Pēc manas atgriešanās no kalnienes galvenajā nometnē pie Krosas upes mūsu dzīvnieku kolekcijā bija visi paredzētie nozīmīgākie dzīvnieki, izņemot vienu — kādu pavisam sīku, niecīgu radījumu. Bet tieši šis mazītiņais Kamerūnas faunas pārstāvis man bija visvairāk vajadzīgs, un es dedzīgi vēlējos to iegūt. Angliskais nosaukums tam ir lidojošā pundurpele, bet zoologi šo zvēriņu paraduši nevērīgi dēvēt par Idiurus kivuensis. Vēl būdams Anglijā, es tiku pētījis zīmējumus ar šī dzīvnieciņa attēlu un viņa izbāzeņus muzejos, bet kopš ierašanās Āfrikā esmu par viņu runājis bez mitas, tā ka beidzot pat mani palīgi zināja, ka par Idiurus kivuensis sauc to dzīvnieku, kas man liekas tik bezgala vērtīgs un nozīmīgs.
Es zināju, ka Idiurus ir tipisks nakts dzīvnieks, turklāt tas nav lielāks par mazu pelēnu, tāpēc man bija pamats šaubīties, vai kāds no medniekiem to vispār kādreiz redzējis. Es nebiju kļūdījies: mednieki nepazina zīmējumā attēloto dzīvnieciņu. Literatūra par šo zvēriņu ir visai trūcīga, bet no tā paša mazumiņa esmu uzzinājis, ka Idiurus kivuensis dzīvo kolonijās koku dobumos, parasti grūtāk pieejamos mežu masīvos. Es to pastāstīju medniekiem klusā cerībā, ka viņi dosies dzīvnieciņu meklēt, bet viņi to nedarīja, — afrikānis neiet medīt dzīvnieku, kuru viņš nekad nav redzējis, jo viņš domā, ka tāda vispār nav un tāpēc ari nav vērts šķiest laiku, to meklējot. Ar šādām grūtībām es jau reiz tiku sadūries, kad man vajadzēja dabūt matainās vardes, un es atskārtu, ka mani stāstiņi par mazām žurciņām, kas lido no koka uz koku kā putni, no sākta gala lemti neveiksmei. Tagad es droši zināju: ja es gribu iegūt Idiurus, man jāiet pašam tie medīt — un jārīkojas nekavējoties, jo laika mums atlicis pavisam maz.
Par savu uzturēšanās vietu medību laikā es izvēlējos Ešobi ciemu; šis ciems atrodas vienas dienas gājuma attālumā no galvenās nometnes, dziļi mežā, un es labi pazinu ciema iedzīvotājus, jo tiku tur uzturējies arī savā iepriekšējā Kamerūnas apmeklējumā. Atrast sīku dzīvnieciņu, ne lielāku par pelīti, dziļi lietus mežā, kas plešas uz visām pusēm vairāku simtu jūdžu tālumā, — tas nudien liekas vēl bezcerīgāk nekā atrast adatu siena kaudzē, bet tieši tāpēc kolekcionēšanas darbs ir tik interesants. Manas izredzes uz panākumiem bija apmēram viena pret tūkstoti, tomēr es priecīgu prātu devos mežā.
Ešobi ceļš ir kā radīts tādam ceļiniekam, kurš alkst pašmocības, lai iekļūtu svēto kārtā. Lielākoties tas atgādināja izžuvušas upes gultni, kaut gan tik aplamu tecējumu neuzņem neviena vērā liekama upe. Neiespējamiem zigzagiem šis ceļš spraucās starp kokiem, reizēm metās pa stāvu nogāzi lejā, šķērsoja kādu sīku upīti un tad atkal pretējā pusē rausās kalnup. Nogāzes, pa kurām nācās kāpt lejā, allaž bija piebārstītas lieliem un mazākiem vaļīgiem akmeņiem, un mums dažreiz gadījās nošļūkt lejā ātrāk, nekā mēs to vēlējāmies. Bet, kad ielejas pretējā pusē ceļš atkal virzījās kalnā, akmeņi likās izauguši daudz lielāki un veidoja it kā pakāpienus. Tā tomēr izrādījās acu apmānīšana, jo katrs lielais akmens it kā ar gudru ziņu bija nogūlies tik neizdevīgi, ka nebija ne mazākās iespējas pārkāpt no viena uz otru. Turklāt visi akmeņi bija biezā kārtā apauguši ar zaļu sūnu, savvaļas begonijām un papardēm, un mēs nezinājām, kāda ir tā virsma, uz kuras būs jānolec.
Pa šādu ceļu mēs nogājām kādas trīs jūdzes, tad, uzkāpuši no dziļas ielejas kalnā, nonācām līdzenā mežā un tālāk virzījāmies pa taku, kas bija gandrīz tik gluda kā asfaltēta. Taka vijās un līkumoja starp milzīgiem kokiem, to lapotnēs šur tur vīdēja spraugas, pa kurām ielauzās saulstaru kūļi. Sājos saules apspīdētajos laukumiņos pēc nakts rasas sildījās vesels pulks tauriņu. Tie pacēlās gaisā un riņķoja ap mums, kad mēs tiem gājām garām, — te šāvās augšā, te atkal lejā, gluži kā noreibuši no saules. Tauriņi bija dažādi gan pēc lieluma, gan pēc krāsas: vieni — mazītiņi, balti un trausli kā sniegpārsliņas, citi — lieli un neveikli, ar nospodrināta vara krāsā vizošiem spārniem, vēl citi — greznoti melniem, zaļiem, sarkaniem un dzelteniem lāsumiem. Mums attālinoties, tauriņi atkal priecīgi nolaidās uz saulainās takas un sēdēja tur, laiku pa laikam atvērdami un sakļaudami spārniņus. Tauriņu balets uz Ešobi ceļa redzams vienmēr, un viņi ir gandrīz vai vienīgās dzīvās būtnes, ko tur izdodas sastapt, jo meža vidus ne katrreiz slēpj sevī milzum daudz bīstamu zvēru, kā to cenšas iestāstīt dažas grāmatas.
Pa taku mēs soļojām apmēram trīs stundas, reizēm apstādamies, lai nosvīdušie nesēji varētu nolaist zemē nastas un atpūsties. Beidzot taka aizlocījās sānis, — iegriezušies līkumā, mēs redzējām, ka mežs izbeidzies un mēs atrodamies uz galvenās un vienīgās Ešobi ielas. Suņi rēja, cāļi čiepstēdami skrēja nost no ceļa; mazs bērnelis uzrausās kājās no ceļa putekļiem, kur bija rotaļājies, un, pilnā kaklā brēkdams, iebēga tuvējā būdā. Piepeši, kā no zemes izaudzis, mūs apstāja trokšņains ļaužu pūlis: vīri un zēni, un visu vecumu sievietes smaidīja un sita plaukstas, un pūlējās izspiesties uz priekšu, lai pakratītu manu roku.
Labdien, masa, labdien!
Tu atbraukt, masa!
Vesels, masa, vesels!
Ak! Ak! Masa atbraukt atpakaļ uz Ešobi!
