Uzturēdamies Bafutā, es ļoti vēlējos iegūt divus kalnu savannu faunas pārstāvjus: klinšu da- manu un Steindžera vāveri. Lai sadabūtu šos dzīvniekus, man bija jādodas uz diviem ļoti atšķirīgiem apvidiem, bet abi gājieni un ar tiem saistītie meklejumi man saglabājušies spilgtākā atmiņā nekā pārējie medību piedzīvojumi Kamerūnas zālainēs.
Vispirms mēs gājām meklēt vāveri, — tās bija ļoti veiksmīgas medības, jo es iepriekš visu biju paredzējis un izplānojis, tā ka pēdējā minūtē neradās nekādi kavēkļi un aizķeršanās.
Steindžera vāvere Kamerūnā sastopama samērā bieži, bet agrāk es to tiku medījis Mamfes baseina biezajā mežā. Tur vāvere uzturas milzīgo koku pašos augstākajos zaros (šais saulainajos augstumos ir papilnam augļu, ar kuriem tā barojas) un tikai retumis nonāk zemē. Tāpēc noķert to ir gandrīz neiespējami. Vēlāk es tomēr atklāju, ka šis dzīvnieks atrodams arī zālainajos klajumos, kur tas nereti uzturas nelielos mežiņos un birztalās upju krastos un diezgan ilgu laiku pavada uz zemes zālē, meklēdams barību. Es atskārtu, ka nu ir radusies laba izdevība noķert Steindžera vāveri. Parādīju Bafutas pēddziņiem vāveres attēlus, — viņi to uzreiz pazina un, priecīgi klaigādami, apgalvoja, ka zinot, kur to var atrast. Izjautājot viņus, es pārliecinājos, ka mednieki labi pazīst šīs vāveres paradumus, jo bieži to medījuši.
Izrādījās, ka Steindžera vāveres dzīvo kādā mazā kalnu mežiņā; rīta agrumā vai vakarā tās uzdrošinās nokāpt no kokiem, lai zālē sameklētu barību. Tieši tad, kā apgalvoja Bafutas pēcfdziņi, ir īstais laiks vāveru gūstīšanai. Vēl es apjautājos, kā vāveres pavada nakti.
Ko nu! Nakts laikā, masa, tu to zvēru nedabūt rokā, — skanēja atbilde. — Sitas zvērs gulēt tur augšā tai vislielā kokā, un tur cilvēks neuzkāpt. Bet vakarā vai agri, agri rītā mēs to noķert.
Labi, — es teicu, — rītā agri iesim vāveri meklēt.
Mēs izgājām no Bafutas vienos nakti un pēc ilga, nogurdinoša gājiena pāri kalniem, cauri ielejām un zālainēm stundu pirms rītausmas sasniedzām savu ceļa mērķi. Tas bija neliels plato kādā stāvā nogāzē pusceļā uz kalna virsotni. Sī vieta bija samērā lēzena, cauri tai burbuļoja plats, sekls strauts, kura krastus apjoza šaura, bieza mežaudze.
Mēs apsēdāmies lielas klints aizvējā, notrausām no sejām rasu, lūkodamies tumsā, pētījām apkārtni un ap« spriedāmies, kā rīkoties. Nolēmām izstiept divus trīs tīklus garajā zālē kādus piecsimt jardus atstatu no mežmalas. Tas bija jādara nekavējoties, iekams kļūst gaišs, lai vāveres mūs neierauga.
Uzstādīt tīklus garajā zālē, kas sniedzas līdz viduklim un ir piemirkusi ar rasu, nudien nav nekas patīkams, un mēs bijām priecīgi, kad pēdējais tīkla gabals bija izstiepts un nostiprināts. Tad mēs uzmanīgi za- gāmies uz mežmalu un noslēpāmies zem liela krūma. Sēdējām, pūlēdamies apvaldīt zobu klabēšanu, neuzdrīkstēdamies ne smēķēt, ne sarunāties, pat ne pakustēties, un vērojām, kā debess austrumu pusē pamazām kļūst arvien bālāka, it kā no tās pilienu pa pilienam iztecētu nakts tumsa. Debess kļuva pelēkbāla, pērļaini lāsmojoša, tad sārta, bet, kad saule pacēlās virs horizonta, — viss debess jums piepeši iezaigojās žilbinoši spožs un zils kā zivju dzeņa spalva, Sai skaidrajā, maigajā gaismā iznira apkārtējie kalni, ko sedza zema migla; saulei kāpjot augstāk, uz kalnu mugurām migla sakustējās un slīdēja uz kalnmalām, tad gāzās lejā pa nogāzēm, lai piepildītu ielejas. īsu brīdi mēs redzējām zālaines mierīgi snaužam zem miglas auta, bet tagad šķita pamodušies kalni: tie žāvājās un staipījās zem baltā pārklāja, dažās vietās grūda to nost, citur ietinās ciešāk, līdz beidzot samiegojušies, rasoti rausās ārā no balto gultu dziļumiem.
