— Tāpat kā jūs, — Makojs laipni atbildēja.
Četros pēc pusdienas tālumā parādījās kokospalmas, it kā tās augtu tieši ūdenī. Mazliet vēlāk virs ūdens izcēlās zems atols.
— Tagad es zinu, kur mēs atrodamies, kaptein. — Makojs nolaida binokli. — Tā ir Apņēmības sala. Mēs esam četrdesmit jūdzes no Hao salas, un vējš pūš mums taisni pierē.
— Tad sagatavojieties, apstāsimies tepat. Kur ir ieeja lagūnā?
— Lagūnā var iebraukt tikai piroga. Bet tagad, kad mēs zinām, kur atrodamies, mēs varam laist uz Barklaja de Tolli salu. Tā ir tikai simt divdesmit jūdzes no šejienes uz ziemeļrietumiem ziemeļu virzienā. Ar tādu vēju mēs būsim tur rīt no rīta pulksten deviņos.
Kapteinis iedziļinājās kartē un apsvēra pie sevis.
— Ja mēs sadauzām to te, — Makojs piebilda, — mums tik un tā laivās jābrauc uz Barklaja de Tolli salu.
Kapteinis nodeva pavēles, un «Pireneji» velreiz pagriezās, lai dotos ceļā pa neviesmīlīgo okeānu.
Nākamajā dienā uz kūpošā šonera valdīja tas pats izmisums, kas tagad draudēja izvērsties par dumpi. Straume bija kļuvusi stiprāka, vējš piestājis, un šoneri nesa uz rietumiem. Novērotāji pavēstīja, ka tālu austrumos, no masta gala tikko saskatāma, parādījusies Barklaja de Tolli sala, un šoneris vairākas stundas pēc kārtas veltīgi mēģināja izlauzties līcļz tai. Pie apvāršņa kā mirāža rēgojās kokos- palmas, kas bija saredzamas tikai no masta. Uz klāja stāvošajiem palmas bija paslēptas aiz zemes izliekuma.
Kapteinis Devenports atkal aprunājās ar Makoju un iedziļinājās kartē. Septiņdesmit piecas jūdzes uz dienvid- i austrumiem atradās Makemo sala. Tās lagūna stiepās trīsdesmit jūdžu garumā, un ieeja tajā bija lieliska. Bet, kad kapteinis deva pavēles, komanda atteicās paklausīt. Matroži paziņoja, ka viņiem pietiekot cepināties uz elles ugunīm. Zeme turpat vai ar roku aizsniedzama. Kas par to, ka šoneris netiek tai klāt? Viņi varot braukt arī laivās. Un tad lai šoneris degot. Viņiem dzīvība vēl kaut ko nozīmējot. Viņi uzticīgi esot kalpojuši kuģim, tagad viņi kalpošot paši sev.
Pagrūduši nost otro un trešo palīgu, matroži metās pie laivām un drudžaini gatavojās nolaist tās ūdenī. Kapteinis Devenports un vecākais palīgs ar revolveriem rokā devās uz šonera pakaļgalu, kad, uzkāpis uz kajītes, matrožus uzrunāja Makojs.
Izdzirduši pirmās lēnīgās, dūdojošās balss skaņas, matroži apstājās, lai klausītos. Viņš iedvesa tiem savu neizsakāmo pārliecību, un vienkāršās domas kā burvju strauts plūda uz matrožu sirdīm, un viņi paši pret savu gribu atvilga. Atmiņā atausa sen aizmirsti laiki, daži atcerējās bērnu dienās dzirdētās šūpuļa dziesmas, mātes mierinošos vārdus un glāstus, dienas gaitām beidzoties. Un viņiem sāka likties, ka šajā pasaulē vairs nav raižu, nav briesmu, nav noguruma. Viss bija, kā vajag, un bija pats par sevi saprotams, ka viņiem nav ko domāt par sauszemi un ar šo peldošo elli no jauna jādodas okeānā.
Makojs runāja vienkārši, bet nebija jau no svara, ko viņš runā. Viņa personība runāja pārliecinošāk par jebkuriem vārdiem. Tā bija pārdabiski smalkas un bezdibenīgi
dziļas dvēseles alķīmija, valdzinoša, pievilcīgi pazemīga un neparasti valdonīga gara izpausme. Tas bija gaismas stars tumšajās matrožu dvēseļu kapenēs, daudz tīrāks un neizmērojami lielāks spēks par to, kas slēpās kapteiņa un vecākā palīga revolveru spožajos, nāvi nesošajos stobros.
