Kasadelkorvo muižas jeb hasiendas īpašumi gar Leonas mežainajiem krastiem pletās vairāk nekā trīs jūdzes, bet uz dienvidiem, uz prērijas pusi aizņēma divreiz lielāku platību.
Pati māja, kuru mēdz nepareizi saukt par hasiendu, atradās lielgabala šāviena attālumā no Indžas forta, no kurienes bija daļēji saredzamas tās baltās sienas. Pārējo mājas daļu savā ēnā slēpa augstie upmalas koki.
Vieta ēkai, bez šaubām, bija izraudzīta ar aprēķinu, lai būtu vieglāk aizsargāties: tolaik, kad mājai lika pamatus, mūždien vajadzēja baidīties no indiāņu uzbrukumiem, un ari tagad tife kuru katru brīdi varēja sākties. Upe te veidoja pakavam līdzīgu līkumu, tādēļ arī hasienda bija mantojusi nosaukumu Kasadelkorvo — «māja līkumā».
Tās fasāde bija pavērsta pret zaļojošo prēriju, kas aizstiepās līdz pašam apvārsnim un kurai blakām katrs pils parks izskatītos pēc zirgaploka.
Kasadelkorvo, tāpat kā jebkurā citā lielā Meksikas hasiendā, ēka bija celta mauru-meksikāņu stilā. Tai bija viens vienīgs stāvs, plakans jumts ar margām visapkārt, iekšpusē — ar plāksnēm izlikts pagalms, tajā savukārt — strūklaka un akmens kāpnes uz jumta. Lielie vārti ar masīvām koka durvīm tnrējās smagās virās. Katrpus vārtiem atradās pa diviem vai trim lodziņiem ar izturīgiem dzelzs režģiem priekšā. Tā lielos vilcienos raksturojama meksikāņu hasienda, un Kasadelkorvo maz atšķīrās no v gandrīz visā spāņu Amerikas teritorijā izplatītā tipa.
Tāda bija Luiziānas plantatora nopirktā hasienda.
Ne ēkas ārējā izskatā, ne iekārtojumā līdz šim izmaiņas nebija notikušas, mainījušies bija vienīgi iemītnieki. Tīra spāņu tipa seju vietā pagalmā un gaiteņos tagad redzēja angļu un franču sejas, kuplās un daiļskanīgās andalūziešu valodas vietā dzirdēja gārdzošas rīkles skaņas.
Ārpus kungu mājas sienām — ciematam līdzīgā ēciņu pudurī, kur agrāk bija piemituši peoni un citi ar hasiendu saistīti ļaudis, — izmaiņas bija jūtamākas. Kur kādreiz, piešus šķindinādami, apkārt ganāmpulkam bija drasējuši slaiki, kalsnēji gani melnās platmaļu cepurēs un rūtainos serapē, tur tagad pātagu plīkšķināja džersija vai vienkāršas vilnas svārkos ģērbies «uzraugs»; kur agrāk, aitādās ietinušies, sēri svinīgā klusumā bija klaidojuši mazie, sarkanādainie acteku un anahuaku pēcteči, tagad dzirdēja klaigājam melnos Etiopijas dēlus un meitas, kas no rīta līdz vakaram mundri čaloja vai arī dziedāja un dejoja, kā
negribēdami atzīt, ka verdzība ir nelaimes māte.
* *
Luīza Poindekstere, atlaizdamās krēslā pie spoguļa un likdama savai kalponei Florindai sapost viņu drīzajai viesu sagaidīšanai, domāja pavisam par ko citu.
Līdz pusdienām, kas tika rīkotas sakarā ar mājas iesvētībām, bija atlikusi apmēram stunda. Varbūt ar to bija izskaidrojams jaunās kreolietes nemiers, kuru Florindai būtu vajadzējis pamanīt katrā ziņā. Taču viņa to neievēroja. Kā liecināja abu sieviešu saruna, kalpone iztulkoja kundzes satraukumu pēc sava prāta.
Diezin vai to varēja saukt par sarunu. Drīzāk Luīza skaļi domāja, bet kalpone kā atbalss atsaucās. Kreoliete bija radusi visu mūžu raudzīties uz savu melno verdzeni kā uz lietu, no kuras var neslēpt domas, tāpat kā no krēsliem, galda, sofas vai citām mēbelēm. Starpība bija tā, ka Florinda bija dzīva būtne un spēja atbildēt uz jautājumiem. *
Pirmās desmit minūtes pēc ienākšanas istabā Florinda bija vienā laidā tērgājusi par visādiem sīkumiem, bet viņas kundze tikai dažureiz iebildusi pa vārdam.
