ietumāfrikā kravas automašīnas pa lielākajai daļai, kā mēdz teikt, nav vairs pirmās jaunības, un pēc rūgtas pieredzes es zijiāju, ka no tādam nav daudz ko gaidīt. Taču tā mašīna, kas ieradās, lai mani aizvestu kalnos, bija tik slikta, kādu es vel līdz šim netiku redzējis, — tā tik tikko turējās kopa. Uzrāpušies mazajā, nolaidenajā nometnes uzkalna, tā tagad stāvēja pustukšām riepām, nespēkā elsdama un pūzdama; ar sirds drebēšanu es tai uzticēju sevi un savu kravu. Šoferis, kāds jautrs puisis, mani brīdināja, ka viņam būs nepieciešama mana palīdzība divās ļoti svarīgās izdarībās. Pirmkārt, kad brauksim no kalna lejā, man jātur nospiesta rokas bremze, jo tai jāatrodas gandrīz vienā līmenī ar kabīnes grīdu, citādi tā saniķojas un nedarbojas. Otrkārt, man cieši jātur acīs sajūga pedālis, ļoti stūrgalvīga mašīnas detaļa, kas katrā izdevīgā brīdī cenšas izlēkt no uzmavas, turklāt rēc kā lamatās iesprūdis leopards. Acīmredzot pat Rietumāfrikas šoferis nespēj sekmīgi vadīt kravas automašīnu, sakumpis pie armatūras paneļa, tāpēc, bažīdamies par savu dzīvību, es biju spiests uzmanīt abu pieminēto detaļu darbību. Un tā kabīnes smacīgajā gaisā, kas oda pēc ceptas gumijas, es laiku pa laikam noliecos, lai nospiestu bremzi, kamēr mūsu cēlā mašīna
zvalstīdamās līgoja projām uz kalniem ar nemainīgu divdesmit kilometru ātrumu stundā; dažubrīd, kad tai palīdzēja nogāzes slīpums, mašīna sasparojās, aizmirsa piesardzību un nebēdnīgi drāzās lejā ar divdesmit piecu kilometru ātrumu.
Pirmās trīsdesmit jūdzes sarkanais, mālainais ceļš vijās cauri zemienes mežam, gar ceļa malām ciešās rindās auga milzīgi koki, kuru savijušās zarotnes virs mums veidoja lapotu velvi. Veseli bari degunragputnu, spārnus plivinādami, skaļi klaigādami, lidoja pāri ceļam, un man likās, es dzirdu veclaiku taksometru spalgo taurēšanu; ceļmalā saules plankumu dekoratīvajā ielokā gulšņāja agamas ķirzakas, satraukumā tās bija nosār- tušas kā saulrieta kvēle un dusmīgi klanīja galvas.
Lēnām, gandrīz nemanāmi ceļš kāpa augšup, slaidiem lokiem vīdamies ap mežainajiem pakalniem. Aizmugurē kravas kastē puiši rāva vaļā dziesmu:
Mājās gribu, mājās gribu,
Kad savas mājas ieraudzīšu?
Kad redzēšu mīļo māti?
Majas mūžam neaizmirstu …
šoferis klusu dungoja līdzi refrēnu un jautājoši pavēlas manī, vai man būtu kādi iebildumi. Viņam par izbrīnu, es arī sāku dziedāt līdzi, un, kamēr mūsu mašīna kratīdamās ripoja kalnup, vilkdama aiz sevis sarkanu putekļu grīsti, aizmugurē atskanēja puišu koris, bet mēs ar šoferi dziedājām līdzi, visvisādi izlocīdami balsis signāltaures staccato pavadījumā.
Jo augstāk kalnos mēs pacēlāmies, jo biežāk mežā parādījās lauces, un drīz vien pārmainījās pamežs; tagad ceļa malās kā sazvērnieki pulciņos stāvēja lielas kokveida papardes platiem, resniem un matainiem stumbriem, no kuru virsotnēm kā maigi zaļi fontāni šāvās ārā lapotņu strūklas. Lielās papardes te laikam apsargāja kādu jaunu pasauli, jo piepeši, it kā kalni būtu nometuši savus apmetņus, — mežs bija nozudis. Tas palika aiz mums ielejā kā bieza, zaļa kažokāda, aizviļņodams pretī svelmē trīsošajai tālei, bet virs mums majestātiski slējās kalna nogāze, klāta ar virmojošu, zeltainu, saulē nodzeltējušu zāli, kas sniedzās cilvēkam līdz jostas vietai.
Mašīna rāpās augstāk un augstāk, motors elsa un drebēja no neierastās piepūles. Es jau bažījos, vai tikai atlikušās divsimt trīssimt pēdas mums pašiem nevajadzēs uzgrūst augšā šo graustu, bet, kā par brīnumu, mašīna tika galā pati saviem spēkiem — tā svempās augšā kalna korē, trīcēdama aiz paguruma, pūzdama ārā no radiatora tvaiku kā mirstošs valis. Tad tā apstājās, šoferis izslēdza motoru.
— Mazmaz jāpagaida, motors pārkarsis, — viņš paskaidroja, rādīdams uz radiatoru, kas tvaika mutulī gandrīz nebija redzams.
Priecīgs es rausos ārā no sveilējošās kabīnes un aizgāju līdz tai vietai, kur ceļš veda lejā nākamajā ielejā. No šejienes bija labi pārredzams apvidus, kam bijām izbraukuši cauri, un tas, kurš mums vēl jāšķērso.
