Pēcpusdienā jājot mājup, abi mednieki īpaši nesteidzās, bet arī nevilcinājās lieki. Viņi izbaudīja apziņu, ka paveikuši kaut ko lielu, pārvarējuši briesmas un tagad kā uzvarētāji atgriežas dzimtajā apmetnē. Tur viņiem zēni un puiši gavilēdami skries pretī un karavīri un vecajie saņems ar apbrīnu. Kāda zīmīga sagadīšanās, ka Matotaupa nesa mājā visspēcīgākā, kādu vien karavīri jebkad redzējuši, pelēkā lāča ādu tieši tai dienā, kad Tatanka Jotanka, viens no ievērojamākajiem burvjiem un septiņu dakotu cilšu vadonis, ir ieradies Lāču cilts apmetnē.
Harka, jādams tēvam aizmugurē, redzēja sev priekšā uz tēva zirga krustiem lāča ādu; viņš nespēja no tās acu atraut, tīksminājās par to, cik tā liela, un jau iepriekš priecājās par sajūsmu, ar kādu Matotaupa tiks saņemts apmetnē. Tagad apmetnei vairs nedraudēja briesmas no plēsoņa uzbrukuma.
Zēns savā priecīgajā jūtoņā redzēja arī vējā vilnījam zāli, redzēja debesu zilgmi, pa kuru aši burāja balti mākonīši, dzirdēja Zirgu strauta kluso čaloņu un, sasprindzinājis redzi, saskatīja jau tālu, pavisam tālu mazliet tumšāku plankumu — krūmāju, aiz kura slēpās vigvami.
Te .. . kas tad tas? Prērijā kaut kas kustējās! Harka vēroja un manīja, ka Matotaupa bija to pašu saskatījis, jo arī viņš pagrieza galvu, tad satvēra pavadu un apturēja mustangu.
— Harka, ko tu tur redzi? — viņš vaicāja.
— Četrus dzīvniekus, tēv. Četrus zirgus. Tie skrien pa divi. Ar jātniekiem. Bet es nezinu… liekas, tur ir tikai divi jātnieki.
Matotaupa vērīgi raudzījās un pagaidām neteica nekā.
— Viņi jāj soļiem, — viņš beidzot sacīja.
— Jā, pavisam lēni. Uz austrumiem.
— Nāc, panāksim viņus. Man jāzina, kas tie ir.
Matotaupa un Harka atkal laida zirgus aulekšiem. Indiāņi jāj bez segliem un kāpšļiem, tāpēc nemēdz jāt rikšiem, jo bez segliem šādi jāt ir neērti. Viņi mēdza jāt vai nu soļos, vai aulekšiem.
Jātnieki tālumā turpināja ceļu tikpat lēnā garā, tāpēc virsaitis un viņa dēls tos drīz vien panāca. Piejājot tuvāk, Harka arī atskārta, kas tie ir. Tie bija Tāllidojuma Putns Dzeltenbārdis un Garais Šķēps, viņiem līdzi abi mūļi un saiņi. Jātnieki apturēja zirgus, pagriezās un raudzījās Ma- totaupam un Harkam pretī. Šie pieaulekšoja strauji klāt, kā indiāņi paraduši, un spēji parāva zirgus atpakaļ. T— Hā, Matotaupa! — priecīgi uzsauca gleznotājs, un reizē ar viņu ierunājās Garais Šķēps.
— Ko mēs redzam! Tev ir lāča āda! Kāda āda! Jā, tā ir tā paša zvēra āda, kurš mūs nobaidīja kalnos! Dižais medniek Matotaupa! Šito vareno lāci tu esi pievārējis!
Virsaitis to apstiprināja un, priekā starodams, smējās. Arī Harka smaidīja. Bet pa to laiku viņš domīgi vēroja gleznotāju, mūļus un saiņus. Kas tad Tāllidojuma Putnam padomā? Vai viņš grasītos doties prom no apmetnes, vēl iekams nav uzgleznojis lielā mednieka attēlu un nav piedalījies medību svētkos? Harka bija paguvis Garo Šķēpu un dīvaino gleznotāju iemīļot, kaut arī tas neprata lāgā šaut. Tomēr, pēc Harkas domām, viņam bija daudzējādā ziņā skaidrs saprāts, un viņš bija arī zēnam atļāvis izpētīt savu pērkondzelzi. Iedomājoties tagad, ar kādām jūtām un aizspriedumiem viņš pirmo reizi sagaidīja gleznotāju un Garo Šķēpu, vērodams tos no smilšu paugura, viņam sanāca smiekli. Tagad zēns jau zināja, ka baltais cilvēks valkā platmali, lai paglābtos no saules un aukstuma, pret kuriem viņš balto cilvēku akmens mājās nebija iemācījies norūdīties, zināja, ka garie mokasīni labi noder, brie- not pa upēm, un ka pērkondzelzs nav nekāda burvestība, bet veiklu roku darinājums. Zēns zināja tagad arī, ka veselas sarkanādaino ciltis dzīvo gūstniecībā un ka Garais Šķēps saņēmis no Lielā Tēva Vašingtonā atļauju pavadīt gleznotāju ceļojumā. Par Lielo Tēvu Vašingtonā Harkam bija tikai neskaidrs priekšstats. Droši vien — tā domāja zēns —Viņam arī ir dzelteni mati un galvā platmale. Viņam ir vara pavēlēt daudziem karavīriem, kam ir pēr- kondzelzis.
Bet pašreiz tam nebija nozīmes. Pašreiz bija svarīgi zināt, kāpēc Tāllidojuma Putns un Garais Šķēps ar saviem mūļiem un saiņiem atrodas ceļā. Radās iespaids, ka tas ir uz neatgriešanos. Bet tā taču nevarēja būt!
Iespējams, ka Matotaupam bija līdzīgas domas, bet arī viņš tās nepateica skaļi. Viņš tikai laipni apjautājās:
— Vai neapsēdīsimies mazliet visi vienkop?
Tāllidojuma Putns un Garais Šķēps likās pārsteigti, bet
labprāt piekrita. Visi nolēca no zirgiem un ļāva tiem brīvi ganīties. Nekādas briesmas te nedraudēja, un vīri neturēja par vajadzīgu zirgus un mūļus sapīt vai piesiet.
Matotaupa un Garais Šķēps sameklēja pīpes un gleznotājs savu neiztrūkstošo cigāru.
— Kā tev, virsaiti, izdevās pieveikt lielo Pelēko? — jautāja Dzeltenbārdis un Garais Šķēps. — Stāsti! Stāsti!
Matotaupa nelika sevi lūgties un tēlaini pastāstīja visu medību norisi, pavadīdams vārdus ar kustībām; viņš pielēca kājās un kopā ar Harku notēloja visu notikumu, kas vēl bija svaigā atmiņā. Abi klausītāji pārdzīvoja stāstīto lielā satraukumā.
— Ha, Matotaupa, lielākais prēriju un Klinšu kalnāja lāču mednieks!
Garais Šķēps piecēlās un izņēma no saiņa klinšu ērgļa astes spalvas, kuru kalnos bija nošāvis.
— Tā lai būtu dāvana tev, Lāču cilts virsaiti! Ja uzskati tās par cienīgām pušķot tavu galvas rotu, tad pievieno pie citām!
Matotaupa pieņēma dāvanu.
— Mana mēle allaž slavēs jauno virsaiti Garo Šķēpu un viņa devīgo roku!
Matotaupa sadalīja katram pa druskai no ēdamā, ko bija paņēmis līdzi. Visi ēda nevis tāpēc, ka bija izsalkuši, bet par draudzības un saprašanās zīmi.