Jautrais, pļāpīgais ļaužu pūlis pavadīja mani kā karali pa visu ciema ielu. Kāds aizsteidzās pēc krēsla, es tajā tiku svinīgi iesēdināts, bet ap mani stāvēja ciemi- nieki, starodami priekā un apbrīnā, laiku pa laikam uzsaukdami «esi sveikts!», brīžiem nevaldāmā sajūsmā aplaudēdami un sizdami knipjus.
Es vēl nebiju beidzis apsveicināties ar draugiem un apjautāties par viņu radiniekiem un bērniem, kad parādījās mani nesēji un pavārs. Sākās garu garie strīdi par to, kur man apmesties; galu galā ciemnieki
izlēma, ka tik izcilam viesim piemerotaka vieta butu viņu jaunuzceltā deju māja.
Tā bija ļoti liela, apaļa būda, kuras grīdu simtiem kāju bija nomīdījušas un noberzušas gludu kā parketu. No deju mājas steidzīgi iznesa mūzikas instrumentus — bungas, fleitas un grabuļus, pēc tam izslaucīja grīdu, — nu es varēju ievākties.
Pēc tam kad es biju paēdis un padzēris, viss ciems no jauna'sapulcējās pie manis, lai uzzinātu, kādā nolūkā šoreiz esmu pie viņiem ieradies. Es gari un plaši paskaidroju, ka mans apciemojums būs ļoti īss un ka man vajadzīgs kāds zvēriņš; pēc tam ņemos aprakstīt Idiurus. Parādīju ciemniekiem zīmējumu ar šī dzīvnieka attēlu, bet ikviens no viņiem, to aplūkojis, bēdīgi kratīja galvu, jo nekad tādu nebija redzējis. Dūša man sašļuka. Tomēr es paaicināju pie sevis trīs medniekus, kuri jau iepriekšējā reizē bija man palīdzējuši, vēlēju viņiem tūlīt doties uz mežu sameklēt pēc iespējas vairāk dobumainu koku un tad tos iezīmēt. Nākamajā dienā visiem trim medniekiem atkal jāierodas pie manis un jāziņo par paveikto, pēc tam jāaizved mani pie atrastajiem kokiem. Vēl es apjautājos, vai starp klātesošajiem ir kāds, kas labi prot rāpties kokos. Pacēlās kāds ducis roku. Gribētāji man tomēr likās ne visai piemēroti kāpelēšanai pa kokiem, un es viņus vēroju ar neuzticīgu aci.
Vai jūs varat kāpt kokā? — es vaicāju. ^
Jā, ser, mēs varēt, — ne brīdi nedomādami, viņi korī atbildēja.
Es norādīju uz kādu milzīgi lielu koku ciema galā.
Bet šajā augstajā kokā uzlīdīsiet? — es atkal pavaicāju.
Tūlīt gribētāju skaits strauji saruka, un beidzot palika tikai viens cilvēks ar paceltu roku.
Vai tu vari uzlīst tai augstajā kokā? — es atkar- toju savu jautājumu, jo iedomājos, ka viņš varbūt nav dzirdējis.
— Jā, ser, — vīrs atteica.
Patiešām?
Jā gan, ser, es varēt uzlīst. Es kapt arī vel augstākā.
Labi, tad rītā nāc man līdzi medībās, saprati?
Jā, ser, — vīrs smaidīdams atsaucās.
Bet kā tevi sauc?
Pīters, ser.
Lieliski, atnāc pie manis rīt pašāagrumā.
Mednieks un pārējie ciema iedzīvotāji izklīda, bet es
izsaiņoju savus medību piederumus un gatavojos nākamās dienas gājienam.
Tai pašā vakarā viss ciems klusu un piesardzīgi vēlreiz ieradās pie manis, lai noskatītos, kā es mazgājos vannā. Tas viņiem nesagādāja nekādas neērtības, jo dejas zālei bija papilnam logu un arī sienas bija šķirbainas. Cilvēku piecdesmit vēroja, kā es, jautri dziedādams, noziepēju savu ķermeni, bet es labu brīdi pat nenojautu, ka uz mani kāds skatās. Arī vēlāk, viņus ieraudzīdams, es daudz nebēdāju, jo pēc dabas neesmu pārlieku kautrīgs, un, kamēr mani skatītāji (puse no viņiem bija sievietes) izturas klusu un neatļaujas kaut kādas bezkaunīgas piezīmes, lai skatās vien. Bet tieši tad ieradās Džeikobs un bija dziļi sašutis par ciem- nieku ziņkārību. Paķēris rungu, viņš skrēja pūlim virsū, un skatītāji kliegdami brēkdami deva kājām ziņu. Džeikobs atgriezās aizelsies, arvien vēl nevarēdams rimties savās taisnīgajās .dusmās. Drīz pēc tam es ievēroju, ka viņš nav pamanījis vēl divus skatītājus, kuru melnās, nopietnās sejas rēgojās vienā no Jogiem.
Es pasaucu Džeikobu.
Džeikob, — es teicu, pamezdams ar noziepēto roku uz loga pusi, — viņi ir atgriezušies.
Puisis nopētīja abas sejas.
— Nē, ser, — viņš nopietni sacīja, — tie tur ir mans draugi.
Džeikobs acīmredzot domāja, ka ciemniekiem neklājas skatīties, kā es mazgājos, bet, kas ir liegts pārējiem, ir atļauts viņa personīgajiem draugiem. Tikai vēlāk es uzzināju, ka manam pavāram piemīt kaut kas no biznesmeņa: aizdzinis pūli, viņš tika paziņojis, ka tie ciem- nieki, kuri samaksās viņam peniju par iespēju redzēt mani vannā, drīkstēs atgriezties. Tas izrādījās ienesīgs darījums, it īpaši ar pašiem jaunākajiem ciema iedzīvotājiem, no kuriem daudzi nekad nebija redzējuši eiropieti un gribēja slēgt savā starpā dažādas derības par to, vai es esmu vai neesmu viscaur balts.
Otrā rītā agri jo agri ieradās mani mednieki un nolīgtais kokos kāpējs. Mednieki dažādās vietās mežā bija uzgājuši un iezīmējuši kādus trīsdesmit kokus ar dobumiem. Sie koki tomēr atradās pārāk tālu cits no cita, lai tos varētu apstaigāt vienā dienā, tāpēc es nospriedu vispirms doties pie pašiem tālākajiem un tad atpakaļceļā pamazām apskatīt pārējos.
Taka, pa kuru mēs gājām, bija tipiska meža taka, ap astoņpadsmit collu plata; tā vijās un locījās starp kokiem kā mirstoša čūska. Sākumā tā veda augšup pa ļoti stāvu nogāzi starp milzīgiem akmeņiem, kuru virsotnēs vīdēja sūnu un paparžu laukumiņi ar kāda primulai līdzīga auga sīko, sārto ziediņu rotājumu. Sur tur no koku stumbriem ritinājās leja lielas liānas un, dīvaini izlocījušās un sapinušās, gulēja uz takas kā milzīgi pitoni. Stāvās atkalnes mugurā taka nogludinājās un veda tālāk pa līdzenu mežu starp milzīgi resnu koku stumbriem.
Meža dziļumā ir vēss, cauri biezajam lapu pinumam ņirb blāva gaisma, un liekas — mežs atrodas zem ūdens. Sis mežs nepavisam nav tā mudžeklīgā, necaurejamā biežņa, par kādu var lasīt grāmatās, — šeit sastopami milzīgi koki ar kolonnveidīgiem stumbriem, kuri slejas savrup cits no cita; starp tiem, ieslēpies puskrēslā, zaļo rets pamežs — jauni, sīki kociņi un zemi augi.
