Ielūkojies teltī, Harka redzēja un dzirdēja vīrus darām kaut ko tādu, ko zēns vēl nekad nebija ne redzējis, ne dzirdējis. No pieciem, apmetnes vīriem, kas ciemojās pie Matotaupas, visdīvaināk uzvedās Vecais Antilope. Viņš stāvēja ieplestām kājām starp ugunskuru un telts sienu un, salīcis uz priekšu, grīļojās. Kuru katru brīdi šķita, ka viņš nupat kritīs. Te viņš pārnesa smagumu uz pirkstgaliem, te uz papēžiem. Turklāt viņš vienā laidā smējās. Viņa smiekli pieskandināja visu telti, un mutes kaktiņos viņam krājās siekalas. Likās, it kā viņš redzētu zemē kaut ko tādu, ko neviens cits neredzēja, viņš rādīja ar pirkstu uz ugunskuru un, smieklos rīstīdamies, atkal un atkal sauca:
— Lācis! Lācis! Tur viņš tup ugunī un silda savas ķepas! Silda ķepas! Vai tad neredzat? — Un tad pēkšņi Vecā Antilopes smiekli apklusa. Balss metās žēlabaina, un beidzot viņš ievaimanājās:
— Silda ķepas, lāčukiņš silda, un jūs gribat tās aprīt, kauna nav, aprīt ķepas lielajam, labajam lācim — vai tad neredzat viņu?
Līdzās Vecajam Antilopēm zemē gulēja vecākais Kraukļa dēls. Viņš gulēja aizvērtām acīm un skaļi krāca. Viņa tēvs — Krauklis patlaban vēma, teltī sāka nelāgi smakot. Viņš pat nekaunējās to darīt uz bizoņādas un negāja laukā, pie strauta! Karavīri šonakt, liekas, bija sajēgu zaudējuši!
— Lācis … labais lācis! — vēl arvien vāvuļoja Vecais Antilope, un pēkšņi sāka, apkārt griezdamies, atmuguriski grīļoties. Viņš zaudēja līdzsvaru, vicināja ar rokām pa gaisu, tad ar lielu blīkšķi krišus iekrita pašā ugunskurā.
Teltī satumsa. Harka dzirdēja, ka tēvs un baltais cilvēks smējās. Vecais Antilope pirmajā brīdī palika apstulbis sēžam mazliet iedubušajā ugunskura vietā. Bet pamazām laikam svelme cauri ādas biksēm un gurnu jostai tika pie ādas, un Vecais Antilope sāka no jauna gausties.
— Es … lācis, labais lācis, ķepas … o! .. . ā! … — un viņš četrrāpus steidzās pamest ugunskura vietu. Tieši tobrīd Krauklim atkal uznāca nelabuma reize un viss šļāciens trāpīja Vecajam Antilopēm pa pakausi.
— Ā-ā! Oi! — iekliedzās Antilope, purinādamies kā suns. — Ko jūs darāt! Smerdeļi gatavie! Seski tādi!
Harka varēja to visu labi redzēt, jo baltais cilvēks no jauna uzpūta uguni. Viss, kas te notika, bija atbaidoši pretīgs un jocīgs, bet Matotaupa un Sarkanmatis par to uzjautrinājās, un tāpēc Harkam novēlās no sirds smagums. Arī viņš savā novērošanas postenī pasmaidīja, noraugoties, kā Vecais Antilope ar noļukušu bikšdibenu un pieķepušiem matiem rāpoja un vienā laidā tērgāja:
— Es lācis . .. lācis . .. labais lācis! Neēdiet labajam lācim nost ķepas. A, jūs smerdeļi, ko jūs man ieķepējāt matos! Aiz manis uguns! Prērija deg! Uguns aprija manas bikses!
Sarkanmatis iepildīja sev no ādas maišeļa, ko turēja līdzās, dzērienu kausā, izdzēra to vienā paņēmienā un sauca:
— Tālāk, turpinām sacensības! Līdz šim es esmu uzvarētājs! Trīs jūsu karavīrus es esmu pievārējis dzeršanā ar vienu pašu kausu burvju dzēriena tā, ka tie guļ gar zemi! Bet es esmu tikai trīs kausus no tā dzēris un neesmu vis vājāks, bet vēl spēcīgāks! Kurš vēl uzdrīkstas ar mani sacensties?
Pieteicās ceturtais un piektais Matotaupas viesis.
— Halloo! — iesaucās Sarkanmatis. — Visi reizē? Lai top!
Viņš ātri trīs reizes pēc kārtas piepildīja kausu, sniedza to abiem karavīriem un pēdējo reizi piepildīja un izdzēra pats.
— Nu? … Vēl vienu? — viņš tad jautāja saviem partneriem. Abi atkal pienāca klāt, bet Harka manīja, ka viņi jau jutās nedroši uz kājām. Viņi dzēra vēlreiz, bet turēja kausu šķībi un dzēra šļakstīdamies un aplieda- mies. Viens no viņiem aizrijās un spļaudījās, otrs klepoja, un Sarkanmatis, kā ari Matotaupa sāka no jauna smieties, kā bija smējušies par Veco Antilopi. Tagad gan Harka ievēroja, ka tēvs un baltais cilvēks smējās katrs citādi. Matotaupas smiekli skanēja jautri, labsirdīgi, kā mēdza smieties labā omā vīri, stāstot jautrus medību piedzīvojumus, vai arī smējās par zaudētājiem sacensībās. Sarkanmatis smējās skaļāk. Viņa smieklos bija dzirdams ari tāds kā nicinājums. Šī nicinājuma pieskaņa aizskāra Harku, jo tas bija baltais cilvēks, kurš uzjautrinājās par
Lāču cilts karavīriem. Taču zēnam nebija laika savas izjūtas pārdomāt un apsvērt, jo abi karavīri, kas pēdējie bija dzēruši, sāka strīdēties, un līdz ar to visa zēna uzmanība bija piesaistīta tiem.
— Draņķa krupis! — klepodams sauca viens. — Tu man uzspļāvi!-
— Turi muti! — kliedza otrs. — Nemelo! Vai dakotu karavīram pieklājas melot?
— Ka tevi maitas putni saknābātu!
— Ko tu rausties un kraties! Aizej uz strautu un paskalo savu miegaino pauri!
— Beidz ķēpt, aizveries!
Tobrīd Vecais Antilope uz visām četrām pierāpoja klāt un sāka berzēt savus pieķepinātos matus gar klepus sagrābtā karotāja bikšu stilbu.
— Ko tu dari! Lai tevi trāpa Pērkonputna bulta!
Tas, kurš bija spļāvis, sāka nevaldāmi smieties.
— Vai tu būsi rāms, ķērcošais maitas purns! — Karavīrs, kuru Vecais Antilope bija notraipījis, iesita smējējam sejā.
Abi sāka kauties. Viņi pārmeta kūleņus un beigās abi palika guļam zemē. Viens apklusa pavisam, otrs vēl kaut ko neskaidru purpināja.
Matotaupa un Sarkanmatis joprojām smējās — un smējās katrs citādi.
— Tā, un nu mēs abi! — sacīja Sarkanmatis virsaitim. — Varu saderēt, Matotaupa, ka tevi šis dzēriens nepie- veiks, tu paliksi tikpat stiprs kā es!
Harku sagrāba bailes. Ja nu tēvs pieņem derības un ar burvja dzērienu iekšās uzvedas tikpat smieklīgi kā šie pieci, kurus burvestības dzēriens no ādas maisa pievārējis… nē, Harka nespēja tālāk domāt. Viņš nespēja vairs tālāk domāt, jo tas, ko tagad vajadzētu iztēloties, bija neiespējams. Tas nevarēja notikt. Nekad nedrīkstēja notikt. Nekad, nemūžam virsaitis Matotaupa nevarēja tā tikt pazemots un kļūt citiem par apsmieklu. Tas nevarētu būt.
— Vai tev ir drosme? — jautāja baltais cilvēks.
Virsaitis iecietīgi pasmaidīja.
— Vai tu par to šaubies?
— Vai tu sacentīsies ar mani?
— Hau, to es darīšu. Es redzēju, ka tu četras reizes izdzēri kausu un esi labā omā. Tu dzersi piekto reizi, es dzeršu pirmo reizi. Tu esi pieradis pie burvestības dzēriena, es neesmu pie tā pieradis. Tas izlīdzinās. Tatad ielej!