Matroži sāka svārstīties, un tie, kas jau bija paguvuši atraisīt laivas, steigšus sēja tās atkal klāt. Tad viņi pa vienam vien sāka sāniski kāpties atpakaļ.
Kāpjot lejā no kajītes jumta, Makojs staroja bērnišķīgā priekā. Dumpis bija novērsts. Vispār nekāda dumpja nebija bijis. Un nekādi dumpji nekad nebija uzliesmojuši, jo tiem neatlika vietas svētlaimīgajā pasaulē, kurā viņš dzīvoja.
— Jūs viņus nohipnotizējāt, — pavīpsnājis klusi noteica misters Konigs.
— Viņi ir labi puiši, — Makojs atbildēja. — Sirdis viņiem ir labas. Viņiem ir klājies grūti, viņi ir sūri grūti strādājuši un strādās tā līdz galam.
Misteram Konigam nebija laika atbildēt. Viņš deva pavēles, matroži paklausīgi tekalēja pa klāju, un šoneris sāka lēni griezties, līdz uzņēma kursu uz Makemo.
Vēja tikpat kā nebija, un pēc saulrieta tas nostāja pavisam. Bija neizturami karsts, un matroži velti pūlējās iemigt. Uz nokaitētā klāja gulēt nebija iespējams; indīgie izgarojumi, kas sūcās laukā pa šķirbām, kā ļauni gari ložņāja pa kuģi, līda nepiesardzīgajiem nāsīs un rīklē un lika tiem šķaudīt un kāsēt. Virs galvas blāvi mirgoja zvaigznes, austrumos Uzlekušais pilnais mēness apgaismoja dūmu mākulīšus, vērpetes un tīmekļus, kas savijās, locījās un dejoja uz klāja, virs treliņiem, ap mastiem un vantīm.
— Pastāstiet man, — teica kapteinis Devenports, berzēdams sūrstošās acis, — kas notika ar «Devības» komandu pēc tam, kad viņi bija izkāpuši malā Pitkernā. Es izlasīju avīzē, ka viņi nodedzinājuši brigu un ka viņu pēdas uzietas pēc daudziem gadiem. Bet kas notika pa to laiku? Man vienmēr ir gribējies uzzināt. Viņiem visiem draudēja karātavas. Uz salas bija arī daži iedzimtie un sievietes. Viņu dēļ droši vien izcēlās nepatikšanas.
— Jā, nepatikšanas bija, — atbildēja Makojs. — Viņi bija ļauni cilvēki. Viņi tūlīt sāka strīdēties sieviešu dēļ. Vienam no nemiera cēlājiem, Viljamsam, nomira sieva. Visas sievietes bija tahitietes. Viljamsa sieva nokrita no klints, medījot jūras putnus. Tad viņš atņēma sievu kādam iedzimtajam. Iedzimtie sadusmojās un apkāva gandrīz visus nemiera cēlājus. Bet tad dzīvi palikušie jūrnieki apkāva visus iedzimtos. Sievietes palīdzēja viņiem. Paši iedzimtie arī apkāva cits citu. Gāja va|ā slaktiņš. Tie bija briesmīgi cilvēki.
Timiti nogalināja divi citi iedzimtie, par draudzības zīmi sukādami viņam matus. Slepkavas bija atsūtījuši baltie cilvēki. Pēc tam baltie nogalināja viņus pašus. Tul- laloo viņa alā nogalināja sieva, kura gribēja par vīru balto. Viņi bija ļoti ļauni. Dievs bija novērsis savu vaigu no viņiem. Otrā gada beigās visi iedzimtie bija nonāvēti, no baltajiem dzīvi palikuši tikai četri. Tie bija: Jangs, Džons Adamss, Makojs — mans vecvectēvs un Kvintals. Viņš arī bija ļoti slikts cilvēks. Reiz viņš nokoda savai sievai ausi par to, ka viņa noķērusi maz zivju.
— Tad nu gan ir bijuši salašņas! — iesaucās misters Konigs.
