Uzrakstīta uz papīra, sākotnējā fāzē dzīvnieku pavairošana nebrīves apstākļos kā viens no dabas aizsardzības līdzekļiem liekas pavisam vienkārša. Atliek tikai izvēlēties dzīvnieku, kuram nepieciešama palīdzība, un nodibināt pavairošanas koloniju. Tomēr tik viegli tas nav. Par labu piemēru var uzskatīt stāstu ar pundurcūciņām. Mēģinot palīdzēt šīm cūku dzimtas pundurītēm, mēs saskārāmies ar dažādām problēmām, kas savukārt sniedza mums labu mācību. Sapratām, ka liela nozīme ir situācijas novērtēšanai savvaļas apstākļos, jo mūsu zināšanas par daudzām sugām to dabiskajā vidē ir pavisam niecīgas. Mēs ielāgojām, ka daudzos gadījumos dažādās pasaules malās dabas aizsardzībai liktenīga var izrādīties valdības bezdarbība vai ķildas dažādu organizāciju starpā. Šajā konkrētajā gadījumā sapratām arī to, ka daži dzīvnieki varbūt nav tik apdraudēti, kā mums liekas, jo tajā laikā, kad sākām izrādīt interesi par šo mazo dzīvnieciņu, to jau uzskatīja par izmirušu.
Pundurcūku - mazāko Suidae dzimtas pārstāvi - pirmo reizi 1847. gadā aprakstījis B. M. Hodžsons no Asamas Ziemeļ- indijā. jāsāk jau ar to, ka neviens nebija pilnīgi pārliecināts, ka runa ir par atsevišķu sugu, nevis vienkārši par parastās Indijas mežacūkas mazuļiem. Tomēr drīz atsevišķas sugas esamība tika pierādīta, un to nokristīja par Sus Salvanius. Daži eksemplāri nonāca muzejā, taču pēc tam šīs cūkas nozuda tikpat pēkšņi kā uzradušās. Par nozušanas iemeslu uzskatīja cilvēku ielaušanos šo cūku apdzīvotajā teritorijā un ziloņu zāles vai niedru nodedzināšanu (tā turpinās joprojām), lai atbrīvoto teritoriju pārvērstu tīrumos. Tā nu šķita, ka pundurcūkas, uz īsu laiku parādījušās zinātnieku uzmanības lokā, drīz vien pievienojušās dodo nebūtībā.
Tomēr bija pilnīgi iespējams, ka tik milzīgā un zinātnieku reti apciemotā teritorijā šie mazie, biklie radījumi vienkārši noslēpušies no cilvēku skatieniem un joprojām bezrūpīgi mitinās niedrāju puduros. Nospriedis, ka vajadzētu kādreiz mēģināt sadzīt nozudušās cūkas pēdas, es par to vairs nedomāju, līdz kādu dienu manā dzīves ceļā nostājās kapteinis Tesjē-Jandels, turklāt nevis viens pats, bet kopā ar ūdru, un šāds pieteikums manās acīs bija daudz vērtīgāks par vislabākās kvalitātes vizītkarti. Kapteinis vēlējās, lai ūdru uz laiku izmitinu pie sevis. Viņš grasījās drīzumā atvaļināties un no Asamas pārcelties uz Džērsiju, pēc tam ūdrs atkal nonāktu pie viņa. Zinot ūdru viltīgo dabu, es pēc tā nepavisam nekāroju, taču šis dzīvnieks bija tik apburošs, ka drīz vien iekaroja manu sirdi. Mēs sēdējām kabinetā, ūdrs savai sugai raksturīgajā brīnumaini lokanajā veidā virpulējās pa grīdu, it kā tā ķermenī nebūtu neviena kaula, un Tesjē-Jandels stāstīja, ka drīz vien došoties atpakaļ uz Asamu un būtu priecīgs sagādāt man dzīvnieku, kādu vien es vēlētos.
- Pundurcūku, - es nekavējoties atbildēju.
Kapteinis vērās manī gluži saprotamā neizpratnē.
- Kas ir pundurcūka? - viņš vilcinādamies apvaicājās.
- Vismazākā no cūkām. Pastāv uzskats, ka šī suga izmirusi, bet esmu pārliecināts, ka tā nav. Burvīgs, mazs radījums, - es aizrautīgi stāstīju. Nekad mūžā nebiju sastapies ar pundur- cūku vaigu vaigā, taču dziļi cienīju itin visu sugu cūkas un uzskatīju, ka tam jābūt burvīgam - gluži vienkārši tāpēc, ka šis dzīvnieks bija cūka, turklāt vēl pundurcūka. Man bija tikai viens šīs cūkas attēls, un mēs ar kapteini ņēmāmies to pētīt. Pundurcūkas plecos ir kādas četrpadsmit collas augstas, apmēram pārbarota asspalvainā terjera lielumā. Tās klāj pelēka un melna spuraina spalva, kas atgādina dzeloņus, tām ir mazi, bet iedarbīgi ilknīši. No pirmā acu uzmetiena pundurcūkas izskatās gluži kā mežacūku mazuļi, tomēr tuvāka izpēte pierāda pilnīgi atšķirīgu galvas veidojumu. Pat es, būdams kaislīgs cūku pielūdzējs, esmu spiests atzīt, ka neviens, pat visuzticīgākais cūkmīlis, pieaugušu pundurcūku nenosauks par skaistu.
Man par lielu prieku, Tesjē-Jandelu šī doma ieinteresējās.
- Es noteikti kaut ko noskaidrošu, - viņš apsolīja, - kā arī apjautāšos vietējiem iedzīvotājiem, un tad jau redzēsim.
Gadiem ritot, es šādus solījumus biju dzirdējis no daudziem cilvēkiem, un tikai ļoti nedaudzi bija piepildījušies. Taču uz Tesjē-Jandela vārdu varēja paļauties. Pēc apbrīnojami īsa laika viņš man atrakstīja, darot zināmas aizraujošas ziņas - pundurcūkas tiešām eksistējot, kaut arī to skaits neesot liels; vietējie iedzīvotāji to zinot un grasoties dažas noķert. Kapteinis pats diemžēl nevarot nodarboties ar šo uzdevumu, jo esot jādodas prom, bet viņš visu pasākumu nodevis Asamas ielejas savvaļas aizsardzības pasākumam, kura pārziņā jau esot ārkārtīgi reti sastopamās baltspārnu meža pīles aizsardzība un pavairošana. Vēl pēc neilga laika es uzzināju kaut ko fantastisku - pundurcūkas esot sagūstītas un veseli trīs pāri iekārtoti uz dzīvi tējas plantācijā Atarekatā. Mēs varēšot četras vērtīgās cūciņas iegūt savā īpašumā, ja vien tikšot galā ar diviem uzdevumiem: pirmkārt, pierunāšot Indijas valdību dot atļauju eksportam, otrkārt, pierunāsim Lielbritānijas lauksaimniecības ministriju atļaut ievest cūkas Džērsijā, jo tur darbojoties tie paši likumi, kas Lielbritānijā.
Pirmo problēmu izdevās atrisināt, uzrakstot vēstuli seram Pīteram Skotam, kurš bija ne tikai mūsu Zinātniski Konsultatīvās padomes loceklis, bet arī Starptautiskās Dabas un Dabas resursu aizsardzības apvienības (IUCN) Sugu Izdzīvošanas komisijas priekšsēdētājs. Skots tūlīt pat uzrakstīja vēstuli Indijas premjerministrei Indirai Gandijai, kura vienmēr iestājās par dabas aizsardzību, un viņa nekavējoties atļāva izvest divus no trim pundurcūku pāriem uz Džērsiju. Ar to operācijas pirmā daļa likās pabeigta - vismaz mēs tā domājām. Lauksaimniecības ministrija, maigi izsakoties, izrādījās kalta no cita metāla. Lielākā daļa ministrijas veterinārārstu pārgriež acis un no bailēm krīt ģībonī, tiklīdz izdzirduši ierosinājumu Lielbritānijā ievest liellopus, aitas, kazas vai jebkādus citus pārnadžus, jo domā, ka tie inficēs nevainojami veselos Lielbritānijas ganāmpulkus ar tādām negantām ārzemju sērgām kā Sibīrijas mēris, liellopu mēris, mutes un nagu sērga un citām riebīgām, lipīgām slimībām. Doma par cūku ievešanu tiem izraisīja īpaši smagu kolektīvu nervu lēkmi, jo šie lopi varētu inficēt dižciltīgās angļu cūkas ar cūku drudzi vai Odžeska slimību.