Harka varēja no savas paslēptuves daudz, bet ne visu redzēt, kas notiek teltī. Viņam šķita, ka Sarkanmatis nelej kausā no tā paša ādas maišeļa kā līdz šim, bet no cita, taču iespējams arī, ka tā bija vienīgi maldīšanās, un Harkas domas pārāk ilgi nekavējās pie šī jautājuma. Viņš drīz vien atkal aizmirsa paviršo vērojumu, jo viņa uzmanību saistīja citi notikumi. Sarkanmatis nupat sniedza virsaitim pilnu kausu, un Matotaupa izdzēra to vienā paņēmienā sausu, nepamirkšķinot ne aci.
Iztukšojis kausu, Matotaupa sniedza to Sarkanmatim atpakaļ, tas piepildīja kausu no jauna un tāpat iztukšoja vienā paņēmienā. Tad abi, saprātīgi un lēnīgi pasmaidīdami, saskatījās.
— Vēl vienu? — vaicāja Sarkanmatis.
— Vēl vienu! — pieprasīja virsaitis. — Tavs miniwa- ken garšo neparasti, bet tas ir vēss un atspirdzinošs, it kā nupat pasmelts no avota.
— Tu esi spēcīgs vīrs, Matotaupa. Tas, ko tavi karavīri un tu esat dzēruši, ir kaut kas vairāk nekā avota ūdens. Šos tavus karavīrus, kas te gulšņā, spļauj, krekšķina un krāc, jūsu avota ūdens nebūtu pievārējis!
— Protams, ka ne. Tava ūdens noslēpums, šķiet, ir pavisam mīklains noslēpums!
— Tā tas ir, virsaiti!
Matotaupa un Sarkanmatis dzēra otrreiz, un tad abi smējās — virsaitis kā parasti savā laipni valdzinošā veidā un viņa pretimsēdētājs dziļi apmierinātiem, dobjiem smiekliem.
— Mēs esam uzvarētāji! — sacīja Sarkanmatis. — Gan tu redzēsi, virsaiti, ka dzēriens tev ne vien neko nekaitēs, bet rīt tu jutīsies divtik spēcīgs!
— Hau, labi. Es mācīšos šaut ar pērkondzelzi, un rīt medību svētkos mēs visi izmēģināsim mūsu spēkus pie tava mirimakenl
Matotaupa sameklēja šauteni, un baltais cilvēks viņam rūpīgi vēl un vēlreiz izskaidroja, kā tā lietojama,
Harka jutās laimīgs.
Cetāna un Sproggalvja aizdomas nu izrādījās pilnīgi nepamatotas. Sarkanmatainā vīra minmaken nebija nekāda inde. Sarkanmatis bija runājis taisnību. Šis ūdens atšķīra vārgos no spēcīgajiem. Sarkanmatis, meistaršāvējs, un Matotaupa, lielais lāču mednieks, piederēja pie spēcīgajiem, kas spēja noslēpumaino dzērienu lietot pēc patikas. Viņi ar to vēl tikai pieņēmās spēkā.
Vecais Antilope un pārējie karavīri turpretī bija nožēlojami vārguļi, un Harkam bija žēl Untšidas un Uino- nas, kam nākošajā rītā vajadzēs uzkopt telti.
Zēns pameta savu paslēptuvi. Viņš piecēlās un jutās pavisam brīvi. Nepaklausība tēva rīkojumam nešķita kaut kas ļauns, jo viņš bija šādi dabūjis zināt kaut ko labu un varēja tagad Šonkas apmelojumus droši un pārliecinoši atspēkot. Viņš bija slepus bijis klāt un redzējis tēva uzvaru, kā arī dzirdējis atklāto sarkanmatainā meistar- šāvēja valodu, un tagad, atceroties, kā Vecais Antilope bija iesēdies ugunskurā un pēc tam noberzējis pieķepinā- tos matus pie otra karavīra biksēm, Harkam atkal sanāca smiekli.
Pie debesīm vēl mirgoja zvaigznes, naksnīgais vējš rotājās arī ap trofeju kārti pie burvja vigvama, kur bija pakārta pani pērkondzelzs. Harka aplūkoja veco ieroci bez nožēlas. Viņam tagad piederēja labāks, un nākošajā rītā viņš sāks ar to vingrināties šaušanā.
Matotaupa un Tatanka Jotanka dabūs redzēt, kā dakotu zēns prot ar burvju ieroci ne vien šaut, bet arī trāpīt mērķī.
Harka aizgāja pie zirgiem, apsveicinājās ar savu bizoņ- zirgu un tad lēnā solī devās atpakaļ uz Četāna telti. Zēns jutās mierīgs un apmierināts, tas, ko viņš bija darījis, viņam likās tagad tik ļoti pats par sevi saprotams, ka nenāca pat prātā slepus zagties atpakaļ. Viņš iespraucās pa spraugu teltī, kā to bija darījis ik dienas, devās uz savu guļvietu un, pagalam noguris, bet vēl joprojām smaidīdams, ievīstījās segā. Saīgums pret Četānu un Sproggalvi bija pagaisis bez miņas.
Viņš tikai priecājās, ka, draugiem redzot, varēs kopā ar tēvu darboties ar savu pērkondzelzi. Arī Četānam un Sproggalvim viņš iedos pāris reižu izšaut, kā to bija apsolījis. Viņiem būs kauns par savām nepamatotajām aizdomām, bet Harka neliks viņiem to manīt. Šonka, protams, nedabūs ieroci ne pataustīt.
Zēns aizmiga un gulēja neparasti ciešā miegā. Arī tad, kad viņa apziņa sāka pamazām mosties, viņš vēl nevēra acis vaļā. Palēnām doma pēc domas audās atmiņā -— lāču medības, pērkondzelzs, Vecais Antilope, iesēdies ar
dibenu ugunskurā, sarkanmatainais meistaršāvējs, gaidāmie medību svētki — tad Harkam radās sajūta, it kā viņu kāds cieši uzlūkotu.
Viņš atvēra acis.
Līdzās guļvietai stāvēja Tatanka Jotanka.
Harka apmulsa. Bet neatlaidīgie vingrinājumi lika trenētajam augumam gandrīz neapzinīgi reaģēt uz katru pārsteigumu, vienalga, miegā vai nomodā. Atmetis segu, zēns pielēca kājās, turēdams rokā šauteni, kas bija gulējusi līdzās.
Tā klusēdams viņš stāvēja pretī dižajam zintniekam un virsaitim. Zēns viņā uzmanīgi pavērās un mēģināja valdonīgā vīra acīs izlasīt, kas noticis. Taču Tatankas Jotankas sejas izteiksme palika nemainīga un nepieejama kā maska. Viņš ilgi nebilda ne vārda.
Viņš vispār nekā neteica. Viņš tikai uzlūkoja zēnu, tāpat kā zēns lūkojās viņā. Harka nespēja pats sevi redzēt, bet Tatanka Jotanka redzēja viņu. Zēns bija savam vecumam liels, slaiks, spēcīgs. Šai ziņā viņš gandrīz nemaz neatšķīrās 110 citiem sava vecuma zēniem. Uzmanību saistīja piere, acis un mute, saistīja drosmīgā, apņēmīgā izteiksme un veselais saprāts, nojaušams ik sejas vaibstā.
Tatanka Jotanka bija pusē pievēris acis. Viņš tiecās iepazīt zēnu, bet nevēlējās atklāt sevi. Taču, jo vairāk ieilga klusums, jo skaidrāk Harka noprata, ka Tatankas Jotankas acis cenšas viņā slepus iespiesties, un tad arī Harka ierāvās sevī un vairs nelūkojās Tatankam Jotan- kam acīs, bet uz viņa muti, uz plānajām, sakniebtajām lūpām; pamanījis noraustāmies mazliet nokarenos lūpu kaktiņus, Harka noprata, ka dižais zintnieks nav atnācis, lai pavēstītu zēnam kaut ko iepriecinošu vai ari lai parādītu jaunajam lāču medniekam godu.
Un tomēr Tatankam Jotankam bija mugurā svētku drānas. Bagātīgi un krāšņi izšuvumi greznoja svārku plecus un krūtis. Indiāņi mēdza dzeloņcūku garos sarus krāsot ar dabā iegūtām krāsām un tad tos uzšūt apģērbam. Uz kreisā pleca lielajam burvim bija uzmesta ādas sega, izrotāta ar viņa varoņdarbu attēlojumiem. Galvā viņam bija ērgļu spalvu vainags, izrotāts ar baltu sermuļādu.
Smagajā, ilgstošajā klusumā Harkas satraukums auga augumā. Viņš jau noprata, ka teltī bez Tatankas Jotankas un viņa paša vairs neviena nav. Nebija ne Četāna, ne Sproggalvja, acīm redzot, arī Četāna māte un vecmāmiņa
bija no vigvama izgājušas laukā. Nekur nebija manāma Uinona.