— O, mis Luī, —. teica nēģeriete, ļaudama pirkstiem maigi slīdēt pār jaunās kundzes matu laistīgajām sprogām, — cik jums skaisti mati! Kā garā spāņu sūna, kas nokarājas no cipreses. Tikai mati jums citā krāsā un spīd kā cukursīrups.
Kā jau minējām, Luīza Poindekstere bija kreoliete, tādēļ diezin vai ir vērts atgādināt, ka mati viņai bija tumši un, kā nēģeriete bija naivi izteikusies, spīdīgi kā spāņu sūna. Tie bija nevis melni, bet kastaņbrūni kā dažkārt bruņurupucis vai ziemā nomedīta cauna.
— Ak, — Florinda turpināja, izplādama šķipsnu, kas vizēja uz viņas tumsnējās delnas kā kastanis, — būtu man jūsu brīnišķīgie mati un nevis šis nepaklausīgais ērkulis, tie visi līdz pēdējam gulētu pie manām kājām.
— Par ko tu runā? — iejautājās jaunā kreoliete, it kā atmo dusies no sapņiem. — Ko tu teici? Gulētu pie tavām kājām? Kas?
— Ejiet nu, vai tad jūs mani nesaprotat?
— Goda vārds, nē.
— Es liktu viņiem iemīlēties manī. To es gribēju teikt.
— Bet kam?
— Visiem baltajiem džentlmeņiem. Jaunajam plantatoram, forta virsniekiem — visiem, visiem. Ar jūsu matiem, mis Luī, es viņus visus apburtu.
— Ha-ha-ha! — iesmējās meitene, iedomādamās, kāda izskatītos Florinda ar šo krāšņo rotu. — Tu domā, ka vīrieši nebūtu spējīgi turēties pretī, ja tev būtu mani mati?
— Nē, ne jau mati vien … arī jūsu piemīlīgā sejiņa, jūsu alabastra baltā āda, smuidrais augums.. . cēlais izskats. Ak, mis Luī, jūs esat tik skaista! Es dzirdēju baltos džentlmeņus tā sakām. Bet man nemaz nav jādzird, ko viņi saka. Es pati redzu.
— Tu esi iemācījusies glaimot, Florinda.
— Nē, mis, nudien ne. Zvēru, ka šajos vārdos nav glaimu. Zvēru pie apustuļiem!
Tam, kas pamestu skatienu uz Luīžu, kalpones zvēresti liktos lieki, lai cik pārspīlēti tie arī izklausītos. Apgalvot, ka Luīza Poindekstere ir skaista, nozīmēja atkārtot apkartējās sabiedrības vispārējo spriedumu. Pietika ar vienu skatienu, lai par to pārliecinātos kā svešs, tā pazīstams. Tāds skaistums nav jaatklāj, un tomēr to grūti aprakstīt. Spalva šādos gadījumos neklausa. Pat zīmulis dotu vienīgi bālu priekšstatu par šo seju, jo nav tāda gleznotāja, lai cik liels meistars -viņš būtu, kas prastu uz nedzivā audekla attēlot mirdzumu, ko izstaroja meitenes acis un kas šķita apspulgojam viņas sejuf Luīzas vaibsti bija absolūti klasiski: tie atsauca atmiņā Fīdija un Prāksitela sieviešu statujas. Un tomēr diezin vai visā grieķu Panteonā atrastos līdzīga seja, jo tā bija nevis salta akmens tēla, bet dzīvas, valdzinošas sievietes seja.
Juteklīgais apakšlūpas izliekums nelaupīja sejai tās apgarotību. li vīrieši, kas šajā atvirzē no dievišķā tipa saskata vislielāko pievilcību. Viņi arī Luīzā Poindeksterē saskatītu nevis pielūdzamu dievību, bet milamu sievieti.
Uz Florindas nopietnajiem apgalvojumiem viņa iecietīgi atbildēja ar smiekliem. Tie bija bezbēdīgi, bez šaubu pieskaņas. Jaunajai kreolietei nebija vajadzigs atgādinājums, ka viņa ir skaista. Viņa pati to apzinājās, jo sēdēja spoguļa priekšā. Nēģerietes glaimi Luīzai bija vienaldzīgi kā izlutināta klēpja sunīša lunci- nāšanās, un viņa atkal lavās pārdomām.
Florindu tas nemulsināja. Acīmredzot meitenei bija kāds noslēpums, un to vajadzēja izdibināt
— Ak, — kalpone turpināja, it kā sarunādamās ar sevi, —ja Florindai būtu kaut puse no tā skaistuma, kas jaunajai mis, viņa ne par vienu neliktos zinis un neviena dēl smagi nenopūstos!