Pēc ilgstošas sarakstīšanās, kas sākumā bija vēsa, bet nobeigumā jau mazliet cilvēcīgāka, ministrijas ļaudis negribīgi piekrita ielaist pundurcūkas kādā Eiropas zoodārzā un pavairot tur. ja bez mazākās šaubu ēnas tiks pierādīts, ka tuvākajā apkārtnē sešu mēnešu laikā nav parādījusies neviena no minētajām sērgām, mums vēlāk tiks atļauts mazuļus pārvest uz Džērsiju. Tas zināmā mērā atrisināja problēmu, tomēr ne pilnīgi. Eiropā arī pastāv karantīnas likumi, tādējādi nu mums radās jauns uzdevums - sameklēt piemērotu zoodārzu, kurā atļauts ievest savvaļas cūkas no ārzemēm, kurā ir piemēroti apstākļi un kurš gribētu pieņemt mūsu pundurcūkas. Nu viss pasākums rādījās tik sarežģīts, ka es sāku nožēlot, ka jebkad biju dzirdējis par šo radījumu. Kad mēs jau sākām krist izmisumā, palīgā nāca Cīrihes zoodārzs. Viņi apsolīja pieņemt pundurcūkas, mēģināt panākt to vairošanos un, ja tas izdosies, mazuļus (vismaz dažus) nosūtīt mums. Pēc sešu mēnešu ilgajiem pūliņiem beidzot izjutis uzvaras garšu, es nolēmu, ka Džeremijam nekavējoties jālido uz Asamu un personīgi jāuzrauga mazo radījumu pārvešana uz Eiropu. Un tad, protams, tikko ieradies Atarekatā, Džeremijs ieskrēja tieši krūtīs dabas aizsargātāju lielākajam postam - politikai.
Asama jau vairākus gadus bija pūlējusies (un turpina to darīt arī tagad) atdalīties no Indijas un iegūt pašnoteikšanos. Kad Džeremijs enerģijas pārpilns ieradās pundurcūku dzimtenē, viņš atklāja, ka Asamas un Indijas attiecības, maigi izsakoties, ārkārtīgi saasinājušās. Tādējādi viņš, līksmi paziņojis savu vēlēšanos savākt trīs pārus pundurcūku un parādījis Gan- dijas kundzes atļauju, nekādi neguva labvēlību vietējo iedzīvotāju acīs. Džeremijs sāka justies tikpat mīļi gaidīts kā apbērē- tājs kāzās. Viņš velti griezās ar lūgumiem pie vietējām varas iestādēm. Vīrs, kam piederēja vara - mežu aizsardzības galvenais inspektors -, vienkārši paziņoja, ka viņiem neesot tik daudz cūku, lai ar tām svaidītos. Varētu pabrīnīties - kā gan šī svaidīšanās izpaustos? Šis cilvēks nedarīja pilnīgi neko ar savā pārziņā nodotajām cūkām un nepārprotami nedarīja neko, lai pasargātu arī savvaļā dzīvojošās cūkas, kas galu galā bija viņa uzdevums. Saskāries ar šādu politisku antagonismu un birokrātiju, Džeremijs gandrīz sajuka prātā. Telegrafēšana uz Deli nekādu labumu nedeva. Mežu inspektors palika nelokāms. Džeremijs juta, ka darījis visu, kas viņa spēkos, un jau bija gatavs atzīt sakāvi; bet tad mežu inspektors nosprieda, ka savu lomu politiskajā spēlītē nospēlējis līdz galam (darījis savu viedokli zināmu centrālajai vadībai), tādēļ turpināt tiepties nebūtu gudri. Viņš augstsirdīgi paziņoja Džeremijam, ka varot tam piešķirt vienu pāri pundurcūku. Džeremijs bija neziņā. Kad trests tika dibināts, mēs pēc rūpīgām diskusijām un konsultēšanās ar speciālistiem bijām nolēmuši, ka minimālais jebkuras sugas dzīvnieku skaits pavairošanas kolonijas nodibināšanai ir trīs pāri, lai izdotos nodrošināt pietiekami plašu gēnu bāzi, un pie šī lēmuma nelokāmi jāturas - izņemot ārkārtas situācijas, kad, piemēram, savvaļā vispār pastāv tikai kādi astoņi vai desmit šīs sugas eksemplāri. Rūpīgi visu pārdomājis, Džeremijs pilnīgi prātīgi nolēma, ka pēc šā projekta īstenošanai izšķiestā spēka, laika un naudas viens pāris ir labāks nekā neviens. Tā nu viņš iestūķēja divas cūkas būros un manījās prom, pirms mežu inspektors nav atkal pārdomājis.
Mazie radījumi sveiki un veseli nonāca Cīrihē un lieliski iedzīvojās savā karantīnas mājvietā. Pielāgošanās dzīvei nebrīvē un neparastajai barībai noritēja sekmīgi, un mēs uz abiem pundurīšiem likām lielas cerības. Mums par sajūsmu, mātīte dāvāja dzīvību piecu sivēnu metienam. Diemžēl četri no tiem izrādījās tēviņi un tikai viena mātīte. Nu bija pilnīgi skaidrs, ka trīs pāru stratēģija bijusi saprātīga, jo tagad mūsu kolonijā valdīja tēviņu pārsvars. Abi vecāki pēkšņi nobeidzās, atstājot mums dzimumu ziņā nevienlīdzīgi sadalītu mazuļu grupu. Tomēr tie turpināja zelt un plaukt. Kad sivēni bija sasnieguši dzimumgatavību, liktenis deva nelāgu triecienu pa pakrūti. Mūsu vienīgā sivēnmāte dzemdībās nomira. Nu mums atlika vienīgi četri lieliski jauni tēviņi. Ap to laiku attiecības starp Asamu un Indiju bija kļuvušas īpaši nelabvēlīgas, tā ka izredzes doties turp vēl dažu mātīšu meklējumos līdzinājās nullei. Kā jau tik bieži gadījies pagātnē, politika atkal traucēja dabas aizsardzībai. Izmisumā mēs savācām mūsu cūku spermu un mākslīgi apsēklojām dažas mazās Getingenes mājas cūkas, cerēdami iegūt sieviešu kārtas sivēnus, kurus pēc tam atkal pārot ar to tēvočiem no pundurcūku dzimtas; tādējādi visbeidzot mēs iegūtu pēcnācējus, kuri no ģenētiskā viedokļa būtu ļoti tuvi īstai pundurcūkai. Tomēr mūsu pūles nevainagojās panākumiem, jo Getingenes cūkas pat nekļuva grūsnas.
Tāds ir drūmais stāsts par neizdevušos mēģinājumu glābt pundurcūkas, kuras šķita izmirušas un tad atkal uzradušās, lai no jauna nogrimtu nebūtībā. Laikā, kad mēs uzsākām šo stāstu, katru gadu tika nodedzināti četrdesmit līdz piecdesmit procenti niedrāja, kas ir vienīgā zināmā pundurcūku apdzīvotā vieta. Jaunākie ziņojumi vēstī, ka ik gadu tiek nodedzināti jau visi simt procenti. It kā ar to vien nepietiktu, Manas Tiger rezervātā - pēdējā pundurcūku cietoksnī, kurā turklāt mitinās arī ārkārtīgi apdraudētie vienraga degunradži un savvaļas bifeļi, - iebruka apbruņoti cilšu nemiernieki. Viņi nogalināja rezervāta sargus, izraisīja ugunsgrēkus un apšāva degunradžus. Palīgā nāca Indijas armija, un runā, ka nu atkal situācija tiekot kontrolēta; tomēr tā vien liekas, ka pundurcūka, vienreiz jau par mata tiesu izglābusies no iznīcības, tagad nepārprotami veļas nebūtībā, lai pievienotos dodo, kvagai, klejotājbalodim un visiem citiem radījumiem, kuri mēģināja, tomēr nespēja izdzīvot kopā ar lielāko no plēsoņām - Homo Sapiens, radījumu ar visnepiemērotāko nosaukumu, kāds vien iedomājams.
Kaut ko uzzināt no citiem dzīvniekiem ir grūti, tāpēc varētu iedomāties, ka kontaktēties ar paša sugas brāļiem būs pavisam viegli, jo pat valodas barjeru iespējams pārkāpt. Es esmu guvis dārgu mācību, ka tas tā nav - izvilkt informāciju no savas sugas pārstāvjiem var būt tikpat komplicēti kā izzināt kādu dīvainu dziļūdens zivju dzimumdzīvi. Es to aptveru, kad ieguvām baltos ausfazānus.
Šie cēlie, skaistie putni dzīvo Ķīnas un Tibetas augstienēs un gluži tāpat kā lielākā daļa medību putnu - tādi kā kokuvistas Dienvidamerikā, pērļu vistiņas Āfrikā un citi - gan medību, gan dabiskās dzīvesvietas izpostīšanas rezultātā savvaļā sastopami aizvien retāk. Pēdējie baltie ausfazāni no Ķīnas tika eksportēti 1936. gadā, un nebrīvē atlikuši vairs tikai kādi astoņpadsmit putni, kas ir pārāk veci vai citādi nepiemēroti pavairošanai. Tāpēc mēs ar entuziasmu pieķērāmies negaidītajai iespējai iegūt dažus jaunus putnus no Ķīnas, lai nodibinātu jaunu, dzīvotspējīgu pavairošanas koloniju. Mēs nopirkām divus pārus, un es jau citā grāmatā tiku aprakstījis mūsu mokpilnos mēģinājumus tos pavairot. Pēc ilgiem un smagiem pūliņiem mums tomēr palaimējās, un kādā mums visiem gauži īpašā dienā mūsu tālaika putnu uzraugs Šeps Malets un es ar mīlas pilnām acīm vērāmies, kā veseli trīspadsmit trausli, pūkaini gaiši dzeltenbrūni cālīši ar šokolādes brūniem plankumiņiem čiepstēdami kūņojās ar savu audžumāti pundurvistiņu gluži kā ielu tirgotāju piedāvātās uzvelkamās rotaļlietas. Mēs, protams, rūpīgi pierakstījām visu iespējamo par šiem vērtīgajiem mazuļiem, tomēr pietrūka īpaši svarīgas informācijas par sugas pašreizējo stāvokli nebrīvē un savvaļā. No Holandes vairumtirgotāja, kas bija mums putnus pārdevis, mēs uzzinājām, ka viņš tos pircis Pekinas zoodārzā, tādējādi nekas nelikās dabiskāk kā uzrakstīt šā zoodārza direktoram, lai no viņa iegūtu nepieciešamo informāciju.
