— Gribot negribot jums iepatīkas šis klimats, — teica Kadverts, atbildot manai slavas dziesmai par Konas krastu. — Es atbraucu uz šejieni pirms astoņpadsmit gadiem, tikko beidzis koledžu. Kopš tā laika neesmu no šejienes izbraucis, nerunājot, protams, par tām reizēm, kad esmu ciemojies savā dzimtenē. Un es jūs brīdinu: ja kāda vieta zemes virsū jums ir dārga, nekavējieties te pārāk ilgi, citādi šis nostūris liksies vēl dārgāks.
Mēs nupat bijām paēduši pusdienas plašā terasē, kas bija pavērsta pret ziemeļiem, lai gan novietojumam tādā jaukā klimatā nav nekādas nozīmes.
Sveces nodzēsa, un baltās drānās ģērbies slaids japānis kā spoks parādījās sudrabainajā mēness gaismā, pasniedza mums cigārus un izgaisa bungalo tumsā. Es skatījos caur banānu un lchua koku lapotni lejup, kur tūkstoš pēdu zemāk aiz guaijavas brikšņiem pletās mierīgā jūra. Veselu nedeļu, kopš biju izkāpis krastā no nelielā kabotāžas kuģīša, es dzīvoju pie Kadverta, un šajā laikā vējš ne reizi nebija sagrumbojis rāmo ūdens virsmu. Tiesa, bija atskrējušas pūsmas, bet tās bija vismaigākās dvesmas, kas jebkad vasarā pieredzētas salās. Tās nevarēja saukt par vēju: tās bija nopūtas — garas, smaržīgas nopūtas, ko, atelpai ļaudamās, izdvesa pasaule.
— Lotosu zeme, — es teicu.
— Kur diena ir līdzīga dienai un katra diena ir kā paradīze, — atbildēja Kadverts. — Nekad nekas nenotiek. Nav pārāk karsts, nav pārāk auksts. Vienmēr ir tieši tā, kā vajag. Vai esat ievērojis, kā jūra un zeme elpo pēc kārtas?
Es patiešām biju pamanījis šo tīkamo, ritmisko elpu. Katru rītu vēroju, kā jūras vējiņš, pie krasta sacēlies un maigi apdvesis zemi ar ozonu, atgriežas jūrā. Rotaļādamies virs jūras, tas viegli satumsināja ūdens virsmu, un visur bija redzamas garas joslas, kurām vēsmas kaprīzie skūpsti lika pārvietoties, ņirbēt un mainīties. Bet katru vakaru es vēroju, kā jūras elpa sastingst dievišķā mierā, un klausījos, kā kafijas kokos un palmās šalc liegā zemes elpa.
— Tā ir mūžīgā klusuma zeme, — es teicu. — Vai te kādreiz pūš vējš? Vai pūš tā pa īstam? Jūs saprotat, ko es domāju.
Kadverts papurināja galvu un norādīja uz austrumiem.
— Kā tas var pūst, ja to apstādina tāda barjera?
Augstu pacēlās Mauna-Kea un Mauna-Loa kalnu milzeņi, it kā aizsedzot pusi zvaigžņotās debess. Divarpus jūdžu virs mūsu galvas slējās to galotnes, klātas ar sniegu, ko tropu saule nebija spējusi izkausēt.
— Lieku galvu ķīlā, ka trīsdesmit jūdzes no šejienes tieši šobrīd pūš vējš ar četrdesmit jūdžu ātrumu stundā.
Es neticīgi pasmaidīju.
Kadverts piegāja pie telefona uz terases. Viņš izsauca vispirms Vaimeu, Kohalu un Hamakuu. No sarunas fragmentiem sapratu, ka vējš pūš. «Pamatīgi uzpūš un norimst, jā?… Un cik ilgi?… Tikai nedēļu?… Hallo, Eib, tas esat jūs? … Jā, jā … Jūs tomēr stādīsiet kafijas kokus Hamakuas krastā… Ejiet kārties ar saviem vējžogiem! Jums vajadzētu redzēt manus kokus!»
— Vētra, — viņš sacīja, pakārdams klausuli un pagriezdamies pret mani. — Es vienmēr izjokoju Eibu par viņa kafiju. Viņa plantācijas aizņem piecsimt akru, un viņš taisa brīnumus ar saviem vējžogiem, bet, kā saknes noturas zemē, — tas ir pāri manai saprašanai. Vai pūš? No Hamakuas puses pastāvīgi pūš. Kohala ziņo, ka šoneris ar dubultrifiem kuļas pa kanālu starp Havaju salām un Maui un ka tam iet smagi.
