Man nekad īpaši nav patikušas lielas pilsētas, un es nekad nebūtu domājis, ka spēšu priecāties, kādu ieraugot. Bet šoreiz, palūkojušies ārā un ieraudzījuši zem lidmašīnas spārna Buenosairesu ar tās plašajiem, četrstūrainajiem kvartāliem, kas spulgoja kā vizuļi puskrēslā, mēs izjutām lielu prieku un atvieglojumu.
Lidostā es atkal devos ierastajā svētceļojumā uz telefona automātu un uzgriezu Bebitas numuru.
Ak, manu dārgumiņ, es tā priecājos, ka jūs esat sveiki un veseli. Jūs nevarat iedomāties, cik ļoti mēs bijām par jums norūpējušies. Kur jūs atrodaties? Lidostā? Nu tad brauciet šurp pie manis uz pusdienām!
Mums atkal ir raizes par dzīvniekiem, — es drūmt sacīju. — Jāatrod viņiem kāda mītne. Te ir ļoti auksts, un viņi var saķert plaušu karsoni, ja viņus nenovietosim siltumā.
Nu protams, par dzīvniekiem īr jārūpējas. Esmu sarunājusi viņiem mājiņu Belgrano.
Mājiņu?
Jā, pavisam mazu, protams. Tajā, liekas, īr divas istabas. Ir arī ūdensvads, bet, vai mājiņa ir apkurināma, es nezinu. Galu galā tas nav svarīgi —•jūs atnāksiet pie manis, un es jums aizdošu krāsniņu.
Mājiņa pieder kādam no jūsu draugiem?
Nu zināms. Bet krāsniņu vajadzēs drīz atdot, jo tā pieder Monono, bez krāsniņas viņam ir beigas.
Bebitas piedāvātā mājiņa sastāvēja no divām palielām istabām ar logiem uz mazu pagalmiņu, ko apjoza augsts mūris. Pagalma otrā galā atradās vēl viena neliela piebūve, kurā bija izlietne.
Krāsniņa, ko mēs slepus iznesām no Bebitas vīra istabas, sasildīja telpas līdz vajadzīgai temperatūrai; visi mūsu dzīvnieki kļuva mundrāki.
Es piezvanīju Rafaelam, un viņš, brillēm zibot, atsteidzās pie mums ar lielu daudzumu augļu, gaļas un maizes, ko bija paņēmis no mātes pieliekama. Es iebildu, ka māte droši vien dusmosies, bet Rafaels paskaidroja, ka bijis spiests tā rīkoties, citādi dzīvnieki paliktu neēduši, jo visi veikali esot slēgti.
Satraukums par to, ka Rafaels izlaupījis mātes pieliekamo, tūlīt aizmirsās, kad mēs ar patiesu prieku skatījāmies, kā dzīvnieki loka iekšā gardumus, ko nekali agrāk nebija dabūjuši: vīnogas, bumbierus, ābolus un ķiršus. Tagad mūsu dzīvnieki bija siltumā un labi paēduši — mēs varējām doties uz Bebitas māju, kur pēc vairākiem mēnešiem atkal ēdām pusdienas pie skaisti klāta galda. Beidzot, ieturējušies ne sliktāk par mūsu dzīvniekiem, atlaidāmies mīkstos krēslos, lai iebaudītu kafiju.
Un ko jūs tagad darīsiet? — Bebita apjautājās.
Līdz kuģa atiešanai mums vēl ir dažas dienas laika. Tās jāizmanto, lai savāktu pēc iespējas vairāk dzīvnieku, ar ko papildināt kolekciju.
Vai gribat izbraukt uz campo'? — viņa jautāja.
— Ja tas ir iespējams.
Es uzzināšu, vai Marija Mersedese būtu ar mieru atļaut jums uzturēties viņas estansijā.
Jūs domājat — viņa atļaus?
Nu protams, — Bebita sacīja, [53] — viņa ir .,.
— Es zinu .,. viņa ir jūsu draudzene.
Un tā tika nolemts, ka mēs brauksim no Buenosaire- sas ar vilcienu kādas četrdesmit jūdzes līdz Monasterio. Netālu no turienes atrodas Sekunda, de Soto ģimenes estansija. Tur mūs gaidīs Rafaels ar savu brāli Kar- losu, lai mums palīdzētu.