Tad tikai Matotaupa izteica jautājumu, kas viņam un ari Harkam no pirmā tikšanās brīža gulēja uz sirds:
— Tāllidojuma Putns un Garais Šķēps ved līdzi mūļus un visu savu mantību? Vai esat nodomājuši doties tālā ceļā?
No uzrunāto sejām nozuda smaids.
— Mēs pametām tavu viesmīlīgo vigvamu, dižais virsaiti Matotaupa, lai dotos tālāk! Piedod, ka izlēmām to tad, kad tu atradies prom, medībās, un ka aizgājām, neatvadījušies no tevis tavā vigvamā, jā, pat nezinot, kā beigusies tava cīņa ar lāci. Tas mums pašiem nebija viegli, jo esam tavi draugi. Bet mums abiem šķita, ka aiz draudzības pret tevi mums tieši tā jādara.
— Kāpēc tā? — virsaitis jautāja, nepatīkami pārsteigts un stipri sadrūmis. — Kas jūs dzen projām?
— Piesardzība, virsaiti'. Mēs nevēlamies tev sagādāt nepatikšanas.
— No kā Matotaupam būtu jābaidās? Jūsu vārdi lāgā negaršo.
— Tu nebaidies ne no viena, to mēs zinām. Bet sargi sava vigvama mieru! Tu atgriezies kā uzvarētājs no medībām! Vai tu gribētu saķildoties ar jūsu burvi un līdz ar to satraukt savus karavīrus? Havandšita mūs abus necieš!
Matotaupa vairākas reizes ievilka dūmu no savas pīpes.
— Tad tu mani nezīmēsi?
Gleznotājs, arvien vairāk samulsdams, piesarka.
— Atļauj man, virsaiti, tūlīt uzmest zīmējumu! Vai tev ir viena stunda laika?
— Lai Havandšita gaida, kamēr es atgriežos! Bet tu paņem savu brīnumaino kociņu un taisi zīmējumu, kā vien tev patīk!
Gleznotājs vairs lieki nekavējās. Sameklējis skiču bloku, viņš uzcītīgi zīmēja. Matotaupa palika nekustīgi sēžam un raudzījās taisni uz priekšu, kaut kur pļavu zaļumā, saules pielijušā tālē, sava paša domās un nodomos, cerībās un bažās.
Gleznotājs zīmēja gandrīz veselu stundu.
Tad viņš noslēpa atkal savu «brīnumaino kociņu» un bloku iedeva Garajam Šķēpam, kurš to iesaiņoja.
Tāllidojuma Putns paņēma mutē vēl vienu cigāru un, ievilcis pirmo dūmu, sacīja:
— Virsaiti, tevi sagaida apmetnē liela godināšana, bet draud arī lielas briesmas. Vai es drīkstu runāt pavisam atklāti? Vai tu neņemsi man ļaunā?
— Es nedusmojos uz jums, Tāllidojuma Putns un Garais Šķēps.
— Lai tad Garais Šķēps pasaka mūsu domas!
— Lai viņš runā, hau.
Garais Šķēps bridi domāja.
— Virsaiti Matotaupa, — viņš beidzot uzsāka. — Tāllidojuma Putns Brīnumkociņš un es, mēs pametām tavu viesmīlīgo telti un Lāču cilts medību laukus. Mēs allaž ar pateicību pieminēsim tavu viesmīlību, ar kādu tu mūs uzņēmi. Ja mēs tagad aizejam, tad lai pēdējā dāvana tev būtu tīra patiesība, ko mēs tev sakām, kā tas brāļu starpā piedien.
— Hau.
Harka klausījās uzmanīgi. Ja kāds vīrs lieto tik daudz vārdu un apliecinājumu, iekams saka to, kas viņam sakāms, tad var secināt, ka tas ir kaut kas sevišķi svarīgs. Gandiīz tā kā bailes sametās no šāda paziņojuma. Bet Harka bija nupat kopā ar savu tēvu pievārējis prērijas un Klinšu kalnu visbīstamāko plēsoņu. Diezin vai ir vēl kas grūtāks par šādām medībām, tāpēc viņš kopā ar tēvu rāmi uzklausīs, kas Dzeltenbārdim sakāms. Matotaupa paliks vienmēr uzvarētājs, vienalga, kādas briesmas viņam uzbruktu. Tā Harka domāja un klausījās.
— Matotaupa, tu un visi Lāču cilts karavīri, tiklab Og- lalas, Dakotas, jā, visas Siu tautas zina, ka reiz visa zeme, sākot ar Lielo Ūdeni, no kura saule uzlec, un beidzot ar Lielo Ūdeni, kur saule vakaros nogrimst, piederēja sarkanādainajiem. Viņi medīja bizoņus, aļņus, antilopes, lāčus, meža cūkas, viņi audzēja maisu un tabaku, viņi uzcēla lielas apbrīnojamas un noslēpumainas celtnes kalnu vai čūsku izskatā. Viņi bijībā godināja Vakan- tanku, Lielo Burvi, bailēs drebēja tā putna priekšā, kam Zibens bultu acis un pērkonbalss, un nekad neskāra pakalnu Svēto Mālzemi ar ieročiem rokās. Viņi daudz dziedāja un daudz dejoja. Viņi runāja taisnību un bija drosmīgi. Tā tas bija kopš senseniem laikiem. Tad ieradās baltie cilvēki, tie visi gribēja iegūt zemi. Viņi sagrāba zemi, arvien vairāk zemes. Sarkanādainajiem vajadzēja vai nu mirt, vai piekāpties. Tagad baltie cilvēki atnākuši līdz tai robežai, aiz kuras prērijas un meži pieder pie dakotu medību laukiem. Viņi grasās izlauzt ceļu Uguns Zirgam cauri pani prērijām, dakotu zemju dienvidrobežā.
Nu ir tuvu laiks, kad dakotu karavīri vairs nedrīkst snaust. Viņiem jātur acis vaļā, ausīm jāieklausās katrā troksnī, un stopam, bultām un duncim jābūt pastāvīgi pie rokas. Jūsu Galvenie virsaiši un Lielie Burvji ir runājuši ar balto karavīru virsaišiem un ar svētiem zvērestiem apzvērējuši kādu līgumu. Balto cilvēku virsaiši ir jau daudzus zvērestus lauzuši, tāpēc es jums saku: neguliet, bet esiet modri!
Jums ir gudrs un nelokāms burvis un Galvenais virsaitis Tatanka Jotanka. Viņš nav nekāds draugs baltajiem cilvēkiem, bet viņš domā taisnīgi. Jums ir jūsu' apmetnē burvis Havandšita. Viņš ir ļoti vecs, gandrīz divtik vecs kā Tatanka Jotanka. Mēs runājām ar Havandšitu tavā vigvamā, virsaiti. Kad viņš bijis jauns, viņš redzējis mežus un pļavas, ko neviens cits no jums vairs nav redzējis. Viņš ir vēl karojis Tekumzē Kalnu Lauvas vadībā, kad visi sarkanādainie apvienojās pret baltajiem cilvēkiem un tomēr tika uzvarēti. To viņš nespēj aizmirst. Viņš ir bijis un palicis balto cilvēku nesamierināms ienaidnieks. Bet viņš bijis spiests arī atzīt, ka baltajiem cilvēkiem ir lielāki un iedarbīgāki noslēpumi nekā viņam. Šos noslēpumus viņš grib izdibināt, lai varētu arī tos savaldīt. Viņš grib tos viens pats iepazīt, gluži viens, nevienam citam no jums neļaut ieskatīties šajās zināšanās, tāpat kā viņš pastāvīgi mēdz arī viens pats savā teltī izrīkoties ar gariem. Viņš nespēj ielauzties balto cilvēku noslēpumos, nesarunājies ar baltajiem cilvēkiem. Bet viņš grib slepeni ar tiem sarunāties. Virsaiti, visos šajos pasākumos slēpjas lielas briesmas. Mēs Havandšitam teicām, ka Tāllidojuma Putnam nav nekādu īpašu noslēpumu, ka viņa acs tikai prot dziļāk ielūkoties cilvēkos, ka viņa rokas ir veiklākas nekā citu cilvēku rokas. Tam Havandšita netic. Havandšita domā, ka Tāllidojuma Putns ir baltais cilvēks, tātad ienaidnieks, kas negrib savu noslēpumu atklāt, — tāpēc viņš ir Havandšitam ne vien ienaidnieks, bet arī netīkams. Tātad mums vajadzēja iet, citādi teltīs būtu vēl izcēlies liels strīds. Hau.
