Divdesmit viena gada vecumā es mantoju karalisku naudu - trīs tūkstošus mārciņu, tomēr zoodārza dibināšanai ar to nepietika. Tādēļ es nolēmu kļūt par tādu cilvēku, kurš vāc dzīvniekus zoodārziem. Šī karjera nebija ilga, jo es atklāju, ka lielākā daļa šādu sagādnieku nodarbojās vienīgi ar to, ka divdesmit radījumus iestūķēja vienam paredzētā būrī un tad izdzīvojušos pārdeva par divkāršu cenu. Vēl jo labāk, ja izdzīvoja visi. Ar šāda veida tirdzniecību es nodarboties nespēju, mani būri bija plaši un dzīvnieki labi aprūpēti, - un tādēļ arī es zaudēju visu naudu. Tomēr pieredze izrādījās nenovērtējama. Es biju ieguvis pamatīgas zināšanas par dzīvnieku turēšanu tropos, par viņu slimībām un īpatnībām. Biju ari sapratis, ka zoodārzi nepavisam neatbilst manam priekšstatam par to sūtību.
Un tad, palicis bez penija kabatā, es pakļāvos sava vecākā brāļa uzstājībai un sāku rakstīt. Man veicās. Pirmajai grāmatai bija, kā mēdz teikt, satriecoši panākumi, un man palaimējās, ka arī pārējās grāmatas bija tikpat populāras. Atkal kļuvis turīgs, es atgriezos pie domas par zoodārzu. Aizņēmies no sava laipnā un daudzcietušā izdevēja divdesmit piecus tūkstošus mārciņu, ķīlā liekot savus vēl neradītos meistardarbus, es nolēmu pamēģināt
iekārtot zoodārzu Anglijas dienvidu piekrastē; taču atklājās, ka cita citai sekojošās leiboristu valdības pārvērtušas valsti tādā Kafkas stila birokrātijas zaņķī, lai vidusmēra pilsonis tiktu no visām pusēm aplikts ar aizlieguma zīmēm un ar vietējo pašvaldību nebūtu iespējams vienoties par visvienkāršākajiem jautājumiem, nemaz nerunājot par kaut ko tik traku kā zoodārzs. Tad, apbruņojies ar sava izdevēja ieteikumu vēstulēm, es devos uz Džērsiju - mazu, skaistu un neatkarīgu salu, pāris stundu pēc ierašanās biju sameklējis Les Augres muižu, bet četrdesmit astoņu stundu laikā jau biju saņēmis atļauju rīkoties. Tomēr es nemetos šajā afērā ar slimīgu entuziasmu un bez citu padoma. Vērsos pie itin visiem pazīstamajiem cilvēkiem tajā ļoti nosacīti bioloģiskajā zoodārzu vidē, kuri, cik man zināms, atbalstīja domu par dzīvnieku pavairošanu nebrīvē. Pirmais bija Džeimss Fišers - ievērojams ornitologs un dedzīgs zoologs. Viņa palīdzība izpaudās tā, ka viņš mani nosauca par jukušu.
- Jūs esat jucis, mīļo zēn, - viņš teica, blenzdams uz mani no sava tēraudpelēko matu ērkuļa apakšas un atgādinādams ārkārtīgi norūpējušos Vecās Anglijas aitu suni, - pilnīgi jucis. Es jūs nopietni brīdinu neielaisties ar Normandijas salām.
Viņš izšķērdīgi uzcienājās ar manu džinu.
- Bet kāpēc, Džeims? - es vaicāju.
- Tas ir pārāk tālu. Pasaules otrā malā, - Fišers paskaidroja, noraidoši mādams ar roku. - Kurš, pie joda, dosies uz kaut kādu sasodīti nomaļu vietu Normandijas salu grupā, lai aplūkotu jūsu iestādījumu? Šī ideja ir vājprātīga! Tik tālu es nebrauktu pat jūsu džina dēļ. Šim argumentam vajadzētu jūs pārliecināt par tāda projekta muļķīgumu. Jūs skatāties tieši acīs iznīcībai. Tikpat labi jūs varētu apmesties Lieldienu salā!
Tas izklausījās skarbi, tomēr nepārliecinoši.
Es aizbraucu apciemot Žanu Delakūru uz Klēru*, kur atradās viņa slavenā putnu kolekcija. Žans bija apbrīnojams putnkopis un ornitologs, ļoti daudz ceļojis, vācis putnus, aprakstījis jaunas sugas un sarakstījis pamatīgus izglītojošus sējumus par ornitoloģiju attālos pasaules nostūros. Abu pasaules karu gaitā vācieši viņa neaptverami vērtīgo putnu kolekciju izpostīja. Kad beidzās karš, Žans nevis meta mieru, kā rīkotos lielākā daļa cilvēku, bet gan sāka no atlikušajām druskām Klērā veidot kolekciju jau trešo reizi.
Mēs pastaigājāmies pa brīnišķīgajām ārēm, apbrīnodami putnus un zīdītājus, un Žans man sniedza daudz vērtīgu padomu par iecerēto plānu; padomi no tik pieredzējuša cilvēka bija ļoti vērtīgi. Drīz vien nonācām pie plaša, samtaina zāliena, kur ezera krastā bija uzklāts tējas galds. Mēs sēdējām un klausījāmies gibonus laimīgi dziedam uz salas ezera vidū un vērojām rožainu flamingu barus kā ciklamenu pumpurus svinīgi soļojam pa zaļajām pļavām kopā ar fazāniem, vizošajām džungļu vistām un pāviem, kas nevērīgi vilka pa zemi savas dārgakmeņiem rotātās astes. Tad es nolēmu uzzināt Francijas dižākā ornitologa viedokli par sugu saglābšanu.
- Sakiet, Žan, - es teicu, - jūs tagad esat nodarbojies ar sugu saglābšanu jau vairāk nekā 60 gadu…
- Jā, - viņš piekrita. Žans bija masīvs vīrs ar pamatīgu galvu - kā Vinstonam Čērčilam un ar tādu akcentu, par ko viņu apskaustu pats Moriss Ševaljē.
- Tātad, - es turpināju, - kāds ir jūsu viedoklis? Vai domājat, ka ir kāda cerība?
Viņš brīdi domāja, atbalstījis zodu pret rokām, kas turēja pastaigu spieķa rokturi.
— Jā, - viņš beidzot teica, - cerība ir.
Mani iepriecināja, ka tāda izcila speciālista viedoklis nebija pesimistisks.
— Ja mēs atgriezīsimies pie kanibālisma, - Žans piebilda.
Pēc tam es aizbraucu apciemot seru Pīteru Skotu, kurš, kā
vienmēr, bija entuziasma pilns un izpalīdzīgs. Pīters bija gandrīz vienīgais no sugu saglabātāju augstākās elites, kurš ticēja pavairošanai nebrīvē, un šī ticība bija viens no iemesliem, lai nodibinātu savu nu jau pasaules slavu ieguvušo Meža un pār- mitro zemju putnu trestu. Viņam pret maniem plāniem bija ārkārtīgi labvēlīga un lietišķa attieksme. Viņš arī sniedza man daudz vērtīgu padomu, izceldams slēptās problēmas, ar kurām pats bija saskāries. Runādams viņš aizrautīgi beidza gleznot lielu gleznu, kas attēloja saullēktu virs purva un zosu kāsi laižamies lejup. Otai slīdot pa audeklu un viegli tam pieskaroties, šķietami nevērīgais triepums brīnumainā kārtā pārvērtās ainavā. Vērodams es atcerējos stāstu, ko man bija stāstījusi draudzene - māksliniece, darba un sacīkšu zirgu gleznotāja. Viņa bija devusies pie Pītera pēc padoma savas pirmās izstādes sakarā, un viņš to pieklājīgi uzņēmis savā darbnīcā, tērpies daudzkrāsainos zīda rītasvārkos. Runādams Pīters turpinājis gleznot pīļu baru laižamies lejup uz purvu saulrieta blāzmā. Viņš tobrīd devis tai kādu precīzu, lielisku padomu, kad iezvanījies telefons.
- Sasodīts, - Pīters noteicis, domīgi blenzdams uz audeklu. Tad viņa vaigs noskaidrojies.
- Klau, - viņš teicis manai draudzenei, - jūs esat māksliniece. Vai jūs neiekrāsotu šos pīļu knābjus dzeltenus, kamēr es runāšu pa telefonu?
Par laimi, Pīters nepieprasīja, lai arī es demonstrētu mākslinieka spējas kā atlīdzību par sniegtajiem padomiem.