Vēlāk daudzreiz esmu vērojis kalnu atmodu, bet nekad man nav apnicis tajā nolūkoties. Ja nu vēl iedomā, ka tā ir bijis ik rītu, kopš radušies visvecākie kalni, tad patiesi jābrīnās, cik ļauns un neapjausts mums liekas šis skats katru reizi, kad to ieraugām. Nekad tas nekļūst garlaicīgs vai vienmuļš, allaž tas ir citāds: dažreiz migla paceļoties pieņem pārdabisku dzīvnieku veidolus — mēs redzam pūķus, feniksus, spārnotus drakonus un pīenbaltus vienradžus, citreiz mūsu acu priekšā peld dīvainu jūras zāļu šķieznas, koki vai lieli, ķeburaini krūmi vienos baltos ziedos; brīžiem, kad uzpūš vējiņš, mēs pārsteigti ieraugām, ka miglas vāli iekļāvušies stingrās, ļoti sarežģītās ģeometriskās formās; bet migla visu laiku pārvietojas, un zem tās kā kaitēdamies ik pa brīdim pazib kalni, mirgodami vismaigākajās krāsās, tik liegās un gaisīgās, kādām pat grūti rast nosaukumu.
Sēdēdams slēpnī zem krūma un caur tā zariem lūkodamies, kā mostas kalni, es nodomāju: lai redzētu šādu skatu, bija vērts naktī nostaigāties līdz pagurumam, salt, paciest izsalkumu un sāpes, kad rokas un kijas velk krampji.
Sīs pārdomas iztraucēja skaļš, izaicinošs «čak, čak!», kas atskanēja no koku galotnēm, un tūlīt viens no medniekiem sagrāba mani aiz rokas, acis viņam satraukumā spīdēja. Viņš lēnām paliecās uz priekšu un iečukstēja man ausī:
Masa, tas pats ir tas zvērs, ko masa gribēt. Mēs sēdēt klusu, un pēc brīža viņš nākt zemē.
Es noslaucīju no sejas rasu un palūkojos pļavā, kur bija izvilkti tīkli. Pēc brīža dziļāk mežā sāka čak- stināt vēl citas vāveres — tās bija jau pamodušās un aizdomu pilnas vēroja austošo dienu.
Mēs nogaidījām, kā pašiem šķita, krietni ilgi, un tad es piepeši pamanīju zālē starp mums un tīkliem vieglu kustību: tur kustējās kaut kas pavisam dīvains — no pirmā acu uzmetiena līdzīgs garam, melnbalti svītrotam balonam, kas ik pa brīdim parādījās virs garās zāles. Rīta miglā es nevarēju saskatīt, kas tas īsti ir, un vērsu uz to mednieku uzmanību.
Eku, tas pats ir tas zvērs, — viens no viņiem sacīja.
Nonākt zemē, nonākt zemē! — otrs priecājās.
Kas viņš tāds ir? — es čukstus jautāju, jo nekādi nespēju iedomāties, ka balonam līdzīgajam priekšmetam varētu būt kaut kas kopējs ar vāveri.
Tās ir viņš aste, ser, — kāds mednieks paskaidroja tin, lai izkliedētu manas šaubas, vēl piebilda: — Viņš aste ir pakaļgalā.
Katrs izskaidrots triks kļūst acīm redzams. Arī es tagad ieraudzīju pavisam skaidri, ka melnbalti svītrotais priekšmets patiešām ir vāveres aste, un nespēju saprast, kāpēc biju iedomājies, ka tā ir līdzīga balonam.
Sai vienai astei driz vien pievienojās vēl citas astes, un, kad migla pacēlās augšā un izklīda, mēs ieraudzījām pašas vāveres.
Pļavā lēkāja astoņas vāveres. Tie bija samērā lieli, diezgan drukni dzīvnieki ar prāvām galvām, tomēr pati lielākā un izskatīgākā viņu ķermeņa daļa bija aste. Vāveres piesardzīgi lēkāja no ciņa uz cini, ik pa brīdim apstājās un attupās uz pakaļkājām, lai rūpīgi paošņātu gaisu tai virzienā, kurp gribēja pārvietoties. Tad viņas atkal nolaidās zālē un palēca dažas pēdas tālāk, astes vēdīdamas. Dažubrīd vāveres tupēja pavisam nekustīgi, astes bija kārtīgi uzklātas uz mugurām, un to pūkainie galiņi nokarājās uz pieres, tā ka gandrīz aizsedza purnu. Tās vāveres, kas jau atradās pļavā, izturējās klusu, bet kokos mūsu aizmugurē arvien vēl atskanēja pa aizdomīgam čakstienam, — šie dzīvnieki vēl nebija saņēmuši drosmi nokāpt zemē.
Es nospriedu, ka mums pilnīgi pietiek ar astoņām vāverēm, lai pamēģinātu kādu noķert, un devu zīmi medniekiem; mēs atstājām paslēptuvi.
Mēs izkārtojāmies rindā starp kokiem, mednieki apstājās un gaidīja signālu, kad varēs doties uz priekšu.
Vāveres tagad atradās apmēram simt piecdesmit jardu no mežmalas, man tas šķita pieņemams attālums. Es pamāju ar roku, un mēs izgājām no meža aizsega zālainē. Mežā palikušās vāveres skaļi, trauksmaini čakstināja, viņu māsas pļavā attupās uz pakaļkājām, lai paraudzītos, kas noticis. Viņas mūs ieraudzīja un acumirklī sastinga, bet mēs lēnām soļojām uz priekšu, ari vāveres attapās un lēca arvien tālāk projām no meža. Viņas droši vien neapjēdza, kas mēs tādi esam, jo mēs virzījāmies uz priekšu ļoti lēni, bez liekām kustībām. Vāveres juta, ka draud briesmas, bet bija neziņā, ko iesākt; dzīvnieki paskrēja dažus jardus uz priekšu, tad apstājās, attupās un vēroja mūs, satraukti ošņādami gaisu. Tas bija pats bīstamākais moments visā mūsu pasākumā, jo vāveres vēl nebija
iegājušās izlikto tiklu puslokā un, nogriezdamās &anis_ pa kreisi vai pa labi, viegli varēja aizbēgt tālāk pļava. Lēnam, uzmanīgi mēs tām tuvojāmies; visapkārt valdīja klusums, bija dzirdama vienīgi mūsu kāju švīkstoņa zālē un klusa, satraukta čakstināšana mežā mūsu aizmugurē.
