Džeremijs ilgus gadus pastāvīgi dēvēja mūsu tresta pieeju sugu pavairošanai nebrīves apstākļos par "daudzšķautņainu"; kaut ari mēs izzobojām viņu par šo bieži atkārtoto un zināmā mērā neveiklo apzīmējumu, patiesībā šis vārds precīzi raksturo mūsu darbu un izskaidro panākumus. Daudzšķautņaino pieeju īstenībā veido trīs fāzes - atšķirīgas, tomēr savstarpēji sader kā saliekamo bildīšu gabaliņi.
Pirmā fāze ir - izvēlēties sugas, kurām mūsu palīdzība varētu būt visnoderīgākā, nodibināt Džērsijā pavairošanas koloniju un vēlāk, kad esam ieguvuši pietiekami lielu dzīvnieku skaitu, izveidot "satelītkolonijas" citos uzticamos zoodārzos, parasti Eiropā vai Amerikā. Šajā brīdī var diezgan pamatoti apgalvot, ka (ja neņem vērā stihiskas nelaimes) ir jau izdevies saglabāt sugas nebrīvē. Otrā fāze ir sugu koloniju nodibināšana to mītnes zemē, jo galu galā tieši tur apdraudētajām sugām pienāktos vairoties. Tur valda piemērotākais klimats un atrodama piemērotākā barība, un, vēl jo svarīgāk, cilvēkiem ir dota iespēja vērot savas zemes dzīvnieku bagātības un iemācīties tās cienīt. Trešā fāze ir visgrūtākais uzdevums - Džērsijā, satelītko- lonijās vai pašu zemē nebrīvē izaudzētos dzīvniekus palaist brīvībā. ŠI trešā fāze ir atsevišķs stāsts, par kuru varēsiet lasīt piektajā nodaļā.
Drīz vien sapratām, ka pat pirmajai fāzei nav nekādas nozīmes, kamēr neesam nodibinājuši sakarus ar izraudzīto sugu mītnes zemes valdību. Daudzu gadu gaitā esmu ar vilšanos secinājis, cik gaužām maz par dabas aizsargāšanu un tās nepieciešamību zina tie cilvēki, kuriem dota vara pieņemt lēmumus, - politiķi. Man ir maza, melna grāmatiņa, kurā es pierakstu visidiotiskākos valstu vadītāju izteikumus, lai varētu cilvēkiem nocitēt kādu fragmentu, kad man pārmet pārspīlētu žēlošanos par valdībām.
Mana saraksta pašā augšgalā, protams, ir kādreizējais prezidents Reigans. Pēc manām domām, viņa saprašanu par ekoloģiskām problēmām un interesi par apkārtējo vidi lieliski izsaka divi paziņojumi: pirmkārt, koki radot piesārņojumu, un, otrkārt, - neesot svarīgi, ka tiek izcirsti sarkankoka meži, jo, kā prezidents visgudri atzīmēja, "kad cilvēks redzējis vienu sarkankoku, viņš ir redzējis tos visus." Nākamais žetons par muļķīgāko un plānprātīgāko paziņojumu pienākas kādam Indijas ministram. Kad viņam tika aizrādīts, ka aizsprosta būve appludinās ārkārtīgi nozīmīgas mežu platības kopā ar to iemītniekiem, viņš nikni paziņoja, ka "mēs šādas ekoloģiskās greznības nevaram atļauties." Kad ekoloģija kļūst par greznību, gals vairs nav tālu.
Kalnrūpniecības ministrs no Kvīnslendas Austrālijā iesildīja manu sirdi ar paziņojumiem presē, kad sakarā ar ierosinājumiem izveidot naftas urbumu Lielajā Barjerrifā izcēlās diskusijas. Vispirms šis cilvēks apgalvoja, ka tādas parādības kā naftas plankumi ūdenī nemaz nepastāvot. Vēlāk viņš piebilda - pat ja gadītos naftas noplūde - tāda iespēja esot viena no miljarda -, tā nebūšot problēma, jo (te es viņu citēju vārds pa vārdam) "katrs bērns zina, ka nafta peld ūdenim pa virsu, bet koraļļi dzīvo zem ūdens, tātad nekāds ļaunums neradīsies." Varētu ti- kai pabrīnīties par tās skolas līmeni, kurā ministrs savulaik mācījies, - ja viņš to, protams, ir darījis. Kāds augsta ranga Brazīlijas ierēdnis esot teicis: neesot "pierādījumu", ka mežu izciršana rada pārmaiņas klimatā. Ņemot vērā plašos tuksnešus, kas radušies aklas mežu izciršanas politikas rezultātā, var tikai brīnīties, kādas bioloģiskās zināšanas šis ministrs apguvis savā skolā.
Uzturoties Jaunzēlandē, man nācās pusdienot kopā ar visu šīs zemes Ministru kabinetu (laikam tas bija sods par maniem grēkiem). Tas bija šausminošs piedzīvojums, ko vēl trakāku vērta kāda ministra bazūnēšana par dabas aizsardzības pārvaldes plāniem izskaust savvaļas aitas no kādas dienvidu salas, kas ir otrā visā pasaulē zināmā retu sugu albatrosu ligzdošanas vieta. Ministrs šo domu nodēvēja par smieklīgu. Viņš visu mūžu esot bijis aitkopis un nekad neesot dzirdējis, ka aitas varētu apdraudēt uz zemes ligzdojošus putnus vai to olas. Es izteicu savu pārliecību, ka acīmredzot iemesls aitu izskaušanai ir to pārlieku plašā savairošanās. Aitas noēd visu zāli un tāpēc padara šo vietu albatrosiem nepiemērotu.
- Var jau būt, ka tas ir īstais iemesls, - ministrs piekāpās, - bet kas tad notiks, ja albatrosi no tās salas pazudīs? Tās ir tik tālu dienvidos, neviens tos draņķa putnus tāpat neredz. - Es teicu, ka pasaulē ir daudz Rembranta darbu, kurus es nekad mūžā neredzēšu, taču es tāpēc neierosinu tos sadedzināt. Ministrs neko neatbildēja. Iespējams, viņš mani nesaprata. Varbūt viņš domāja, ka Rembrants ir alus šķirne.
Tā kā esmu guvis šādu pieredzi, mani pārņem zināms satraukums un izmisums, kad pienāk laiks par mūsu centieniem uzsākt sarunas ar valdībām, tomēr mūsu pieeja lielākoties bijusi ļoti godīga.
Tomēr, kad rakstīju šo nodaļu, rakstīšanas gaitā es ar Džere- miju apspriedu projektu, kuru kādā vārdā nenosaucamā valstī grasījāmies finansēt. Es vaicāju, kāpēc mēs tā tūļājamies, kāpēc uzreiz neņemam vērsi pie ragiem?
- Vēlēšanas, - Džeremijs skumīgi atteica. - Tu jau zini, ka pašreiz pie varas esošā partija mūsu priekšlikumu atbalsta. Taču apmēram pēc mēneša būs vēlēšanas, un, ja uzvarēs cita partija, tā, visticamāk, noraidīs jebkuru konkurentu atbalstīto priekšlikumu, tādēļ uzskatu, ka gudrāk būtu nogaidīt. - Tādā kārtā nozīmīgam dabas aizsardzības projektam jābuksē uz vietas, kamēr sīki politiski darbonīši tiek galā ar savām problēmām, un šīs zemes savvaļas dzīvnieki pa to laiku pavirzījušies vēl soli tuvāk iznīcībai.
Tomēr visā visumā mēs ļoti labi sadarbojāmies ar valdībām. Domāju, ka galvenais veiksmīgās sadarbības iemesls ir mūsu sagatavotā vienošanās, kura jāparaksta abām pusēm un kas izrādījusies ļoti vērtīga. Šis dokuments ir pierādījums mūsu labajiem nodomiem un apstiprina, ka visi dzīvnieki un to pēcnācēji paliks savas mītnes zemes īpašumā un katrā laikā ir pieprasāmi atpakaļ. Tas ari pierāda (ja nu pierādījumi ir nepieciešami), ka mēs nevis vienkārši ņemam ciet retus dzīvniekus, bet sadarbojamies ar valdībām to zemju faunas labā. Tādējādi aizdomīgām valdībām nenākas bažīties, ka mēs esam apdraudēto sugu kolonizētāji un zagļi. Vēl viens vienošanās dokumenta pozitīvais aspekts - tajā uz papīra fiksēti veidi un līdzekļi mūsu sugu saglabāšanas daudzšķautņainās pieejas otrās un trešās fāzes ieviešanai dzīvē.
