Spartaka teltī.
Liela, grezna, z.ellu rotāta zaļa auduma telts. Kreisajā pusē aizkari Spartaka guļas vietai. Turpat līdzās, dibenā zili zelta aizkari Mircas telpai. Paklāji un zvērādas visā plašumā.
Labajā pusē ieeja no āra. Šaipus tās pašā priekšā galdiņš ar zvērādu apsegtiem soliem. Uz galda šaha dēlītis ar figūrām.
Vēla nakts. Labajā stūrī, dibenā, deg lāpa.
Arā, attālumā, dzīrojošu kareivju troksnis.
A\irca nogurusi, bet laimīga staigā pa telti. Paver aizkarus, liek redzama Spartaka gulta, tīģerādu apsegta. Smaidīdama aizver atkal, paloka galvu, nāk pie galda. Sasit plaukstas.
Apsēstas.
Artorikss (no āra). Tu mani sauci, Mirca?
M i r c a. Tevi ne, Artoriks; es domāju, ka tur kāds no Spartaka ordināriem. Tu jau esi atpakaļ no virsnieku mielasta?
Artorikss. Es tur nemaz neesmu bijis.
Mirca. Kāpēc?
Artorikss. Man bij jāpaliek šepat.
M i r c a. Brālis tā pavēlēja?
Artorikss (pavisam apmulsis). Neviens man nav pavēlējis. Es pats …
Mirca (noskatās, nogroza galvu; pieceļas, pastaigājas, cenšas turēt galvu, prom pagrieztu). Pārāk bieži es tevi redzu savā tuvumā, Artoriks.
Artorikss (smaida). Tu mani pamani tikai tuvumā — es tevi redzu ari no tālienes. Kad tu ej nometnē palīdzēt ievainotiem un apmeklēt slimos, es allaž pa gabaliņu sekoju tev. Un, kad tu rītos iznāc no telts palūkoties, vai laiks skaidrs vai apmācies, es jau sen esmu augšā, un mana saule spīd ari lietainā dienā.
Mirca (skumja). Tev nevajag tā darīt, Artoriks. Tu zini, ka viss tas ir velti.
Artorikss. Kāpēc, Mirca? Vai es neesmu jauns un diezgan drosmīgs kaujā? Saki tikai, ko es lai vēl izdaru?
Mirca. Tu esi varonīgs kā jauns lauva, tāpēc arī Spartaka draugs un allaž viņam blakām. Paliec tur, neseko man.
Artorikss. Tātad tu tomēr ienīsti mani?
Mirca. Ak Artoriks! es neienīstu tevi — nē;
pavisam nē! Es tevi- ak, nespied mani pasacīt
tev to… (Acumirkli pavērš viņā bezgala sirsnīgas acis, tad aizsedz tās ar plaukstu un nogriežas.) Tu esi vienkārši neprātīgs, manas greznās drēbes tevi apstulbo.
Artorikss. Mirca! Verdzenes kreklā tu varētu staigāt!
Mirca (novērsusies). Kaut es bijusi tikai verdzene! … Tu zini, kas esmu bijusi . . .
Artorikss. Kāda da|a man gar to, kas tu esi bijusi! Tu tā vairs neesi! . .. Manā dzimtene Gallija
no Alpiem tek strauts. Duļķains, netīrs viņš tur ir. j Bet, kad nonāk lejā, zaļajā pļava gar mūsu sādžu —| par Zcltupi mēs viņu saucam. No krasta foreles var saredzēt, kad tās lien pašā dibenā.
Mirca. Ko es lai daru ar tevi, tu neprātīgais! Bet tomēr viss tas ir velti! Man ir tikai viens cilvēks] pasaulē — tu zini, kas tas ir.
Artorikss. Bet viņš ir tikai tavs brālis.
M i r c a. Brālis — tēvs, māte, mana dzimtene viņš man ir viss! Viņš mani izrāva 110 tās pekles ■ visus nabagos viņš izraus no verdzības elles. Viņam nav nekā, visu viņš atdevis jums, arī sevi pašu. Esi pelnītu, lai mani vilkiem met priekšā, ja es kaut acumirkli, kaut par sprīdi atkāptos no viņa. Es piederu viņam! Tikai nelietis var mēģināt nozagt mani Spartakam!
Artorikss. Es neesmu nelietis! Es savu dzīvību esmu saistījis ar viņu tāpat kā tu . . . Bet, kad
mēs reiz visi būsim brīvi. . . kad ceļš būs vaļā-
man uz Galliju un jums uz jūsu Traķiju . .. vai tad es varēšu runāt ar tevi?
