— Kaut jūs izčibētu! Piecpadsmit dienas sabūt ellē, un tagad jūs grib, lai mēs brauc diezin kur ar šito peldošo elli!
Kapteinim neizdevās savaldīt ļaudis, tikai lēnprātīgā Makoja dēļ viņi aprāvās un nomierinājās; murdoņa un lāsti noklusa, un beidzot visa komanda, izņemot divus trīs matrožus, kas satraukti vērās kapteinī, ar ilgpilniem skatieniem mēmi lūkojās uz Pitkernas zaļajām virsotnēm un kraujajām piekrastes klintīm.
Liegi kā pavasara vēsma nošalca Makoja balss:
— Kaptein, man lik^s — matroži teica, ka viņi ciešot badu.
— Jā, tā tas ir. Pēdējās divās dienās es pats esmu apēdis vienu sausiņu un gabaliņu laša. Mums jākar zobi vadzī. Redzat, kad mēs atklājām, ka graudi deg, mēs tūlīt aizdrīvējām lūkas, lai noslāpētu uguni. Un tad noskaidrojās, ka kambīzē palicis maz ēdamā. Bet bija jau par vēlu. Raut vaļā lūkas mēs neuzdrošinājāmies. Ciešot badu? Es ciešu badu ne mazāk par viņiem.
Kapteinis no jauna ņēmās pierunāt vīrus, un no jauna sākās kurnēšana un atskanēja lāsti, sejas raustījās zvēriskās dusmās. Pūpes galā kapteinim aiz muguras nostājās viņa otrais un trešais palīgs. Viņu sejas pauda nogurumu un vienaldzību; likās, ka viņus visvairāk nomāc šis komandas dumpis. Kapteinis Devenports jautājoši palūkojās vecākajā palīgā, bet tas nevarīgi paraustīja plecus.
— Redzat, — kapteinis uzrunāja Makoju, — jūs nevarat piespiest matrožus atstāt šo salu un ar degošu kuģi doties jūrā. Tas viņiem vairāk nekā divas nedēļas bijis peldošs zārks. Viņi ir nopūlējušies un izbadējušies, un viņiem ir diezgan. Mēs kulsimies uz Pitkernu.
Taču vējš bija vājš, «Pireneju» dibens aplipis ar gliemežvākiem, un šoneris nespēja pārvarēt spēcīgo rietumu straumi. Otrās stundas beigās tas bija aiznests trīs jūdzes atpakaļ. Matroži rāvās vaiga sviedros, it kā viņu pašu spēks varētu palīdzēt šonerim pretoties naidīgajai stihijai. Un tomēr «Pirenejus» gan ar kreiso, gan ar labo bortu neatturami nesa uz rietumiem. Kapteinis nemierīgi staigāja šurpu turpu un paretam apstājās, skatīdamies uz gaisā plīvojošajiem dūmu mākulīšiem un meklēdams šķirbas, pa kurām tie spraucās laukā. Galdnieks nepārtraukti meklēja tādas vietas, bet atradis cieši jo cieši aizdrīvēja ciet.
— Nu, ko jūs teiksiet? — beidzot kapteinis jautāja Makojam, kas ar bērnišķu ziņkāri vēroja galdnieku.
Makojs paskatījās uz krastu, kas izzuda sabiezējošajā dūmakā.
— Manuprāt, labāk būtu braukt uz Mangarevu. Vējš kļūs stiprāks, un rītvakar jūs būsiet galā.
— Bet ja nu uguns izlaužas ārā? Tas var notikt kuru katru brīdi.
— Turiet laivas gatavībā. Ja arī izcelsies ugunsgrēks, tas pats vējš aiznesīs jūsu laivas uz Mangarevu.
Kapteinis Devenports brīdi pārlika, un tad Makojs izdzirdēja jautājumu, ko viņš nebūtu gribējis dzirdēt, bet kuru visu laiku bija gaidījis.
— Man nav Mangarevas kartes. Uz lielās kartes ir tikai tāds plankumiņš. Es neatradīšu ieeju lagūnā. Vai jūs nebrauktu līdzi un neparādītu man ceļu?
Makoja miers palika nesatricināts.