Pieaugot mūsu panākumiem sugu pavairošanā Džērsijā, vislielākās raizes sagādāja otrā fāze - pavairošanas koloniju izveidošana in situ[14]. Bija pilnīgi skaidrs, ka labākā vieta, kur šiem dzīvniekiem vairoties, ir to īstās mājas, taču šajās valstīs parasti nebija neviena cilvēka ar piemērotām zināšanām un pieredzi, kas varētu uzņemties šo uzdevumu, pat ja mēs piešķirtu līdzekļus pavairošanas centra izveidošanai. Bija skaidrs, ka cilvēki šādiem uzdevumiem jāapmāca, un tas nozīmēja - jāved viņi uz Džērsiju. Tādēļ mēs nolēmām izveidot mācību centru - kompleksu, kuru varētu saukt par miniuniversitāti; tajā ietilptu studentu kopmītnes, mācību zāle, bibliotēka un daudzas citas nepieciešamas telpas. Šai ēkai vajadzēja būt milzīgai un dārgai; kaut arī es nepavisam nevēlējos noklāt daļu mūsu skaistā īpašuma ar cementu, tā vien likās, ka cita veida, kā centram pildīt savu patieso funkciju, nav. Mēs sadabūjām arhitekta izstrādātu projektu, izpētījām to, strīdējāmies un tad vienojāmies par pārskatītu variantu - cerējām, ka esam izlabojuši visas kļūdas un neko vitāli svarīgu neesam palaiduši garām.
Es atkal uzkāru plecā savu ubaga tarbu un devos uz ASV, kur nauda tipiskā amerikāņu dāsnumā arī tika ar prieku atvēlēta. No kāda cita avota Lielbritānijā nāca līdzekļi stipendijām, ko piešķirt cilvēkiem no tā dēvētajām "jaunattīstības valstīm", kuriem nepietiktu savas naudas mācību ceļojumam uz Džērsiju. Nu bija atrasts finansējums gan ēkai, gan stipendijām. Jāatzīst, ar ēku es nebiju apmierināts. Ierobežoto līdzekļu dēļ nevarējām atļauties nekādas arhitektoniskas greznības, tādēļ es, par spīti mūsu lieliskā arhitekta pūliņiem mani nomierināt, tik un tā bažījos, ka nams izskatīsies kā cementā lieta kurpju kaste. Biju redzējis tos murgus, kādi radīti zoodārzos visā pasaulē, kur arhitekti pielūdz cementa dievieti, tāpēc uz šo noderīgo saistvielu raudzījos ar zināmu riebumu. Tomēr neko līdzēt nevarēja - vismaz es tā domāju. Un tad notika kaut kas ļoti dīvains - tas pierādīja, ka Liktenis ir mums labvēlīgs.
Jau daudzus gadus mūsu dzīvoklī divreiz nedēļā ieradās kāda misis Boizarda un zibenīgi kā viesulis to iztīrīja, tā ka istabas spīdēja un laistījās. Viņas jaunākā meita Betija tūlīt pēc skolas beigšanas bija sākusi strādāt trestā un nu jau vairākus gadus ar dzelžainu roku pārvaldīja zoodārza grāmatvedību. Kad misis Boizarda ieradās uz kopšanas darbiem, Betija vienmēr atskrēja un kādas piecas minūtes apmainījās ar māti tenkām. Šajā konkrētajā reizē misis Boizarda teica: "Dzirdēju, ka Leonards di Fē pārdod savu īpašumu." Betija neticēja savām ausīm, un šaubām tiešām bija iemesls. Leonards bija mūsu tuvākais un daudzcietušākais kaimiņš, kas nekad nežēlojās par dzīvnieku savādo trokšņošanu naktīs, pat nebilda ne vārda, kad reiz izbēgušais Dienvidamerikas tapirs Klaudijs samīdīja putrā tikko uzplaukušu anemoņu lauku un tad turpināja postījumus Leonarda dārzā, sagāžot visas plēves siltumnīcas. Leonards bija sapnis, ne kaimiņš. Viņa īpašumi Džērsijā bija piederējuši ģimenei veselu mūžību (kādus piecsimt gadus), un viņa lauki robežojās ar mūsējiem. Leonarda māja atradās divu minūšu gājiena attālumā no muižas ēkas, un patiesībā tajā bija trīs mājas kopā; vēl tur atradās maza kotedža strādniekam, apjomīgs pagrabs un masīvas granīta saimniecības ēkas. Mums ne sapņos nevarēja rādīties, ka Leonards pārdos ģimenes māju, bet bērni nu bija pieauguši un izklīduši kur kurais, turklāt šis trīs māju kopums izmaksāja pārāk dārgi.
Betija gluži bez elpas traucās uz biroju un atstāstīja jaunumus pārsteigtajam Džonam Hārtlijam, kurš savukārt nekavējoties piezvanīja man uz Provansu, kur es savā namiņā čakli rakstīju grāmatu. Es liku Džonam steigties pie Leonarda un tikai cerēju un lūdzu Dievu, kaut mēs nebūtu nokavējuši. Kad Džons dabūja rokā mūsu bijušo kaimiņu, Leonards pastāstīja, ka īpašums izlikts pārdošanai jau veselu mēnesi un viņš nekādi nespējot saprast, kāpēc neesot iedomājies par mums kā iespējamiem pircējiem. Sākumā viss šķita gaužām vienkārši, taču īstenībā tā nepavisam nebija, jo kopš zoodārza dibināšanas laiki bija mainījušies. Bija vajadzīgi ne mazāk kā trīs labvēlīgi Džērsijas pašpārvaldes komiteju spriedumi, pirms mēs varējām nopirkt Leonarda īpašumu un izmantot tā, kā paši vēlējāmies. Salas parlamentā"' tikko bija pieņemti bargi likumi, kas regulēja īpašumu (īpaši lauksaimniecisku) izmantošanu, - lieki teikt, ka neviens no mērķiem, kādiem vēlējāmies izmantot Les Noyers, nesakrita ar likumā minētajām kategorijām. Tomēr Džērsijā ar mums lepojas, tāpat arī ar mūsu veikto darbu, tāpēc šajā gadījumā (tāpat kā visos iepriekšējos) piešķīra mums milzu uzticības votumu. Es ne mirkli neapgalvoju, ka likums tika pārkāpts, - tas tika vienīgi mazliet apiets ar līkumu, un galu galā Les Noyers piederēja mums.
Teikt, ka bijām iepriecināti, nozīmētu nepateikt neko. Iecerētā masīvā cementa bloka vietā mums tagad mācību centram bija brīnišķīga eleganta, veca Džērsijas ferma ar masīvām saimniecības ēkām un astoņiem akriem zemes. Pastāvēja zināmi ierobežojumi par šīs zemes izmantošanu, bet tiem nebija nozīmes, jo patiesībā mūs interesēja tikai māja un saimniecības ēkas. Un tā, tiklīdz īpašums piederēja mums, sākās remontdarbi. Daļā mājas tika ierīkotas kopmītnes, daļā - saimniecības vadītāja dzīvoklis. Mēs iekārtojām elegantu bibliotēku, ko nosaucām par Viljama Kolinsa memoriālo bibliotēku, jo mans izdevējs sers Viljams līdz savai nāves stundai ārkārtīgi devīgi piešķīra mums ikvienu zooloģijas vai dabaszinību grāmatu, ko viņa izdevniecība publicēja vai grasījās publicēt. Milzīgajā saimniecības ēkā ierīkojām lekciju zāli amfiteātra veidā sešdesmit četriem klausītājiem, apgādātu ar vismodernāko audio un video aparatūru. Virs zāles atradās biroju telpas, neliels muzejs, telpas grafikiem un fotogrāfijām, aptumšota telpa fotolaboratorijai un video studijai, un pēc visa tā mēs joprojām bijām izmantojuši tikai apmēram pusi no milzīgās granīta būves.
Tagad, kad mums bija mācību centrs, vajadzēja atrast vadītāju. Mēs zinājām, ka tam jābūt īpaši izcilas sugas radījumam - bioloģiski izglītotam, tomēr arī tādam, kas spētu taktiski un iejūtīgi sadarboties ar daudziem un dažādiem cilvēkiem no visas pasaules, - patiesībā tādam, kas spētu būt gan biktstēvs, gan tēvs un skolotājs. Mēs nolēmām, ka jāizsludina konkurss, ja vēlamies dabūt labāko kandidatūru. Gluži dabiski, pār mums nolija veseli kandidātu plūdi, no kuriem nācās atsijāt galīgos aplamniekus - piemēram, kundzīti no Pendžas, kura mīlēja dzīvniekus, kurai piederēja veseli četrpadsmit kaķi un kura bija pavadījusi atvaļinājumu Maljorkā, vai arī astoņpadsmitga- dīgu skolnieku no Somersetas, kurš teica, ka viņam vienmēr patikuši ārzemnieki (kaut arī tie ir ļoti atšķirīgi) un viņš vienmēr vēlējies tos mācīt. No visas plašās straumes mēs izraudzī- jāmies kādus četrpadsmit kandidātus, kurus intervējām Londonā.