Nudien nedomāju, ka mans projekts, tā sakot, gūtu Mājsaimnieču institūta atbalstu*, ja nebūtu to aprakstījis seram Džuliānam Hakslijam, šim biologu aprindu augstākajam etalonam, un saņēmis viņa sankciju. Sers Džuliāns līdz šim vienmēr bijis laipns un izpalīdzīgs, taču ideja bija tik grandioza, ka es baidījos no viņa noraidošās attieksmes. Šo uztraukumu es būtu varējis sev aiztaupīt, jo viņš to uztvēra ar aizrautīgu entuziasmu, kādu izrādīja ikvienai jaunai idejai - vienalga, sīkai vai lielai. Es nomierinājos, un mēs kopā iebaudījām lielisku tēju, apspriezdami visdažādākās tēmas - no Čīles araukāriju mežiem līdz Patagonijas alās sastopamo milzu sliņķu ādai, no narvaļu barošanās īpatnībām līdz Gviānā noķerto ķirzaku jocīgajiem zobiem, kuru pielāgošanās ļāva radījumiem pavisam viegli saķert, sašķaidīt un sakošļāt vismilzīgākos gliemežus. Es tiku nosūtījis seram Džuliānam fotogrāfijas, kurās viss šis process attēlots, un tās viņu apbūra.
- Ja runājam par fotografēšanu, Darel, - viņš ierunājās, kad tēja bija padzerta, - vai esat redzējis filmu, ko jaunais Atenboro Āfrikā uzņēma par to lauveni… Elsu, vai ne? Viņu uzaudzēja kāda sieviete - Ādamsone.
- Nē, ser, - es teicu, - diemžēl esmu palaidis garām.
Sers Džuliāns pameta skatienu pulkstenī.
- Šopēcpusdien to rādīs vēlreiz, - viņš teica, - varēsim noskatīties kopā, labi?
Tā nu lieliskākais no Anglijas dzīvajiem biologiem un es apsēdāmies atzveltnes krēslos pie televizora, un Hakslijs to ieslēdza. Mēs klusēdami vērojām, kā Džoja Ādamsone dzenas pakaļ Elsai, kā Elsa dzenas pakaļ Džojai Ādamsonei, kā Džoja Ādamsone guļ virsū Elsai, kā Elsa guļ virsū Džojai Ādamsonei, redzējām Elsu gultā kopā ar Džoju Ādamsoni, Džoju Ādam- soni gultā kopā ar Elsu, un tādā garā bez sava gala. Beidzot filma bija galā, Hakslijs paliecās uz priekšu un izslēdza televizoru. Viņš bridi prātoja. Es klusēju.
- Ziniet ko, Darel? - viņš pēkšņi ievaicājās.
Es gudroju, kādu gan vērīgu un žilbinošu komentāru par dzīvnieku uzvedību šis lieliskākais no Anglijas dzīvajiem biologiem grasās man sniegt.
- Jā, ser? - es, elpu aizturējis, gaidīju atbildi.
- Tas bija vienigais lesbiskās mīlas attēlojums starp cilvēku un lauveni, kādu jebkad biju redzējis, - viņš pilnā nopietnībā teica.
Es nospriedu, ka pēc šā komentāra jebkurš sarunas turpinājums būtu lemts atslābumam, tāpēc devos prom.
1959. gada 14. martā Džērsijas zoodārzs kļuva par realitāti. Tā pirmie iemītnieki bija visdažādākie radījumi, kurus biju atvedis no Rietumāfrikas un nobēdzinājis savas māsas dārzā Bornmutā (šajā visveselīgākajā no piejūras kūrortiem) līdz brīdim, kad viņiem nāksies kļūt par jaunā zoodārza pamatkapitālu. Dzīvniekus aizgādāja uz Džērsiju, un manas māsas kaimiņi visi kā viens atvieglojumā nopūtās.
Protams, vairākus mēnešus pirms dzīvnieku ierašanās Les Augres muižā risinājās drudžaina rosība. Apkārt skraidīja galdnieki un mūrnieki, klādami cementu, darinādami krātiņus no itin visa, kas gadījās pa rokai. Krātiņi uz kājām, kā mēs tos dēvējām, tika darināti no neaptēsta koka, ķēžu galiem un drāšu sieta. Iepakojuma redeļu kastes tika prasmīgi pārveidotas par slēptuvēm, un mums noderēja katrs vietējā izgāztuvē dabūjamais dzelzs caurules gals vai skārda gabals. Mēs pārveidojām itin visu, ko cilvēki bija aizmetuši kā nederīgu, par dzīvnieku patvērumu. Krātiņi bija neveikli un neglīti, toties noderīgi un novietojami itin visur.
Mūsu apmešanās vieta, protams, bija idilliska. Brīnišķīgā muižas ēka ar granīta arkām, vecākā nocietinātā muiža Džērsijā, bezrūpīgi zvilnēja jaukas ielejas malā. Ielejā čaloja šaura upīte, kas visbeidzot ieplūda mazā, koku ieskautā ezerā. Muižai apkārt pletās mazi lauciņi, katru no tiem sargāja koku un krūmu dzīvžogi, seni ozoli un kastaņas. Tajā laikā, kad skaistais princis Čārlijs saskaņā ar leģendu vēl tikai grasījās saņemt troni un ieradās šajā mauriņā muižas priekšā iedzert tēju, lielākā daļa brīnišķo koku droši vien vēl bija pavisam tievi stiebriņi. Bija skaidri redzams, ka ar mīlestību, uzmanību, cirpšanu un dēstīšanu šo īpašumu varētu pārvērst par zaļu parku, kura vidū muižas ēka gozētos kā dārgakmens ietvarā.
Pirmās grūtības radās pavisam drīz. Aizņemties divdesmit piecus tūkstošus mārciņu bija ļoti jauki, tomēr šo naudu vajadzēja atdot. Tātad nācās pēc iespējas ātrāk doties nākamajā ekspedīcijā, lai iegūtu materiālu vēl vienai grāmatai. Ārkārtīgi negribīgi es iecēlu par pārvaldnieku savu draugu, kuram, kā šķita, varēja uzticēties. Tā bija kļūda. Atgriezies es atklāju, ka manis rakstītās instrukcijas un plāni tikuši ignorēti, bet mana nauda palaista pa vējam. Mūsu kuģis (mūsu Noasa šķirsts, ja tā izklausās labāk) bija ārkārtīgi trausls, un nu priekšā sāka rēgoties bankrota atbaidošie sēkļi un zemūdens klintis. Tā vien izskatījās, ka mans nodoms par patvērumu dzīvniekiem, lai tos pasargātu no izmiršanas, pats nolemts bojāejai, pirms vēl pagūs uzsākt darbību. Atlaidu pārvaldnieku no darba un ķēros klāt pats.
Nākamie pāris gadi bija, maigi izsakoties, satraucoši. Katru rītu es modos ar bažām, ka šī būs tā diena, kad kredīts man tiks atteikts un sapņi izkūpēs kā dūmi. Zoodārza darbinieki bija lieliski. Par savu darbu viņi saņēma nieka grašus, tomēr apzinājās stāvokļa nopietnību un neviens mani nepameta. Tas bija liels morāls atbalsts un deva man drosmi (piepalīdzot nomierinošiem līdzekļiem) mesties cīņā, lai iekārdinātu bankas pārvaldniekus izsniegt man pagarinājumu, bet augļu un dārzeņu tirgotājus - pieticīgi gaidīt samaksu. Pamazām mēs lēnām sākām peldēt, nevis grimt.
Tajos agrīnajos gados atgadījās daudz dīvainu notikumu, un pat mana māte tika iesaistīta epizodē, kāda iespējama tikai tad, ja dēls ir gana neprātīgs un dzīvo zoodārzā. Mūsu abas pusaugu šimpanzes Čārlijs un Lulū pēc ilgiem meklējumiem atklāja, ka jāatrod tikai nenostiprināts stieples gals un tad stiepļu režģi var izārdīt tikpat viegli (un gandrīz tikpat ātri) kā vecu svīteri. Kādu pēcpusdienu, kad tuvumā neviena nebija, abi ņēmās ārdīt sava būra režģi. Mana māte ar tējas tasi rokā tikko bija iekārtojusies pie televizora, kad izdzirda valdonīgus klauvējienus pie ārdurvīm. Viņa apjukusi devās atvērt un ieraudzīja Čārliju un Lulū. No abu pērtiķu izturēšanās bija skaidri saprotams, ka tie ieradušies viesos, priecājas, ka māte ir mājās, un ir pilnīgi pārliecināti, ka viņa tos uzņems ar tieši tādu pašu sajūsmu. Mana māte bija 4 pēdas 8 collas [2] gara, šimpanzes sniedzās viņai līdz viduklim. Būdama sieviete, kas kritiskās situācijās nekad nezaudē galvu, māte neapmulsa, bet ieaicināja abus pērtiķus iekšā kā godājamākos viesus, nosēdināja uz dīvāna un pasniedza lielu kasti ar šokolādes konfektēm un kārbu ar biskvītiem. Kamēr šimpanzes mielojās ar šiem nedzirdētajiem labumiem, māte aši piezvanīja un ziņoja par bēgļu atrašanās vietu. Viņai nebija ienācis prātā, ka pērtiķi būtu varējuši to nopietni savainot - māte gluži vai apjuka, kad es bāru viņu par pērtiķu ielaišanu dzīvoklī.