Kad Garais Šķēps bija beidzis, Harka gaidīja, ko Matotaupa atbildēs. Zēns raudzījās zemē uz pāris smilšu graudiņiem un maziem akmentiņiem, viņš vēroja kādu zāles stiebriņu, kā tas kustējās, un dzirdēja sava zirga spraus- lošanu. Bet domāt nedomāja neko. Viņš deva pavēli visām domām norimt, līdz Matotaupa būs teicis savu vārdu.
Bet arī virsaitim vajadzēja laiku, lai dzirdēto apsvērtu. Tikai tad viņš ņēma vārdu.
— Vai Havandšita nebūtu uz pareizā ceļa? Viņš ienīst baltos cilvēkus, kas sarkanādainajiem nolaupa zemi. Laupītājus ienīstu arī es. Viņš vēlas izzināt balto cilvēku noslēpumus. Tas ir labi. Bet viņš ir maldījies, domādams, ka Tāllidojuma Putnam ir šādi noslēpumi. Mēs viņam paskaidrosim, ka viņš ir maldījies. Viņš maldās arī, domādams, ka Tāllidojuma Putns jānīst. Tāllidojuma Putns ir taisnīgs un gudrs cilvēks, un viņam jābūt mūsu brālim.
— Es esmu un būšu jūsu brālis, virsaiti. Bet reizēm arī brāļiem jāiet pa dažādiem ceļiem. Mēs esam pateikuši, ko uzskatījām par vajadzīgu pateikt. Tagad nu atvadīsimies. Lāču cilts vigvamos tevi gaida! Tu būsi ievērojis, ka pēc tavas atgriešanās no pirmiem neveiksmīgiem lāča meklējumiem tikpat kā neviens vīrs apmetnē tevi neapsveica. Toreiz pār tevi vēl klājās Havandšitas drūmo pareģojumu ēna un tava draudzība ar mums tika uzskatīta par nevēlamu. Tagad tu esi pieveicis lāci un līdz ar to atvairījis vecā burvja nelaimes pareģojumus. Bet mēs iesim bez strīdiem, mierā un labā sadraudzībā ar tevi. Gaiss ir atkal tīrs, un tu piedzīvosi apmetnē lepnu saņemšanu.
Matotaupa nebija laimīgs par savu viesu apņemšanos un arī nebija apmierināts, ka Havandšitas naids varējis aizdzīt Matotaupas draugus. Taču viņš nejutās pietiekami spēcīgs, lai te kaut ko grozītu. Kad viņš bija ievilcis no pīpes pēdējo dūmu, visi piecēlās un atvadījās. Dzeltenbārdis un Garais Šķēps sevišķi ilgi kratīja - roku Harkam.
Tad visi četri sēdās zirgiem mugurā. Tāllidojuma Putns un Garais Šķēps vienmērīgā gaitā jāja tālāk uz austrumiem.
Matotaupa un Harka dzina zirgus straujākos aulekšos nekā iepriekš. Nebija jau nekādas nozīmes, vai viņi apmetnē ierastos stundu agrāk vai vēlāk, bet abiem bija radusies sajūta, ka pēc iespējas ātrāk vajag tikt tālāk prom no kaut kā, kas tikpat kā ļauns gars bija neredzams uzradies šajā atpūtas vietā.
Krūmu skupsna, ko līdz šim-jātnieku acis prērijā bija saskatījušas tikai kā ēnas plankumu, tagad ātri pieauga un kļuva skaidrāk redzama un pazīstama. Jau bija samanāmi sīkalīši, kas atšķīrās no krūmājiem un pāri pļavai kustējās virzienā uz jātniekiem. Tur bija vesels bars šādu kustīgu sīkalīšu, kas ātri tapa lielāki, jo abas grupas tuvojās viena, otrai, un atstarpe zuda vēja ātrumā. Jau abu indiāņu asā dzirde uztvēra zirgu kāju dipoņu un tālu kliedzienu atbalsis. Abi zirgi bez pamudinājuma pārgāja straujos aulekšos, jo sajuta ganāmpulku un pazina krūmus.
— Hi-jē-hē! Hi-jē-hē!
Nu jau saucieni bija saprotami, un Harka pazina Četānu un Veco Antilopi, kuri visiem citiem pa priekšu aulekšoja pretī. Viņiem pa pēdām sekoja Jaunie Suņi, Sarkano Spalvu lielie puiši un gandrīz visi karavīri, šķiet, ka netrūka neviena. Kliedzieni pieņēmās spēkā, tos pacēla un nesa vieglās šūpās tikko manāma vēja dvesma. Beidzot Matotaupam un Harkam vajadzēja skrējienu palēnināt, jo auļojot, ieročus vicinot un gavilējot, viņus no visām pusēm ielenca zēni, puiši un vīri.
Kad Matotaupa un Harka, vispārēja prieka aizrauti, atkal paskubināja savus mustangus, visi kopā joņoja uz apmetni tā, ka starp zāļu puduriem smiltis vien pajuka gaisā.
Krūmu tuvumā zirgus apturēja. Izveidoja garu rindu, kuras priekšgalā jāja Matotaupa, otrais bija Harka. Virsaitis iegriezās taciņā, kas bija radusies, pastāvīgi šķērsojot krūmājus. Saule jau sliecās uz rietumu pusi, tās stari rotādamies slīdēja pār lokano kociņu lapotnēm un spoži stīgoja krūmos. Tie gaiši staroja pār jātnieku rindas priekšgalu. Harka redzēja acu priekšā lāča ādu un tikai tagad ievēroja, ka tēvam uz pleciem bija nagu skrāpē- jumu brūces. Asinis jau bija sarecējušas.
Atklājās skats uz apmetni. Matotaupa iejāja apmetnes laukumā un tūlīt deva norādījumus sievietēm vēl pirms nakts iestāšanās savākt lāča gaļu. Jātnieku rinda pajuka. Daži jāja starp teltīm uz apmetnes laukumu pa labi, daži pa kreisi. Citi jau nolēca no zirgiem, pameta pavadu zēniem un kājām steidzās uz lielo ļaužu apli, kas bija izveidojies svētku un deju laukumā. Te bija sapulcējušās apmetnes izcilās personas, Havandšita un gados vecākie vīri, kā arī pieredzē bagātākie karavīri. To vidū Harka ievēroja divus svešus cilvēkus, vienu indiāni un vienu balto.
Par indiāņa personību nebija nekādu šaubu. Šī cilvēka nopietnā, stipras gribas izteiksme sejā, lepnā, valdonīgā stāja un ērgļu spalvas norādīja uz cieņas pilno izcelsmi, bet prasmīgi un bagātīgi izrakstītais ādas apģērbs savukārt liecināja, ka tas nav nekāds parastais karavīrs. Viņš stāvēja līdzās Havandšitam, visievērojamāko Lāču cilts karavīru vidū, stāvēja, klusu nogaidot, kamēr gados jaunākajiem vīriem un puišiem vēlreiz izlauzās skaļas gaviles. Svešais indiānis nevarēja būt neviens cits kā Tatanka. Jotanka.