Zinu, ka došanās uz interviju cilvēkam var būt satraucoša, taču darba meklētājiem vajadzētu saprast arī intervētājus, jo izvēlēties cilvēku, kuru acīs neesi redzējis, ir nogurdinošs darbs. Mums priekšā bija Curriculum Vitae, bet šādam darbam vēlējāmies īpašu cilvēku, jo tik mazā kolektīvā nevarējām atļauties iepuvušu kartupeli. Reizēm, ja kandidāts ir nervozs, viņu ir grūti novērtēt. Par laimi, pastāv stingri noteikta kārtība, cik ilgu laiku atvēlēt katram kandidātam, un noteikums, ka kandidātu vērtētājiem aizliegts gvelzt niekus un jāspēj neierobežotos daudzumos patērēt sliktu kafiju, nesaviebjoties un neļaujot tai ietekmēt savu viedokli. Šajā konkrētajā reizē mēs kandidātus novērtējām diezgan ātri, īpaši to jauno vīrieti, kas ar vaļēju bikšupriekšu iečāpoja istabā, mums visiem labsirdīgi pamāja sveicienu un apjautājās, vai kāds var pasniegt viņam uguni. Mūs māca nopietnas aizdomas, ka viņa Curriculum Vitae varētu būt viltots. Sijāšanas process bija tik raits, ka mēs pēkšņi aptvērām, - atlicis tikai viens kandidāts. No iepriekš iztaujātajiem tikai viens vai divi zināmā mērā varētu izrādīties derīgi, taču neviens vēl nebija izraisījis mūsos patīkamu satraukumu. Džons izgāja uzgaidāmajā telpā un atgriezies paziņoja, ka pēdējais kandidāts nav ieradies.
- Neko darīt, - es teicu, - Nāksies vēlreiz ievietot sludinājumu.
- Un šoreiz piebildīsim, ka kandidāts ar piecpadsmit kaķiem nav tikpat piemērots kā kandidāts ar zinātņu doktora grādu bioloģijā, - Džons piebilda.
- Jā, un, kaut arī ārzemnieki nav angļi, labam mācībspēkam jācenšas to pārdzīvot, - teica Lī. - Es, galu galā, esmu amerikāniete.
- Ziniet, es ierosinu iet un dabūt šīs kafijas riebīgo garšu ārā no mutes ar kādu labu, vecmodīgu, īsti anglisku dzērienu - piemēram, brendiju vai ingveralu, - es ierosināju.
Liktenis mūsu tresta vēsturē vienmēr izspēlējis ar mums nerātnus jokus. Arī šoreiz tas nogaidīja līdz pēdējam brīdim, pirms metās mums palīgā. Mēs tobrīd vācām kopā savus papīrus, kad atskanēja klauvējiens pie durvīm un, atbildot uz mūsu vienbalsīgo "iekšā!", istabā ienāca doktors Deivids Vo - tas pats trūkstošais kandidāts, kas, izrādījās, nokavējis autobusu, vilcienu un visu citu, ko vien iespējams nokavēt, tik un tā tomēr bija ieradies. Mēs nevarējām darīt neko vairāk kā vien piedāvāt viņam tasi atdzisušas kafijas un ķerties pie iztaujāšanas tik rūpīgi, it kā mēs būtu no Kriminālmeklēšanas nodaļas un viņš - varbūtējais Džeks Uzšķērdējs. Klausīdamies atbildēs, mēs skaidri sapratām, ka šis pēdējais kandidāts ir tieši tas, ko tikām meklējuši. Vieglu sirdi mēs aizsūtījām viņu mājās, apsveicām cits citu ar lielisko izvēli un devāmies uz piemērotu viesu namu.
Tā nu Deivids pieņēma šo amatu, un viņa pirmais darbs bija saplānot mācību programmu. To viņš paveica ātri un ar pareizo nojautu, jo tik kompleksai programmai kā mūsējā vajadzēja būt elastīgai. Kāds mans draugs reiz mēdza teikt par šādu vai tādu programmu - "tai jābūt elastīgi nelokāmai". Kaut arī šie apzīmējumi ir savstarpēji pretrunīgi, tie atsauc atmiņā "Alisi Brīnumzemē", tāpēc mēs vienmēr esam cenšamies panākt "nelokāmu elastību", un tieši tas Deividam ir izdevies. Bet, kamēr Deivids noņēmās ar programmas sastādīšanu, mēs sapratām, ka mūsu mācību pārzinim ar viņa ANO miniatūrā būs palīgos nepieciešama persona, ko amerikāņi, kuriem palaikam izdodas atrast īstos vārdus, dēvē par mājasmāti. Viņas darba noteikumiem vajadzēja būt tikpat stingriem kā Deividam: viņai vajadzēja pieskatīt visdažādāko sabiedrību no visas pasaules, mīlēt viņus, būt stingrai pret tiem un vairāk par visu būt spējīgai tikt galā ar kaut ko līdzīgu kolektīvam idiotismam, kas patiesībā ir nesaprašanās, ko izraisa valodas nezināšana, kultūras vai reliģijas atšķirības vai vienkārši fakts, ka cilvēki ir tālu no mājām un jūtas vientuļi.
Olvina man šķita esam izcils mājasmātes paraugs, ja viņa piedotu šādu izteikumu. Spēcīga sieviete, vienmēr nevainojama, no viņas strāvoja fermera sievas gars - tāda sieviete, kurai jāgatavo ēdiens desmit bērniem, vīram un astoņiem laukstrādniekiem. Tāda, kas slauc govis, savāc vistu izdētās olas, pabaro cūkas un ir kājās līdz ar rītausmu vai vēl agrāk, lai pati izceptu maizi. Tāda īsti līdzjūtīga sieviete, kas ar visu tiek galā. Un viņa un Deivids to patiesi spēja.
Olvinas ēdiena gatavošanas talants bija fantastisks, bet viņai piemita arī tā retā, izcilai pavārei piemītošā spēja pieskaņot maltītes ēdājiem. Pat aci nepamirkšķinājusi, viņa spēja iepriecināt studentu no Pakistānas, kas kāroja pēc tunča sviestmaizēm ar ceptiem kartupeļiem, kečupu un marmelādi, kā arī tos studentus, kuri pieprasīja sardīnes ar citronu krēmu vai citronu krēmu ar marmītu [15] . saskaroties ar tādām prasībām, vājāka sieviete padotos - tikai ne Olvina. Viņa samierinājās pat ar puisi no Kalifornijas, kurš katru nedēļu saņēma no mājām milzu sūtījumu tādas šokolādes un saldumu, kādi nomaļajā Džērsijā nebija atrodami, un ar Urugvajas meitenēm, kuras pastāvīgi prasīja papildināt karstā ūdens krājumus mate gatavošanai - mate podiņiem viņas bija pieķērušās tikpat dedzīgi, kā mazi bērni knupīšiem -, turklāt viena no viņām uzstāja, ka tai katru dienu jāapēd ne mazāk par četrpadsmit apelsīniem.
Olvina saskārās ne tikai ar kulināra rakstura grūtībām. Mums bija kāds students no Nigērijas, kurš pastāvīgi dēvēja Ol- vinu par Mammu - manuprāt, gluži pareizi. Viņš atnāca pie Olvinas dienas divas pēc ierašanās Džērsijā un teica: "Mamma, man briesmīgi dedzina vēderā." Olvina bažīgi iztaujāja jaunekli un atklāja, ka sāpju iemesls ir gluži vienkārši ieildzis aizcietē- jums. Viņa laipni, taču stingri izsniedza viņam svecīti, pamācīja, kā to lietot, un brīdināja, ka pēc pusstundas vajadzētu nākt atvieglojumam, tāpēc jauneklim būtu vēlams uzturēties mazmājiņas tiešā tuvumā. Šis piemērs pierāda, ka ir derīgi pārliecināties, vai otrs cilvēks ir pareizi sapratis teikto, kaut arī šķiet, ka ir sapratis. Students atgriezās pēc stundas un teica, ka svecīte nav iedarbojusies.