Mirca (ilgi un sirsnīgi noskatās viņā, nokar galvu). Varbūt. ..
Artorikss (kā spārnos). Tu saki varbūt, bet es dzirdu jā! Man pietiek!
Mirca. Es gribēju tikai pavaicāt, vai dzīres vēl nav beigušās?
Artorikss. Vēl nav. Tikai Metrobijs ir pārnācis.
Mirca. Lai taču viņš nāk iekšā. (Nosēstas.)
Artorikss prom.
Metrobijs (ienāk). Tu vēl neguli, Mirca?
Mirca. Par tik sliktu māsu tu mani turi, ka es varētu iet gulēt, kamēr Spartaks nav pārnācis? Sēsties. Turpināsim savu spēli.
M e t r o I) i j s (nosēstas). Sūras Spartakam iznāk šīs dzīres. Man šķiet, viņš tīšām liek tiem tik daudz dzert, lai izpļāpā to, ko nedzēruši domā.
Mirca. Vai tad viņi domā citādi kā Spartaks?
Metrobijs. Pavisam citādi. Gallieši ir ar viņu — traķieši un grieķi. Hanniku, Bartoriksu un Brezoviru viņš tikko apvalda, lai tie uz vietas nepārmācītu balamutes. Bet arī pats valdās, tie reizēm aizmirstas un gandrīz vai uzdrošinās apvainot viņu.
M i rca. Kas ir tie nelieši?
Metrobijs (atmet ar roku). Viņu ir daudz. Citi lielās ar saviem turīgajiem zemnieku vecākiem un domā, ka Spartaks viņus sacēlis kājās tikai tādēļ, lai viņi tiktu atpakaļ pie savām kazām un vīna dārziem, ko apkops viņu vergi. Citi grib atkal tikt par Romas kviriticm un likt savas sievas zeltītās nestuvēs nest uz forumu. Un vistrakākais ir Krikss.
M i rc a. Es zinu, 110 kurienes viņam tas trakums. Vai tā grieķiete arī ir tur?
Met rob i j s. Nē — man šķiet, es viņu pamanīju ārā, tepat kaut kur tuvumā.
Mirca. Neraizējies par Spartaku, gan viņš tiks ar tiem galā. Spēlē.
Brīdi viņi spēlē.
Bet tā taču ncl Tu spēlē pavisam aplam,
Metrobijs. Pareizi: es nebiju ievērojis. (Pārceļ figūru.)
M i r c a. Kas tev ir šonakt?
Metrobijs (pārvelk plaukstu pierei). Laikam tāpēc, ka es izdzēru veselu kausu tuskulānieša.
Spēlē.
Mirca (uzsit dūri galdā). Atkal!
Metrobijs. Es tomēr esmu pārāk izklaidīgs.
M i rc a. Tavas domas kavējas kur citur.
Metrobijs. Es nezinu. Varbūt.
Spēlē.
Spartaks (no āra, bez moteļa, tikai bruņās, pasmags, kā saguris). A! jūs abi . .. Spēlējiet vien, es bridi pasēdēšu.
M i r c a. Tu esi noguris. Vai neiesi gulēt?
Spartaks. Nē. Es gribu paskatīties, kā jūs spēlējat. (īsu bridi viņš skatās, tad galva viņam noslīgst smagās domās.)
Spēlētāji saskatās, tad veras viņā.
M i r c a (rūpēs). Spartak! . . . (Kad viņš nedzird, pieskaras.) Tu esi noguris. Ej gulēt.
Spartaks (atjaušas). Ko? Ak tā — gulēt… (Pieceļas, grib tā kā iet — papurina galvu.) Es nevaru gulēt… Kāpēc tu atstāji mani vienu tur?
Metrobijs (ari pieceļas). Man bij kauns skatīties, kā viņi tevi pazemoja.
S p a r t a k s. Man arī… Ārā mēnesnīca, tomēr man šķiet, ka šī ir tā melnākā nakts manā mūžā.
M e t r o b i j s. Es tevi labi saprotu.
M i rca. Es pavisam ne. Ko tu velti raizējies? Vai viņi paši nenodeva visu varu tavās rokās? Tu vienkārši esi noguris. Vai tu netiki tur dzēris?
S p a r t a k s. Jā — pāris malku skaidra ūdens … Ej gulēt, bērns. Mums ar Metrobiju jāpārrunā kaut kas, ko tikai mēs paši drīkstam dzirdēt.
M i r c a. Jā, Spartak. (Kluusigi aiztek savā telpa. Spartaks ar Metrobiju ilgi skatās viens otrā.)