Uzrakstīju direktoram sajūsmas pilnu vēstuli par mūsu prieku, saņemot fazānus, izklāstīju visu par tresta darbību un lūdzu viņa palīdzību. Kopā ar vēstuli nosūtīju arī mūsu gada pārskatu, ceļvedi un putnu mājā uzņemtas jaundzimušo putnēnu un to vecāku fotogrāfijas. Pagāja dienas un nedēļas. Nospriedu, ka kultūras revolūcijas uzplūdos mana vēstule noklīdusi, tādēļ nosūtīju sava sākotnējā sacerējuma kopiju (kopā ar fotogrāfijām un citiem materiāliem), pievienojot zīmīti, kurā izteicu aizdomas, ka mana pirmā vēstule adresātu nav sasniegusi. Atkal pagāja nedēļas, bet nekas nenotika. Uzrakstīju trešo un pēc laika arī ceturto vēstuli - joprojām nekā. Brīdi pārdomājis, es nolēmu rīkoties citādi. Es uzrakstīju vēstuli Ķīnas sūtnim Londonā, pievienoju iepriekšējo vēstuļu kopijas un lūdzu viņa palīdzību nogādāt to visu uz Pekinas zoodārzu. Nekas nenotika. Es uzrakstīju vēl vienu vēstuli, kurā izteicu pārliecību, ka nekrietnais Lielbritānijas pasts manu iepriekšējo vēstījumu pazaudējis, un pievienoju visu, ko jebkad tiku rakstījis par baltajiem ausfazāniem. Arī šoreiz nekāda atbilde nesekoja. It kā es nebūtu aizrakstījis ne rindiņas. Ap to laiku es jau jutos vairāk nekā tikai viegli aizkaitināts (galu galā, es nepieprasīju sīkumos aprakstīt kādu no viņu atomenerģijas ražotnēm) - ķēros klāt un uzrakstīju vēstniecības pilnvarotajam Londonā, aprakstīju radušos situāciju un pievienoju vēstuļu kopijas. Papīru kaudze ap to laiku jau bija piebrieduši tiktāl, ka atgādināja kādu Tolstoja manuskriptu, un pasta izdevumi jau bija sasnieguši glītu summiņu. Joprojām valdīja klusums. Izmisumā es rūpīgi nokopēju visu savu neatbildēto korespondenci un nosūtīju mūsu vēstniekam Pekinā, atvainojos par sagādātajām neērtībām un izlūdzos palīdzību, lai izlauztos cauri šim klusuma priekškaram. Sūtnis man godbijīgi atbildēja, ka nosūtījis visu vēstuļu gūzmu Pekinas zoodārza direktoram, bet vairāk nudien neko darīt nespējot. Viņš izteica cerību, ka es saņemšu pienācīgu atbildi. Nepavisam, nebiju pārsteigts, nesaņemot nekādu atbildi, un nekas nav mainījies, kaut pagājuši jau gandrīz trīsdesmit gadi. Šāda vienpusīga sarakste ir tikpat bezjēdzīga kā vēstules sūtīt Ziemassvētku vecītim pa skursteni.
Latīņamerikāņi ari uzskata zem sava goda atbildēt uz vēstulēm - vismaz tā tas bija, kad mēs pirmo reizi iesaistījāmies piedzīvojumā ar vulkāntrušiem.
Vulkāntrusis ir visai īpatnējs dzīvnieks, lai pārstāvētu savu atsevišķu ģinti, un dzīvo tikai vulkānu nogāzēs netālu no Mehiko - vulkānu neizrunājamie nosaukumi ir Popokatepetls un Ikstaksivatls. Vulkāntrusis ir mazs dzīvnieciņš Eiropas savvaļas truša mazuļa lielumā, bet mazākām, glītākām austiņām, kas cieši piekļāvušās galvai, apaļāku sejas profilu un izcili nervozu iedabu.
Atceros pirmo dienu, kad, meklēdami trušus, mēs braucām augšup pa Popokatepetla nogāzi līdz vietai, kur ceļš beidzās un parādījās milzīgas sniega kupenas, trauslas kā Viktorijas laikmeta pīrāga garoziņas. Nebijām redzējuši neko, izņemot skraju priežu mežu un veselu jūru zakatonzāles - garas, zeltainas cirtas uz pauguriem, līdzīgas simtiem tūkstošu kurtizāņu parūkām uz parūku statīviem. Un tad, jau braukdami atpakaļ un no dzidrā gaisa grasīdamies ienirt Mehiko smoga ielejā (šis pilsētas mute smakoja arvien nelāgāk), mēs pēkšņi izdzirdējām neparastu troksni, kaut ko vidēju starp čiepstienu un ierieša- nos; kādas zakatonzāles parūkas virsotnē tupēja vulkāntrusis un piesardzīgi mūs vēroja. Es lūkojos uz šo glīto, mazo radījumu, kas izskatījās kā tikko nomazgāts un sasukāts - viņš tupēja savā zakatonzāles uzkalnu karaļvalsti, vulkāna virsotnē baudīdams tīro, dzidro, retināto gaisu, un pētīja mūs ar mazajām, spožajām actiņām. Pēc tam es pavēros lejup ielejā, kur iz- plājusies milzīgā pilsēta nemaz nebija redzama zem biezas smoga segas. Nodomāju, ka vulkāntrusis zina, kā iekļauties savā vidē un to nesabojāt, toties cilvēks, lai kur ari ietu, pieķēza pats savu ligzdu, sabojājot to gan sev, gan citiem radījumiem, kas cenšas izdzīvot viņam līdzās.
Pat sešdesmitajos gados varēja redzēt, ka ganāmpulki un tīrumi plešas arvien tālāk no Mehiko un lavās augšup pa vulkānu nogāzēm, apdraudot trušu dabisko vidi; es nodomāju, ka pienācis laiks kaut ko darīt lietas labā. Divu gadu laikā uzrakstīju vienpadsmit vēstules Mehiko pilsētas pārvaldei, taču atbildi nesaņēmu. Dusmu uzplūdā dažas no šīm vēstulēm nosūtīju ierakstītas, lai neviens nevarētu aizbildināties, ka neko nav saņēmis. Visbeidzot es tiktāl saniknojos, ka nolēmu - vienīgā iespēja ir pašam ierasties Meksikā un pieteikties vairākās vizītēs, lai redzētu sejā cilvēku, ar kuru biju "sarakstījies"; lielāko daļu pieteikto vizīšu pēdējā brīdī bez paskaidrojumiem atteica. Kad beidzot es tiku viņam klāt, šis cilvēks mīlīgi noliedza, ka kaut ko zinātu par manām vēstulēm, kaut arī parādīju viņam kopijas. Vēlāk, protams, lai paglābtu savu latīņ- amerikānisko amour propre[10], ko bija aizvainojis mans vāji slēptais aizkaitinājums un viņa tūļīgums, viņš lika man bezdievīgi ilgi gaidīt, pirms izsniedza atļauju ķert un izvest trušus no valsts.
Ir tikai viens paņēmiens, kā sasniegt rezultātus, saskaroties ar birokrātiju un sīkajiem birokrātiem: jābūt saltam kā ledājam un šļūdoņa gaitā neatlaidīgi collu pa collai jāvirzās uz priekšu, līdz vēlamais rezultāts sasniegts. Tomēr cīņa ar birokrātiem, tāpat kā cīņa ar aligatoriem, prasa laiku, spēku un drosmi, un dažos gadījumos laika nav, jo lieta ir pārāk steidzama. Turklāt problēmas ne vienmēr rada tieši birokrāti. Mēs visi no Čārlza Dikensa mistera Bambla zinām, ka "likums ir ēzelis", un kurš gan no mums nav saskāries ar likumu, kad tas ir apņēmies pierādīt, ka ne tikai ir ēzelis, bet ari monumentāls, plānprātīgs un garā vājš ēzelis.
Tieši laika un juridiskā skaidrā saprāta trūkumu raksturo gadījums ar tumšajiem piekrastes zvirbuļiem - tas ir tik plānprātīgs un smieklīgs, ka izraisītu pamatīgu neticīgu smieklu vētru jebkurā stāstu vakarā pēc vakariņām, un cilvēki mani apsveiktu par sarkasmu un spēju pārspīlēt, ja vien rezultāts nebūtu bijis tik šausmīgs.