- Ko tu ar to iesāki? - Olvina vaicāja.
- Mamma, es aizgāju uz mazmājiņu, iestūmu iekšā un izvilku ārā. Es tā darīju trīsdesmit minūtes, kā Mamma teica. Bet vēders joprojām traki sāp.
Arī Deividam nācās saskarties ar problēmām. Kādu dienu viņš mācīja angļu valodu malagasiešu studentam, vēlēdamies uzlabot viņa diezgan trūcīgās valodas zināšanas; Deivids izmantoja izdomātu stāstu, kura gaitā kāds vīrs salauž roku. Studentiem tika uzdots jautājums - ko šis vīrs salauzis. Malagasiešu students acīmredzot nosprieda, ka salauzta roka neizklausās gana iespaidīgi, tāpēc uzskaitīja veselu sarakstu - vīrs esot salauzis acis, aknas, plaušas, vēderu, ausi, sirdi un mēli. Deivids jautāja, kāpēc viņš uzskaitījis visas šīs nesalaužamās cilvēka ķermeņa daļas, - students atbildēja, ka vienkārši atceroties to nosaukumus un tāpēc jūtoties ārkārtīgi lepns.
Kādā citā stundā Deivids uzaicināja katru studentu nosaukt savas valsts nacionālo putnu. Viss ritēja raiti, kamēr pienāca kārta kādam studentam no Ganas, kas domāja, pieri saraucis.
- Ērglis, ser, - viņš beidzot teica.
- Kādas sugas ērglis? - Deivids vaicāja.
Students atkal ilgi un rūpīgi pārdomāja.
- Izmiris ērglis, ser, - viņš beidzot triumfējoši paziņoja.
Tad īpaši bargā ziemā, kad visu sedza dziļš, trausls, līdzens
sniegs, ieradās divi studenti no Taizemes. Sniegs viņus apbūra, jo jaunekļi to nekad nebija redzējuši. Nelaimīgā kārtā liela daļa no viņu mācību programmas norisinājās brīvā dabā, kur sals koda izcili neganti. Apmēram pēc nedēļas abi sāka žēloties Deividam par niezi pēdās. Tuvākā izmeklēšanā noskaidrojās, ka, pārnākot mājās, viņu pirmais darbs ir noraut kurpes un zeķes un piespiest pēdas tuvākajam radiatoram. Nav brīnums, ka abi nu mocījās ar apsaldējuma čūlām, taču nav arī brīnums, ka tādu kaiti Taizemē nepazīst.
Nekad nebiju cerējis mūsu miniuniversitāti ieraudzīt darbībā vēl savas dzīves laikā, bet likās, ka pagājis vien mirklis, kopš es mauriņā aiz Les Noyers ēkas jau spēlēju kroketu ar studentiem no Brazīlijas, Meksikas, Libērijas, Indijas un Ķīnas, un tas, ka viņi laipni atļāva man uzvarēt, nebūt nebija vienīgais iemesls, kāpēc es jutos lepns. Patiesībā mēs saņemam vairāk iesniegumu no cilvēkiem visā pasaulē, kas alkst studēt, nekā spējam prasības apmierināt (apmēram trīsdesmit gadā), un gan viņi, gan mēs jūtamies apbēdināti, ka esam spiesti šos gribētājus ierakstīt gaidītāju sarakstā, kas stiepjas aizvien garāks. Mums vārda tiešā nozīmē ir pieteikumi no visas pasaules, jo studenti no Dienvidamerikas, Āfrikas, Āzijas, Indonēzijas un Japānas, Eiropas, ASV, Kanādas un Austrālijas vēlas ierasties un apgūt mūsu programmas piedāvātās zinības. Lielākoties tie ir jaunekļi, kas meklē sev karjeras iespējas un var atļauties samaksāt gan ceļu, gan mūsu pieticīgo mācību maksu, tāpēc mums jāuzmanās, lai nelaupām iespējas studentiem no nabadzīgām valstīm, jo vietu skaits mūsu centrā ir ierobežots. Bet šis tautību kokteilis izrādās lielisks, jo mūsu studentus vieno kopīga kaislība - vēlēšanās saglabāt apdraudētās sugas. Viņiem ir noderīgi satikt citam citu un pēkšņi ar pārsteigumu aptvert, ka dabas aizsardzības problēmas pastāv visās valstīs, ne tikai pašu mājās, kā arī palīdzēt cits citam, apmainoties ar idejām un informāciju.
Kaut arī tresta pieejas daudzās šķautnes tikušas slīpētas un pulētas gadu gaitā, dažas no tām jāpadara vēl spožākas, jāveic un jāuzlabo ikdienas darbi muižas teritorijā, lai mūsu arvien augošās organizācijas mehānisms turpinātu darboties. Piemēram, aplūkosim lielas, izcili dārgas apdraudētu sugu dzīvnieku kolekcijas turēšanu no veterinārijas puses.
Esmu publiski paziņojis, ka divi visbīstamākie dzīvnieki, kurus zoodārzā nedrīkst palaist savā vaļā, ir arhitekts un veteri- nārķirurgs; esmu labi pieradis pie fakta, ka arhitekti vēršas pie manis ar vāji slēptu pretīgumu - kā pret kādu Bulgārijas Borisu Briesmīgo un ka veterināri met man apkārt līkumu ar tādu piesardzību, it kā censtos izvairīties no satikšanās ar mežonīgu vērsi vai traku suni. Laikam gan vienīgais mierinājums ir tāds, ka šī attieksme pierāda cilvēku lasītprasmi vai vismaz ļauj saprast, ka tie uzņēmušies pūles nolīgt priekšālasītāju.
Atceros pirmo reizi, kad uzaicināju gan mūsu veterinārķi- rurgu, gan ārstu izmeklēt sasirgušu pērtiķi - jau toreiz es izraisīju diezgan ievērojamu apmulsumu, kuru savā naivumā nespēju saprast. Lielākajos Eiropas zoodārzos un Amerikā veterināri vajadzības gadījumā bez kautrēšanās izmantoja arī cilvēku ārstu vai stomatologu zināšanas. Cenšoties diagnosticēt un izārstēt milzumdaudz apbrīnojamu organismu (no cilvēka līdz pelei), pastāv trīs atšķirīgas, līkumotas zinību straumes: pētījumi par cilvēku, uzkrātā pieredze par mājdzīvnieku slimībām un (šī trešā straume līdz šim bijusi visvājākā) savvaļas dzīvnieku izpēte nebrīves apstākļos. Dabiski, ka zināšanas par cilvēku ir vispamatīgākās un to izpēte - visdetalizētākā. Taču veterinārija kā zinātne cieš zaudējumus no tā, ka trīs straumes savā plūdumā nesaskaras. Veterinārķirurgs gan apgūst iemaņas, kā savā darbā izmantot aizvien pieaugošo zinību klāstu par cilvēku ārstēšanu, taču viņam tiek mācīts apieties vienīgi ar mājdzīvniekiem, tādēļ šimpanzes mazuļa vai Gviānas milzu ūdra parādīšanos savā kabinetā tas vēro ar pamatīgām bažām. Zoodārzu kolekcijas cieš zaudējumus tik ierobežotas pieejas dēļ veterinārķirurģijas mācīšanā.
Atceros, jaunībā es bieži piedalījos līķu sekcijās, kad tika uzšķērsti dzīvnieku ķermeņi, un par nāves cēloni vienmēr bija izrādījusies tuberkuloze. Nevienam, kā likās, neuzmācās šaubas, kāpēc tik dažādi dzīvnieki - no strausiem līdz antilopēm - cieš tieši no šīs slimības, tāpēc arī neienāca prātā, ka tā varētu būt ārstējama vai novēršama. Par laimi, tie laiki beidzot ir garām. Mūsdienās pastāv brīva apmaiņa ar zinībām un ārstēšanas iemaņām.
Pirms vairākiem gadiem mūsu sabiedrībā parādījās Tonijs Olčērčs. Viņš bija enerģisks, jauns veterinārķirurgs un kļuva par partneri Nikam Blempidam - mūsu uzticamam ilggadējam veterināram, kas te strādāja tāpat kā savulaik viņa tēvs. Manuprāt, Toniju, tāpat kā daudzus šā vārda cienīgus veterinārus, sajūsmināja viņa rīcībā nodoto pacientu lielā daudzveidība, kā arī kaitinošās, izvairīgās metodes, pie kādām šie pacienti ķērās, lai padarītu ārsta dzīvi neciešamu, bet tajā pašā laikā interesantu.