Aizmugurē gulēja plašais, zaļais mežs, kas no šī attāluma izskatījās kā bieza jo bieza aitas vilna; vienīgi kalnu galotnēs gludajā miljonu lapu veidotajā virsmā vīdēja pa spraugai, — koku silueti tur iezīmējās debesīs kā saplosītas bārkstis.
Mums priekšā pletās pavisam cita pasaule, pārāk atšķirīga no iepriekšējās, un likās neticami, ka tās var atrasties viena otrai blakus.
Ainava pārmainījās pēkšņi: aiz muguras palika mežs ar milzīgiem kokiem, kas, tērpušies spīdošu lapu rotā, vizuļoja kā zaļi, pērlēm greznoti karaļi; priekšā līdz pat tālajam, bāli zilgajam apvārsnim saulei pretī stiepās kālni, grēda aiz grēdas, cita ar citu saplūzdamas, cita citai piekļaudamās, kā lieli, sastinguši viļņi; no ielejas līdz pašai virsotnei tos sedza virmojošs, zeltaini zaļš zāles paklājs, kas te iebalsnījās, te satumsa, kad vējš zāli locīja un gludināja.
Mežs aiz mums bija rotāts viskošākajām zaļām un sarkanām — žilbinoši spilgtām krāsām. Mums priekšā, neparastajā zālaino kalnu pasaulē, krāsas bija mierīgas un maigas — dzeltenbrūns, bāli zaļš, gaišbrūns un zeltains. Liegi krokotie kalni, ko klāja zāle maigos pasteļ- toņos, it labi iederētos arī Anglijas ainavā — tā varētu būt Dienvidu zemiene lielā mērogā. Bet šo ilūziju izbojāja saule, kas spīdēja spoži un dedzināja tā, kā nekad nemēdz būt Anglijā.
Tālāk ceļš atgādināja atrakciju «Amerikas kalni» — lejā-augšā, lejā-augšā; mūsu mašīna čīkstēdama un grabēdama laidās lejā ielejās un klepodama, krekstē- dama rāpās augšā pa stāvajām nogāzēm. Kāda kalna galotnē mēs atkal apstājāmies, lai atdzesētu motoru; plašajā ielejā mums priekšā es pamanīju kādu ciematu, kas no tālienes apkārtējā zaļumā iezīmējās kā neregulāras formas lauciņš, apaudzis melnām suņu sēnēm.
Kad motors bija izslēgts, pār mums kā sega klājās klusums; vienīgās dzirdamās skaņas bija zāles liegā šalkoņa vējā, suņa rejas un gailēna dziedāšana ciematā — sīkas, tālas skaņas, bet tik dzidras kā zvans. Ar binokli es saskatīju ciemā kaut kādu kustību: ap būdām grozījās ļaužu pūļi, zibēja mačetes un šķēpi, šad tad paspīdēja kāds spilgts sarongs.
Kas tā par burzmu tur lejā? — es vaicāju šoferim.
Piemiedzis acis, viņš paraudzījās no kalna lejā, tad
pagriezās pret mani un jautri pasmaidīja.
Tas ir tirgus, ser, — šoferis sacīja un ar cerībām balsī apjautājās: — Vai masa gribēt tur apstāties?
Tu domā, dažreiz tādā vietā var atrast kādu dzīvnieku?
Jā, seri
Patiešām?
Patiešām gan.
- Tu melo, bušmen, — es atteicu, izlikdamies dusmīgs. — Tai ciemā tu gribi apstāties, lai dabūtu iedzert alu. Tā ir?
Nūja! Tā ir gan, — šoferis smaidīdams atzinās, bet dažreiz, masa, tur varēt atrast arī medījums.
labs ir, uz īsu laiciņu varam tur apstāties.
Ja, ja, ser, — šoferis dedzīgi piekrita un traucās ar iiiasiim pa nogāzi leja uz ciemu.
Lielās biidas ar konusveidīgiem salmu jumtiem bija glīti sagrupējušās ap nelielu, apaļu laukumu, ko noēnoja jauni eikaliptu koki. Sajā laukumā atradās tirgus; zem slaidajiem kokiem raibajā gaismas un ēnu mozaīkā tirgotāji bija izlikuši zemē preces, katrs uz sava maza laukumiņa, un ap viņiem drūzmējās ciemnieki, plātīdamies ar rokām, pļāpādami un kaulēdamies. Pārdošanai izliktās preces bija ļoti dažādas, dažkārt pilnīgi nesaderīgas. Tur bija saldūdens sami, dūmos kūpināti, uzdurti uz īsiem iesmiem. Dzīvas šīs zivis izskatās nepievilcīgas, bet nožāvētas, dūmos nomelnējušas, atgādina atbaidošā dejā sagriezušās mazas burvju lelles ar velnišķīgiem viepļiem. Tur bija lieli audumu baķi, daži no tiem spilgti apdrukāti, — šādus audumus afrikāņi ļoti iecienījuši, un tie tiek ievesti no Anglijas. Tomēr biezās un mīkstās pašaustās drānas izskatījās gaumīgākas par ievestajām. Starp spilgto audumu kaudzēm juku jukām rēgojās visdažādākās preces: olas, bambusa grozi ar cāļiem, zaļie pipari, kāposti, kartupeļi, cukurniedres, prāvas asiņainas gaļas šķēles, tīri izķīķētas, auklās pakārtas lielas niedru žurkas, māla podi un niedru grozi, eroco koka krēsli, adatas, šaujampulveris, alus, putnu slazdi, mango augļi, klizmu trauki, citroni, iezemiešu apavi, glītas no rafijas šķiedrām izpītas somas, naglas, krami, karbīds un rīcineļļa, lāpstas un leoparda ādas, drēbes kurpes ar gumijas zolēm, filca cepures, kalabaši ar palmu vīnu un petrolejas kannas, pilnas ar palmu vīnu un zemesriekstu eļļu.