Spartaks (pārvelk plaukstu sejai). Ja — tik tālu mēs nu esam: viņi nepadodas vairs.
Metrobij s. Es tev jau sen teicu, ka pie tā nonāks, bet tu negribēji klausīt.
Spartaks. Es nevarēju — vai tad tu nesaproti?
Metrobijs. Saprotu… Bet kas tavam zobenam? Tu — viņi taču nebūs
Spartaks. Nē, gluži tik tālu vēl nav. Bet tas nelietis, tas zeņķis Kanīkijs iedrošinājās šļupstēt, ka es viņus gribu vest uz Podusu un līdz Alpiem, lai pats tiktu prom uz Traķiju. IJn to es vairs nevarēju paciest.
Metrobijs. To tev arī nevajadzēja. Tas nelietis nebij tava zobena cienīgs, krustā piesist viņu tev vajadzēja likt. Bet ar to vienu taču nekas nav līdzēts, tic citi visi tomēr vēl paliek.
Spartaks. Un paliek viņu ilgas pēc Sullas — pēc vadoņa, kas purpurā staiga un viņus kājām min,'Ir ko viņi var dievināt un pielūgt. Es tāds nevaru būt.
Metrobijs. Arī to es tev jau esmu teicis.
S p a r t a k s. Tu daudz esi teicis, ko es tikai tagad sāku saprast. Tu esi gudrs, Metrobij, daudz gudrāks kā es. Un tad visi viņi laužas uz turieni, uz kurieni es viņus nevaru vest.
Metrobijs. Es zinu: uz Romu.
Spartaks. Uz kapsētu cs viņus nevaru vest. Patiešām, man vairs nebūtu žēl, ja šie septiņdesmit tūkstoši neprāšu nogulda savas galvas pie Servija Tullija mūriem. Bet līdz ar to tiktu aprakta brīvība visiem tiem simtiem tūkstošiem, kuri vēl smok jūgā un ķēdēs, kas tad paliktu vēl piecreiz smagākas . . . Vai še tev nav kas ko teikt, Metrobij?
Metrobijs. Tu pats pateic to, kas man būtu sakāms.
Spartaks. Nav citas izejas: man vajag palīgos romieti, tas viņus spēs pārliecināt labāk kā es. Romieti, kurš ienīst tagadējos Romas aristokrātus tikpat dziļi kā es un kura mērķis ir tikpat augsts un tāls kā manējais. Romieti ar viņa augsto dzimumu, ar visu īsta romieša cēlumu, gudrību, viltību un •drosmi.
Metrobijs. Tāds patlaban Romā ir tikai viens.
S p a r t a k s. Kuru tu domā?
Metrobijs. To pašu, ko tu.
Spartaks. Kajs Jūlijs Cezars.
Metrobijs pamāj ar galvu.
Spartaks. Par abiem mēs izdarītu to, kas vienam nekad nav izdevies. Es atdotu gladiatoriem un vergiem brivību, viņš atsvabinātu Romu no varmāku un liekēžu bandas. Visas tautas tiktu brīvas darbam un laimīgai kopdzīvei.
Metrobijs. Tas ir tāds dīvains sapnis, tomēr ari lielisks — ir vērts cīnīties par to. Ko var zināt, tu jau līdz šim esi iespējis neiespējamo. Sūti vēstnesi uz Romu. Droši vien iu jau esi izvēlējies.
Spartaks (acumirkli klusē). Pirmā doma man
bij — Krikss. Spēks viņam kā diviem maniem leģioniem, 110 visiem pekles gariem viņš nebaidās. Bet viņam nav valodas, un tāds man neder. Bartorikss ir straujš un viegls kā jauns ērglis, bet mums stāv priekšā jaunas kaujas, un man nav neviena cita, kas vadītu jātnieku izlūkus. Artorikss man pieaudzis ka paša āda, un bez tam — (atskatās uz Mircas telpu, klusāk) — es negribētu, ka viens te nonīks bailēs un skumjās.
Metrobijs. Es to zināju, pirms tu sāki par viņiem stāstīt. Tev taču nav nekādas izvēles, tev ir tikai viens.
S p a r t a k s. Tu visu zini, laikam tāpēc, ka esi cēlies tieši no Dzeva cilts. Es zinu, tu mīli mūs …
Metrobijs (purina galvu). Vergus var mīlēt tikai iztālēm un domājot par viņu mokām. Tuvumā viņi man riebjas, var būt, ka es viņus pat ienīstu. Ar tevi tas ir pavisam otrādi: jo tuvāk tev tiek, jo lielāks tu audz, jo stiprāk gribas nokļūt pašā tavā virsotnē. Tu esi kā viesuļojošs dzirnu akmens, kas rauj sev līdzi sikus zvirgzdus… (Kad Spartaks nepacietīgi sakustas.) Tev taisnība: tagad nav laika dzejiskām deklamācijām. Tātad īsi: es eju!