Piepeši viena vāvere, laikam atjautīgāka par pārējām, bija kaut ko izpratusi. Viņa nevarēja redzēt priekšā izstieptos tiklus, jo tos noslēpa garā zāle un tie bija labi nomaskēti, bet viņa apjēdza, ka mēs to dzenam arvien tālāk projām no meža, no augsto koku drošā patvēruma. Vāvere izgrūda skaļu, trauksmainu čakstienu un joza projām pa zāli, garā aste vien noplī- voja nopakaļus, tad viņa pēkšņi pagriezās pa kreisi un lēkšoja prom no tīkliem. Dzīvnieku vadīja vi^na vienīga vēlēšanās — ar līkumu paskriet mums garām un nokļūt atpakaļ mežā. Pārējās vāveres attupušās satraukti vēroja bēgli; man bija skaidrs: tūlīt kaut kas jādara, citādi visas vāveres sadūšosies un skries pakaļ pirmajai. Sākumā biju nodomājis pagaidīt, kamēr visi dzīvnieki ieies tīklu puslokā, un tikai tad mesties uz priekšu un triekt pārbiedētās vāveres tīklā, bet nu izrādījās, ka mums tūlīt pat jāpiespiež viņas panikā bēgt izliktajā slazdā. Es pacēlu roku, mēs visi drāzāmies uz priekšu kliegdami un svilpdami, rokas mētādami, lai dzīvniekus jo vairāk nobiedētu. Mirkli vāveres mūs nekustīgi vēroja, tad viņas bēga.
Četras vāveres sekoja pirmās piemēram — joņoja taisnā leņķī sānis, tā izvairīdamās gan no mums, gan no tīkliem, atlikušās trīs tomēr skrēja taisni mūsu lamatās; mēs drāzāmies tām nopakaļus, un pēc brīža tīkla augšējā mala kratījās un drebēja — tā bija droša zīme, ka vāveres ieķērušās tīklā. Mēs patiešām atradām dzīvniekus, cieši iepinušos; vāveres nikni glūnēja uz mums un tik briesmīgi ķērca, kā es vēl nekad nebiju dzirdējis vāveri brēcam. Tā bija pavisam citāda skaņa nekā skaļā čakstināšana, ko tikām dzirdējuši līdz šim: tajā jautās kaut kas baismīgs, brīdinošs, ķērcieni atgādināja gan krākšanu, gan dusmīgu ņurdēšanu. Vāveres neapklusa, kamēr nebija atbrīvotas, turklāt viņas ar lielajiem, oranžajiem priekšzobiem mežonīgi koda mums rokās.
Kad beidzot bijām tās iestūķējuši brezenta maisos, nācās katru maisu uzvērt uz nūjas un turēt nost no sevis — tikai tā mēs varējām maisus nest; pretēji citām zālainu vāverēm, kas tumšajā maisā gulēja mierīgi, šīs laikam bija apņēmušās turpināt cīņu un uz mazāko pieskārienu no ārpuses atbildēja ar neprātīgu plosīšanos un rūkoņu.
Tās vāveres, kas bija palikušas mežā, tagad bija galīgi satrauktas, — koki atbalsoja viņu neprātīgo čakstināšanu. Nu viņas zināja, cik bīstami mēs esam, tāpēc bija veltīgi mēģināt vēl kādu sagūstīt un nācās apnļierinaties ar tām trim, kas jau atradās maisos; mēs savācām tīklus un pārējofc piederumus, lai dotos atpakaļceļā uz Bafutu.
Mājās es ievietoju vērtīgās vāveres trīs pamatīgos metāla stiepļu būros, piepildīju viņām šķīvjus ar barību, tad atstāju, lai iedzīvojas un atgūstas no pirmītējiem pazemojošiem pārdzīvojumiem. Palikušas vienas, vāveres tūlīt iedrošinājās atstāt tumšās «guļamistabas», lai notiesātu sulīgo augļu kaudzi, ko biju tām ielicis; viņas apgāza ūdenstraukus, pataustīja stieples, lai pārliecinātos, vai tās nevar pārgrauzt, bet, nospriedušas, ka tas nav iespējams, atgriezās atpakaļ guļamistabās un nolikās gulēt.
Aplūkotas tuvumā, vāveres izrādījās skaisti dzīvnieki ar bāli dzelteniem vēderiem un tādiem pašiem vaigiem, sarkanbrūnām mugurām un kuplām svītrotām astēm. Tiesa, vāveres tīkamo ārieni mazliet bojāja pārāk lielā galva, līdzīga zirga galvai, ar mazām, cieši pieguļošām austiņām un lieliem, uz priekšu izvirzītiem zobiem.