Sieviešu un bērnu guļamsegas bija saliktas kopā, guļvietas nobīdītas pie malas.
Kad tas bija noticis? Kāpēc Harka nebija nekā manījis?
Vai viņš būtu tik ilgi un cieši gulējis?
Un kas tagad dižajam zintniekam bija vajadzīgs? Jo ilgāk Totanka Jotanka klusēja, jo nemierīgāks un nedrošāks kļuva Harka. Vienīgais, kas šinī neizprotamajā situācijā piešķīra drošības sajūtu, bija viņa divstobrene, ko, piele- cot kājās, viņš bija pakampis kopā ar nedaudz munīcijas.
Teltī valdīja krēsla, jo ieeja bija aizvērta un tikai telts vidū zem pelniem kvēloja ogles. Laukā bija sadzirdams troksnis. Harka to tikai tagad uztvēra, jo visu laiku viņa domas saistīja vienīgi lielā burvja neparastā ierašanās un klusu ciešana. Bet nu viņš sadzirdēja skaļus saucienus, līksmu sasaukšanos, smieklus, daudzu kāju dipoņu, skrienot pa zālāju. Tie bija apmetnes ļaudis, kas gatavojās lielajiem medību svētkiem, priecājās par gaidāmajām nepieredzētām šaušanas sacensībām, par cepeti, dziesmām un dejām. Harka dzirdēja dzidrās Jauno Suņu un spēcīgās Sarkano Spalvu balsis, viņam šķita, ka sadzird Četāna un Sproggalvja sasaukšanos, un viņš nejutās vairs gluži viens ar Tatanku Jotanku šai dīvainajā un nomācošajā vientulībā, visa apmetne bija ap viņu, telts sienas bija šķērslis vienīgi acīm, nevis ausīm, nevis visu kopīgajam priekam par gaidāmajiem svētkiem. Kaut arī Harka nevarēja redzēt tēvu, karavīrus, balto cilvēku, savus draugus un rotaļu biedrus, taču iztēlē viņi bija tepat, acu priekšā; visiem bija mugurā svētku drānas, visi bija jau nomazgājušies, ieziedušies, sasukājušies, matus sapinuši no jauna, pieres saitē sasprauduši spalvas tā, kā tas ikvienam pienācās. Vīri, puiši un zēni pārbaudīja lokus un bultas, ar kuriem grasījās piedalīties šaušanas sacensībās; sievietes un meitenes, nostājušās telšu priekšā, nepalaidīs garām, krietni nepazobojušas, nevienu sliktu šāvēju.
Bet Harka bija aizgulējies, un, to iedomājoties, zēns tumši piesarka. Viņš nebija pat pamodies, kad visi citi jau izgājuši laukā no telts. Četānam un Sproggalvim būs par ko smieties, varbūt pat viņš dabūs jaunu iesauku; «Miega pūznis». Visa apmetne jau bija kājās. Cienījamais vigvamu viesis, ievērojamākais dakotu cilšu zintnieks jau bija paguvis ietērpties svētku drānās. Harka turpretim stāvēja te — līdzās savai guļvietai nemazgājies, nesukājies, pat neapģērbies, vienīgi vēl bija paguvis paķert savu šauteni.
Uri pēkšņi zēns attapās, ka viņam taču nav tīra sirdsapziņa. Viņš bija naktī izzadzies laukā, lai slepus noskatītos to, ko skatīties bija aizliegts. Viņš bija redzējis karavīrus dzeram burvju dzērienu un uzvedamies kā nelgas. Tatanka Jotanka bija izcils zintnieks! Ja viņš bija liels zintnieks, noslēpumu zinātājs, tad viņam vajadzēja arī naktī cauri telšu sienām saredzēt, ka Harka nav bijis paklausīgs.
Zēns viegli nodrebēja. Varbūt nu viņš vairs nedrīkstēs piedalīties medību svētkos.' Varbūt sagaidāms vēl kaut kas ļaunāks, kaut kas briesmīgs. Bija jau piedzīvots, ka cilvēki, kas pretēji aizliegumam noskatījušies kādu noslēpumu, tikuši nogalināti.
Tatanka Jotanka joprojām klusēja. Kā tas bija iespējams, ka tik ievērojams zintnieks veltīja tik daudz laika zēnam? Kas varēja būt tik nozīmīgs, kas Tatanku Jotanku joprojām turēja kā sasaistītu tai pašā vietā?
Harka nekustējās. Viņš nepakustināja vairs pat ne acu plakstiņus. Bet uz deniņiem izspiedās pirmās sviedru lāsītes.
Tatanka Jotanka pamāja, pamāja viegli, it kā nejauši, ar vienu pirkstu, tās pašas labās rokas pirkstu, kura saturēja ap pleciem apņemto ādas segu. Mājiens nozīmēja — nāc!
Zēns paklausīja. Tāds, kā bija stāvējis, ar šauteni rokā, miegā sajauktiem matiem, neapģērbies, viņš izgāja no telts un gāja tālāk līdzās Tatankam Jotankam. Viņš neskatījās apkārt, negribēja nevienu redzēt, un tie, kas viņu redzēja, apklusa arī tad, ja vēl nupat bija skaļi tērzējuši un smējušies.
Tatanka Jotanka veda zēnu pāri apmetnes laukumam. Harka pazina ceļu, pa kuru viņi gāja, pēc zemes, pēc taciņas zālē, pēc cieši nomīdītajām smiltīm un māliem, pēc pēdām.
Lielais zintnieks pavēra spraugu kādā vigvamā. Tas bija Havandšitas vigvams, kur pie ieejas uz trofeju mieta karājās pani pērkondzelzs. Zēns iegāja līdzi teltī. Viņš negribēja lūkoties apkārt, tomēr to darīja, it kā viņu kāds uz to piespiestu.
Ari šī telts bija tukša. Havandšitas te nebija.
Tatanka Jotanka norādīja zēnam apsēsties, un Harka paklausīja. Tad lielais burvis parādīja ar zīmēm, lai Harka paliek sēžam, lai nekustas un nerunā.
Zēns pārvērtās par akmens tēlu.
Tatanka Jotanka pagriezās un izgāja no telts.
Harka palika viens.
Viņš nekustējās. Viņš sēdēja, pavilcis zem sevis kājas, tuvu pie ugunskura vietas, kur vēl tikai bija manāmi pelni. Šauteni viņš bija pārlicis šķērsām pāri ceļgaliem.
Vigvamā iespīdēja tik daudz gaismas, ka Harka spēja saskatīt, kas atrodas visapkārt. Zeme bija noklāta ar segām. No telts kārtīm nokarājās dīvaini priekšmeti: čūsku un zvēru ādas, kaltēti krupji, bungas, maskas un kapuces. Harka bija veco burvi ne vienreiz vien redzējis šādi ietērpušos dejojam savas garu saucēju dejas. Jau agrā bērnībā zēni un meitenes tika biedēti ar burvi un viņa varu. Harkam pastiprinājās sajūta, ka viņam draud briesmas.
Līksmā kņada laukā bija aprimusi, bet līdz burvja teltij no apmetnes laukuma vēl atskanēja daudzi apslāpēti trokšņi. Viņš dzirdēja balsis, bet vārdus nespēja saprast. Viņš sasprindzināja dzirdi, vai nesaklausīs tēva balsi, kāda karavīra vai tā baltā cilvēka balsi, kurš bija dāvājis pērkondzelzis un brīnUmdzērienu. Bet nebija dzirdams vairs neviens skaļāk izrunāts vārds, ne kāda saprotama izsaukšanās. Tikai neskaidra balsu murdoņa uzplūda un atplūda kā ūdens, ko vējš dzenā šurp un turp.
Harka lauzīja galvu, kas gan vīriem, puišiem un zēniem būtu klusiņām apspriežams. Ar rīta gaismu bija laikam atklājies Vecā Antilopes, Kraukļa un pārējo virsaiša viesu kauns. Tas, kas naktī bija norisinājies tēva vigvamā, Harkam nu vairs nelikās jocīgs. Viņš pats patlaban jutās nelāgi un saspringts, tāpēc uzskatīja burvestības ūdens pieveikto karavīru uzvedību tikai par nožēlojamu un nicināmu. Droši vien ļaudis sačukstējās patlaban par to un Harku tāpēc tur burvja teltī sagūstītu, ka viņš visu redzējis. Harka pēkšņi jutās pārliecināts, ka Tčitanka Jotanka zina par zēna naksnīgo izlūkgājienu.