Matotaupa nokāpa no zirga un pamāja, lai zēns dara tāpat. Četāns paņēma zirgu pavadas, tikmēr Harka palīdzēja tēvam noņemt lielo lāča ādu. Virsaitis, pats divus metrus garš, iebāza roku ādas galvas daļā un turēja to izstieptā rokā paceltu gaisā. Lāča pakaļkājas vilkās pa zemi. No jauna visapkārt atskanēja izbrīnās pilni saucieni. Matotaupa piegāja pie Tatankas Jotankas un Havandšitas un izplāja ādu viņu priekšā zemē,
— Tas tik ir lācis! Tad nu gan! — sauca visapkārt vīri.
— Tas ir pievārēts, — runāja Matotaupa. — Nekad tas vairs neplosīs mūsu kumeļus un neuzbruks mūsu vīriem. Tas ir beigts. Es to nožņaudzu ar savām rokām un iegrūdu tam nazi sirdī. Bet mans dēls Harka Vilku Nāve Bizoņ- bultu Šāvējs Lāča Mednieks šo lielo Pelēko izaicināja un stājās tam pretī ar vāli, kamēr es paguvu uzbrukt!
Notikuma atstāstījums saviļņoja visus, kas to dzirdēja. Svešais indiānis panāca uz priekšu un, visiem godbijīgi apklustot, aplūkoja lāčādu un tad sacīja:
— Virsaiti Matotaupa! Tu esi izcils mednieks, vēl nekad es, Tatanka Jotanka, neesmu redzējis nevienu drosmīgāku un spēcīgāku par tevi. Bet arī tavam dēlam netrūkst drosmes un izveicības. Ja dakotu ciltī dzīvo un aug šādi vīri, tad mūsu medību lauki un mūsu vigvami būs allaž labi pasargāti!
Lielā burvja atzinīgajiem vārdiem, kas sadzina prieka sārtumu Matotaupas un Harkas vaigos, sekoja Havandšitas uzslava un no jauna pārējo karavīru apbrīnas pilnie izsaucieni.
Tad visu uzmanību saistīja cits atgadījums. Ļaužu loka vidū izskrēja svešais baltais cilvēks, kurš arī tepat bija stāvējis un kuram Harka jau šad tad bija uzmetis pa skatienam. Tas bija liela auguma, spēcīgi noaudzis un droši vien ne vecāks par divdesmit diviem vai divdesmit trim gadiem. Viņa apģērbs bija vienkāršs, bet no vislabākās aļņa ādas. Viņam kājās bija gari zābaki. Jostai apmale no sarkanas un melnas ādas. No maksts rēgojās dunča spals, līdzās bija aizbāzts tomahauks, balto cilvēku izgatavots kaujas un metamais cirvītis ar spožu tērauda asmeni. Harka bija par šo ieroci jau daudz dzirdējis un arī redzējis pani karavīriem. Baltajam galvā platmales ne-
bija. Viņa saulē iedegušo, vējā un lietū aprauto seju apņēma sarkanīgi gaiši mati, kas auga visapkārt ausīm; ausis viņam bija dīvainas, jo ausu ļipiņas bija pieaugušas klāt pie galvas. Seja bez bārdas, mute plata, bet lūpas plānas, deguns izliekts. Viņam bija zilas acis, tās zem kuplajām uzacīm zalgoja, gandrīz vai durstīja.
Katrā rokā baltais cilvēks turēja pa pērkondzelzij. Viņš turēja divstobru šautenes paceltas gaisā tā, ka rieta saule atspoguļojās stobros.
— Dakotu karavīri, virsaiti Matotaupa, lielais virsaiti Tatanka Jotanka! — viņš sauca skaļā, pilnskanīgā balsī, valodā, kādā runāja dakoti, kaut arī ar ļoti svešatnīgu akcentu, tāpēc Harka tikai ar grūtībām spēja viņu saprast. — Šos te šaujamos, jaunus, lieliskus ieročus, kas grizli lāci nogalina ar vienu šāvienu — ieročus, kādus jūs Lāču cilts teltīs vēl nekad nebūsiet redzējuši, — šīs divstobru šautenes, lādējamas no pakaļpuses, viss pēc labākās konstrukcijas — tās es dāvinu tev, virsaiti Matotaupa, tev, lielais lāču medniek, un tavam dēlam Harkam! Es esmu runājis, hau!
Harkam uz bridi šķita, ka viņš zaudējis spēju redzēt, dzirdēt, domāt. Pērkondzelzs — viņam rokās, vienam pašam, dāvana — vai tā būtu patiesība, vai tā ir īstenība? Viņš tikko pats samanīja, kā bija piegājis klāt, kā baltais cilvēks pasniedza vienu no abām šautenēm, kā viņš to paņēma, turēja cieši sažņaugtu rokā. Ārpasaule, viss visapkārt kaut kur pagaisa. Viņš juta vienīgi rokā šauteni, acis skatīja tikai viņam redzamo: pani virsaiti, kas šauj uz māti, — redzēja pats sevi, kā pakampj cīņas laikā pani pērkondzelzi, redzēja Havandšitas trofeju kārti, pie kuras starp dzīvnieku ādām karājās ziedotā pērkondzelzs.. .
Pērkondzelzs, pērkondzelzs! Tas, ko Harka patlaban turēja rokā, bija «šautene» — tā teica baltais cilvēks. Tā bija spēcīgāka nekā Tāllidojuma Putna šautene, ar to varēja nogalināt lāci. Jaunāka un daudz skaistāka par veco noslēpumaino pērkondzelzi, kas šūpojās pie Havandšitas trofeju kārts. Harkam nu piederēja šāds ierocis, un nemūžam viņš to vairs nedos prom.
Neviļus rokas pašas pārbaudīja aizslēgu un mēlīti. Kā iznirdams no sapņu miglas, Harka izdzirda svirkstošus un nezin kāpēc satraucošus, pat atbaidošus smieklus.
— Paskatieties taču uz šo zēnu! Nupat tikai dabūjis rokā šauteni un jau zina, kas ar to jādara! Panāc šurp, jaunais lāču medniek, velna puika, saņem munīciju, un tad pirmais šāviens pieder tev. Pirmais šausi tu!
Likās, it kā karavīri visapkārt būtu gabaliņu atkāpušies. Harka uztvēra klusiņām teiktus izbrīnās vārdus. Viņš baidījās pacelt acis uz tēvu vai abiem burvjiem.
Varbūt tas nebija īsti pareizi, ka viņš, Harka, vēl bērns, izšaus pirmais. Varbūt baltajam cilvēkam vispār nevajadzēja to izlemt. Taču Harkā svila nepārvarama vēlēšanās šaut. Viņš gribēja dzirdēt šāviena troksni un redzēt trāpījumu. Un pēc šī pirmā šāviena viņš gribēja vēl tūkstošiem reižu šaut, un katram šāvienam vajadzēja trāpīt.
Baltais cilvēks nelikās zinis par šejienes slavenībām. Viņš satvēra zēnu aiz pleciem un tā, netērēdams daudz vārdu, aizvilka sev līdz cauri krūmu skupsnai uz prēriju. Harka dzirdēja sev līdzās un aizmugurē daudzu kāju dipoņu. Viņam radās sajūta, ka visa apmetne bija kājās,
lai būtu klāt, kad Lāču cilts loceklis pirmo reizi izšaus no burvju dzelzs. Bet pirmais šāviens pienācās Harkam, tas bija izlemts.
