Bērni visā pasaulē labprāt lasa grāmatas par indiāņiem. Pirms gadiem piecdesmit viņu interese par indiāņiem bija vēl lielāka. Tā laika paaudzei vēl bija dzīvā atmiņā vīrišķīgās tautas cīņa par savu brīvību, un jaunie lasītāji, kā vienmēr jūtīgi pret jebkuru pārinodarījumu, ar sirdi un dvēseli bija indiāņu pusē, kurus apspieda baltie.
Kopš 19. gs. sākuma — Fenimora Kupera un Maina Rida laikiem — visas pasaules progresīvā literatūra juta līdzi indiāņu ciltīm, kuras arvien vairāk nomāca kolonizatori. Grāmatās par indiāņiem pilnībā atklājās Kupera talants, viņa spalvai pieder slavenā grāmatu sērija «Ad- zeķe» («Zvērkāvis» jeb «Pirmā kara taka», «Pēdējais mohikānis», «Pēddzinis» jeb «Ezers jūrā», «Pionieri» jeb «Pie Suskvehannas iztekas» un «Prērijas»). Romantisko, aizraujošo grāmatu lappusēs bieži pretēji drūmajai īstenībai uzvaru svinēja taisnība. Gaišais, labais allaž piešķīra grāmatai laimīgas beigas, it kā apstiprinot, ka taisnība uzvar vienmēr, ka labais pastāvīgi gūst virsroku pār jauno. Patiesības labā jāsaka — atsevišķos gadījumos indiāņi šinīs nežēlīgajās kaujās izkaroja uzvaras ne vien grāmatu lappusēs, bet arī īstenībā. Tā notika, piemēram, kaujā pie Litlbighorna, vienā no pēdējām ievērojamākajām cīņām, kad vairākas indiāņu ciltis pazīstamā vadoņa un zintnieka Tatankas Jotankas vadībā pilnīgi sakāva ģenerāļa Kus- tera lielu kaujas vienību. Tomēr vāji apbruņotajām, sašķeltajām sīkajām ciltīm bija grūti turēties pretī amerikāņu kolonizatoru labi apbruņotai masai: vīrišķīgā indiāņu tauta tika neatlaidīgi, plānveidīgi izstumta no savu senču dāsnajiem apvidiem uz mazauglīgiem, kalnainiem un tuksnesīgiem Ziemeļamerikas kontinenta apgabaliem. Ļaudis gāja bojā nevienlīdzīgās kaujās, badā un slimībās, nosala sniegā.
Tai pašā laikā literatūra, kuras virzību 19. gs. beigās arvien vairāk nosaka nauda, vienmēr biežāk attēlo indiāņus kā asinskārus mežoņus, kas to vien gaida, lai raidītu savas nāvējošās bultas uz balto cilvēku. 20. gs. sākumā romāni par indiāņiem ar šādu notikumu attēlojumu palielinās, bet, attīstoties kino mākslai, sākas tāda paša rakstura filmu fabrikācija, kurās bruņnieciski cildeni kovboji un skauti allaž gūst virsroku pār «netīrajiem», «ļaunprātīgajiem» indiāņiem. Līdzīga veida literāri ražojumi nostiprināja lasītājos pārliecību, ka vārds «skauts» — izlūks — ir sinonīms godprātīgam cīnītājam par taisnīgumu, un bērnu militārās organizācijas, kas gadsimta sākumā bija saradušās daudzās valstīs, piešķīra saviem biedriem skautu «titulu». Šādas literatūras un filmu varoņi kļuva par paraugu jauniešiem, kam tika ieaudzināta varmācības kāre un apziņa, ka baltā rase ir pārāka.
Līzelote Velskopfa Henriha bija viena no nedaudzajām rakstnieku vidū, kas jau divdesmitajos gados sāka rakstīt savam laikam neparastu, patiesu grāmatu par indiāņiem. Tā bija iecerēta kā reālistisks romāns jaunatnei. Rakstniece bija nodomājusi pastāstīt par dakotu cilts indiāņu likteni.