— Grūti iedomāties, — es nedroši teicu. — Vai tiešām kaut vēsmiņa nevar pa kādu apkārtceļu atkļūt līdz šejienei?
— Ne mazākā vēsmiņa. Mūsu zemes vējam ar to nav nekāda sakara, jo tas sākas šaipus Mauna-Kea un Mauna- Loa. Redzat, zeme izstaro siltumu ātrāk nekā jūra, un tādējādi naktī zeme apdveš jūru ar savu elpu. Dienā zeme sasilst vairāk nekā jūra, un tad jūra apdveš zemi… Klausieties! Ceļas zemes elpa, kalnu vējš.
Es dzirdēju, kā tas tuvodamies liegi šalc kafijas kokos, sakustina palmas un nopūšas cukurniedrēs. Uz terases vēl klusums. Un tad bija klāt pirmā kalnu vēja pūsma, vāji aromātiska, pikanta un tīkami vēsa, vēsa kā zīds, kā vīns — tik vēsa, cik vēss var būt vienīgi Konas kalnu vējš.
— Jūs brīnāties, ka pirms astoņpadsmit gadiem es iemīlējos Konā? — jautāja Kadverts. — Tagad es vairs nespētu aizbraukt no šejienes. Es laikam nomirtu. Tas būtu briesmīgi. Bija vēl viens cilvēks, kas mīlēja Konu tāpat kā es. Manuprāt, viņš mīlēja to vēl vairāk, tāpēc ka bija dzimis Konas piekrastē. Viņš bija dižs cilvēks, mans labākais draugs, vairāk nekā brālis man. Bet viņš aizbrauca un nav miris.
— Mīlestība? — es apvaicājos. — Sieviete?
Kadverts papurināja galvu.
— Viņš arī neatgriezīsies, lai gan viņa sirds paliks te līdz pašai nāvei.
Kadverts apklusa un paskatījās lejup uz piekrastes ugunīm. Es klusēdams smēķēju un gaidīju.
— Viņš jau bija iemīlējies … savā sievā. Bez tam viņam bija trīs bērni — un viņš tos mīlēja. Tagad viņi dzīvo Honolulu. Zēns stājas iekšā koledžā.
— Kāda pārsteidzīga rīcība? — es pēc brīža nepacietīgi jautāju.
Viņš atkal papurināja galvu.
— Viņš neko noziedzīgu nebija izdarījis, un viņu nekādās noziedzībās neapsūdzēja. Viņš bija Konas šerifs.
— Jūs gribat būt paradoksāls, — es teicu.
— Tā laikam gan izklausās, — viņš piekrita. — Tā ir īsta sodība.
Kadverts brīdi pētīgi skatījās uz mani, tad pēkšņi sāka stāstīt:
— Viņš bija spitālīgais. Nē, tā viņam nebija iedzimta, nevienam tā nav iedzimta. Viņš saslima ar spitālību. Šis cilvēks… Bet vai nav vienalga? Viņu sauca Laits Gre- gorijs. Katrs kamai zina šo stāstu. Viņš bija dzimis amerikānis, bet augumā līdzinājās veco Havaju salu virsaišiem. Viņš bija sešas pēdas un trīs collas garš, bez drēbēm svēra divsimt divdesmit mārciņas — vieni muskuļi un kauli, ne unces tauku. Viņš bija stiprākais cilvēks, ko es savā mūžā esmu redzējis, atlēts, milzis, dievs. Mans draugs. Un viņa sirds un dvēsele bija tikpat skaistas kā ķermenis.