— Jā, kaptein, — viņš atbildēja tikpat rāmi, kā būtu atbildējis, saņemot ielūgumu pusdienās. — Es braukšu jums līdzi uz Mangarevu.
Komanda atkal tika sasaukta šonera pakaļgalā, un kapteinis, stāvēdams pūpē, uzrunāja vīrus:
— Mēs esam darījuši visu iespējamo, bet jūs redzat, ka netiekam salai klāt. Mūs nes prom straume ar ātrumu divi mezgli. Šis džentlmenis ir viņa augstība Makojs, Pitkernas salas galvenais tiesnesis un gubernators. Viņš brauks mums līdzi uz Mangarevu. Tātad mūsu stāvoklis nav tik bīstams. Viņš nebūtu piedāvājies braukt līdzi, ja baidītos zaudēt dzīvību. Lai cik liels būtu risks, ja jau viņš no laba prāta uzkāpa uz šonera un ir gatavs riskēt, mums jādara tas pats. Nu, ko jūs teiksiet par Mangarevu?
Šoreiz murdoņu nedzirdēja. Makoja klātbūtne, pārliecībā un miers, kas šķita izstarojam no šā cilvēka, bija iedarbojušies. Matroži pusbalsī aprunājās. Apspriede nevilkās ilgi. īstenībā matroži bija vienprātīgi, un paziņot savu lēmumu viņi uzdeva koknejietim. Savas un savu biedru varonības apziņas pārņemts, runasvīrs, acīm liesmojot, iesaucās:
— Zvēru pie dieva! Ja viņš brauks, arī mēs brauks!
Matroži nomurmināja, ka piekrīt, un izklīda.
— Acumirkli, kaptein, — teica Makojs, kad kuģa saimnieks gribēja dot pavēli vecākajam palīgam. — Vispirms man jāizbrauc malā.
Misters Konigs sastinga kā zibens ķerts un skatījās uz Makoju kā uz prātā jukušu.
— Jāizbrauc malā! — iesaucās kapteinis. — Kas jums tur meklējams? Kamēr jūs ar savu pirogu tiksiet līdz salai, paies trīs stundas.
Makojs ar aci noteica attālumu un piekrītoši pamāja ar galvu.
— Jā, patlaban ir seši. Agrāk par deviņiem es līdz krastam netikšu. Ļaudis sapulcēsies ne ātrāk kā desmitos. Tā kā naktī vējš kļūs stiprāks, jūs varēsiet pacelt buras un rīt no rīta mazā gaismiņā uzņemt mani.
— Veselā saprāta vārdā, — eksplodēja kapteinis, — kam jums jāpulcē ļaudis? Vai tad jūs neapjēdzat, ka man zem kājām deg kuģis?
Makojs bija rāms kā jūra vasaras dienā, un pārējo sašutums neatstāja uz tās virsmas ne vissīkākos vilnīšus.
— Jā, kaptein, — viņš dūdoja, — es saprotu, ka jūsu kuģis deg. Tāpēc es braucu jums līdzi uz Mangarevu. Bet man ir jādabū atļauja braukt jums līdzi. Tāda ir mūsu paraža. Tikai sevišķi svarīgos gadījumos gubernators atstāj salu. Tad uz spēles tiek liktas iedzīvotāju intereses, un viņiem ir tiesības vai nu piekrist aizbraukšanai, vai arī atteikt viņam. Bet es zinu, ka viņi piekritīs.
— Vai esat pārliecināts?
— Pilnīgi.
— Bet, ja esat pārliecināts, kāpēc pūlēties, lai dabūtu šo atļauju? Padomājiet, cik daudz laika mēs zaudējam — veselu nakti!
— Tāda ir mūsu paraža, — Makojs nesatricināmā mierā atbildēja. — Turklāt es esmu gubernators un man jānodod rīkojumi, kas darāms salā manas prombūtnes laikā.
— Bet līdz Mangarevai ir tikai divdesmit četras stundas, ko braukt, — kapteinis iebilda. — Pat ja atpakaļceļā jums vajadzēs iet pret vēju un tas prasīs sešreiz vairāk laika, jūs būsiet mājās nedējas beigās.
Makojs labsirdīgi pasmaidīja.
