Nākošajā dienā pēc tam, kad mednieki bija jau devušies ceļā, Šonka ap pusdienas laiku skriešus atgriezās no izlūkošanas. Harka, Harpstenā un Sproggālvis redzēja, ka viņš, atsteidzies apmetnē, jautāja pēc virsaiša vietnieka — Matotaupas brāļa. Sproggalvis aizgāja un pateica Šon- kam, ka meklētais atrodams Svešā Gliemežvāka vigvamā. Šonka devās turp, un zēni minēja, kādu ziņu viņš būtu atnesis.
Nepagāja necik ilgi, kad viņi to jau dabūja zināt. Šonka, Svešais Gliemežvāks un Matotaupas brālis pēc īsa brīža iznāca no vigvama un sasauca karavīrus. Runāts tika pietiekami skaļi, tā, ka arī zēni varēja saprast, ka Šonka atklājis lāča pēdas apmēram trīs bultu šāviena attālumā [4] uz ziemeļiem no Zirgu strauta. Tās neesot vairs svaigas, bet kā milzīga zvēra ķepu nospiedums, neapšaubāmi tās esot grizli lāča pēdas — tas bijis skaidri saskatāms kādā mālainā vietā.
Apmetnē sākās tāda rosība kā skudru pūznī, ja tur iemet sprunguli.
Harka ar svilpienu saaicināja kopā Jaunos Suņus, kāds puisis — Sarkanās Spalvas. Karavīri pulcējās ap Matotaupas brāli un Svešo Gliemežvāku. Pie tiem pienāca arī baltais cilvēks ar savu šauteni.
Harka, Sproggalvis un Harpstenā turējās pēc iespējas tuvāk vīriem, kas apspriedās.
— Vai tava pērkondzelzs var nogalināt lāci? — jautāja Matotaupas brālis Dzeltenbārdim. Svešais Gliemežvāks tulkoja.
— Ja es trāpu sirdī vai tieši smadzenēs, tad jā, — bet šī ir tikai šautene, un grizli pakausis ir ciets.
— Tātad tavs ierocis nav vairāk vērts par loku un bultu, un tu varētu palikt pie mūsu teltīm.
— Kā vēlies. —
Ašā Bulta izraudzījās septiņus karavīrus, ar kuriem kopā, apbruņojies ar loku un bultām, viņš grasījās vispirms izlūkot lāča pēdas. Lai pēdas nesabojātu, vīri nejāja, bet gāja kājām.
Kad viņi bija pagaisuši no redzes loka un zinātkārie apmetnē atkal izklīduši, Harka, Harpstenā un Sproggalvis satikās smilšu paugura virsotnē.
— Mums jāapspriežas, — sacīja Harka. — Ko jūs domājat?
— Pēdas esot apmēram divas dienas vecas, — teica Sproggalvis.
— Jā, to es arī dzirdēju, — apstiprināja Harpstenā.
— Ko tas varētu nozīmēt? — jautāja Harka zēniem.
— Vai nu tas ir tas pats lācis, vai arī cits, — sprieda Sproggalvis. — Ja tas ir tas pats, kuru sastapuši Garais Šķēps un Dzeltenbārdis, tad tas, tāpat kā šie abi, aizbēdzis no kalniem un atnācis mūsu telšu tuvumā. Vai nu Matotaupa un pārējie trīs karavīri to pamanījuši un pa pēdām atgriezušies pie mūsu apmetnes, vai arī nav to pamanījuši un meklē lāci kalnos. Varbūt arī, ka tas ir cits lācis.
— Nekad pelēkie lāči neuzturas pa vairākiem kopā vienā un tai pašā apvidū. Bet divi vienuviet — tas ir iespējams, — sacīja Sproggalvis.
— Hau, tas ir iespējams. Ko lai mēs tagad darām?
— Pārmeklēsim visapkārt apmetnei, vai nav vēl lāča pēdu. To mums neviens nevar liegt, — ieteica Harpstenā.
— Tas nav slikts padoms. — Harka un Sproggalvis bija ar mieru.
— Kā mēs sāksim? — jautāja Harka.
— Es domāju tā, — ieminējās Sproggalvis, — vai nu lācis ir trīs bultu šāviena attālumā aizskrējis mūsu apmetnei garām, vai arī viņš varbūt ir kādā vietā mūsu apmetnei vēl vairāk tuvojies. Tas mums jāpārbauda. Mēs pārmeklēsim pamatīgi visapkārt apmetnei.
•— Jā, tā gan.
Harkas vadībā, kurš pēdu lasīšanā bija jau visvairāk iemanījies, trīs zēni visu pēcpusdienu ložņāja ap apmetni. Viņi pētīja katru aizdomīgāko pēdu, un, tā kā vigvamos iedzīvotāju nebija mazums, tad pēdu arī bija krietni daudz. Taču diemžēl viņi neatrada neko tādu, kas norādītu uz pelēkā lāča klātbūtni.
Iestājoties tumsai, Ašā Bulta un četri no viņa septiņiem karavīriem atgriezās atpakaļ. Arī viņiem nebija daudz ko teikt. Viņi bija atklājuši vēl dažas pēdas, kas, likās, piederēja tam pašam zvēram. Tās norādīja, ka lācis devies austrumu virzienā. Pa šīm pēdām tagad devās pārējie trīs karavīri. Kad Ašā Bulta to stāstīja Svešā Gliemežvāka teltī, bērniem, kas arī bija klāt, šķita, ka virsaiša vietnieks nav apmierināts ar notikumu norisi. To viņš arī beigās lika saprast:
— Mūsu karavīri klaiņo gan šurp, gan turp — četri uz rietumiem, trīs uz austrumiem, un tie ir labi karotāji, kuru mums tagad pietrūkst.
Notikums ar lāci ļoti nodarbināja bērnu prātus. Mūsu trīs zēni visu vakaru pavadīja kopā, un beidzot Harka un Harpstenā palika Svešā Gliemežvāka teltī pārgulēt pie Sproggalvja. Nebija nekas neparasts, ja bērni reizēm pārnakšņoja pie kaimiņiem, draugiem vai radiem.
Uguns tika aprušināta, un visi trīs zēni, ietinušies segās, apgūlās līdzās. Svešā Gliemežvāka teltī nebija. Naktij iestājoties, viņš pārņēma zirgu uzraudzīšanu.
Tā nu bērni palika teltī vieni paši ar piecām sievietēm.
Harka vēl bija nomodā, kad abi draugi jau gulēja ciešā miegā. Viņš dzirdēja sievietes sačukstamies un sāka ieklausīties.
Viņš skaidri atšķīra vecāsmātes Raibās Bizoņmātes balsi.
— Būs nelaime, — viņa čukstēja.
— Kuš, kuš … — četras pārējās saspiedās ciešāk kopā kā briesmu apdraudēti putni ligzdā.
— Lācis mūs sodīs.
— Kuš, kuš, — dvesa nobijušās sievietes.
— Viņa gars ir apvainojies!
— Kuš … kuš …
— Viņš vajās visus, kas šāva uz garu. Ticiet man!
— Kuš. .. kuš … — Sievietes spiedās vēl ciešāk kopā. — Dzeltenbārdis … Šonka … Harka … Harpstenā … visa virsaiša telts!
— Kuš . . . kuš … kuš!
— Bet tagad nu rimstieties! — Harka noteica skaļi un noteikti.
Sievietes apklusa. Viņas ievīstījās segās un, liekas, aizmiga. Vienīgi vecāmāte vienā laidā murmināja kaut ko nesakarīgu.
Harka neapskauda Svešo Gliemežvāku un Sproggalvi šo daudzo sieviešu dēļ, kas viņus aprūpēja. Viņš priecājās, ka nākošo nakti atkal gulēs tēva teltī. Patlaban viņš jutās jau priecīgāks, kad pēc pirmajām nakts stundām vigvamā atgriezās Svešais Gliemežvāks. Vecāsmātes murmināšana beidzot apklusa.
Arī Harka tagad aizmiga. Aizmiegot viņš vēl dzirdēja vēju un lietu bungojam pa vigvama pārsegu.
Kad viņš no jauna pamodās, vēl bija tumšs. Viņš atmeta segu, pielēca kājās, jo, kaut arī vēl pusmiegā, saprata, ka ticis pamodināts. Kāpēc? Vai kāds nekliedza? Jā — tagad kliedziens atkārtojās, un arī visi pārējie bija no savām segām laukā. Arā vēl arvien brāzmoja un lija.
Svešais Gliemežvāks izsteidzās laukā un visi trīs zēni viņam pakaļ. Lietus lielām lāsēm tecēja pār kailajiem augumiem. Redzēt nekā lāgā nevarēja, jo mākoņi aizsedza mēnesi un zvaigznes. Taču kliedzieni bija dzirdami no jauna:
— Lācis! Lācis!
No virsaiša telts atskanēja skaļš sauciens:
— Visi bērni atpakaļ teltīs!
Nelabprāt, bet, saprazdami, ka šādam rīkojumam ir pietiekams pamats, Sproggalvis, Harpstenā un Harka paklausīja. Taču viņi palika pie ieejas spraugas, lai dzirdētu, kas laukā notiek.