- Bet, mīļais, - viņa žēlabaini teica, - viņi atnāca uz tēju, - un tad domīgi piemetināja, - turklāt uzvedās krietni vien labāk par dažiem cilvēkiem, kuri ierodas pie tevis.
Reiz tajās senajās dienās mums piederēja milzīgs, ļoti skaists tīklotais pitons, vārdā Pitagors. Viņš bija pilnas divpadsmit pēdas garš un tik resns kā regbija spēlētāja ciska - tātad spēks, ar kuru jārēķinās. Viņš mitinājās mūsu toreizējā Rāpuļu mājā, būris bija slikti konstruēts un ātri vien kļuva dzīvniekam par mazu. Pasteigšos norādīt, ka nebiju šo būri darinājis pats, tas bija manā prombūtnē saimniekojušā pārvaldnieka roku darbs. Priekšpusi veidoja divas lielas stikla plāksnes, kuras varēja paslidināt vienu otrai garām, tādējādi būri, kurā mitinājās tāds potenciāli bīstams radījums kā Pitagors, bija ārkārtīgi grūti iztīrīt, ja vien rāpuli vispirms neizvilka ārā. Tas bija trīs vīru darbs - diviem vajadzēja savaldīt Pitagoru, kas enerģiski pretojās, un iemīcīt viņu milzīgā veļas grozā, trešajam bija jātīra būris. Kaut arī parasti pitons uzvedās pavisam rāmi, viņam ļoti nepatika, ka viņu ņem rokās, tāpēc visiem darbiniekiem bija stingri aizliegts mēģināt tikt galā ar šo uzdevumu vienatnē. Džons Hārtlijs - glīts, tikko skolu beidzis puisis, kura augums atsauca atmiņā žirafi, bija pie mums nostrādājis gadu un darbā izrādījis tādu aizrautību, ka mēs viņam uzticējām rāpuļu uzraudzīšanu. Kādu vakaru Džona entuziasms izspēlēja ar puisi ļaunu joku. Mijkrēslī, kad zoodārzs jau bija slēgts, es gāju garām rāpuļu mājai un saklausīju no iekšienes skanam slāpētus palīgā saucienus. Tuvāk palūkojot, atklājās, ka Džons izdarījis nepiedodamu kļūdu. Viņš bija mēģinājis viens pats iztīrīt Pitagora būri. Milzīgā čūska bija apvijusies ap viņu un sažņaugusi to kā trako kreklā, tā ka Džons nespēja pakustēties. Džona galva, par laimi, bija brīva, bet Pitagors šņāca kā milzu tējkanna.
Nebija īstais laiks mētāties ar savstarpējiem apvainojumiem. Es satvēru rāpuļa asti un sāku viņu tīt nost no Džona. Problēmu radīja tas, ka pitons, tikko notīts no Džona, nekavējoties sāka vīties man apkārt. Drīz vien mēs bijām nesaraujami satīti kā Siāmas dvīņi un abi sākām saukt pēc palīdzības. Darba laiks bija beidzies, un es bažījos, ka visi darbinieki jau aizgājuši mājās. Doma, ka būs jāpavada te visu nakti, līdz kāds mūs atradīs, nebija pievilcīga. Par laimi, kāds no zīdītāju kopējiem sadzirdēja mūsu kakofoniskās klaigas, un ar viņa palīdzību Pitagors tika no jauna iesprostots savā mājokli. Kā jau var iedomāties, es pret Džonu izturējos ārkārtīgi rezervēti. Atrašanās kopā ar kādu pitona skavās tomēr bija iedibinājusi garīgas saites, un tagad Džons ir mans personīgais asistents.
Lielākoties mēs šādus gadījumus neuzskatījām par traucējošiem un neuzskatām ari tagad, jo tie ir mūsu dzīves un darba neatņemama sastāvdaļa. Vienīgi, izrādot kolekciju draugiem un paziņām, mēs atskāršam, ka no vidusmēra cilvēka viedokļa mūsu dzīvesveids šķiet ļoti dīvains; un tomēr, kaut arī mūs uzskata par augstākajā mērā ekscentriskiem, redzētais atstāj uz viņiem iespaidu. Tobrīd viņi redz mūsu mirdzošās rāpuļu ierindas, čūskas, kas kustas neapstrīdami graciozāk par Bali dejotājām, bruņurupučus, kas lumpačo apkārt kā milzīgi, atdzīvojušies valrieksti. Mēs izrādām viņiem brīnišķīgo, šokolādes brūno gorillu grupu, kas ņurd kā lāči un kuru vadonis Džambo izskatās pēc kažokā tērpta sumo cīkstoņa, tomēr ir daudz pievilcīgāks, turklāt maigs kā kaķēns. Tālāk seko mūsu pinkainie budisti - orangutani ar austrumnieciski slīpām acīm un kažokiem, kas izskatās kā bezgaldaudzas nesukātas blondas, oranžas un sarkanas zirgastes. Viņi apbrīno mūsu putnu košo gobelēnu - dzērves, tik slaidas un elegantas kā šķēpi, fazānus daudzkrāsainā liesmojoša zīda spalvojumā, flamingus, kas lēni pārvietojas pa zālienu kā vēja norautas rožu ziedlapiņas. Viņi iemīlas mūsu tamarīnos un kalitriksos - vismazākajos pērti- ķīšos ar brūniem, oranžiem vai melniem kažokiem vai tīrā zeltā vizuļojušu ādu, sīkos, trauslos dzīvnieciņos, kas kustas no zara uz zaru aši kā dzīvsudrabs, ir smalki kā putni un ari čivina un svilpo kā putni. Raibie lemūri, kas izskatās kā karnevālam saposušies, mežā gar ezermalu auro korī tā, ka zeme dreb zem kājām. Vēl ir babirusa ar milzīgiem, līkiem ilkņiem, pilnīgi noteikti visskaistākais no neglītajiem dzīvniekiem pasaulē, kura gandrīz kailo ķermeni klāj daudzas ieloces, krokas, šķirbas un plaisas, darot to līdzīgu Mēness virsmas reljefam. Gepardi, taisni izslējušies, tup garajā zālē kā gleznās ierāmēti, ar melnām asaru pēdām sejā. Stāsta, ka pēc radīšanas gepardi kļuvuši augstprātīgi un slikti izturējušies pret citiem dzīvniekiem. Dievs viņus sarājis, un tie raudājuši melnas asaras, kas, atgādinot par Dieva dusmām, uz mūžu notraipījušas gepardu sejas.
Mūsu draugi visus viņus redz - dzīvniekus, kurus pazīst, dzīvniekus, par kuru eksistenci viņiem nav bijis ne jausmas, un viņi jautā, kā un kāpēc mēs to visu esam uzsākuši. Mēs atbildam, ka mūsu kolekcijā ir vairāk par tūkstoti dzīvnieku, ka deviņdesmit procentiem no redzētajiem radījumiem draud izmiršana un ka tie ieradušies no visām pasaules malām. Draudus šiem dzīvniekiem lielākoties izraisa cilvēku darbība, un dzīvnieku nožēlojamais stāvoklis parāda, ko mēs nodarām planētai. Mūsu sūtība ir dot patvērumu šiem radījumiem, un tas ir iemesls, kāpēc es vēlējos pats savu zoodārzu.
Pat šo nemierpilno sākumu gadu laikā es nolēmu, ka mums jācenšas īstenot plānu, lai pārvērstu zoodārzu par to, kādēļ tas tika radīts: par zinātnisku, labdarīgu trestu. Tomēr pirms tresta dibināšanas un zoodārza nonākšanas tā paspārnē bija jātiek galā ar zoodārza parādu. Kaut ari kases ieņēmumi no apmeklētājiem nemitīgi pieauga, nelaimīgie divdesmit pieci tūkstoši mārciņu patstāvīgi rēgojās pamalē kā melns mākonis. Bija pilnīgi skaidrs, ka neviens neuzticēsies trestam ar tik milzīgu parādu. Nebija citas izejas, kā vien parādu samaksāt, turklāt ātri: manas grāmatas pirka labi, tāpēc es personīgi uzņēmos parāda atmaksu, lai Džērsijas Brīvās dabas aizsardzības trests varētu tikt radīts bez parāda sloga.
Lielajā dienā 1963. gadā mēs sapulcējāmies Sentheljēras karaliskās tiesas iespaidīgās ēkas tumšajās dzīlēs, lai noklausītos lēmumu par mūsu firmas juridisko reģistrēšanu. Advokāti kā melni kraukli vidēja tumsā, viņu baltās parūkas atgādināja sēņu cepurītes meža paēnā; viņi pusbalsī tērzēja advokātu dīvainajā valodā, kas izklausījās nesaprotama kā Čosera [3] angļu valoda un rakstītā formā izskatījās tikpat noslēpumaina kā Nāves jūras tīstokļi, reizumis ari tikpat arhaiska. Visbeidzot mēs, acis mirkšķinādami, iznirām atpakaļ pavasara saulē un devāmies uz tuvāko viesu namu, lai nosvinētu faktu, ka Džērsijas Brīvās dabas aizsardzības trests no sapņa kļuvis par īstenību.