Mēs soļojām tālāk un tālāk pa tikko saredzamo taku vēl kādas četras jūdzes, tad viens no medniekiem āp- stājās un ar skanīgu troksni iecirta savu dunci milzīgi resna koka stumbrā.
— Sitam kokam iekšā ir dobums, ser, — viņš paziņoja.
Pie stumbra pamatnes es ieraudzīju apmēram divas pēdas platu un trīs pēdas garu caurumu, pieliecos un iebāzu tajā galvu, pēc tam pagriezos tā, lai varētu redzēt pa stumbru uz augšu. Ja augstāk kokā patiešām bija vēl kāda sprauga, tad to noteikti aizsedza kads stumbra izliekums, jo gaisma no augšas nespīdēja. Es dziļi ievilku nāsīs gaisu, bet neko citu nesaodu kā vien puvuša koka dvaku. Dobuma apakšā mēs atradām tikai mazliet sikspārņu mēslu un sakaltušus dažādu kukaiņu apvalkus. Sis koks nelikās sevišķi izdevīgs, tomēr mēs nolēmām pamēģināt to izdūmot, lai zinātu, kas tajā mīt.
Liela koka izdūmošana mežā, ja to dara reti, allaž ir ļoti satraucošs pārdzīvojums. Meklējot Idiurus, mans sākotnējais satraukums drīz vien norima, jo vienā dienā mums nācās izkvēpināt daudzus kokus, un laba daļa no tiem izrādījās pilnīgi tukši. Koka izdūmošana ir sava veida māksla, kas prasa zināmas iemaņas, iekams to izdodas paveikt, kā pienākas. Vispirms jāatrod pats koks un jāpārliecinās, vai tā stumbrs patiešām ir dobs līdz pašai augšai; pēc tam stumbrs pamatīgi jāapskata no ārpuses, vai nav vēl kādas spraugas, un, ja tādas ir, vienam no vīriem jārāpjas augšā un tās jānosedz ar tīkliem. Tad jāaizvelk tīkls priekšā galvenajam caurumam tā, lai tas netraucētu dūmošanu un aizturētu ikvienu dzīvu radījumu. Tomēr pats galvenais — tīklam jābūt droši piestiprinātam, jo tā ir briesmīga sajūta, kad tīkls piepeši nokrīt un tu sapinies tā krokās tieši tajā brīdī, kad no dobuma sāk nākt ārā dzīvā radība.
Kad visi tīkli izlikti paredzētajās vietās, jārūpējas par uguni; pretēji pazīstamai parunai — kur dūmi, tur uguns — koka dobumā dūmiem jābūt bez uguns, citādi dzīvnieki var izcepties. Vispirms dobumā ieliek mazu kaudzīti sausu žagariņu, aplej ar petroleju un aizdedzina. Kad žagariņi iedegušies, tiem uzmet virsū sauju zaļu lapu un pēc tam atkārtoti met vēl un vēl. Zaļās lapas nedeg, bet gruzd un dod biezus, kodīgus dūmus,
kas tūlīt kāpj pa dobumu uz augšu. Nākamais uzdevums ir rūpēties, lai dūmu nebūtu par daudz, citādi dzīvnieki nosmaks, vēl nepaguvuši izskriet no dobuma. Jāatrod zelta vidusceļš: koka dobumā dūmiem jābūt tieši tik daudz, lai dzīvnieki neizceptos un nenosmaktu.
Kad ugunskurs iedegts un apkrauts ar zaļām lapām, parasti paiet kādas trīs minūtes (atkarībā no koka lieluma), iekams dūmi iespiežas visās vietās dobumā un no tā sāk nākt ārā dzīvnieki.
Mēs izdūmojām pirmo koku, bet vienīgais radījums, kas no tā iznāca laukā, bija liels, aizkaitināts naktstauriņš. Savācām tīklus, apdzēsām uguni un turpinājām ceļu. Nākamais mednieku iezīmētais koks atradās kādu pusjūdzi tālāk; mēs pienācām pie tā un atkal sākām izdūmot. Šoreiz mums veicās mazliet labāk, jo, kaut ari dobumā neatradām Idiurus, kaut kāda dzīvība tur tomēr bija: pirmais no savas paslēptuves izbēga mazs gekons šokolādes krāsā, ar pelnu pelēkām svītrām. So mazo ķirzaciņu dziļi mežā ir papilnam, parasti tās atrod pa divām trim katra izdūmota koka dobumā. Tūlīt aiz gekona astes sekoja vēl trīs dzīvnieciņi, — steidzīgi rāpodami ārā no dūmiem, tie atgādināja lielus, brūnus cīsiņus ar bārkšainām, viļņojošām kājām katrā pusē visgarām ķermenim; tie bija milzu daudzkāji — lieli, muļķīgi, bet pilnīgi nekaitīgi radījumi, kādus šajos mežos var sastapt ļoti bieži. Daudzkāji vislabprātāk uzturas koku dobumos, jo pārtiek no satrūdējušas koksnes. Tas arī bija viss, ko mēs ieguvām no šī koka. Noņēmām tīklus, izdzēsām uguni un gājām tālāk. Nākamais koks izrādījās pilnīgi tukšs, tāpat ari vēl trīs citi. No septītā koka izlaidās bariņš sikspārņu; dzīvnieki pārbijušies metās ārā pa kādu caurumu stumbra augšgalā, līdzko Pīters sāka rāpties kokā.
Tīklu izlikšana, koka izdūmošana, tīklu noņemšana un gājiens uz nākamo koku prasīja lielu piepūli; tajā dienā mēs visu to atkārtojām piecpadsmit reižu, vakarā mums neganti sāpēja un sūrstēja neskaitāmie iegriezumi un nobrāzumi, ieelpotie dūmi koda rīklē. Garastāvoklis visiem bija ļoti nospiests, jo mēs ne tikai nebijām noķēruši Idiurus, bet vispār nevienu kaut cik vērtīgāku dzīvnieku.
Ap to laiku, kad bijām sasnieguši pēdējo koku, kuru vēl varēja izdūmot, iekams kļūst tumšs, es sajutos tik ļoti noguris, ka man jau bija vienalga, vai koka dobuma ir vai nav Idiurus. Es apsēdos zemē un smēķēju cigareti, skatīdamies, kā mednieki sagatavo visu nepieciešamo. Koks tika izdūmots, un no dobuma neiznāca neviena dzīva radība. Mednieki jautājoši paraudzījās manī.
— Noņemiet tīklus, mēs iesim atpakaļ uz Ešobi, — es gurdi sacīju.
Džeikobs cītīgi pūlējās noraisīt tīklu no stumbra, bet piepeši pārtrauca darboties un palūrēja dobumā. Viņš pieliecās un izņēma kaut ko no koka dobuma, tad nāca pie manis.
Masa gribēt šito zvēriņu? — viņš nedroši ievaicājās.
Es pacēlu galvu, un sirds man salēcās: satverts aiz garās, spalvainās astes, Džeikobam pirkstos šūpojās Idiurus-, ačeles tam bija aizvērtas, sani strauji cilājās. Puisis ielika dzīvnieciņu (apmēram tik lielu kā pele) manās kopā saliktajās saujās, un es to apskatīju: mazā radībiņa acīmredzot bija nesamaņā, droši vien dūmos aizslāpusi.