No rosības un saucieniem bija noprotams, ka plēsoņu meklē pie zirgu bara.
Aizmugurē, teltī, atskanēja daudzbalsīga murmināšana:
•— Lācis, lāča gars! Nu nāk lāča gars, lai atriebtos!
Harka neviļus atskatījās. Viņš ieraudzīja, ka viena no trim meitām uzkūra uguni telts vidū, liesmas uzšāvās augstu. Līdzās stāvēja vecāmāte. Viņa bija paņēmusi lodes, bultu un šķēpa caururbto audeklu ar lāča attēlu un turēja to paceltu augstu gaisā, tā ka saplosīto attēlu apgaismoja šaudīgā liesmu gaisma. Vecās sievietes seja bija šausmu un triumfa izķēmota. Pustumsā no jauna atskanēja pārējo četru izbaiļu pārņemto sieviešu murmināšana. Vētra raustīja telts pārsegu. Pa telts spraugu, pie kuras stāvēja zēni, ielauzās vēja brāzma, liesmas sāka raustīties, un audekls sašūpojās tā, ka likās — it kā lāča attēls kustētos. Laukā klaigāja vīri. Trīs reizes norībēja pērkon- dzelzs.
Tas viss atstāja uz teltī sēdētājiem nomācošu iespaidu. Sproggalvis sāka savā Harkam nesaprotamā valodā bērt vārdus un plātīties ar rokām kā burdamies vai apvārdodams.
Kādu brīdi arī Harka bija neizpratnē. Tad sapurinājās.
— Klusu! — viņš uzsauca Sproggalvim un aizlika viņam mutei priekšā plaukstu. Taču Sproggalvis atgrūda Harkas roku un skandēja tik tālāk buramos vārdus pret ļauno apsēstību.
Tad Harka izgāja no nemierīgās un šausmu pārņemtās telts laukā, lietū. Nu viņš varēja atkal klausīties, te traucēja tikai lietus šalkoņa un vēja svilpšana, ne vairs cilvēku gaušanās.
No sasaukšanās varēja saprast, ka plēsoņa redzēts pie zirgiem, bet patlaban, liekas, pazudis. Harka vismīļāk mestos tagad turp, lai aizsargātu zirgus, bet neuzdrīkstējās rīkoties pretēji virsaiša vietnieka stingrajai pavēlei. Viņam tomēr iešāvās prātā, ka varētu iespruKt savā teltī. To viņš arī izdarīja —? aši pārmetās turp.
Arī te jau kūrās uguns. Vēja vārstulis telts smailē pavēra dūmiem ceļu. Šonkas teltī nebija. Ap šo laiku viņam vajadzēja uzmanīt zirgus. Telts dibenā vienkopus sēdēja Untšida, Šešoka un Uinona. Untšidas nesatricināmais miers nomierinoši ietekmēja visas.
Tikko Harka bija iekšā, telts sprauga pavērās vēlreiz, un ienāca Tāllidojuma Putns Dzeltenbārdis. Viņam bija rokā šautene, viņš paņēma munīciju un atkal izsteidzās ārā. Varēja dzirdēt norībam vairākus šāvienus.
No zirgu ganāmpulka puses atskanēja daudzbalsīgs sašutuma kliedziens. Tūlīt arī vigvamā atgriezās Tāllidojuma Putns. Viņš apsēdās pie uguns, tīrīja šauteni, bet Harka uzmanīgi visu to vēroja.
Laukā troksnis aprima.
Gleznotājs ar galvas mājienu paaicināja Harku tuvāk. Patlaban tulka nebija, tāpēc sarunāties ar zēnu un pastāstīt par notikumiem nebija iespējams, un gleznotājs kavēja laiku, rādīdams zēnam, kā ieroci pielādē un kā izlādē. Izlādētu viņš iedeva paturēt un parādīja, kā jāmērķē; atklājās, ka Harka jau bija ievērojis, kā to dara. Zēna seja pauda sasprindzinājumu, apņēmību, apvaldītu satraukumu. Šķita, ka, darbojoties ar pērkondzelzi, viņš aizmirsis pat lāci. Baltais cilvēks kaut ko sacīja, ko Harka tikai^ daļēji saprata, bet, pēc sejas izteiksmes spriežot, tai vajadzēja būt uzslavai. Ja baltais cilvēks būtu varējis ielūkoties zēna sirdī, tad redzētu, cik ļoti tas jau bija viņam pieķēries.
Harkas noslēpumainā ieroča pētīšanu pārtrauca Svešais Gliemežvāks, ienākdams teltī. Lielais tumšacainais afrikānis bija izmircis līdz ādai, bet bez mazākā ievainojuma. Pēc tam kad viņš bija apsēdies pie pavarda un saņēmis no gleznotāja cigāru, viņš sāka stāstīt to, ko visi vēlējās dzirdēt. Harka klusiņām nolika pērkondzelzi sānis.
— Tas notika tad, kad Šonka uzraudzīja zirgus, — stāstīja Svešais Gliemežvāks. — Suņi bija kļuvuši nemierīgi un arī zirgi tramīgi. Gāza lietus, un Šonka nevarējis nekā redzēt. Viņš aizskrējis uz to pusi, no kurienes zirgi tiekušies prom, tur vajadzējis būt briesmām. Pēkšņi viņš
naktī, lietū un vējā stāvējis pretī briesmīgam lācim, kurš, saslējies pakaļkājās, izsitis viņam no rokām šķēpu. Šonka skaļi iekliedzies un tupus paslēpies starp zirgiem, jo nakts laikā nav bijis iespējams pievārēt lāci ar nazi. Tas nav pat pieaugušam vīram pa spēkam. Šonka vēl ir jauns zēns. Izdzirduši viņu kliedzam, piesteigušies daudzi karavīri. Lācis bija nogāzis gar zemi kādu kumeļu un grasījies to uz vietas saplosīt vai arī aizstiept prom. Taču saceltā trauksme sabiedējusi plēsoņu, un tas aizbēdzis. Naktī nav iespējams saskatīt pēdas. Rītu tām izsekos, ja vien pēc lietus tās būs atrodamas.
— Un tagad? — gleznotājs gribēja zināt. — Kur atrodas vīri?
— Viņi visi stāv ar šķēpiem sardzē, ja gadījumā zvērs vēlreiz uzbruktu. Jādomā, ka lācis neatgriezīsies, tā viņi saka, bet neiespējams tas nav.
Svešais Gliemežvāks ātri pabeidza smēķēt cigāru un labprāt paņēma otru. Patlaban nekas nebija darāms, bet arī miegs nevienam nebija prātā. Naksnīgās stundas vajadzēja kaut kā pavadīt.
Harka sāka atkal darboties ap šauteni.
Baltais cilvēks vēroja viņu.
— Vai tev kaut kas nav skaidrs? — viņš pēc laiciņa jautāja. Harka jautājumu bija sapratis, vēl iekams Svešais Gliemežvāks paguva to pārtulkot.
— Yes, — viņš atbildēja un piebilda dakotu valodā: — Kā iespējams tikt pie tāda ieroča?
Dzeltenbārdis smējās:
— Tas jānopērk. Es gribu teikt, pret kaut ko jāiemaina.
— Tik viegli šāds ierocis dabūjams? — Harkas acis iemirdzējās.
— Jā un nē. Tas ir dārgs. Indiānim vajadzētu daudz ādu par to dot vai arī.. . — Baltais cilvēks sastomījās.
Harka rāmi gaidīja, vai viņš vēl ko teiks. Taču, liekas, gleznotājs to nedomāja darīt.
Bet Svešais Gliemežvāks pēc tam, kad bija ievilcis smaržīgā cigāra dūmu, pateica to, ko Dzeltenbārdis noklusēja:
— Vai arī naudu vai zeltu.
Harka nolaida acis. Viņam iešāvās prātā, ka par zelta akmentiņu, ko bija atradis pie upes, būtu varējis nopirkt pērkondzelzi! Bet nu šis burvestības akmens piederēja Havandšitam. Kā Sproggalvis bija teicis? Vajag balto
cilvēku noslēpumus iepazīt un pār tiem valdīt. Varbūt Sproggalvim tomēr bija taisnība? Vai arī ne?
Tik daudz neatrisināmu jautājumu.
Harka tikai ar grūtībām spēja šķirties no šautenes. Dzeltenbārdis atļāva, tāpēc viņš palika ar ieroci rokās sēžam pie uguns un, liesmu atspīdumā to grozīdams, atkal un atkal ļāva spīguļot stobram un aizslēgam. Nezin vai Tāllidojuma Putns Dzeltenbārdis nākošajā dienā ļaus viņam reizi — vismaz vienu pašu reizīti! — ar šo ieroci izšaut?
— Tāllidojuma Putn Veiklā Roka, — pēc gara pārdomu brīža Harka svinīgi uzrunāja balto cilvēku. — Ko tu domā par burvestībām?