— Jā, viņi bija ļoti slikti cilvēki, — Makojs piekrita un dūdoja tālāk par savu nekrietno senču asinsdarbiem un kaislībām. — Mans vecvectēvs izbēga no karātavām, lai izdarītu pašnāvību. Viņš uztaisīja dedzinātavu un sāka tecināt spirtu no palmir saknēm. Kvintals bija viņa vecs draugs, un viņi visu laiku kopā dzēra. Beidzot Makojs saslima ar dzēruma trakumu, piesēja sev pie kakla akmeni un ielēca jūrā.
Kvintala sieva, tā pati, kurai viņš nokoda ausi, arī aizgāja bojā, nokrizdama no klintīm. Tad Kvintals aizgāja pie Janga un pieprasīja, lai tas atdod savu sievu, bet pēc tam aizgāja pie Adamsa un pieprasīja viņa sievu. Viņi zināja, ka Kvintals viņus nogalinās. Tad viņi paši nogalināja Kvintalu ar cirvi. Pēc tam Jangs nomira. Ar to viņu nelaimes beidzās.
— Kā lai nebūtu beigušās, — nomurmināja kapteinis Devenports. — Nebija taču vairs neviena, ko nogalināt.
— Dievs bija novērsis savu vaigu no viņiem, — teica Makojs.
Otrā rītā no austrumiem pūta pavisam viegla vēsma, un, neiedrošinādamies pagriezt šoneri uz dienvidiem, kapteinis Devenports pavēlēja strauji pagriezt pa kreisi. Viņš baidījās no briesmīgās rietumu straumes, kura viņam ne vienu reizi vien bija atņēmusi patvērumu. Bezvējš pieturējās visu dienu un visu nakti, un matroži, kuriem bija jāiztiek no žāvētiem banāniem, sāka kurnēt. No šīs banānu diētas viņi zaudēja spēku un sāka sūdzēties par sāpēm vēderā. Visu dienu straume nesa «Pirenejus» uz rietumiem, un nebija cerību, ka sacelsies vējš, kas dzītu šoneri uz dienvidiem. Pirmās sardzes vidū tālu dienvidos parādījās kokos- palmas, kuru kuplie cekuli slēpās pār zemu atolu.
— Tā ir Taengas sala, — teica Makojs. — Ja nakti ne- uzpūtīs vējš, mēs paiesim garām Makemo.
— Kas lēcies dienvidaustrumu pasātam? — sašutis vaicāja kapteinis. — Kāpēc tas nepūš? Kas notiek?
— Vainīgi ir lielo lagūnu izgarojumi, — paskaidroja Makojs. — Lagūnu te ir bez sava gala. Šie izgarojumi sajauc visu pasātu sistēmu. To iespaidā vējš pat pagriežas atpakaļ un pēc tam nāk no dienvidrietumiem kā viesuļvētra. Šis ir Bīstamais arhipelāgs, kaptein.
Kapteinis Devenports pagriezās pret sirmgalvi un jau vēra muti, lai izlamātos, bet pēdējā brīdī savaldījās. Makoja klātbūtne neļāva izlauzties uz āru zaimiem, kas bija turpat mēles galā. Kopā aizvadītajās dienās Makoja ietekme bija kļuvusi aizvien stiprāka. Kapteinis Devenports, šis jūras patvaldnieks, kurš ne no viena nebijājās un allaž ļāva mēlei vaļu, pēkšņi juta, ka nespēj dabūt pār lūpām lamu vārdus, ja klāt ir šis vecais vīrs ar brūnajām sievietes acīm un dūjas balsi. Atskārtis to, kapteinis Devenports bija dziļi satriekts. Šis sirmgalvis taču nebija tas Makojs no «Devības», nemiernieks Makojs, kurš bija izbēdzis Anglijā no cilpas, Makojs, kurš tais senajās asiņainajās dienās bija miris nedabiskā nāvē Pitkerna salā.
Kapteinis Devenports nebija reliģiozs, taču šajā brīdī viņu pārņēma neprātīga vēlēšanās mesties zemē pie šā vecā vīra kājām un runāt… viņš pats nezināja, ko. Tas bija tik spēcīgs saviļņojums, ka Devenports nespēja atrast tā iemeslu, tikai neskaidri apzinājās, cik nožēlojams un sīks ir līdzās šim cilvēkam, kurš bija naivs kā bērns un maigs kā sieviete.