Kaut kur es biju lasījis, ka Steindžera vāveres agri no rīta uzkāpj koku galotnēs un pieskandina mežu vareniem kliedzieniem — zemām, dārdošām skaņām, kas atgādina milzīga zvana gaistošo dunoņu. Man ļoti gribējās dzirdēt dunošo kliedzienu, bet es šaubījos, vai vāveres dunēs, atrazdamās nebrīvē. Taču nākamajā rītā pēc viņu sagūstīšanas, tā ap pussešiem, mani uzmodināja savāds troksnis; dzīvnieku būri atradās verandā aiz mana loga; es pietrūkos gultā sēdus un tūlīt atskārtu, ka šis troksnis nāk no kāda būra, bet nevarēju noteikt, no kura. Uzrāvu rītasvārkus un klusām izslīdēju no istabas. Blāvajā rīta gaismā, drebinādamies no aukstuma, kaudamies ar miegu, es pacietīgi gaidīju cerībā, ka šī skaņa atkārtosies. Pagāja dažas minūtes, un tā patiesi atkārtojās; tagad es zināju, ka tā nāk no vāveru būra. Aprakstīt šo skaņu ir ārkārtīgi grūti: tā sākās kā vaids, pamazām kļūdama stiprāka, līdz ieguva dunošu, vibrējošu toni; līdzīgu dunēšanu mēs dzirdam, stāvot pie telegrāfa stabiem; skaņa ietrīcējās, likās, tūlīt tā izdzisīs, tad it kā no viegli uzsista gonga piepeši pieauga spēkā, lai pēc tam atkal noklustu. Jādomā, ka vāveres tikai mazliet pamēģināja dunēt, — mežā gan tās rautu vaļā visā spēkā, un es varu iedomāties, cik noslēpumaini, valdzinoši skanētu šis dunošais kliedziens cauri miglas apņemtajiem zariem.
Vakarā, kā parasti, mani apciemoja Fons, lai uzzinātu, kā paveicies medībās, viņš iedāvināja man kala- bašu ar svaigu palmu vīnu.
Es ļoti lepojos ar sagūstītajām vāverēm un tūlīt parādīju tās Fonam, kā ari visos sīkumos pastāstīju, kā mēs tās noķērām. Fons katrā ziņā gribēja uzzināt, tieši kurā vietā mēs vāveres sagūstījām, un, tā kā es šo vietu nepazinu, gāju pasaukt vienu no medniekiem, kas pa to laiku uzjautrinājās virtuvē, lai viņš Fonam paskaidro. Mednieks stāvēja Fona priekšā, atbildēdams uz viņa jautājumiem caur taurītē saliktām plaukstām. Pagāja krietni ilgs laiks, kamēr Fons tika pie skaidrības, jo apvidus, kur mēs tikām medījuši, bija neapdzīvots un mednieks varēja to aprakstīt vienīgi pēc dažām pazīmēm — klinšu formas, kokiem un īpatni veidotajiem kalniem. Beidzot Fons sāka enerģiski māt ar galvu, pēc tam dažas minūtes sēdēja, iegrimis domās. Plātīdamies ar garajām rokām, viņš sāka kaut ko steidzīgi skaidrot medniekam, tas piekrītoši māja ar galvu un klanījās. Nu Fons pagriezās pret mani un, mīlīgi smaidīdams, nevērīgi, gandrīz izklaidīgi sniedza savu tukšo glāzi.
Es tam vīram pateicu, — viņš sacīja, ar mākslotu vienaldzību vērodams, kā es piepildu viņa glāzi, — lai viņš tevi aizved uz kādu īpašu vietu kalnos. Tur tev būs atrast kādu sevišķu medījumu.
Kādu? — es jautāju.
Nu tas ir viens īpašs zvērs, — Fons izvairīgi atbildēja', vicinādams pusizdzerto glāzi. — Tāds zvērs tev vēl riav.
Vai viņš ir nikns? — es tincināju.
Fons nolika glāzi uz galda un izpleta savas milzīgās rokas.
Nu, šitik liels, — viņš sacīja, — nav slikts zvērs, bet kož gan daudz. Viņš dzīvo pie tās lielās, lielās klints, un viņš lien tur apakšā. Dažreiz viņš briesmīgi bļaut, lūk, tā: vī-ī-ī-ī.
Es sēdēju un gudroju, kas tas varētu būt par dzīvnieku, bet Fons cerīgi lūkojās manī.
Tas zvērs ir dikti līdzīgs zāles griezējam, tikai bez astes, — viņš vēl izpalīdzīgi piebilda.
Man piepeši atausa gaisma, es aizgāju sameklēt kādu grāmatu, atradu tajā vajadzīgo attēlu un parādīju Fonam.
Vai šis? — es apjautājos.
Ja! Tas pats ir, — Fons sajūsmināts iesaucās, ar saviem garajiem pirkstiem glāstīdams klinšu damana attēlu, — šitas ir tas zvērs. Kā tu viņu nosaukt?
Klinšu damans.
Klinšu damans?
Jā. Bet kā jūs Bafutā viņu saucat?
Te mēs viņu saukt par n'īīru.
Es ierakstīju šo vārdu īpašā lapā, kur man bija sarakstīti vietējie nosaukumi, tad no jauna piepildīju Fona glāzi. Fons vēl arvien bija iegrimis damana aplūkošanā un vilka ar slaido pirkstu pa viņa auguma kontūrām.
I-jā! — viņš beidzot domīgi noteica. — Sitas zvērs ir viens gards kumoss. Mēs to vārām ar saldiem kartupeļiem …
Fons apklusa un, kavēdamies atmiņās, aplaizīja lūpas.
Mednieks raudzījās manī un mīņājās no vienas kājas uz otru par zīmi, ka grib kaut ko sacīt.