Tumšais piekrastes zvirbulis bija - es ar nolūku to saku pagātnes izteiksmē - jauks, mazs putniņš, melnīgsnējs ar dzelteniem raibumiem un jauku balsi. Tas dzīvoja ierobežotā teritorijā- Floridas piekrastes sāls purvos; pamazām cilvēki purvus nosusināja un iznīcināja, tā ka šī putniņa populācija saruka, līdz beidzot bija atlikuši vairs tikai pieci putni, visi tēviņi. Šie pieci putni tika turēti nebrīvē, tika uzsākti pēdējie centieni sameklēt mātīti, taču velti. Tādējādi mazais tēviņu bariņš bija vienīgais, kas no šīs sugas pasaulē atlicis. Tomēr turpat kaimiņos dzīvoja tuvs radinieks - Skota piekrastes zvirbulis [11] , un tika ierosināts, ka Skota mātīti varētu krustot ar tumšā piekrastes zvirbuļa tēviņu un tad pēcnācējus atkal krustot ar tumšo piekrastes zvirbuli, līdz tiktu iegūts putns, kas no ģenētiskā viedokļa praktiski nebūtu atšķirams no īsta tumšā piekrastes zvirbuļa. ŠI pieeja izmisuma pilnajai problēmai likās saprātīga, un visi piekrita, ka ir vērts pamēģināt. Visi, izņemot ASV Zivju un savvaļas dzīvnieku pārvaldi - valdības organizāciju, kuras pārraudzībā atradās atlikušie tumšie piekrastes zvirbuļi un kuras uzdevums bija pieskatīt, lai putns neizmirtu.
Jautājums nebija par naudu, jo šo projektu bija paredzēts finansēt no līdzekļiem, kas jau sagādāti, neskarot valdības resursus (daļa naudas nāca no mūsu pašu tresta Amerikas filiāles), tātad nekādi federālie līdzekļi netiktu tērēti. Gluži otrādi, problēma bija tīri juridiskas dabas, un to rezumē šie izraksti no Flo- ridas Audubon Soriety ziņojuma presei, kas izrādījās par saucēja balsi tuksnesī:
SVARĪGA ZIŅA: VAI TEIKSIM ARDIEVAS UZ MŪŽU TUMŠAJAM PIEKRASTES ZVIRBULIM?
MEITLENDA: Floridas Audubon Society šodien iesniedza steidzamu lūgumu federālajai valdībai atļaut sugu krustošanu, kas rezultātā varētu glābt tumšā piekrastes zvirbuļa gēnus no pilnīgas izzušanas.
Audubon Society prezidents Pīters Rods Mots teica, ka pavairošanas programmai jāsākas nekavējoties, kamēr vēl nebrīvē pieejami pieci tumšās piekrastes zvirbuļa tēviņi … "Mēs varam saglabāt zvirbuļu populāciju, kuru gēni ir praktiski tādi paši kā tumšajiem piekrastes zvirbuļiem. Mēs jau esam sagādājuši pirmā gada finansējumu šim projektam." Mots tomēr piebilda, ka Zivju un savvaļas dzīvnieku pārvalde līdz šim atteikusies apstiprināt sugu krustošanas programmu. Viņu juristi noteikuši, ka tumšā piekrastes zvirbuļa - Skota pēcnācēji nekad nebūs "tīri" tumšie piekrastes zvirbuļi un tādējādi nevarot tikt uzskatīti par apdraudēto sugu. Tas nozīmē, ka aģentūra nevarēs pavairošanas programmai izmantot federālos līdzekļus, kas paredzēti apdraudētajām sugām, un attiecīgi nenodrošinās aizsardzību brīvībā atlaistajiem tumšo piekrastes - Skota zvirbuļu pēcnācējiem.
"Ja pārvalde nolems, ka tumšā piekrastes zvirbuļa gēnu saglabāšana nav ieguldīto līdzekļu vērta un šo naudu varētu ieguldīt citu, izskatīgāko sugu saglabāšanai, mēs tādu lēmumu kaut kā spētu pieņemt," teica Mots. "Bet mēs nevaram pieļaut, ka juristu vārdu spēļu dēļ retie tumšie piekrastes zvirbuļi izmirst, īpaši, ja ņemam vērā, ka pastāv pamatota un dzīvotspējīga alternatīva. Mēs arī nedrīkstam pieļaut, ka šī suga pilnībā izzūd tikai tāpēc, ka Zivju un savvaļas dzīvnieku pārvalde nespēj tikt pāri savas birokrātiskās bezdarbības barjerai. Vienkāršāk izsakoties, mēs nevaram stāvēt un neko nedarīt, kamēr atlikušie tumšie piekrastes zvirbuļi cits pēc cita nobeigsies. īpaši, ja alternatīva tiešām pastāv un ir pieejami līdzekļi no privātā sektora."
Taču cīņa nebija galā. Tagad uz skatuves parādījās pilnīgi visi: Starptautiskā putnu aizsardzības padome, Dilans Riplijs, Smitsona institūta sekretārs, kas pats bija dedzīgs putnkopis un ornitologs, un doktors Hārdijs - Floridas pavalsts muzeja Dabaszinātņu nodaļas kurators. Doktors Hārdijs projekta aizstāvībai uzrakstīja vēstuli ASV Zivju un savvaļas dzīvnieku pārvaldes direktoram Vašingtonā. Seko izvilkums no saņemtās atbildes, kas parāda, kā birokrātiska muldēšana paceļas līdz īstiem mākslas kalngaliem. Savus birokrātiskā dialekta tulkojumus un komentārus esmu pievienojis slīpajā drukā.
"Kaut arī jūsu ierosinājums izraisa interesi kā iespējams variants, mēs neuzskatām tumšo zvirbuļu hibridizāciju ar radniecīgu piekrastes zvirbuļu sugu par pieļaujamu šādu iemeslu dēļ:
1. Nav pārliecības, ka hibridizācijas rezultātā izdosies iegūt tumšajam piekrastes zvirbulim līdzīgus piekrastes zvirbuļus, kas pieņems par dzīvesvietu tumšo piekrastes zvirbuļu kādreiz apdzīvotos sāls purvus, kā arī nav pārliecības, ka šie hibrīdi būs spējīgi vairoties. (5āda krustošana nekad vēl nav
veikta, tātad pilnīgi dabiski, ka par iznākumu nevar būt pārliecības.)
2. Hibridizācijas rezultātā tiks pilnībā izkliedēts tumšo piekrastes zvirbuļu potenciāls, ko mēs uzskatām par nepieļaujamu. ("Potenciāls" biologu žargonā nozīmē indivīdu grupu, kuriem raksturīga augsta spēja pāroties. Par kādu potenciālu var būt runa situācijā, kad atlikuši tikai četri tēviņi, vēl jo vairāk - par tā izkliedēšanu, vēl jo vairāk - par tā pieļaušanu vai nepieļaušanu?)
3. Nav pietiekami daudz informācijas par rehibridizācijas iespējamību un to, vai rezultātā tiks iegūti gandrīz tīršķirnes tumšie piekrastes zvirbuļi. (Atkal tas pats. Nav pat izmēģināts, un ko tad, galu galā, šādi var zaudēt?)
4. Mēs neuzskatām, ka nolikumā paredzētos mērķus vajadzētu papildināt ar hibridizācijas kā uzskaitīto sugu saglabāšanas līdzekļa ieviešanu. (Manuprāt, tulkojumā tas nozīmē: "Mēs uzskatām, ka kaut kā darīšana nekā nedarīšanas vietā varētu radīt precedentu un rezultātā mums visiem vajadzētu sākt strādāt.")
5. Šā projekta atbalstīšana varētu radīt hibridizācijai precedentu, ko mēs nevaram atbalstīt. (Tiklīdz precedents radīts, tas pārvēršas rijīgā briesmonī, kas tā vien meklē, ko aprīt. Tas ir kā Pandoras lāde, ko labāk turēt cieši aizslēgtu. Zvirbuļi var izbeigties, birokrāti nekad.)
Izsaku nožēlu par atšķirību mūsu uzskatos tumšo piekrastes zvirbuļu saglabāšanas jautājumā. Tomēr mēs augstu vērtējam jūsu priekšlikumu un izsakām cerību, ka jūs atbalstāt mūsu ieplānotos pūliņus. (Minētie pūliņi bija kādas zvirbuļu mātītes meklējumu turpināšana.)
Ar cieņu, utt."
Viens no komentētājiem aprakstīja šo situāciju vēl dzēlīgāk nekā es:
"Tika uzskaitīti projekta noraidīšanas iemesli, kas ietvēra juridiskās apvārdošanas metafiziku un bailes "radīt precedentu". Sugas izmiršana rada tādu precedentu, kas ilgst veselu mūžību, tāpēc mēs nespējam saprast vai uzteikt juridisko žargonu un birokrātisko stomīšanos, ko piekopj cilvēki (daži no tiem bijuši biologi un dabas aizsargātāji, pirms tos iesūkusi administrēšana), kuriem vajadzētu zināt labāk. Mazliet ironiski, ka coup de grace[12] tumšie piekrastes zvirbuļi saņem tieši no tās aģentūras, kuras uzdevums būtu tos pasargāt no izmiršanas."
Pa to laiku, kamēr risinājās šīs kaujas, zvirbuļi kļuva arvien vecāki un cits pēc cita nobeidzās. Zivju un savvaļas dzīvnieku pārvalde joprojām palika laipni birokrātiska un nelokāma.