Viņš, protams, nedrīkstēja pazemot sevi virsnieku un matrožu acīs. Un tomēr dusmas, kas bija urdījušas viņu izlamāties, vēl plosījās viņa krūtīs. Kapteinis pēkšņi zvēla ar dūri pa kajītes stenu.
— Paklau, vecais, mani tik viegli nevar pieveikt! Šīs Paumotu ir vazājušas mani aiz deguna un dzinušas ar mani velnu, bet es nepadošos. Es vadīšu šo kuģi, vadīšu, vadīšu un vadīšu taisni cauri Paumotu, kaut vai līdz pašai
Ķīnai, bet es atradīšu tam lagūnu! Kaut visi līdz pēdējam aizbēgs, es palikšu uz tā. Es šīm Paumotu parādīšu! Tās mani nepiemuļķos. Sis šoneris ir lāga puika, un es nepametīšu to tik ilgi, kamēr būs atlicis kaut viens dēlis, uz kura stāvēt! Vai dzirdi?
— Es palikšu ar jums, kaptein, — Makojs teica.
Cauru nakti pūta viegls dienvidu vējš, un izmisušais
kapteinis, laiku pa laikam pārbaudījis straumes virzienu un redzēdams, ka degošā krava tiek nesta uz rietumiem, pagāja tālāk, lai klusi, tā ka Makojs nedzird, izlamātos.
Kad atausa rīts, dienvidos atkal parādījās palmas.
— Tas ir Makemo aizvēja krasts, — Makojs teica. — Dažas jūdzes uz rietumiem ir Katiu sala. Varam pamēģināt piekļūt klāt tai.
Bet stiprā straume, kas plūda starp abām salām, nesa viņus uz ziemeļrietumiem, un vienos pēcpusdienā Katiu palmas iznira no ūdens un atkal nogrima okeānā.
Pēc dažām minūtēm, tieši tad, kad kapteinis bija atklājis, ka «Pirenejus» sagrābusi jauna straume no ziemeļaustrumiem, novērotāji saskatīja kokospalmas ziemeļrietumos.
— Tā ir Raraka, — sacīja Makojs. — Bez vēja mēs tai klāt netiksim. Straume 'mūs nes uz dievidaustrumiem. Bet mums jātur acis vaļā. Dažas jūdzes tālāk mēs iekļūsim straumē, kas plūst uz ziemeļiem un tad, apmetuši līkumu, pagriežas uz ziemeļrietumiem. Tā var aiznest mūs prom no Fakaravas, bet Fakarava ir «Pirenejiem» piemērota vieta.
— Sīs nol … šīs straumes nēsā mūs, kur vien tām labpatīk, — iekarsis teica kapteinis. — Bet mēs tik un tā sameklēsim kaut kur lagūnu.
Notikumi uz šonera attīstījās straujāk un straujāk. Klājs bija tā nokveldēts, ka likās — vēl mazliet, mazliet, un no spraugām izlauzīsies liesmas. Daudzās vietās karstums spiedās cauri pat biezajām zābaku zolēm, un vīriem vajadzēja skriet, lai neapdedzinātu kājas. Dūmi kļuva aizvien biezāki un kodīgāki. Visiem asaroja acis, visi klepoja un mocījās ar elpas trūkumu kā diloņslimnieki. Pēcpusdienā tika sagatavotas nolaišanai laivas. Tajās iekrāva atlikušos žāvētos banānus un navigācijas ierīces. Baidīdamies, ka klājs var uzsprāgt gaisā kuru katru brīdi, kapteinis aiznesa uz glābšanas laivu pat hronometru.
Nakti visa komanda aizvadīja nomācošās gaidas, un, kad sāka svīst gaismiņa, vīri ar iedubušām acīm un novārgušām sejām raudzījās cits citā, it kā brīnītos, ka šoneris vēl ir vesels un viņi dzīvi.
Skraidīdams no vienas vietas uz otru un dažbrīd pat smieklīgi palēkdamies, kas nebūt nepiestāveja parasti cienīgajam kapteinim, Devenports apskatīja klaju.