Interesanti, ko jūs darītu, ieraugot savu draugu, savu brāli uz slidenas bezdibeņa malas. Viņš slīd, slīd, bet jūs nekādi nevarat viņam palīdzēt. Tieši tā bija. Es neko nevarēju darīt. Es redzēju, ka tas tuvojas, un neko nevarēju darīt. Mans dievs, ko lai es būtu darījis? Slimība bija uzlikusi viņam uz pieres ļaunu un neapstrīdamu zīmi. Neviens cits to neredzēja. Es vienīgais to redzēju — laikam tāpēc, ka mīlēju viņu. Es neticēju savām acīm. Tas bija pārāk briesmīgi. Un tomēr šī zīme bija viņam uz pieres, uz ausīm. Es pamanīju, ka viņam piepamst ausu ļipiņas — pavisam nedaudz. Vēroju mēnešiem ilgi. Par spīti visam, cerēju, bet tad kļuva tumšāka āda starp uzacīm — parādījās tumšs plankumiņš, gluži kā viegls iedegums. Es arī būtu noturējis to par iedegumu, bet tas it kā neredzami spīdēja, brīdi paspīdēja un nodzisa. Mēģināju iestāstīt sev, ka tas ir iedegums, taču man neizdevās. Es zināju, ko tas nozīmē. Es vienīgais to redzēju. Neviens cits to nebija pamanījis, tikai Stīvens Kaluns, bet to es uzzināju vēlāk. Redzēju, ka tās tuvojas — nolādētās, neaprakstāmās šausmas, bet atraidīju domas par nākotni. Man bija bail. Es nespēju domāt. Un naktīs raudāju.
Viņš bija mans draugs. Mēs kopā ķērām haizivis Niihauā. Dzināmies pakaļ savvaļas lopiem Mauna-Kea un Mauna-Loa. Iejājām zirgus un iededzinājām zīmes vēršiem Kartera rančo. Medījām kazas Haleakalā. Viņš mācīja man nirt un vizināties bangās ar dēli, kamēr es kļuvu gandrīz tikpat veikls kā viņš, bet viņš bija veiklāks par kuru katru kanaku. Es redzēju, kā viņš ienirst piecpadsmit asu dziļumā un paliek zem ūdens divas minūtes. Viņš bija amfībija un kalnietis. Viņš rāpās pa tādām takām, pa kurām uzdrošinājās kāpaļāt tikai kalnu kazas. Viņš nebaidījās ne no paša velna. Viņš atradās uz «Lugas», kas cieta avāriju, un nopeldēja trīsdesmit jūdzes trīsdesmit sešās stundās pa nemierīgu jūru. Viņš sveiks un vesels iznāca no briesmīgiem viļņiem, kas jūs un mani pārvērstu receklī. Viņš bija dižens cilvēks, cilvēks dievs. Mēs izgājām cauri revolūcijas ugunīm. Mēs abi bijām romantiski monarhisti. Viņu divreiz ievainoja, viņam piesprieda nāves sodu. Viņš bija pārāk dižens cilvēks, lai republikāņi viņu nogalinātu. Viņš tikai smējās par tiem. Vēlāk, parādot pienācīgo godu, viņu iecēla par Konas šerifu. Viņš bija vienkāršs cilvēks, liels bērns, kas nekad nekļuva pieaudzis. Viņa domu gaita nebija sarežģīta. Šis process viņam ritēja bez samešanās un novirzēm. Viņš gāja taisni uz mērķi, un viņa mērķi vienmēr bija vienkārši.
Šis cilvēks bija sangviniķis. Es neesmu pazinis otru tik paļāvīgu, apmierinātu un laimīgu cilvēku. Viņš neko neprasīja no dzīves. Viņam vairs nebija ko vēlēties, jo dzīve neko nebija palikusi viņam parādā. Dzīve viņam bija samaksājusi pilnā mērā, skaidrā naudā un vēl avansā. Ko tad viņš vēl varēja vēlēties, ja jau bija saņēmis šo lielisko ķermeni, dzelzs veselību, imunitāti pret visām parastajām slimībām un kautro, tīro dvēseli? Fiziski viņš bija pati pilnība. Savu mūžu viņš nebija slimojis. Viņš nezināja, kas ir galvas sāpes. Kad man sāpēja galva, viņš skatījās uz mani neizpratnē, un man nāca smiekli par viņa neveiklajiem mēģinājumiem just līdzi. Viņš nesaprata, ko tādas galvas sāpes vispār nozīmē, nespēja saprast. Sangviniķis! Nav nekāds brīnums. Vai tad viņš, apveltīts ar tādu ārkārtīgu dzīvīgumu un neiedomājami lielisku veselību, varēja būt citāds?