Ja vēlējāmies, lai trests darbotos sekmīgi, vajadzēja paveikt vairākus ārkārtīgi svarīgus uzdevumus. Mums bija nepieciešami biedri - jebkuras organizācijas dzīvības sula -, un to iegūšana bija lēns process. Mūsu gadījumā šis process, par laimi, izrādījās ātrāks, jo kopš savas rakstniecības sākuma es biju saglabājis ikvienu saņemto pateicības vēstuli. Tagad mēs sazinājāmies ar šiem jaukajiem cilvēkiem, un es ļoti priecājos atzīmēt, ka daudzi no viņiem piekrita kļūt par tresta dibinātājiem. (Kopš tā laika biedru skaits turpināja augt, un šīs grāmatas rakstīšanas brīdi tas sasniedzis jau divdesmit tūkstošus biedru visā pasaulē.)
Viens no pirmajiem uzdevumiem, trestam sākot darboties, bija drūms. Liels skaits dzīvnieku mūsu kolekcijā savvaļas apstākļos nebija apdraudēti - tos es biju savācis, kad vēl strādāju citu zoodārzu uzdevumā, vai ari tie mums bija nodoti "mantojumā". Tie aizņēma vērtīgo vietu, un to turēšana bija dārga, bet gan platību, gan naudu varēja izmantot labāk. Tāpēc bija ļoti svarīgi izņemt šos parastos dzīvniekus no kolekcijas un atrast tiem citus mājokļus. Šķiršanās no dzīvniekiem, no kuriem daudzus biju pats uzaudzējis un uzskatīju par ilggadējiem draugiem, bija nepatīkams, tomēr nepieciešams pienākums, ja vēlējos, lai trests veiktu tos uzdevumus, kuru dēļ ticis nodibināts. Papildu grūtības radīja tas, ka bija ļoti maz labu zoodārzu, kuriem es vēlētos atdot savus dzīvniekus. Britu salās tos ar lielām grūtībām varēja saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem, turklāt pirkstu nekādā ziņā nepietrūktu.
Tā nu mēs ar Džeremiju Malinsonu tajā rītā devāmies apgaitā pa zoodārza teritoriju un apņēmāmies būt nežēlīgi, izvēloties dzīvniekus, no kuriem jātiek vaļā. Džeremijs ir mūsu zoodārza direktors - viņš "uz laiku" pievienojās mūsu kolektīvam tikai dažas nedēļas pēc zoodārza dibināšanas, bet nu šis "uz laiku" ir ieildzis jau 30 gadu. Būdams apveltīts ar Velingto- nas hercoga degunu, gundegu dzelteniem matiem un gaišzilām acīm, Džeremijs bija pieķēries mūsu dzīvniekiem tik sirsnīgi, it kā pats personīgi būtu katram no tiem dāvājis dzīvību. Viņa paradums saukt savus sieviešu un vīriešu kārtas paziņas par "lieliskiem eksemplāriem" kalpoja par pierādījumu, ka darbs tiecas ielauzties ari viņa privātajā dzīvē.
Vispirms mēs apstājāmies pie tapiru aploka. Šie Dienvidamerikas dzīvnieki ir augumā apmēram tik lieli kā Šetlendas poniji un mazliet atgādina aizvēsturiska zirga un maza ziloņa bez snuķa krustojumu. Viņus sauca par Klaudiju un Klodeti, bet viņu mazuli - par Neronu. Viņi nāca pāri aplokam mums pretī, sveicinādami ar smalkiem falseta spiedzieniem. Šī skaņa izklausījās smieklīgi neatbilstoša tuklajiem, šokolādes brūnajiem radījumiem. Kasīdams Klaudijam aiz auss, es atcerējos, kā atradu viņu - labsirdīgu, bet nomāktu tupam dzīvnieku tirgotāja skatlogā Buenosairesā. Ar manām spāņu valodas zināšanām šādā situācijā nepietika, tādēļ es tirgošanās nolūkos nodrošinājos ar Bebitas Fereiras - gandrīz visskaistākās man zināmās sievietes - palīdzību. Viņa iepeldēja netīrajā veikalā un pāris sekunžu laikā ar savu šarmu un zivju tirgotājas cienīgo apsviedību bija tiktāl apbūrusi veikala īpašnieku, ka es ieguvu Klaudiju par puscenu.
Pēc tam Bebita uzvilka garos, baltos cimdus, kurus tirgošanās sākumā bija novilkusi, lai varētu labāk žestikulēt, un karaliskā gaitā izgāja no veikala. Es pazemīgi sekoju, vezdams Klaudiju saitē. Viņa apturēja taksometru, bet šoferis, atklājis Bebitas nodomu iesēdināt mašīnā Klaudiju, sastinga šausmās.
- Senjora, bichos taksometrā nav atļauts pārvadāt, - viņš aizrādīja.
Bicho Dienvidamerikā ir noderīgs vārds, ar ko apzīmē jebkuru savvaļas dzīvnieku.
Bebita uzmeta viņam skatienu, ar kādu, domājams, karaliene Viktorija vērsās pie savas tautas, kad nejutās labā omā.
- Tas nav bicho, - viņa teica, - tas ir tapirs.
- Tas ir gan bicho, - taksometra šoferis tiepīgi apgalvoja, - mežonīgs un nikns bicho.
- Tas nav ne mežonīgs, ne nikns, nedz ari bicho, - Bebita paziņoja. - Tomēr, ja nevēlaties nopelnīt trīsdesmit peso par viņa vešanu, mēs noteikti atradīsim citu taksometru, kas to vēlēsies.
- Bet policija… - šoferis iebilda, kamēr alkatība viņā cīnījās ar pašaizliegumu.
- Policiju atstājiet manā ziņā, - Bebita apsolīja, un tādējādi Klaudijs bija glābts.
Nu viņš jau divas reizes bija kļuvis par tēvu un izvērties par skaistāko tapiru, kādu biju jebkad redzējis. Kamēr kasīju viņam aiz auss, Klaudijs skaļi nopūtās un novēlās garšļaukus kā lodes ķerts. Tas bija signāls, lai pakasu viņam vēderu. Kamēr es to darīju, Nerons, kurš patstāvīgi meklēja ko ēdamu, mēģināja apēst vienu tēva ausi, tā ka Klaudijs, nikni sprauslādams, pietrūkās kājās. Džeremijs stāstīja, ka viņam bijušas grūtības atrast piemērotu zoodārzu Klaudijam un viņa ģimenei. Kaut arī es izskatījos situācijai atbilstoši nomākts, klusībā biju pavisam priecīgs.
Pēc tam mēs apstājāmies pie pekaru aploka. Tajā mita laimīgā māte Huanita - Dienvidamerikas cūka ar savu mazuļu pulciņu. Es viņu pavisam mazu biju dabūjis Argentīnas ziemeļu provincē Huhujā, un tobrīd, kad man vajadzēja savu dzīvnieku kolekciju ar vilcienu nogādāt Buenosairesā, Hua- nitai piemetās plaušu karsonis. Dzīvnieki mitinājās Dabas muzeja teritorijā, bet es pats pārgulēju drauga dzīvoklī. Dabiski, arī Huanitai vajadzēja pavadīt nakti dzīvoklī, lai es varētu viņu pienācīgi aprūpēt. Viņas stāvoklis bija nožēlojams, un es biju pārliecināts, ka cūciņu zaudēšu. Starp Dabas muzeju un mana drauga dzīvokli atradās Buenosairesas sarkano lukturu kvartāls un iela ar nosaukumu Venti Cinco de Marzo. Apdarījuši ikdienas darbus muzejā un apkopuši Huanitu, mēs tur mēdzām iegriezties kafejnīcā, ko sauca par Ollija Mūzikas bāru, lai stiprinātos ar dažiem kausiem vīna. Ollija meitenes drīz vien uzzināja, ar ko es un mans draugs Deivids nodarbojamies, kā arī par Huanitas bēdīgo likteni. Katru vakaru viņas vislielākajā maigumā iztaujāja par slimnieces stāvokli un sacentās, nesdamas Huanitai mazas dāvaniņas (kuras droši vien bija pirktas par "netīro naudu", kā cilvēki būtu teikuši), - šokolādes konfekšu kasti, dažas vīģes vai avokado, vai arī mazas, vārītas kukurūzas vālītes. Viņas milzīgi priecājās par ziņu, ka Huanitai kļuvis labāk un viņa izdzīvos. Viena no meitenēm izplūda asarās, un viņu nācās uzmundrināt ar pamatīgu brendija devu, savukārt pats Ollijs visiem bārā ielēja par velti. Varu teikt tikai vienu - vai nu šīs Ollija dāmas bija pērkamas vai nē, tomēr, nonācis slimnīcā, es noteikti vēlētos, lai tieši viņas par mani rūpētos ar savu neviltoto mīlestību un līdzjūtību. Jutos iepriecināts, uzzinot, ka Džeremijam nebija izdevies atrast jaunas mājas arī mūsu pekaru bariņam.