Jo ilgāk Harka palika nekustīgi viens sēžam burvja teltī, jo spēcīgāk viņā modās bažas, ka abi zintnieki nosodīs virsaiti Matotaupu un sarkanmataino balto, jo tie ļāvuši apsmieklam piecus Lāču cilts karavīrus. Šīs bažas sākumā uzradās Harkas apziņā nemanāmi, kā apslēpta baiļu sajūta, kā pazemē lodājošs kurmis, tad pamazām bailes iezagās viņa pārdomās, tāpat kā pēc ilgas rakšanās kurmis paceļ zemi un parādās augšpusē. Pēc pagājušo mēnešu notikumiem Harkam bija pret Havandšitu radusies neuzticība, kas biedēja zēnu pašu. Tagad vēl pievienojās neskaidrs priekšstats, ka vecajam burvim ir kaut kas nelāgs padomā, un viss, ko bija teikuši Tāllidojuma Putns Dzeltenbārdis un Garais Šķēps, saplūda priekšstatā par veco burvi kā par ļaunu un bīstamu garu pretstatā gaišajam un diženajam Matotaupas karotāja tēlam.
Tatankam Jotankam šai redzējumā nebija vietas. Par viņu Harka bija spējīgs domāt vienīgi ar cieņu. Arī Sar- kanmatim šai ainā, kas šķita līdzīga nomodā redzētam sapnim, nebija vietas. Var būt, ka baltais cilvēks stāvēja līdzās Harkam, lai kopā vērotu …
Zēns satvēra cieši ar abām rokām šauteni. Tas bija ierocis. Lielisks ierocis. Tas nebija ne burvestība, ne gars — ne ļauns, ne labvēlīgs. Tāllidojuma Putns Dzeltenbārdis bija viņam paskaidrojis, ka veiklam baltam cilvēkam ir pa spēkam izgatavot šādu ieroci.
Harka sarunājās pats ar sevi.
— Tev tagad jābūt mierīgam un jāredz un jādzird viss, ko tev kā gūsteknim burvja teltī iespējams dzirdēt un redzēt. Viss, ko tu būsi novērojis, tev labi un skaidru galvu jāapdomā. Hau.
Kopš šī brīža Harka atmeta visas iedomas un nojausmas kā nebijušas. Viņš iegāja sevī, iegāja nogaidošajā rāmajā mierā, kādā mednieks mēdz uzglūnēt medījumam. Harkas medījums šobrīd bija viss, kas norisinājās viņa apziņas lokā. To viņš nedrīkstēja palaist garām, uz to, ja būs nepieciešams, vajadzēs ātri atsaukties.
Harka pielādēja šauteni.
Trokšņi laukā noslāpa. Šķita, ka tā. pati klusēšana, ar kādu Tatanka Jotanka bija iegājis pie zēna, tagad pārņēmusi visu apmetni. Harka sasprindzināja dzirdi, viņš ieklausījās jebkurā visniecīgākajā gaisa virmojumā un uztvēra kaut ko nenosakāmu … Tā nebija cilvēka balss, kas ielauzās līdz šejienei. Iespējams, ka tās bija bungas, viegla bungošana, skaņa bija tikko sadzirdama. Harkam radās iespaids, ka apmetnes ļaudis staigāja šurp un turp, ka viņi sakārtojās un pārkārtojās vai arī pēc kārtas devās kaut kur un tad atkal no turienes prom, taču pārliecināties par to viņam nebija iespējams. Mokasīnos apautās kājas spēra vieglus, tikko dzirdamus soļus.
Zēns pētīja gaismas starus, kas, iespraukušies pa dūmu atveri un pa spraugu telts ieejā, gūlās uz zemes. Bija rīts, un līdz pusdienlaikam droši vien vēl atlika vairākas stundas.
Zēns izvēlējās novērojumam kādu gaismas plankumu. Pēc tā, kā šis plankums pārvietotos, viņš bija nodomājis noteikt notecējušo stundu skaitu. Vieglā skaņa, ko, liekas, bija izraisījušas bungas, apklusa. Klusums tagad laukā bija pilnīgs. Pagāja stundas divas, bet, šķiet, nenotika gluži nekas.
Bet tad pacēlās kāda balss. Tā sasniedza Harkas ausis, taču telts segas uztvēra un noslāpēja skaņu viļņus, tāpēc Harka nespēja izteiktos vārdus saprast. Tā bija svešāda balss. Var būt, ka runātājs bija Tatanka Jotanka. Nevarēja būt, ka viņš stāvētu apmetnes laukumā, jo tad zēns būtu balsi skaidrāk uztvēris. Balss skanēja apslāpēti, tik ļoti apslāpēti, ka Harka nodomāja — runātājam vajadzētu stāvēt kādā teltī. Taču runātājs, jādomā, runāja skaļi un skaidri, citādi Harka vispār nebūtu nekā dzirdējis.
Zēns iedomājās, ka Tatanka Jotanka stāvēja un runāja virsaiša Matotaupas teltī. Kad balss apklusa, no jauna iestājās klusums, bet tas ilga tikai vienu īsu mirkli. Tad sasprindzināto klusumu pāršķēla kliedziens. Harka sarāvās un satvēra ieroci ciešāk, jo kliedzējs bija Matotaupa, to virsaiša dēls pazina.
Atskanēja vēl viens kliedziens, tik spalgs un satraukts, ka zēns pat saprata kādu vārdu: «… nav tiesa! Nav tiesa!»
Nav tiesa! Šis vienīgais vārds un veids, kādā tas tika izkliegts, pateica Harkam pietiekami daudz. Tas bija tēvs, kurš tika šai runā apvainots. Apvainojums laikam bija drausmīgs. Bet tas, ko runātājs sacīja, nebija taisnība. Tie bija meli. Meli.
Harka noprata vēl vairāk. Vienā rāvienā viņam viss kļuva skaidrs. Tatanka Jotanka, paņemdams zēnu no Četāna telts un atvezdams uz burvja vigvamu, jau zināja, kas gaidāms, viņam jau vajadzēja zināt, ka apvainos Matotaupu, viņam jau vajadzēja zināt, ka Harka naktī bijis pie tēva telts un redzējis, ka Matotaupam bijis pietiekami spēka noturēties pretī apvārdotajam ūdenim, — un tāpēc, ka Harka to visu zināja, viņš bija Harku atvedis Havan- dšitas vigvamā, Harku — vienīgo, kurš varēja liecināt tēvam par labu.
Zēns atkal tikpat kā redzēja sev līdzās stāvam Tatanku Jotanku. Vai lielais zintnieks pats būtu melis?
Tas nevarēja būt.
Nē, tas nevarēja būt.
Bet kurš būtu Tatankam Jotankam samelojis? .
Havandšita?
Havandšita?!
Tas noskaidrosies, tam jānoskaidrojas.
Harka pēc pirmā izsauciena un tam sekojošās iekliegšanās vairs tēva balsi nedzirdēja. Bet viņš no jauna dzirdēja apslāpēto balsi,, ko uzskatīja par Tatankas Jotankas balsi. Laukā, telts priekšā, sacēlās murdoņa, kas, likās, pauda izbailes un dusmas, biedēja un draudēja. Murdoņa te uzplūda, te atplūda. Atsevišķas balsis zēns vairs nespēja atšķirt.
Ko lai dara? Pielēkt kājās, izmesties ar pielādēto šauteni laukā, izšaut gaisā, lai pievērstu sev visu ļaužu uzmanību, un tad skaļi izkliegt, ko naktī redzējis? Lai visi zina, ka tēvs ir bez vainas, lai tēvs zina, ka Harka nemūžam neticēs meliem, neticēs tiem, kas nomelno tēvu?
Tas bija brīdis, kad Harkas smadzenes, drudžaini strādādamas,. deva pavēli kustību nerviem darboties, brīdis, kad kāju muskuļi dzirās traukties… te pavērās telts, ieejas sprauga un, Šonkas pavadīts, ienāca Havandšita.
Nebija vairs Harkas varā, ja viņš to arī gribētu, atsaukt saviem nerviem, muskuļiem un dzīslām doto pavēli. Viņš nesēdēja vairs rāmi, kā tas viņam bija pavēlēts, viņš stāvēja ienācējiem taisni izslējies pretī ar pielādēto šauteni rokā.
Havandšita un Šonka sastomījās, arī viņi palika stāvam. Aiz abiem aizkrita telts sega.
Havandšita nenolaida acis no zēna.
Harka neskatījās uz Havandšitu. Viņš vēroja Šonku, Visa puiša stāja pauda izsmieklu. Viņš stāvēja, nedaudz iepletis kājas, mute, kaut cieši sakniebtām lūpām, pletās plata, acis, glūnīgi samiegtas, dzalkstīja. Galva bija pieliekta kā vērsim pirms uzbrukuma.