Viens no Tonija pirmajiem darbiem (tas bija ilgi pirms mūsdienīgās slimnīcas ierīkošanas) bija piedalīties Oskara - mūsu lielākā un potenciāli bīstamākā orangutana - operēšanā. Oskaram sāpēja zobs, un nebija brīnums, ka mūsu vietējais zobārsts Džeks Petijs nepavisam nevēlējās izmeklēt bojāto dzerokli, pirms dzīvnieks nebija droši un pamatīgi aizmidzināts. Tolaik mēs visai maz zinājām par šo radījumu anestezēšanas noslēpumiem, tāpēc, lai visiem būtu mierīgs prāts (un apdrošinātājiem - prieks), mums nācās iesaistīt pasākumā vietējos policijas spēkus. Mums palīgos tika nosūtīts milzīgs, lācīgs seržants ar divstobru bisi, kamēr Tonijs Oskaru aizmidzinās un Džeks tiks galā ar operāciju. Tonijs vēlāk teica - viņš esot bijis laimīgs, ka Oskars nebija izrādījis atgūšanās pazīmes, jo juties pilnīgi pārliecināts, ka pretējā gadījumā pats būtu saņēmis lādiņu no abiem stobriem, savukārt orangutans tiktu cauri sveikā.
- Es neuzticos orangutāniem, - Tonijs paskaidroja, - taču milzu policistiem ar šaujamajiem es uzticos vēl mazāk.
Tagad Tonijs mūsu komandā darbojas ne tikai kā veterinārs, bet ir arī galvenais administrators, un parastas vidējas darba dienas gaitā viņam iznāk saskarties ar visdažādākajiem uzdevumiem - no ķeizargrieziena gorillu mātītei līdz aizsērējušām kanalizācijas caurulēm dāmu tualetē.
Vēl viena mūsu daudzveidīgā darba šķautne saistās ar sabiedrības izglītošanu kā papildu programmu mūsu profesionālajai apmācībai Les Noyers muižā. Mūsu izglītības darba vadītājs Filips Kofejs kādreiz strādāja ar pērtiķiem - aprūpēja orangutanus un gorillas. Pacietība, laipnība un izpratne, kas nepieciešama darbā ar cilvēkveidīgajiem pērtiķiem, Filipam lieti noderēja, izstrādājot skolēniem domāto mācību programmu. Katru gadu vairāk nekā septiņi tūkstoši skolēnu izmanto Džērsijas zoodārzu par savu klases telpu, vēl septiņi tūkstoši ir Dodo klubā mūsu jaunāko dalībnieku biedrībā. Filips un Deivids Vo patlaban beidz pēdējos sagatavošanas darbus Zoodārzu izglītības kursam, kurā iesaistīsies skolotāji no zoodārziem visā pasaulē, īpaši no jaunattīstības valstīm. Tas ir pirmais kurss šajā nozarē; mēs priecājamies, ka tas tiek pasniegts tieši te, un ceram, ka pirmajam mēģinājumam sekos daudzi citi.
Šobrīd mēs savu daudzveidīgo darbību atspoguļojam visdažādākajās publikācijās. Mēs izdodam zinātnisko žurnālu "Dodo", kura galvenais redaktors ir Džeremijs; viņš pastāvīgi mudina komandas locekļus, studentus un viespētniekus laikus iesniegt rakstus gan tad, ja runa ir par retu augļēdāju sikspārņu audzēšanas metodēm, gan par ekoloģijas un apdraudēto sugu dzīvnieku uzvedības ilgtermiņa pētījumu rezultātiem savvaļas apstākļos. Vēl publicējam jaunāko ziņu apkopojumu On the Edge ("Uz robežas"), ko trīs reizes gadā izsūtām visiem mūsu tresta locekļiem, kā arī īpašu izdevumu Dodo kluba biedriem - Dodo Dispatch ("Dodo ziņas"). Katrā "Dodo ziņu" izlaidumā ir krāsains plakāts ar kāda apdraudētā dzīvnieka attēlu, kura glābšana šobrīd ir mūsu aktuālais uzdevums. Šos plakātus mēs gatavojam lielākā vairumā, uzdrukājam ziņas par dzīvnieku viņa mītnes zemes valodā un nosūtām uz to valstu skolām, iestādēm un veikaliem, kas ieinteresēti veicināt vietējās izglītības programmas. Mēs vēlamies, lai mūsu starptautiskā mācību centra bijušie studenti nezaudētu sakarus ar mums un arī cits ar citu, tāpēc izdodam ziņu izdevumu Solitaire un izplatām vismaz trīssimt cilvēkiem sešdesmit piecās valstīs - tajā publicējam jaunākās ziņas par Džērsiju un mūsu projektiem citās zemēs, pašu studentu atsūtītos stāstījumus par savu darbu un piezīmes par dabas aizsardzības sasniegumiem citās valstis.
Protams, mūsu darbinieki nepavada visu savu laiku, aprūpēdami dzīvniekus, mācīdami studentus vai rakstīdami atskaites. Patiesībā viņu dzīvesveids ir mūžam mainīgs kā attēls kaleidoskopā, jo mēs viņus sūtām pētniecības ceļojumos vai kontrolēt mūsu in situ pavairošanas programmu izpildes gaitu. Piemēram, Džeremijs laiku pa laikam dodas uz Brazīliju pārraudzīt primātu aizsardzības darbu. Deivids Džego brauc sniegt padomus Kārību papagaiļu aizsardzības projekta ietvaros un saskaitīt savvaļas papagaiļus. Braiens Kerols (atbildīgais par zīdītājiem) vāc informāciju par augļēdājiem sikspārņiem savvaļā, Kventins Bloksams - atbildīgais par rāpuļiem - līdzīgu darbu veic Madagaskarā un citur pasaulē. Reizēm paņēmieni, kā iegūt mums nepieciešamo informāciju, ir patiesi neparasti un vienkāršam dabas sargātājam pat neienāktu prātā. Piemēram, mēs aizsūtījām savu zinātnisko līdzstrādnieku Viljamu Oliveru veikt pētījumu par pundurcūkām to dabiskajā dzīves vidē; Viljams secināja, ka ir tikai viens paņēmiens, kā uzzināt kaut ko par šo dzīvnieku privāto dzīvi. Viņš noķēra pundurcūku un aplika tai kakla siksnu ar radio raidītāju, tad jāšus ziloņa mugurā ceļoja cauri garajai zālei un ar raidītāja palīdzību uzzināja, kā pundurcūka vada savas dienas. Izsekot pasaulē mazāko cūku ar radio raidītāju pie kakla siksnas, pašam sēžot ziloņa mugurā, - kaut ko tādu, bez šaubām, izbaudījis tikai retais dabas aizsardzības speciālists.
Lūk, tāda ir mūsu daudzšķautņainā pieeja, un tieši šobrīd vajadzētu strādāt visiem pasaules zoodārziem, lai palīdzētu izdzīvot apdraudētajām sugām. Taču mūsu darbam jau daudzus gadus ļoti palīdzējušas divas "stiprās puses", par kurām, kā esmu pārliecināts, citas dabas aizsardzības organizācijas mūs apskauž. Pirmkārt, tā bijusi mūsu spēja piesaistīt un, vēl jo svarīgāk, paturēt savās rindās visdažādākos talantīgus un savai misijai uzticīgus cilvēkus, un otrā - man laimīgā kārtā dotā spēja rakstīt grāmatas, kas kļuvušas tik populāras, ka atvērušas man daudzas durvis, kas citu organizāciju priekšā palikušas stingri aizslēgtas.
Manuprāt, mūsu lieliskās komandas noslēpums ir tas, ka mūsu zoodārzs nav viens no daudziem. Mēs esam sev nosprauduši noteiktus mērķus un pastāvīgi strādājam, lai tos sasniegtu, - uzskatu, ka tas padara Džērsijas trestu vienreizēju un arī rada cilvēkos vēlēšanos mums piebiedroties. Bet visā visumā mums paveicies, ka darbinieki meklē mūs, nevis otrādi, vai vismaz mums veiksmīgi izdevies viņus ievilināt savos tīklos. Ļoti labs piemērs ir mūsu tresta sekretārs Saimons Hikss.