Pēc tam mēs nonācām pie palmu civetu tēviņa Potsila. Šie dzīvnieki izskatās pēc maziem, rūsganbrūniem kaķiem ar garām, gredzenotām astēm, viņu kažokus grezno izplūduši tumšāki plankumi, bet īpatnējās, dzintardzeltenās acis ar vertikālām zīlītēm piešķir civetām tādu kā rāpuļa izskatu. Potsilu es tiku iemantojis Rietumāfrikā, kad tas bija tikko dzimis un vēl akls. Tiklīdz viņam atvērās acis un izauga piena zobi, es sapratu, ka audzinu īstu briesmoni. Potsils dzīvoja, lai ēstu, un klupa virsū itin visam, kas gadījās tuvumā, - vienalga, dzīvam vai nedzīvam. Mācību grāmatās minētais apzīmējums "visēdājs" šim radījumam piemita vispilnīgākajā mērā. Nebija nekā tāda, kam Potsils nekluptu virsū ar sajūsmas spiedzieniem, pat ja šis kumoss bija kaut kas tik atbaidošs, ka ikvienas citas sugas pārstāvji to būtu noraidījuši kā neēdamu. Viņa karstākā vēlēšanās dzīvē bija apēst cilvēku, turklāt šo mērķi zvēriņš nepavisam neuzskatīja par nesasniedzamu. Tādējādi civeta būra tīrīšana bija bīstams darbs, jo Potsils, kaut arī izskatījās letarģisks, kuņģa sulu ietekmē spēja kustēties ātrāk par zibeni. Vienu no savām visiespaidīgākajām rētām es guvu no Potsila, tāpēc par šķiršanos no viņa man dalītu jūtu nebija. Kādu ritu es gāju garām viņa mājoklim un ieraudzīju jaunu zoodārza darbinieku tīrām Potsila būri. Potsils izskatījās rāms kā kaķis, tāpēc neko nezinošais jauneklis bija vienkārši pacēlis dzīvnieku aiz čupra un piespiedis sev pie krūtīm, lai ar otru roku varētu iztīrīt būri. Šāda veida naivums reizēm palīdz, jo dzīvnieks no tā pilnīgi apjūk. Muļķīgā kārtā es nolēmu palīdzēt.
- Paklau, es paturēšu to dzīvnieku, - es teicu, - viņš mani pazīst.
Pieliecies uz priekšu, es sagrābu Potsilu aiz čupra. Pēc tam taisījos saķert viņa asti. Šādā veidā izdodas pasargāties gan no zvēra žokļiem, gan nagiem. Taču, iekams paguvu to izdarīt, man aiz muguras iepriecināta balss teica: - Jūs noteikti esat misters Darels! - Šī balss novērsa manu uzmanību un deva Potsilam iespēju. Karādamies manā rokā kā virves galā, viņš izveicīgi sagriezās līkumā un iecirta savus sirpjveidīgos nagus manas rokas locītavā. Nagiem tūlīt pat sekoja arī vesels komplekts zobu, par kādiem civetu apskaustu pat zobenzobu tīģera mazulis. Cilvēks laikam gan vienmēr jūtas pārsteigts par to, cik daudz viņam ir asiņu, jo parasti ar tām nešķiežas vairāk, kā nepieciešams. Tiklīdz Potsila ilkņi ieurbās manā rokā kā nokaitētas žiletes sviestā, es, kā likās, zaudēju vismaz trīs pintes savas dzīvības sulas sekundē. Man kaut kā izdevās apspiest neprātīgo sāpju kliedzienu un pārvērst to labrītā. Pagriezies es ieraudzīju divas vecas kundzītes ar laumiņu cepurītēm galvā un platos smaidos savilktām sejām.
- Piedodiet, ka iztraucējām jūsu rotaļas ar kustonīšiem, - teica viena no laumiņām, - bet mums noteikti vajadzēja jums pateikt, cik ļoti priecājamies par jūsu zoodārza apmeklējumu.
- Paldies, - es ķērkstošā balsī atteicu.
- Visi dzīvnieki izskatās tik laimīgi un paēduši, - viņa turpināja.
- Mēs cenšamies tiem dot vislabāko, - es paskaidroju, kamēr Potsils, sajūsmā ņurdēdams, turpināja ēsties pa manu roku no locītavas tālāk uz priekšu. Asinis plūda raženāk nekā jebkurai Drakulas filmas varonei, tomēr es pamanījos turēt dzīvnieku tā, ka laumiņas to neredzēja.
- Vai jūs ar visiem dzīvniekiem katru dienu spēlējaties? - otra laumiņa dedzīgā interesē apjautājās.
- Nē, nē, ar visiem nē, - es teicu.
- Tikai ar saviem mīluļiem - tādiem, kā šis? - minēja vecākā no laumiņām.
- Jā, - es apstiprināju un vienlaikus prātoju, cik daudz asiņu cilvēks zaudē, pirms paģībst.
- Cik mīļi - dzīvniekiem tas laikam ļoti patīk. Un dzīvnieki noteikti ļoti mīl jūs, - jaunākā turpināja.
- Jā, protams, - es teicu, kamēr Potsila zobi mala druskās manus pirkstu kauliņus, - viņi… ēēē… ļoti pieķeras.
- Nu ko, mēs jūs nekavēsim, zinām, cik aizņemts jūs esat, - teica vecākā laumiņa. - Mēs ļoti jauki pavadījām laiku. Liels paldies.
Kad viņas beidzot gāja prom, es dzirdēju vienu sakām: - Uzreiz redzams, cik ļoti viņš mīl dzīvniekus, vai ne, Edīt? - Ja kundzītes zinātu, ko es tobrīd jutu pret Potsilu, viņas neapšaubāmi būtu izsaukušas RSPCA*.
Es teicu Džeremijam:
- Mēs pilnīgi noteikti varam iztikt bez Potsila, tomēr domāju, ka mums jābūt godīgiem un jāpastāsta par viņa cilvēkēdāja tieksmēm.
* RSPCA (Royal Society for the Prevention of Cruelty to Animals) - dzīvnieku aizsardzības organizācija Lielbritānijā.
- Viņi ļoti vēlas iegūt Potsilu, - Džeremijs aizrādīja.
- Vai tu šiem pastāstīji, ka viņš ir rijīgs briesmonis un pat ar trakumsērgu slims Bengālijas tīģeris salīdzinājumā ar viņu ir gluži vai kaķēns?
- Nē, - Džeremijs atzina, pieklājības pēc nosarkdams, - taču es teicu, ka viņš ir lielisks eksemplārs.
- Pateicoties taviem eifēmismiem un izvairībai, mēs drīz vien spēsim tikt vaļā no visiem bīstamākajiem radījumiem, - es izteicu cerību.
Nocietinājuši sirdis, pamazām turpinājām atlases procesu, taču tas bija ļoti grūts uzdevums, jo vērā jāņem ne tikai manas un Džeremija jūtas, bet arī ikviena ar zoodārzu saistītā cilvēka emocijas. Bija gana grūti pieņemt lēmumu šķirties no dzīvnieka, bet jo postošāk nācās vēlāk atklāt, ka šim radījumam pārējo darbinieku vidū bijis savs fanu klubs. Sekretāres uzņēma rīkojumus ar cieši sakniebtām lūpām un piesarkušām acīm, šņaukājās mutautiņos un raidīja uz manu pusi aukstus, naid- pilnus skatienus, it kā es būtu huņņu vadoņa Atilas reinkar- nācija. Skarbi strādnieki, par kuriem agrāk biju domājis, ka tiem trūkst jebkāda sentimenta, riebumā blenza uz mani ar aizturētu asaru apmiglotām acīm. Visiem līdzdalībniekiem tas bija ārkārtīgi smagu pārdzīvojumu pilns laiks, tomēr mums izdevās to pārlaist bez masveida atlūgumu straumes.
Vēl viens jaunā tresta uzdevums bija sākt sistematizēt kartotēku. Mēs jau iepriekš visu pierakstījām par dzīvniekiem mūsu aprūpē, tomēr to darījām diezgan primitīvi. Mums bija nepieciešams kaut kas krietni aptverošāks, jo es uzskatīju, ka liela eksotisku radījumu kolekcija bez pienācīgas, detalizētas uzskaites ir tas pats, kas bibliotēka bez kataloga. Uzskaites sistēma nozīmēja kartītes, kurās fiksēts, no kurienes dzīvnieki ieradušies, viņu vecums, dzimums un pārējie dati, kādi parasti tiek atspoguļoti pasē. Papildus vēl vajadzēja ieviest kartītes ar ikdienas novērojumiem. īsā laikā mēs bijām uzkrājuši milzīgu daudzumu informācijas par dzīvnieku uzvedību, ēšanas paradumiem, slimībām un ārstēšanu. Liela daļa šīs informācijas nekad agrāk nebija pierakstīta, tādējādi mēs pamazām veidojām unikālu, ārkārtīgi vērtīgu arhīvu. Ticiet vai ne, bet toreiz, sešdesmito gadu sākumā, mēs bijām apsteiguši laiku, vismaz Apvienotajā Karalistē.