Gleznotāju jautājums pārsteidza, un viņš rūpīgi pārdomāja atbildi. Ja viņš teiktu — «tās ir blēņas», tad apvainotu viesmīlīgos saimniekus, kam buršanās bija reliģija. Ja apgalvotu, ka viņš tic tām, tad melotu.
— Burvestības ir noslēpums, — viņš beidzot teica. — Bet noslēpums ir tikai tas, kas vēl nav zināms.
— Vai šis ierocis ir burvestība?
— Baltajiem cilvēkiem — nē. Tie ļoti labi zina, kā tas tiek taisīts un kā darbojas.
— Tad baltajiem cilvēkiem šādi ieroči nav jāiemaina, katrs pats var tādus pagatavot?
— Ne jau katrs. Es, piemēram, nevaru.
— Tātad tā tomēr ir burvestība?
— Ak nē, manu zēn, ir vajadzīga tikai īpaša veiklība, kas nepiemīt katram, bet kuru katrs var apgūt.
— Arī dakoti?
— Arī dakoti. Bet vīri, kas šādus ieročus izgatavo, neko citu visā savā mūžā nedara.
— Viņiem taču vajag medīt, lai būtu ko ēst.
— Tas viņiem nav vajadzīgs. Viņi izgatavo ieročus un par to saņem pārtiku no tiem, kam vajadzīgi ieroči.
— Tātad vīriem, kas izgatavo ieročus, vajag tos iemainīt?
— Jā.
Harka vēlreiz ilgi, klusēdams aplūkoja ieroci. Tad viņa domas, liekas, aizsteidzās tālāk.
— Un ko tu, Tāllidojuma Putn, domā par lāču burvestību?
— Par to es nekā nevaru tev, zēn, pateikt. Es ticu citādam garam nekā jūs.
— Vai tavs Gars ir labs?
— Jā.
— Vai viņš ir liels?
— Jā.
— Vai viņš ir Noslēpums?
— Jā.
— Tad tam jābūt tam pašam Garam, jo divu lielu Noslēpumu nav.
— Tu runā gudri, bērns.
— Vai tavs Gars prot burt?
— Es viņu tik labi nepazīstu. Viņš ir man par lielu.
— Ko saka jūsu burvji?
— Viņu mēles runā dažādu valodu.
— Kā tad var runāt dažādi?
— Ar tevi, Harka, nevar tik viegli tikt galā! Vieni saka: burvestības vai brīnumi — kā mēs tos saucam — notikuši tikai senos laikos. Citi saka: tie esot iespējami arī vēl mūsu dienās. Vēl citi domā, ka nekad nekādu burvestību nav bijis, bet viss ir vienkārši izskaidrojams.
— Tu esi vīrs, Dzeltenbārdi, tev vajag būt pašam savām domām un pašam zināt, kas ir pareizi!
— Tu, Harka, gan neesi vēl vīrs, tikai zēns, bet pasaki man — kādas ir tavas domas?
Harka pietvīka, bet ar atbildi nevilcinājās:
— Ir Lielais Noslēpums un daudzi mazi noslēpumi, ir Lielais Gars un daudzi mazāki, un tāpat arī ir Lielā Burvestība un mazākas. Daži burvji ir spēcīgi un pārzina lielākus noslēpumus nekā citi. Daži burvji neprot tik labi ar gariem sarunāties. Tad viņi maldina sevi un citus un karavīri ir ar viņiem nemierā.
— Tas ir interesanti. Tu man atklāti atbildēji, Harka. Es tev labprāt vēl atbildēšu, ja tu kaut ko gribēsi zināt!
— Man ir vēl viens jautājums. Vai tu tici, ka lāča gars mūs izseko, tāpēc ka mēs sašāvām viņa attēlu?
— Tās nu gan ir tīrās muļķības, zēn. Kas tad to saka?
— Sievietes Svešā Gliemežvāka teltī.
— Viņām jāliek klusēt!
— Hau! — apstiprināja Svešais Gliemežvāks un piecēlās, lai pārietu uz savu telti un atkal reiz nodibinātu tur kārtību.
Baltais vīrs un Harka tagad tikai ar grūtībām varēja saprasties. Viņi sēdēja līdzās pie uguns un gaidīja. Harku nebija tik viegli nogurdināt.
Laukā' lietus gāza kā ar spaiņiem. Ari ap rītausmas laiku nemaz nekļuva gaišāks, jo mākoņi vēl arvien aizsedza debesis.
Beidzot vigvamā ienāca Matotaupas brālis. Viņš nezināja nekā jauna. Lācis vairs nebija rādījies. Pēc ilgstošajām un spēcīgajām lietus gāzēm nebija arī iespējams atrast zvēra pēdas un tām izsekot. Neatlika nekas cits kā būt sevišķi modriem. Tie trīs karavīri, kas bija devušies meklēt uz austrumu pusi, atgriezās bez jebkādiem panākumiem.
Priekšpusdienā lietus mitējās. Dažādas vēja brāzmas dzina mākoņus dažādā ātrumā un dažādos virzienos juku jukām pa debess klaidu. Laiku pa laikam pavīdēja zils debesu jums, un uz brīdi vaļā palaistie saules stari pārslīdēja pār pļavu un krūmājiem, kur, lietū nomazgātas, laistījās zāle un lapas. Daļa vīru bija sanākuši, lai atkal uzsāktu lāču deju un tā nomierinātu lāča garu. Tā kā zvērs atradās tepat tuvumā, par lāčiem pārģērbušies vīri, to rēkoņa un ņurdēšana atstāja nomācošu iespaidu un plosīja jau tā satraukto cilvēku nervus. Bērniem rotaļas nebija prātā. Puiši vingrinājās šķēpa mešanā. Gleznotājs noraudzījās lāču dejā, bet neuzdrīkstējās vairs skicēt, jo baidījās vēl vairāk sakarsēt satrauktos prātus.
Harka turējās baltā cilvēka tuvumā. Sproggalvis un Harpstenā stāvēja līdzās un reizēm raudzījās uz Harku, reizēm uz gleznotāju. Ap dienas vidu, kad laiks apmetās patīkami silts un vējš jau bija paguvis nosusināt garo zāli, gleznotājs aizgāja pie zirgiem. Beigtais kumeļš jau bija aizgādāts prom, bet lielās asins lāmas vieta vēl bija skaidri saskatāma. Harka nolēma nākošajā naktī tēva ganāmpulka labākos zirgus piesiet pie telts ieejas. Viņš grasījās prasīt tēvocim atļauju to darīt.
Bērni nebija ne ar ko nodarbināti, tāpēc pārstaigāja no jauna krūmājus, meklēdami lāča pēdas. Var taču gadīties, ka tomēr kaut kas atklājas, kas vīriem pagājis secen. Gleznotājs ar interesi novēroja, kā zēni pārbaudīja katru stiebriņu, katru lapiņu, katru zāles kumšķīti. Bija vēl iespējams noprast, pa kādu ceļu lācis atnācis uz zirgu ganībām un kā bija atkal aizbēdzis, strautā smiltīs vēl bija saglabājušās lāča ķepas nospieduma pazīmes. Bet tas arī bija viss. Laukā prērijā pēdas izzuda pavisam. Lietus gāze bija noskalojusi visu, kas vēl būtu bijis pamanāms.
Zēni, velti izmeklējušies, pastāvēja kādu laiciņu kopā ar gleznotāju. Harka izmantoja izdevīgu brīdi un palūdza, vai nedrīkstētu vienu reizi izšaut.
— Man nebūtu nekādu iebildumu, puisīt, bet man sāk pietrūkt munīcijas. Man jāpagaida, līdz tikšos ar baltajiem cilvēkiem un varēšu savu krājumu papildināt.
Harka jutās vīlies, bet to neizrādīja. Viņš nebija tikai tādēļ vien vīlies, ka nevarēja vienu vienīgu reizi izšaut, bet ar šausmām saprata, ka šautenes īpašniekam nav par to tikai jāsamaksā maiņas vērtība vien, bet viņš joprojām palika atkarīgs no baltajiem cilvēkiem, jo vajadzēja no tiem iegādāties munīciju. Lodes nevarēja tā kā bultas izdrāzt pats.
Diena sliecās pret vakaru, saule paslēpās aiz Klinšu kalnu kores.
No Matotaupas ļaudīm, kas bija aizgājuši lāča medībās, vēl neviens nebija atgriezies. Kad, krēslai izzūdot, nolaidās tumsa, atgriezās izlūki, kas jāšus bija devušies meklēt lāci. Viņi to nebija redzējuši. Tas likās dīvaini. Tam vajadzēja būt viltīgam un pieredzējušam dzīvniekam, ja viņš prata tik labi noslēpties. Lāči ir spējīgi arī lielus attālumus ātri pārvarēt.
Vīri atdzina zirgus no strauta apmetnes laukumā, kur starp teltīm pa nakti bija iespējams tos vieglāk uzmanīt. Suņi ošņādami skraidīja visapkārt, bet arī bez redzamiem panākumiem. Harka piesēja bizoņzirgu un ābolaino telts priekšā. Vīri apspriedās un sadalījās pa pūlīšiem nakts sardzei. Puišiem vajadzēja tikai piedalīties sargāšanā, bet ne vairs vieniem pašiem uzņemties atbildību.