Kad pirmo reizi satikām Saimonu, viņš bija teicamas organizācijas - Lielbritānijas nacionālā dabas aizsardzības korpusa - direktors. Šajā organizācijā var iestāties cilvēki, kuri izjūt kvēlu vēlēšanos atbalstīt dabas aizsardzību, lai bez atlīdzības ziedotu tai savu laiku un zināšanas, - tīrītu piesārņotas upes un ciematu dīķus, dēstītu augus augsnes aizsardzībai pret eroziju, veidotu dzīvžogus, aizsprostus un tiltus un veiktu tamlīdzīgus grūtus, taču dabas aizsardzībai nozīmīgus darbus. Saimons bija ieradies pie mums ar savu komandu, lai palīdzētu kādos mūsu darbos. Šis garais, labi noaugušais vīrs ar lielajām, zilajām acīm, sprogainajiem, rudajiem matiem, strupo degunu un vasarraibumaino seju kopā ar savu komandu izstaroja pilnīgi neticamu entuziasmu. No viņa strāvoja gandrīz taustāma enerģija. Sajūta bija, kā atrodoties līdzās dinamomašīnai, - nevis kādam no mazajiem sadzīves motoriņiem, bet gluži vai okeāna lainera Queen Elisabeth II dzinējam. Viņam piemita milzu šarms, un viņš vadīja komandas darbu tik prasmīgi, ka reti gadījies redzēt ko līdzīgu. Uz mani tas atstāja milzu iespaidu. Apspriedos ar Džeremiju un Džonu Hārtliju. Arī viņi jutās tāpat. Darba apjoms trestā bija ārkārtīgi pieaudzis, un mums steidzami bija nepieciešams vēl viens cilvēks, kas spētu pārņemt vismaz daļu Džeremija un Džona pienākumu; Saimons likās kā pašu debesu sūtīts, ja vien mums izdotos viņu dabūt.
- Pavērosim viņu vēlreiz, - es ierosināju. - Ataicināsim viņu kāda sadomāta iemesla dēļ: teiksim, piemēram, ka mums vajadzīga konsultācija laistāmā mauriņa pārveidošanai.
- Tavuprāt, tas ir nepieciešams? - vaicāja allaž piesardzīgais Džeremijs.
- Jā, - es teicu. - Atceries, Džeremij: seja, kuru redzi, no rīta pamozdamies, var izskatīties gluži citāda nekā tā, kuru vakar biji noskatījis.
Džeremijs pietvīka.
- Saprotu tavu domu, - viņš šaubīdamies noteica.
Tā nu Saimons mums piebiedrojās un, kā izrādījās, bija tieši tas svaigo asiņu pieplūdums, kas mums bija vajadzīgs. Viņa nevaldāmais entuziasms, spēja realizēt jebkuru, pat šķietami neiespējamu projektu un enerģija bija neizsmeļami. To visu teicami raksturoja mana draudzene no Dienvidamerikas. Es ierosināju, ka viņai vajadzētu satikties ar Saimonu, jo izdevību iepazīties ar tādu cilvēku neviena sieviete nedrīkstētu palaist garām. Es piezvanīju uz viņa kabinetu.
- Saimon, - es teicu, - te ir kāda dāma no Dienvidamerikas, es vēlos jūs iepazīstināt. Vai vari uz brīdi atrauties no darbiem?
- Jā, jā, - Saimons atsaucās, turklāt viņa balsi varēja skaidri saklausīt visā istabā, kur sēdējām. - Ļoti labi, pēc mirkļa būšu augšā.
Es noliku klausuli.
- Tagad ieklausies, - es teicu.
Tālumā varēja saklausīt būkšķi, tam sekoja skaņas, kas atgādināja tālīnus pērkona dārdus. Tad atskanēja vēl divi rībieni kā pamatīgu lielgabalu zalves. Vēlāk sekoja soļu kanonāde uz kāpnēm, kas veda augšup uz dzīvokli, - izklausījās, it kā mums tuvotos vesels krievu karaspēks tikko apkaltos zābakos, un tad, varenumā pārspējot visus iepriekš dzirdētos trokšņus, noblāk- šķēja durvis. Mana draudzene salēcās un izšļakstīja dzērienu no glāzes.
- Saimons uzskata, ka durvis radītas tikai tādēļ, lai aizkavētu cilvēku, kuram darāms svarīgs darbs, - es laipni paskaidroju.
Ugunīgs kā vulkāns, Saimons lieliem soļiem iestūrēja istabā un ar tvērienu pārvērta manas draudzenes roku putrā. Kādas desmit minūtes, lieliem malkiem dzerdams aukstu alu, viņš ar milzu šarmu runāja, smējās un bārstīja jokus.
- Tā, - viņš beidzot teica, ielūkojies pulkstenī, - baidos, ka man tagad jāiet - mani gaida vesels bars brīvprātīgo, kuri jāiedīda darbos, - žēl, ka nevaru palikt ilgāk, ceru, ka vēl tiksimies.
Loti labi. Lieliski.
Viņš vēlreiz sadragāja sievietes plaukstas kaulus savā skrūvspīļu cienīgajā tvērienā un aizgāja. Mana draudzene saļima uz dīvāna un klausījās viņa aiziešanas saceltajos rībienos un dārdos, kādu atkāpdamās spētu radīt vesela armija.
- Atkārto vēlreiz, kāds ir viņa vārds? - viņa noprasīja.
- Saimons, - es teicu, - Saimons Hikss.
- Tev viņu jāsauc par Viesuļvētru Hiksu, - viņa noteiktā balsī paziņoja, un tā mēs arī turpmāk Saimonu dēvējām.
Saimona entuziasmam jaunajā darbā nebija robežu. Vibrēdams kā arfa, viņš neticami īsā laikā reorganizēja mūsu iedibināto "dzīvnieku adoptēšanas" kārtību: nu tas vairs nebija laipni gaidīts, taču nenozīmīgs ieguldījums dažādu radījumu uzturēšanas izmaksu segšanā, bet gan pamatīgi ienesīgs pasākums, turklāt izveidojās garš to cilvēku saraksts, kuri gribēja adoptēt kādu dzīvnieku. Adoptēšanas princips ir uzņemties atbildību par dzīvnieku un maksāt daļu tā uzturēšanas izdevumu, par ko uz dzīvnieka būra vai iežogojuma tiek uzrakstīts adoptētāja vārds. īpaši izdevīgi tas ir nomocītajiem vecākiem vai krustve- cākiem, kuri nespēj izdomāt kādu oriģinālu Ziemassvētku vai dzimšanas dienas dāvanu, tāpēc var konkrētā bērna vārdā adoptēt kādu zvēriņu. Cenas, protams, ir dažādas - vardes adoptēšana ir lētāka nekā gorillas; iemaksātā summa ne tuvu nesedz izdevumus, kādus konkrētais dzīvnieks no mums prasa gada laikā, bet tik un tā ir ļoti izdevīgs papildu ienākums. Turklāt gan pieaugušie, gan bērni jūtas palīdzējuši mums darbā un ar zināmu lepnumu ierodas apmeklēt "savu" dzīvnieku.
Kad iedibināju mūsu māsas organizāciju Amerikā, tai devām nosaukumu SAFE (Save Animals From Extinction), taču vēlāk bijām spiesti to nomainīt ar pompozāku vārdu - Starptautiskais brīvās dabas aizsardzības trests, jo, pēc amerikāņu domām, SAFE izklausījās kā kaut kas profilaktisks. Toties Saimonam šāda aizture bija pilnīgi sveša - viņš nekavējoties patentēja nosaukumu un ieviesa jaunu veidu, kā cilvēkiem sniegt ieguldījumu mūsu darbā. Viņš izmantoja kartītes ar katras sugas dzīvnieku attēliem; uz kartītēm bija lodziņi ar nosaukumiem - "veterinārajai aprūpei", "uzturēšanai", "atgriešanai brīvībā", utt. Ziedodami naudu, cilvēki varēja atzīmēt tieši to mūsu darba virzienu, kas tiem visvairāk interesēja, un nauda tika izmantota tieši viņu izraudzītajam darba virzienam.
Papildus šai rosībai Saimons nolēma kopā ar mūsu ārzemju studentiem apgūt mācību kursu, ko ari apzinīgi darīja, tīrīja būrus un baroja dzīvniekus ikkatrā zoodārza nodalījumā un, kad bija ieguvis vairāk zināšanu, arī vadāja apmeklētāju grupas pa zoodārzu, stāstīja viņiem par mūsu darbu un dzīvnieku īpatnībām. Tomēr savas milzu vientiesības pēc Saimons bija lielisks mērķis izjokošanai; reiz, kad biju slepus noklausījies viņa sarunu ar tresta pārstāvjiem, iesaucu Saimonu savā kabinetā.
- Saimon, - es iesāku, - man ar tevi ļoti nopietni jāparunā.
- Jā, kas noticis? - viņš noprasīja, un sejā iezagās nemiers.
