Uznāk Lorenco un Džesika.
Lorenco.
Lūk, mēness tikpat gaiši spīd kā tonakt, Kad maigas vēsmas kokiem pieskārās, Bet tie pat nešalca nemaz, — kā tonakt, Kad Troils izgāja aiz Trojas mūriem Un satraukts apstājās pie grieķu telts, Kur atdusējās Kresida.
Džesika.
Kā tonakt, Kad, līdz pat nāvei dziļi pārbiedēta, Pa rasu Tizbe soļoja un tad, No lauvas ēnas vairāk izbijusies Nekā no lauvas, — aizbēga.
Lorenco.
Kā tonakt, Kad jūras krastā stāvēja Didona Un draugam pamāja ar vītolzaru, Lai atgriežas viņš Kartāgā.
Džesika.
Kā tonakt, Kad brīnumziedus plūca Medeja, Lai Ezons atkal kļūtu jauns.
Lorenco.
Kā tonakt, Kad, pamezdama grezno žīda namu Un pilna mīlestības, Džesika Prom aizbēga uz Belmontu.
Džesika.
Kā tonakt,
Kad viņai mīlā atzinās Lorenco Un sirdi ieguva pret zvērestiem, Kas nebij patiesi neviens.
Lorenco.
Kā tonakt, Kad daiļā Džesika, šī pārgalve, Ar savu līgavaini saķildojās Un tomēr viņš tai visu piedeva.
Džesika.
Vēl vairāk teiktu es, ja vieni būtu, Bet, klau, es dzirdu it kā soļus tur.
Uznāk Stefano.
Lorenco.
Kas nāk tik steidzīgi nakts klusumā?
Stefano.
Kāds draugs.
Lorenco.
Kāds draugs? Kāds jūsu vārds, mans draugs? Stefano.
Stefano ir mans vārds. Jums ziņoju, Ka rītausmā jau mana kundze būs Šeit Belmontā. Ir viņa lūgusies, Uz ceļiem krizdama, lai laulībā Tai laimes daudz.
Lorenco.
Kas viņu pavada?
Stefano.
Neviens. Kāds vientulis un kalpone.
Bet sakiet — vai mans kungs jau atgriezies?
Lorenco.
Vēl ne, mēs neesam pat dzirdējuši Par to neko. Bet iesim, Džesika, Un sarīkosim sagaidīšanu Pēc iespējas jo svinīgāku tiem.
Uznāk Lančelots.
Lančelots. Halo! Halo! E — hei! Halo! Halo! Lorenco. Kas tur kliedz?
Lančelots. Halo! Vai neesat redzējuši Lorenco kungu?
Lorenco kungs, halo, halo! Lorenco. Beidz taču klaigāt, es esmu šeit. Lančelots. Halo! Kur? Kur? Lorenco. Seit.
Lančelots. Pasakiet viņam, ka ieradies kunga vēstnesis un viņa pasta soma ir bāztin piebāzta ar labām ziņām. Mans saimnieks ieradīsies rīta pusē.
Aiziet.
Lorenco.
Nāc, dārgā, iesim sagaidīsim tos. Bet kāpēc gan, kāpēc mums pilī iet? Mans draugs Stefano, lūdzu, pavēstiet Jūs pārējiem, ka saimniece drīz pārbrauks, Un sauciet muzikantus šurp uz dārzu.
Stefano aiziet.
Cik skaisti mēness viz pār pakalniem! Nāc apsēdies un mirkli ieklausies,
Kā dziesmas skan, jo dziļais miers un nakts Ar dziesmas skaņām harmonijā saistās. Šeit sēdies, Džesika. Lūk, debess jums Šķiet pilns it kā ar zelta pokāliem, Un pokāls mazākais, ja paveries, Kā eņģelis dzied savā kustībā, Vēl piebalsodams jauniem ķerubiem, — Tā — nemirstīgo garu harmonija. To tāpēc nedzirdam, ka pārklāta Tā ir ar zemes melniem putekļiem.
Uznāk muzikanti.
Šurp, šurp! Un atmodiniet Diānu Ar himnu jūs, bet savu saimnieci Ar maigām skaņām mājup viliniet!
Atskan mūzika.
Džesika.
No mūzikas man vienmēr skumji kļūst.
Lorenco.