Vēji aizdzina mākoņu gabanas, un iestājās zvaigžņoti skaidra nakts. Tikai austrumos vēl tūka tumšu mākoņu blīva.
Harka, tikko paēdis, tūlīt devās pie miera un pierunāja arī Harpstenā un Sproggalvi darīt to pašu. Jāejot laikus gulēt, lai, gadījumā, ja nakts vidū kaut kas atgadītos, būtu spirgts un sagatavojies, tā viņš sacīja. Aizmiegot Harka vēl dzirdēja, ka Dzeltenbārdis un Svešais Gliemežvāks pie aprušinātas uguns sarunājās, bet viņš saprata tikai atsevišķus vārdus.
Nakts pagāja bez kādiem īpašiem notikumiem.
No rīta Matotaupas brālis Ašā Bulta sasauca karavīrus uz apspriedi.
— Lāču cilts karavīri no Oglalas dzimtas, kas pieder pie lielajām dakotu dzimtām! — viņš sacīja. — Esmu domājis, kur šis lācis klaiņo un vai viņš vēl nodarīs postu mūsu zirgiem un teltīm. Tā es sev jautāju vakarā. Bet naktī es redzēju garu un skaidru sapni. Es pats biju šis lācis. Es skrēju uz dienvidiem, turp, kur sajutu bizoņu maitu. Jūs zināt, ka dažus vecus, sīkstus bizoņus, kurus bijām nogalinājuši, pametām mūsu suņiem un vilkiem. Es nu biju lācis un steigšus skrēju turp ēst. Un, būdams lācis, atradu vēl trīs bizoņu telēnus, kurus varēju nobeigt. Vilki no manis baidījās un aizbēga. Teļiem bija maiga gaļa, un tie garšoja labi. Mani neviens netraucēja. Kad biju paēdis, es atkal pagriezos pret ziemeļiem, lai no jauna iebruktu zirgu un kumeļu barā. Te man trāpījās ceļā varens karotājs, kas mani ar šķēpu nogalināja. Ko šāds sapnis varētu mums vēstīt?
Karavīri, kas sēdēja visapkārt lokā, bija klausījušies uzmanīgi. Tagad cits pēc cita piecēlās un apdomīgi izvēlētiem vārdiem pateica savas domas.
— Sapņus var iztulkot vienīgi burvis Havandšita, — pirmais ierunājās Vecais Krauklis, — pagaidīsim, kamēr viņš atgriežas.
— Nē, — iebilda Čotanka Stabule. — Šāds padoms neder. Gari mums sūtījuši sapni, lai mēs nebūtu bez padoma, kamēr Havandšita ir prom. Apspriedīsim, ko šis sapnis varētu nozīmēt!
— Tā jau var būt, — sacīja trešais, — ka lācis aizskrējis pie bizoņu maitas. Jā, droši vien.
— Tā tas ir, — piekrita ceturtais. — Pie bizoņu maitas, kur viņu neviens no mūsu karavīriem nav meklējis. Vai mēs nebijām ar aklumu sisti? Nu sapnis mums atvēris acis.
— Hau, hau! — atskanēja visapkārt.
Ierunājās atkal Matotaupas brālis.
— Bet tagad es jautāju jums, vīri, kurš mūsu vidū ir tas lielais karotājs, kas nogalinās lāci, iekams tas no jauna uzbrūk mūsu zirgiem un varbūt kādu dienu saplosa mūsu bērnus.
Jautājums atdūrās pret ilgu, mulsu klusumu.
— Matotaupa ir prom, — beidzot ieminējās Vecais Krauklis, viscienījamākais no apspriedes dalībniekiem.
— Dienvidu pusē mēs varētu uzskriet virsū pani karotājiem un naidīgajiem baltajiem cilvēkiem, — prātoja Čotanka.
— Kurš tad būtu tas vīrs, kas viens pats ietu pretī lācim? — jautāja trešais. — Var būt, ka tas bija tikai tads maldu sapnis.
Virsaiša vietnieks klausījās šajās runās ar nepatiku.
— Kur mūsu vidū ir tāds virs, kas var cīnīties ar lāci, kamēr Matotaupa ir prom? — viņš skarbi noprasīja. — Nu, to var tas, karavīri, kuram gari sūtījuši šādu sapni! Es, Matotaupas brālis, došos dienvidu virzienā, lai pievārētu briesmoni! Es esmu runājis, hau! Ja kāds vēlas man piebiedroties, lai piesakās!
Vīri vērās apspriežu ugunskurā, sūca savas pīpes, gudroja un pieaicināja arī jaunākos klāt. Beidzot pieteicās divi karavīri — Vecais Krauklis un Antilopes vecākais dēls, ko parasti mēdza saukt par Antilopes Dēlu. Pārējie klusēdami piekrita, ka šie abi kopā ar Ašo Bultu, Matotaupas brāli, dodas ceļā, lai sameklētu lielo pelēci, iekams tas no jauna apdraud apmetni.
Tā nu teltī tika sagatavota pēdējā maltīte, sasaiņota pārtika, un Matotaupas brālis aizgāja kopā ar saviem pavadoņiem, labi apbruņojušies ar šķēpu, pilnu bultu maku, ar pamatīgu akmens vāli un garu, smailu divasmeņu nazi.
Zēni kādu gabaliņu pavadīja jātniekus un tad rikšoja atpakaļ uz apmetni. Ikvienu urdīja kluss nemiers. Vai sapnis ir pareizi iztulkots? Vai mednieki atgriezīsies dzīvi?
Kad Harka atveda savu zirgu apmetnē, viņš redzēja, ka gleznotājs zīmēja virsaiša vigvamu. Pērkondzelzs mierīgi gulēja teltī. Harka paņēma to rokā, pārliecinājās, ka nav pielādēta, un piemeta pie pleca. Zēnam likās skaidrāks par skaidru — būtu viņam pērkondzelzs, viņš nemūžam nepaliktu mājās. Ierocis bija vienmēr tik daudz vērts, cik tā īpašnieks prata to Izmantot!
Izgājis no telts, Harka devās ar Jaunajiem Suņiem uz savu roku izlūkos. Viņi dzīrās papētīt, vai Matotaupa ar saviem medību biedriem vēl arvien nav redzami atgriežamies.
Ap pusdienas laiku zēni pamanīja prērijā nelielu nācēju rindu. Tie tuvojās no ziemeļiem, un tas vis nebija Matotaupa. Havandšita atgriezās mājās! Kopā ar viņu arī Četāns. Burvim šoreiz līdzi bija tikai trīs zirgi, brīvo pie pavadas veda Četāns.
Harka raudzījās nācējiem pretī ar dalītām jūtām. Viņš priecājās no visas sirds, ka Četāns atgriežas, bet bija jau pieradis, ka apmetnē nav Havandšitas, un nemaz nevēlējās vairs redzēt veco burvi. Un nu viņš atkal bija klāt. Nezin ko viņš teiks par svešo, balto ciemiņu, par attēliem un lāča medībām, uz kurām abi virsaiši bija devušies dažādos virzienos?
Tiklīdz Havandšita un Četāns bija sasnieguši apmetni, vļspirms pienāca Untšida, Šešoka un Uinona, lai uzslietu burvja telti. Visas piecas sievietes no Svešā Gliemežvāka vigvama noraudzījās pa gabalu. Arī viņas būtu labprāt palīdzējušas, bet burvja telti celt bija Untšidas priekšrocība, viņa bija viscienījamākā zintniece, kas prata dziedināt brūces.
Četāns, Harkam piepalīdzot, apkopa zirgus, nopeldējās, ieziedās un apsolīja zinātkārajiem zēniem vakarā ieiet virsaiša vigvamā un pastāstīt. Pastāstīt tik … cik stāstīt drīkstēja!
Svešo Gliemežvāku, tiklīdz būšot uzcelta telts, aicināja ieiet pie Havandšitas. Burvis gribēja no viņa droši vien dzirdēt par notikumiem apmetnē.
Havandšita, pēc tam kad bija visu uzklausījis un stiprinājis arī miesu, pastaigājās starp teltīm, pa ganībām un krūmājiem. Viņš pavēroja prēriju, apciemoja Svešā Gliemežvāka telti un — kā Harkam pastāstīja Sproggalvis — lika parādīt sašauto lāča attēlu. Svešā Gliemežvāka pavadīts, viņš iegāja arī virsaiša teltī. Harkam nebija grūti iedomāties, kas viņam tur meklējams. Havandšita vēlējās iepazīties ar baltādaino burvi. Šo tikšanos Harka būtu labprāt gribējis redzēt. Tā kā tas nebija iespējams, tad viņš nolēma vēlāk iztaujāt Uinonu, kā abu sastapšanās noritējusi.