Kaut kad tajā laikā es Londonas zoodārzā piedalījos konferencē ar nosaukumu "Zoodārzu loma un nozīme". Vislabāko referātu, pēc manām domām, nolasīja Kerolaina Džārvisa, kas tagad ir Krenbrūkas grāfiene. Viņa kodolīgi un skaidri izklāstīja, kādiem jābūt zoodārziem un kas tiem jādara, lai uzlabotu savu kvalitāti. Mani īpaši iepriecināja tas, ka lielu daļu no viņas ieteiktā (kaut arī zoodārzi ieteikumiem nesekoja) mēs bijām ieviesuši jau pirms vairākiem gadiem, un viena no svaigākajām idejām, protams, bija kartotēka. Tā bija izvietota četros milzīgos koka skapjos (tādu greznību kā metāla skapji mēs nevarējām atļauties). Šie skapji bija ļoti vērtīga dāvana no kāda tresta biedra, un vērtīgā kolekcija glabājās Džeremija kabinetā.
Kādu nakti mani pamodināja skrejošu soļu troksnis grantētajā pagalmā mājas priekšā. Skrejoši soļi trijos no rīta nozīmē tāda vai citāda veida nepatikšanas, un zoodārzā tām ir neiedomājami daudz iespēju. Es izlēcu no gultas un noskrēju līdz pustrepēm, pirms vēl biju pilnībā pamodies. Lielā istaba zem mana dzīvokļa, kurā tolaik atradās kabineti (tagad pieņemamā telpa), bija pilna dūmu. Es skrēju pa gaiteni, kas veda uz Džeremija kabinetu, un dūmi un karstums kļuva aizvien neciešamāki. Apbrīnojami, cik muļķīgi cilvēks spēj izturēties krīzes situācijā. Mana vienīgā doma bija tāda, ka Džeremija kabinetā atrodas kolobusa mazulis, ko mēs barojām no pudelītes (tolaik mums vēl nebija dziednīcas), un vērtīgā kartotēka - abus vajadzēja glābt. Atrāvu kabineta durvis, un man virsū gāzās uguns siena, koša kā tīģeris, vienā mirklī nosvilinot lielu daļu manu matu, uzacu un bārdas. Es atstreipuļoju atpakaļ un pamanījos aizcirst durvis. Bija pilnīgi skaidrs, ka kolobusa mazulis un, kā likās, arī visa mūsu kartotēka šajā ellē būs iznīcināti. Mēs varējām vienīgi gaidīt, līdz ierodas ugunsdzēsēju brigāde - kā parasti, izveicīgi un aši kā zuši. īsā laikā viņi bija noplacinājuši Lielā Londonas ugunsgrēka [4] cienīgās liesmas līdz pieticīgi dūmojoša Gaja Foksa [5] sārta izmēriem un bīstamības pakāpei. Visbeidzot man atļāva ieiet sīvi smirdošajās, nomelnējušajās kabineta drupās, kur oda kā ogļraktuvēs un pa grīdu pludoja eļļaina ūdens urdzinas.
Protams, nabaga mazais kolobuss bija pagalam, un nepievilcīgās ainas pašā vidū stāvēja mūsu četri kartotēkas skapji - pārogļojošies un melni kā koka stumbri pēc meža ugunsgrēka. Es uzmanīgi atvilku viena drupanā kokogļu pīlāra atvilktni. Man par pārsteigumu, saturs bija gandrīz nebojāts, kaut arī kartīšu malas bija apsvilušas un mazliet samirkušas.
- Ak, jā, - teica ražens ugunsdzēsējs ar melni nokūpējušu seju, kurš turpat stāvēja ar pilošu šļūteni rokās, - jums paveicās, ka papīri bija šajos skapjos, citādi jūs tos zaudētu.
- Kā tā? - es apjucis vaicāju.
- Redziet, tas ir koks, - ugunsdzēsējs paskaidroja, - biezs koks. Paietu labs laiciņš, lai izdegtu. Ja kartotēka atrastos tajos mūsdienīgajos skapjos, metāls būtu nokaitis sarkans un visi papīri sadegtu pelnos. Koks tos izglāba, jo deg lēni.
Tā mūsu aizvēsturiskie kartotēku skapji izglāba vērtīgos pierakstus. Reizēm neatmaksājas skriet pakal modei.
Tagad mēs strauji augam un sākam pilnveidoties, tomēr, kā šķiet, joprojām visai zoodārzu brālībai sagādājam zināmu pārsteigumu. Mēs neievērojām noteikumus. Ko mēs centāmies panākt? Bija smieklīgi iedomāties, ka visa konservatīvā dabas aizsargātāju sabiedrība nopietni uzņems ideju par pavairošanu nebrīvē. Tolaik, protams, šī doma zināmā mērā atbilda patiesībai, taču atblāzma bija manāma gan zoodārzu, gan dabas aizsargātāju aprindās, un tās tomēr bija divas dažādas pasaules un blāzmojums nebija spožāks par jāņtārpiņu gaismu. Sena paruna saka - kad cilvēki zināmā mērā neizprot kādu ideju, jāliek tiem saprast, ko grasāties teikt, tad tas jāpasaka un pēcāk jāpaskaidro, ko esat pateikuši. Paturēdami prātā šīs vērtīgās instrukcijas, mēs nolēmām noorganizēt un ar Faunas un Floras Aizsardzības biedrības palīdzību savā paspārnē sarīkot pirmo Pasaules konferenci par apdraudēto sugu dzīvnieku pavairošanu nebrīves apstākļos. Konferencei bija lieli panākumi, taču, paveroties pagātnē, šobrīd tā liekas kā tāds savārstījums. To arī varēja gaidīt, jo pavairošana nebrīvē vēl atgādināja lupatu segu, kurss kvadratiņi gan bija sagriezti, bet kopā nebija sašūti. Tomēr domāju, ka konference deva ierosmi pareizā virzienā. Brīnišķīgi, ka šī konference - pirmoreiz notikusi Džērsijā 1972. gadā - kļuva par regulāru pasākumu, kas informācijas vākšanas un izplatīšanas nolūkos notiek dažādos zoodārzos un organizācijās dažādās pasaules malās.
Tieši pirmās konferences laikā mums divreiz neticami paveicās. Mums piederēja un problēmas sagādāja divas pusaugu gorillas - N'pongo un Nendija. Pirmkārt, tā kā viņām nebija tēviņa, abas pamazām vērtās ļoti vīrišķīgas, un tas radīja bažas, ja vēlējāmies no viņām iegūt pēcnācējus. Otrkārt, viņas strauji auga un kļuva pārāk lielas savam mājoklim. Un tad abas problēmas brīnumainā kārtā atrisinājās. Džērsijas iedzīvotājs Braiens Pārks, kas vēlāk kļuva par tresta valdes locekli un pēc tam par priekšsēdētāju, bija redzējis mani vietējā televīzijā vaimanājam par līdzekļu trūkumu fonda attīstībai (tolaik es to darīju nepārtraukti) un piedāvāja devīgu ziedojumu desmit tūkstošu mārciņu apmērā. Mēs šo negaidīto zelta lietu izmantojām, lai uzbūvētu teicamu, jaunu mājokli savām gorillu meitenēm; tas gan bija lieliski, tomēr nepalīdzēja atrisināt viņu seksuālās problēmas, kas sarežģījās aizvien vairāk. Tad mums palīgā nāca Bāzeles zoodārza direktors Ernsts Langs, kurš, tā sakot, kļuva par zooloģisko laulību konsultantu. Ernsts bija pirmais cilvēks, kas panācis gorillu vairošanos nebrīvē, un arī to, ka māte mazuli baro pati, nevis nākas to nošķirt no mātes un barot mākslīgi, kā tas jo bieži darīts zoodārzos, kuri bijuši gana veiksmīgi, lai panāktu šo brīnišķīgo primātu vairošanos. Viņš mūs bija apciemojis Džērsijā, augstu novērtējis mūsu darbu un tagad piezvanīja un teica, ka došot mums Džambo - pirmo nebrīvē dzimušo gorillu, ko bija barojusi paša māte un kas pats bija pierādījis auglības spējas, tā palīdzot atrisināt mūsu jaunavīgo gorillu delikāto problēmu. Iegūt jaunu gorillu tēviņu, kas jau pierādījis tēva spējas, bija kaut kas tik ekskluzīvs kā iegūt Fortnoksa* atslēgas piedevām American Express kredītkartei.