Ātri, ātri, Džeikob! — es izbijies kliedzu. — Atnes man mazu kastīti, kur to ielikt … Nē, nē, ne jau to, atnes labāku. Tagad ieliec tur mazlietiņ lapu… tikai drusku, tu nesapraša, ne jau veselu krūmu … Tā ir labi.
Es ļoti uzmanīgi ieliku Idiurus kastītē un vēlreiz aplūkoju. Dzīvnieciņš gulēja pavisam slābs, nesamanīgs, krūtiņas viņam cilājās, sīkās rozā ķepiņas raustījās krampjos. Es nospriedu, ka Idiurus atrodas uz nāves sliekšņa, neprātīgā steigā pagrābu lielu lapu kušķi un sāku viņu sparīgi apvēdīt. Tā bija sava veida mākslīgā elpināšana, un, man par neizsakāmu prieku, pēc trīs- ceturtdaļstundas dzīvnieciņam kļuva mazliet labāk. Idiurus atvēra aizmiglotās ačeles, apvēlās uz vēderiņa un palika tā guļot nožēlojams un nelaimīgs. Es vēl kādu laiciņu turpināju viņu apvēdīt, tad rūpīgi uzliku kastītei vāciņu.
Kamēr es nopūlējos atdzīvināt Idiurus, mednieki stāvēja ap mani klusi un noskumuši; bet, tikko bija redzams, ka dzīvnieciņš sāk atlabt, viņu sejās uzplauka plati, jūsmīgi smaidi. Steidzīgi mēs pārmeklējām koka dobumu, lai pārliecinātos, vai tajā vēl nav kāds Idiurus, bet neko neatradām. Mani tas ļoti pārsteidza, jo es zināju, ka Idiurus mēdz dzīvot lielās kolonijās. Tāpēc viena vienīga dzīvnieka atrašana šķita visai neparasta. Es ļoti cerēju, ka mācību grāmatas nebūs kļūdī- jušās, jo noķert dažus eksemplārus no lielas dzīvnieku kolonijas ir nesalīdzināmi vieglāk nekā izsekot un sagūstīt atsevišķus indivīdus. Bet šobrīd man nebija vairāk laika nodoties pārdomām — mazais, vērtīgais dzīvnieciņš bija steidzīgi jānogādā ciemā un jāizņem no pārvadājamās kastītes. Mēs sasaiņojām tīklus un steidzāmies atpakaļ caur krēslaino mežu, cik ātri vien
varēdami. Es nesu rokās kastīti ar Idiurus tik maigi un piesardzīgi, it kā tajā būtu jēlas olas, un laiku pa laikam apvēdīju dzīvnieciņu ar lapu kušķi caur kastes vāciņa stiepļu pinumu.
Laimīgi atgriezies ciemā savā deju zālē, es sagatavoju vērtīgajam dzīvnieciņam lielāku būri un pārvietoju viņu tajā. To izdarīt nebija viegli, jo zvēriņš tagad bija pilnīgi atžirdzis no dūmiem un naigi skraidelēja pa kasti. Beidzot man laimējās viņu iedabūt jaunajā būrī tā, ka viņš nepaguva aizbēgt un arī neiekoda man pirkstā; pēc tam es noliku pie būra savu visgaišāko lampu un vēlreiz ņēmos viņu pamatīgi appētīt.
Idiurus bija tik liels kā parasta mājas pele un ari pēc ķermeņa uzbūves šķita tai ļoti līdzīgs. Pirmais, kas dūrās acīs, bija šī dzīvnieka aste: tā bija ļoti gara (gandrīz divreiz garāka par ķermeni), no abiem sāniem apaugusi gariem, viļņotiem matiņiem, kas atgādināja bārkstis, tā ka visa aste izskatījās līdzīga samirkušai putna spalvai. Galva bija liela, ieapaļa, ar mazām, nosmailinātām austiņām. Acis — piķa melnumā, maziņas, izspiedušās uz āru. Zobi kā jau īstam grauzējam — divi lieli, spilgti oranži priekšzobi, kas vieglā puslokā liecās ārā no mutes un piešķīra dzīvniekam, no sāniem raugoties, ārkārtīgi augstprātīgu izteiksmi. Pati īpatnējākā Idiurus ķermeņa sastāvdaļa bija lidplēve gar abiem ķermeņa sāniem. Tā bija gara, plāna ādas sloksne, ar vienu galu piestiprināta pie dzīvnieka pakaļkājas potītes, bet ar otru — pie gara, mazliet izliekta, krimšļaina izauguma virs priekškājas elkoņa locītavas.
Kad Idiurus nelido, lidplēve ir satīta un piekļauta pie ķermeņa sāniem, kā satīts teātra priekškars pie- kļauts pie sienas, bet, kad dzīvnieks ceļas gaisā, viņa kājas iztaisnojas, lidplēve tiek stingri nostiepta un darbojas kā planiera spārni. Vēlāk es pārliecinājos, cik veikli Idiurus gaisā pārvietojas ar šādu primitīvu planieri.
Tovakar, nolicies gulēt un nodzēsis uguni, dzirdēju, kā mans jaunais iemītnieks mundri skraidīja pa būri; viņš droši vien tagad ietur īstu svētku maltīti, es nodomāju, jo būrī tiku ielicis daudz visādu gardumu. Bet, kad atausa rīts un es samiegojies izkāpu no gultas.
lai palūkotos uz Idiurus, izrādījās, ka zvēriņš neko nebija ēdis. Tas man sevišķas raizes nedarīja, jo es zināju, ka dažkārt tikko noķerti dzīvnieki kādu laiku atsakās no barības, kamēr kaut cik iedzīvojas nebrīvē. Cik ilgi turpinās šis gavēnis — tas atkarīgs ne vien no dzīvnieka sugas, bet arī no katra atsevišķa indivīda īpatnībām.
Es biju pārliecināts, ka drīz vien zvēriņš nonāks zemē no būra griestiem, kur tas bija ieķēries stieplēs, un paēdīs, cik lien.
Ieradās mednieki, un mēs devāmies caur miglas no- baltināto mežu pie pārējiem iezīmētajiem kokiem. Nakts atpūta un iepriekšējās dienas nelielie panākumi bija devuši mums jaunu sparu, tāpēc grūtā, nogurdinošā dūmošana šodien vairs nelikās tik grūta, jo mēs to veicām mundrā noskaņojumā. Līdz pusdienas laikam mēs tikām apskatījuši un izdūmojuši desmit kokus, bet tie visi izrādījās tukši.
Mēs atradāmies dziļi mežā, kurā auga tik milzīgi koki, kādus pat Rietumāfrikā ne visur gadās redzēt. Milzeņi slējās atstatu cits no cita, tomēr to varenās galotnes augšā bija savijušās. Stumbru resnums pa lielākai daļai sasniedza vismaz piecpadsmit pēdu diametrā. Varenās balstsaknes atgādināja katedrāles kontrforsus; saknes stiepās tālu projām no koka; pie stumbra pamatnes starp tām bija plašas atstarpes, katra veselas istabas lielumā, un tikai desmit pēdu augstumā no zemes milzīgās saknes saplūda kopā ar koka stumbru. Dažas saknes kā masīvi vīteņaugi, tik resni kā mans ķermenis, bija aptinušās stumbram apkārt.