1987. gada 16. jūnijā nomira pēdējais tumšais piekrastes zvirbulis. Tādējādi putni, kuru skaits ap 1940. gadu pārsniedza sešus tūkstošus, nedaudz vairāk kā četrdesmit gadu laikā pilnīgi izzuda no šīs pasaules cilvēku alkatības un augstprātības pēc, piepalīdzēja arī idiotiska birokrātija visnepatīkamākās sugas - juristu vadībā. Kāds izcili labs jauns žurnālists no "Orlando Sentinel", aprakstīdams šā putna izzušanu, rakstu nobeidza ar vārdiem: "Kanārijputniņš brīdina kalnračus, ka skābekļa līmenis ir pārāk zems. Tieši tāpat tumšais piekrastes zvirbulis ar savu izmiršanu brīdina visus: mums draud briesmas."
Šīs ir dažas no situācijām, ar kādām pavairošanas frontē sastopamies dabas aizsargāšanas cīniņos. Reizēm ienaidnieks ir kāda sīka valdības iestāde, dažkārt tikai viens cilvēks (tomēr tas nekādā ziņā nepadara uzdevumu vieglāku). Citos gadījumos cīņa par dabas aizsardzību šķiet izplatījusies visā pasaulē, un tajā iesaistītas tik daudzas un dažādas personas un organizācijas, ka uzmācas izmisums, vai vispār izdosies kaut ko novest līdz galam. Gadījums, kas acumirklī nāk prātā, ir saistīts ar savvaļas dzīvnieku un produktu tirdzniecību.
Tolaik, kad Džērsijas zoodārzs tikko bija sācis darboties, es piedalījos konferencē, un tur mani iepazīstināja ar dzīvnieku vairumtirgotāju no Holandes - šis vīrs bija apveltīts ar ievērojamu šarmu un teicami runāja angliski, taču viņam, kā jau lielai daļai tirgotāju, pilnīgi nebija morāles jūtu. Tolaik, protams, cilvēkiem nebija īstas skaidrības (kā tas ir tagad) par savvaļas dzīvnieku nožēlojamo stāvokli, nebija ari tik daudz starptautisku dzīvnieku aizsardzības likumu. Atsevišķās valstīs gan pastāvēja dažu vietējo dzīvnieku sugu, kā es to saucu, "aizsardzība uz papīra", taču šo likumu ieviešana lielākoties bija nesistemātiska; pat tajos gadījumos, kad tika veltītas ievērojamas pūles, rezultāti parasti bija neveiksmīgi, jo nepietika līdzekļu pienācīga darbinieku skaita algošanai un iekārtu iegādei. Ari tirgotāji (gluži kā mūsdienās narkotiku izplatītāji) pastāvīgi izgudroja jaunus, viltīgus paņēmienus, kā likumu apiet ar līkumu.
Vēlu vakarā, kad konference bija beigusies, holandiešu tirgotājs mani sameklēja, jo tikko bija atklājis, ka esmu nodibinājis zoodārzu, un vēlējās zināt, vai nevarēs man kaut ko pārdot. Tirgotājam par sarūgtinājumu, viņa krājumos neatradās nekā tāda, ko es vēlētos vai arī varētu atļauties, ja pat vēlētos. Tomēr, būdams jautrs zellis, viņš palika augšā līdz mazai gaismiņai, turklāt alkohola ietekmē kļuva vēl omulīgāks un meta noslēpumainību pie malas. Lieki teikt, ka man galva bija skaidrāka, un es cerēju uzzināt ko vairāk, tāpēc neskopojos ar dzērieniem un nevainīgiem jautājumiem.
- Dārgo Džerij, - tirgotājs klāstīja (ap to laiku jau bijām pārgājuši uz "tu", un viņš bija pārliecināts, ka spēlējam vienā komandā), - ja vien vēlies, es varu tev sadabūt jebkuru pasaules dzīvnieku, vienalga, vai tas būtu aizsargājams vai nē.
- Manuprāt, tu lielies, - es teicu un smaidīju kā rādams nerātnu bērnu, - es kaut kam tādam nespēju noticēt.
- Nē, nē, Džerij, tā ir taisnība, tici man, - viņš nopietni apgalvoja, - zvēru pie savas mātes kapa.
- Man žēl uzzināt, ka tava māte ir mirusi, - es teicu.
- Viņa nav mirusi, - tirgotājs atteica, neuztvēris vārdu spēli, - bet zvēru pie tā kapa, kurā viņa kādreiz gulēs. Nu, pamēģini!
Es kādu mirkli pārdomāju.
- Komodo drakoni, - es minēju, jo zināju, ka šīs vislielākās no visām ķirzakām Indonēzijas valdība to salā stingri aizsargā.
- Uffi - viņš izmeta, norijis dzēriena malku. - Kaut ko grūtāku nevarēji iedomāties? Komodo drakoni nav nekāda problēma.
- Kā tu tos dabūsi? - es neatlaidos, patiesi ieinteresēts.
- Tu jau zini, - mans draugs skaidroja, bakstīdams man ar garu, lieliski manikirētu pirkstu, - ka Indonēzijas valdības motorlaiva patrulē ap to Komodo salu, vai ne?
- jā, - es apstiprināju, - sargā no kontrabandistiem un malumedniekiem.
Tirgotājs pamāja un noslēpumaini pamirkšķināja ar vienu lielu, valgu aci.
- Vai zini, cik ātri tā patruļa spēj kustēt? - viņš retoriski noprasīja. - Ne ātrāk kā piecpadsmit mezglus.
- Un tad? - es vaicāju.
- Un tad man blakus salā ir draugs, kuram ir motorlaiva, ar ko var izspiest trīsdesmit piecus mezglus. Tad mēs braucam uz
Komodo, un draugs mani izsēdina krastā. Protams, mēs piekukuļojam vietējos, tie ir dikti krimināli ļautiņi. Trīs dienas mēs ķeram drakonus. Laiva atbrauc man pakaļ. Piecas reizes patruļa mums dzinusies pakaļ, bet nav spējusi sasniegt tādu pašu ātrumu. Un tā - uff! - drakoni tika gan Eiropai, gan Amerikai.
Viņš milzu apmierinājumā nopūtās un iztukšoja glāzi.
- Nu, labi, - es izaicinoši paziņoju, - te tev būs grūtāks uzdevums. Ko tu teiktu, ja es vēlētos milzu pandu?
Domāju, ka tas mana drauga iedomību saplacinās. Viņš tikai uzmeta man iznīcinošu skatienu.
- Kāpēc tu man nelūdz kaut ko grūtu? - tirgotājs noprasīja. - Kaut ko tiešām grūtu, nevis šitās muļķības. Sagādāt pandu ir viegli.
- Nu, nu, kā tad? - es tincināju.
- Vienkārši. Noķer pandu, nokrāso melnu un pavisam likumīgi izved no valsts kā lāci. Neviens muitnieks neuztvers atšķirību.
Es devos gulēt.
Tajā laikā, kad notika šī saruna, starptautiskā tirdzniecība ar savvaļas dzīvniekiem risinājās patiešām bez jebkādiem noteikumiem, neatkarīgi no tā, vai dzīvnieki savās valstīs baudīja īstu vai "papīra" aizsardzību, turklāt abos gadījumos aizsardzība bija nepietiekama un grūti īstenojama. Cilvēku attieksme pret visdažādāko sugu dzīvnieku likteņiem bija pilnīgi neticami bezjūtīga. Tīģeriem, plankumainajiem kaķveidīgajiem, krokodiliem un jūras bruņurupučiem draudēja briesmas, jo to ādas bija iecienītas modes biznesā. Mērkaķu un pērtiķu skaits tropos saruka, jo medicīnas iestādes Amerikā un Eiropā vēlējās šos dzīvniekus saviem eksperimentiem; simtiem tūkstoši putnu, rāpuļu, abinieku un zivju no savvaļas nokļuva zooveikalos un tika pārdoti par mājdzīvniekiem; tikai ļoti nedaudzi spēja izdzīvot pēc savu jauno saimnieku labi domātās, taču aplamās kopšanas.
Tomēr kopš tām senajām dienām situācija mazliet uzlabojusies. Pēc desmit gadu ilgas dzīvnieku tirdzniecības izpētes IUCN nāca klajā ar ierosinājumu ieviest CITĒS - konvenciju par tirdzniecību ar apdraudētajām sugām. 1973. gadā to parakstīja divdesmit viena valsts, un mūsu dienās dalībvalstu skaits pieaudzis līdz vairāk nekā deviņdesmit [13] . Šīs konvencijas mērķis ir sagādāt iespēju pārraudzīt un regulēt starptautisko tirdzniecību ar savvaļas augiem, dzīvniekiem un to produktiem - piemēram, ziloņkaulu, kažokādām un ādām, - un aizsargāt tās sugas, kurām šīs tirdzniecības dēļ draud briesmas. Konvencija nav ieviesta tādēļ, lai liegtu valstīm saprātīgu apmaiņu ar savvaļas dzīvniekiem, bet gan lai nodrošinātu šīs tirdzniecības efektīvu kontroli un tādējādi padarītu to iedarbīgu. Līdz ar to CITĒS dara visu iespējamo, tomēr aizsardzības tīklā ir caurumi, caur kuriem var izlavīties negodīgi tirgotāji un dīleri; viens no šiem caurumiem ir fakts, ka konvenciju parakstījušas valsts kaimiņos var atrasties tāda valsts vai valstis, kas tai nav pievienojušās; tādā kārtā paveras iespēja kontrabandai, jo dzīvniekus vai augus, kuri tiek izvesti no valsts, kas nav parakstījusi CITĒS vienošanos, nevar muitā konfiscēt.
