Tur, kur Riodenuesesa (Riekstu upe) savāc ūdeņus no simtiem pieteku, kas aizstīdz pa karti kā milzu ģenealoģiskā koka zari, jūsu skatienam atklājas sevišķi skaistas vietas. Paugurainajā prērijā parādās ozolu un valriekstu koku puduri, kas piekrastēs šur un tur veido birzis.
Dažviet sastopami īsti biezokņi, kur kopā ar akācijām aug balzāma koki un kreozota krūmi, savvaļas alojes, lielziedu kaktusi un kokveidīgā juka.
Šie dzeloņainie krūmi, kas atbaida zemkopi, jo tie mīl liesu augsni, pievelk botāniķi un dabas draugu, īpašie kad savas it kā no vaska darinātās milzīgās ziedlapiņas pleš lielziedu kaktuss vai augstu pār apkārtējiem krūmiem savus greznos ziedus kā sarkanu karogu slej Fouquiera splendens
Taču šajā apgabalā ir arī dāsnākas vietas, kur melnās kaļķainās augsnes baro kokus, lai tie stiprāk tiektos pretī saulei ūn plestu kuplāku lapotni. Te draudzīgi sadzīvo indiāņu ziepju koki, Ziemeļamerikas valriekstu koki, vīksnes, cipreses, vairāku sugu ozoli un Kanādas apses, veidojot mežu, kas sava zaļuma dažādo nianšu un mūždien mainīgo aprišu dēļ ir pelnījis, ka to sauc par skaistu.
Upes šajā apvidū ir kristāltīras un, tāpat kā debesis, safīra krāsā. Sauli, mēnesi un zvaigznes reti kad aizsedz mākoņi. Neviena slimība pagaidām nav atradusi ceļu uz šo paradīzes dārzu.
Un tomēr, par spīti šīm priekšrocībām, civilizēts cilvēks te savu kāju vēl nav spēris. Pa mežu takām klīst vienīgi lipano jeb komanči[8] un arī ne citādi kā jāšus. Varbūt tieši tādēļ — kaut gan dažreiz šķiet, ka galvenais iemesls ir gleznainās dabas valdzinājums, — šo vietu par mājotni izvēlējušies īstie dabas bērni un savvaļas dzīvnieki. Nekur citur Teksasā jūsu priekšā tik bieži neizlēks briedis vai biklā antilope. Tāpat bieži redzams trusis. Sesks, oposums un ziņkārā meža cūka sastopami nedaudz retāk.
Ainavu atdzīvina arī skaistu formu un krāsu putni. No takas uzspurdz paipalas; gaisā līganus lokus met karaliskais ērglis; valriekstu koku birzes malā vizošās krūtis saulē gozē milzīgu apmēru meža tītars; starp spalvainajiem akāciju zariem garo, šķērēm līdzīgo asti zibina šuvējputns, kuru vietējie mednieki pazīst ar nosaukumu «paradīzes putns».
Krāšņi tauriņi plivina platos spārnus vai atpūzdamies sēž uz ziediem, ar savu spilgtumu daudz neatšķirdamies no tiem. Milzīgas bites zumzina ziedošajos krūmos, strīdēdamās par tiesībām uz saldo guvumu ar vanagkodēm un kolibri, kas nav daudz lielāki par viņām pašām.
Ne visi šā jaukā dabas stūrīša iemītnieki ir nekaitīgi. Klabur- čūska visā Ziemeļamerikā nesasniedz tādu garumu kā šeit un slēpjas turpat, kur indīgais rāpulis, kas pazīstams ar nosaukumu «mokasins».-Bez tam te savu briesmīgo dzeloni šauda tarantuls, te dzīvību apdraud skorpions, te cilvēkam uz miesas uzrāpjas simtkājis, pārnesot drudzi, kas var izrādīties liktenīgs.
Upju mežainajos krastos siro plankumainais ocelots[9], puma un tās krietni stiprākais radinieks jaguārs; te stiepjas šā dzīvnieka ģeogrāfiskās izplatības ziemeļu robeža.