Tirgus apmeklētāji bija tikpat dažādi un neparasti kā pārdošanai izliktās preces: hausa cilts vīri, ģērbušies žilbinoši baltās drānās, mazām, baltām micītēm galvā; vietējo cilšu virsaiši daudzkrāsainos tērpos un grezni izrotātās cepurēs ar pušķiem; tālo kalnu ciematu pagāni — vīri asi novīlētiem zobiem, tetovētām sejām — gandrīz pilnīgi kaili, vienīgi ap gurniem apsējušies netīru ādas sloksni. Sai burzmā nabadzīgie kalnieši sajutās apmēram tāpat kā mēs ļaužu pilnā galvaspilsētas ielā, un tirgus, iespējams, viņiem bija galvenā un lielākā izprieca vesela gada laikā. Viņi dedzīgi strīdējās, vicinādami rokas, cits citu grūstīdami, tumšās acis mirdzēja aiz sajūsmas, redzot tādus gardumus kā kakao jamsu vai niedru žurkas; daļa vīru bija sadalījušies mazās grupiņās un bezcerīgiem, ilgu pilniem skatieniem yērās daudzkrāsaino audumu kaudzēs, pūlēdamies nostāties izdevīgākā vietā, lai visā pilnībā apbrīnotu šo neiegūstāmo greznumu.
^VLani palīgi un šoferis pazuda krāsainajā, mutuļojoša, ā pūlī kā skudras sīrupa kārbā, un man bija jāklīst Apkārt vienam.
Pēc kāda laika es nolēmu pamēģināt nofotografēt kalniešus, sagatavoju fotoaparātu un sāku iestādīt asumu. Bet tai pašā mirklī izcēlās briesmīga kņada: cilšu vīri visi kā viens pameta savu mantību un, mežonīgi brēkdami, bēga projām, lai paslēptos. Tas mani pārsteidza, jo parasti afrikāņiem ļoti patīk fotografēties; es pajautāju blakus stāvošajam hausa cilts vīram, kas īsti noticis. Viņš pastāstīja kaut ko ļoti interesantu. Kalnieši, kā redzams, pazīst fotoaparātu un zina — ja to vērš pret cilvēku, iegūst viņa bildi. Bet šie vīri ir cieši pārliecināti, ka ar katru uzņēmumu fotogrāfs iemanto kādu daļiņu nofotografētā cilvēka dvēseles, un, ja šādu uzņēmumu sarodas daudz, fotogrāfs iegūst neierobežotu varu pār savu upuri.
Tas ir uzskatāms piemērs, kā burvestība tiek pārnesta uz mūsdienām; senos laikos cilvēks, _kas bija dabūjis sava upura matu šķipsnu vai kāju nagus, līdz ar to ieguva pār viņu lielu varu; mūsdienās, pēc iezemiešu domām, to pašu panāk fotogrāfs.
Par spīti kalniešu pretestībai, man tomēr izdevās izdarīt dažus uzņēmumus, pie kam es izrīkojos pavisam vienkārši: nostājos iesānis no viņiem un lūkojos pretējā virzienā, bet padusē man bija fotoaparāts, un es tikai knipsēju un knipsēju.
Pagāja vēl kāds laiciņš, un piepeši es ieraudzīju kaut ko, kas izdzina man no galvas visas domas par fotografēšanu un burvestībām.
Kādā no mazajām, tumšajām teltīm, kas rindojās ap tirgus laukumu, pazibēja rūsgans, spalvains kažociņš, un, piegājis tuvāk, lai izpētītu, kas atrodas teltī, es ieraudzīju burvīgu pērtiķīti, piesietu garas auklas galā; dzivnieeiņš tupēja uz putekļainās zemes un skaļi, griezīgi kveica -pumpi». Pērtiķītis bija gaiši ruds, ar baltu krūtežu, gīmis viņam bija melns, tā izteiksme skumja; savādas skaņas, ko viņš izkliedza, šķita kaut kas vidējs starp putna ķērkšanu un kaķa draudzīgo murrāšanu. Kādu brīdi viņš cieši vērās manī un tad negaidot piecēlās, kājās un sāka diet. Vispirms dzīvnieciņš nostājās uz pakaļkājām un sparīgi lēca augšā, lejā, plaši izplētis garas rokas, it kā vēlēdamies mani apskaut un piespiest pie krūtīm. Tad viņš nolaidās uz visām četrām un sāka lēkāt kā gumijas bumba, kājas un rokas atrāvās no zemes, pērtiķītis arvien vairāk iekarsa dejā un lēca augstāk un augstāk.