Pievakarē vecais vairs neiznāca no savas burvja telts. Vīri bija saņēmuši norādījumu sakurt ārā lielus ugunskurus un vēlreiz nodejot lāču deju, jo lāča gars esot ļoti sakaitināts. Tā nu no jauna atskanēja piesmakusī rēkoņa un rūkoņa, un vīri, apņēmuši ap pleciem lāču ādas, mīdījās ap šaudīgajām liesmām, kas meta gaismu uz apmetni un krūmāju malu.
Harka, kādu laiku skatījies, iegāja teltī, kur sastapa Četānu un Tāllidojuma Putnu.
Vispirms zēns pastāstīja draugam, ko dabūjis no baltā cilvēka zināt par dakotu vecāko virsaišu līgumu ar Lielo Tēvu Vašingtonā. Vai Četānam esot par to kaut kas zināms?
Jā, esot gan. Par šādu līgumu Havandšita esot runājis ar lielajiem dakotu burvjiem, arī ar dakotu cilšu ietekmīgo burvi un virsaiti Tatanku Jotanku. Dakotu zemju dienvidu apgabalos, kur savas apmetnes uzcēlusi Lāču cilts, stāvoklis esot kļuvis draudīgs un noslēpumā tīts, tāpēc Tatanka Jotanka pat apsolījis apmeklēt Lāču cilts apmetni un tad izlemt, ko darīt. Izredzes sagaidīt tik ievērojamu viesi ļoti iepriecēja un nomierināja Harku un Četānu.
—- Un kādas ir Tatankas Jotankas domas par balto cilvēku noslēpumiem? — jautāja Harka. — Vai mums turēties no tiem pa gabalu jeb vai izpētīt viņu noslēpumus un tos izmantot pašiem?
— Pērkondzelzis vajagot iegādāties, bet par zelta burvestības akmentiņiem lai klusējot.
•— Labi! — Šīs ziņas Harku apmierināja. Tēva rīcība, tas, ka viņš iemeta zelta akmeni ūdenī, līdz ar to bija attaisnota un tai pašā reizē Harkas vēlēšanās iegūt pērkon- dzelzi atzīta par pareizu. Droši vien Tatanka Jotanka bija labs, liels un gudrs burvis. Tikai viens jautājums palika neatrisināts: kā lai sarkanādainie tiek pie pērkondzelzīm, ja viņiem savs zelts jāpatur slepenībā un to tātad nedrīkst izdot apmaiņai? Tik daudz zvērādu, cik nepieciešams, lai iemainītu pret pērkondzelzi, sarkanādainajiem nemaz nebija. Tās, ko tie ieguva medībās, bija vajadzīgas teltīm, apģērbam un segām. Dažas, jā, dažas varētu atlicināt arī maiņai. Bet tik daudz? Tad jau vajadzētu izkaut veselus bizoņu barus. Vai tas būtu labi? Jautājumi drūzmējās cits caur citu. Tiklīdz viens bija atrisināts, jau uzmācās nākošais.
No apmetnes laukuma atskanēja lāču dejas dejotāju ņurdoņa un rēkoņa un neļāva aizmirst, ka virsaiši izgājuši medībās un Havandšita paziņojis, ka lāča gars dusmojoties uz Lāču cilti. Kaut arī, no malas raugoties, dzīve teltīs it kā ritēja ierasto gaitu, šo atturīgo cilvēku vidū gluži kā sērga izplatījās arvien pieaugošs iekšējs nemiers.
Nākošajā dienā ap pusdienas laiku apmetnē izcēlās satraukums. Vecais Krauklis, kurš bija aizjājis līdz Matotaupas brālim, atauļoja ar sviedros saskrietu zirgu. Viņa kliedzieni un auļu dipoņa izrāva visus no teltīm, atsauca ļaudis no strautmales, no apmetnes laukuma un prērijas apkaimes.
Kad jātnieks bija nonācis pie krūmājiem un nolēca no zirga, viņa seja nepauda neko labu.
— Ašā Bulta ir beigts! — viņš sauca. — Viņu saplosījis baismīgais lācis! Ak vai, ak vai!
Pirmajā brīdī klausītāji palika stāvam kā sastinguši, it kā šī ziņa būtu viņiem atņēmusi iespēju kustēties.
Tad pirmais no pūļa panāca uz priekšu Svešais Gliemežvāks, lielā auguma afrikānis.
— Kā tas notika? Runā!
Karavīrs paraudzījās visapkārt.
— Kur ir Havandšita?
— Burvja vigvamā, — atteica Svešais Gliemežvāks.
— Es gribu vispirms ar viņu runāt!
Četāns, izpildīdams viņa vēlēšanos, aizgāja aprunāties ar Havandšitu. Viņš atgriezās jau pēc maza brīža.
— Burvis nevēlas nevienu uzklausīt, — viņš paziņoja. — Lāča gars dusmojoties, viņš teica.
Ļaudis no jauna sagrāba izbailes un apjukums. Arī Harka nespēja atbrīvoties no stinguma.
Beidzot Svešais Gliemežvāks atkal saņēmās.
— Kur ir tavs pavadonis? — viņš jautāja Vecajam Krauklim.
— To, kas no mirušā atlicis, viņš ietina savā segā un atgriežas atpakaļ pa to pašu ceļu kā es, tikai lēnāk.
— Tad jāsim viņam pretī!
— Hau, jāsim viņam pretī!
Visi vīri, puiši un zēni, kas vien bija apmetnē, skriešus metās pēc saviem zirgiem, atraisīja tos un tad, izstiepu- šies garā rindā, rikšoja cits aiz cita, aiz Vecā Kraukļa, kurš bija nogurušā zirga vietā paņēmis sev citu. Nepagāja necik ilgi, kad viņi sastapa jauno karavīru, Antilopes Dēlu, kurš veda mirušo uz sava zirga.
Viņu sagaidīja ar vaimanām, ar saucieniem atriebties rijīgajam zvēram. Vīri, puiši un zēni zirgos ielenca jauno karavīru, un tas skaļā balsī pavēstīja:
— Klausieties, Lāču saimes karavīri, kas esat piederīgi dižās dakotu cilts Oglalas ģintij! Ašā Bulta, Matotaupas brālis, ir miris! Tas notika šādi: mēs bijām aizjājuši tālu uz dienvidiem, uz tiem apvidiem, kur sastapām lielos bizoņu barus. Jūs zināt, ka dažu ļoti vecu bizoņu gaļu mēs pametām turpat. Arī teļi bija palikuši. Plēsoņas svinēja svētkus. Mēs redzējām arī lāča pēdas, lielu ķetnu pēdas. Jā, tam vajadzēja būt meklētajam — lielajam Pelēkajam! Mūs sagrāba satraukums. Pēdas bija ne vecākas par pusi dienas. Taču līdz pat tumsai mums neizdevās zvēru atrast.
Tad mēs apmetāmies uz kāda pakalna un iekūrām lielu ugunskuru. Uguns atbaida plēsoņas, un no pani mēs varējām būt droši, jo nebijām atraduši ne mazākās pazīmes no viņiem, ne arī matījuši viņu telšu dūmus. Mēs nolēmām pārmaiņus nakti stāvēt sardzē. Visu laiku viens no mums paliks nomodā. Pusnaktī sardzē stāvēt vajadzēja Ašajai Bultai. Mēs abi, ko jūs redzat šeit dzīvus, šai stundā gulējām ciešā miegā. Pēkšņi mūs uzrāva kājās drausmīgs kliedziens un zirgu kņada. Biedrs palika pie zirgiem, bet es ar šķēpu rokā skrēju uz līdzenumu, no kurienes bija atskanējis kliedziens. Es kliedzu, cik spēka, un, kad pienācu tuvāk, redzēju lāci skrienam prom. ,Es metu tam nopakaļ šķēpu, bet netrāpīju. Es izšāvu tam nopakaļ visas bultas, bet trāpīju tikai kreisajā pakaļējā ciskā. Lācis aizmuka. Kad redzēju, ka nav vairs nozīmes tam dzīties pakaļ, es palūkojos pēc Ašās Bultas. Viņš gulēja saplosīts zālē. Droši vien, stāvēdams sardzē, viņš bija pamanījis lāci tuvojamies. Un, domādams par sapņa pareģojumu, cerēja gūt slavu un viens pats tikt ar zvēru galā, tāpēc mūs nemodināja. Bet viņš nespēja lāci nogalināt, lācis nogalināja viņu pašu!
Šim stāstam par atbalsi atskanēja jaunas vaimanas. Tad visi pagrieza zirgus un skumjais gājiens devās atpakaļ uz teltīm. Un no jauna pie dakotu vigvamiem cauru nakti nerimās vaimanas. Bet Havandšita no savas telts laukā neiznāca.
Karavīri pakāpās smilšu pakalnā, no kurienes varēja vistālāk pārredzēt. Tur viņi stundām ilgi rībināja bungas, dodami ziņu virsaitim Matotaupam, lai viņš atgriežas apmetnē.
Dienu vēlāk viņš beidzot atgriezās.