Spartaks (bridi klusē). Sajā laikā tu man esi ticis kā otrais tēvs. Tu zini manu vismazāko domu, tu pazīsti manus ļaudis — tu runā kā tavas tautas senajie gudrie — —
Metrobijs. Pietiks par mani! Es eju.
Spartaks. Ej, mans labais! Es tevi nemācīšu, tu zini, ko cs gribu, un pateiksi labāk kā es pats … Ritu ar gaismas svīdu. Izvēlies sev pavadoņus. Ņem līdzi Mamiliju ar piecdesmit jātniekiem — ar simtu
Metrobijs. Kārie]? Pret Lentula Klodiana leģioniem mani ari pieci simti nenosargās. Man ir citi sargi: viltība un slepenība pa nomāju tekam, kuras tikai es zinu. Un zemnieka apģērbs man ir — uz mata tāds pats, kā bij Silvijām Kordēnijam Vere- sam — atminies? Bet Silvija Kordēnija liktenis mani neķers, par to tu vari būt drošs. Bezizejas brīdim man ir glābiņš. (Parāda danci.) Manu mūžu, manu cilvēka līdzību romieši ir nolaupījuši — manu kailo dzīvību viņu nešķīstais zobens neskars.
Spartaks. Es paļaujos tev vairāk kā pats sev. Tātad rītā ar gaismas svīdu.
Metrobijs. Kāpēc rītā? Vai mums katra pusstunda nav dārga? Roma ir tālu, un mans ceļš uz to būs vismaz trīs reizes garāks. No Apija ceļa man nāksies mazliet piesargāties, pa to patlaban nāk abu konsulu, Lentula Klodiana un Hēlija Publikolas, leģioni.
Spartaks. Jā, katrs par sevi nāk, un tas ir taisni tas, kas man vajadzīgs. Tu vēl nebūsi Romā, kad viņu leģioni savus kaulus lasis pa Apūlijas laukiem. Mēs viņus sakausim un iesim tālāk. Tu jau gan zināsi, kur mūs meklēt, — katrs kazu gans un katrs vergs tīrumā tev to pačukstēs.
M et r o b i j s. Nebaidies, es atradīšu.
Spartaks. Lai visi labie gari tevi pavada, gudrais Metrobij!
Me t r o b i j s. Par nožēlošanu es sen vairs neticu ne labiem, ne ļauniem gariem, man nāksies iztikt bez
viņiem. Paliec sveiks, Spartak! Lai tava zvaigzne allaž spīd pār tavu drosmīgo galvu!
Spartaks. Tad ej, mans tēvs un draugs! (Cieti spiež viņa roku.)
M e t r o b i j s. Mans dels! . . . (Noskūpsta viņu uz pieres un iet.)
Spartaks ilgi un sirsnīgi noskatās viņam pakal. Domās pastaiga pa telti, tad atjaušas; paklausās pie Mircas aizkariem, uz pirkstgaliem aiziet savu guļamlelpa. Mirca pēc brīža pabaž galvu, aplūkojas, klausās; iznāk, paklausās pie Spartaka aizkariem, nogulstas un saritinās uz lāčādas ieejai priekšā — tikko saredzama.
Lāpa sāk degt tumšāk.
Eitibida (no āra, kairinoši ģērbusies. Apskatās, klusu pie galda, pacilā šaha figūras — paklausās pie Mircas aizkariem, tad zogas uz ieeju Spartaka lelpā — atduras pret gulētāju, iekliedzas apspiesti).
Pie visām Eirīnijām! Te kāds guļ!
Mirca pieceļas.
Tu, Mirca! (Šņākdama niknumā.) Kāpēc tu neguli savā gultā? Ko tu slaisties apkārt kā mēnessērdzīga?
M i rca (tāpat nikni). Te tikai lāpa spīd, mēness ir ārā. Tu pati esi tā apsēstā.
Eitibida. Vāķies pie malas — ko mētājies pa kājām!
Mi rca Es esmu savā teltī. Bet tu — ko te meklē nakts vidū!
Eitibida. Nav tava daļa, tu zostiņa! Spartaks man lika nākt.
Mi rca. Tu melo, čūska! Viņš tevi nav aicinājis!