Visus bija pārņēmis satraukums. Suņi skraidīja apkārt un vankšķēja, zirgi kļuva tramīgi, vīri, puiši un zēni iedami čukstus izmeta pa vārdam. Pa starpām atskanēja aprauti saucieni.
Harka tagad apskatījās, meklēdams ar acīm tēvu, un ieraudzīja to sev līdzās pa labi. Kreisajā pusē gāja lielais baltais cilvēks ar sarkanīgajiem matiem. Zēns sajuta pakausī kāda skatienu un aši pagrieza galvu. Viņš sastapās ar Havandšitas un Tatankas Jotankas acīm. Arī tie bija piebiedrojušies. Tik liela vara bija baltajam cilvēkam un viņa pērkondzelzij.
Gājēji cauri krūmājiem sasniedza prēriju. Debesis bija apsarkušas koši sarkanas, un tas nevēstīja neko labu. Klinšu kalnājs izskatījās kā varenā debesu ugunsgrēkā izdedzis mūris. Saules ripa peldēja no mākoņu sēkļa uz mākoņu sēkli, te iznirdama, te iegrimdama. Spēja laika maiņa prērijā nebija nekas neparasts. Taču vīri, aizrāvušies ar notikumu norisi, nebija pievērsuši uzmanību mākoņiem un vējam. Tagad viņi jutās pārsteigti, ka skaidrā, starojošā diena ienira negaisu1 vēstošā krēslā.
— Hallo! — iesaucās lielais sarkanmatainais puisis. Viņš palika stāvam un pacēla gaisā šauteni par zīmi, ka vēlas runāt, un piespieda visus apstāties. — Hallo! Lāču cilts karavīri! Tagad jūs dzirdēsiet pirmo šāvienu no savējo vidus un pieredzēsiet labāko šāvēju prērijā, sākot no Kanādas līdz Meksikai! Uzmanību! Pavirzieties!
Sperdams platus soļus savos garajos zābakos, baltais cilvēks izbrīvoja eju starp sanākušajiem un nomērīja di- >l5s attāluma posmus — vienu divsimt metru garu un otru piecdesmit metru garu. Tad viņš atgriezās savā vietā.
— Ei, puisi! — viņš uzsauca Šonkam. — Uzliec mērķus! Kā pirmo uzkar bizoņādas svārkus, kā otro bizoņādas vairogu. Bet labi veicīgi, iekams vēl saule nav pavisam pazudusi!
Šonka'aizskrēja, lai atnestu, kas pavēlēts. Savādi gan, domāja Harka, es šaušu, un Šonkam mani jāapkalpo un jānoliek man mērķis, tāpēc ka tā licis baltais cilvēks. Svešinieks ir liels virsaitis.
Šonka drīz vien atgriezās, nesdams līdzi kāda zēna
bizoņādas svārkus, un uzkāra uz mieta, ko iedzina zemē piecdesmit metru attālumā no baltā cilvēka. Divsimt metru attālumā viņš pie mieta uzkāra vairogu, ap kuru pamazām sastājās karavīri. Tas bija viens no tiem apaļiem izkrāsotiem vairogiem, ko darina no vairākkārt citas virs citas uzlīmētām bizoņa kumbra ādām.
— Dakotas vīri! — atkal skaļi iesaucās baltais cilvēks. — Es šaušu pirmais. Es trāpīšu ādas jakai tai vietā, kur būtu jāpukst valkātāja sirdij, un vairogam es trāpīšu vidū — es to caururbšu. Es esmu runājis, hau!
Baltais cilvēks pasvārstīja šauteni rokā, nostājās uz kreisā ceļgala un ieroci atspieda pret labo gūžu, tad izšāva. Šāviena plīkšķis pārrāva vakara klusumu. Adas jaka mazliet sakustējās. Baltais cilvēks piecēlās, bet nekustējās no vietas. Karavīri aizskrēja turp.
— Trāpīts! Trāpīts! — viņi sauca pārsteigti un apjukuši, ka baltais cilvēks varējis nomērķēt šādā stājā. Šāvēja mute savilkās smaidā, kas liecināja par pārākuma apziņu un allaž pauda tādu kā izsmieklu. Tagad viņš pielika šauteni pie vaiga, lai šautu otrreiz. Atkal norībēja. Atkal karavīri steidzās pie mērķa, stiprā bizoņādas vairoga. Lode bija izgājusi cauri tieši vidū.
Atskanēja daži skaļāki saucieni, bet arī čuksti:
— Vakān, vakān! Noslēpums.
Sarkanmatainais puisis izmeta aprautu «he!» un pievērsās Harkam.
— Tā arī tu iemācīsies šaut, manu zēn! Tev ir dotības. Nāc, mēs pielādēsim kopīgi — tā, un tagad mērķē!
Harka labprāt paklausīja, bet bija ļoti satraukts. Ar grūtībām savaldījies, viņš atguva mieru, kas labam šāvienam ir nepieciešams. Ierocis bija viņam pārāk liels un smags, un viņš baidījās, ka neveiksies.
Norībēja šāviens. Harka bija sagaidījis atsitienu un noturējās.
Šonka — jā, tieši Šonka! — aizskrēja pie bizoņādas svārkiem, kurp Harka bija mērķējis. Svārkos bija trāpīts. Šāviens nebūtu gan ticis valkātāja sirdī, bet sirds apvidū gan. Šonkam vajadzēja to atzīt.
— Nav slikti! — noteica baltais cilvēks. — Tu saņemsi no manis munīciju, jaunais lāču medniek, pietiekamā daudzumā, ar to tu varēsi rīt atkal vingrināties!
Harkam svila vaigi. Viņš pamazām atgriezās no sava svētlaimības stāvokļa pilnīgi reālajā pasaulē un apzinājās, ka viņš, Harka, Jauno Suņu vadonis, turpmāk vēl gluži citādā nozīmē nekā līdz šim būs visievērojamākais zēns visā apmetnē. Viņa priekšstats par to bija tik skaidrs kā rīta debesis un avota ūdens,. Harka smējās, jo ievēroja, ka četrkājainie suņi, nepierasto rībošo šāvienu izbiedēti, aizbēga pļavās un zirgi, kļuvuši tramīgi, grasījās norauties.
Baltais cilvēks sacīja Matotaupam:
— Ko tu, virsaiti, vari vēl vairāk vēlēties, ja tev ir šāds dēls? Es tev vēl šonakt sīki izskaidrošu, kā lietot ieroci, tad rīt arī tu varēsi sākt vingrināties šaušanā. Esmu runājis, hau!
Svešinieks atkāpās soli atpakaļ un sveicinādams dziļi palocījās Havandšitam un Tatankam Jotankam, grūti bija pateikt, vai tas bija izsmiekls vai nopietnība.
— Piedodiet, lielo noslēpumu zinātāji, ja es savas dāvanas nododu vienkārša virsaiša un viņa divpadsmit gadus vecā dēla rokās, bet es ļoti labi apzinos, ka esmu neievērojams karavīrs, lai spētu jūs apdāvināt. Ja varu jums būt kaut kādi noderīgs, laipni lūdzu, esmu gatavs pakalpot!
Tatanka Jotanka nelikās ne zinis par balto cilvēku un viņa savādo uzvedību. Pār Havandšitas seju pārlaidās ēna.
— Gan jau redzēsim! — viņš atteica aprauti, bet ne noraidoši.
Tumsa nomainīja krēslu, un mākoņi pamazām aizsedza visu debesu jumu, tāpēc zvaigžņu gaisma vairs nesasniedza zemi. Tumsa sabiezēja arvien vairāk. Vīri, puiši un zēni devās atpakaļ uz teltīm. Piesardzīgi atpakaļ pie cilvēkiem tuvojās arī suņi.