Tas tāpēc, dvēsele ka ieklausās. Jūs ievērojiet — stepes ganāmpulks, Vai ari mežonīgu zirgu bars Prom neprātīgi auļo, krāc un zviedz Tik tāpēc vien, ka asinis tos trenc, Bet, tiklīdz viņi taures skaņas dzird Vai arī kādu citu mūziku, •— Tie tūliņ aprimstas un mierīgs kļūst To mežonīgais, satrakotais skats. Ne velti dzejnieki mums sacīt mēdz, Ka Orfejs apbūris ar mūziku Gan kokus, klintis, upes šalcošās. It viss, kas vētrains, bezjūtīgs un skarbs, Kaut vai uz mirkli, dziesmu dzirdot, rimst. Kam melodija sirdī neieskanas, Ko dziesmu skaņas nesatrauc nemaz, Tas pilns ar viltību un nodevību,
Tam dvēsele ir melna tā kā nakts
Un jūtas tumšas tā kā Erebam;
Tam netici… Bet ieklausies šais skaņās…
Uznāk Porcija un Nerisa.
Porcija.
Tās ugunis, ko redzam, spīd no zāles. Cik tālu mazo sveču stari krīt! Tā Jaunā pasaulē spīd labie darbi.
Nerisa.
Kad mēness mirdz, tad sveces neredzam. Porcija.
Tā lielas slavas gaismā nobāl sīkā,
Tā vietnieks staro it kā karalis,
Kad karaļa nav klāt, bet vēlāk tas
Tā pazūd, izgaist viņa diženumā
Kā jūrā strauts. Klau, mūzika! Vai dzirdi?
Nerisa.
Tas, kundze, jūsu mājas orķestris. Porcija.
Mums liekas labs it viss, ko cienām mēs. Šīs skaņas atskan maigāk nekā dienā.
Nerisa.
Šis klusums piešķir viņām krāšņumu. Porcija.
Ir vārnas kliedziens cīruļdziesmas vērts,
Ja neklausās neviens. Es domāju,
Ja lakstīgala dienā dziedātu,
Kad zosis gāgina, tā liktos mums
Ne labāks dziedātājs kā ciglītis.
Cik gan visaptverošs un pareizs spriedums
Ir atkarīgs kaut vai no laika vien!
Bet pietiks nu! Lūk, mēness miegā snauž Ar Endimionu un it nemaz Pat negrib atmosties.
Mūzika apklust.
Lorenco.
Ja nemaldos, Tā balss, ko dzirdēju, bij Porcijas.
Porcija.
Kā aklais dzeguzi, tā mani viņš Pēc skarbās balss jau pazīst.
Lorenco.
Sinjorīna,
Nu sveika jūs! Porcija.
Par saviem vīriem mēs Daudz aizlūdzām, lai viņiem labi veicas. Vai tie jau pārbraukuši?
Lorenco.
Nē, vēl ne, Bet ieradies ir viņu vēstnesis, Kas teica, ka jau braucot.
Porcija.
Nerisa,
Ej pateic visiem maniem kalpotājiem, Lai klusē tie par mūsu prombūtni. Tāpat, Lorenco, jūs un Džesika.
Tauru skaņas.
Lorenco.
Ir viņi klāt, es dzirdu tauru skaņas, Bet nebīstieties — nepļāpāsim mēs.
Porcija.
Ai, kāda nakts! Šķiet it kā diena vēl, Tik bālāka mazliet, — kā tāda diena, Kad iestājies ir saules aptumsums.
Uznāk Basanio, Antonio, Graciano un viņu pavadoņi.
Basanio.
Sl nakts — kā diena ir pie Antipodiem, Ja ierastos jūs tad, kad saules nav.
Porcija.
Man Jaujiet spīdēt, bet ne tukši spīdēt,
Jo tukša sieva smagu dara vīru,
Un tāds lai nebūtu Basanio,
Bet tas ir dieva ziņā. Sveiks, mans dārgais!
Basanio.
Bet, mīļā, apsveic jel šo draugu arī. Sis labais cilvēks ir Antonio, Kam esmu pateicību parādā.
Porcija.
Jūs katrā ziņā daudz tam parādā, Jo dzirdēju, viņš rūpējies par jums.
Antonio.
Ne vairāk, kā man ticis atlīdzināts. Porcija.
Sinjor, jūs esat gaidīts viesis šeit, Bet ne ar vārdiem tas ir jāpierāda, Un tāpēc apsveikumu saīsinu.
Graciano
Nerisai.
Pat mēness redz, ka dari pāri man: To gredzenu es devu sekretāram.
Lai manis dēļ tas kļūst par einuhu, Ja, dārgā, tu tā uztraucies par to!
Porcija.
Ko, strldāties jau jūs? Kāpēc? Par ko?
Graciano.