Mēs gājām tālāk pa līdzeno meža grīdu starp resnajiem kokiem, kamēr sasniedzām nelielu graviņu, kurā auga viens no šādiem milzeņiem. Graviņas malā mednieki apstājās.
— Sitai te lielā kokā ir dikti liels caurums, ser, — viņi teica.
Mēs piegājām tuvāk, un es ieraudzīju stumbrā starp divām balstsaknēm lielu, ieapaļu caurumu; pēc saviem apmēriem un arī pēc formas tas atgādināja mazas baznīciņas durvis. Es nostājos pie cauruma un pavēros augšup: pilnīgi gluds, bez zariem, stumbrs slējās stā
vus debesīs vismaz kādas divsimt pēdas augstu. Neviens zars vai nolūzuša zara stumbenis nepārtrauca šīs koka kolonnas taisno, līdzeno plūdumu. Es cerēju, ka dobums izrādīsies tukšs, jo, manuprāt, nevienam cilvēkam nav pa spēkam uzrāpties šīs gludenas kolonnas galā, lai aizvilktu tīklus priekšā izejas caurumiem, ja tādi tur būtu.
Es iegāju dobumā kā istabā un pabrīnījos, cik tas plašs; pa ieejas caurumu dobumā plaiksnījās maiga saules gaisma, un pamazām manas acis aprada ar mijkrēsli. Palūrēju uz augšu, bet neliels izliekums dobuma sienā man neļāva redzēt sevišķi tālu. Es aptaustīju dobuma sienas un atklāju, ka tās sastāv no satrūdējušas, mīkstas, porainas koksnes. Paspārdījis to ar zābaka purngalu, pārliecinājos, ka tajā var rast kājām atbalsta vietas; ar grūtībām es sāku rausties pa stumbru uz augšu, kamēr nonācu līdz izliekumam, kas aizsedza dobuma augšgalu; pastaipīju kaklu, lai palūkotos, kas redzams aiz izliekuma. Stumbrs bija dobs kā fabrikas skurstenis un tikpat apjomīgs. Pašā augšā vīdēja liels caurums, — pa to dobumā ielauzās saulstaru kūlis.
Piepeši es aiz uztraukuma tikko nepazaudēju nedrošo atbalstu zem kājām: dobuma augšgals bija vārda tiešā nozīmē izpolstēts ar kustīgu Idiurus masu. Aši un klusi kā ēnas dzīvnieciņi slīdēja pa satrupējušajām sienām un, kad tie sastinga uz vietas, pilnīgi saplūda ar tām un vairs nebija saskatāmi. Es nošļūcu zemē un izgāju no dobuma. Mednieki mani sagaidīja jautājošiem skatieniem.
Tur iekšā ir medījums? — viens no viņiem ievaicājās.
Jā. Papilnam. Kāpiet augšā un paskatieties paši.Priecīgi tērgādami, viņi sāka rāpties pa dobuma sienām augšup; cik plašs bija šis dobums, var spriest kaut vai no tā, ka koka iekšienē brīvi ietilpa trīs mednieki, Pīters kokos kāpējs un Džeikobs. Es dzirdēju viņu pārsteiguma saucienus, kad viņi ieraudzīja Idiurus, kā arī aso vārdu maiņu, kad viens (man liekas, tas bija Džeikobs) satraukumā tika uzminis ar kāju otram uz sejas.
Lēnām es apgāju apkārt kokam, pūlēdamies saskatīt koka mizā kādu gropi, kur Pīteram ieķerties un atbalstīties, rāpjoties augšā, bet stumbra miza izskatījās gluda kā biljarda bumbiņa. Manuprāt, pilnīgi neiespējami uzlīst šajā kokā; to es pasacīju medniekiem, kad viņi iznāca no dobuma, un viņu jautrība redzami noplaka.
Kamēr mēs visi sēdējām zemē, smēķējām un apsprie- dāmies, Džeikobs ložņāja pa graviņu, dusmīgi blenzdams uz kokiem, beidzot viņš pienāca pie manis un paziņoja, ka esot izdomājis, kā Pīteram tikt augšā kokā. Mēs sekojām viņam līdz graviņas otram galam; tur viņš mums parādīja jaunu, slaidu kociņu, kura galotne sniedzās līdz kādam lielam milzīgā koka zaram. Džeikobs ieteica, ka Pīteram vispirms jāuzkāpj jaunajā kociņā un no turienes jāpārlien uz lielo zaru, lai, pārvietodamies pa to tālāk, nonāktu līdz dobā stumbra augšējam caurumam.
Pīters neuzticīgi aplūkoja jauno koku un tad sacīja, ka pamēģināšot. Viņš iespļāva saujās, apņēma ar rokām koka stumbru un rāpās augšā, cieši ieķerdamies koka mizā ar kāju pirkstiem, kas viņam bija tik lokani kā pērtiķim. Kad viņš jau atradās tievā stumbra vidū, kādas septiņdesmit pēdas no zemes, kociņš no viņa svara saliecās un sāka aizdomīgi krakšķēt. Redzams, tas bija pārāk tievs, lai noturētu mana būdīgā kokos kāpēja svaru, un viņš bija spiests kāpt zemē.
Džeikobs, priecīgi smaidīdams, lepnā gaitā pienāca pie manis.
Masa, es ir spējīgs uzkāpt tai kokā, jo es nav resns vīrs kā Pīters.
Resns! — Pīters aizvainots izsaucās. — Kurš tad te būt resns, ko? Es jau nu ne, bet tam kokam nav spēks turēt tāds vīrs kā es — tas ir viss.
Tu ir resns, — Džeikobs nicinoši atteica, — tu visu laiku pildīt savu vēderu, un tagadiņ masa gribēt, lai tu kāpt kokā, un tu — nekā.
Labi jau, labi, — es nepacietīgi iejaucos, — tad ej vien tu, Džeikob, un mēģini uzkāpt. Bet uzmanies, ka nenokrīti.
Jā, ser — viņš sacīja un, pieskrējis pie jaunā kociņa, sagrāba stumbru un sāka pa to vilkties augšā, izlocīdamies kā kāpurs.
Džeikobs bija vismaz uz pusi vieglāks par Pīteru un drīz vien uzlīda koka galotnē, bet kociņš vēl arvien neliecās, kaut arī galotne līgani šūpojās šurpu turpu. Ikreiz, kad jaunā kociņa galotne tuvojās lielajam zaram, Džeikobs mēģināja pie tā pieķerties, bet nespēja. Beidzot viņš paraudzījās lejā.
Masa, es nevarēt zaru sagrābt, — viņš sauca,
Neko darīt, kāp lejā! — es saucu pretī.
Džeikobs aši nokāpa zemē, es viņam iedevu garas.
stipras virves galu.
Apmet šo virvi ap jauno kociņu. Mēs tad tevi pievilksim pie lielā zara. Saprati?
Jā, ser, — Džeikobs priecīgi sacīja un vēlreiz rāpās kokā.