— Nenopūstos? — atjautāja Luīza, pārsteigta par šādu runu. — Ko tu ar to gribi teikt?
— Dieviņ tētīt, mis Luī, Florinda nav ne tik akla, kā jūs domājat, ne arī kurla. Viņa redz, ka jūs ilgi sēžat vienā vietā, ne vārda nerunājat un tikai nopūšaties, smagi nopūšaties. Kad dzīvojām vecajā plantācijā Luiziānā, jūs nekad tā nedarījāt.
— Florinda! Es baidos, ka tu zaudē prātu vai arī esi to atstājusi Luiziānā. Varbūt šejienes klimats slikti iedarbojas uz tevi. Vai tā nav, meiten?
— Dieviņ tētīt, mis Luī, tas nu jums jāprasa pašai sev. Nedusmojieties, ka es klāju vaļā to, kas man uz sirds. Florinda mīl jūs kā īsto māsu. Viņa ir nelaimiga, dzirdot jūsu nopūtas. Jūs neesat uz mani dusmīga?
— Protams, nē. Kādēļ lai es būtu dusmīga uz tevi, bērniņ? Es nedusmojos. Tikai tu loti alojies. Tas, ko tu esi redzējusi un dzirdējusi, nav nekas vairāk kā tava fantāzija. Nopūtas, iedomā-' jies! It kā man šobrīd nebūtu n^kā cita, par ko.domāt! Man būs jāsaņem gandrīz simts viesu, turklāt lielākā daļa sveši. Viņu vidū būs jauni plantatori un virsnieki, kurus tu savaldzinātu, ja tev būtu mani mati. Ha-ha-ha! Man nav vēlēšanās sagrozīt viņiem galvas, nevienam no viņiem, tā ka es atļauju tev vilināt viņus savos slazdos.
— O, mis Luī, jūs runājat no tiesas? — ar neslēptu ziņkāri jautāja nēģeriete. — Jūs sakāt, ka jums nepatīk neviens no šiem džentlmeņiem? Bet būs taču ļoti, loti skaisti vīrieši! Būs tas jaunais plantators un tie divi jaunie virsnieki, nē, trīs. Jūs viņus pazīstat? Viņi izrādīja jums uzmanību. Vai jūs esat pārliecināta, mis, ka viens no viņiem nav vainigs pie jūsu nopūtām?
— Atkal nopūtas! Ha-ha-ha! Pasteidzies, Florinda, laiks negaida. Liec vērā, ka man jāsaņem simts viesu. Man vajadzīga vismaz pusstunda, lai es nomierinātos un būtu mājasmātes uzdevumu augstumos.
— Esiet bez bažām, mis Luī, esiet bez bažām. Saposīšu jūs viens divi. Jūs apģērbt nav grūti. Dieviņ tētīt, kurā katrā kleitā jūs esat burvīga! Jūs būtu pirmā skaistule pat tad, ja uzvUktu plantācijas strādnieces drānas.
— Esi gan tu iemācījusies glaimot, Florinda! Man ir aizdomas, ka tu gribi kaut ko izspiest. Vai tu gribi, lai palīdzu tev salabt ar Pluto?
— Nē, mis, es nekad vairs nedraudzēšos ar Pl'uto. Viņš bija tāds gļēvulis, kad mums melnajā prērijā uzbruka vētra. Ak, mis Luī, ko mēs būtu iesākušas, ja nebūtu atsteidzies tas jaunais džentlmenis bērajā zirgā?
— Ja nebūtu viņa, Florinda, iespējams, ka neviens no mums nebūtu te.
— O, mis! Vai viņš nebija skaists? Atcerieties viņa seju. Viņa biezie mati bija tādā pašā krāsā kā jūsējie, tikai mazāk sprogoti kā man. Kas tad salīdzinājumā ar viņu ir jaunais plantators vai forta virsnieki! Mēs, melnie, sakām, ka tie nekur neder — tie ir balti atkritumi. Bet viņš? Par tādu vīrieti ir vērts nopūsties.
Līdz šim jaunajai kreolietei bija izdevies saglabāt mieru, bet ilgāk viņa vairs to nespēja. Vai nu nejauši, vai tīšām, bet Florinda bija aizskārusi visjūtīgāko stīgu savas kundzes dvēselē.
Luīza negrabēja atklāt noslēpumu pat savai verdzenei, un viņa jutās iepriecināta, kad izdzirdēja pagalmā skaļas balsis. Tas bija labu labais iemesls ātrāk pabeigt tualeti un vienlaikus arī kutelīgo dialogu, kuru viņai negribējās turpināt.