Minēšu tikai vienu piemēru, lai parādītu jums, kā viņš ticēja savai brīnišķajai zvaigznei1 un kā šī ticība attaisnojās. Viņš vēl bija jauneklis — mēs tikko bijām satikušies, — kad apsēdās spēlēt pokeru Vailuku. Spēlmaņu vidū bija kāds dūšīgs vācietis, vārdā Šulcs, kas spēlēja rupji un pašpārliecināti. Vācietim veicās, un viņš bija kļuvis pilnīgi neciešams, kad Laits Gregorijs nolēma izmēģināt roku. Pirmais likmes lielumu pieteica šulcs. Laits, tāpat kā pārējie, pievienojās, bet Šulcs piespieda visus pasēt, visus, tikai ne Laitu. Viņam nepatika vācieša tonis, un viņš paaugstināja likmi. Šulcs savukārt paaugstināja, bet Laits neatpalika. Tā viņi turpināja spēli, te viens, te otrs paaugstinādams likmi. Likmes bija augstas. Bet vai jūs zināt, kādas kārtis bija Laitam? Divi karaļi un trīs mazie kreiči. Tas nebija pokers. Laits nespēlēja pokeru, viņš spēlēja savu optimismu. Viņš nezināja, kādas kārtis ir Šulcam, bet paaugstināja un paaugstināja likmi, kamēr Šulcs iekaucās, bet Šulcam bija rokā trīs dūži. Padomājiet tik, cilvēks ar pāris karaļiem piespiež trīs dūžus taisīt piepirkumu!
Jā, Šulcs pieprasīja divas kārtis. Dalīja otrs vācietis, turklāt Šulca draugs. Tobrīd Laits jau zināja, ka spēlē pret trim vienādām kārtīm. Un ko viņš darīja? Ko jūs būtu darījis? Protams, paceltu trīs kārtis un atstātu abus karaļus. Bet Laits rīkojās citādi. Viņš spēlēja optimismu.
Viņš nometa karaļus, atstāja trīs mazos kreičus un pie- pirka divas kārtis. Viņš pat nepaskatījās uz tām. Viņš skatījās uz Šulcu, gaidīdams, kad tas pieteiks likmi, un Šulcs pieteica arī pamatīgu. Tā kā vācietim bija trīs dūži, viņš zināja, ka uzvarēs Laitu. Laitam gan rokā bija trīs vienādas kārtis, tomēr tām katrā ziņā vajadzēja būt mazākām par dūžiem. Nabaga Šulcs! Viņa spriedumi bija pilnīgi pareizi. Maldīgs bija secinājums, ka Laits spēlē pokeru. Piecas minūtes viņi paaugstināja likmi, līdz beidzot Šulca pārliecība sāka gaist. Bet Laits līdz šim nebija paskatījies uz savām piepirkuma kārtīm, un Šulcs to zināja. Es redzēju, ka viņš domā, tad atdzīvojas un atkal lielīgi paaugstina likmi. Beidzot vācietis neizturēja sasprindzinājumu.
«Pagaidiet, Gregorij,» viņš beidzot ierunājās. «Esmu jūs apspēlējis no paša sākuma. Man nav vajadzīga jūsu nauda. Man rokā ir …»
«Vienalga, kas jums ir,» Laits viņu pārtrauca. «Jūs nezināt, kas man rokā. Es apskatīšos.»
Viņš paskatījās un paaugstināja likmi par simts dolāriem. Tad viņi no jauna sāka pēc kārtas paaugstināt likmi. Beidzot Šulcs piekāpās, pacēla un atklāja savus trīs dūžus. Laits parādīja savas piecas kārtis. Tās visas bija melnas. Viņš bija piepircis vēl divus kreičus. Zināt, viņš bija sabojājis Šulcam nervus, vācietis vairs nevarēja spēlēt pokeru. Tā viņš vairs nekad nespēlēja. Viņam zuda pārliecība, un viņš kļuva nedrošs.
«Bet kā tu to dabūji gatavu?» es vēlāk jautāju Laitam. «Piepērkot divas kārtis, tu taču zināji, ka paspēlēsi. Turklāt tu ne reizi nepaskatījies uz savu piepirkumu.»
«Man nebija ko skatīties,» Laits atbildēja. «Es zināju, ka tur ir divi kreiči. Citādi nevarēja būt. Tu domāji, ka es ļaušu, lai tas resnais vācietis mani apspēlē? Tas nebija iespējams! Es neesmu no tiem, kurus var apspēlēt. Man vajadzēja uzvarēt. Zini, es būtu juties pārsteigts vairāk par visiem, ja man nebūtu bijuši kreiči.»