Beidzot pērtiķītis aprima, brītiņu atpūtās, pēc tam sekoja dejas turpinājums: dzīvnieciņš stāvēja uz visām četrām, gurni palika nekustīgi, bet ķermeņa augšdaļa šūpojās no vienas puses uz otru kā vēzēklis. Iepazīstinājis mani ar sava priekšnesuma galvenajām pamatlīnijām, mazais dejotājs tagad parādīja, ko spēj pieredzējis dejojošs pērtiķis: viņš virpuļoja un lēca, un lēkāja, kamēr man gluži noreiba galva. Sis jaukais radījums man tūlīt iepatikās, bet mežonīgā derviša deja mani pilnīgi apbūra, es sapratu, ka pērtiķītis jānopērk. Samaksāju īpašniekam otrtik, cik šis dzīvnieciņš bija vērts, un lepns un priecīgs nesu viņu projām. Kādā teltī nopirku viņam banānu ķekaru, un viņš bija tā sajūsmināts par šo augstsirdību, ka pateicībā noslapināja mana krekla priekšu no augšas līdz apakšai.
Sameklēju šoferi un puišus, kas visi oda pēc alus, un mēs sakāpām mašīnā, lai turpinātu ceļojumu. Pērtiķītis tupēja man uz ceļgala, stūķēdams mutē banānus, pa kabīnes logu viņš vēroja apkārtni, reižu reizēm priecīgi iespiegdamies.
Kā atzinību par viņa lielisko priekšnesumu es viņam piešķīru vārdu «Pavlova», un turpmāk mēs viņu saucām par ipatas pērtiķi Pavlovu.
Ceļ ā bijām pavadījuši vairakas stundas, un ap to laiku, kad tuvojāmies savam galamērķim, ielejās jau biezeja tumši violeta krēsla; rietumos aiz pašas augstākās kalnu grēdas saule lēnām iegrima neskaitāmu spilgti sarkanu un zaļganu mākonīšu pūkās.
Mēs zinājām, ka esam sasnieguši Bafutu, jo te ceļš izbeidzās. Pa kreisi no mums pletās milzīgi liels, putekļains pagalms, ko apjoza augsts sarkanu ķieģeļu mūris. Aiz tā vīdēja daudzas apaļas būdas augstiem salmu jumtiem; būdas grupējās ap mazu, glītu villu. Tomēr visas šīs ēkas izskatījās niecīgas un neievērojamas salīdzinājumā ar kādu celtni, kas pacēlās tām pāri un atgādināja tūkstoškārt palielinātu, senlaicīgu bišu stropu. Tā bija milzīga, apaļa būda ar kupolveidīgu salmu jumtu, laika gaitā nomelnējusi un noslēpumaina. Otrpus ceļa pacēlās stāva nogāze ar platām kāpnēm, tur varēja būt ap septiņdesmit pakāpienu; kāpnes veda uz otru — lielu villu, kam bija kurpju kastes forma; visgarām ēkas apakšējam un augšējam stāvam stiepās plašas verandas, no kuru masīvajiem pīlāriem izšķērdīgā bagātībā nokarājās bugenvilejas un citi vīteņaugi.
Šī villa, es sevī nodomāju, droši vien nākamo divu mēnešu laikā būs mana mītne — tā saucamā Atpūtas māja.
Kad, stīvs nosēdējies, es rausos ārā no mašīnas, lielā pagalma attālākajā sienā atvērās kādi velvēti vārti, pa tiem iznāca neliela procesija un devās pāri pagalmam tieši pie maftis. Šo procesiju veidoja neliela grupa pavecu vīru daudzkrāsainos, plandošos tērpos, kas čaukstēja pie katras kustības, galvā viņiem bija mazas micītes, biezi nošūtas krāsainiem dzīpariem. Grupas vidū soļoja liels, slaids vīrs ar dzīvīgu, smaidošu seju. Viņam bija pavisam vienkāršs balts tērps, micīte bez jebkāda rotājuma, tomēr, kaut arī viņa ārienei trūka krāsainības, es tūlīt uzminēju, ka šai nelielajā grupā viņš ir vienīgais pavēlnieks, — tik karaliska bija viņa stāja. Šis vīrs bija Bafutas Fons — plašās savannu karaļvalsts (mēs tai bijām braukuši cauri) un milzum lielās melno pavalstnieku saimes valdnieks. Fons bija pasakaini bagāts, un es zināju, ka viņš pārvalda savu valsti gudri un prasmīgi, kaut arī ir mazliet despotisks. Fons apstājās manā priekšā un pastiepa man pretī lielu, slaidu roku.
— Esi sveicināts! — viņš teica.
Tikai vēlāk es uzzināju, ka viņš var runāt angļu valodas žargonā ne sliktāk par jebkuru savu pavalstnieku, bet kaut kāda iemesla dēļ kautrējas, tāpēc mēs sasveicinoties sarunājāmies ar tulka palīdzību; tulks stāvēja ar padevīgi noliektu galvu un tulkoja manu apsveikuma runu caur taurītē saliktām plaukstām.
Fons pieklājīgi noklausījās, ko es viņam gribēju teikt, tad pamāja ar lielo roku uz Atpūtas māju kalna galā virs mums.
— Diža, — viņš smaidīdams teica.
Mēs atkal paspiedām viens otram roku, un viņš ar saviem padomniekiem soļoja atpakaļ pāri lielajam pagalmam, līdz nozuda aiz velvētajiem vārtiem; es paliku viens un varēju sākt iekārtoties viņa dižajā Atpūtas mājā.
Apmēram pēc divām stundām, kad biju nomazgājies vannā un paēdis, pie manis ieradās ziņnesis un pavēstīja, ka Fons vēlētos mani apmeklēt, lai patērzētu, ja vien esmu pietiekami «nomierinājies» pēc ceļojuma. Es aizsūtīju atbildi, ka esmu pilnīgi nomierinājies un justos ļoti priecīgs, ja Fons mani apciemotu; sadabūju viskiju un gaidīju savu viesi.