Tatanka Jotanka bija Havandšitas viesis. Tāpēc vecais burvis paņēma ievērojamo ciemiņu pie sevis teltī. Svešo balto Matotaupa aicināja sev līdzi.
Virsaitis un viesis apsēdās pie ugunskura, bērni un sievietes, kā parasti, uzturējās telts tālākajā nostūrī. Arī Harka pamazām atgriezās savā agrākajā pieticīgajā vietā, kāda viņam piederējās apmetnes dzīvē. Untšida jau bija pasteigusies sagatavot un uzdurt uz iesma lāča ķepas, kuru Matotaupa bija nomedījis gājienā ar Garo Šķēpu, un Matotaupa tagad grozīja iesmu ar brūni apcepto gaļu.
Baltais cilvēks, sevī nosmiedamies, sameklēja medību svārkos īsu pīpi.
— Lielais virsaiti Matotaupa, — viņš sacīja, — cepeša smarža šai teltī man patīk. Tu esi labs saimnieks! Labs saimnieks un labs mednieks! Būsim draugi. Paklau, mani sauc par Sarkanmati.
— Tu šauj labi, un tava roka ir devīga, — rāmi atbild- dēja Matotaupa, un Harka uzmanīgi klausījās. — Jā, būsim brāļi.
Matotaupa vēlreiz apgrozīja ķepu uz iesma. Kad tā bija izcepusies, viņš ielika to savam viesim māla šķīvī, bet Untšida uzdūra uz iesma nākošo — virsaitim pašam. Sar- kanmatis, liekas, bija izsalcis. Viņš tūdaļ izvilka savu nazi, sagrieza gaļu un, lieki nekavējoties, to notiesāja.
Ēdot runāts netika. Tikai tad, kad arī Matotaupa bija paēdis, baltais cilvēks sacīja:
— Lielais virsaiti! Abi mazzawaki nav vienīgā dāvana, ko esmu atnesis tavā teltī. Šeit, — viņš norādīja uz ādas maisiņu, — man tup droši iesēdināts kāds traks noslēpums. Šai ādas maisiņā sēž ugunsgars. Vārguļus tas paņem savā varā. Stipri vīri top vēl stiprāki, jā, tie tad nav vairs uzvarami.
—- Baltajiem cilvēkiem pieder daudz noslēpumu, — piesardzīgi un atturīgi atbildēja Matotaupa. — Kur gan baltais cilvēks, saukts Sarkanmatis, ticis pie tik liela noslēpuma?
— Kur? Ak, drošsirdīgais karavīr, cildenais virsaiti, tālu, tālu prom no šejienes! Tādu apvidu tu savu mūžu neesi redzējis! Mazā tumšā burvestību istabiņā, kas atrodas lielā, lielā pilsētā. Kas ir pilsēta, to jau tu zini? Vai Tāllidojuma Putns nav jums par to stāstījis? No turienes es paņēmu noslēpumu līdzi. Vispirms biju pie vīriem, kas grasās taisīt ceļu dzelzs kumeļam .. . Kas tev kait? Ak tu nevari tos ciest? Saprotu, saprotu. Man arī nebija patikas pie tiem uzkavēties. Esmu liels draugs sarkanādainajiem. Kad es dzirdēju par tevi, virsaiti Matotaupa .. .
— Kurš baltajam cilvēkam stāstījis par mani?
— Kurš? Visi, ar ko iznāca sastapties! Prērija ir ar tavu vārdu un tavu slavu pilna pieskandināta. Jā, nu tu brīnies! Pani baidās no tevis. Kad šie kladzināja par tevi, taviem panākumiem, tavu dēlu, es nolēmu tevi uzmeklēt un ar tevi iepazīties. Tā es atnācu šurp. Un te nu es esmu. Un tu esi pirmais indiānis, kam es parādīšu uguns- garu ādas maišelī.
— A, — Matotaupa tikai noteica.
— Vai ari tev bail no noslepumiem? Tas ir burvju dzēriens, kas stipros padara vēl stiprākus.
— O!
— A un o! Laikam tu tomēr baidies. Tad labak nevajag. Jo vārguļus ugunsgars pakļauj sev, un to es negribētu tev nodarīt. — Baltais cilvēks izstiepa kājas visā garumā uz segām, ar kurām bija noklāta zeme, un atbalstījās uz elkoņiem, nemitīgi šūpodams mutes kaktiņā iežmiegto pīpi. Matotaupa cienīgi un rāmi sēdēja viņam iepretī, kājas pavilcis zem sevis. Sarkanmatis sameklēja vienā no savām neskaitāmajām kabatām mazu kausiņu.
— Redzi, no šāda maza kausiņa dzer ugunīgo dzērienu pa malciņam.
— Burvestības ūdens, — sacīja Matotaupa. — Vecie un viedīgie karavīri brīdina mūs no tā, jo tas jau daudzus mūsu vīrus pataisījis slimus.
— Šis te? Tas nav tas burvestības ūdens, Matotaupa, par kuru tu esi dzirdējis. Bet lai nu tas paliek. Pastāsti vēlreiz par tām burvīgajām medībām!
To virsaitis nelika sev "divreiz lūgt, viņš stāstīja aizrautīgi. Baltais cilvēks klausījās ar saspringtu līdzdalību. Tā varētu būt īsta un varētu arī būt labi notēlota. Kad Matotaupa bija beidzis, baltais jautāja:
— Vai es esmu šodien tavs vienīgais viesis?
— Atnāks vēl daži karavīri pasēdēt kopā ar mums pie uguns. Rit, kad sievietes būs atnesušas un sagatavojušas lāča gaļu, mēs noturēsim lielo maltīti, tad arī Tatanka Jotanka un Havandšita būs viesi manā vigvamā.
— Lieliski.
Baltais cilvēks bija tikko izteicis savu piekrišanu, kad teltī ienāca pieci karavīri, to vidū Vecais Antilope, Krauklis un viņa vecākais dēls. Visi bija labā, jautrā noskaņā un zinātkāri. Ienācēji aši sasēdās ap pavardu.
Sarunas ritēja par medībām, par pērkondzelzīm, par baltā cilvēka prasmi un izveicīgo mērķī šaušanu. Beidzot baltais cilvēks atkal ņēma vārdu:
— Paklausieties, karavīri, es gribētu jums parādīt vienu no vērtīgākajiem balto cilvēku noslēpumiem, tā ir prasme padarīt pašiem sevi stiprākus. Bet jūsu virsaitim ir bail!
Vīri sāka skaļi smieties.
— Bail? Kad Matotaupa ir baidījies?
— Izmēģināsim. Skatieties! Es atvēršu šo ādas mai- šeli! Es dzeršu pats no šī burvestības dzēriena, kas stiprus vīrus padara vēl stiprākus, bet vārgus vēl vārgākus. Jūs redzēsiet, kā dzēriens iedarbojas uz mani! Pēc tā jūs varēsiet tad paši spriest. Labi?
— Labi, labi! — sauca visi cits caur citu, arī virsaitis.
— Bet pagaidiet, kaut ko es tomēr neesmu vēl apdomājis. Sievietes un bērni nedrīkst būt klāt. Vai varbūt jūs domājat citādi?
— Nē, tāds ir arī sarkanādaino paradums.
Matotaupa ar tikko manāmu galvas mājienu norādīja
sievietēm un bērniem, ka viņiem jāiziet no telts.
Harka nekavējoties kopā ar brāli un māsu, ar Šonku un sievietēm izgāja laukā. Šķita, ka Untšida, garām ejot, dzīrās Matotaupam kaut ko vēl teikt, bet viņš nelikās zinis. Viņa nolaida acis, sarauca lūpas un pēdējā izgāja no telts.