Tāds bija Laits, un varbūt šis gadījums palīdzēs jums novērtēt viņa bezgalīgo optimismu. Laits uzskatīja, ka viņam pienākas gūt sekmes un dzīvot bez bēdu. Un šajā gadījumā, tāpat kā desmit tūkstošos citu, viņš atrada apstiprinājumu šai pārliecībai. Viņš patiešām arī guva sekmes un dzīvoja bez bēdu. Lūk, kāpēc viņš ne no kā nebaidījās! Ar viņu nekas nevarēja notikt. Viņš to zināja, tāpēc ka līdz šim ar viņu nekas nebija noticis. Toreiz, kad nogrima «Luga» un Laits nopeldēja trīsdesmit jūdzes, viņš pavadīja ūdenī divas naktis un vienu dienu. Un visu šo briesmīgo laiku viņš ne reizi nebija zaudējis cerību, ne reizi nebija šaubījies, ka izglābsies. Viņš zināja, ka sasniegs zemi. Viņš pats man to teica, un es zināju, ka tā ir taisnība.
Tāds bija Laits Gregorijs. Pavisam cita kaluma cilvēks nekā parastie mirstīgie. Viņš bija augstāka būtne, ko neskāra parastās slimības un likstas. Viņš dabūja visu, ko gribēja. Sievu, skaistuli no Karuteru ģimenes, viņš atkaroja kādam ducim sāncenšu. Viņa apmetās uz dzīvi pie Laita un kjuva par labāko sievu pasaulē. Viņš gribēja dēlu un dabūja. Viņš gribēja meitu un otru dēlu un dabūja arī. Un bērni bija bez jebkādas vainas un trūkumiem, ar krūškurvjiem kā mazām mučelēm; viņi bija mantojuši tēva veselību un spēku.
Un tad notika nelaime. Viņam bija uzspiesta zvēra zīme. Es vēroju viņu kādu gadu. Man sirds plīsa pušu. Bet viņš to nezināja, un arī nevienam citam tas nenāca prātā, vienīgi tam nolādētajam hapa-haole Stīvenam Ka- lunam. Viņš to zināja, bet man nebija ne jausmas, ka viņš zina. Ak jā, zināja arī ārsts Strovbridžs! Viņš bija apgabala ārsts un uzreiz pamanīja spitālības pazīmes. Redzat, viņa pienākums bija arī apskatīt aizdomās turētos un nosūtīt tos uz pieņemšanas staciju Honolulu. Arī Stīvens Kaluna bija ievingrinājis aci spitālīgo noteikšanā. Slimība plosījās viņa ģimenē, četri vai pieci viņa radinieki jau bija nosūtīti uz Molokai.
Visa nelaime sākās ar Stīvena Kalunas māsu. Kad viņu sāka turēt aizdomās, bet viņa vēl nebija nonākusi ārsta Strovbridža rokās, brālis aizgādāja viņu kādā klusā vietiņā. Laits bija Konas šerifs, un viņa pienākums bija sameklēt meiteni.
Tovakar mēs visi pulcējāmies Hilo, Neda Ostina bārā. Kad iegājām, Stīvens Kaluna jau bija tur — jau mazlietiņ iedzēris un ķildīgs. Laits smējās par kādu joku — smējās veselīgi, laimīgi kā milzīgs puika. Kaluna nievīgi nospļāvās uz grīdas. Laits, tāpat kā visi pārējie, to pamanīja, bet nelikās zinis par puisi. Kaluna meklēja kašķi. Viņš uzskatīja par personisku apvainojumu Laita cenšanos sameklēt viņa māsu. Viņš visvisādi izrādīja savu neapmierinātību ar Laita klātbūtni, bet Laits joprojām neli
kās zinis. Laitam, jādomā, bija viņa drusku žēl, jo šerifa vissmagākais pienākums bija spitālīgo arestēšana. Nav sevišķi patīkami ielauzties kādā mājā un aizvest tēvu, māti vai bērnu, kas nav nodarījis nekā ļauna, bet pēc tam izraidīt viņu mūžīgā trimdā Molokai. Protams, tas ir nepieciešams sabiedrības drošībai, un es ticu, ka Laits pirmais apcietinātu savu paša tēvu, ja vien viņam rastos aizdomas.
Beidzot Kaluna izgrūda:
«Paklausieties, Gregorij, jūs domājat, ka dabūsiet rokā Kalaniveo, bet jums nekas neiznāks!»