Drīz viņš ieradās mazas svītas pavadībā, mēs apsēdāmies verandā un lampas gaismā sākām sarunu. Es iedzēru uz viņa veselību viskiju ar ūdeni, bet viņš uzdzēra uz manējo tīru viskiju. Sākumā sarunājāmies paur tulku, bet, kad viskija līmenis pudelē jau bija labi nokrities, Fons sāka runāt angliski.
Divas stundas es nopūlējos Fonam paskaidrot savu misiju viņa zemē: es rādīju viņam grāmatas un fotogrāfijas ar to dzīvnieku attēliem, kādi man vajadzīgi, zīmēju viņus uz mazām papīra lapiņām, centos atdarināt viņu izdotās skaņas, ja nekā citādi neizdevās ieskaidrot; un visu šo laiku atkal un atkal no jauna tika piepildīta Fona glāze, — man kļuva gandrīz vai baigi, vērojot, cik daudz viskija viņš izdzēra.
Fons sacīja, ka, pēc viņa domām, esot iespējams sadabūt gandrīz visus tos dzīvniekus, kurus es viņam tiku fā^ījis, viņš apsolīja nākamajā dienā atsūtīt pie manis krietnus medniekus, kas man palīdzēs. Bet, Fons piebilda, vislabāk gan būs, ja viņš pats pastāstīs saviem ļaudīm par mani, tad visi centīsies man «noķert zvērus»; tādā izdevība varētu rasties pēc kādām desmit dienām. Sai laikā Bafutā jānotiek kādai svinīgai ceremonijai; es uzzināju, ka noteiktā dienā Fona pavalst-
nieki no kalniem un ielejām nes uz Bafutu lielus daudzumus sausas zāles, ar ko pārjumt lielo, noslēpumaino būdu un Fona neskaitāmo sievu būdas. Kad zāle atnesta, Fons atvēl ēdienus un dzērienus dzīrēm. Ceremonijā pulcējas simtiem cilvēku no plašas apkārtnes, un, kā Fons paskaidroja, viņam būs lieliska izdevība, uzrunājot savus ļaudis, pastāstīt tiem par manām vajadzībām.
Es priecīgi piekritu un, sirsnīgi pateikdamies, no jauna piepildīju Fona tukšo glāzi. Viskija līmenis pudelē kritās un kritās, beidzot tajā vairs nebija ne pilītes — krati, kā gribi.
Fons, apspiezdams žagas, majestātiski piecēlās kājās un sniedza man roku.
Es aizeju, — viņš paziņoja un pamāja mazās villas virzienā.
Man ļoti žēl, — es pieklājīgi sacīju, — varbūt tu vēlies, lai es tevi pavadu?
Jā, mans draugs, — viņš smaidīdams atteica. — Tas ir diži!
Es pasaucu kādu vīru no viņa svītas, tas metās šurp kā sadedzis, nesdams lukturi. Vīrs soļoja mums pa priekšu, kad mēs no verandas tuvojāmies garajām kāpnēm. Fons vēl arvien turēja manu roku savējā, bet ar otru izteiksmīgi rādīja te uz verandu, te uz istabām, te uz mēness apspīdēto dārzu kādas trīsdesmit pēdas zem mums un visu laiku sevī pašapmierināti murmināja:
«Nu diži, diži gan!»
Kad mēs jau stāvējām uz pirmā pakāpiena, Fons bridi manī domīgi noraudzījās, tad parādīja ar garo roku uz leju.
Septiņdesmit pieci kāpieni, — viņš starodams teica.
Ļoti jauki, — es atbildēju, piekrītoši pamādams ar galvu.
Ņemsim un saskaitīsim, — Fons teica, sajūsmināts par savu iedomu. — Septiņdesmit pieci — saskaitīsim tos kāpienus.
Viņš aplika savu garo roku man ap pleciem, smagi balstīdamies pret mani, un mēs kāpām lejā, skaļi skaitīdami. Tā kā Fons nespēja atcerēties angļu valodā
nevienu skaitli tālāk par seši, tad, nokāpuši pusceļu, bijām mazliet apjukuši, bet, kad atradāmies lejā, izrādījās, ka, pēc Fona rēķina, mums pietrūkst triju pakāpienu.
— Septiņdesmit divi? — viņš sev jautāja. — Nu nē, septiņdesmit pieci. Kur tad pārējie iekrituši?
Fons nikni paraudzījās uz verdziski padevīgo svītu, kas viņu gaidīja uz ceļa, it kā turētu savus pavadoņus aizdomās — vai tikai viņi nav paslēpuši trūkstošos pakāpienus zem saviem apģērbiem.
Es steidzīgi ieteicu pakāpienus pārskaitīt. Sparīgi skaitīdami, mēs uzgājām augšā līdz verandai un tad, lai būtu pavisam droši, kāpdami atpakaļ lejā, skaitījām no jauna. Fons noskaitīja līdz seši, tad sāka no gala, man nu bija skaidrs: ja es kaut ko neizdomāšu, mums paies visa nakts, meklējot nozudušos pakāpienus, tāpēc, kad atkal atradāmies augšā un pēc tam nonācām lejā, es skaļā balsī lepni noskaldīju: «Septiņdesmit pieci!» — un starodams uzlūkoja savu biedru. Sākumā viņš laikam mazliet apšaubīja manu skaitīšanas māku un vilcinājās pieņemt nosaukto skaitli par galīgu, jo pats bija ticis tikai līdz pieci un vēlējās zināt, kur palikuši pārējie septiņdesmit pakāpieni.