Šāds nodoms rakstniecei nebija radies nejauši. Tāpat kā visi sava laikmeta bērni, arī viņa aizrautīgi lasīja piedzīvojumu grāmatas par indiāņiem. Tēvs ievēroja meitenes interesi par zemās kvalitātes lasāmvielu. Tas satrauca dziļi izglītoto, humānistiskos principos audzināto cilvēku. Viņš centās piesaistīt meitu nopietnākai, pat zinātniskai literatūrai par indiāņiem un uzņēmās pūles izskaidrot bērnam īsto jēgu par indiāņu problēmām, kas laiku pa laikam tika risinātas laikrakstu un žurnālu slejās. Aizraušanās ar piedzīvojumu romāniem meitenei drīz vien izvērtās nopietnā, dziļā interesē par savdabīgās, atstumtās tautas dzīvi un cīņām. Vienpadsmit gadus vecā meitene, satraukta par to, kā tiek apspiesta indiāņu sacelšanās Meksikā, pat raksta vēstuli tās zemes prezidentam un lūdz nesodīt bargi nelaimīgos, bet dot tiem iespēju strādāt un dzīvot. Četrpadsmit gadu vecumā viņa cieši apņemas būt rakstniece, viņas interese par indiāņu likteni nemazinās. Jau agrā jaunībā viņa paveic pirmos uzmetumus savai nākamajai grāmatai par indiāņiem. «Bet pagāja ilgs laiks, iekams mans sapnis piepildījās,» pēc daudziem gadiem rakstniece stāsta pa radio padomju bērniem. «Es nespēju pat iedomāties, ka man ceļā stāsies divi pasaules kari, inflācija, bezdarbs, fašisms. Beidzot, kad biju jau atmetusi cerību savus nodomus realizēt, tie negaidot piepildījās. Biju jau gandrīz aizmirsusi savus sākotnējos sapņus. Dzīvojām laikā, kad fašisms nomāca tautas, un es nespēju vienaldzīgi uz to noraudzīties. Sāku palīdzēt kara gūstekņiem un ieslodzītajiem koncentrācijas nometnēs. Tas bija jādara slepeni: par to mēdza piespriest nāves sodu, bet es citādi rīkoties nevarēju.»
Līzelote Velskopfa Henriha dzimusi 1901. gadā Minhenē jurista demokrāta ģimenē. 1907. gadā viņa kopā ar vecākiem pāriet uz dzīvi Štutgartē, bet 1913. gadā pārceļas uz Berlīni. 1921. gadā viņa beidza klasisko ģimnāziju un sāka studijas Berlīnes universitātē, kur apguva vēsturi, ekonomijas un filozofijas zinātnes. Vienlaikus viņai vajadzēja domāt arī par naudas pelnīšanu, jo tēvs inflācijas dēļ nebija spējīgs viens uzturēt ģimeni. 1925. gadā viņa beidza universitāti un sāka strādāt par statistiķi. Šajos gados viņa varēja vienīgi sapņot par īstu literāta darbu, jo rakstniecībai atlika tikai īsi laika sprīži, kas bija brīvi no ikdienas rūpēm. Turklāt apstākļos, kad valstī norisa asas politiskas cīņas, viņa nespēja novērsties no problēmām, kas nodarbina prātus dzimtenē, tāpēc rakstīja nevis par indiāņiem, bet par saviem laika biedriem — par vācu inteliģenci. Jau pašā nacionālsociālisma augšanas stadijā Vācijā viņa ar rūgtumu ievēro, ka vācu inteliģences vidū notiek traģiska noslāņošanās — viena inteliģences daļa pakļaujas nacionālsociālistiskai propagandai un, nicinādama visu cilvēcisko, nostājas vienā pulkā ar fašistiskajiem dauzoņām, otra, demokrātiskā, uzticīga humānisma principiem, kaut arī cenšas pretoties uzbrūkošajam fašismam, tomēr nejūtas tik spēcīga, lai atklāti un pilnīgi pieslietos vācu revolucionārās kustības celmlauzim — strādnieku šķirai, Vācijas Komunistiskajai partijai. Šādos apstākļos vācu kapitāls 1933. gadā nodeva varu fašisma rokās. Sākās asiņaina izrēķināšanās ar politiskajiem pretiniekiem, vispirms ar komunistiem un revolucionāri noskaņotiem strādniekiem. Pret inteliģenci, kas vēl joprojām mēģināja cīņai ar fašistisko režīmu izmantot «demokrātiskās brīvības», arī tika pielietotas represijas. Par to tad arī Līzelote Velskopfa Henriha rakstīja savā pirmajā romānā triloģijā «Divi draugi» («Divi draugi», «Ceļi šķiras», «Tikšanās»), kas ieraudzīja dienas gaismu tikai pēc fašisma sakāves.
Otrā pasaules kara gados Līzelote Velskopfa Henriha aktīvi piedalījās nelegālajā antifašistiskajā darbībā. Viņai izdevās saistīties ar biedriem Saksenhauzenas koncentrācijas nometnē, organizēt ieslodzītajiem palīdzību, piegādājot medikamentus, pārtiku, arī literatūru. Viņai izdevās arī nodot nometnē patiesībai atbilstošu informāciju par notikumiem pasaulē. 1944. gadā viņa palīdzēja bēgt no nometnes kādam ieslodzītajam un slēpa viņu līdz 1945. gada 2. maijam, kad Berlīnē ienāca Padomju Armija. Kopš 1945. gada viņa aktīvi piedalās jaunās, demokrātiskās Vācijas tapšanā un līdz 1949. gadam darbojas Vācijas Demokrātiskās Republikas saimniecisko organizāciju vadošajos posteņos.
