Krosas upe sāk savu tecējumu lejup no Kamerūnas kalniem, līdz, plati izpletusies, vizuļodama ieplūst lielā, mežainā ieplakā pie Mamfes. Kalnos upe puto, veido ūdenskritumus, jautri čalo, bet, sasniegusi mežu, norimst un rāmi tek pa akmeņaino gultni; nesteidzīgie ūdeņi visā upes platumā sanes baļļas vistīrāko smilšu sēres un noskalo zemi no koku sākumi, tā ka tie šķiet stāvam pašā ūdensmalā uz kustīga mudžekļa, kas atgādina daudzus savijušos astoņkāju taustekļus. Upe plūst tālāk cēli, majestātiski, brūnajos ūdeņos mudž nīlzirgi un krokodili, bet virs tās siltajā gaisā vidžina milzums bezdelīgu — zilas, oranžas un baltas.
Pirms Mamfes upe mazliet paātrina gaitu, lauzdama sev ceļu starp divām augstu klinšu grēdām; plūstošie ūdeņi nogludinājuši klinšu radzes, virs tām no augšēja meža ka sapluinlts aizkars pārkārušies krūmi; izkļuvuši no akmens žņaugiem, upe ievirpuļo platā, ovālā baseinā. Mazliet tālāk šajā baseinā ieplūst kāda cita upe, izlauzusies cauri tādai pašai klinšu aizai, un ūdeņi sastopas, Sajaucas sīku straumīšu, vērpetu un vilnīšu jūklī, tad dodas uz priekšu kā viens ūdensceļš; no šīs savienošanās pašā upes vidū izaudzis liels mirdzoši baltu smilšu paugurs, viscaur izraibināts nīlzirgu pēdām un putnu pirkstu nospiedumu rakstiem.
Šīs smilšu saliņas tuvumā krastmalas mežu nomaina neliela zālaine, kas apņem Mamfes ciemu; te, meža malā, pie rāmās, brūnās upes, mēs izvēlējāmies vietu galvenajai nometnei.
Pagāja divas dienas, cērtot kokus un līdzinot zemi, lai sagatavotu nometnes laukumu, bet trešajā dienā mēs abi ar Smitu stāvējām zāliena malā un noskatījāmies, kā trīsdesmit afrikāņi nosvīduši, skaļi kliegdami, vilka un raustīja kaut ko, kas gulēja uz svaigi apvērstās, sarkanīgās zemes un bija gaužām līdzīgs lielam, beigtam valim, brūnam un krunkainam. Kārtota un grūstīta brezenta guba pamazām cēlās augšā un pietūka kā pārdabiski liels pūpēdis. Tad tā piepeši izplētās un pārvērtās iespaidīgu izmēru teltī. Kad nu beidzot noskaidrojās, ka neredzētais kaut kas ir liela telts, no ciern- nieku pūļa, kas bija sanākuši skatīties, kā mēs ierīkojam nometni, atskanēja daudzbalsīga rēkoņa, kurā jaucās pārsteigums, izbrīns un sajūsma.
Telts nu bija gatava, tajā varēja dzīvot, taču pagāja vēl viena smaga darba diena, iekams mēs varējām sākt dzīvnieku vākšanu. Nācās pagatavot būrus, izrakt dīķus, aprunāties ar tuvējo ciemu vecākajiem par mums vajadzīgajiem dzīvniekiem, sagādāt pārtikas krājumus un nokārtot vēl simts un vienu darīšanu. Beidzot, kad dzīve nometnē ritēja normālā gaitā, mēs sākām nopietni domāt par dzīvnieku vākšanu. Nolēmām, ka Smits paliks Mamfē galvenajā nometnē un ar vietējo iedzīvotāju palīdzību vāks meža faunu, bet es došos tālāk zemes vidienē, kalnienē, kur mežs atkāpjas, dodams vietu plašajām kalnu savannām. Sai kalnu valstība ar tas neparasto veģetāciju un vēsāko klimatu atrodama gluži citāda fauna nekā tveicīgajā mežu apgabalā.
Es nezināju, kurā kalnu savannu daļā visizdevīgāk darboties, tāpēc devos pēc padoma pie apgabala priekšnieka. Paskaidroju viņam sava nāciena iemeslu, un viņš paņēma kalnu karti, kuru mēs abi kopā sākām pētīt. Pēkšņi viņš viegli piegrūda rādītājpirkstu kādai vietai uz kartes un paraudzījās manī.
Ko jūs teiktu par Bafutu? — viņš jautāja.
Vai tā ir laba vieta? Kadi tur ļaudis?_
Bafutā viss atkarīgs tikai no viena cilvēka, un tas ir Fons, — priekšnieks skaidroja, — iegūstiet viņa labvēlību, un viņa ļaudis jums palīdzēs kā vien mācedami.
Vai viņš ir virsaitis?
Šajā novadā viņš ir īsts karalis, — apgabala priekšnieks stāstīja, uz kartes ar pirkstu apvilkdams platu loku, — ko viņš saka, tas arī notiek. Fons ir apburošs vees blēdis, un pats īsākais un drošākais cejš uz viņa sirdi ir pierādīt, ka iedzeršanā jūs spējat turēt viņam līdzi. Fonam ir skaista atpūtas māja, ko viņš uzbūvējis saviem viesiem no Eiropas, un es esmu cieši pārliecināts: ja jūs viņam aizrakstīsiet, viņš jums atļaus tajā apmesties. Uz Bafutu ir vērts doties pat tad, ja jūs tur nepaliekat ilgāku laiku.
Labi, aizsūtīšu viņam ziņu, redzēs, ko viņš teiks.
Tikai raugieties, lai jūsu sakaru līdzeklis būtu… e-ē . .. labi ieeļļots, — priekšnieks piebilda.
Tūlīt pat iešu uz veikalu un nopirkšu pudeli eļļas, — es apsolīju.
Pēcpusdienā uz kalniem devās ziņnesis ar manu vēstuli un pudeli džina. Pēc četrām dienām viņš atgriezās nu nodeva man Fona atbildi — nepārspējamu dokumentu, kas mani varen iedrošināja.
«Bafutas Fona Kanceleja Bafutā, Bemendā 1949. gada 5. martā
Mans labais draugs,
Tavu sūtījumu ar visu tā jauko saturu esmu saņēmis. Jā, Tu vari ierasties Bafutā, palikt tur divus mēnešus un ņemties ar saviem dzīvniekiem; es jūtos aplaimots, ka varu nodot tavā rīcībā vienu māju uz manas zemes, ja vien Tu pratīsies ar mani attiecīgi norēķināties.
Ar sveicienu
Bafutas Fons»
Nekavējoties es posos ceļā uz Bafutu.