Es tomēr centos iegalvot, ka jaunībā par galvas rēķiniem esmu ieguvis neskaitāmas godalgas, tāpēc arī tagad noteikti esmu saskaitījis pareizi.
Fons mani piekļāva pie krūtīm, sagrāba manu roku un no visa spēka saspieda, murminādams: «Diži, diži, mans draugs,» — tad devās pāri pagalmam uz savu rezidenci, bet man vēlreiz nācās rāpties augšā septiņdesmit piecus pakāpienus, lai nokļūtu savā gultā.
Nākamajā dienā es mocījos ar galvassāpēm — par to vainojams jauki pavadītais vakars ar Fonu —, tomēr cītīgi nagloju būrus, jo tuvākajā laikā cerēju sagaidīt lielu dzīvnieku pieplūdumu.
Priekšpusdienā pie manis ieradās četri stalta auguma jauni vīri, ģērbušies savos labākajos un spilgtākajos sarongos; katram līdzi bija kramenīca. Sie baismīgie ieroči bija neticami veci, to stobri, rūsas izēsti, vienos caurujhos, itin kā katra šautene būtu pārcietusi smagu baku sērgu. Es vēlēju kramenīcas sakraut kaudzē un atstāt ārā, tikai tad sāku ar viņiem sarunas.
Tie bija Fona atsūtītie mednieki, un nu jau pusstundu viņi sēdēja pie manis; es viņiem rādīju dzīvnieku attēlus un paskaidroju, cik maksāšu par katru dzīvnieku. Tad es viņus atlaidu, lai pēcpusdienā pamedī un vakarā atgriežas pie manis ar visu, ko izdevies sadabūt. Ja viņi pārradīsies tukšā, gaidīšu viņus pie sevis otrā rītā agri. Es izdalīju cigaretes, un viņi aizgāja projām pa ceļu, dzīvi sarunādamies, aizrautīgi bakstīdami ar kramenīcu stobriem uz visām debess pusēm.
Tai pašā vakarā viens no četriem medniekiem atgriezās ar mazu groziņu. Viņš notupās man priekšā un, bēdīgi nolūkodamies manī, pastāstīja, ka viņam un viņa biedriem medībās neesot laimējies. Viņi nogājuši lielu lielo gabalu, mednieks stāstīja, bet neatraduši nevienu no tiem dzīvniekiem, kurus es viņiem tiku rādījis. Kaut ko viņi tomēr dabūjuši.
Viņš paliecās uz priekšu un nolika man pie kājām groziņu.
Es nezināt, vai masa gribēt tāds medījums, — viņš sacīja.
Es pacēlu vāciņu un palūrēju grozā. Biju iedomājies, ka tajā varētu būt vāvere vai varbūt kāda žurka, bet groziņā tupēja divi lieli, skaisti krupji.
Vai masa patīk tas medījums? — mednieks vaicāja, noraizējies vērodams manu seju.
Jā, man ļoti patīk, — es atteicu, un viņš plati pasmaidīja.
Es samaksāju pieprasīto summu un vēl piesviedu klāt dažas cigaretes; mednieks aizgāja, apsolīdamies atgriezties otrā rītā kopā ar biedriem.
Kad viņš bija prom, es atkal pievērsos abiem krupjiem. Katrs no tiem bija apmēram apakštases lielumā, milzīgām, ūdeņainām acīm un īsām, resnām kājelēm, kurām, liekas, bija pagrūti balstīt smago ķermeni. Pārsteidzošs bija abu krupju krāsojums: mugura sulīgā krēmkrāsā, uz tās it kā uzsmidzinātas sīkas, melnas, līkumainas svītriņas; galva un ķermeņa sāni tumši sarkanā krāsā — kaut kas vidējs starp mahagonija un vīna sarkanumu. Vēderiņš spilgti dzeltens kā gundegas zieds.
Krupji man allaž patikuši, jo esmu novērojis, ka tie ir mierīgi, uzvedīgi radījumi, bez tam man viņi šķiet
vēl kaut kā īpaši pievilcīgi; viņi nav viegli uzbudināmi un pamuļķi kā vardes, mutes arī tā neplāta un nav vienmēr mikli. Taču, kamēr nebiju ieraudzījis šos divus, iedomājos, ka visi krupji ir vienādi jauki, — ja esi iepazinis vienu, pazīsti visus, — man likās, ka krupjiem trūkst individuālu iezīmju, kaut ari tie lielā mērā atšķiras gan pēc ķermeņa apmēriem, gan pēc krāsojuma.
Ļoti drīz es atklāju, ka šiem diviem abiniekiem ir gandrīz tikpat spilgti izteikti raksturi kā zīdītājiem.