Nu, ko teiksi?
Vai masa iet uz to vietu, par ko stāstīt Fons?
Jā. Mēs dosimies turp rīt no rīta.
Jā, ser. Lai noķert šitas zvērs, masa, vajag daudz ļaudis. Tas zvērs dikti ātri skriet.
— Labi, ej un pasaki maniem puišiem, ka rīt dodamies medībās.
Jā, ser.
Mednieks atkal sāka mīņāties.
Kas tad vēl?
Vai masa mans vajag?
Nē, draugs. Ej vien atpakaļ uz virtuvi un dzer savu vīnu.
Paldies, ser, — mednieks atteica un pasmaidīja, tad nozuda satumsušajā verandā.
Drīz Fons piecēlās, lai ietu projām, es viņu pavadīju līdz ceļam. Lielā pagalma malā mēs apstājāmies, Viņš pagriezās pret mani un uzsmaidīja no sava lielā auguma augstumiem.
Es jau esmu vecs vīrs, — viņš sacīja, — man tas ir dikti grūti. Ja es nebūtu vecs, es ietu ar tevi rītā medībās.
Tu melo, draugs. Tu neesi vecs. Tev vēl ir daudz spēka. Papilnam spēka, daudz vairāk nekā taviem labākajiem medniekiem.
Fons pasmējās, tad nopūtās.
Nē, mans draugs, tu nerunā taisnību. Mans laiks pagājis. Es ir dikti piekusis. Man ir pulka sievas, un tās mani nomoka. Allažiņ iznāk strīdi te ar vienu, te otru vīru, un tas mani nogurdina. Bafuta ir liela zeme, daudz tur ļaudis. Ja ir daudz ļaudis, ir arī daudz rūpes.
Jā, es zinu, tev ko darīt netrūkst.
— Pareizi gan, — viņš piekrita un, acīm nikni uzzibsnījot, vēl piebilda: — Dažreiz iznāk noņemties ar policijas vīriem, un tie nogurdina visvairāk.
Fons paspieda manu roku, un es dzirdēju, kā viņš sevī nosmējās, iedams proiām pāri lielajam pagalmam.
Otrā rītā gājām damanu medībās — es pats, četri Bafutas pēddziņi un pieci mani palīgi.
Pirmās divas trīs jūdzes mūsu ceļš veda cauri apstrādātiem tīrumiem un sīkām fermām. Tīrumi bija uzrakti lēzenās kalnu nogāzēs, leknā, sarkanā zeme spīdēja agrā rīta saulē. Dažos tīrumos labība bija iesēta un nogatavojusies; mēs redzējām kuplus manioka krūmus un rindās iesētu kukurūzu, kuras zeltainās vālītes ar bālgano, zīdaino diegu pušķi galā šūpojās vējā. Citos tīrumos strādāja līdz viduklim kailas sievietes, rokās viņām bija plati kapļi īsiem kātiem. Dažām sievietēm mugurā bija uzsieti zīdaiņi, bet viņas, kā šķiet, pat nejuta šo pierasto nastu, tāpat kā kuprains cilvēks ar laiku vairs nejūt savu kupri.
Vairums vecāko sieviešu kūpināja garas, melnas pīpes, un, kad viņas liecās pie zemes, sejas ietinās biezos, pelēkos dūmos. Grūto kaplēšanas darbu lielākoties veica jaunākās sievietes, viņu spīdīgie augumi ritmiski kustējās saulē: kaplētājas pacēla augstu virs galvām smagos, neveiklos darba rīkus un tad atvēzējušās cirta tos zemē. Ikreiz, kad kapļa asmens pazuda sarkanīgajā zemē, kaplētāja smagi nostenējās.
Mēs gājām cauri tīrumiem, un šīs sievietes bija ap mums, viņas mūs uzrunāja spalgās balsīs, jokoja un skaļi smējās, tomēr nepārtrauca darbu un neizjauca tā ritmu. Stenēšana, kas skanēja cauri viņu izteiktajām piezīmēm, vērta šo sarunu ļoti neparastu.
Labrīt, masa … uh … kurp eji? … uh!
Masa iet uz mežu … uh … vai ne, masa? … uh!
Masa noķert pulka zvēru… uh… masa daudz spēks … uh!
Aiziet, masa, aši… uh … noķert pulka zvēru … uh!
Vel ilgi pēc tam, kad tīrumi bija palikuši mums aiz muguras un mēs kāpām augšā pa zeltainajām pakalnu nogāzēm, bija dzirdama sieviešu pļāpāšana un smiekli un nerimtīgie kapļa cirtieni pret zemi.
Beidzot bija sasniegta kalna kore; mēs atradāmies pašā augstākajā kalnu grēdā, kas apņem Bafutu; mednieki man parādīja mūsu ceļa mērķi — violetā miglā tītus kalnus, kas likās bezgala tāli. Mani palīgi pūta un stenēja, viņi bija pārsteigti un sašutuši, ka es viņiem lieku mērot kājām tādu gaisa gabalu; Džeikobs, mans pavārs, izteica šaubas, diezin vai viņš spēšot to noiet, jo nelaimīgā kārtā viņam kājā iedūries ērkšķis. Es apskatīju kāju, un izrādījās, ka tajā nav iedūries ērkšķis, bet zābakā iestrēdzis sīks akmentiņš. Sis atklājums un akmentiņa izņemšana Džeikobam nebija pa prātam, viņš kļuva īgns un lēnām vilkās citiem nopakaļus, sevī kaut ko dusmīgi murminādams.