Gar briksnāju vientuļš un kluss ložņā kārnais Teksasas vilks, bet tam radniecīgais mazdūšīgais koijots medī atklātā līdzenumā kopā ar saviem brāļiem.
Tajā pašā prērijā starp šiem mežonīgajiem četrkājaiņiem ganās viscēlākais un skaistākais dzīvnieks — varbūt pat cēlāks un skaistāks par cilvēku —, gudrākais no cilvēka draugiem — zirgs.
Te viņš ir brīvs no cilvēka iegribām, viņa žokļi nepazīst laužņus, muguru nekropļo nasta vai segli, te viņš var izklejoties pēc sirds patikas, pilnīgi ļaujot vaļu ugunīgajam straujumam.
Tomēr pat šajā neapdzīvotajā apgabalā zirgam reizēm nav miera no cilvēka. Viņu nolūko, sagūsta un pieradina mustangu mednieks Moriss.
* *
*
Alamo bija viena no straujākajām Riodenuesesas pietekām. Tās krastā stāvēja vienkārša, bet izskatīga mājiņa, kādu Teksasā ir bez sava gala.
Mājiņa bija celta no stāvus zemē iedzītiem, uz pusēm pāršķeltiem kokveidīgās jukas stumbriem un apjumta ar šīs pašas gigantiskās lilijas garajām, durkļveidīgajām lapām. Stabu starpas bija nevis «aizsmērētas» ar māliem, kā Austrumteksasā parasts, bet pārklātas ar zirgu ādām. Tās savukārt bija piestiprinātas nevis ar dzelzs nagliņām, bet gan ar Meksikas alojes lapu asajiem dzeloņiem.
Upes kraujajos krastos pārpārēm auga materiāls, no kura bija celta būda. Te varēja atrast jukas un agaves, bet auglīgajā ielejā zaļoja mīkleņu, ozolu un valriekstu koku mežs, kas aizstiepās jūras jūdzēm tālu. Vietām šajā zaļajā blīvā no upes puses ietiecās nelielas pļavas ar sulīgu jo sulīgu zāli, kuru meksikāņi sauc par gramu.
Vienā no šādām pusapaļām ieplakām stāvēja iepriekš aprakstītā primitīvā mājiņa. Tai garām tecēja koku ieskautā upe; stumbri līdzinājās kolonnām, uz kurām balstās meža kolizeja jumts.
Ēciņa slēpās ēnā un bija tikko samanāma starp kokiem, it kā vieta būtu ar nodomu izraudzīta svešām acīm nepieejamāka. To varēja redzēt tikai no upes puses un arī tikai tad, ja novērotājs atradās tieši pretī. Mājiņas vienkāršība un rūsganā krāsa vērta to vēl neuzkrītošāku.
Mājiņa tiešām nebija nekas vairāk kā būda, ne lielāka par tirgus telti, ar vienu vienīgu caurumu — durvīm, ja neskaita slaido māla skursteni no pavarda, kas bija izmūrēts pie sienas. Vieglās, ar zirga ādu apsistās durvis turējās no tās pašas ādas izgrieztās virās.
Aiz būdas atradās no mietiem celta un ar jukas lapām klāta nojume. To iejoza neliels iežogojums, kas bija taisīts, piesienot kārtis pie tuvējo koku stumbriem.
Otrs, mazāks iežogojums bija ierīkots ap akru lielu laukumu starp būdu un krauju. Pakavu izdangātā zeme norādīja, kādaņi nolūkam iežogojums kalpo: tas bija korals savvaļas zirgiem mustangiem. Tajā tiešām bija ieslodzīti savi desmit vai pat vairāk zirgi, kuru baiļpilnās acis un satrauktās kustības nepārprotami liecināja, ka dzīvnieki saķerti pavisam nesen un ka tiem nav viegli panest nebrīvi šajā ēnainajā aplokā.
Būdas iekšējam iekārtojumam piemita zināma pievilcība un komforts. Skatienu priecēja pie istabas sienām izplātas mustangu ādas — melnas, bēras, sniegbaltas un dārkas. To izvietojumā bija jūtama gaume.