Sasniedzis galotni, viņš cieši apsēja tai apkārt virvi, pēc tam pakliedza mums, ka ir sagatavojies. Mēs satvērām virves otru galu un no visa spēka pievilkām, tad lēnām kāpāmies atpakaļ pāri klajumiņam, ar kājām urbdamies irdenajā lapu augsnē, lai gūtu stingrāku atbalstu; jaunais koks liecās arvien zemāk un zemāk, līdz tā galotnes smaile saskārās ar lielo zaru. Džeikobs satvēra zaru un veikli kā vāvere pārsviedās uz tā. Mēs turējām noliektu jauno kociņu, kamēr viņš izņēma no gurnauta virves gabalu un piesēja jaunā kociņa galotni pie lielā zara, uz kura pats bija uzgūlies. Tikai pēc tam mēs piesardzīgi palaidām vaļā virvi.
Tagad Džeikobs stāvēja uz zara visā augumā; turēdamies pie sīkākiem zariņiem, lēnām, taustīdamies viņš virzījās uz galveno stumbru; pārvietoties vajadzēja ļoti uzmanīgi, jo lielais zars, kas viņam kalpoja par taku, bija biezi apaudzis ar orhidejām, vīteņaugiem un koku papardēm, bet tieši tādās vietās labprāt uzturas koku čūskas.
Beidzot Džeikobs nonāca tajā vietā, kur zars savienojās ar stumbru; viņš apsēdās uz zara jāteniski un nolaida mums zemē garu auklu; tās galā mēs piesējām sainīti ar tīkliem un dažas nelielas kastītes, kur ielikt dzīvniekus, ko viņam izdotos noķert. Visu to Džeikobs rūpīgi piesēja sev pie jostas un lēnām līda apkārt stumbram uz caurumu, kas atradās tieši pašā lielo zaru staklē. Aptupies viņš aizsedza caurumu ar tīklu, nolika sev pa rokai kastes un, lūkodamies lejā uz mums, nebed- nīgi pasmaidīja.
Nu, masa, tavs mednieks ir kārtībā, varam sakt, — viņš mums uzsauca.
Mednieks! — dusmīgi norūca Pīters. — Sitas pavārs esot mednieks … eh!… eh!
Mēs savācām lielu daudzumu sīku zariņu un zaju lapu un visu ielikām milzīgam skurstenim līdzīgajā koka dobumā. Pielaidām uguni un, kad tā bija iedegusies, bagātīgi apkrāvām ar zaļām lapām, pēc tam dobuma kupolveidīgajai izejai aizvilkām priekšā tiklu. Dažas minūtes ugunskurs vāji gruzdēja, tad tievā dūmu grīste pieņēmās resnumā, un drīz vien vesels dūmu stabs mutuļoja pa dobumu augšup.
Kad dūmi sāka celties, es atklāju, ka stumbrā ir vēl citas spraugas, kuras mēs pirmāk nebijām ievērojuši, jo kādas trīsdesmit pēdas no zemes cauri koka mizai stīdza sīkas dūmu strūkliņas, sagriezās gredzenos un izplūda gaisā.
Džeikobs tupēja savā nedrošajā zarā un noliecies lū- rēja caurumā, kad no tā izšāvās pelēki dūmi un satina viņu biezā mākonī.
Mēs dzirdējām viņu klepojam un rīstāmies un cauri dūmiem neskaidri redzējām, kā viņš piesardzīgi grozījās, pūlēdamies atrast labāku novērošanas vietu.
Es satraukts gaidīju, man likās, ka Idiurus spēj izturēt dūmos ārkārtīgi ilgi.
Es iedomājos — varbūt visi dzīvnieciņi jau pirmajā mirklī zaudējuši samaņu un nepaguva izbēgt, kad piepeši parādījās pirmais bēglis. Tas izskrēja no dobuma pie koka pamatnes, centās pacelties gaisā, bet tūlīt iepinās tīklos. Viens no medniekiem steidzās to izpiņķēt, es gribēju viņam palīdzēt, bet nepaguvu, jo šajā brīdī laikam visa Idiurus kolonija bija nolēmusi atstāt koku. Pie galvenās izejas parādījās kādi divdesmit Idiurus un ielēca tiklā.
No koka galotnes, kas visa bija ietinusies dūmu vālos, es dzirdēju Džeikobu satraukti klaigājam un reizēm nelabi iebļaujamies, kad kāds Idiurus pamanījās viņam iekost.
Sev par sarūgtinājumu, es ieraudzīju koka stumbrā pēdas trīsdesmit no zemes divas vai trīs plaisas, ko mēs nebijām redzējuši, un tagad pa šīm sīkajām spraudzi- ņām bariem vien līda ārā Idiurus. Dzīvnieciņi tekalēja pa koku mizu, un viņus, likās, nesatrauca ne spožā saule, ne mūsu klātbūtne, jo daži noskrēja pavisam zemu — kādas sešas pēdas no zemes. Idiurus kustējās ļoti ātri, tie šķita vairāk slīdam nekā tekājam. Tad pāri viņiem nolaidās kāds sevišķi liels kodīgu dūmu mākonis un viņi pacēlās gaisā.
Dzīvē man gadījies novērot ne vienu vien interesantu skatu, bet šo peļu lidojumu es neaizmirsīšu, kamēr vien dzīvošu.
Ap milzīgi lielo koku vijās pelēki dūmu stabi; vietām, kur tos pārdūra garas saulstaru bultas, dūmi kļuva caurspīdīgi un nokrāsojās gaisīgā zilumā. Sajā zilgmē traucās iekšā Idiurus. Zvēriņi atstāja koka stumbru bez redzamas piepūles, negatavodamies lēcienam: lūk, nupat tie vēl karājās ieķērusies koka mizā, bet pēc mirkļa jau atradās gaisā. Idiurus sīkās kājiņas bija plati izplestas, lidplēves gar ķermeņa sāniem stingri nostieptas. Viņi metās lejā un slīdēja cauri dūmu mākoņiem tik droši un veikli kā bezdelīgas, kas medī kukaiņus; zvēriņi riņķoja un vijās gaisā ar neticamu vieglumu, pie kam mazie ķermenīši gandrīz nemaz nekustējās. Viņi planēja — un prata to apbrīnojami labi. Es ievēroju, kā viens Idiurus atrāvās no koka stumbra apmēram trīs- desinit pēdu augstumā no zemes. Taisnā, nemainīgā virzienā, visu laiku noturēdamies uzņemtajā augstumā, zvēriņš planēja pāri graviņai un nolaidās kādā kokā, ap simt piecdesmit pēdu tālāk. Citi Idiurus pacēlās no dūmos ietītā koka stumbra un planēja ap to, griezdamies arvien mazākās spirālēs, līdz beidzot nosēdās uz tā paša stumbra, tikai tuvāk zemei. Daži lidoja ap koku līčuloču, plūdeni un apbrīnojami precīzi izzīmējot gaisā burtu S, un tāpat slīdēja atkal atpakaļ. Viņu lieliskā pla- nēšanas māka mani pārsteidza, jo vairāk tāpēc, ka mežā nejuta ne mazākās vēsmiņas, kas radītu gaisa strāvas, bez kurām, manuprāt, tik sarežģīts lidojums nemaz nav iedomājams.