Par nieciņu, par zelta gredzenu,
Ko viņa dāvināja man un kurā
Ar naža asmeni bij iegravēts:
«Ja mīli mani — nešķīries no manis» …
Nerisa.
Šo ierakstu tu sauc par nieciņu? Tu zvērēji, kad ņēmi gredzenu, Ka līdz pat nāvei nēsāsi to klāt Un ari kapā paņemsi sev līdz. Ja neprāti to mīlai nosargāt, Tad būtu zvērestam par godu pratis! To devi sekretāram! Nē, pats dievs Man teic: ne sara nebij tam uz zoda!
Graciano.
Tie izaugs tad, kad viņš par vīru kļūs. Nerisa.
Kā sieviete par vīrieti var kļūt!
Graciano.
Es zvēru tev pie dzīvības, ka devu To jauneklim, kurš augumā tāds pats Kā tu. Viņš bija tiesas sekretārs. Viņš gredzenu ar darbu nopelnīja, Es nevarēju viņam atsacīt.
Porcija.
Par to man tiešām jāpārmet ir jums, Ka jaunās sievas pirmo dāvanu
Jūs viegli devis prom. Pret zvērestu Tas bija dots, ar uzticību ņemts. Es arī vīram tādu dāvināju. Viņš zvērēja, ka nešķirsies no tā. Jā, jā, un es pat varu apzvērēt: To viņš no pirksta nenovilks nekad Un neatdos nekam. Nē, Graciano, Jūs savai sievai pāri nodarījis! Es viņas vietā prātu zaudētu.
Basanio
pie sevis.
Man labāk kreiso roku nocirst nost Un teikt, ka, aizsargādams gredzenu, To līdz ar visu roku zaudēju.
Graciano.
Sinjors Basanio to gredzenu Tāpat ir atdāvājis tiesnesim, Kurš pelnījis bij to. Bet jauneklis, Tā sekretārs, tad lūdza manējo. Tie nekā cita nevēlējās ņemt Kā tikai gredzenus.
Porcija.
Tas atdotais, Bez šaubām, nebij manējais, vai ne?
Basanio.
Ja noziedzies es spētu melot vēl, Tad melotu šobrīd, bet redziet — pirkstā Man jūsu dotā gredzena vairs nav.
Porcija.
Tāpat kā sirdī uzticības nav! Es zvēru: jūsu sieva nekļūšu, Pirms neredzēšu gredzenu!
Nerisa.
Tāpat
Pirms savu neredzēšu es!
Basanio.
Ak dārgā, Ja zinātu, kam devu gredzenu, Ja zinātu, par ko ir gredzens dots, Ja saprastu, kāpēc ir gredzens dots, Cik ļoti negribot ir gredzens dots, Kad prasīja viņš tikai gredzenu, — Tad nedusmotos jūs vairs it nemaz.
Porcija.
Ja zinājāt, cik gan šis gredzens dārgs,
Ja zinājāt tās vērtību, kas deva
Šo gredzenu, un to, kāds gods ir jums
Šo gredzenu it visur nosargāt, —
No gredzena tad nešķirtos nekad,
Kurš nelietis to spētu atņemt jums,
Ja jūs to būtu karsti sargājis?
Kurš būtu bijis gan tik nekautrīgs
Un pieprasījis to, kas otram svēts?
Tādēļ, tāpat kā Nerisai, man jāteic:
Kaut mirsti — citai sievietei mans gredzens!
Basanio.
Pie sava goda un pie dzīvības Es apzvēru, ka nav tas sievietei. Ir doktoram mans gredzens, doktoram, Viņš naudu neņēma, tik gredzenu. Es viņam atteicu un Jāvu iet, Kaut izglābis viņš manu draugu bij! Ko vēl lai atbildu jums, mana dārgā? Bet tad es pavēlēju viņu panākt, To darīt lika pienākums un kauns; Mans gods man nepiedotu it nekad Šo nepateicību. Bet, sinjorīna,
Es zvēru pie šo sveču svētās gaismas, — Ja jūs tur būtu bijusi, tad pati Man lūgtu gredzenu dot doktoram.
Porcija.
Ak, lai tik doktors panāk tuvumā! Ja viņam ir mans visudārgais gredzens, Ko solījāties jūs tik svēti sargāt, Tad varu rīkoties tāpat kā jūs — Es viņam neatsacīšu neko: Ne mīlestību, pat ne savu gultu! Es satikšos ar viņu, es to zinu. Jūs ārpus mājas naktīs neejiet, Kā Arguss mani sargājiet, jo, tiklīdz Kaut mirkli būšu viena, — zvēru es, Ka doktoru pie sevis gultā saukšu.