1949. gadā Vācijas Sociālistiskās Vienības partijas Centrālās Komitejas nodaļa partijas biedrei Līzelotei Vels- kopfai Henrihai dod iespēju atgriezties zinātniskā darbā. Beigusi aspirantūru senajā vēsturē, viņa kopš 1959. gada strādā par pasniedzēju Berlīnes Humbolta universitātē un vēlāk arī vada Senās vēstures katedru. Kopš 1956. gada viņa ir VDR Zinātņu akadēmijas locekle.
Visā šai laikā Līzelote Velskopfa Henriha nepameta arī savu literāro darbību. Jaunā demokrātiskā iekārta deva iespēju viņas grāmatām ieraudzīt dienas gaismu. 1951. gadā iznāca vēl jaunības gados iecerētais romāns «Lielās Lācenes dēli» («Tokejs Ito»). Romānam piešķīra VDR Pirmo literatūras prēmiju par labāko jaunatnes grāmatu un drīz vien tās izdevumu atkārtoja. Vairākās izdevniecībās iznāca nelieli stāsti un stāstu krājumi, viņas raksti parādījās žurnālos, tika publicēti viņas zinātniskie darbi vēsturē. 1953. gadā iznāca romāns «Žans un Juta» — par Vācijas darba jaunatni. 1956. gadā parādījās fašisma gados iesāktais romāns «Divi draugi».
Kaut arī rakstniecei daudz laika prasa zinātniskais darbs, tāpat arī lielā līdzdalība dzimtās zemes pasākumos, viņa joprojām lielu vērību veltī indiāņu tematikai. 1962. gadā nāk klajā «Harka -— virsaiša dēls», grāmata, kas kopā ar agrāk iznākušajiem romāniem «Tops un Harijs» un «Lielās Lācenes dēli» veido triloģiju par indiāņu bruņoto kauju noslēguma posmu, viņiem aizstāvot savas tiesības un brīvību.
«Harka — virsaiša dēls» ir triloģijas pirmā grāmata.
kas stāsta par abu turpmāko romānu varoņa bērnību. Da- koti, par kuriem šeit ir runa, pieder pie «Septiņu cilšu apspriežu ugunskuru» kara apvienības ciltīm, siu grupas indiāņiem. Pie vienas no šīm ciltīm — pie Oglalas cilts pieder arī Lielās Lācenes dzimta, kuras kara virsaitis ir Harkas tēvs — Matotaupa. Iekams kontinentā nebija ieradušies kolonizatori, dakotu ciltis apstrādāja valsts austrumos auglīgās zemes un nodarbojās ar medniecību. Tomēr medniecība nebija galvenā nodarbošanās, jo viņi prata apstrādāt arī zemi. Balto kolonizatoru atspiesti uz rietumiem, uz apgabaliem ar neauglīgu zemi, indiāņi bija spiesti klejot pa prērijām, meklēt un medīt bizoņus. Medības no jauna izvērtās par galveno eksistences līdzekli. Indiāņi iemācījās ķert un pieradināt mežonīgos prēriju zirgus — mustangus, to zirgu pēcnācējus, kurus ieceļotāji bija ieveduši no Eiropas.
Bizoņi! Tagad vienīgi tie nodrošināja indiāņiem iztiku. Dzīvnieku gaļu izmantoja ēdienā tiklab jēlu, kā arī vārītu vai ceptu, no tās gatavoja krājumus gaļas pulvera — pemikāna veidā. No bizoņu ādām indiāņi šuva apģērbu, cēla mājokļus — vigvamus. No bizoņu kauliem darināja ieročus, ikdienā lietojamus priekšmetus.
Tomēr indiāņu padzīšana uz rietumiem nemitējās. Lai arī cik varonīgi viņi turējās, tomēr nespēja pretoties balto iekarotāju spiedienam, kuri tos pārspēja gan skaita, gan ieroču ziņā. Senajiem kontinenta iedzīvotājiem atstāja arvien neauglīgākas zemes. Kad atklājās, ka indiāņu apdzīvotajā teritorijā atrodams zelts un citi derīgi izrakteņi, 19. gs. otrajā pusē viņus sāka padzīt pat no tiem apgabaliem, kas bija viņiem ierādīti un ASV valdības apstiprināti. Turklāt uz prērijām vienlaikus ar zelta meklētājiem un citiem avantūristiem traucās arī baltie bizoņu mednieki.