Šī sarežģītā situācija atklājās gadījumā ar Brazīlijas zeltgalvas lauvtamarīnu nelegālo tirdzniecību. Šo sīciņo, skaisto primātu skaits stipri samazinājies gan tādēļ, ka šos dzīvniekus ķēra, lai turētu kā mājdzīvniekus, gan tādēļ, ka to mājas - meži - tika neprātīgā ātrumā izcirsti, lai atbrīvotu vietu tīrumiem un ganībām. Tad pēkšņi, visiem par lielu pārsteigumu, kāds beļģu dzīvnieku tirgotājs piedāvāja pārdošanai divdesmit četrus zvēriņus. Šis skaits, kā liecināja aprēķini, varētu būt apmēram ceturtā daļa no pasaulē dzīvojošajiem tamarlniem, un to izlikšana pārdošanai šķita šausminoša. Turpmāka izpēte pierādīja, ka vēl vairāk dzīvnieku atrodas zoodārzos un privātās kolekcijās Japānā, Honkongā, Francijā un Portugālē. Pavisam tika atrasti piecdesmit četri eksemplāri. Bija pilnīgi skaidrs, ka šie dzīvnieki nelegāli noķerti Brazīlijā, kur tos stingri aizsargā, jo Brazīlija ir CITĒS dalībvalsts. Tiklīdz dzīvnieki noķerti, tie slepus nogādāti Gviānā, un tur dzīvnieku tirgotāji tos pārdevuši. Faktam, ka Gviānā šie dzīvnieki nedzīvo un izredzes tur tos sastapt savvaļas apstākļos ir apmēram tikpat lielas kā Sahāras tuksnesī atrast polārlāčus, nebija nekādas nozīmes. Tolaik CITĒS nebija parakstījusi ne Gviāna, ne Beļģija, tādēļ šīs valstis varēja rīkoties pēc savas patikas. Šādā veidā bija iespējams, ka gandrīz puse visu pasaulē sastopamo mazo, trauslo dzīvnieciņu nonākusi privātās kolekcijās vai zoodārzos.
Dabas aizsargātāji nekavējoties ķērās pie darba. Pirmkārt, nebija iedomājams, ka tik lielai daļai šo dzīvnieku jāvada sava dzīve, šādi izkaisītai pa pasauli. Otrkārt, dzīvnieki bija noķerti un nelegāli izvesti no savas dzimtenes Brazīlijas. Tika kategoriski nolemts, ja vien iespējams, tos nogādāt atpakaļ Brazīlijā; ja plāns nebūtu īstenojams, šiem dzīvniekiem jādzīvo kopā, veidojot pavairošanas kolonijas kodolu. To nolemt bija vieglāk nekā izdarīt. Džeremijs dedzīgi iesaistījās šajā pasākumā, jo dziļi un uzticīgi mīlēja kalitriksus un tamarīnus. Pirmām kārtām vajadzēja piedabūt beļģu tirgotāju atteikties no tiesībām uz dzīvniekiem kas bija viņa īpašumā; gluži dabiski, ka beļģis to nevēlējās darīt, jo šie tamarīni viņam bija izmaksājuši bargu naudu, un viņš negūtu nekādu peļņu, ja atdotu dzīvniekus Brazīlijas valdībai. Ap to laiku pasākumā bija iesaistījušies IUCN, Pasaules Savvaļas dzīvnieku aizsardzības fonds, Brazīlijas valdība, Beļģijas valdība, Vašingtonas nacionālais zoodārzs un mūsu trests. Mēs visi bijām stingri apņēmušies nepirkt dzīvniekus (kaut arī būtu varējuši to izdarīt), jo tā rastos iespaids, ka mēs nenosodām šos darījumus un pat atbalstām dzīvnieku nelegālo tirdzniecību.
Tika iesaistītas visaugstākā līmeņa amatpersonas. Brazīlijas valdība lūdza Beļģijas valdību izmantot savas cienījamās iestādes, lai dzīvniekus varētu repatriēt. Beļģijas varas iestādēm rakstīja arī Edinburgas hercogs - Pasaules savvaļas dzīvnieku aizsardzības fonda prezidents. Visbeidzot, mums par atvieglojumu, sabiedrības spiediens vainagojās panākumiem, un tirgotājs negribīgi piekrita sūtīt tamarīnus atpakaļ uz Brazīliju, atstājot sev tikai astoņus. Sekojot šim labajam piemēram, arī dzīvnieki no Japānas tika nosūtīti atpakaļ uz mājām, un Brazīlija atkal atguva īpašuma tiesības uz vismaz daļu no citur pasaulē dzīvojošajiem tamarlniem. Tad aktualizējās cita problēma - Brazīlijas valdība nebija kompetenta dabas aizsardzības sarežģītajās peripetijās, tādēļ nesaprata, kāpēc mēs vienkārši nepalaižam repatriētos dzīvniekus vaļā tuvējā mežā. Protams, pie gūsta pieradušus dzīvniekus palaist vaļā tiem svešā mežā līdzvērtīgs tam, kā tos nogalināt. Beidzot mums izdevās pārliecināt brazīliešus, ka tamarīni jāiemitina Riodežaneiro primātu centrā, kur tie kļūtu par pavairošanas grupu nebrīves apstākļos. Šis plāns tika godprātīgi izpildīts, un drīz vien nodibināja vēl divas grupas - vienu Vašingtonā, otru Džērsijā. Šis kolonijas zēla un plauka, tajā pašā laikā mēs ar Brazīlijas valdības palīdzību rosīgi centāmies saglabāt pie dzīvības nedaudzos mežos atlikušos dzīvniekus, lai vēlāk, kad tamarīnu skaits nebrīves kolonijās būs pietiekami palielinājies, varētu īstenot programmu par dzīvnieku atgriešanos savvaļā - tāpat kā tas izdarīts ar viņu radiniekiem - zeltainajiem lauvtamarīniem (šo stāstu esmu izklāstījis piektajā nodaļā).
CITĒS ir milzu solis pretī atrisinājumam - pirms divdesmit pieciem gadiem kaut kas tāds nebūtu iedomājams -, tomēr gan likumīgā, gan nelikumīgā savvaļas dzīvnieku tirdzniecība sasniegusi astronomiskus apmērus. Piecu gadu laikā kopš CITĒS ieviešanas tā sauktais likumīgais savvaļas produktu imports uz ASV vien pieaudzis no četriem miljoniem "vienību" līdz simt astoņdesmit septiņiem miljoniem "vienību". Vēl trīs gadus vēlāk šīs tirdzniecības apjoms bija jau miljards dolāru! Katru gadu no Taivanas eksportē vairāk nekā divdesmit miljonus tauriņu, lai tie beigtu savu dzīvi kā izkaltēti "rotājumi" mietpilsoņu namos pie sienas. Simtiem tūkstošu jūras iemītnieku katru gadu tiek nogalināti, lai to čaulas un vāki varētu krāt putekļus uz mietpilsoņu kamīnu dzegām.
Pasaules nepiesātināmā kāre pēc ziloņkaula iedzinusi nebūtībā Āfrikas ziloņus, bet brīnišķīgo, aizvēsturisko dzīvnieku - degunradžu - skaits sarucis līdz nožēlojamiem pāris tūkstošiem, jo to ragi tiek vērtēti zeltā. Alkatīgos dabas bagātību izmantotājus dzen liela nauda - gluži kā narkotiku tirgoņus. Ja vienas ocelota ādas cena sasniedz četrdesmit tūkstošus dolāru, kāda gan nozīme saglabāt dzīvnieka dzīvību? Deviņi plēsēj- putni, kas nesen slepus nogādāti Saūda Arābijā, tika pārdoti par divsimt tūkstošiem dolāru. Kad iznāk saskarties ar summām, kādas likumīgā vai nelikumīgā ceļā izdodas iegūt no tirdzniecības ar savvaļas dzīvniekiem, dabas aizsardzībā ieguldītie līdzekļi izskatās nožēlojami niecīgi un liek dabas aizsargātāju sirdīm sažņaugties. Ņemot vērā tirdzniecības apjomus un ekonomiskās grūtības, ar kādām saskaras atsevišķas valstis, nav jābrīnās, ka CITĒS radītajā struktūrā joprojām saglabājas caurumi.
Ja arī valsts paraksta CITĒS, tā nav juridiski spiesta pakļauties likumdošanai, kādu varētu piedāvāt citas valstis: valsts var savās interesēs paziņot par izņēmuma gadījumu. Vēl viena nianse - no nomocītajiem muitniekiem neprasa zoologa zināšanas, un tādējādi viņiem ir grūtības pazīt konvencijas sarakstā minēto sugu dzīvniekus. Vēl jo vairāk, atsevišķos gadījumos ārkārtīgi reti sastopami radījumi var izskatīties gluži līdzīgi to parastiem radiniekiem, un vienīgi eksperts spēj noteikt atšķirību. Vēl viena nopietna problēma bija - ko darīt ar muitā atklātajiem un konfiscētajiem dzīvniekiem? Tos nevar vienkārši nosūtīt atpakaļ uz dzimteni un palaist savvaļā. Parasti dzīvnieku dzimtenē ļoti nedaudziem cilvēkiem ir pieredze šo radījumu aprūpē, reizēm tādu cilvēku vispār nav. Ko gan muitniekiem iesākt? Gandrīz neizbēgami tiem nākas nosūtīt dzīvniekus uz zoodārzu vai tamlīdzīgu iestādi. Pirms vairākiem gadiem arī mums lūdza palīdzību šādā situācijā.