Laukā bērni un sievietes ievēroja, ka drīz sacelsies negaiss. Pāri Klinšu kalnāja virsotnēm zibšņoja, un tālumā bija dzirdama Pērkonputna dārdošā balss.
Harka bija paņēmis līdzi savu šauteni. Viņš nespēja no tās šķirties.
Kur nu?
Untšida un Šešoka pārmija dažus vārdus, no kuriem bija noprotams, ka viņas dosies uz Svešā Gliemežvāka telti.
Šonka gāja viens pats savu ceļu.
Kur lai piemetas Harka?-
Pie Melnā Sproggalvja viņu biedēja vecāmāte. Tātad Četāns! Četāns zaudējis tēvu un pēc tam arī audžutēvu. Būtu pat nepieciešami viņu apmeklēt. Nezin vai Sproggalvis nāktu līdzi? Jā, viņam vajadzētu gan nākt, tas būtu īsti labi.
— Dabū Sproggalvi! — Harka palūdza Harpstenā. — Mēs iesim visi pie Četāna.
Harpstenā aizskrēja tūlīt pat uz Sproggalvja telti, bet tas jau stāvēja pie ieejas. Sproggalvis piebiedrojās pārējiem, un tad ,visi trīs zēni un Uinona sēdēja Četāna vigvamā. Tā kā šeit vairs nebija neviena karavīra, tad zēni varēja sasēsties ap ugunskuru. Uinona piebiedrojās Četāna mātei un abām mazajām meitenēm telts dziļumā.
Laukā pērkons dārdināja arvien spēcīgāk, un pa telts spraugu bija redzams, ka arvien žilbīgāk šaustīja un šķēla gaisu zibens šautras. Lietus vēl nelija.
Zēni neuzsāka sarunas tūlīt pat. Kopā sanākušiem, viņiem pēc šīs dienas notikumiem vajadzēja katram atsevišķi vispirms tikt galā ar savām domām un tikai tad kopīgi aprunāties par visu. Bija pārāk daudz kas izmainījies, kopš saule uzlēkusi un atkal norietējusi.
Viesi apmetnē bija mainījušies. Laipnais gleznotājs un klusais Garais Šķēps aizgājuši, ieradušies visu ļaužu bijībā cienītais Tatanka Jotanka un Sarkanmatis, kam paklausīja kā virsaitim, kaut arī viņš tas nebija. Bija rībējuši šāvieni. Vienam zēnam piederēja pērkondzelzs. Virsaiša vigvamā gulēja lielā pelēkā lāča āda. Apmetnes bieds nu bija pagalam. Tagad varētu priecāties, bet prieku aptumšoja kāda jauna nemiera nojausma, ko sajuta katrs, taču neviens negribēja to atzīt. Varbūt notiks kas labs, varbūt notiks kas ļauns. Nevienam nebija patikas par to domāt. Prieks par vareno medību veiksmi klājās kā skaista sega pāri visiem drūmajiem jautājumiem, kurus bija izteikuši Tāllidojuma Putns un Garais Šķēps.
Harka raudzījās raustīgajās liesmiņās, kas lodāja ap zariem, līdz tie cits pēc cita sabira pelnos.
Četāns pamodināja draugu no pārdomām.
— Pastāsti mums, Harka Bizoņbultu Šāvēj Lāču Medniek, par lāča medībām!
Visu zēnu acis apkārt ugunskuram spoži iemirdzējās.
Harka pats jutās pārsteigts, ka ir pagrūti lielo piedzīvojumu vēlreiz atstāstīt. Bet, kad viņš jau bija sācis, tad notikušais atdzīvojās tik spēcīgi, ka zēns redzēja lielo Pelēko no jauna, atkal dzirdēja tā piesmakušo, nikno rūkoņu. Viņš atkal redzēja tēvu, kam rokas bija sakrampējušās ap baismīgā plēsoņa kaklu, tēvu, kam plūda sviedri un asinis, kam pietūka muskuļi un dzīslas. Harkam šķita, ka viņš atkal zveļ pa drausmīgo lāča ķepu. Zēna stāstījums bija tik dzīvs, ka draugiem, sēžot pie ugunskura, šķita, ka paši piedalās šais medībās, paši pārdzīvo satraukumu, uzvaras gaviles. Kad Harka bija beidzis, draugi, saukdami: «Lāču Medniek! Lāču Medniek!» — priecājās un līksmoja.
Vēlāk zēni, apmēram tāpat kā vīri virsaiša teltī, sarunājās par medību piedzīvojumiem, par jaunajiem un apbrīnojamiem ugunsspļāvēju ieročiem, par šaušanas vingrinājumiem, kas bija paredzēti nākošajā rītā. Harka apsolīja Četānam un Sproggalvim, ka tie drīkstēs kopā ar viņu mācīties, kā jāapietas ar pērkondzelzi. Arī Harpstenā, kad būs divas vasaras vecāks, vajadzēs prast apieties ar pērkondzelzi. Zēni jūsmīgi kala plānus, kā nākotnē daudz vieglāk varēs medīt lāčus un bizoņus un uzveikt pani.
Vēl sarunas ritēja dedzīgi, kad vigvamā ienāca Šonka. Viņš apsēdās pie zēniem. Pret to neviens nevarēja iebilst. Viņš dzīvoja Matotaupas teltī un piederēja pie viņa saimes. Taču, Šonkam ienākot, sarunas apsīka un tad tika turpinātas vienaldzīgā noskaņā. Pie tā nebija pat tik ļoti vainojams apstāklis, ka te ieradies' Šonka, bet traucēja viņa dīvainā sejas izteiksme, kas pauda tādu kā pārākuma apziņu, tādu kā augstprātību, ar kuru viņš pats sevi izslēdza no kopējās priecīgās saprašanās jūtoņas. Liekas, viņš īsti apzinīgi centās radīt iespaidu, ka viņam ir daudz kas svarīgāks sakāms nekā tas, kas zināms pārējiem.
— Ko tu vienā laidā rīsties? — beidzot aizrādīja viņam Četāns. — Spļauj laukā!
— Es tavā teltī nemēdzu spļaut.
— Tad tik daudz tu jau esi gan iemācījies. — Četānam nemaz nebija nodoma Šonku kaitināt. Drīzāk viņš bija vēlējies tam mazliet puiciskā veidā atraisīt mēli. Taču Šonkas atbilde aizvainoja viņu pašu, tāpēc arī viņa runas veids izskanēja ērcīgi.
— Iespējams, ka vēl dažam labam būtu šis tas jāmācās, — Šonka atbildēja ne tik zobgalīgi, cik pašpārliecināti.
— Slikti vienīgi tad, ja kāds vairs nevēlas mācīties,
— … vai arī nevar.
— Tik veca mūsu vidū neviena nav.
— Kas tev teicis, ka es runāju par mums te?
— Neviens. Bet tu vari pateikt, kuru tu īsti domā.
— Ja es to gribēšu.
— Gribi vai negribi, man tas vienalga. Gremo vien savas pārdomas pats, ja tev tā labāk patīk.
— Un, ja es tagad arī viens pats tās gremoju, tad rītu jau par to runās padomes sanāksmē.
— Ak tad tik svarīgas gan ir tavas pārdomas! Tās zināmas gan tikai tev vienam pašam. ^
— Rīt tu vairs, Četān, nezobosies.
— Kā nu man patiks.
— To mēs redzēsim. Es katrā ziņā esmu pietiekami redzējis — šodien.
— Vai tikai tu neesi nodomājis kļūt par burvi? Neskaidrus, tumšus vārdus purpināt tu jau esi labi iemācījies.
— Tik tumšus vārdus, cik tumši darbi tam, uz ko tie attiecas.