Es ievēroju, ka daudzi Idiurus aizlaidās tālāk mežā, tomēr lielākā daļa palika uz apdūmotā stumbra, un tikai tad, kad dūmi kļuva pārāk biezi,_ zvēriņi paceļas gaisā un mazliet pariņķoja. Man iešāvās prātā kada doma, es apdzēsu ugunskuru, dūmi pamazām izklīda un izgaisa, bet uz stumbra sēdošie Idiurus steidzīgi atgriezās atpakaļ dobumā. Mēs ļāvām viņiem mazliet atgūties; es pa to laiku aplūkoju noķertos eksemplārus.
Pie stumbra pamatnes mēs bijām sagūstījuši astoņas Idiurus mātītes un četrus tēviņus; no piedūmotajiem augstumiem Džeikobs nolaida zemē savu guvumu, kurā bija vēl divi tēviņi un viena mātīte. Bez tam viņš bija sagūstījis divus neredzētus sikspārņus: dzeltenbrūna mugura, citrondzeltena krūteža, cūkas purns un garas, nokarenas cūkas ausis, kas nosedza degunu.
Kad visi Idiurus bija sagājuši dobumā, mēs vēlreiz iekūrām uguni, un atkal mazie zvēriņi izbēga ārā. Tomēr šoreiz tie bija gudrāki, jo lielākā daļa turējās tālāk no tīkliem, kas bija aizvilkti priekšā galvenajai izejai. Džeikobam augšā kokā veicās labāk: pēc maza laiciņa viņš nolaida zemē maisu ar divdesmit eksemplāriem; es nospriedu, ka ar to man pietiek.
Mēs izdzēsām uguni, savācām tīklus un līdzējām Džeikobam norausties zemē no nedrošā sēdekļa zaru staklē (viņš turējās pretī, jo katrā ziņā gribēja sagūstīt arī atlikušos Idiurus), tad devāmies atpakaļceļā; līdz ciemam pa mežu bija jānoiet četras jūdzes.
Maisu ar vērtīgo medījumu, kas nepārtraukti pīkstēja un skribinājās, es nesu rokās rūpīgi un uzmanīgi, laiku pa laikam apstājos, atsēju maisu un apvēdīju Idiurus ar lapām, jo maiss bija no smalka auduma, un es baidījos, ka dzīvnieciņiem tajā var trūkt gaisa.
Bija jau satumsis, kad mēs piekusuši un netīri atgriezāmies ciemā. Es ieliku Idiurus vislielākajā būrī, kāds man bija, bet, par nožēlošanu, arī tas tik daudziem dzīvniekiem izrādījās par mazu. Muļķīgā kārtā es biju cerējis iegūt, augstākais, divus trīs Idiurus un tāpēc netiku paņēmis līdzi pietiekami lielu būri. Atstāt dzīvnieciņus pa nakti tādā saspiestībā bija bīstami — kas zina, līdz rītam daļa no viņiem nobeigsies; man atlika tikai viena izeja: cik ātri vien iespējams nogādāt dārgo guvumu galvenajā nometnē. Es uzrakstīju Smitam zīmīti, kurā pastāstīju par medību veiksmi un paziņoju, ka ap pusnakti ieradīšos ar Idiurus galvenajā nometnē, kā arī lūdzu, lai viņš sagatavo dzīvnieciņiem labi lielu būri. So vēstulīti nekavējoties nosū- tiju, tad nomazgājos vannā un paēdu. Es lēsu, ka zīmīte sasniegs galveno nometni kādu stundu pirms manis un Smitam būs pietiekami laika pagatavot būri.
Ap desmitiem mana mazā komanda izgāja uz Ešobi ceļa. Visiem priekšgalā soļoja Džeikobs ar lukturi rokā. Aiz viņa gāja nesējs, balansēdams uz sprogainās galvas kasti ar Idiurus. Trešais biju es, bet aiz manis nāca vēl viens nesējs, kam uz galvas bija sainis ar manām gultas drānām.
Ešobi taka ir diezgan nelāga gaišā dienas laikā, bet tumsā tur nudien var lauzt kaklu. Mūsu vienīgais gaismas avots bija Džeikoba nestais lukturis, bet no tā nebija vairāk labuma kā no vārga jāņtārpiņa, — tas deva tieši tik daudz gaismas, lai izkropļotu priekšmetu apveidus un tumsu ap klintīm vērstu vēl melnāku. Gribot negribot mums vajadzēja virzīties uz priekšu ļoti lēni. Parasti šo ceļa gabalu es veicu apmēram divās stundās, bet tagad mums pagāja piecas stundas.
Gandrīz visu ceļu es briesmīgi satraucos, jo nesējs ar Idiurus kasti lēkāja starp klintīm kā kalnu kaza, likās — kuru katru brīdi kaste ar vērtīgajiem dzīvniekiem rībēdama iegāzīsies aizā. Jo nelīdzenāka vērtās taka, jo pārgalvīgāks kļuva nesējs, un es jutu: agri vai vēlu viņš pakritīs.
— Draugs mīļais, — es viņam uzsaucu, — ja tu nosviedīsi zemē manus zvēriņus, abi mēs Mamfē vairs neatgriezīsimies. Es tevi šepat aprakšu.
Nesējs saprata un palēnināja soli.
Pusceļā, brienot pāri kādai mazai upītei, otrs nesējs — tas, kurš soļoja aiz manis, — sabijās no manas ēnas un ar skaļu blīkšķi ievēlās ūdenī ar visām gultas drēbēm. Viņš ļoti uztraucās, kaut arī es centos viņam iestāstīt, ka galvenais vainīgais esmu es pats. Tā mēs gājām tālāk, nesējs ar pilošo nastu uz galvas reižu reizēm skaļi, žēlabaini novaidējās: «Ak, piedošanu, ser!»
Mežs mums visapkārt bija pilns sīku skaņu un čaboņas: lūza zariņi, reizēm iekliedzās kāds izbiedēts putns, uz koku stumbriem čirkstināja cikādes, brīžiem iekvarkstējās koku vardes. Mēs šķērsojām mazas upītes ar dzidru, ledus aukstu ūdeni, kas burbuļodams tecēja starp lieliem akmeņiem, tiem kaut ko noslēpumaini čukstēdams. Reiz Džeikobs, soļodams priekšgalā, skaļi iebļāvās, sāka lēkāt un griezties riņķī, strauji vēcinot lukturi, starp koku stumbriem vijās un locījās ēnas.
Nu, kas ir, kas ir? — nesēji iesaucās.
Skudras, — Džeikobs atbildēja, arvien vēl griezdamies riņķī, — sasodīti daudz skudras.
Nevērodams, kur liek kājas, Džeikobs bija ieminis ap divas collas platā ceļojošo skudru kolonnā, kas šķērsoja mūsu ceļu; skudras plūda ārā no krūmapakšas takas vienā pusē un kā klusa, nemitīga, piķa melna straume tecēja uz pretējās puses krūmāju. Tikko puiša pēda iekāpa melnajā upē, tā it kā uzbangoja, — kolonna bija izjukusi, un skudras barā izplūda uz visām pusēm arvien tālāk un tālāk no notikuma vietas — gluži kā tintes traips uz brūnām lapām. Man un nesējiem nācās mežā apmest likumu, lai izvairītos no saniknotajiem kukaiņiem.
Tikko bijām atstājuši meža drošo patvērumu un iegājuši pirmajā mēness apsudrabotajā zālainē, sāka līt lietus. Sākumā sīki smidzināja — no gaisa krita tāda kā migliņa, bet tad pavisam negaidot sāka gāzt kā ar spaiņiem; spēcīgais plītenis nosita zāli gar zemi un taku pārvērta nodevīgā sarkanu mālu slīdceliņā.
