosodāt cilvēkus. Arī sievietes. Es tik tiešām mēģinu atrunāt jūs no noziedznieka dzīves un atrast jums godīgu darbu, bet jūs,,,
Viņam kļuva kauns.
— Lūdzu, piedodiet, mem, — viņš teica, — mana nervozitāte nedara man godu.
Runādams viņš noņēma labo roku no galda, aizsmēķēja un nolaida roku gar sāniem.
— Paldies par uzticību, — klusi izdvesa misis Setlifa, nolaida acis no revolvera un vēl stiprāk piespieda zvana pogu.
— Par tiem trīssimt dolāriem, — viņš iesaka. — Es varu šodien pat nosūtīt telegrammu uz Rietumiem. Esmu ar mieru strādāt veselu gadu par tiem un iztiku*
— Jūs nopelnīsiet vairāk. Apsolu vismaz septiņdesmit piecus dolārus mēnesī. Vai jūs protat apieties ar zirgiem?
Viņa seja noskaidrojās un acis iedzirkstījās.
— Tad nāciet strādāt pie manis … vai pie mana tēva, jo visus kalpotājus pieņemu es. Man vajadzīgs otrs kučieris …
— Valkāt livreju? — viņš skarbi pārtrauca, un brīvā Rietumu dēla balsī un savilktajās lūpās jautās izsmiekls.