Harka, Harpstenā un Sproggalvis, kas uzmanīja no agra rīta līdz vēlai naktij, ieraudzīja jātniekus reizē ar karavīriem. Zēni metās pie saviem zirgiem un aulekšoja pretī virsaitim un viņa pavadoņiem. Harka uz sava bizoņzirga jāja pa priekšu, viņam pa pēdām sekoja Harpstenā uz ābolainā, un pēdējais jāja Sproggalvis. Harka, būdams tālu citiem priekšā, pirmais piesteidzās pie tēva un pārējiem medniekiem.
— Hi-jē-hē! Hi-jē-hē! — zēni apsveikdami sauca. Virsaitis nebija ievainots. Lepns, starojošs — viņš sēdēja savā zirgā, kam pāri krustiem bija pārmestas divas brūno lāču ādas un trīs sermuļādas. Viņam bija medībās labi paveicies, kaut ari nebija laimējies tikt uz pēdām grizli lācim. Arī viņa pavadoņi — Garais Šķēps, Vecais Antilope un vēl ceturtais karavīrs nebija palikuši tukšā. Garajam Šķēpam bija izdevies nošaut ērgli, un tā astes spalvas viņš bija nolēmis dāvāt Matotaupam kā pateicību par viesmīlību.
Tā zēnu skumjas remdināja prieks un paļāvība. Matotaupa, lielais mednieks, laimīgi atgriezies ar pārējiem medniekiem mājās.
Šī ziņa izplatījās ar vēja spārniem visās teltīs, visi skriešus metās pretī apsveikt virsaiti. Vienīgi Havandšita arī tagad vēl nenāca no savas telts laukā.
Piejājot tuvāk, Matotaupa jau bija ievērojis uz kāda pakalna apmetnes dienvidos ādas segās ievīstīto mirušo, kurš vairs nedrīkstēja pieskarties zemei. Nonācis apmetnē, viņš jautāja sagaidītājiem, kas ir mirušais. Un tad viņš dabūja zināt, ka lācis, kuru viņš nebija atradis, nogalinājis viņa brāli.
Gandrīz veselu minūti valdīja pilnīgs klusums. Prieks no virsaiša sejas pagaisa, un tajā atspoguļojās dziļas skumjas. Lēnām, soļos viņš vadīja zirgu pakalnā. Tur viņš palika stāvam, un līdzās palika stāvam arī Harka — no visiem apkārt stāvošajiem tēvam vistuvāk. Pār prēriju pletās blāvi zilas debesis, vējā plīvoja zirgu krēpes un cilvēku mati. Kvēlojošā saules ripa grimdama vēl raidīja staru kūļus pār visu zemi līdz tālajam austrumu apvārsnim. Kā savas zemes valdnieks — izcilais mednieks, sēdēdams zirga mugurā, noraudzījās no pakalna uz bezgalīgo pļavu klajotni, uz strautiem un pauguru viļņiem, cik tālu vien sniedz acs.
— Brāli! — viņš svinīgi runāja. — Lielais Pelēkais tevi nogalinājis, bet mana roka tevi atriebs! Šī mana roka tevi atriebs un šis mans nazis, — Matotaupa pacēla gaisā garo, smailo asmeni, — šim nazim jātrāpa Pelēkajam sirdī, lai tu, mans brāli, tiktu atriebts! Neviens cits lai nedodas briesmās, neviens cits kā vien tas, kurš nāk no Matotaupas vigvama! Es esmu runājis, hau!
Pēc šī pēdējā vārda, kas izskanēja kā zvērests, vīri ilgi klusēja. Matotaupa raudzījās uz segās ievīstīto mirušo brāli, raudzījās prērijā. Visi zināja, ka viņa lēmums ir negrozāms.
Soļos, lēnām, kā jājuši šurp, tā arī visi kopā ar virsaiti atkal jāja pa nokalni lejup uz apmetni. Matotaupa, Garā Šķēpa pavadīts, iegāja savā teltī.
Sievietes pie pavarda sagatavoja maltīti, tika aizkūpinātas pīpes un cigāri. Sarunas nevedās. Tikai šad tad izmetot pa vārdam, Matotaupa ar viesiem pārrunāja notikušo.
Kad bija laiks doties pie miera, Matotaupa piesauca klāt Harku.
— Harka Kramakmen Modrā Acs Vilku Nāve! Uzklausi mani! Tev nevajag maniem vārdiem, kurus tagad teikšu, sekot. Tas, ko es teikšu, tev pašam jāapsver, un tad tu vari brīvi atbildēt pēc sava prāta! Tiklīdz ausīs rīts, es došos pretī lācim, kas saplosīja manu brāli. Ar šo nazi es to nogalināšu! Neviens, kas nepieder pie Matotaupas telts, nedrīkst šai atriebībā ņemt dalību. Tagad nu es tev vaicāju, kaut arī tu skaiti tikai savu divpadsmito vasaru: vai gribi doties man līdzi? — Virsaitis pārbaudoši uzlūkoja dēlu. Viņš nepaskatījās uz Šonkas pusi, kurš sēdēja līdzās Harpstenā telts dibenā.
— Es iešu tev līdzi, tēv, — Harka nešaubīdamies cieši noteica.
— Vai tu nebaidies no lāča ķetnām?
— Nē, tēvs, — atbildēja Harka, — kopā ar tevi es nebaidos.
— Vai tu nebaidies no lāča gara?
— Nē, tēvs, — Harka arī šoreiz cieši noteica. Bet viņš kļuva bāls.
— Tad tu rīt nāksi man līdzi, Harka Kramakmen.
— Es iešu tev līdzi, — Harka atkārtoja.
Tad zēns aizgāja uz savu guļvietu pie telts ieejas. Viņš atgūlās un tūdaļ arī cieši aizmiga. Viss likās tik vienkāršs un skaidrs, kopš bija atgriezies tēvs. Matotaupa bija guvis labu medījumu, viņš uzvarēs lāci un atriebs brāli. Un Harka drīkstēja palīdzēt. Viss tiktāl bija labi, hau.
Kad.nakts tumsa sāka klīdināties un saules gaisma atkal iedzīvināja visas krāsas, arī Lāču cilts ciems atdzīvojās. Neviens negribēja atpalikt no pavadītājiem, kas gāja virsaitim Matotaupam un viņa dēlam Harkam līdzi kādu ceļa gabaliņu prērijā vai arī līdz krūmājiem. Ar skaļiem uzmundrinošiem saucieniem puiši un zēni ielenca abus aizejošos.
Matotaupa bija ģērbies, kā paradis šādās reizēs — kājās ādas bikses un mokasīni. Auguma augšdaļa bija kaila, gluda, ietaukota. Seja izkrāsota ar sarkanu krāsu — asins krāsu, dzīvības un cīņas krāsu. Viņš nebija apbruņojies ne ar šķēpu, ne stopu un bultām, tikai ar nazi. Harkam bija līdzi paša nazis un atsperīgā vāle. Viņš sekoja ar bizoņzirgu pa tēva zirga pēdām.
Abi uzsāka vieglu riksi. Bija patīkami jāt rītausmā pa svaigas elpas pilno prēriju, ko gaiši apspīdēja saule un kur vēdīja viegla vēja pūsma, skatienam sniedzoties tālu zālainē, kas pletās līdz viņējo kalnu pakājei.
Matotaupa uzņēma ceļu uz dienvidiem. Pēcpusdienā bija sasniegts pakalns, uz kura Matotaupas brālis liktenīgajā naktī bija apmeties kopā ar abiem karavīriem. Tēvs un dēls nokāpa no zirgiem pie vecās ugunskura vietas, piesēja zirgus, tā ka tie varēja ganīties, bet nevarēja nekur aizklīst, un mazliet ieēda no līdzpaņemtās ceļamai- zes. Tad piesardzīgi nokāpa no pakalna, meklēja, kamēr atrada pēc pēdām vietu, kur Matotaupas brāli bija saplosījis lācis.
Tūlīt pēc tam abi atgriezās pakalnā pie mustangiem. Matotaupa uzmanīgi vēroja dzīvnieku izturēšanos. Tie bija pilnīgi mierīgi un bezrūpīgi. Liekas, pat vilki nebija tuvumā manāmi. Gaudošana, ar kādu daži no šiem plēsoņām mēdza apsveikt nakts iestāšanos, atskanēja kaut kur no tālienes tikko dzirdami.
Uzlēca mēness. Tas pagrieza pret zemi pilno, apaļo seju un apgaismoja apkārtni, mēness gaismā visas kontūras bija labi saskatāmas, kaut arī nereāli bezkrāsainas.
— Paliec pagaidām šeit, bet neaizmiedz, — Matotaupa sacīja Harkam. — Es vēl pajāšos tepat apkārt. Mēness spīd tik gaiši, ka es varbūt vēl kaut ko atradīšu. Gadījumā, ja tev pašam draud kādas briesmas, tad laidies tūlīt uz sava ātrā bizoņzirga prom.
— Vai es nedrīkstu jāt tev līdzi?
— Var arī, ja tu pārāk nenogursi.
— Es nenoguršu.
— Norunāts.
Abi pēc īsā atpūtas brīža jādelēja visapkārt.