Mēbeles bija gaužām trūcīgas: ar zirgādu pārvilkti āži, pāris
paštaisītu krēslu un no jukas nomaļiem sasists rupjš galds. Kaktā bija redzams kaut kas līdzīgs otrai gultai.
Priekšmets, kuru tādā vietā varēja gaidīt vismazāk, bija plaukts ar grāmatām, spalvaskātiem, tinti un vēstuļu papīru; uz nomaļu galda gulēja avīze.
Te bija vēl arī dažas citas lietas, kas atgādināja civilizāciju; liela ādas ceļasoma, divstobru šautene ar Ričarda Vestlija firmas zīmi uz aizslēga, kalts sudraba kauss, mednieka rags un suņu pātaga.
Uz grīdas stāvēja daži trauki, lielāko tiesu no alvota skārda, kaktā — ar klūdziņām appīts balons, kurā droši vien bija kaut kas stiprāks par Alamo ūdeni.
Citas mantas nebija pretrunā ar kopainu. Tur bija meksikāņu segli ar augstu loku, no zirga astriem pīta pavada un iemaukti, divi vai trīs rezerves serapē un šādi tādi virvju gali. Tāds bija mustangu mednieka mājoklis, tā apkārtne un iekārta.
Uz viena no krēsliem istabas vidū sēdēja cilvēks, kas neizskatījās pēc mustangu mednieka. Viņu nekādā ziņā nevarēja saukt par saimnieku. Gluži otrādi — visas pazīmes vedināja domāt, ka šis vīrs ir kalps.
Ne jau tādēļ, ka viņš būtu noplucis vai izdēdējis. Tas bija resnulis ar rudu matu kodaļu un sārtu seju; mugurā viņam bija golfa bikses, kājās getras. Kādreiz tumši zaļā samta jaka ar lielām kabatām uz krūtīm un sānos bija izbalējusi un kļuvusi gandrīz brūna. Apģērbu papildināja uz vienas auss nošķiebta mīksta filca platmale. Vēl var piebilst, ka šim cilvēkam mugurā bija rupjš katūna krekls, ap kaklu nevīžīgi apsiets sarkans kaklauts, bet kājās vienkāršas nemītas ādas kurpes.
Taču, lai noteiktu šā cilvēka tautību, nebija vajadzīgas ne kurpes, ne golfa bikses. Viņa lūpas, deguns, acis, izturēšanās un manieres nepārprotami norādīja, ka šis cilvēks ir īrs.
Jebkuras šaubas izklīda, līdzko resnulis pavēra muti, lai sāktu runāt. Tādu žargonu lieto tikai Galvejas grāfistē. Likās, ka, viņš atrodas būdā viens un sarunājas pats ar sevi. Tā tomēr nebija. Pavarda priekšā uz zirgādas, noguldījis purnu pelnos, zvilnēja milzīgs īru briežu suns. Šķita, ka viņš saprot sarunu biedra valodu.
Vai nu suns saprata vai ne, bet runa bija domāta viņam, it kā dzīvnieks saprastu katru vārdu.
— Nu, Tara, manu dārgum, — iesaucās cilvēks golfa biksēs, — vai tu negribi atgriezties Balibalahā? Vai tev nepatiktu atkal bizot pa vecās pils pagalmu un maķenīt uzbaroties? Citādi tev jau visas ribas var izskaitīt. Draudziņ, kā man pašam gribas tur pabūt! Bet ej nu sazini, kad jaunais saimnieks atgriezīsies un ņems mūs līdzi. Nekas, Tara. Viņam drīz jābrauc uz koloniju, manu veco suni. Viņš apsolīja paķert mūs līdzi, un tas mani kaut cik nomierina. Piķis un zēvele, jau trīs mēnešus neesmu bijis fortāl Varbūt nesen atbraukušo .kareivju vidū es sastapšu kādu no saviem vecajiem paziņām. Tad nu gan bez iemešanas neiztiks, vai tā nav, Tara?
Izdzirdējis savu vārdu, suns pacēla galvu un par atbildi uz ērmoto jautājumu nošņaukājās.