— Atdod pērkondzelzi Šonkam! — pavēlēja vecais burvis Matotaupas dēlam. Harka nepakustējās. Viņš cieši lūkojās uz Šonku un, notvēris tā skatienu, vairs nelaida vaļā.
— Panāc šurp! — teica Harka savam vecajam pretiniekam tik mierīgā balsī, ka tā pauda daudz vairāk nekā jebkura nemiera izpausme.
Šonka vilcinājās, viņš, liekas, gaidīja turpmākos Havandšitas norādījumus, bet tad uzvarēja kauns — varētu vēl nodomāt, ka viņš nobijies no puišeļa. Viņš pēkšņi pielēca klāt, lai izrautu Harkam šauteni no rokām.
Harka, šķietami paklausot burvja pavēlei, grasījās to Šonkam sniegt, bet tai pašā brīdī viņš nospieda gaili, un teltī norībēja divi šāvieni, tā ka Šonka, tikpat kā sitiena trāpīts, atsprāga atpakaļ. Harka iekliegdamies, cieši satvēris ieroci un munīciju, izmetās no telts laukā.
Te, pēdējo stundu notikumu satraukts, stāvēja pūlis cilvēku, kaut arī ārēji tie likās mierīgi un daudz nerunāja. Viņu sejās atspoguļojās neizpratne, izbailes, šausmas par šāvieniem burvja vigvamā. Šai brīdī viņi likās visi kā triekas ķerti, un Harka, neviena neaizkavēts, izskrēja viņu vidū cauri uz sava tēva vigvamu.
Kas gan nebija viss noticis kopš iepriekšējā vakara, kad viņš, paklausot tēvam, bija no turienes izgājis?
Harka iebrāzās vigvamā, bet, tiklīdz segas malas aiz viņa atkal sakļāvās, palika stāvam uz vietas. Tikko uzmetis acis, viņš aptvēra, kas te atklājas.
Uguns lāktījās, bet liesmas nesnaigstījās ne ap katlu, ne iesmu. Nebija redzama neviena sieviete, ne meitene.
Līdzās ugunskuram stāvēja Matotaupa. Viņam bija mugurā tas pats apģērbs kā naktī, kad Harka bija viņu-viltojis. Viņa seja bija nāves bālumā. Brūnā āda likās pelēka. Ieplestajās acīs dega neatbildēti jautājumi un vārdos neizsakāms sašutums. Uz grīdas pie viņa kājām gulēja sagriezti mašas saišķi. Virsaiša roku locītavās vēl bija redzamas satūkuma un iespieduma pēdas, ko bija atstājušas saites.
Virsaiša krūtis cilāja dziļa un aprauta elpa.
Iepretī Matotaupam stāvēja Tatanka Jotanka un vēl daži karavīri. Gausi, pavisam gausi lielais burvju zintnieks pagrieza galvu un uzlūkoja Harku. Tas bija tas brīdis, kad Harka, tikko spēris kāju vigvamā, jau sastinga uz vietas. Tēvs, liekas, vēl nemaz nebija viņu redzējis un pazinis. Viņš vēl joprojām atradās pilnīgi tā notikuma varā, kas šobrīd bija teltī norisinājies.
Bet, kad Tatanka Jotanka vēl arvien raudzījās uz telts ieeju, arī Lāču cilts virsaitis beidzot atskatījās un
ieraudzīja savu dēlu ar pērkondzelzi rokā. Nevienam teltī nevarēja būt ne mazāko šaubu, ka Harka bija tas, kurš burvja vigvamā šāvis.
Tatanka Jotanka tuvojās zēnam. Harka centās vienlaikus novērot lielo burvi un savu tēvu. Nedaudzajos mirkļos, kas pagāja, Tatankam Jotankam pasperot piecus soļus, Harka centās izprast, kas tagad sagaidāms vai arī kas viņam būtu darāms, lai tēvs palīdzētu viņam vai arī viņš varētu palīdzēt tēvam. Matotaupa klusēdams uzlūkoja dēlu, bet tik izjusti, ka šis skatiens Harku aizgrāba līdz sirds dziļumiem. Neko Harka nedarīs un neteiks, kas būtu vērsts pret tēvu, neko nedarīs, kas viņam nāktu par ļaunu. Nemūžam viņš nedarītu tādu kauna darbu un neļautu sevi piespiest pamest tēvu.
Tatanka Jotanka palika stāvam iepretī Harkam.
— Es liku tevi pasaukt, Harka Kramakmen Lāču Medniek, — viņš sacīja. —•. Kāpēc tu šāvi, iekams nāci?
Harka mazliet atelpoja.
— Tatanka Jotanka! Neviena mēle nav man nodevusi tavus vārdus. Es nezināju, ka tu esi licis mani saukt. Havandšita tikai pavēlēja man atdot manu pērkondzelzi Šonkam.
Pār lielā burvju zintnieka seju pārlaidās ēna, tās nozīme nebija izprotama. No Harkas vārdiem viņam vajadzēja nojaust, ka zēns nav vis te ieradies, paklausot tagad izteiktajam norādījumam, bet pretēji iepriekš dotajam rīkojumam. Bet viņš laikam bija arī sapratis, ka Havandšita un Šonka nebija zēnam pateikuši to, ko viņš bija licis pateikt.
— Tu nu esi te, — sacīja Tatanka. — Savu pērkondzelzi vari paturēt. Tavs tēvs tev pats pateiks, ka tas nav jāvērš ne pret vienu Lāču cilts vīru. Sanāks padome un izlems tava tēva likteni. Kamēr tas nav noticis, tu atgriezīsies Havandšitas vigvamā. Pēc tam kad karavīri un vecajie būs savu vārdu teikuši, tu dabūsi zināt lēmumu.
Harka uzlūkoja tēvu.
— Ej un dari, kā tev lika, — sacīja Matotaupa, ar grūtībām veldams katru vārdu. — Es neesmu vainīgs, vai saproti? Vecajie un karavīri man ticēs …
— Jā, tēvs.
Harkam bija grūti iziet no telts laukā. Ar visu savas sirdsdegsmes mīlestību, dziļāko cieņu, ar savu uzticēšanos, ar visu savu sašutumu par pretiniekiem un apmelotājiem viņš vēl vienu mirkli krampjaini pietvērās tēva tēlam. Tēvam, kas bijis sasaistīts un nu te stāvēja bāls kā nāve.
Spēji izšķīries, Harka, kaklam aizžņaudzoties, pagriezās un, joprojām turēdams rokā divstobreni, izgāja no telts.
Izgājis ārā, Harka neatskatījās, viņš gāja taisni, nepa- gausinot soli, uz Havandšitas telti. Tur viņš apsēdās līdzās ugunskuram, tieši tai pašā vietā, kur bija sēdējis iepriekš, un atkal nolika ieroci pāri ceļgaliem, bet munīciju turpat pa tvērienam. Havandšitam redzot, viņš pielādēja abus stobrus. Šonkas teltī nebija.
Harka gaidīja. Viņu tagad nodarbināja tikai vienas domas — kā palīdzēt tēvam. Viņš bija gatavs tēva labā darīt visu, kas vien būtu viņa spēkos.
No āra neatskanēja nekas tāds, kas liecinātu, ka norisinās kaut kas īpašs vai arī kāds satraucošs notikums. Harka dzirdēja saucēju ziņojam, ka notikšot apspriede.
Apmēram pēc vienas stundas, kuras laikā Havandšita nebija ne vārda bildis zēnam, viņš izgāja no telts.
Harka atkal palika viens. Viņš šodien nebija vēl nekā ne ēdis, ne dzēris, bet tas viņam nebija ne prātā. Viņš ieklausījās tikko sadzirdamajos trokšņos, ieklausījās, kā soļo vīri, kas dodas uz lielo apspriežu telti, kas atradās līdzās burvja teltij. Viņš ieklausījās runātāju balsīs, kas brīžam pacēlās un apslāpēti atlidoja šurp, taču vārdus, ko teica karavīri, vecajie un burvji, viņš nespēja saprast. Zēnam klausoties, pagāja stunda pēc stundas, jo sapulce ieilga.
Likās, ka tai nekad nebūs gala.
Gaismas plankums, ko Harka bija izvēlējies saviem novērojumiem, bija jau sen pārvietojies un zaudējis arī savu spožo gaismu. Jau krēšļoja.
Krēslainajā vigvamā metās arvien tumšāks, un Harka bija pamests viens un vientuļš ar savu pērkondzelzi, kas tagad viņam likās pats labākais, vienīgais draugs, uz ko var paļauties.