Nu mūsu lielā problēma bija atrisināta - vismaz tā likās. Vajadzēja izplānot vēl tikai vienu: pēc iespējas plašāk izreklamēt mūsu jauno gorillu mītni un Džambo ierašanos. Kam lai uzticam tās atklāšanu? Tolaik bija vairākas ļoti slavenas dabas aizsardzības autoritātes, kuras, kā likās, atklāja pilnīgi visus pasākumus. Taču es vēlējos ielūgt kādu no dabas aizsargātāju vides tālāk stāvošu personību, lai parādītu, ka pasaules brīvās dabas liktenis rūp ne tikai biologiem vai dabas pētniekiem vien. Tomēr publicitātes nolūkos tam vajadzēja būt cilvēkam ar vārdu. Pēc ilgas domāšanas es ar zināmām bažām izvēlējos Deividu Naivenu - lielisku aktieri, kuru jau sen biju apbrīnojis. Vai cilvēks ar tik starptautiski atzītu reputāciju uzskatītu ierašanos Džērsijā un gorillu mītnes atklāšanu par pūļu vērtu pasākumu - tas bija apšaubāms jautājums. Es piezvanīju un lūdzu padomu savam aģentam, un viņš mani saveda kopā ar Naivena dēlu, kurš strādāja Londonā. Es piesardzīgi vaicāju, vai viņa tēvs labvēlīgi uztvertu ideju par vedējtēva lomu gorillu kāzās.
- Man nav ne mazākās jausmas, - Naivena dēls uzjautrināts atbildēja, - bet viņam patīk darīt visādas trakas, neparastas lietas. Kāpēc gan neuzrakstīt viņam vēstuli un nepavaicāt?
Es tā arī izdarīju un drīz vien saņēmu šādu telegrammu: "Jutīšos laimīgs ievest gorillas laulības dzīvē, ja vien nenāksies ne uz mirkli palikt ar jauno pāri divatā. Deivids Naivens."
Sagaidīju Deividu un viņa daiļo sievu lidostā; kaut arī auroja vētra un gāza lietus, Deivids bija lieliskā omā. Vakariņojot viņš demonstrēja savu izdaudzināto smalko asprātību un dzirkstošo šarmu, turklāt darīja to dabiski, nepavisam netēlodams. Viņš man pastāstīja daudzus uzjautrinošus, atklātībai nepiemērotus stāstiņus par Erolu Flinu, pret kuru tam bija nepārprotami gluži vai dievinošas jūtas.
- Un tomēr, - Deivids nopietni teica, - lai ko cilvēki teiktu par Flinu, vienā jautājumā uz viņu pilnīgi droši var paļauties. Krīzes gadījumā viņš noteikti otru iegāzīs.
Nākamajā rītā pirms pulksten desmitiem, kad tiek atslēgti vārti, es izvadāju Naivenus pa teritoriju un iepazīstināju ar dzīvniekiem, kuri tos abus pilnīgi apbūra. Visbeidzot mēs nonācām pie orangutāniem, un es viņus iepazīstināju ar Bali - visburvīgāko pērtiķieni, kas tobrīd mātes cerībās bija raženi piebrieduši, daiļa un labvēlīga. Viņa gulēja salmos un rāmi kā Buda vēroja mūs ar skaistajām, mazajām, tumšajām mandeļ- veida acīm. Ar oranžo vilnu klātais augstu izslējies vēders un piena pilnās, piebriedušās krūtis nepārprotami norādīja, ka viņa ir "Mis Orangutane" - skaistumkonkursa potenciālā uzvarētāja.
- Lūk, - es teicu Deividam, - vai nedomājat, ka viņa izskatās pēc orangutanu pasaules Lolobridžidas ?
Tajā mirklī no Bali "ziemeļpola" atskanēja skaļi, lēdijai nepiedienīgi trokšņi.
- Ne tikai izskatās, - Deivids atzina, - bet ari ož.
Pēc ilgām, teicamām pusdienām, kuru laikā bagātīgi plūda šampanietis, Deivids kļuva nemierīgs.
- Paklau, draugs, - viņš ieminējās, - vai te ir kāda vieta, kur es varētu pārģērbties?
Es blenzu uz viņa nevainojamo uzvalku - drēbniekmākslas augstāko sasniegumu.
- Ko gan citu jūs grasāties uzvilkt? - es apstulbis vaicāju.
Deivids bargi savilka pieri.
- Jūs domājat, ka es grasos piedalīties svarīgajā pasākumā ar šo mugurā? - viņš noprasīja, nicīgi norādīdams uz savu nevainojamo ietērpu.
- Kas tam vainas? - es vaicāju.
- Nav gana labs, - Deivids paziņoja. - Man līdzi ir uzvalks, ko es speciāli pasūtīju uz sava dēla kāzām un grasos to vilkt mugurā. Galu galā, ja tas ir gana labs manam dēlam, būs gana labs gorillām, vai tā nav?
Es piekritu un pavadīju viņu uz savu guļamistabu, tālredzīgi sagādājis vēl pudeli šampanieša, kas varētu palīdzēt pārģērbšanās gaitā. Desmit minūtes vēlāk es ielūkojos istabā, lai redzētu, kā Deividam veicas, un ieraudzīju viņu staigājam pa guļamistabu vienās apakšbiksēs un ārkārtīgi uztrauktā izskatā malkojam šampanieti.
- Kas noticis? - es vaicāju.
- Es uztraucos, - Naivens atzinās.
- Par ko?
- Baidos, ka esmu aizmirsis savu tekstu, - teica viens no slavenākajiem Holivudas aktieriem.
- Savu tekstu? Kādu tekstu? Jums vienīgi jāpasludina šo vietu par atklātu un jāizsaka cerību, ka gorillas te jutīsies laimīgas, - es mierināju, ieliedams Deividam vēl glāzi šampanieša.
- Jūs nesaprotat, - viņš žēlabaini teica, - es biju sagatavojis runu, bet tagad tik traki uztraucos, ka esmu to aizmirsis.
- Cik filmās jūs esat filmējies? - es apvaicājos.
- Es nezinu… laikam kādās piecdesmit. Kād§ tam sakars ar runu?
- Ar piecdesmit filmu pieredzi jūs taču nesajauksiet tekstu vienkāršā gorillu mītnes atklāšanā? - es aizrādīju.
- Bet tas ir kaut kas pilnīgi cits, - Deivids iebilda, - ja filmējot gadās kļūme, to var nofilmēt vēlreiz. Bet gorillu māju nevar atklāt divreiz, vai ne? Tas izskatītos neprofesionāli.
Ar vēl lielākas šampanieša devas palīdzību es iedabūju Deividu uzvalkā - ārkārtīgi elegantā, dūju pelēkā frakā un tādās biksēs, kādas deviņpadsmitā gadsimta sākumā valkāja aristokrātiskie kāršu spēlmaņi Misisipi tvaikoņos. Uzteicis, ka viņš lieliski izskatās (tā arī bija), un pārliecinājis, ka runa atgriezīsies atmiņā, es aizstūmu ievērojamo Deividu Naivenu uz jauno gorillu kompleksu, un viņš, protams, teica savu runu ar šarmu un humoru, nesajaukdams nevienu vārdu. Tomēr vēlāk, kad pasākums bija galā un es biju viņu aizvadījis atpakaļ uz muižas ēku un ielējis dzērienu, es pamanīju, ka Deividam trīc rokas. Un tas, es prātoju, ir cilvēks, kurš pelnīti saņēmis "Oskaru" par savu aktierspēli un kļuvis slavens ar spējām jebkurā situācijā bārstīt šarmu un dzīvesprieku.
Tagad, septiņdesmito gadu sākumā, mums ir teicami panākumi retu dzīvnieku pavairošanā, un mūsu apgādībā esošo sugu saraksts ievērojami audzis. Galvenokārt tas ir manu kolekcionēšanas ekspedīciju rezultāts, bet esmu dzīvniekus arī pircis no citiem zoodārziem vai pat no vairumtirgotājiem. Tolaik tirgošanās ar retiem dzīvniekiem nebija aizliegta kā šobrīd, un bieži vien pirkšana bija veiksmīgākais veids, kā tikt pie dzīvniekiem pavairošanas koloniju veidošanai. Es uzskatīju, ka ērtas mājas Džērsijā, kur dzīvniekiem nodrošināti dzīves un vairošanās apstākļi, noteikti ir labāka izvēle nekā nīkšana tirgotāju veikalos vai nenozīmīgās, mazās kolekcijās. (Šobrīd, protams, mēs un lielākā daļa ievērojamu zoodārzu maināmies ar retiem dzīvniekiem vai aizdodam tos cits citam, neiesaistot šajos darījumos naudu.) Mēs joprojām sirgām ar hronisko kaiti - naudas badu, tomēr attīstījāmies, un mūsu reputācija kļuva aizvien labāka, tā ka cilvēki ārpus zoodārzu sabiedrības sāka saprast mūsu motīvus un ne tikai uzteica mūsu panākumus, bet arī devīgi atbalstīja mūsu darbu finansiāli.