E i t i b i cl a. No ceļa nost, klaidone verdzene! Mi r c a. Ej ārā, nekauņa! E i t i b i d a (izrauj kinžalu). Nost, es saku! Mirca (skaļāk). Dur! … dur! Spartaks (aiz aizkariem). Kas tur ir? (Iznāk — apakšdrēbēs, bez ieroča.) Na! ko tas nozīmē? (Sagrabj Eitibidas roku — ierocis izkrīt zemē.)
Mirca. Dzen viņu projām, Spartak! Viņa mani tā apvainoja . . .
Spartaks. Paliec mierā, bērns. (Noglauda.) Tevi neviens nevar apvainot. Ej gulēt! Mirca (lūgdamās). Spartak . .. Spartaks. Vai tu gribi man neklausīt? Mirca (asarās). Labi, Spartak… (Kā pelīte ielien savā guļas vietā.)
Spartaks (dusmīgi). Ko tu gribi? E i t i b i d a (bezgala lakstoši). Un tu vēl vaicā? Tu zini …
Spartaks. Es neko nezinu un negribu zināt. Ej projām!
E i t i b i d a. Tagad — kad es reiz esmu pie tevis! Visi tavi gladiatori mani neaizdzīs no šejienes! Atzīsties pats: tev taču vajag manis un tu reizēm ilgojies? Vai tad es neredzu: mūžam ar viņiem, mūžam kaujās — tu tomēr sajūties viens un vientulis. Sievieti tev vajag!
S p a r t a k s. Man ir Mirca. E i t i b i d a. Mi-irca … Viņa ir tikai māsa.
S p a r t a k s. Māsa un māte- kā saulīte viņa
nan spīcl.
' Eitibida. Un es? Es tev nevaru būt kā saule? Paskaties manī, Spartak!
Spartaks. Nē, es negribu skatīties! Nē, saule tu neesi, tu nesildi. Tu esi virpuļojoša uguns, pie kuras var apdedzināties.
Eitibida. Jā? (Smejas sajūsmā.) Patiešām, cs esmu uguns! Apdedzinies, Spartak! (Grib pieglausties klāt.)
Spartaks (atvairās). Nenāc man tuvu! Tas ir velti. Es gribu gulēt.
Eitibida (atkāpjas gabaliņu, acu nenovērsdama). Tu — lielais… tu stiprais… tu — varenais .. . tu lielais vientuli! No pirmās reizes, kā es tevi redzēju cirkū, es esmu galvu pazaudējusi. Man bail, ka nepalieku traka!
S partaks. Tu jau esi tādai Ej projām!
E i t i b i d a. Uz kurieni cs lai eju? Labi — es iešu, bet tikai tad, ja tu nāc līdzi. Man ir manta — milzīgas bagātības man ir. Nams Romā un villa Laciu- mā.. . Nāc līdzi — prom no šiem barbariem, no ši smirdošā gladiatoru un vergu bara!
S p a r t a k s (alzsvilstas). Neaiztiec viņus, tu nekrietnā! Es esmu viens no viņiem — tie ir maiiLbrāļi. Pats pēdējais no tiem — vienāds ETsīalīļjs man ir' tuvāks nekā tu. Ej pie saviem romiešiem, tie tev var dāvināt naudu un villas! Ej atpakaļ pīc sava Marka Krasa!
Eitibida (atkāpjas vēl vairāk). Sava- Tu man atgādini to resno tauku kluci! Piesargies, Spartak!
Spartaks. To es patlaban daru. Tad ej pie Krikša, viņš droši vien gaida tevi.
Eitibida. Pie viņa tu mani sūti? Nespēlējies, Spartak! es esmu liesma, bet es varu palikt arī par ugunsgrēku! Iegaumēto, Spartak!
Spartaks (nevaldāmās dusmās). Tad sadedz! izplēni! izgaisti, ļaunais gars! . .. Vai tu iesi, jeb vai es pasaukšu ordinārus un likšu tevi izvest! Ar rīkstēm izdzīt no nometnes!
Eitibida (pie pašas izejas, niknumā aizvilkdamās). Tā tu mani pazemo, barbars!… Labi — esi iešu pie Krikša, viņš mani gaida! Viņš — jā! Bet tu i to nožēlosi! … Par vēlu nožēlosi… (Dūres krati- dama.) Sargies, Spartak! (Prom.)
Spartaks paliek stāvam uztraukts, nikns, savilktām dūrēm.
Nabagu kapsēta pie R o m a s vecajiem v a 1 ņ i e tn.
Uzkalns ar noslīpni labajā dibenslūrī, arī mazliet tālāk dibenā. Pa to un visu labo pusi vecs, izdrupis, apskapstējis mūris.