Kā par brīnumu, ceļa mērķis izrādījās tuvāk, nekā mums bija licies, — jau pēc trim stundām mēs soļojām pa garu, līkumainu ieleju, kuras galā kā stāva siena slējās zeltā un zaļumā vizmojoši kalni. Kamēr mēs rausāmies augšā pa nogāzi, kur zāle sniedzās līdz viduklim, mednieki man skaidroja, kā jānoris mūsu pasākumam. Mums nāksies apiet vienu no kalnu grēdas gludajiem klintsragiem, starp to un nākamo klintsragu stiepjas gara ieleja, kuras viens gals iespiežas dziļi pašā kalnu sirdī. Ieleju apņem gandrīz pilnīgi stāvas klintis, kuru pakājē starp lieliem akmeņiem dzīvo damani.
Ar grūtībām mēs apgājām milzīgo klintsragu, un tad mūsu priekšā gulēja ieleja, klusa un tāla, pilna dzirkstošas saules, kas apgaismoja drūmās klinšu kraujas abos ielejas sānos — divus garus, krokotus aimens aizkarus —, nokrāsojot tos pelēki sārtus ar zeltainiem plankumiem un maigi zilām ēnām. Klinšu pakājē kaudžu kaudzēm rēgojās visāda lieluma un formas akmeņi — kādreizējo daudzo nogruvumu paliekas, daļa akmeņu mētājās nelīdzenās ielejas dibenā, citi bija sakrituši augstos krāvumos, kas atgādināja lielus, ļodzīgus dūmeņus. Virs lielajiem akmeņiem un ap tiem vējā viļņoja zaļš augu klājiens — īsi krūmi un gara zāle, kroplīgi sagriezušies kociņi, sīkas orhidejas, garkātainas lilijas un biezs, mudžeklīgs vīteņaugu tīkls dzelteniem, krēmkrāsas un sārtiem ziediem.
Klinšu nogāzēs bija daudz alu, tumšas un noslēpumainas; dažas bija tikai šauras spraugas akmenī, citas — tik platas kā katedrāles durvis. Pašā ielejas vidū burzguļoja sīks strautiņš, tas jautri līkumoja
starp akmeņiem, nepacietīgi lēkādams no slīpuma uz slīpumu, pārvērzdamies putainos ūdenskritumos.
Mēs apstājāmies ielejas galā, lai atpūstos un uzsmēķētu, es nopētīju ar binokli tuvākās klintis, vai tur nemana dzīvību. Bet ieleja šķita tukša un pamesta, vienīgās skaņas bija mazā strautiņa pašapmierinātā, mazliet smieklīgā guldzēšana un vēja un zāles klusie, svelpjošie čuksti. Augstu virs mūsu galvām maigajā debesu zilgmē parādījās neliels vanags, putns brīdi pakavējās, tad nozuda aiz robotajām klintīm.
Džeikobs stāvēja un vēroja ieleju, tuklajā sejā iegula īgna, drūma izteiksme.
Kas ir, Džeikob? — es nevainīgi iejautājos. — Vai esi ieraudzījis medījumu?
Nē, ser, — viņš atbildēja, nikni blenzdams uz savām kājām.
Tev nepatīk šī vieta?
Nepatīk vis, ser.
Kāpēc?
Tā ir nelaba vieta.
Kāpēc nelaba?
Nu tā, dažreiz tāda vieta var būt noburta, masa.
Es paraudzījos uz Bafutas pēddziņiem, kas bija saguluši zālē.
Vai jums kādreiz šajā vietā slikti izgājis?
— Nē, ser, it nekad, —'viņi vienbalsīgi atsaucās.
Redzi nu, — es sacīju Džeikobam, — te nav ne- » kādas burvestības, tāpēc tev nav ko baidīties, saprati?
Jā, ser, — Džeikobs atbildēja, bet balsī trūka pārliecības.
Ja tu man noķersi šo zvēru, es tev labi samaksāšu, — es turpināju.
Džeikobs redzami atplauka. — Masa dot man to pašu naudu, ko medniekiem? — viņš cerīgi jautāja.
Nu, zināms.
Viņš nopūtās un domīgi kasīja vēderu.
Vai tu arvien vēl domā, ka šī vieta ir apburta?
Eh, — Džeikobs noteica, paraustījis plecus, — dažreiz es varēt kļūdīties.
Ak, Džeikob! Ja masa tev maksāt, tu būt ar mieru nokaut savu miesīgo māti, — viens no Bafutas
pēddziņiem smiedamies iesaucās, jo Džeikoba kāre pēc naudas visiem Bafutā bija labi zināma.
Ak tā, — Džeikobs sadusmojās, — un tu laikam nemīlēt nauda, ko? Kāpēc tad tu iet mežā ar masa, ja tu nemīlēt nauda?
Nu, tāds jau man tas amats, — mednieks atteica un vēl piebilda: — Es taču ir pēddzinis.
Iekams Džeikobs attapa, ko atbildēt, viens no medniekiem pacēla roku.
Klausies, masa! — viņš satraukts bilda.
Mēs visi tūlīt apklusām, jo no ielejas, kas gulēja mūsu priekšā, līdz- mums atplūda savāds troksnis; tas sākās ar trīsošu svilpienu šaltīm, kas atskanēja laiku pa laikam, tad piepeši pārvērtās garā brēcienā, noslēpumaini atbalsodamies ielejas klinšainajās sienās.