Beidzot runātāju balsis sapulcēšanās teltī apklusa. Harka dzirdēja, ka vīri izgāja no telts laukā. Telts priekšā viņi nepalika stāvam, nesapulcējās bariņos un neko nepārrunāja. Katrs, liekas, gāja savu ceļu uz vigvamu.
Apmetnē iestājās klusums. Zēni nedraiskuļojās. Kaut kur ļoti tālu atskanēja gaudošana. Iespējams, ka tas bija atkal viens no tiem suņiem, kuri badošanās laikā bija aizbēguši un tagad tiecās atpakaļ pie pārējiem suņiem.
Pirmās ilgās gaidīšanas stundas nebija Harkam pašas grūtākās. Viņš bija domājis tikai par tēvu, nevis par tēvu, kāds tas pēdējā tikšanās reizē bija stāvējis zēnam pretī, bet par tēvu, kas visā viņa īsajā mūžā bija viņa sargs un aizstāvis bijis, viņa skolotājs un paraugs kopš tā laika, kad vien viņš sevi atcerējās. Tad iztēlē viņš bija nostājies padomes apspriedē un runājis, aizstāvēdams tēvu. Cik daudz laba viņš varētu jebkurā sakarībā pateikt par tēvu, pierādot, ka tēvs nav vainojams, un zēns iztēlojās, ka sapulce viņam piekristu. Bet, jo vairāk īstā apspriede ieilga un jo vairāk tuvojās īstais lēmums, jo vairāk izbalēja iedomu tēli.
Vissmagākās bija apspriedes pēdējās stundas un nupat, pašreizējais brīdis, kad spriedums jau pieņemts, bet Harka vēl nezina, kāds. Viņš īsti nesaprata, kāpēc tēvu par kaut ko vainoja un vai vispār viņu varēja vainot. Harka tikai zināja, ka tēvs bija teicis: «Es neesmu vainīgs!» Un Harkam ar to pietika. Ar to vajadzētu pietikt arī karavīriem un padomes vecajiem, vajadzētu! Bet ja nu… Šis «Ja nu…» žņaudzīja kā valgs Harkam kaklu. Viņš tikko spēja paelpot un sakarīgi domāt nespēja ne tik. Visas domas bija pārtrūkušas. Pastāvēja tikai viena vienīga iespēja — gaidīt, nebija atlicis vairāk nekas kā vien pārmērīga satraukuma vajāts, šaustīts zēns. Atteicās klausīt pat dzirde. Viņš baidījās, ka varētu vēl kaut ko dabūt zināt.
Tā Harka joprojām sēdēja, kur sēdējis, kad ienāca Tatanka Jotanka.
Zēns dziļi atelpoja, jo tas nebija Havandšita, kas tuvojās.
Tatanka Jotanka apsēdās iepretī Harkam, it kā tas būtu karavīrs, ar kuru virsaitim kas pārrunājams. Tagad Harka uzdrīkstējās pats no sevis atkal pacelt acis un pavērt ausis. Viņš rāmi un nopietni uzlūkoja Tatanku Jotanku un pats jutās pārsteigts par savu ārējo aukstasinību.
-— Tev viss jāzina, Harka Kramakmen Lāču Medniek,— ierunājās dižais zintnieks. — Tu jau zini vairāk nekā drīkstētu zināt, jo naktī biji ložņājis un klausījies ap virsaiša telti.
Harka nenodūra acis. Viņš apņēmās nenoliegt neko no tā, ko bija darījis.
— Tu tātad zini, — Tatanka Jotanka runāja, — ka baltā cilvēka burvestības dzēriens padarīja piecus Lāču cilts karavīrus par stulbeņiem. Par to varētu pasmieties. Tad baltais cilvēks piekrāpa tavu tēvu un pacienāja viņu ar vājāku burvja dzērienu — no cita maisa, sacīdams, ka tas esot tas pats, kas pieveicis karavīrus, tavs tēvs noticēja baltajam cilvēkam un, nekā nedomādams, dzēra vēl. Kad nu viņam paslepen ielēja stipro dzērienu, tad viņš beidzot pats kļuva par stulbeni. Par to nevienam smiekli vairs nenāca. Vai tu mani saproti?
Pagāja ilgs laiks, līdz Harka atbildēja.
— Es tevi saprotu, — viņš beidzot negribīgi izmeta. Vairāk arī neteica nekā.
— Havandšita, jūsu telšu burvis, šorīt izteica drausmīgu apsūdzību tavam tēvam. Viņš teica, ka tavs tēvs esot baltajam cilvēkam atklājis noslēpumu, kur dakotu zemē atrodams zelts. Baltie cilvēki ir uz zeltu tikpat kāri kā lācis uz medu. Tagad viņi centīsies lauzt līgumus un izlaupīt mūsu zemi.
Tatanka Jotanka uz mirkli pieklusa, pagaidīja, vai Harka kaut ko iebildīs, taču Harka klusēja un pat nepakustējās.
— Baltais cilvēks, saukts Sarkanmatis, ir aizbēdzis. Viņš paņēmis noslēpumu līdzi.
Harka joprojām klusēja.
— Tavs tēvs nezina, ko darījis, kad bijis kā ar stulbumu sists. Viņš nespēj arī ticēt, ka viņa apmātā mēle mūs nodevusi. Mēs viņu sasaistījām, jo viņš zākāja Ha- vandšitu un pretojās mums, bet viņš zvērēja pakļauties padomes lēmumam. Tad es atraisīju saites. Tagad nu padome teikusi savu vārdu.
Harka nepa vēra lūpas, viņš nekā nejautāja.
— Padome uzskata Havandšitas apsūdzību par patiesu un tavu tēvu par vainīgu.
Zēns grasījās kaut ko iebilst, bet aprāva jau pirmo vārdu, iekams tas bija pārsprucis pār lūpām, tāpēc viņa mute, kas pavērās un atkal aizcirtās, atgādināja skatu, kad zivs vārsta muti, ja tai tiek laupīts ūdens un dzīvība.
— Vai tev, Harka, ir kas jautājams?
— Un tu? — izdvesa zēns.
— Arī es. Arī es domāju, ka Havandšita runājis taisnību. Es nespēju šaubīties. Esmu atradis abus maisus, par kuriem viņš runāja.
Harka neraudzījās vairs Tatankam Jotankam acīs, viņš raudzījās uz Tatankas Jotankas rokām. Domās viņš vēlreiz pārcilāja visu, ko iztēlē bija padomei klāstījis, lai pierādītu, ka tēvs nav vainīgs. Tagad nevarēja lielajam burvju zintniekam noturēt garas runas. Vajadzēja izteikties īsi, bet tai pašā laikā vārdiem vajadzēja apliecināt visu, kas spēja pierādīt taisnību. Kā lai iesāk? Ar noslēpumainajām un nekad neatminētām pēdām mežā, alas tuvumā? Vai lai viņš runā par to un tā pārliecina Tatanku Jotanku, ka baltie cilvēki jau sen ir uz pēdām kalnu noslēpumam? Bet tad Tatanka jautās, kāpēc virsaitis Matotaupa nav pamatīgāk izsekojis šīm pēdām. Nē, ar to nebija iespējams sākt. Vajadzēja pateikt, ka Havandšita, kas apvainoja Matotaupu, ir melis. Un tāpēc zēns runādams uzsvēra katru vārdu, viņa balss skanēja noteikti:
— Havandšita melo. Viņš pats ir bijis pie pani un baltajiem cilvēkiem, kas grasās taisīt ceļu Uguns Kumeļam, un viņš pateicis tiem, ka es esmu atradis krastmalā pie upes, kas plūst ap Melnā Pakalna pakāji, zelta oli un ka Lāču cilts zina par zelta noslēpumu. Par to, ka viņš baltajiem cilvēkiem atklājis šo noslēpumu, baltie cilvēki iedeva viņam savu lielo burvestību — bizoņus un mieru mums. Līdz šim Lāču cilts ļaudis un baltie cilvēki tikpat kā nekā viens par otru nezināja. Bet nu visas mēles gvelž par to, ko Havandšita par mums ziņojis, un baltie cilvēki nāk cits pēc cita, vispirms Dzeltenbārdis, tagad Sarkanmatis. Tā ir Havandšitas vaina. Mans tēvs Matotaupa ļoti labi zināja, ka mums jāsargā zelta noslēpums un ka mums draud bojā eja, tiklīdz tas tiks zināms baltajiem cilvēkiem. Mans tēvs iemeta zelta oli upē, Havandšita to no jauna paņēma sev. Mans tēvs lika man zvērēt, ka es klusēšu. Bet Havandšita kopā ar Šonku un zelta, oli devās pie pani.