Gar kreiso pusi dibenā iesniecas šaura, līkumota, netīra ieliņa ar nabadzīgiem, pussakritušiem mūra namiņiem un dēļu būdām — dažai tukši logu caurumi, citai tie aiznagloti sapuvušiem, iz|odziliem dēļiem.
Ieliņas labajā pusē, dibenā, stūra nameli durvju cauruma augša uz Lutācijas Vienaces tavcrnu ar kāpnēm pagrabā. Tālāk uz mūra pusi bezgala nabadzīgu nameļu rinda nosliecas noslipnē. Dažos lodziņos sarkanas, kvēpainas ugunis.
Kapsētas laukums ar pauguriem, gruvešu, mēslu un atkri- lumu gubām. Aiz tām gandrīz pie paša vaļņa tumsā pagrimuši divi augsti baļķu krusti vergu sodīšanai.
Vēls vakars. Nespodra mēnesnīca. Reti gājēji ieliņā. Pa kapsētu rakņādamies kā spoki klīst daži skrandaini stāvi.
Ap ieliņas stūri uznāk Kajs Jūlijs Cezars vienkāršā lunikā. Gabaliņu aiz viņa divi vergi vienam naudas maisiņš, otram gara boze.
Gājējs (salicis, paklibodams, par vēlu pamana Cezaru, palec sāņus, apliec likumu). Tpi tu! . . . Soļo kā Umbrijas briedis, gandrīz samina mani, nabaga cilvēku. (Vergiem.) Vai tas ir tavs kungs?
Jūlijs Cezars apstājies noklausīties, pamāj vergam ar galvu.
Pirmais vergs. Tu droši vien esi mazliet nosalis un ari izsalcis?
Gājējs. Kā suns! Šodien Saturnāliju svētki un mielasts, bet, kamēr es aizspraucos forumā, viss jau bij apēsts un izdzerts. Es tev saku, draugs, šie ļaudis no Subūrars un Eskvilīnijas priekšpilsētām ir kā izbadojies vārnu bars.
No ieliņas Metrobijs zemnieka mēteli. Paliek, piespiedies taver- nas stūrim, un vēro.
Otrais vergs. Mielastu rīkoja mans kungs Kajs Jūlijs Cezars, taisni jums, nabagiem, tas bij domāts.
Gājējs. Varbūt. Bet tad viņš bij aizmirsis piesūtīt man ielūgumu.
Pirmais vergs. Se tev kāds mazumiņš, nabaga vīrs.
O t r a i s v e r g s. To tev dod mūsu kungs, ponti- fekss Kajs Jūlijs Cezars. Viņš labprāt palidz nabaga ļaudīm.
Gājējs. Nu, tad gan viņš nav cieši gudrs.
Otrais vergs. Redzi, tas ir viņš, kas tur staigā.
Gājējs. Tas — Jūlijs Cezars? . . . (Aizsit plaukstu mutei priekšā, aizturēt smieklu.) Tpi tu! kādus jokus tu man te stāsti! (Slcidzas tālāk, gandrīz
nemaz neklibodams. Atskatās, redzēdams, ka tic attālinās, piepeši pavisam vingrs metus ielai pāri un pazūd tavernas kāpnēs.)
Jūlijs Ci1 sars apgriežas, iet atpakaļ; vergi pa priekšu. Pretim mīl; sieva ar bērnu lakatā.
Pi rmai s v e r g s. Kāpēc tavs bērniņš kunkst? Vai viņš ir slims?
S i e v a. Nē, bet viņš grib ēst. Lāsīti kazas piena viņam vajadzētu.
P i r m a i s vergs. Nabadziņš! Sc tev būs, pasteidzies, nopērc.
Sieva. Paldies, kungs, paldies! Dievi tev to atmaksās — ja ne šajā, tad katrā ziņā viņā pasaulē.
Otrais ver» s. To tev dod mūsu kungs, ponti- fekss Kajs Jūlijs Cezars. Viņš labprāt palīdz nabaga ļaudīm.
Pirmais vergs. Jā. Pasaki to savām kaimiņienēm. Ja kādai vēl ir bērns, lai atnāk še pie nabagu kapiem. Mūsu kungs te katru vakaru ap šādu laiku pastaigājas.
Sieva. Ko nu tām citām! Bet cs rītu atkal atnākšu pati. Paldies, kungs! (Apgriežas un aizsteidzas.)
Pirmais vergs (/neliecas otrajam). Tu dzirdēji? Augstam kungam kalpodams, tu arī pats vari tikt par kungu.