Es baidījos, ka kaste ar vērtīgo kravu pielīs ar ūdeni un dzīvnieki aizies bojā, tāpēc novilku no muguras žaketi un pārsedzu ar to būri uz nesēja galvas. Protams, neko daudz žakete neaizsargāja, tomēr kaut cik līdzēja.
Ar grūtībām mēs turpinājām ceļu, stigdami dubļos līdz potītēm, kamēr sasniedzām upi, ko vajadzēja pār- brist. Es domāju — mēs to paveicām, aptuveni rēķinot, kādās trīs minūtēs, bet man šīs minūtes šķita bezgala garas, jo upe bija akmeņaina un nesējs ar Idiurus kasti uz galvas nemitīgi klupa un grīļojās, turklāt viņam nācās cīnīties ar straumi, kas ik brīdi draudēja viņu nogāzt no kājām. Tomēr mēs laimīgi sasniedzām otru krastu un drīz ieraudzījām starp kokiem nometnes ugunis.
Tikko bijām pienākuši pie lielās telts, arī lietus pārstāja līt.
Smita pagatavotais būris patiešām nebija pietiekami liels, lai tajā brīvi novietotos visi Idiurus, bet šobrīd pats svarīgākais bija pēc iespējas ātrāk izlaist dzīvnieciņus ārā no kastes, kas pilēja kā tikko iznirusi zemūdene.
Mēs piesardzīgi atvērām durtiņas un tad, elpu aizturējuši, stāvējām un skatījāmies, kā sīkie dzīvnieciņi aši ietecēja jaunajā miteklī. Neviens no viņiem nebija izmircis, tas mani nomierināja, kaut ari divi trīs pēc ceļojuma izskatījās saguruši.
Ko tie zvēriņi ēd? — apjautājās Smits pēc tam, kad minūtes piecas abi bijām ap tiem iztīksminājušies.
Man nav ne jausmas. Viens, ko es noķēru vakar, neēda neko, lai gan tam bija lielu lielā izvēle.
Hm. Jācer tomēr, ka viņi ēdīs, kad būs mazliet iejutušies jaunajā mītnē.
Jā, jā, man arī tā liekas, — es priecīgi piekritu un patiešām ticēju, ka tā būs.
Mēs salikām būrī visvisādu ēdamo un dzeramo, kāds vien nometnē bija sadabūjams, līdz viss krātiņš atgādināja raibu iezemiešu tirgu. Tad aizsedzām būra priekšu ar maisaudumu un paši atgājām nost.
Sainis ar manām gultas drānām tika pabijis upē, pēc tam vēl pamatīgi salijis un piesūcies ar ūdeni kā sūk- ljs, tāpēc es biju spiests pārlaist grūtu nakti, snaužot neizvelkamā nometnes krēslā. Nogulēju caurā miegā līdz rītausmai, tad piecēlos un aizklumburoju pie Idiurus būra, pacēlu maisa drānu un ielūkojos būri.
Uz krātiņa grīdas starp pilnīgi neskarto ēdamo un dzeramo gulēja viens beigts Idiurus.
Pārējie dzīvnieciņi bija iekārušies būra stieplēs pie pašiem griestiem kā sikspārņu bars un, satraukti pīkstēdami, aizdomīgi mani vēroja.
Es izņēmu beigto dzīvnieciņu no būra, noliku uz galda, izpreparēju, tad rūpīgi izpētīju. Man par lielu pārsteigumu, Idiurus kuņģis izrādījās pilns ar daļēji sagremotām sarkanām eļļas palmu riekstu miziņām. To nu es nepavisam nebiju sagaidījis, jo palmu rieksti, vismaz Kamerūnā, neaug mežā savvaļā, bet tiek kultivēti plantācijās. Ja ari pārējie Idiurus pirms sagūstīšanas tika ēduši palmu riekstus, tas nozīmēja, ka dzīvnieciņi bija ceļojuši kādas četras jūdzes uz tuvāko iezemiešu fermu un tur nolaidušies tuvu pie zemes, lai barotos. Es biju ļoti pārsteigts, bet tagad es vismaz zināju, kā rīkoties: nākamajā vakarā blakus citai barībai
Idiurus būris vēl papildus tika izrotāts ar sarkaniem palmu riekstu čemuriem gluži kā ziemas svētku eglīte.
Jau krēsloja, kad visa paredzētā barība bija salikta būrī; turpmākās trīs stundas mēs ar Smitu dzīvi sarunājāmies par daudz ko, tikai ne par Idiurus, mēs pūlējāmies izlikties, ka nedzirdam pīkstoņu un skrubināša- nos, kas nāca no viņu būra. Ieturējuši vakariņas, tomēr ilgāk vairs nespējām paciest pieaugošo sasprindzinājumu, piezagāmies pie būra un vieglītiņām pacēlām uz augšu drānas stūrīti.
Visa Idiurus kolonija atradās uz būra grīdas, un dzīvnieciņi visi kā viens cītīgi mielojās ar palmu riekstiem. Viņi bija attupušies uz pakaļkājiņām, bet mazītiņās priekšķepiņās turēja riekstu tieši tāpat kā vāveres, veikli grozīdami to un ar zobiņiem lupinādami nost sarkano miziņu.
Mūs pamanījuši, dzīvnieciņi uz brīdi pārtrauca ēšanu, daži bailīgākie tūlīt nometa savus riekstus un uzbēga augšā pie būra griestiem, bet viss vairums laikam nosprieda, ka mēs esam nekaitīgi radījumi, un mierīgi atsāka baroties.
Mēs nolaidām maisa drānas stūrīti un saķērušies sākām diet visapkārt teltij, skaļi klaigādami aiz prieka; mūsu kliedzieni pamodināja pērtiķus, kas tērgādami pauda savu neapmierinātību, bet no virtuves pa galvu pa kaklu metās šurp mani palīgi, lai redzētu, kas noticis. Kad puiši padzirda labās ziņas, ka jauniegūtie zvēriņi beidzot sākuši ēst, viņi smaidīja vien un priecīgi sita knipjus, jo allaž dziļi pārdzīvoja mūsu veiksmes un neveiksmes. Visu dienu nometnē bija valdījis drūms noskaņojums, jo atnestie zvēriņi negribēja ēst, bet tagad viss atkal bija labi, un mani palīgi, priecīgi sarunādamies un smiedamies, atgriezās virtuvē.
Tomēr mūsu prieki izrādījās īsi: otrā rītā, piegājuši pie būra, atradām divus nobeigušos Idiurus. Sākot no šī brīža, mūsu Idiurus kolonija nemitīgi nedēļu pēc nedēļas gāja mazumā. Dzīvnieciņi ēda vienīgi palmu riekstus, un ar tiem vien viņiem acīmredzot nepietika. Mēs viņiem piedāvājām visdažādāko barību, bet viņi neko citu neēda; tas mani mulsināja, jo pat visizvēlīgākais dzīvnieks parasti vienmēr atrod kaut ko, kas viņam garšo, ja ir tik plaša izvēle. Tā vien rādījās, ka Idiurus būs grūti aizvest līdz Anglijai.