Istaba Porcijas namā. Ienāk Nerisa un kāds kalpotājs.
Nerisa,
Nu, ātrāk, ātrāk atvelc aizkarus! Jau Aragonas princis zvērestu Ir nodevis un tūlīt dosies šurp.
Sāk spēlēt pūtēju orķestris. Ienāk' Aragonas princis, Porcija
un pavadoņi.
Porcija.
Lūk, cēlais princi, kastītes ir šeit; Ja pareizo jūs spēsiet atminēt, Tad apsolu tūlīt jums savu roku, Bet, ja jūs kļūdīsieties, tad, mans princi, Bez kavēšanās jums būs jāaizbrauc.
Aragonas princis.
Es zvērēju trīs lietas izpildīt: Vispirms, nevienam vēlāk neizpaust To kastīti, ko izvēlējos. Otrkārt, Sev citas līgavas vairs nemeklēt Un, pēdīgi,
Ja laime tiešām neuzsmaidīs man, Jūs ilgāk netraucēt, un doties prom.
Porcija.
To katrs zvēr, kas šurpu ieradies, Lai mani iegūtu šai loterijā.
Aragonas princis.
Es darīju tāpat. Nu, laime, nāc Un sniedz, ko vēlas sirds! Es redzu zeltu Un sudrabu, un mazvērtīgo svinu: «Par mani visu dod un visu riskē». Ja vērtīgāks tu būtu, riskētu Varbūt, bet jāapskatās, ko teic zelts: «Ar mani iegūsi, ko daudzi vēlas». Ko daudzi vēlas! Kas tad ir tie «daudzi»? Tas ļaužu pūlis, kuri izvēlas Pa prātam sev un savai lētai gaumei, Kas neredz iekšpusi, bet gan kā svīres Vij savas ligzdas mūra ārpusē, Kur vētras brāž, nāk citas nelaimes. Es nevēlos, ko daudzi izvēlas, Tāpēc ka nemīlu tiem pielāgoties, Ne līdzināties parastajam pūlim. Es pievēršos tev, sudrabainais trauks, Teic vēlreiz man, kas tevī iegravēts:
«Ar mani iegūsi, cik pats tu vērts». Tas labi teikts, jo kam gan tiesības Ir mānīt likteni un iekārot, Ko nedrīkst viņš. Lai nemēģina tāds Sev nepelnītu cieņu, slavu gūt! Ja amatus un bagātību, godu Mēs negūtu tik necienīgā veidā, Bet, ja tos piešķirtu pēc nopelniem, Cik lepns justos tad ik padotais, Cik labprāt klanītos viņš pavēlniekam Un cik daudz sīku asnu sazeltu No katra veselīgas cieņas grauda, Un cik daudz spirgtas slavas dīgtu tad Uz aizgājušo gadusimtu drupām! «Ar mani iegūsi, cik pats tu vērts». Es ņemu to, ko pats es esmu vērts. Kur atslēga? Nu tad lai laimējas!…
Princis atver sudraba kastīti.
Porcija
pie sevis.
Šim atradumam klusums šķiet par ilgu.
Aragonas princis.
Kas tas? Kāds ķēmīgs idiota tēls Šo zīmīti man sniedz! To izlasīšu! Bet šausmas! Tas jau Porcijai nav līdzīgs! Nav cienīgs manu nopelnu, ne sapņu! «Ar mani iegūsi, cik pats tu vērts». Vai tiešām es šī ķēma būtu vērts? Vai tas mans guvums? Cita nebūs vairs?
Porcija.
Vai sodāmais var līdzināties soģim? Tie katrs savādāks.
Aragonas princis.
Bet šeit kas rakstīts? Lasa.
«Septiņreiz caur liesmām laists, Ir šis spriedums patiesais Kļuvis norūdīts un baiss: Tam, kam sirds pēc ēnas kaist, Laime līdz ar ēnu gaist. Neesmu es viens tāds slaists, Kuru pārklāj sudrabs skaists, — Tā, kas tava sieva kļūs, Nelgu arī tevī gūs, Labāk brauc un atstāj mūs! Jo te vairāk tādu nāks, Jo es kļūšu muļķīgāks: Bij tik viena galva man, Tagad nu jau divas skan.» Sveika, mīļā! Būšu kluss, Pildot savus zvērestus!
Princis ar pavadoņiem aiziet.
Porcija.
Vienmēr pret sveces liesmu tauriņš skrien. Ak, muļķi! Savā pārgudrībā vien Tie allaž laimi pazaudē ikviens!
Nerisa.
Ne velti parunā jau sacīts tiek, Ka «precēties un kārties — likten's liek».
Porcija.
Nāc, Nerisa, un aizvelc aizkarus.
Ienāk kalpotājs.
Kalpotājs.
Kur sinjorīna?
Porcija.
Ko man teiks sinjors?
Kalpotājs.
Ir, sinjorīna, piebraucis nupat Kāds venēcietis jauns un pateikt liek, Ka arī viņa kungs drīz būšot klāt,
Un liekot laipni pasveicināt jūs. Bez tam — cik varēju no vārdiem jaust Jums skaistas dāvanas viņš vedot līdz. Nekad vēl nebiju es redzējis Tik daiļu mīlestības vēstnesi. Pat mūsu saules pilnais aprīlis, Kas pirmais vēsta vasaru pie mums, Nekad tik jauks un burvīgs neatnāk.
Porcija.
Es lūdzu, klusē. Baidos, tu vēl teiksi, Ka viņš tavs radinieks, jo tu tik ļoti Un pārāk svinīgi to cildini. Nāc, iesim, Nerisa, lai pašas mēs Ar savām acīm aplūkojam to.
Nerisa.
Ak kungs! Kaut būtu tas Basanio!
Aiziet.