Sproggalvim jau paspruka smiekli par šādu strīdu, bet, tā kā viņa jautrībai neviens negrasījās piebiedroties, arī viņš pierima un vērās tikpat pētoši kā Harka uz abiem lielajiem puišiem, kas, neuzticīgi raudzīdamies viens otrā, izmēģināja spēkus ne jau gluži draudzīgu vārdu divkaujā.
— Tu ņemies pa miglu, — Četāns atkal uzsāka kauju.
— Es varu pagaidīt, līdz tā izklīdīs.
— Gaidi vien, ja gribi, bet, ja tev prāts pēc tā nesas, vari tūlīt to izklīdināt. Aizej tikai pāri pretī uz virsaiša Matotaupas vigvamu.
— To es nedarīšu.
— Nē, to tu nedarīsi, jo viņš mūs visus izsūtīja laukā. Gan viņš zināja, kāpēc mēs neesam viņam noderīgi.
— Šonka, — Sproggalvis sašutis iemeta starpā, — kāpēc tu tā runā par mūsu virsaiti? Tas tev nepiederas.
— Turi muti, mazais čirka!
— Sproggalvim taisnība! — Četāns piebalsoja. — Tu esi pārāk daudz sarunājis, Šonka. Tagad tev jāpasaka viss!
— Es neteikšu vairāk nekā esmu jau teicis. Hau. Ja gribat kaut ko dabūt zināt, ejiet turp un paklausieties.
— Mēs nemēdzam pārkāpt virsaiša pavēles, un mēs nenoklausāmies mūsu brāļu un tēvu sarunas. Ņem to, Šonka, vērā! Citādi tu nekad nebūsi mūsu karavīrs!
— Phē!
Četāns pielēca kājās.
Šonka atvairīdams pacēla rokas, it kā vēlēdamies otru nomierināt. Kad Četāns joprojām viņu draudīgi uzlūkoja, viņš klusiņām sacīja:
— Runāsim par kaut ko citu. Ko jūs domājat par balto cilvēku?
Sproggalvis visus pārsteidza ar savu atbildi.
•— Viņam ir ļaunas acis, — viņš izvairīgi sacīja.
— Tas tiesa, — Šonka piekrita.
— Bet viņam ir laba roka! — iemeta starpā Harka.
— Viņš ir devīgs, un viņa šāviņi trāpa mērķī! Mēs zinām, ka tu esi baltcrcilvēku dēļ pieredzējis daudz ļauna, Sprog- galvi. Taču ne jau visi baltie cilvēki ir slikti.
— Baltais cilvēks zina daudz noslēpumu! — Sproggalvis ietiepīgi un norūpējies nepiekāpās.
— Balto cilvēku noslēpumi var būt indīgi. — Tā sacīja Cetāns. Harku tas pārsteidza.
— Bet ne jau pērkondzelzis, — viņš sacīja draugam.
— Virsaiša teltī viņš neizdāļā vis pērkondzelzis, bet… — Šonka lika kaut ko noprast.
— Kas tas par «bet»? — Četāns jautāja.
— Bet minmaken, burvestības dzērienu.
Sproggalvis satrūkās.
— -Balto cilvēku burvestības dzēriens ir bīstams. Kad baltie cilvēki ir šo dzērienu baudījuši, viņi uzvedas kā muļķi vai lopi. Viņi sit sievietes, bērnus un vergus!
— Ko tas nozīmē «šo dzērienu», — sašutis iesaucās Harka. — Vai tu esi Sarkanmata dzērienu nogaršojis, Sproggalvi? Nē? Tad nerunā un nesaki, ka tas iedarbojas kā burvestības dzēriens. Vai tad cilvēks, kurš dāvina pērkondzelzis, var vispār mums vēlēt kaut ko ļaunu?
Četāns un Sproggalvis nodūra acis. Ko lai atbild uz Har- kas jautājumu? Iestājās klusuma brīdis. Beidzot Šonka sacīja:
— Ja grib tikt pie zivīm, tad uz makšķeres jāuzliek ēsma.
Harka pabīdīja kādu zaru dziļāk ugunī.
— Tā vien šķiet, ka tu nerunātu ar savu paša mēli, Šonka.
— Var jau būt. Bet aizej vien un paskaties, kas notiek Matotaupas teltī!
— Es neiešu! — Harka noteikti pateica. — Vai tu aizmirsi, ko teica Četāns?
— Neesmu aizmirsis. Aizbāziet tik sev ausis! Ja vēlaties, es turēšu arī savas ciet. Es esmu runājis, hau!
Šonka piecēlās un izgāja laukā no telts.
Četāns un zēni palika satraukti un sarūgtināti sēžam. Harka jutās galvenokārt sašutis par to, ka viņam nebija izdevies Šonku, kā nākas, sakaut un pierādīt pretējo. Šonkas izmestie vārdi bija tikpat kā indes pilieni, ko zēniem vajadzēja norīt. Tomēr viņi par to vairs nerunāja un nolēma likties gulēt.
— Palieciet visi tepat! — Četāns aicināja. — Gulēsim visi kopā!
— Ar Lāču Mednieku Harku! — iesaucās Sproggalvis, kam bija žēl, ka apbēdinājis draugu.
Bērni ievīstījās segās.
Laukā plosījās negaiss, bet teltīm tas nenodarīja nekādu postu.
Harka jutās noguris kā nodzīts zirgs. Viņš drīz vien aizmiga. Bet vēl aizmiegot apņēmās pusnaktī pamosties un pārbaudīt, ko dara Šonka. Iespējams, ka tas maita neguļ, bet ložņā atkal ap virsaiša vigvamu un perina kaut ko ļaunu. Par to Harkam jāpārliecinās, un, ja tā būtu, tad par to jāuzzina arī Matotaupam. Harka negribēja darīt pretēji tēva pavēlei, bet vēlējās pasargāt tēvu no ļaundariem, kas auž ap viņu neredzamus tīklus.
Harka pamodās īsi pirms pusnakts, kā bija apņēmies aizmiegot. Viņš izmanījās laukā no vigvama. Vienīgi Uinona to ievēroja, bet Harka varēja būt drošs, ka māsa klusēs. Ja vien viņa gribēja, viņa varēja būt rāma un klusa, bez kādām dzīvības zīmēm kā prērija salā un sniegā.
Zēns izlīda pa telts pārsega apakšu laukā un atradās tagad starp daudzo vigvamu naksnīgi melnajām ēnām. Lēnām, sperdams nedzirdamus, indiāņiem pierastus soļus, viņš tuvojās apmetnes laukumam un Havandšitas un Matotaupas teltīm. Pa virsaiša telts ieejas spraugu krita gaišs gaismas stars, tur iekšā vēl dega uguns. Bija dzirdams neparasts troksnis. Havandšitas teltī turpretī valdīja tumsa un klusums .. .
Zēns zagās uz priekšu, lūkodamies pēc Šonkas. Bet tas nebija redzams.
Beidzot Harka tuvojās tēva vigvamam.
Viņš izcīnīja sevī smagu cīņu. Šonka bija nepaklausīgs bijis. Harka negribēja tāds būt. Bet likās, it kā tas ļaunums, ko Šonka bija izdarījis, mudināja arī Harku uz ļaunu. Harkam vajadzēja zināt patiesību. Katrā ziņā vajadzēja tikt pie skaidrības, kas Šonkam, liekas, ir zināma un ko viņš nepateica. Ja Harka gribēja tēvu apsargāt, tad nedrīkstēja palikt neziņā.
Harka vēl joprojām cīnījās ar sevi, bet tad pēkšņi tas bija jau noticis. Viņš nogūlās pie telts garšļaukus zemē un kādā zināmā vietā telts aizmugurē zem pārsega glūnēja iekšā un klausījās.