Pēkšņi Matotaupa, pārsteigumā iekliegdamies, apturēja zirgu. Arī Harka satvēra pavadu un apstādināja savu zirgu.
— Harka, — šurp! Ko tu tur redzi?
— Lāča pēdas, tēvs!
—- Jā, lāča pēdas. Vecas vai svaigas?
— Samērā svaigas, tēvs. Varbūt tikai pāris stundu vecas.
— Tā tas ir. Un kādā virzienā lācis skrējis?
— Uz to pusi, no kurienes mēs nācām!
— Jā. Un kas mums būtu darāms?
— Sekosim šīm pēdām, tēvs!
— Hau. Iesim!
Matotaupa pagrieza zirgu, jāja soļos un, zemu noliecies no zirga muguras, nenovērsa acu no zemes, uzmanīdams pēdas. Tur, kur viņš tās bija atradis, tās varēja ļoti skaidri saskatīt, garā zāle bija nomīdīta. Bet tad nāca smilšains ceļa gabals, kur kumšķiem auga grīslis, un te vajadzēja stipri piepūlēties, lai pēdas nenozaudētu. Matotaupa un Harka nokāpa no zirgiem. Bieži tikai ar grūtībām viņiem izdevās no vienas pēdas iespieduma tikt pie nākošā. Pagāja ilgs laiks, iekams viņi nogāja tikai nelielu ceļa gabaliņu. Bet pēdu virziens palika nemainīgs. Tās veda tieši uz Zirgu strautu, apvidu, kur atradās vigvami.
Matotaupa un Harka netērēja liekus vārdus. Bet abus urdīja viens un tas pats jautājums — vai lācis vēlreiz būs devies uz apmetni, lai tur saplosītu kādu kumeļu? Ko tur uzsāks vīri?
Nakts stundas gausi ritēja. Matotaupa nolēma kādu brīdi atpūsties un ļāva zēnam pagulēt. Viņš pats nelikās zinis par vienu negulētu nakti. Viņš nekad nebūtu varējis kļūt par dakotu karavīru, ja nemācētu bez miega un ēdiena izturēt divdesmit četras stundas.
Saule bija jau sen uzlēkusi un ataususi gaiša diena, kad Matotaupa un Harka, sekodami pa pēdām, atkal atgriezās pie Lāču cilts vigvamiem. Svešais Gliemežvāks, Garais Šķēps un Četāns sagaidīja viņus jau labu gabalu pirms krūmājiem.
No pļavas krūmāju vidū, no apmetnes puses, atskanēja burvja dobjā rībināšana un vīru skaļā rūkoņa, dejojot lāču deju.
Matotaupa sasveicinājās ar abiem karavīriem, kas bija viņam atnākuši pretī, Harka savukārt apsveicinājās ar Četānu.
Tiklab vīru, kā zēnu runas saistījās ap to pašu tematu. Četāns sacīja Harkam:
— Te nu jūs atkal esat. Mēs redzam, ka jūs esat uzgājuši lāča pēdas un pareizi tām sekpjuši. Tikai lācis bija mazliet ātrāks par jums!
— Četān, kur viņš tagad ir? Kas te pie jums atgadījies?
— Ļoti daudz, Harka. Mums ir svarīgi un neparasti viesi. Atnācis Tatanka Jotanka, viņš sēž Havandšitas vigvamā, un vēl atnācis viens baltais cilvēks, arī burvis, un man liekas, viņš prot ar pērkondzelzi labāk apieties nekā Dzeltenbārdis. Bet gan jau jūs to visu redzēsiet paši ar savām acīm. Un lācis — tas mūs apciemoja viņnakt. Jums nebija vajadzības tik tālu jāt. Viņš atkal saplosīja un aizstiepa vienu kumeļu, neviens no mūsu vīriem neuzdrīkstējās stāties lielajam Pelēcim pretī.
— Četān! Uz kurieni viņš aizstiepa savu laupījumu? Viņš nevarēja tālu ar to tikt.
— Tu allaž visu ko zini. Viņš tomēr ir tālu aizskrējis — rietumu-ziemeļrietumu virzienā, pie kādas urgas, kas ietek Zirgu strautā; tur viņš omulīgi sēž un jūtas lieliski.
— Lācis, kas saplosījis medījumu un savu tiesu gaļas stiepj līdzi, atstāj labi redzamas pēdas!
— Pēdas, kurām spēj izsekot pat bērns!
— Mēs viņu atradīsim un nogalināsim!
Tai pašā brīdī, kad šos vārdus teica Harka, tos sacīja arī viņa tēvs, kad bija dzirdējis Garā Šķēpa un Svešā Gliemežvāka ziņojumu.
Harka tikai tagad ievēroja, ka nav parādījies neviens no pārējiem karavīriem un zēniem. Daudzi bija aizņemti lāču dejā, citus, jādomā, nodarbināja tikai vienas domas: Tatanka Jotanka ir še. Bet vai tas vien būtu par iemeslu tam, ka neviens vairs nerādījās?
Vai varbūt Havandšita būtu kaut ko pasācis, lai mazinātu virsaiša cieņu? Tad vēl jo vairāk vajadzēja beidzot tikt galā ar pelēko lāci!
Matotaupa un Harka atrada plato sliedi, ko lācis bija atstājis, šļūkus vilkdams savu laupījumu, un bez pūlēm tam sekoja. Viņiem nebija vairs citu domu kā vien: «Lācis, lācis! . ..»
Pēdas veda tā, kā Četāns bija teicis, uz rietumiem, uz mazu urdziņu, ko krastmalā iežogoja kārklu krūmi un nelieli kociņi. Zirgus jau sāka pārņemt nemiers. Matotaupa nokāpa, un Harka arī noslīdēja no zirga muguras. Mustangus piesēja.
Matotaupa pavilka Harku uz savu pusi.
— Parādi nu, vai tev ir labas acis! Tur, krastmalas krūmos, tur, pie tā kociņa, kas mazliet garāks par citiem, — tur no zāles un lapām rēgojas laukā gabaliņš kumeļa ādas — vai vari saskatīt?
— Nē, tēvs. Tomēr gan — jā, redzu, tēvs, es redzu to!
— Turp mūs ved pēdas. Un tālāk tās neved nekur.
— Tā tas ir, tēvs.
— Tātad tur, krastmalas krūmos, vēl slēpjas lācis un mielojas ap sava laupījuma atliekām.
— Hau.
— Harka Kramakmen Modra Acs Vilku Nave! Es tev tagad izskaidrošu mūsu kara plānu, kurā tev piekrīt svarīgs uzdevums, kas citkārt jāveic tikai vīra cilvēkam. Tev vajadzēs lāci kaitināt tā, lai viņš iznāk no krūmiem laukā un visu uzmanību pievērš vienīgi tev, taisīdamies tev uzbrukt. Mani tas pamanīs, kad jau būs par vēlu, es pie- lēkšu klāt un iegrūdīšu tam dunci sirdī!
— Labi, tēvs. — Kaut arī Harka to teica mierīgi, viņam sametās karsti.
— Nu, aizskrien vispirms tur, uz to mazo pakalnu. Tur, tai vietā, kur velēna iebrukuši, vai redzi dažus akmeņus rēgojamies no zemes laukā? Paņem tos, ar ko lāci apmētāt.
— Jā. — Harka aši aizsteidzās turp, kur tēvs bija norādījis, un izrušināja no smiltīm vairākus sviešanai parocīgus akmeņus.
Kad viņš atgriezās pie tēva, zirgus jau bija pārņēmis spējš nemiers. Pie strauta kaut kas bija sakustējies. Kumeļa liemenis tika ievilkts krūmos. Harkam likās, ka viņš dzird čāpstinām un maļam spēcīgos zobus.
Matotaupa paslēpās zālē iespējami tālāk no zirgiem, viņš vēl pamācīja dēlu, kas bija pienācis klāt:
— Pēc tam kad lācis būs iznācis no krūmiem, lai mestos tev virsū, vajag viņu atvilināt šurp, uz šo vietu, kur es guļu. Tev jāmēģina viņu tā ērcināt, lai viņš pieceļas pakaļkājās. Tad es varēšu vislabāk iedurt sirdī!
— Jā, tēvs! ' ,
Harka dziļi ievilka elpu, tad vēlreiz saņēma ērtāk saujās akmeņus un sagatavojās bīstamajam uzbrukumam.
Viņš gāja, taisni izslējies, pa zāli, kas šeit viņam sniedzās līdz ceļgaliem, uz strautmalu, kur gulēja lielais Pelēkais. Piegājis pa sviedienam, viņš aizmeta pirmo akmeni.
Tam vispār nebija nekāda panākuma.
Harka tikai dzirdēja šmakšķināšanu un krakšķināšanu, lācim notiesājot savu laupījumu.
Harka meta otro akmeni un tūlīt pat arī trešo. Tad šmakšķi un krakšķi apklusa. Zari sakustējās, parādījās smails purns un ķepa, kas ar nagiem saturēja kumeļa kāju.