— Harka Kramakmen!
— Esmu runājis, hau!
— Kā tu vari savus vārdus pierādīt?
— Šonka pavadīja Havandšitu. Bet viņš nekad neteiks taisnību. Arī viņš melos. Sproggalvis iedeva Havandšitam zelta oli, ko bija izvilcis no ūdens. Viņš neteiks, jo Sprog- galvja tēvs — Svešais Gliemežvāks tika atbrīvots ar Havandšitas nodevības palīdzību. Arī Sproggalvja mēle ir saistīta. Bet Havandšita melo.
— Zēn, Havandšita nemelo! Viņš ir nesamierināms
balto cilvēku ienaidnieks, to es zinu. Pievaldi savu mēli! Citādi mums būs tevi jāsasaista, kā sasaistījām tavu tēvu.
Harka pacēla galvu un palūkojās Tatankam Jotankam atkal acīs un, kad aptvēra, ka tās paliek viņam slēgtas, atbildēja:
— Es pievaldīšu savu mēli.
Viņa balss skanēja salti kā ledus, kas ikvienam, kurš tam ilgāk pieskaras, nodara sāpes.
Tatankas seja joprojām pauda neuzticēšanos, jā, tā kļuva skumja. Viņš ilgi, ne vārda neteikdams, vēroja zēnu, it kā vēlēdamies iespiesties domās, kas tagad rosījās šai galvā, un, liekas, viņš pārlika un apsvēra.
— Tavs tēvs, — viņš tad sacīja, — mums zvērēja, ka pakļausies karavīru un vecajo padomei. Sapulce nolēma, ka Matotaupa jāizslēdz no Lāču saimes, no Oglalas dzimtas un Dakotas septiņām ciltīm. Viņš pametīs mūsu apmetni šonakt bez ieročiem un nekad vairs neatgriezīsies. Bet tu, Harka Lāču Medniek, paliksi pie mums un kādu dienu būsi dižens karavīrs un virsaitis.
— Kādu dienu es būšu dižens karavīrs un virsaitis, — Harka stīvi atkārtoja, un neviens bez viņa paša nespētu uzminēt, ko viņš domāja un juta, to teikdams.
— Tāpēc es tev atstāju pērkondzelzi.
— Pērkondzelzs būs dižena karavīra un virsaiša rokās, no viņa bīsies ienaidnieki.
— Hau, būs tā, kā tu saki. Tagad nāc. •
Harka piecēlās. Tā, kā stāvējis, viņš sekoja Tatankam Jotankam, vēl arvien kails, sajauktiem matiem, izkaltušu rīkli, šķita, ka mēle pielips pie aukslējām.
Dižais dakotu zintnieks veda zēnu uz dzimto — uz tēva vigvamu. Harka redzēja smuidrās priežu maikstis, kas ar galotnītēm sakļāvās kopā, dažas medību trofejas, kas pie tām karājās — bizoņu ragi ar daļu no pieres kaula, lāču nagi, uzvarēto ienaidnieku ieroči, loki, vāles — redzēja ādas un segas, kas klāja zemi, pavarda vietu. Viss bija gluži tāpat, kā bijis vienmēr, un tomēr arī citādi. Telts tālākajā galā sēdēja Untšida — tik sastingusi, it kā būtu mirusi. Viņai blakus klusi piemetusies Uinona — bāla, bez asarām acīs. Viņai līdzās sēdēja arī Harpstenā. Apspiezdams raudas, viņš bija cieši sakniebis lūpas. Šešoka sagumusi, droši vien viņu nomāca jautājums, kurš tagad gādās par šī vigvama iemītniekiem. Nelaime sekoja nelaimei, un Lāču cilts karavīru skaits arvien vairāk saruka.
Drusku tuvāk ugunij nekā pārējie sēdēja Šonka. Viņš smīkņādams uzlūkoja Harku. Tatanka Jotanka aizsūtīja viņu pie sievietēm un bērniem telts dibenā.
Harka vēl stāvēja līdzās Tatankam Jotankam.
— Es gribētu nomazgāties un sasukāties. Aiziešu uz upi, — viņš sacīja tik mierīgi, it kā runātu kaut kurā parastā rīta stundā.
— Vai tu atgriezīsies?
— Es atgriezīšos. Tā ir taisnība, jā!
— Tad ej! Es ticu tavam vārdam.
Harka, saņemdams no Untšidas mazu podiņu ar lāču taukiem, pieskārās viņas rokai un juta, cik tā vēsa. Tad viņš izskrēja laukā, vēl arvien paturēdams rokā šauteni. Viņš bija apņēmies no tās nešķirties nekad.
Virs prērijas pacēlās mēness, ēnas bija skaidri saskatāmas.
Harka pārāk nesteidzās, viņš gāja mazliet gausāk, nekā citkārt mēdza rīta agrumā iet uz strautu. Viņš redzēja, dzirdēja un uztvēra visu savā apkārtnē, visu, ko vien cilvēks ar saviem pieciem prātiem spējīgs šai vēlā vakara stundā vispār uztvert: vēja maigo vēsmu, krūmāja un vigvamu ēnu rotaļu, uguns sprakšķēšanu vigvamos, pēkšņu gaismas plūsmu, kādam ienākot vai izejot no telts, klusas sarunas, zirgu mīdīšanos, suņu vaukšķēšanu, ūdens čalojošo dziesmu.
Kad zēns pienāca pie strauta, viņš ielēca ūdenī, ienira, iznira, noberzējās ar smiltīm, sasukājās un pamatīgi iezieda ādu.
Tad viņš paņēma šauteni un, nomezdamies guļus, aši paslēpas zālē. Viņš bija izdzirdis kādu jātnieku tuvojamies no apmetnes puses. Harkam šķita, ka sirds krūtīs draud apstāties.
Jātnieks parādījās no krūmājiem. Tas bija Matotaupa. Viņš jāja uz sava labākā zirga. Viņš jāja soļos pāri strautam uz rietumu pusi, turp, kur pāri tumši violeto klinšu grēdai blāzmoja pēdējais zaļganais gaismas starojums.
Matotaupa jāja kailu galvu, to vairs nerotāja ērgļu spalvas. Auguma augšdaļa, pleci ar lāča nagu cirstajām rētām bija kaili.
Harka redzēja ēnā vienīgi sejas aprises. Seja bija iekritusi, novājējusi, stūraina. Vienas pašas dienas laikā tēvs bija neticami pārvērties.
Matotaupa nepamanīja Harku. Nepavērdamies ne uz kādu citu pusi, viņš jāja rietumu virzienā, pretī vēl drūmākajai plakankalnei un kalnājam.
Harka palika nekustīgi uz vietas, līdz jātnieks izzuda skatienam. Tad viņš mierīgi, tāpat kā nācis, atgriezās pie zirgiem, kur sardzē stāvēja Vecais Antilope. Zēns aizveda savu bizoņzirgu citā vietā un tad palaida vaļīgāk tā priekškāju pinekļus. Kad tas bija padarīts, viņš atgriezās atpakaļ vigvamā, kas nu vairs nebija virsaiša vigvams. Tā bija tagad izstumtā un izraidītā ģimenes pajumte.
Zēns redzēja, ka sievietes un bērni, tāpat arī Šonka bija jau nolikušies gulēt. Viņa paša guļvieta stāvēja parastajā vietā, tuvu pie ieejas. Viņš satvēra to un atvilka dziļāk teltī pie pārējām, starp Untšidas un Uinonas guļvietām. Viņš nolika Uinonas svētku tērpu, ko viņa bija apģērbusi iepriekšējā rītā, gatavodamās paredzētajām medību svinībām, tuvāk māsas guļvietai.
— Harka iet pie sieviešiem, — čukstēja Šonka. Zēns izlikās to nedzirdam.
Tuvu pie ieejas vigvamā atradās Tatankas Jotankas guļvieta, kurš šo nakti pavadīja nevis pie Havandšitas, bet Matotaupas ģimenē. Iespējams, ka tas notika Harkas dēļ. Matotaupas ieroči gulēja sasieti vienkop pie Tatankas labās rokas, turpat atradās arī divstobru šautene, ko Sarkanmatis bija dāvinājis virsaitim Matotaupam.
Harka pievēra acis. Viņš klausījās un atkal gaidīja, kā bija gaidījis visu garo dienu. Un tomēr šī pati gaidīšana, kopš ticis paziņots padomes spriedums, bija gluži un pilnīgi izmainījusies. Tagad Harka vairs negaidīja, ko darīs citi. Viņš gaidīja vienīgi, līdz pienāks laiks darboties pašam.