— Reti kāds kuģis iegriežas Pitkernā, un, ja arī iegriežas, tad tikai tie, kas nāk no Sanfrancisko vai brauc apkārt Hornas ragam. Es būtu laimīgs, ja tiktu atpakaļ pēc pusgada. Var gadīties, ka esmu prom veselu gadu, bet var gadīties, ka man jābrauc uz Sanfrancisko, lai sameklētu kuģi, kas mani atvestu atpakaļ. Mans tēvs kādreiz atstāja Pitkernu uz trim mēnešiem, bet pagāja divi gadi, kamēr viņš tika atpakaļ. Bez tam jums trūkst pārtikas. Ja jums būs jāpārsēžas laivās un piedevām vēl pasliktināsies laiks, paies dienas, iekams jūs tiksiet līdz sauszemei. Es atvedīšu divas pirogas ar pārtiku. Žāvēti banāni būs vislabākie. Līdzko vējš kļūs stiprāks, uzņemiet gaitu. Jo tuvāk salai jūs piebrauksiet, jo smagākas es piekraušu savas pirogas. Uz redzēšanos!
Viņš pasniedza kapteinim roku. Devenports paspieda to un brīdi paturēja savējā. Likās, ka viņš pieķēries pie tās kā slīkstošais pie glābšanas riņķa.
— Kā es varu zināt, vai jūs rīt atgriezīsieties? — viņš jautāja.
— Tur jau ir tas suns aprakts! — iesaucās viņa palīgs. — Kā mēs varam zināt, vai viņš to visu nav izdomājis, lai glābtu pats savu ādu?
Makojs neatbildēja. Viņš paskatījās uz tiem maigi un laipni, un abiem likās, ka viņi saņem daļu šā cilvēka milzīgās dvēseles pārliecības.
Kapteinis atbrīvoja viņa roku, un, pārlaidis pēdējo glāstošo skatienu šonera komandai, Makojs pārrāpās pāri treliņiem un nokāpa pirogā.
Vējš pieņēmās, un «Pirenejiem», par spīti ar gliemežvākiem apaugušajam dibenam, izdevās par vairākām jūdzēm attālināties no rietumu straumēm. Rītausmā, kad līdz Pitkernai bija atlikušas trīs jūdzes, kapteinis Deven- ports ieraudzīja tuvojamies divas pirogas. Atkal Makojs uzrāpās uz borta un pāri treliņiem nolēca uz karstā klāja. Pēc tam augšā uzdeva sausās lapās ietītas žāvētu banānu ķīpas.
— Tagad, kaptein, — sacīja Makojs, — laižam pilnās burās! Es taču neesmu jūrnieks, — viņš pēc dažām minūtēm paskaidroja, stāvēdams kuģa pakaļgalā blakus kapteinim, kas aplēsa «Pireneju» ātrumu, ļaudams skatienam slīdēt no debesīm līdz ūdenim. — Jums jāaizvada šoneris līdz Mangarevai, bet, kad būs sasniegta zeme, es ievadīšu to lagūnā. Cik mezglu, pēc jūsu domām, tas veic?
— Vienpadsmit, — atbildēja kapteinis, uzmezdams pēdējo skatienu šonera saceltajiem viļņiem.
— Vienpadsmit… Ja tas saglabās šo ātrumu, mēs ieraudzīsim Mangarevu rīt no rīta starp astoņiem un deviņiem. Es pievedīšu šoneri pie krasta ap desmitiem, vēlākais, ap vienpadsmitiem. Un tad jūsu likstas būs cauri.
Makojs runāja ar tādu pārliecības spēku, ka kapteinim likās, it kā svētlaimīgais brīdis jau būtu klāt. Stingdams bailēs, viņš divas nedēļas bija vadījis degošo kuģi un tagad juta, ka ilgi vairs nespēs izturēt.
Stipra vēja brāzma iesita kapteinim Devenportam pa muguru un iesvilpās ausīs. Viņš aplēsa tā spēku un aši palūkojās pār bortu.
— Vējš nepārtraukti pieņemas, — viņš paziņoja. — Večuks pašlaik spiež gandrīz visus divpadsmit. Ja vējš ne- nostās, mēs sasniegsim Mangarevu līdz rītam.