Tas ir n'īīrs, masa, — pēddziņi čukstēja. — Viņš brēkt tur no tās lielās klints.
Es pavērsu tālskati uz klinšu drūzmu, kur mednieki rādīja, bet tikai pēc brīža ieraudzīju damanu. Dzīvnieks sēdēja uz klints dzegas un augstprātīgi vēroja ieleju. Damans bija laba truša lielumā, resnām, īsām kājām un strupu, lauvam līdzīgu purnu. Ausis viņam bija mazas un glītas, bet astes vispār nebija. Kamēr es viņu pētīju, damans piepeši apcirtās uz šaurās dzegas un uzskrēja pašā klints virsotnē, tur brītiņu pastāvēja, apsvērdams attālumu, tad veikli pārlēca uz nākamo akmeņu kaudzi un pazuda starp akmeņiem, kas droši vien slēpa kādu alu. Es nolaidu tālskati un palūkojos uz Bafutas pēddziņiem.
Ko nu? — es pavaicāju. — Kā mēs noķersim šo zvēru?
Viņi steidzīgi savā valodā apspriedās, tad viens no viņiem pagriezās pret mani.
Masa, — viņš teica, savilcis seju grumbās, kasīdams pakausi, — šitas zvērs ir trakoti gudrs. Ar tīklu mēs to nenoķert, viņš skriet cilvēkiem garām.
Nu labi, draugs, — bet ko tad mēs lai darām?
Mēs iet un sameklēt klintī viņš alu un tad sakurt uguni, lai būt labi daudz dūmi, pēc tam mēs aizvilkt alai priekšā tīkls, un, kad tas zvērs skriet, mēs to noķert.
Labs ir, — es sacīju, — dosimies turp.
Mēs gājām pa ieleju, Džeikobs visiem pa priekšu, viņa seja pauda drūmu apņēmību. Mums bija jāizlau- žas cauri biezi saaugušiem brikšņiem, iekams nonācām pie pirmā akmeņu krāvuma; tur mēs kā terjeri izklīdām uz visām pusēm, līdām un rāpāmies visos virzienos, ielūkojāmies katrā spraugā, lai redzētu, vai tā ir apdzīvota. Kā par brīnumu, tieši Džeikobam bija laimīga roka: no vīteņaugu mudžekļa piepeši iznira viņa sarkanais, nosvīdušais ģīmis, un viņš mani pasauca.
— Masa, es ir atradis alu. Un tur iekšā tupēt tas zvērs, — viņš uztraukts ziņoja.
Mēs sadrūzmējāmies ap alu un klausījāmies. Patiešām, alā jautās dzīvība: bija saklausāma klusa skri- bināšanās. Aši savācām sausu zāli un pie tumšā cauruma sakūrām ugunskuru; kad uguns bija labi iedegusies, nosedzām to ar zaļām lapām; sāka celties asi, kodīgi dūmi. Alai priekšā aizvilkām tīklu, tad ar lieliem lapu kušķiem vēdījām dūmus alas dziļumā.
Sparīgi vēdīti, dūmi mutuļiem vien plūda tumšajā alā, un tad piepeši notikumi sekoja cits citam apbrīnojami ātri. Vispirms no alas izšāvās divi damana mazuļi, katrs labas jūras cūciņas lielumā, un metās tīklā ar tādu sparu, ka norāva to no piestiprināju- miem; sapinušies tīklā, abi mazuļi ieripoja krūmos. Tūlīt pēc viņiem izskrēja liels, drukns dzīvnieks — mazo damanu saniknotā māte. Dzīvnieks drāzās virsū tuvāk stāvošajam cilvēkam — vienam no pēddziņiem; damanu māte uzbruka tik ātri, ka cilvēks nepaguva pabēgt sānis, — niknais damans iecirta zobus viņa kājas potītē un kā buldogs nelaidās vairs vaļā, caur degunu izgrūzdams griezīgus brēcienus. Pēddzinis iekrita augšpēdu plašā vīteņaugu paklājā, mežonīgi spārdījās ar kājām un no sāpēm skaļi brēca.
Pārējie pēddziņi pa to laiku pūlējās izpiņķēt no tīkla abus mazos damanus, un tas nenācās viegli. Mani mājas ļaudis bija aizbēguši, līdzko parādījās saniknotā damanu māte, un tā nu mums abiem ar Džei- kobu vajadzēja glābt nelaimīgo pēddzini, kas kārpījās krūmos, kliegdams kā nesamanīgs. Iekams es atskārtu, ko darīt, Džeikobam jau bija padoms rokā. Šoreiz viņa smadzenes reaģēja ātri un nekļūdīgi. Tomēr, kā liekas, viņa rīcību noteica nevis vēlēšanās palīdzēt savam cietušajam melnajam brālim, bet gan gluži praktisks aprēķins: tūlīt kaut kas jādara, citādi damanu māte aizbēgs un viņš — Džeikobs nesaņems solīto naudu.
Džeikobs pasitās man garām tādā ātrumā, kādu no šī miegamices grūti sagaidīt, rokā viņam bija viens no lielajiem brezenta maisiem. Pirms es paguvu Džei- kobu aizturēt, viņš jau bija sakampis nelaimīgā pēddziņa kāju un to kopā ar damanu iebāzis maisa. Apmierināti smaidīdams, viņš tagad aizsēja maisu un tad griezās pie manis.
Masa, — viņš sauca skaļā balsī, cenzdamies pārkliegt sava biedra izmisīgos bļāvienus, — es ir noķēris to zvēru.