Mūsdienās vairums ASV indiāņu dzīvo rezervātos — vietās, kur viņi nometināti ar varu.
Rezervātos valda beztiesīgums, nabadzība, bads un anti- sanitāri apstākļi. Bet līdz ar to indiāņu vidū pieaug cīņa par savām tiesībām. Pakļaujoties progresīvās sabiedrības spiedienam, ASV valdība bija spiesta 1970. gadā dot atļauju pirmajam visu indiāņu kongresam.
Mūsu romāns gan stāsta par tālākas pagātnes notikumiem …
Baltie cilvēki arvien vairāk mācas virsū indiāņiem… iet bojā daudzu tūkstošu bizoņu bari… indiāņiem draud bads, — šādos apstākļos aug romāna varonis — mazais Harka. Sadursmēs ar naidīgām ciltīm un baltajiem cilvēkiem tiek nogalināti viņa tuvinieki. Zēns iepazīst krāpšanu un nodevību savas dzimtas vidū, viņš zaudē ticību burvja nemaldīgajam prātam — zaudē ticību cilts ievērojamākam cilvēkam. Un beigās zēns kopā ar tēvu tiek izstumti ārpus savas dzimtas, izdzīti no cilts. Cīņa starp baltajiem cilvēkiem un indiāņiem izraisa konfliktu arī pašu indiāņu vidū, izraisa ne vien sadursmes starp atsevišķām ciltīm, kuras iekarotāji uzrīda citu citai, bet arī nesaprašanos pašas cilts vidū. Harka un viņa tēvs ir šāda konflikta upuri.
Indiāņu pašreizējam stāvoklim Amerikas Savienotajās Valstīs Līzelote Velskopfa Henriha veltījusi savus jaunākos romānus: «Nakts pār prēriju» (1966. g.), «Gaismas atspulgs virs baltajām klintīm» (1967. g.) un «Akmens ar ragiem» (1968. g.). Šis romānu cikls radās rakstnieces ceļojuma rezultātā uz ASV un Kanādu. Jaunā cikla varoņi ir to dakotu pēcnācēji, par kuriem viņa rakstīja agrāk. Šai ciklā mēs sastopam vienu no romāna «Lielās Lācenes dēli» varoņiem. Protams, mūsu gadsimta piecdesmitajos gados tas ir jau ļoti vecs cilvēks, bet tas ir indiānis, kurš jaunības dienās ar ieroci rokās cīnījies pret baltajiem iekarotājiem.
Velskopfas Henrihas romāni, tulkoti daudzās Eiropas , tautu valodās un iznākuši visās sociālistiskajās valstīs. Padomju Savienībā divas reizes iznākusi vācu valodā viņas pasaka «Akmens zēns», ukraiņu valodā izdots romāns «Lielās Lācenes dēli». Pionieru laikrakstos un bērnu žurnālos publicēti saīsinātā veidā romāni: «Harka — virsaiša dēls», «Tops un Harijs», «Lielās Lācenes dēli». Uz Padomju Savienības ekrāniem demonstrēta filma «Lielās Lācenes dēli» pēc tāda paša nosaukuma grāmatas motīviem, filmas veidotāja ir VDR kopā ar Dienvidslāvijas un Čehoslovakijas kinematogrāfistiem.
Ar ko izskaidrojami šo romānu lielie panākumi? Acīm redzot, ne tikai ar tematiku vien, bet arī ar to, kā labad, no kādām pozīcijām tie rakstīti. Vērsdamās pie jaunatnes žurnāla lasītājiem, rakstniece saka:
«Es rakstu par indiāņiem, un man gribētos jums teikt, ka uz to mani pamudinājuši trīs iemesli: dedzīga vēlēšanās apkarot jebkuru netaisnību, vēlēšanās palīdzēt cilvēkiem, kuri vēl šodien cīnās par brīvību, — tas ir bijis mans dzīves saturs kopš bērnības, to saskatīt man palīdzēja tēvs;
tieksme parādīt indiāņu cilšu smago un nežēlīgo vēstu- . res periodu, viņu pretestību iebrucējiem, tikumus, parašas — uz to mani pamudināja mans vēsturnieces, mans zinātniskais darbs;
manas pašas pārdzīvojumi, pašas līdzdalība cīņā — "fašisma valdīšanas laikā, es darīju nelegālu darbu, ik brīdi gaidīdama arestu, nošaušanu, tomēr izmantoju katru iespēju, katru gadījumu, lai palīdzētu cilvēkiem, kurus vajāja, «piedzīvojumi» man bija kļuvuši ikdienišķi, parasti, un es jautāju sev — kā vārdā?»
A. Devels, A. Lomans (Pēc 1970. gada krievu izdevuma)