Pagāja stunda pēc stundas, klausoties elpas vilcienos teltī un katrā visniecīgākajā gulētāju kustībā.
Paši pirmie aizmiga Šonka un Harpstenā, tad Šešoka, beidzot ap pusnakti arī Tatanka Jotanka. Bet Untšida, Matotaupas māte, kas šajā dienā bija zaudējusi savu pēdējo dēlu, negulēja. Viņas plaši atvērtās acis tumsā mirguļoja.
Harka uzlika plaukstu viņai uz lūpām, un viņas acis pievērsās zēnam. Viņa piespieda savu vēl arvien vēso roku pie zēna rokas un ar to izteica visu.
Harka pavērās Uinonā. Viņa gulēja aizvērtām acīm, taču meitenes elpa liecināja, ka viņa nav aizmigusi. Harka pārvilka viegli ar plaukstu māsai pār pieri, tad viņa atvēra
acis, bet galvu nepagrieza. Zēns pavilka māsas svētku drānas sev tuvāk un, tāpat gulēdams, uzvilka tās. Nazi viņš iebāza makstī, ko valkāja ap kaklu apmestajā dzīslu saitē, vakarā viņš nebija to noņēmis. Šautene karājās viņam pie krūtīm, zem nepierastā apģērba. Viņš satvēra ieroci un iebāza munīciju jostas kabatā, kas ir katram sieviešu apģērbam. Beigās viņš vēl paņēma vienu ādas segu. Tad nedzirdāmi piecēlās ar agrā bērnībā apgūto veiklību un paradumu. Viņš izlīda tieši tai pašā vietā zem telts pārsega, kur iepriekšējā naktī bija klausījies un visu noskatījies. Kad Harka pameta vēl pēdējo mirkli vigvamā, viņš pamanīja, ka Uinona pavilkuši augstāk segu un paslēpusi tanī arī seju. Viņš nojauta, ka meitene raud. Neviens to nevarēja dzirdēt, un nevienam to nevajadzēja arī redzēt. Izraidītā virsaiša meita un aizbēgušā zēna māsa jutīsies ļoti vientuļa citu bērnu vidū.
Zēns atradās laukā. Viņš gāja nesteidzīgi starp teltīm, kā mēdz iet meitene, kas piecēlusies sevišķi agri. Vajadzēja uzmanīties, lai neviens nepamanītu šauteni zem segas, kas bija uzmesta uz pleciem. Zirgu sardze nepievērsa viņam ne mazāko uzmanību, viņš atrada bizoņzirgu tieši tai pašā vietā krūmos, kur bija to atstājis. Tur tuvumā auga sulīga zāle, un turp vaļīgi sapītais zirgs bija tiecies. Harka pārgrieza viņam pinekļus, darīja to aši, jo dzirdēja tuvojamies sargu. Taču karavīrs nebija nācis pietiekami ātri, un, iekams tas varēja kaut ko uzsākt, Harka bija zirgam mugurā un jau joņoja prom prērijā uz rietumu pusi.
Zēns izdzirda paklusu sarga iesaukšanos. Viņš vēlreiz atskatījās, tad krūmāji pazuda skatienam starp pauguriem un arī viņš pats tur vairs nebija neviena skatienam sasniedzams.
Bet viņam acu priekšā bija tēva pamestās pēdas, kuras viņš gaistošās nakts un austošajā rīta krēslā ar savām modrajām acīm varēja saskatīt.
Viņš aulekšoja turp. Viņš glāstīja mustangu, čukstus, mīļiem vārdiem to uzmundrināja, un dzīvnieks, pielicis visus spēkus, lidot lidoja uz priekšu. Visā apmetnē vienīgi Tatankam bija mustangs, ar kuru varētu panākt Harku. Bet iespējams, ka viņš nemaz nekāpa zirgā. Vai arī darīja to pārāk vēlu.
Dzestrs gaiss vēdīja ap Harku, viņu atsvaidzinādams. Viņš ilgi, stundām ilgi jāja aulekšiem, pastarpēm palaiz-
dams zirgu soļos, lai dzīvnieks pagūtu atvilkt elpu. Pienāca pēcpusdiena.
Un pēkšņi skaidri redzamās pēdas izzuda. Zēns noguris apstādināja zirgu un raudzījās meklēdams visapkārt. Viņš saprata, ka tēvs, sākot ar šejieni, pēdas slēpis.
Harka nokāpa no zirga. Nometa meitenes apģērbu, kas viņu apgrūtināja, pārmeta to zirgam pār muguru un uzmanīgi pārbaudīja pēdas. Šeit, liekas, Matotaupa arī bija nokāpis no zirga. Zāle uzrādīja zirga kāju izmīdīto zāli, tā, it kā mustangs būtu brīvi klaiņojis apkārt, ganījies, un nebija iespējams noteikt, kādā virzienā tas beigās devies. Lai vai kā, bet zirga vairs nebija, kaut arī pēdas vēl bija pavisam svaigas. Cilvēka kāju pēdas Harka nemanīja. Vai vispār viņš kādreiz atradīs tās? Matotaupa bija izmanīgs karavīrs un mednieks. Kā tad zēns varētu viņam izsekot, ja viņš negribētu, lai viņu atrod?
Harka atbalstījās pret savu nosvīdušo mustangu.
Dzīvnieks pacēla galvu, kaut ko gaisā jauzdams.
Harku sagrāba neapzināta cerība, kurai viņš neuzdrīkstējās vēl paļauties.
Dzīvnieks kļuva arvien nemierīgāks, un šis nemiers pauda prieku. Zēns noņēma roku no zirga" muguras un klausījās. Viņš nedzirdēja ne skaņas, bet dzīvnieka nemiers arvien vairāk ietekmēja arī viņu.
-Tēvs! — viņš klusiņām iesaucās. — Tēvs! — Viņš to izteica neapzināti, domas lika lūpām runāt. — Tēvs!
Notika brīnums, un tomēr tas bija tikai no visas sirds gaidītais — cieši līdzās Harkam nostājās gara auguma cilvēks.
— Tēvs!
Matotaupa nebija spējīgs izteikt ne vārda. Viņš pievilka dēlu sev klāt, tikai īsu mirkli, tad paņēma viņu pie rokas un aizveda ar visu zirgu pie sava mustanga, kurš gulēja apslēpts kādā ielejas pļavā.
Bizoņzirgs apsveicinājās ar otro, it kā tā tam būtu jā-, būt. Matotaupa un Harka vēl nekā nerunāja. Abi nogūlās zālē līdzās zirgiem. Saule slīpiem stariem gaismoja pār prēriju, zāle viļņojās vakara vējā.
Harka piespieda seju tēvam pie pleca.
Vēl arvien nebija izteikts ne vārds. Nebija nekas jāsaka. Viņi nebija šķirami. Viņi dalījās izstumto liktenī. Viņi bija izsludināti ārpus likuma. Nekad vairs viņu kājas nepārkāps savas cilts vigvamu slieksni, nekad viņi vairs nedzirdēs vakaros stabules, nekad vairs rītos nedzirdēs zēnu līksmo klaigāšanu, nekad nedejos apmetnes ļaužu bizoņu deju. … nekad neēdīs kopā ar pārējiem pie ugunskura, nekad neuzvilks mugurā svārkus, ko izrakstījusi māte vai māsa.
Nekad vairs.
Tāpēc, ka Havandšita bija melkulis, un tāpēc, ka visi viņam ticēja, visi — arī Tatanka, arī Četāns, arī Sproggalvis.
Harka iedeva tēvam savu nazi. Bet, kad viņš dzīrās atdot arī šauteni, Matotaupa atvairīja to. Tā bija jāpatur Harkam pašam.
Pietiekami spēcīgi viņi jutās abi kopā — Matotaupa un Harka. Pietiekami spēcīgi, lai dzīvotu mežonīgajā prērijā, kas bija viņu lielā dzimtene. Tālāk abu domas un jūtas pagaidām nesniedzās. Viss, ko slēpa viņu kopīgais liktenis — izmisums, naids, atriebības alkas, šai brīdī vēl bija tāls un neapjausts.
Abi sēdās zirgos, un Matotaupa devās tālāk uz rietumu pusi. Tagad ari viņš izteica pirmos vārdus:
— Esmu zvērējis līdz kalnājam jāt, neatskatoties atpakaļ. Tad mēs būsim brīvi. Bet medīt dakotu medību laukos mums nav lemts vairs nekad. Mustangi no jauna sāka aulekšot.