— Šobrīd nebūtu par ļaunu ieraut, — īrs turpināja, kāri uzskatīdams appīto balonu, — bet pudele gandrīz jau iztukšota un jaunais saimnieks var atķerties. Bez tam nebūtu jau arī īsti go- digi dzert bez atvēlēs, vai ne, Tara?
Suns atkal pacēla galvu no pelniem un nošķaudījās.
— Vai tas nozimē «jā»? To pašu ko iepriekšējo reizi? Saki man, Tara!
Suns vēlreiz nošķaudījās, it kā būtu saķēris iesnas vai ierāvis nāsīs pelnus.
— Atkal «jā»? Nekārdini mani, vecais blēdi! Nē, nē, es ne- ķeršos klāt viskijam. Es tikai izraušu korķi un .pasmaržošu. Nekas, saimnieks nedabūs zināt. No pasmaržošanas nekāds ļaunums arīdzan necelsies.
Irs atstāja savu vietu un gāja uz kaktu, kur stāvēja pudele.
Kaut gan nodoms bija šķietami nevainīgs, viņa kustības bija zaglīgas.
īsu brīdi īrs stāvēja, pagriezies pret atvērtajām durvīm un ieklausīdamies, tad paņēma kārdinošo "trauku; izrāva korķi un piecēla kakliņu pie deguna.
Viņš palika tādā stāvoklī, izdvesdams skaņas, kas izklausījās pēo suņa pirmītējās šņaukāšanās un kuras viņš gribīgi izskaidrotu . kā piekrītošu atbildi uz savu jautājumu. Tas pauda labpatiku, ko sagadaja dzēriena smarža.
Taču smarža vien apmierināja īru pavisam īsu brīdi. Pamazām trauka dibens cēlās augstāk, bet kakliņš tuvojās izstieptajām lūpām.
— Piķis un zēvele! — īrs izsaucās, pavērdamies uz durvīm. ■— Cilvēks ar miesu un asinīm taču nevar noturēties, nenobaudījis šo burvīgi smaržojošo viskiju. Es tikai ieņemšu mazu malciņu, lai apslapinātu mēles galiņu. Var gadīties, ka tas norauj mēlei ādu, bet lai iet!
Bez liekas prātošanas viņš pielika appīto pudeli pie mutes. «Mazais malciņš», kuram vajadzēja apslapināt mēles galiņu, jau
bija nobaudīts, bet viskijs joprojām guldzēja, un tas bija neapstrīdams pierādījums, ka šķidrums plūst tālāk par mēli.
Iebaudījis vairākus malkus un bezgala tīksmi nošmakstinājis lūpas, galvejietis knaši iebaza atpakaļ korķi, nolika pudeli vietā un atkal apsēdās uz krēsla.
— Tara, tu vecais blēdi! ;— viņš uzrunāja četrkājaino draugu. — Tu biji tas, kas ieveda mani kārdināšanā! Bet nekas, saimnieks nedabūs zināt. Bez tam viņš drīz brauks uz fortu un man būs jauni krājumi.
Brīdi zaglītis klusēja, vai nu domādams par pastrādāto palaidnību vai izbaudīdams alkohola iedarbību. Tomēr drīz klusums pārvērtās sarunā ar sevi.
— Nekādi nespēju apjēgt, — viņš murmināja, — kas mūsu saimnieku Morisu velk atpakaļ uz koloniju. Viņš teicās doties turp, kolīdz būšot dabūjis rokā to raibo mustangu, kuru viņš nesen redzējis. Kam viņam tas zvērs? Man rādās, ka tur ir kāds āķis. Saimnieks teica, ka nelikšoties mierā, pirms nebūšot panācis savu. Cerams, ka tas viņam izdosies, citādi mēs tupēsim te līdz pastardienai. Ei, kas tur nāk?
Tara pietrūkās kājās no savas guļamvietas un ņurdēdama metās pie durvīm.
— Felim! — atskanēja balss ārpusē. — Felim!
— Tas ir saimnieks, — nobubināja pie sevis Felims, sekodams sunim.