- Runa ir par lekcijām tresta locekļiem, - es teicu. - Es kādu dienu noklausījos tevi runājam.
- Ak, kungs, nevar būt!
- Jā, - es bargi apstiprināju, - un, kaut arī lielākā daļa stāstījuma bija pareiza, es nudien uzskatu, ka tev nevajadzētu stāstīt šiem cilvēkiem melus.
- Melus? - Saimnos izdvesa.
- Nu, varbūt ne gluži melus, - es piekāpos. - Varbūt tu tiešām domā, ka sniega leopards dzīvo Sahārā.
Viņš blenza manī platām acīm un tad pēkšņi saprata, ka es viņu izjokoju.
- Dievs augstais, nekad tā vairs nedari, - viņš teica. - Man mute kļuva gluži sausa.
Tajā laikā Saimons nonāca sarežģītā situācijā ar mūsu orangutāniem. Milzīgais Sumatras orangutans Gambars ārkārtīgi greizsirdīgi uzmanīja savu teritoriju un sievu Džīnu. Viņu bija pārņēmusi ideja, ka Saimons ar saviem zināmā mērā orangu- tana krāsas matiem ir konkurents, kuram attiecībā uz Džīnu ir nekrietni nolūki. Kad vien Saimons parādījās būra tuvumā, Gambars ieķērās režģos un ņēmās šūpoties kā milzīga, senlaicīga skotu kalniešu soma, dobji rībināja pa autoriepu, kas bija iekārta būrī, un tad vainagoja savu teritorijas aizsargāšanas izrādi, sagrābdams Džīnu un uzsākdams mežonīgu dzimumaktu ārkārtīgi samulsušā Saimona acu priekšā. Nonāca pat tiktāl, ka Saimons, vadīdams tresta pārstāvju grupas, atteicās tuvoties orangutana būrim.
- Ak, paskatieties, orangutāni! - tresta locekļi mēdza iesaukties, pa gabalu ieraudzījuši Gambaru.
- Jā, jā, ļoti jauki, - Saimons steidzīgi piekrita, - taču vispirms man jums noteikti jāizrāda lemūru mežs.
Saimons man atzinās, ka šo Gambara uzbrukumu laikā Džina skatoties viņā ar tādu pārmetumu, ka viņam sirds lūstot.
- Tas ir šausmīgi, - viņš žēlojās, - izskatās, it kā viņa notiekošajā vainotu mani.
- Neņem galvā, - es viņu mierināju. - Iedomājies vien, cik slavens tu kļūsi, kad Gambars ķersies pie pēdējā līdzekļa! "Pasaules ziņas" par tavu dzīvesstāstu maksās bargu naudu.
- Ko? - Saimons noprasīja. - Par kādu pēdējo līdzekli tu runā?
- Tu kļūsi par vienīgo cilvēku pasaules vēsturē, ko Sumatras orangutans iesūdzējis tiesā par kaisles izraisītu īpašuma apdraudējumu, - es paskaidroju.
Manu grāmatu popularitāte atvēra man daudzas durvis, īpaši to cilvēku vidū, kurus vispār mēdz apzīmēt par "slavenībām". Zināt, ka kādas organizācijas boss ir mans pielūdzējs, ir ārkārtīgi noderīgi: bez sarkšanas varēju zvanīt tieši viņam un lūgt kādu pakalpojumu, nevis lēni rausties augšup pa piņķerīgajām, bieži vien traucējošajām birokrātijas kāpnēm. Turklāt viens cilvēks spēj mani iepazīstināt ar duci citu, kas varētu būt noderīgi, un viss process izvēršas par kaut ko līdzīgu ķēdes reakcijai. Šajā gadījumā runa bija par piemērota patrona sameklēšanu mūsu Amerikas māsas organizācijai, kas tolaik tikko sāka nostāties uz kājām.
Apmēram tajā laikā Toms Lavdžojs bija izveidojis organizācijas Amerikas padomi no atsaucīgu, devīgu cilvēku kopas un nolēmis, ka nu vajadzīgs "kuģa priekšgala rotājums" - cilvēks, kuru Amerikā labi pazīst un kurš varētu organizācijai piešķirt spozmi. Toms man piezvanīja, lai apspriestu šo jautājumu.
- Kā būtu ar princi Renjē? - es ierosināju. - Viņam patīk dzīvnieki, un Monako viņam pieder pašam savs zoodārzs.
- Viņa sieva būtu labāka kandidatūra, - Toms trāpīgi ieteica. - Amerikā ne jau katrs pazīst princi Renjē, toties ikviens ir dzirdējis par Greisu Kelliju.
- Skaidra patiesība, - es piekritu, - bet es viņu personīgi nepazīstu.
- Varu derēt, ka Deivids Naivens gan pazīst, - Toms teica, - un viņu savukārt pazīsti tu. Viņš bija vedējtēvs tavu gorillu
kāzās, vai ne?
- Jā, bet man, patiesību sakot, trakoti nepatīk izmantot draugus, lai iepazītos.
- Ļaunākajā gadījumā - viņš atteiksies, - Toms filosofiski noteica.
Es piezvanīju Deividam un lūdzu padomu.
- Man netik iesaistīt savus draugus tādās padarīšanās, Džerij, - Deivids atbildēja, - bet paklausies, ko es izdarīšu. Es jūs abus iepazīstināšu, bet pēc tam tev pašam jātiek galā, es viņai tā arī pateikšu.
- Brīnišķīgi, Deivid, - es sacīju, - tas der. Es vienīgi gribu, lai man paveras iespēja, un tad mēs ar Tomu izdarīsim visu pārējo. Esmu pārliecināts, ka viss būs kārtībā. Toms ir gandrīz tikpat šarmants kā tu.
- Ar glaimiem no manis neko nepanākt, Darela kungs, - Deivids bargi aizrādīja.
- Ar jums, otrā plāna aktieriem, vienmēr tā pati problēma - jūs nespējat atšķirt glaimus no patiesības, ja tādu gadās dzirdēt, - es teicu un noliku klausuli, pirms Holivudas zvaigzne pagūst atbildēt.
Drīz vien princese Greisa piekrita ar mums satikties, un tika norunāts tikšanās datums. Toms bija sajūsmināts.
- Vecā, labā, mazā Mis Amerika, - viņš deklamēja.
- Viņa vēl nav piekritusi, - es aizrādīju, - un, dieva dēļ, ne- saukā viņu par veco, mazo Mis Ameriku. Pie joda, viņa ir princese!
- Tikai pēc laulībām, - Toms neatlaidās.
- Dārgais Tomas, tev jāzina, ka tās princeses, kas titulu ieguvušas laulību ceļā, reizēm apzinās savu cieņu un stāvokli vēl labāk nekā dzimušās princeses.
- Vai man vajadzēs taisīt reveransu? - Toms vaicāja.
- Nē, - es teicu, - lai arī cik ļoti šāds skats mani iepriecinātu, tavu klanīšanos princesei Greisai mēs varētu aiztaupīt. Tomēr zinot, cik tu esi lempīgs, es domāju, ka varētu vismaz sniegt tev dažas labo manieru stundas. Es tevi apmācīšu, kad satiksimies Francijā.
Ne jau katru mīļu dienu saņēmu ielūgumu ierasties Monako pilī, tāpēc es nolēmu šo pasākumu noorganizēt augstā stilā. Es un manas sieviešu kārtas pavadones (sieva, sekretāre un sena draudzene) ērti iekārtojāmies ārkārtīgi greznā viesnīcā naudas zīmes čaukstoņas attālumā no kazino. Noskaņojuši savas garšas kārpiņas lieliska piedzīvojuma gaidām ar aperitīvu - izsmalcinātu šampanieša kokteili - mēs brīnišķīgi pazemīga maitre d'hotel pavadībā iegājām ēdamzālē, kur mūs ielenca vesela virkne gādīgu viesmīļu. Smalkā manierē iebaudījām brī- numgardu gurķu zupu, kas bija auksta kā baltā lāča deguns, un viesmīļi svinīgā klusumā novietoja mums priekšā šampanietī un krējumā sautētu lasi. Tajā brīdī ieradās Tomass Lavdžojs. Viņš izskatījās kā vienīgais, kurš palicis dzīvs pēc visbriesmīgākās zemestrīces kaut kur Mezopotāmijā. Viņu ieraudzījis, maitre d'hotel drebelīgā balsī iespiedzās kā sīciņa jūrascūciņa, kurai negaidot uzkāpis milzīgs vezumnieks. Jāatzīstas, ka es šim vīram sirsnīgi jutu līdzi.