Zaldāts, piedzēries, no tavernas; līgodamies pārdomā, iet vai neiet ielai pāri, beidzot apņemas, iet. Piedauza pie viena nama — vienreiz, otrreiz.
Sieviete (augša izbāž galvu pa logu). Ko dauzies, nelabais? Ko tev vajag?
Zaldāts. Ielaid, laba Pulherija! Tikai apsildīties — es esmu nosalis.
Sieviete. Nauda tev ir?
Z a 1 d ā t s. Man rītu būs.
Sieviete. Tad ej ratā līdz ritam! (Aizsit logu.)
Zaldāts. Nolādēts radījums! (Kasa aiz auss.)
Pirmais vergs. Ko tā blandies pa ielām, draugs? Karā tev nav jāiet?
Zaldāts. Es jau biju tur.
Pirmais vergs. Hm! Pec tāda tu gan neizskaties.
Z aldāts. Goda vārds! Es biju Kneja Fūrija vēlitos, bet pie Kaziminas gladiatori mūs sakāva, un es kritu gūstā.
P i r m a i s v e r g s. Na, tad tu gan tagad nevazātos pa Subūru, bet godīgi karātos pie krusta.
Zaldāts. Spartaks palaida mūs brīvē.
Pirmais vergs (smejas). Tad viņš gan būs bijis piedzēries.
Zaldāts. Nemaz ne! Spartaks dzer tikai ūdeni. Bet viņš ir brīnišķīgs cilvēks, ja nebijis izbēdzis gladiators, viņu varētu noturēt par dievu. Es tev saku: sešas galvas ar vienu zobena vēzienu! Goda vārds!
Pirmais vergs. Sešas? Šķiet tā kā mazliet par daudz. Atlaid drusku.
Zaldats. Ko es daudz varu atlaist? Nu, teiksim, piecas … Un tad viņi te gribēja atkal ieskaitīt mani Hēlija Publikolas leģionā. Bet es neesmu traks, otrreiz Spartaka nagos vairs negribu krist: viņš atceras katru, ko kādreiz redzējis, l'n tā es te blandos. Veselu mēnesi sievieti neesmu redzējis. Bet man nav naudas, un viņa nelaiž.
Pirmais verg s. Veselu mēnesi? Tas ir pārāk ilgi. Se tev piecas sēstercijas — par tām piecām galvām.
Otrais v e r g s. To tev dod mūsu kungs, ponti- fekss Kajs Jūlijs Cezars. Viņš
Z a 1 rl āts. Pasaki viņam manu paldies. Kad viņš būs Romas konsuls, lai ņem mani savos miesassargos. (Spēcīgi pieklauvē.) Ei sievišķi! Laid iekšā!
Sieviete (pa logu). Kas tur dauzās? Atkal tu! Ko tu lauzies, kad tev nav naudas?
Zaldāts pažvadzina dūri gaisā.
Sieviete. Kāpēc tu tūliņ nesaki, muļķis tāds!
Pēc acumirkļa ielaiž.
Pa meslu tupam rakņājas divi blandoņi.
Pirmais vergs (iet ielai pāri, otrais pakaļ; Cezars paliek slāvam). E! Romas pilsoņi! Ko jūs tur zvejojat?
Pirmais blandonis (pieplok aiz gubas). Es salasu lupatas, viņam ir maiss ar kauliem.
Pirmais vergs. Bet to tak nevar ēst — un jums droši vien gribas. Nāciet šurp, es iedošu naudu.
Pirmais blandonis. Nemānies! Tu gribi mūs sist.
P i r m a i s verg s. Pie Saturna! prātā man nenāk! Nāciet droši!
Otraisblandonis. Lai viņš noliek to rungu!
Otrais vergs noliek. Tie pamet savas paunas un uzmanigi tuvojas.
Pirmais vergs. Tad velcieties tak ātrāk, meslu vaboles! Patiešām, tādus ķēmus es vēl neesmu redzējis! Na, še tev! tin tev arī!
Otrais v e r g s. To dod mūsu kungs-
Pirmais blandonis (aplūko uzmanīgi). Kad tikai nav viltota. Vesels maišelis! Tas liekas aizdomīgi. Klausies, vai viņš tikai negrib mūs piemuļķot?
Otrais blandonis fno otras puses lavās pie naudas). Es mazliet iebāzīšu roku pažvadzināt.
Pirmais vergs. Kur lien, skrandu lāci! Trenc viņus prom!
Otrais vergs (grābj rungu). Sito jums arī dod mūsu kungs!
Blandoņi aizbēg pie saviem maisiem, ar tiem tālāk prom.
Trīs iereibušies gladiatori no lavernas.