Madagaskarā dzīvo vairākas atšķirīgas bruņurupuču sugas, visas ir retas un bauda aizsardzību, vismaz uz papīra. Lielākais un skaistākais no tiem ir zeltstaru bruņurupucis. Pilnīgi pieaudzis eksemplārs ir apmēram divas pēdas garš un sver savas četrdesmit mārciņas. Katru medus krāsas bruņu vairodziņu rotā košs, melns, zvaigznes veida rotājums. Mums Džērsijā jau piederēja daudz šo izskatīgo rāpuļu. Tie sekmīgi vairojās dažās citās vietās Eiropā un Amerikā, tātad nebrīvē sugai briesmas vairs nedraudēja, tomēr savvaļā tās vēl pastāvēja. Par spīti aizsardzībai, malagasieši šos bruņurupučus joprojām lieto pārtikā, arī ugunsgrēki (izraisīti ar mērķi vēl vairāk izretināt atlikušos Madagaskaras mežus) nodarīja postu tādiem lēnīgiem radījumiem.
Mēs nepavisam nebijām gatavi kādu dienu izdzirdēt zvanu no Lielbritānijas Dabas aizsardzības departamenta Savvaļas dzīvnieku aizsardzības pārvaldes vecākā ierēdņa - tas mūs pamatīgi samulsināja. Šis vīrs vaicāja, vai mēs kaut ko zinot par zeltstaru bruņurupučiem. Mēs atbildējām, ka tie dzīvo Madagaskarā un ka mēs tos turam savā zoodārzā, un pie mums tie vairojas. Ierēdnis šīs ziņas nosauca par lieliskiem jaunumiem un izteica cerību, ka mēs varēšot palīdzēt kādā nelielā problēmā. Viņam esot pienākusi ziņa no muitas ierēdņiem Hon- kongā - tie esot pārtvēruši mēģinājumu slepeni ievest šajā kolonijā dažus zeltstaru bruņurupučus un dzīvniekus pilnīgi likumīgi konfiscējuši. Bet nu viņi nezinot, kur likt bruņurupučus; vai mēs varot palīdzēt? Mazliet apstulbuši, mēs teicām, ka, protams, mēģināsim palīdzēt. Cik bruņurupuču tur ir? Ierēdnis ar baudu atbildēja - sešdesmit pieci. Tie esot slepus izvesti no Madagaskaras un paredzēti ķīniešu restorāniem, kur tiem nāktos pārvērsties sulīgos gaļas un dārzeņu sautējumos, pīrāgos un tamlīdzīgās delikatesēs. Ja jau bijām solījuši palīdzēt, vārdu pieklājās turēt, tāpēc atbrīvojām veselu istabu Rāpuļu mājā. Sešdesmit pieci zeltstaru bruņurupuči ieradās paredzētajā laikā; daži eksemplāri bija apakštases lielumā, citi tik lieli kā kājsoliņi. Lielākā daļa bruņurupuču šķita esam pie labas veselības, tomēr daži bija cietuši no barības trūkuma un sliktas apiešanās. Četri nobeidzās dažas dienas pēc ierašanās, bet pārējie lieliski atkopās. Atverot istabas durvis, nespējām novērst acis no lieliskā skata - grīda izskatījās gluži kā izbru- ģēta ar šo glīto rāpuļu bruņām.
Protams, nebija iespējams bruņurupučus aizvest atpakaļ uz Madagaskaru, bet mēs sazinājāmies ar turienes valdību, ar kuru bijām sadarbojušies citos dabas aizsardzības projektos, un šie cilvēki lūdza mūs atrisināt radušos problēmu. Kad dzīvnieki bija iedzīvojušies un atguvuši veselību, mēs tēviņus un mātītes saskaņā ar pavairošanas programmas nosacījumiem (kas noslēgta ar Madagaskaras valdību) kā aizdevumu nosūtījām uz citiem zoodārziem, kuros jau bija pavairošanas grupas un kuros ari šie bruņurupuči tika laipni uzņemti kā svaigu asiņu pieplūdums. Atceroties šo gadījumu, uzskatu, ka mums palaimējies: sešdesmit piecu bruņurupuču vietā tie varēja būt drakoni, kādi simt leopardi vai pat bariņš ziloņu.
Visnozīmīgākais elements centienos novērst briesmīgo nežēlību pret savvaļas dzīvniekiem un augiem ir izglītība. Cilvēkiem jāliek saprast, ka dabā itin visi resursi ir nebeidzami un atjaunojami, ja vien tos izmanto saprātīgi un neizšķērdē. Ja cilvēki iemācīsies, ka viņu dabas mantojums ir kaut kas tāds, ar ko lepoties, ko saudzēt un neizšķērdēt īslaicīga, savtīga pašlabuma dēļ, dabas gudra izmantošana dos labumu visiem. Gribētos izcelt mūsu devumu gadījumā ar brīnišķīgo Sentlūsijas papagaili - krāšņu Kārību putnu ar zaļu, sarkanu, dzeltenu un zilu spalvojumu. Šī putna nožēlojamais stāvoklis pirms gadiem piecpadsmit piesaistīja mūsu putnu kuratora Deivida Džego uzmanību; tolaik šo kādreiz izplatīto putnu skaits savvaļā bija sarucis līdz nedaudz vairāk par simt eksemplāriem, vēl daži vientuļi nīka nebrīvē mazos būros, būdami "mājas lutekļi", tātad bez iespējas vairoties. Stāvokli tik nopietnu bija darījuši dažādi iemesli - dabiskās vides izzušana, iznīcinot mežus, papagaiļu izšaušana, jo džako (tā šos putnus sauc Sent- lūsijā) ir iemīļots cienasts jebkurā gadalaikā, īpaši Ziemassvētkos, un arī jauno putnu nemitīga kontrabanda uz Eiropu un ASV papagaiļu mīļotāju vajadzībām.
Ar Sentlūsijas valdības atbalstu mums tika atļauts savākt septiņus jaunus putnus - tie bija vienīgie Sentlūsijas papagaiļi, kas likumīgi izvesti no salas, - un nogādāt Džērsijā cerībā izveidot pavairošanas koloniju. Kā tas notiek ar visiem retajiem radījumiem, arī šie putni palika Sentlūsijas īpašumā. Tie labi iedzīvojās, mēs lolojām rožainas cerības, tomēr neplānojām tūlītējus panākumus, jo papagaiļi parasti ar vairošanos nesteidzas. Pa to laiku vietējais mežu pārzinis Gabriels Čārlzs un Lauksaimniecības ministrija pašaizliedzīgi centās saglabāt salas kalnos vēl atrodamos putnus, jo šie kalni ir ne tikai Sentlūsijas iedzīvotājiem nozīmīga ūdensšķirtne, bet ari šo papagaiļu pēdējais patvērums. Pārējie pasākumi pozitīva rezultāta sasniegšanā bija pilnīgs medību aizliegums visā salā un visu nebrīvē turēto papagaiļu uzskaite. Viņi ari pieņēma darbā jaunu angli, vārdā Pauls Batlers, lai tas palīdzētu papagaiļu glābšanas kampaņā, un šis cilvēks lieliski apzinājās, ka izglītība ir panākumu atslēga.
No mums Pauls ieguva milzīgus, krāsainus plakātus ar papagaiļa attēlu, ko izvietoja skolās, valdības iestādēs, pat veikalos un bāros. Viņš pierunāja tālredzīgo valdību pasludināt Sentlūsijas papagaili par nacionālo putnu un publicēja bukletu skolu vajadzībām par džako piedzīvojumiem un tā māju - mežu - nozīmi. Trīs gadu laikā visā salā nebija neviena cilvēka, kas neko nebūtu dzirdējis par šo papagaili - itin visi zināja, ka tas ir nacionālais putns un tādēļ aizsargājams. Aizsargāt putnu, protams, nozīmēja aizsargāt tā mājvietu - mežu un ūdensšķirtni.
Nelaime uzbruka viesuļvētras "Allens" izskatā - tā nopostīja plašas mežu teritorijas, un mūs māca visļaunākās priekšnojautas par papagaiļu likteni. Milzīgie, izgāztie koki gulēja sakrituši krustu šķērsu kā no kārbiņas izbērti sērkociņi, nebija iespējams tikt cauri šim mudžeklim, lai atrastu mirušos un palīdzētu dzīvajiem. Mēs saņēmām izmisīgu palīgā saucienu, un divdesmit četras stundas vēlāk Deivids Džego jau atradās lidmašīnā, apgādājies ar milzīgu motorzāģi. Laimīgā kārtā Deivids atklāja - lai gan postījumi mežā izrādījās milzīgi, tomēr zaudējumi putnu vidū nebija tik lieli, kā bijām bažījušies. Patiesībā salas iedzīvotāji paši bija savākuši izdzīvojušos papagaiļus, vājākos un izbadējušos aprūpējuši un nogādājuši mežu pārvaldniekiem. Tas liecināja par Gabriela Čārlza un Paula Bat- lera, ko visā salā tagad mīļi sauca par "papagaiļu Paulu", darba sekmēm. Gabriels vēlāk sacīja - ja viesuļvētra būtu uznākusi pirms izglītības programmas īstenošanas, cilvēki būtu savākuši bezpalīdzīgos papagaiļus un tos apēduši.