Vienā rokā Toms bija sažņaudzis ceļasomu, kas šķita darināta no mūžveca, ar lepru slima krokodila ādas un kurā, kā likās, bija iestūķēta visa viņa pasaulīgā mantība. Uzvalks izskatījās tā, it kā to būtu valkājuši (un tajā gulējuši) septiņpadsmit klaidoņi un pēc tam aizmetuši projām. Krekls bija pelēks kā zivs vēders, ja neņem vērā apkakles iekšpusi - tā bija melna. Kaklasaite, bez šaubām, kādreiz bijusi lieliska, bet nu to bija atradis, rūpīgi sazīšļājis un pēc tam izspļāvis kāds no visinteliģentākajiem dinozauriem. Visu ansambli vainagoja kurpes: Čārlijs Čaplins gadiem ilgi bija nesekmīgi mēģinājis novest savējās līdz tādai kondīcijai. Tās bija krunkaini grumbuļainas kā kastaņi, purngali slējās gaisā un zoles, šķita, kuru katru brīdi atdalīsies no apavu virsējās daļas; kopumā šīs kurpes atstāja iespaidu kā visu iespējamo lipīgo slimību perēkļi, ja kāds izrādītos gana neprātīgs un vēlētos tās aplūkot tuvāk.
- Sveiki visi! - Toms iesaucās, novietodams savu nepievilcīgo ķermeni krēslā. - Piedodiet, ka nokavēju.
Manas svītas sievietes noskatījās uz Tomu kā uz krupi, kas pēkšņi izniris no viņu zupas šķīvja. Viņas bija tik daiļas, tērptas zīdā un atlasā, glīti uzkrāsojušās un bagātīgi iesmaržojušās, atsaucot atmiņā tikko pļautu pļavu vasaras vidū, un nu pēkšņi viņu vidē šķita parādījies operas spoks.
- Mēs ceram, ka tu negrasies šādā izskatā doties uz pili tikties ar princesi Greisu? - viņas visas reizē draudīgi noprasīja.
- Kāpēc ne? - Toms apjucis vaicāja. - Kas manam izskatam vainas?
Dāmas pateica, kas vainas. Kaut arī visu mūžu biju klausījies, kā sievietes detalizēti apraksta savus vīriešus, tomēr kaut ko tik visaptverošu un iznīcinošu vēl nebiju dzirdējis. Viņas to steidzīgi uzdzina augšstāvā, neņemot vērā iebildumus, novilka itin visus apģērba gabalus un kā vienota brigāde ķērās pie tīrīšanas, kamēr Toms, dvielī ievīstījies, sēdēja uz manas gultas.
- Nesaprotu, kas manam izskatam vainas, - Lavdžojs sarūgtināts klāstīja. - Vakar es ieturēju pusdienas kopā ar Peru prezidentu, un viņš nebilda ne vārda.
- Dažas sievietes spriež par vīrieti pēc viņa apģērba, un esmu pārliecināts, ka princese Greisa ir viena no tām. Viņām ir īpaši redzes un ožas aparāti. Ielaid tādas istabā, kurā atrodas trīs simti cilvēku, un viņas vienā mirklī ieraudzīs mikroskopisku olas dzeltenuma traipiņu uz vistālākajā stūri stāvoša vīra kaklasaites.
- Ko tad es varu darīt, ja Parīzē pazaudēju bagāžu? - Toms taisnojās.
- To nu gan viņai nesaki, - es aizrādīju, - citādi viņa nodomās, ka tu visu laiku vazājies apkārt, ģērbies kā lupatlasis.
Visbeidzot atkal parādījās Toma apģērbs, kas vairs tik ļoti neatgādināja kareivja uzkabi no Krimas kara laikiem; kamēr Toms ģērbās, es viņam sniedzu dažas galma etiķetes paraugstundas.
- Atceries paklanīties, kad spiedīsi viņas roku, - es piekodināju, - un sauc viņu vienīgi par Viņas Augstību vai Marm.
- Kas ir Marrri[16]. - Toms apvaicājās.
- Tas, zini, ir saīsinājums no Madame.
- Tā kā skolas jaunkundze? Vai nevaru viņu saukt par Renjē kundzi?
- Nē, nekādā gadījumā. Turies labāk pie Jūsu Augstības.
Mēs sakāpām taksī un traucāmies kalnup, kur rožainā pasaku pils vērās pāri mirdzošajai Vidusjūrai. Pie vārtiem mūs apturēja cienījama izskata sargkareivis, kura uniforma izskatījās kā īpaši šūdināta "No, no, Nanette"* vai tamlīdzīgai muzikālai burleskai Ruritānijā [17] . mūs aizveda uz princeses sekretāra apartamentiem un lika brīdi pagaidīt.
- Baigi kolosāls īpašums, - Toms noteica, vērodams telpu, kas laistījās marmorā un zeltā.
- Tā, nu gan, dieva dēļ, atceries, ko tev mācīju, - es brīdināju. Nodomāju, ka Tomam kā mūsu Amerikas uzņēmuma valdes priekšsēdētājam pienāktos pirmajam satikties ar princesi. Drīz vien sekretārs atvēra durvis un ieveda mūs princeses kabinetā. Žilbinoši daiļā, elegantā princese Greisa piecēlās no galda un smaidot nāca tuvāk, lai ar mums sasveicinātos. Tajā brīdī es šausmās ieraudzīju, ka Toms viņai draudzīgi pamāj ar roku.
- Sveiki, Greisa, - viņš teica.
Izmisīgi cenzdamies saglābt, kas vēl glābjams, es drosmīgi uzsāku runu.
- Jūsu Augstība mūs ļoti pagodinājusi, veltot savu laiku, - es noķērkstēju. - Šis ir doktors Lavdžojs, mūsu organizācijas Amerikas valdes priekšsēdētājs, un mans vārds ir Darels.
- Lūdzu, sēdieties un stāstiet, kas uz sirds, - Monako princese teica, un viņas sejā parādījās smaids, kas jebkuru vīrieti ar miesu un asinīm pārvērš vāvuļojošā idiotā.
Mēs ar Tomu apsēdāmies uz dīvāna, princese Greisa mums pa vidu, un centāmies izskaidrot mūsu tresta darbības mērķus. Kaut arī princese pacietīgi klausījās, es nudien jutos pārliecināts, ka atbilde būs noraidoša. Jutu, ka viņa ar mums satikusies tikai Naivena draudzības vārdā un nu apdomā pieklājīgu veidu, kā noraidīt mūsu lūgumu. Tādēļ es izspēlēju savu lielo trumpi. Tieši tajā brīdī, kad namamāte sāka aizbildināties, ka viņai esot ļoti daudz citu pienākumu un viņa nudien nedomājot, ka… es ieslidināju princesei Greisai klēpī lielu fotogrāfiju, kurā bija redzams mūsu jaundzimušais gorillas mazulis uz vēdera guļam uz balta frotē dvieļa. Sakāmais princesei Greisai sastinga uz lūpām, viņa priekā iespiedzās kā skolas skuķis. Viņa tiešā tekstā nepateica "Cik foršiņš", bet bija skaidrs, ka daudz līdz tam netrūkst.
- Jūsu Augstība, tieši šādiem dzīvniekiem mēs cenšamies palīdzēt, - es paskaidroju.
- Ak, cik viņš jauks, - princese dūdoja. - Nekad neko tik mīļu neesmu redzējusi. Vai drīkstu to parādīt vīram?
- Fotogrāfija pieder jums, tieši tādēļ es to atvedu, - es atbildēju.
- Ak, liels paldies, - viņa teica, nenolaizdama mīlas aizplīvurotu skatienu no attēla. - Tagad pastāstiet, kā es varu palīdzēt.
Kad pēc desmit minūtēm pametām pili, Viņas Augstība princese Greisa bija kļuvusi par Amerikas tresta patronesi.
- Zināju, ka gorillas bilde viņu satrieks, - es gavilējoši teicu Tomam, kad trausāmies iekšā taksometrā. - Ikviena sieviete, kurai to parādu, zaudē prātu. Tas viņās pamodina mātes jūtas.
- Nedomāju vis, ka tai bildei bija kāds nopelns, - Toms atteica.
Es pablenzu uz viņu.
- Ko tu ar to gribi teikt - bildei nebija nopelns? - es noprasīju. - Tieši bilde lika viņai izšķirties!
- Nē, īstenībā viņu iekaroja tas mazais olas dzeltenuma traipiņš uz manas kaklasaites, - viņš, plati smaidīdams, atteica.