Harka mērķēja ar ceturto akmeni uz zvēra purnu, bet trāpīja līdzās. Iespējams, ka viņš trāpīja pa pieri vai arī akmens noslīdēja gar pieri. Plēsoņa izgrūda niknu rēcienu, tik draudīgu rēcienu, ka tam, kuram tas bija domāts, pārskrēja auksti šermuļi pār kauliem.
Harka meta pēdējo akmeni.
Iedarbība bija niecīga. Lācis tikai mazliet vairāk panāca uz priekšu, rūca un gaidīja.
Grizli lāča neiedragājamais miers vērta Harkas stāvokli ļoti bīstamu. Zēns neuzdrīkstējās, pēc tam kad bija plēsoņu kaitinājis, iet vēl pēc akmeņiem. Tiklīdz viņš paspers soli uz to pusi, lācis ar dažiem lēcieniem būs atšķīris viņu no tēva. Bet Harka negribēja arī atteikties no nodomātā. Viņš uzkliedza lācim. Arī tas neietekmēja lielo Pelēko. Zvērs atbildēja tikai ar aprautu, aizkaitinātu ierūkšanos. Harka sadūšojās likt visu uz spēles. Viņš pielēca tuvu krastmalai!
Tagad Harka ieraudzīja starp kārklu krūmiem visu nezvēra milzīgo stāvu, kas bija pārliecies pār kumeļa gaļas asiņainajām paliekām un nu, arvien tuvāk līzdams, reizi pa reizei ierūkdamies, ķepas uz priekšu pastiepis, mazās ačeles uzbrucējam pievērsis, sagatavojās pretuzbrukumam.
Harka bija izrāvis no maksts nazi un, kaut arī ārkārtīgi satraucies, tomēr, vēl apdomīgi nomērķējis, pilnā sparā trieca to lācim virsū.
Rūkoņa apklusa. Pēc baismīga klusuma mirkļa milzīgais zvērs izsvempās no krūmiem. Ķepas un purns tam bija vēl asiņaini no nule ieturētās maltītes. Kā uzbāzīgu mušu viņš nopurināja nazi, kas bija iesprūdis galvas ādā, un ar gluži negaidītu drausmīgu ātrumu metās virsū Harkam. Zēns bija pārāk tālu no tēva .. . Viņš apcirtās un, dzīvību glābdams, trakā skrējienā cilpu cilpām šāvās prom turp, kur zināja slēpjamies tēvu.
Jau lācis bija viņu panācis!
Harka pēkšņi skrējienā apstājās. Sirds draudēja izlēkt no krūtīm. Viņš apsviedās pret lāci, kuru bija pārsteigusi
zēna zibenīgā apstāšanās. Ar spalgu kara saucienu, kas neviļus izlauzās cīņā uz dzīvību un nāvi, zēns sagaidīja plēsoņu. Viņš zināja, ka tēvs vēl arvien bija pārāk tālu, pārāk tālu!
Bet nu kaut kas notika. Kaut kas aizlidoja Harkam garām, bet palika iestrēdzis zālē …
Tēva nazis!
Viņš nebija trāpījis zvēram.
Tagad lācis, divu uzbrucēju saniknots, pacēlās pakaļkājās, lai vispirms ar ķetnām nogāztu zēnu. Harka, kurš stājās viņam pretī, ar saviem divpadsmit gadiem bija jau vienu metru sešdesmit astoņus centimetrus garš, un tomēr visā augumā izslējies zvērs tālu pārsniedza viņa garumu. Zēns nesniedzās lācim pat ne līdz pleciem un bija pilnīgi pakļauts varenās ķetnas cirtienam. Vēl Harkam bija atlicis viens vienīgs ierocis — atsperīgā vāle^ un izmisuma pilnajā brīdī viņš vēl attapās to izlietot. Zibenīgi atvēzējies, viņš trāpīja ar šo akmeni zvēram pa ķetnu.
Uzbrukums uz mirkli aizkavējās. Šo brīdi izmantoja Matotaupa. Ar pāris milzu lēcieniem viņš bija klāt. Bez kāda ieroča viņš pieklupa lācim no mugurpuses un ar rokām aptvēra zvēra kaklu.
Uzbrukums no mugurpuses plēsoņu samulsināja, jo viss viņa niknums un uzmanība bija pievērsta Harkam. Viņš neatvairījās visā spēkā, bet sita ar ķetnām ap sevi pa tukšo, turklāt viena ķetna, kuru bija trāpījusi Harkas vāle, īsti vairs neklausīja.
Ar varenu, pārcilvēcisku piepūli, cīnīdamies par savu un sava dēla dzīvību, Matotaupa turēja lāča kaklu dzelzs žņaugos. Kājas kā ieaugušas atspērās zālainē, muskuļi pie- brieda, dzīslas pietūka zilas, pār pieri un deniņiem plūda sviedri. Ar plati ieplestu rīkli zvērs vairījās, viņš bija izkāris mēli, bija redzami visi viņa zobi. Viņš mēģināja ienaidnieku nokratīt.
— Tēv! — iekliedzās Harka un atvēzējās ar vāli, šoreiz trāpīdams pa pakaļējo ķetnu, ar kuru zvērs balstījās pret zemi.
Kaut arī zvērs gārdza, šķita, ka viņa spēki neiet mazumā. Matotaupa plaši ieplestām acīm smagi elsa.
Harka pamanīja starp zāļu stiebriem Matotaupas dunča rokturi. Pielecis klāt, viņš to paķēra. Kad viņš piesteidzās pie tēva, lācis, kam trūka elpas, jau grīļojās, bet arī virsaiša spēki bija galā. Plēsoņa rāva Matotaupu sev līdzi.
Harka dzļrās iespiest dunci tēvam rokā, taču Matotaupa vēl viņu neievēroja. Pats cīnīdamies pēc elpas, viņš izlocījās zem lāča … un tagad satvēra nazi.
Plēsoņa svaidīdamies sita ap sevi ar veselo ķepu. Bezbailīgi iemeties Starp zvēra ķetnām, virsaitis iegrūda tam dunci sirdī.
Lāča galva atkrita atpakaļ, ķetnas ļengani nokarājās. Dzīvnieks apmetās vēlreiz uz otru pusi. Tad palika nekustīgi guļam.
Lielais pelēkais lācis bija beigts.
Skaļš abu indiāņu gaviļu un uzvaras sauciens pārlīgoja pār prēriju.
Atvilkuši kaut cik elpu, viņi sāka tuvāk aplūkot lāci. Tas bija sevišķi liels un spēcīgs vidēja vecuma zvērs. Tagad, kad tas gulēja zālē, Harka no jauna pārsteigts vēroja tā varenos zobus, milzīgo stāvu, ķetnas, kas vēl pirms dažiem mirkļiem bija apdraudējušas viņa dzīvību.
— Tu viņu uzvarēji, tēvs! — Harka sacīja jūsmīgā apbrīnā. — Nožņaudzi lāci! Tā vēl nekad nav bijis!
— Mēs viņu kopīgi uzvarējām, Harka.
Zēns vairākkārt apgāja zvēram apkārt. Viņš bija daudz dzirdējis stāstām par pelēko lāci, bet redzēt redzēja pirmo reizi mūžā. Tēvs to bija pieveicis! Kā līksmos visa apmetne! Ašā Bulta bija atriebts.
— Šī āda būs mūsu vigvamā, — sacīja Matotaupa.
— Un no nagiem, tēvs, tu uztaisīsi sev krelles! Tās būs vēl skaistākas nekā Garā Šķēpa kaklarota no zelta un dārgakmeņiem!
— Jā, kaklarota. Un kur tad garšīgā gaļa, nu būs ar ko pamieloties, Harka. Ēdīsim lāča ķetnas! Tu jau zini, dažas es jau atnesu. Pacienāsim mūsu ciemiņus!
Harka smējās, satraukums sāka pamazām norimt.
— Jā, lāča ķetnas, tēvs! Tās garšos mums visiem."Vai tūlīt dīrāsim lielo Pelēko?
Matotaupa pavērās saulē.
— Jā, ir laiks. Nodīrāsim un ādu un ķetnas tūlīt paņemsim līdzi. Pārējo gaļu tad varēs aiznest sievietes.
Abi ķērās pie darba, Harka lietpratīgi palīdzēja. Ja viņš arī nebija dīrājis nevienu grizli lāci, toties pietiekami daudz citu medījumu.
— Ko teiks Tatanka Jotanka un Havandšita, tēvs? Lāča gars nav mūs pieveicis.
— Nav mūs pieveicis, un mēs dejosim, lai es ar to izlīgtu.
— Ir ieradies vēl viens baltais. Četāns saka, tas protot labi šaut.
— To mēs redzēsim, Harka!
— Vai Dzeltenbārdis varēs tagad taisīt tavu attēlu?
— Jā, to viņš varēs, hau!
Āda bija nodīrāta. Matotaupa uzkrāva to savam drebošajam zirgam.
Tad sākas atgriešanās mājup — vieglos rikšos, kā lidojot pār prēriju, pār kuru plūsmoja zelta saule.