Tostarp mūsu Džērsijā izvērstā pavairošanas programma noritēja pilnā sparā, un mums jau bija izdevies iegūt četrpadsmit šos skaistos putnus. Bija pienācis laiks domāt par to sūtīšanu atpakaļ uz Sentlūsiju, lai salas iedzīvotāji varētu paši nodarboties ar papagaiļu pavairošanu. Trests piešķīra Sentlūsijas mežu departamentam līdzekļus nepieciešamo putnu māju celtniecībai, un Deivids Džego tika nosūtīts uz salu, lai palīdzētu tās konstruēt un uzbūvēt. Tika izraudzīti divi no mūsu papagaiļiem īsti piemērotā vairošanās vecumā, taču vēl vajadzēja pārliecināties par to dzimumu. Daudzu sugu putniem, līdzīgi Sentlūsijas papagaiļiem, dzimumu atšķirības nav saskatāmas, un bija iespējams, ka divi tēviņi vai divas mātītes kopā garlaikojas, bet cilvēki brīnās, kāpēc tiem, nabadziņiem, nav pēcnācēju. Viss mainījās pēc kādas brīnišķīgas ierīces izgudrošanas.
Šo ierīci sauc par laparoskopu, un tas, protams, bija izgudrots cilvēku medicīnas vajadzībām, tomēr izrādījies nenovērtējami noderīgs arī veterināra darbā. Laparoskops sastāv no spēcīga gaismas avota, lokana stikla šķiedras kabeļa apmēram zīmuļa resnumā un augstas precizitātes vērošanas ierīces, ko sauc par endoskopu. Visa šī ierīce dod iespēju izpētīt cilvēka vai jebkura cita dzīva radījuma iekšieni, kamēr tas atrodas vieglas anestēzijas ietekmē, nodarot pacientam pavisam nelielu traumu. Izmeklējot putnus, tiem izdara sīciņu griezumu zem spārna - tieši tik lielu, lai ievietotu laparoskopu. Tad to iespējams uzmanīgi kustināt uz visām pusēm, atbīdot malā dažādus orgānus, kamēr skatienam paveras dzimumorgāni: tēviņam divi ovāli sēklinieki, mātitei - olnīcu puduris, kas izskatās gluži kā vīnogu ķekars.
Kad putnu mītnes Sentlūsijā bija gatavas, nākamais uzdevums bija ierosināt, lai premjerministrs pats personīgi ierastos un uzņemtos atbildību par putniem. Mūsu tresta sekretārs Saimons Hikss tika nosūtīts uz Sentlūsiju ar ielūgumu, un premjerministrs atbildēja, ka ar prieku to pieņems, ja vien varēsim vienoties par datumu. Tad mēs sazinājāmies ar aviosabiedrību British Airways; šī kompānija bija iedibinājusi brīnišķīgu projektu - "palīgs dabas sargiem", kura ietvaros iespēju robežās par brīvu pārvadāja dzīvniekus un iekārtas (reizēm arī cilvēkus) uz dažādām pasaules malām, kur notika dabas aizsardzības pasākumi, piemēram, uz Maurīciju vai Ma- dagaskaru, turklāt gan mūsu, gan citu organizāciju labā. Mēs piezvanījām British Airways un apvaicājāmies, vai kompānija mums varētu palīdzēt nosūtīt kādu kravu no Kārību salām. Viņi bija nodomājuši, ka runa ir par dzīvniekiem, tāpēc apsolīja padomāt, kā varētu mums palīdzēt. Kad atklājām, ka transportējamais būs Sentlūsijas premjerministrs, aviokompānijas pārstāvji jutās zināmā mērā apjukuši, taču atguvās, kad bijām paskaidrojuši situācijas nopietnību, un piekrita atgādāt premjerministru un viņa svītu uz Džērsiju.
Atausa lielās dienas rīts. Es pats diemžēl biju slims un, ievērojot ārsta norādījumus, varēju piedalīties vienīgi putnu nodošanas ceremonijā. Līdzās putnu mītnēm mēs bijām izveidojuši paaugstinājumu ar mikrofoniem, lai Džērsijas pārvaldnieks sers Viljams Pillars, premjerministrs un es pats varētu teikt runas. Laiks, kā par nelaimi, bija drūms un apmācies, visu laiku sīki līņāja, tomēr tas neatturēja ne skatītāju pūļus, ne preses un televīzijas reportierus. Visbeidzot pa galveno ceļu svinīgi tuvojās svīta. Divas vizošas automašīnas, milzīgas kā vaļi, cieši no visām pusēm ieskāva nevainojamās uniformās tērpti policisti uz motocikliem, zibinot zilās signālugunis. Tas izskatījās augstākajā mērā iespaidīgi. Kad premjerministrs un sers Viljams izkāpa no mašīnām, vietējās draudzes Trīsvienības skolas bērni nodziedāja Sentlūsijas himnu. Man šķita, tas pārsteidza un aizkustināja premjerministru, kurš visu dziesmas laiku nostāvēja miera stājā. Bērni bija nedēļām ilgi mēģinājuši, un skaistā dziesma viņu izpildījumā skanēja patiešām jauki. Mums aiz muguras būros tupošie papagaiļi šīs uzmanības dēļ bija pagalam satraukušies, tie ķērca un spiedza, gandrīz pārkliedzot mūsu balsi. Brīdī, kad premjerministrs uzsāka pateicības runu, lietus ņēmās līt vēl daudz spēcīgāk, tāpēc es turēju goda viesim virs galvas milzīgu, sarkanbaltu golfa lietussargu. Tā bija pirmā reize, kad tiku turējis lietussargu kādam premjerministram virs galvas; taču tieši nebijušu uzdevumu veikšana, šķiet, ir vislielākais jaukums, ar kādu jāsaskaras dabas aizsargātājiem.
Ceremonija beidzās, premjerministru un viņa sievu izvadīja īsā ekskursijā uz tresta galveno mītni, un tad atgriezāmies muižas ēkā iedzert tēju. Kad viesi bija aizgājuši, Pauls Batlers vēl uzkavējās, lai apspriestu dažus dabas aizsardzības jautājumus, un izstāstīja man atgadījumu, kas, manuprāt, ilustrē izglītības milzīgo nozīmi mūsu veicamajā darbā.
Kāds amerikāņu džentlmenis bija ieradies Sentlūsijā, lidostā iesēdies taksometrā un lūdzis, lai viņu aizved uz papagaiļu mežiem. Taksometra šoferis kaut kādu sev vien zināmu iemeslu dēļ bija jutis aizdomas, ka amerikāņa nolūki nav godīgi. Viņš tomēr paklausīgi aizvedis amerikāni (kurš neko ļaunu nenojauta) un atstājis mežā, kur tas varētu novērot putnus, apsolīdamies pēc dažām stundām atgriezties. Tad šoferis pilnā ātrumā traucies uz tuvāko telefona automātu un sazinājies ar mežu departamentu. Viņš pastāstījis par savām aizdomām, un aprakstījis papagaiļu kontrabandista izskatu, jo bija dzirdējis nostāstus par šādiem tipiem, kas apdullina putnus un tad kārtās saliek ceļasomās ar dubultdibenu. Ziņotājam nebijis ne mazāko pierādījumu, tomēr mežu departaments pret šo ziņojumu izturējies ļoti nopietni. Tas gan radījis viņiem diplomātisku problēmu. Šis vīrs bija amerikānis, un Sentlūsijā, kā jau visas Kārību salas, lielā mērā bija atkarīga no amerikāņu tūristiem. Ja viņi aizturētu Amerikas pilsoni un pārmeklētu viņa bagāžu uz aizdomu pamata par papagaiļu kontrabandu, ziņa nonāktu laikrakstu pirmajās lappusēs un saceltu pamatīgu traci, ja vīrs izrādītos nevainīgs. Brīdi pārdomājuši, mežu departamenta darbinieki izdomājuši ārkārtīgi viltīgu plānu. Viņi piezvanījuši uz Maiami Federālo Izmeklēšanas biroju un paskaidrojuši radušos dilemmu. Vai FIB varot palīdzēt? Protams, FIB to varēja, un FIB to arī darīja, liekot lietā viltīgo plānu. Viņi uzzinājuši šā cilvēka vārdu un reisa numuru, ar kuru tas grasījies atgriezties no Sentlūsijas. Kad lidmašīna nosēdusies Maiami, policija paziņojusi, ka esot izsludināta sprāgstvielu trauksme un vajagot pārmeklēt visu pasažieru bagāžu. Protams, pārmeklētas tikušas vienīgi par kontrabandu aizdomās turētā cilvēka ceļasomas. Pārmeklējot bagāžā nav atradusies ne papagaiļa spalva. Tomēr bija patīkami zināt, ka visu šo notikumu ķēdi bija uzsācis taksometra šoferis, kurš pirms Lauksaimniecības ministrijas, mežu departamenta un Paula Batlera uzsāktās kampaņas visticamāk būtu amerikānim pajautājis: - Kas tie par papagaiļiem? - vai, vēl ļaunāk, - vai gribat, lai palīdzu jums kādu no tiem noķert?