Toreiz es biju grasījies doties uz savu mazo namiņu Francijas dienvidos, lai ķertos pie iztikas naudas pelnīšanas, rakstīdams grāmatu, kad uzzināju, ka salu ar savu apciemojumu gatavojas pagodināt princese Anna. Pārējie uzstāja, lai es sazvanu varasvīrus, kas organizē šādus pasākumus, un it kā nevainīgi apjautājos, vai princesi ir paredzēts vest uz muižas ēku, lai satiktos ar dzīvniekiem. Es teicu, ka vienkārši noskaidroju situāciju, jo grasos doties uz Franciju, taču, protams, pārcelšu savu ceļojumu, ja Viņas Karaliskā augstība vēlētos mūs pagodināt ar savu klātbūtni. Varasvīri bija šokēti. Rādīt princesei zoodārzu? Nekad! Viņas vizītes plāns esot pārlieku noslogots. Turklāt viņiem padomā esot daudz interesantākas izklaides iespējas, ko princesei piedāvāt, piemēram, jaunā notekūdeņu sistēma (laikam tā to sauca). Mazliet noskaities, ka mūs uzskata par neinteresantāku vietu nekā notekūdeņu sistēma, es par to pastāstīju valdei; valde paziņoja, ka tas esot smieklīgi. Man jāzvanot vēlreiz. Es tā izdarīju un izteicu cerību, ka esmu pareizi saprasts: es grasos doties uz Franciju un palikt tur, līdz būšu pabeidzis grāmatu. Atbilde bija noraidoša. Notekūdeņi princesei interesējot vairāk nekā izzūdošo dzīvnieku sugu glābšana. Tā nu es aizbraucu uz Franciju.
Biju tieši ticis līdz otrajai nodaļai, kad man drudžainā steigā piezvanīja no Džērsijas. Princese izteikusi vēlēšanos apskatīt zoodārzu. Vai es, lūdzu, varētu ierasties? Nē, es atteicu, nevarētu vis. Esmu aizbraucis uz Franciju un tur arī taisos palikt, lai rakstot nopelnītu sev maizes kumosu. Protams, es pilnīgi noteikti biju gatavs atgriezties zoodārzā, taču varasvīru neizdarība mani bija aizvainojusi, un es nolēmu likt viņiem mazliet pasvīst. Sekoja vēl citi telefona zvani. Kukuļošana, šantāža, glaimi un lišķi neatstāja uz mani nekādu iespaidu. Visbeidzot, kad tā vien likās, ka visi vizītes sagatavošanā iesaistītie grasās masveidīgi doties nāvē, es žēlsirdīgi piekritu atgriezties. Dien- vidfrancijas tālumos es dzirdēju no Džērsijas atskanam atvieglojuma nopūtu.
Nekad agrāk man nebija gadījies piedalīties šādā vizītē. Mans vienīgais kontakts ar karalisku personu bija gluži perifērisks - kādreiz jaunībā es vienā pūli ar simt tūkstošiem citu cilvēku biju par godu kādai no tām vicinājis mazu papīra karodziņu. Man nebija ne jausmas, cik sarežģīti ir šādi pasākumi, cik sparīgi drošībnieki izpēta katru kaktiņu un stūrīti (es vaicāju, vai viņi vēlas pārmeklēt arī gorillas, bet viņi atteicās), cik rūpīgi tiek hronometrēts ikkatrs solis. Lai parādītu princesei septiņus simtus zoodārza dzīvnieku, kas izvietoti vairāk nekā divdesmit akru lielā teritorijā, un paskaidrotu par tresta uzdevumiem, man bija atvēlētas divdesmit piecas minūtes. Es nospriedu, ka manam sirdsmieram nekādu labumu nedos ap- jautāšanās, cik daudz laika atvēlēts notekūdeņiem.
Nepārprotami, ka šai vizītei lemts noritēt mundrā riksī, nevis civilizētā pastaigu solī, tāpēc bija ļoti būtiski izvēlēties tos dzīvniekus, kuri princesi varētu visvairāk interesēt, un - vēl svarīgāk - sapulcēt tos vienkopus. Gaidāmā tikšanās ar karalisku personu, kā es atklāju, atstāj uz cilvēku savādu iespaidu. Ko lai es viņai saku? Pēkšņi visi mūsu sasniegumi un centieni šķita tieši tik interesanti kā vikāra sprediķis. Viss šis pasākums likās viena liela kļūda. Vēlējos, kaut atrastos Francijā, taču nekur aizbēgt nevarēju. Kamēr gaidīju piebraucam mašīnu, es jutos tā, it kā grasītos pirmo reizi mūžā kāpt uz skatuves, rokas likās kā dzirnavu spārni, kājas kā ar līmi pildītas Temzas liellaivas un galva tik tukša kā pēc lobotomijas operācijas. Tajā mirklī, kad princese izkāpa no mašīnas un es noliecos pār viņas roku, viss mans satraukums izzuda. Es pavadīju pa zoodārzu skaistu, elegantu, ārkārtīgi inteliģentu sievieti, kas bija ieinteresēta un uzdeva negaidītus jautājumus. Es vēlējos, kaut pavadoņi pazustu, jo viņi nervozi šļūkāja un čivināja mums aiz muguras, un vēl jo dedzīgāk ilgojos, kaut nozustu preses pārstāvji, kas mums priekšā pieliekušies klikšķināja aparātus kā prātā jukušu circeņu bars. Domāju, ka šī situācija bija mana posta cēlonis, jo lika man izdarīt vistrakāko no iespējamām kļūmēm.
Mēs tuvojāmies būru rindai, no kuriem vienā tolaik mitinājās krāšņs mandrilu tēviņš, vārdā Friskijs. Viņš bija pilnā plaukumā - šādu apzīmējumu var piemērot vienīgi mandrilam. Friskija deguna pacēlums, deguna gals un lūpas bija koši sarkanas kā tikko nokrāsotas ar lūpu krāsu, katrā deguna pusē vīdēja koša, rudzupuķu zila svītra. Šādi rotāta seja rudi zaļas vilnas un baltas bārdas ielokā kopumā atgādināja mežonīgu juju masku, kādas sastopamas senajās ciltīs, kuru kulinārijas mākā ietilpa kaimiņu pieklājīga pārvēršana cepešos. Friskijs no priekšpuses, ņurdēdams un rādīdams zobus, izskatījās gana iespaidīgs, tomēr pēcpuse, ko viņš strauji pavērsa pret skatītāju, gandrīz vispār nepakļāvās aprakstam. Klāta smalkiem zaļganiem un baltiem matiņiem, tā radīja iespaidu, ka Friskijs būtu apsēdies uz svaigi krāsota, pārlieku patriotiska poda vāka. Dibena ārmala un dzimumorgāni bija rudzupuķu zili, bet vidus - indīgi košā saulrieta sarkanā krāsā. Biju ievērojis, ka visas sievietes, kurām iepriekš tiku izrādījis zoodārzu, Friskija dibena cēlums iespaidoja vairāk nekā priekšpuse, un attiecīgi izstrādājis muļķīgu paradumu, kuru idiotiskā kārtā liku lietā ari šoreiz. Kad mēs pienācām būrim klāt, Friskijs noņurdējās un apsviedās pret mums ar savu saulrieta dibengalu.
- Brīnišķīgs dzīvnieks, kundze, - es teicu princesei. - Vai nebūtu daiļi, ja jūsu pēcpuse būtu tikpat koša?
Saklausīju, kā svītai aizmugurē aizcērtas elpa un izlaužas pāris izmisīgu pīkstienu, kādus varētu izdvest mirstošas lauku peles. Es dziļā izmisumā sapratu, ko esmu izrunājies aplam. Princese rūpīgi nopētīja Friskija anatomiju.
- Nē, - viņa pārliecināti atteica, - nedomāju vis.
Mēs gājām tālāk.
Kad princese bija aizgājusi, es izdzēru vairākus prāvus mēriņus, lai nomierinātos, un aptvēru, ka esmu (joprojām lietojot piemēru no dzīvnieku pasaules) no zīda somiņas uztaisījis cūkas ausi. Biju nodomājis lūgt princesi kļūt par mūsu patronesi, bet kādas man tagad bija izredzes? Kura princese, būdama pie pilna prāta, nopietni apsvērtu šādu priekšlikumu, ja organizācijas vadītājs apvaicājies, vai viņai netiktos savas gluži piemērotās ķermeņa daļas vietā redzēt mandrila pēcpusi? Atvainošanās nelīdzētu, kas darīts - padarīts.
Pēc vairākām nedēļām, pārējo uzmundrināts, es uzrakstīju princesei vēstuli un lūdzu kļūt par zoodārza patronesi. Man par neticību un prieku viņa piekrita. Neesmu pārliecināts, kāda tieši šajā lietā bijusi Friskija loma, bet es viņam kā pateicības dāvanu pasniedzu kārbiņu Smarties, kuru kliedzošās krāsas tik ļoti atgādināja viņu pašu.