Sos radījumus sauc par sauslapas krupjiem, jo viņu mugura ar īpatnējo krāsojumu (krēmkrāsa ar tumšām dzīsliņām) gan pēc formas, gan līniju izkārtojuma ir ļoti līdzīga nodzeltējušai, savītušai lapai. Kad krupis mežā pieplok pie zemes, tas pilnīgi saplūst ar savu apkārtni. Sauslapas krupis — tas ir šī dzīvnieka angliskais nosaukums; zinātniskais nosaukums ir «uzacu krupis», kas latīņu valodā skan visai trāpīgi — Bufo superciliaris'; krupis patiešām no pirmā acu uzmetiena liekas varen augstprātīgs. Virs lielajām acīm āda viņam it kā savilkusies kopā un izveido divus mazus izcilnīšus, tā ka rodas dīvains iespaids: krupis pasauli vēro uzrautām uzacīm. Ļoti platā mute ar mazliet nošļukušajiem kaktiņiem vēl vairāk pastiprina aristokrātiskās iedomības iespaidu un piešķir sauslapas krupim izsmējīgi nicinošu izteiksmi, kāda piemīt tikai vēl vienam dzīvniekam starp tiem, kurus es pazīstu, — un tas ir kamielis. Ja nu pavēro vēl krupja lēno, dižmanīgo gaitu un paradumu pēc katriem diviem trīs soļiem ap-
1 Buļo superciliaris (lat. vai.) — burtiski: augstprātīgs krupis.
tupties un blenzt tevī ar nievājošu nožēlu, tad gan liekas — tavā priekšā ir uzpūtīgākais radījums pasaulē.
Abi mani sauslapas krupji tupēja groza dibenā viens otram blakus uz svaigas zāles kušķa un nicinoši vērās manī. Es pagāzu groziņu uz sāniem, viņi gāzelēdamies cienīgā gaitā izčāpoja uz grīdas, turklāt izskatījās tik sašutuši kā lordmēru pāris, kas nejauši ticis ieslēgts publiskā tualetes telpā. Krupji pagājās pa istabas grīdu kādus trīs soļus, tad, acīmredzot noguruši no piepūles, attupās un norīstījās. Viņi mani cieši vēroja kādas desmit minūtes, un likās, ka abi jūt pret mani arvien pieaugošu riebumu. Viens krupis attālinājās un beidzot attupās pie galda kājas, laikam maldīgi noturēdams to par koka stumbru. Otrs turpināja glūnēt manī un pēc ilgākām pārdomām ļāva nojaust, ko es viņa acīs esmu vērts; viņam sametās nelabi, — viņš izvēma pus- sagremotu sienāzi un divus naktstauriņus. Tad viņš veltīja man aizvainotu, pārmetošu skatienu un nolīda zem galda pie sava biedra.
Tā kā man nebija krupjiem piemērota krātiņa, abi sauslapas krupji pirmās dienas pavadīja ieslēgti manā guļamistabā, kur viņi domīgi čāpoja pa grīdu vai arī tupēja tādā kā transa stāvoklī zem manas gultas; vērot abu krupju izturēšanos man likās bezgala interesanti.
Pēc pāris stundām, kad biju labāk iepazinies ar saviem lempīgajiem istabas biedriem, atklāju, ka esmu viņus novērtējis gaužām nepareizi, jo viņi nebūt nebija tie augstprātīgie, iedomīgie radījumi, par kādiem izlikās. īstenībā tie bija kautrīgi, viegli samulsināmi dzīvnieciņi, kuriem trūkst jebkādas pašapziņas; man pat likās, ka viņus moka nepārvarama mazvērtības sajūta un neciešamā uzpūtība ir tikai poza, kuras nolūks slēpt pasaulei apkaunojošo patiesību, ka uz sevi viņi nevar paļauties. To es atklāju gluži nejauši tai pašā vakarā.
Kamēr es izdarīju atzīmes par abu dzīvnieku krāsojumu, krupji tupēja uz grīdas man pie kājām tik cienīgā izskatā, it kā viņiem pienāktos apdomāt savas biogrāfijas ierakstam Lordu grāmatā. Man ievajadzējās tuvāk aplūkot krupja ķermeņa pakaļdaļu, tāpēc es noliecos, ar īkšķi un rādītājpirkstu satvēru vienu krupi aiz padusēm un pacēlu gaisā — nu tas pavisam necienīgi šūpojās man rokā. Viņš skaji, aizvainoti iekvarkstējās un spārdījās ar resnajām kājelēm, bet es turēju stingri, un viņam nekas cits neatlika kā šūpoties gaisā, kamēr būšu viņu appētījis. Kad beidzot noliku krupi zemē blakus biedram, ar viņu bija notikusi pārvērtība. Uzpūtīgā izteiksme bija pazudusi, šis krupis nu bija sašļucis, padevīgs abinieks. Viņš pieplaka pie zemes, lielās acis nervozi mirkšķinājās, ģīmītī iezīmējās skumja, nedroša izteiksme. Izskatījās, it kā viņš pat taisītos raudāt. Pavisam negaidot krupis bija tā pārvērties, ka es viņu vairs nevarēju pazīt un muļķīgā kārtā jutos vainīgs, ka esmu viņu pazemojis. Lai kaut cik savu vainu nolīdzinātu, pacēlu gaisā otru krupi un ļāvu tam tāpat brītiņu pašūpoties, un arī otrais krupis zaudēja savu pašpārliecināto izteiksmi, — nolikts atpakaļ uz grīdas, bija apmulsis un bikls. Tā nu viņi abi tur tupēja — divi pazemoti, nožēlojami radījumi, un galu galā man par viņiem sanāca smiekli, tomēr mana nepiedienīgā jautrība laikam bija pārāk aizvainojusi viņu jūtīgās dvēseles, jo abi tagad gāzelēdamies steidzīgi rāpoja projām, lai zem galda kādu pusstundu sajustos drošībā. Bet tagad es biju uzzinājis krupju noslēpumu un varēju tos sodīt, kad tie kļuva pārāk augstprātīgi: man tikai viegli ar pirkstu jāuzsit krupjiem pa degunu, un tūlīt tie vainīgi saraujas, pieplok pie zemes un tādi kā piesarkuši raugās manī lūdzošām acīm.