Džeikoba prieki tomēr izrādījās pāragri, jo pēddziņa pacietība nu laikam bija galā, — viņš izrausās no brikšņiem un smagi iebelza Džeikobam pa sprogaino pakausi. Džeikobs iekaucās aiz sāpēm un noripoja lejā pa nogāzi, bet pēddzinis pa to laiku piecēlās stāvus un izmisīgi pūlējās izraut kāju no maisa. Diemžēl man jāatzīstas, ka es šai brīdī nespēju darīt neko citu kā apsēsties uz klints un smieties līdz asarām.
Džeikobs, redzēdams, ka pēddzinis pūlas nokratīt maisu, skaļi draudēdams, arī piecēlās kājās.
O-ū-ū, tu dulnais! — viņš auroja, lēkšodams augšup, — tas zvērs aizbēgt. — Viņš sagrāba pēddzini, un abi atmuguriski ievēlās brikšņos.
Pa to laiku pārējie pēddziņi laimīgi bija iedabūjuši maisā abus mazos damaniņus un tagad varēja glābt savu biedru; viņi pagrūda projām Džeikobu un palīdzēja medniekam atbrīvot kāju. Par laimi, damans, iesprostots maisā, jau bija izlaidis mednieka kāju no zobiem, un laikam pats bija tā pārbijies, ka vairs neuzdrošinājās kost, bet medniekam tāpat pietika izbaiļu.
Es vēl arvien vai plīšu aiz smiekliem, kaut arī cītīgi pūlējos tos slēpt, nomierināju savainoto pēddzini un pamatīgi izbāru Džeikobu, kas naudas dēļ bija gatavs upurēt mednieka kāju, — par savu muļķību viņam pienācās saņemt tikai pusi apsolītās naudas, otra puse palika 'medniekam.
So lēmumu visi uzņēma ar atzinīgiem galvas mājieniem un apmierinātu murdoņu — arī pats Džeikobs, lai cik tas liktos savādi.
Esmu novērojis, ka lielākajai daļai afrikāņu ir ārkārtīgi labi attīstīta taisnības izjūta, — viņi labprāt atbalsta taisnīgu spriedumu pat tad, ja tas vēršas pret viņiem pašiem.
Kārtība atkal bija atjaunota, cietušie saņēmuši pirmo palīdzību, tagad mēs varējām doties pa ieleju tālāk uz priekšu.
Bez panākumiem izkvēpinājuši vēl pāris bedres un alas, mēs beidzot iedzinām strupceļā un bez jebkādas asinsizliešanas sagūstījām lielu damanu tēviņu.
Nu man bija četri damani, un es atzinu, ka mums ir ļoti laimējies, — mēs varējām atgriezties mājās.
Mēs atstājām ieleju pēc tam, kad bija apiets lielais klintsrags, un kāpām lejā pa lēzenām nogāzēm ar zeltainu, viļņojošu zāli, lai dotos atpakaļ uz Bafutu. Sasnieguši līdzenāku apvidu, apstājāmies uzsmēķēt un atpūsties; mēs apsēdāmies piekarsušajā zālē, un es vēlreiz pavēros atpakaļ uz kalniem, — no turienes vēlās šurp dobji pērkona grandieni. Nebijām pamanījuši, ka debesīs ievilcies smags, tumšs mākonis, līdzīgs milzīgam persiešu kaķim, un tagad izplešas virs kalnu galotnēm. Mākoņa ēnā zaļie un zeltainie kalni satumsa tumši violetā krāsā ar melnām, asi norobežotām svītrām tais vietās, kur gulēja ielejas. Lielais mākonis kustējās un mainīja formu — te izplūda, te sarāvās, it kā mīcīja un raustīja kalnu galotnes gluži kā kaķis, kas ar ķepām mīda un plosa milzu atpūtas krēsla atzveltni. Brīžiem tumšajā blāķī pavīdēja plaisa, tajā iedūrās saulstaru bulta, kas aplēja kalnus ar tīru zeltu un to violetajos sānos iekrāsoja nefrīta zaļus zāles ielāpus. Mākonis tumsa pārsteidzošā ātrumā, tūka un brieda, un likās — tūlīt tas pārplīsīs un sāks līt lietus. Zibeņi šaudījās kā robotas sudraba lāstekas, tiem sekojošie pērkona grāvieni drebināja kalnus.
— Masa, nu gan mums būs iet ātri, ātei, — viens no pēddziņiem sacīja, — citādi negaiss mūs panākt.
Mēs steidzāmies mājup, cik ātri vien varēdami, bet bija jau par vēlu: mākonis virs katou galotnēm pārsprāga un tagad mūsu aizmugurē it kā palēninātā lēcienā izplūda pa visu debesi. Uzpūta auksts, brāzmains vējš, tam pa pēdām sekoja lietus kā biezs, sudrabains aizkars, kas dažos mirkļos izmērcēja mūs līdz ādai. Sarkanbrūnā zeme kļuva tumša un slidena, zāle šalkoja spēcīgajā lietusgāzē, sarunāties bija gandrīz neiespējami.
Kad pienācām pie Bafutas, mums klabēja zobi no aukstuma, slapjās drēbes lipa klāt pie miesas un saldēja kā ledus. Pēdējā ceļa posmā lietus mazliet pierima, sāka sīki smidzināt, beidzot nostāja, bet no izmirkušās zemes cēlās balta migla un izšķīda pret mūsu kājām kā milzīgs vilnis pret krastmalu.