Nerisa.
Bet sekretāru — es, un tāpēc, draugs, Bez uzraudzības mani neatstājiet!
Graciano.
Nu labi, lai tik viņš man panāk klāt — Pa spalviņai to sākšu plucināt!
Antonio.
Es esmu jūsu ķildu cēlonis.
Porcija.
Par to jūs neskumstiet, jo tik un tā Jūs esat gaidīts viesis.
Basanio.
Porcija,
Jel piedodiet, ka esmu bijis slikts, Bet, visiem draugiem dzirdot, apsolos Un apzvēru pie jūsu gaišām acīm, Kur redzu sevi es …
Porcija.
Jūs paklausieties! Viņš manās acīs divkārt sevi redz, Lai tad ar savu sirdi divkāršo Man zvērētu viņš to.
Basanio.
Nē, paklausieties: Tik piedodiet, un zvēru es pie sirds, Ka zvērestu nekad vairs nepārkāpšu.
Antonio.
Es kādreiz savu miesu ķīlā liku Par viņa laimi, kas bez gredzena Sen būtu pazudusi jau, bet tagad Es sirdi ķīlā ielieku par to, Ka jūsu vīrs spēs pildīt zvērestu.
Porcija.
Ja galvojat par viņu — iedodiet Tam šo, lai labāk nosargā kā pirmo.
Antonio.
Basanio, ņem, glabā gredzenu!
Basanio.
Mans dievs, tas ir tas pats, kas doktoram! Porcija.
Viņš atdeva man to, bet piedod, mīļais, Tāpēc viņš šonakt gulēja pie manis.
Nerisa.
Man arī piedod, mīļais Graciano, Jo tiesas sekretārs, šis sīkais zēns, Par gredzenu ir šonakt mani guvis.
Graciano.
Pie joda! Vai tad tiešām ceļi jau Tik labi būtu it kā vasarā? Vai nepelnījuši jau ragus nesam?
Porcija.
Tā nerunājiet. Esat pārsteigti? Lūk, vēstule — to vēlāk izlasiet! Tā ir no Padujas, no Belario. Tur rakstīts būs, ka Porcija Bij doktors, bet tā mazais sekretārs — Šī pati Nerisa, turklāt Lorenco Var apliecināt, ka nupat pirms jums Mēs atbraucām un savā mājā es Vēl neesmu ne soli spērusi. Antonio, jūs apsveicu, jo man Jums sakāms ir kaut kas tik patīkams, Ko nemaz negaidāt. Lūk, vēstule, Un tajā rakstīts būs: trīs jūsu kuģi, Ar precēm bagātīgi piekrauti, Ir pēkšņi ostā iebraukuši. Jums Es, mīļais, neteikšu, cik nejauši Šo vēstuli es guvu.
Antonio.
Jūtos pārsteigts.
Basanio.
Jūs bijāt doktors? Nepazinu es?
Graciano.
Tu — sekretārs, kas ragus lika man?
Nerisa.
Jā gan, bet tāds, kas ragus neuzliks, Kamēr par vīrieti viņš nepaliks.
Basanio.
Mans mīļais doktor, jūs, mans gultas biedrs, Kad būšu prom — ar manu sievu guliet!
Antonio.
Sinjora, dzīvību man atdevāt: Seit tiešām rakstīts tā, ka mani kuģi Ir ostā ienākuši.
Porcija.
Nu, Lorenco! Mans sekretārs jūs arī iepriecinās.
Nerisa.
Pie tam vēl neņems samaksu nemaz. Te jums un Džesikai būs žīda akts. Viņš paspējis jau nomirt, un šai aktā Jums viņa bagātība novēlēta.
Lorenco.
Ak daiļās! Nabadzīgiem debess mannu Jūs dāvināt.
Porcija.
Jau rīta blāzma sarkst, Bet jūs, bez šaubām, gribat uzzināt, Kā viss ir noticis. Tad iesim mājās, Tur varēsiet mūs sīki iztaujāt, Un godīgi mēs atbildēsim jums.
Graciano.
Mans pirmais jautājums lai Nerisai Ir tāds, ka zvērot jāatbild būs tai: Vai viņa vēlas pagaidīt mazliet Vai tagad, divos naktī, gultā iet? Es vēlētos, lai rīts aust tumšs un kluss, Lai ilgāk sekretārs pie manis dus. Man, Nerisa, viss mūžs tam veltīts būs, — Šis gredzens lai līdz kapam vieno mūs!
Aiziet.