Es pagatavoju lielu, jauku krātiņu saviem sauslapas krupjiem, un viņi tajā gluži labi iedzīvojās, bet, lai krupji būtu veseli, es laidu viņus katru dienu ārā dārzā pastaigāties.
Dzīvnieku kolekcijai pieaugot, man radās ļoti daudz darba, un es vairs nevarēju dīkā stāvēt un pacietīgi gaidīt, kamēr abi mani zilasiņu aristokrāti saelpojas svaigu gaisu, — pastaigu laiku vajadzēja saīsināt, un tas nu viņiem nepatika.
Tad kādu dienu es nejauši atradu krupjiem sargu, kura ziņā es tos droši varēju atstāt, kamēr pats tiku galā ar darbiem. Sis sargs bija neviens cits kā patas pērtiķītis Pavlova.
Pavlova bija ļoti drošs un mīlīgs pērtiķis, viņa izrādīja lielu interesi par visu, kas ap viņu notika. Kad es pirmoreiz izlaidu sauslapas krupjus pastaigāties pēr
tiķa tuvumā, Pavlova bija par tiem sajūsmināta, viņa nostājās uz pakaļkājām un staipīja kaklu uz visām pusēm, lai labāk redzētu, kā krupji lēni un cienīgi rāpo pa dārza teritoriju. Pēc minūtēm desmit, iznācis ārā palūkoties, kā krupjiem klājas, es ieraudzīju, ka abi atceļojuši pie dārzā piesietās Pavlovas. Pērtiķis tupēja starp abiem krupjiem un ar rokām tos maigi glāstīja, priekā un labpatikā skaļi murrādams. Abi krupji izskatīj ās gaužām smieklīgi — tik pašapzinīgas bija viņu fiziono- mijas, laikam jau Pavlovas glāsti glaimoja un viņus nomierināja.
Katru dienu es nesu krupjus ārā un noliku Pavlovas tuvumā, un pērtiķis viņus uzmanīja. Krupjus ieraudzījusi, Pavlova dažreiz satraukti iespiedzās, bet pēc tam ņēmās tos glāstīt, kamēr tie gulēja kā pusnemaņā. Gadījās, ka krupji aizklīda pārāk tālu un bija jābaidās, ka tie var pazust biezajos dzīvžoga krūmos, tad Pavlova ļoti uztraucās un griezīgi kliedza, lai darītu man zināmu, ka viņas audzēkņi aizbēguši; es tādās reizēs steidzos lejā dārzā, atnesu krupjus atpakaļ un nodevu viņas uzraudzībā.
Kādu dienu, kad krupji bija aizklīduši pārāk tālu, Pavlova mani atkal sauca, bet es viņu netiku dzirdējis, un, kad es mazliet vēlāk nogāju lejā, pērtiķītis satraukti lēkāja, raustīdams auklu, un briesmīgi kliedza. Sausiapas krupji nebija nekur redzami. Es atlaidu vaļā Pavlovu, un viņa mani tūlīt aizveda uz dzīvžoga biezajiem krūmiem; pēc maza laiciņa pērtiķītis bēgļus bija
atradis un, skaļi murrādams un priecīgi spiegdams, metās tos apmīļot.
Pavlova patiešām ļoti iemīļoja manus resnos sauslapas krupjus, un man sila sirds, noskatoties, kā viņa rītos tos apsveica ar maigiem glāstiem un paijām un kā raizējās un satraucās, kad tie aizklīda pārāk tālu. Vienu gan Pavlova nespēja saprast: kāpēc krupjiem nav mīksta kažociņa — kā pērtiķiem? Viņa taustīja ar pirkstiem krupju gludo ādu un centās pašķirt neesošu vilnu, un pērtiķīša melnā sejiņa izskatījās gaužām noraizējusies; dažreiz Pavlova noliecās un domīgi laizīja krupju muguriņas. Pēc kāda laika viņa tomēr samierinājās ar krupju kailumu un izturējās pret viņiem tik maigi un sirsnīgi, it kā abi resnuļi būtu viņas pašas bērni.
Krupji savā īpašā veidā arī laikam Pavlovu bija iemīļojuši, lai gan pērtiķis reizēm aizskāra viņu cieņu, kas viņiem ļoti nepatika.
Atceros, kādu rītu es krupjus tikko biju izpeldinājis — par to viņi bija sajūsmināti —, bet, rāpojot pa dārzu, abiem krupjiem pie slapjajiem vēderiņiem bija pielipuši sīki žagariņi un zemes piciņas. Pavlova ar to bija nemierā, jo viņa acīmredzot gribēja, lai viņas aizbilstamie allaž būtu tīri un glīti. Es ieraudzīju viņu sēžam piesaulītē, kājas viņa bija uzlikusi vienam sauslapas krupim uz muguras, it kā tas būtu kāju soliņš, bet otrs krupis pavisam nepiedienīgi karājās viņai rokā. Kamēr krupis šūpodamies lēni griezās, Pavlova visā nopietnībā cītīgi nolasīja no slapjā vēderiņa tur pielipušos gružus un visu laiku purpinādama un murrādama kaut ko stāstīja. Beigusi darboties ar pirmo krupi, viņa to nolika zemē, kur tas nu sēdēja pavisam sašļucis; otrs savukārt tika pacelts gaisā, un arī viņam nācās paciest to pašu aizvainojošo procedūru.
Nabaga sauslapas krupji nevarēja izlikties augstprātīgi un uzpūtīgi, kad tuvumā bija Pavlova.