Pirmais gladiators (dzied).
Reiz bija runcis sardzē likts, lai viņš to peli ostu
Otrais gladiators. Sasodītā Lutācija! Pat vienu kausu vīna par visiem trim nedod uz rēķina!
Trešais gladiators. Par to viņa mūs bez maksas izlamā. Par nodevējiem nosauca.
Pirmais vergs. Jūs laikam esat gladiatori. Kā tas nākas, ka neejat pie Spartaka?
Pirmais gladiators. I<as tev, tādam ērmam, par daļu? Mums nav jāiet — Spartaks pats atnāks pie mums. Lentula Klodiana zaldāti pārsistām galvām slaistās aiz vaļņiem, viņus nelaiž iekšā. Bet Spartakam mēs atvērsim Romas vārtus.
Otrais gladiators. Uz to mēs gribējām tukšot kausu vīna, bet Lutācija nedod.
Trešais gladiators. Mums nav naudas.
Pirmais vergs. Se, ņemiet. Katram viens kauss uz Spartaka veselību.
Pirmais g I a d i a t o r s. Lai tev pašam veselība! Kad Spartaks rīkos Romā triumfa svētkus un mums būs pilnas kabatas, mēs tevi tā pacienāsim, ka tu rāpus iesi uz mājām.
Otrais gladiators. Un, kad Spartaks būs konsuls, viņš iecels tevi par uzraugu saviem vergiem lauku vasarnīcā.
Otrais v e r g s. To tev dod mūsu kungs, ponti- fekss Kajs Jūlijs Cezars
Trešais gladiators. Tas ir lāga vīrs. Es domāju, Spartaks varētu iecelt viņu par otro konsulu … Iesim!
Dziesmiņu dungodami, visi trīs ieiet atpakaļ tavernā. Metrobijs dodas pie Cezara. Abi vergi pastaigājas ieliņā, naudu dalīdami, reizēm pazuzdami aiz likuma.
Metrobij s. Esi sveicināts, Kaj Jūlij Cezar!
Cezars. Ko tu vēlies? Ej tur pie tiem, viņi izdala manu naudu.
Metrobijs. Man viņi ziedotu velti: es neesmu romietis un nevaru nodot par tevi savu balsi ne senāta, ne konsula vēlēšanās.
Cezar s. Kā? Ko tu runā? Kas tad tu esi?
Metrobijs. Romā es nesen vēl dzīvoju, tev vajadzētu pazīt mani.
Cezars. Patiešām, balss šķiet pazīstama, un tevi pašu arī katrā ziņā būšu kaut kur redzējis. Bel tev ir svešas drēbes.
Metrobijs. Savējas es te šovakar droši vien vairs nestaigātu. Es esmu Metrobijs, Veresa brīvlaistais.
C e z a r s. Ā! tāpēc es domāju, ka pazīstama balss. Es bieži esmu tevi dzirdējis diktējam deklamācijas tam muļķim Veresam. Bet tu esot aizbēdzis pie Spartaka.
M e t r o b i j s. Taisni no viņa es nāku.
Ceza r s. A! es sāku palikt ziņkārīgs. Cik ilgi tu jau esi Rornā?
Metrobijs. Toreiz bij pilns mēness, un patlaban atkal viņš ir. Ļoti grūti nākas sastapt tevi vienu un klusākā vietā. Tikai šodien dabūju zināt, ka tu esi sācis pa vakariem pastaigāties Subūrā un Eskvilīnijā.
Ceza r s. Man patīk šie nabaga ļaudis. I<o dara Spartaks?
Metrobijs. Protams, savu darbu. Kad es gāju prom, viņš patlaban gatavojās pret Lentulu Klodianu un Hēliju Publikolu.
Cezars. Tos viņš ir jau sakāvis. Četri simti jātnieku apsargā Romas vārtus pret bēgļiem no konsula izkliedētā karaspēka.
Met rob i j s. Tās ir gluži veltīgas pūles. Romieši iā kā tā zina, un tas viņus tikai vēl vairāk uztrauc.
Cezars. Pareizi — uztraukums Romā ir milzīgs. Tas miega pūznis, ko sauc par senātu, 1111 tāpat visi pārēdušies bagātie kviriti guļ ilgi un pamatīgi. Bet, kad viņus reiz pamodina, tad viņi tūliņ lec siena iekšā. — Ko Spartaks grib no manis?
M e t r ob i j s. Paiesim te — vēl klusākā stūrī. Ar tevi runājot, aplinki neder. Spartaks grib zināt, vai tu nenāktu viņam palīgos.
Cezars. Palīgos un nevis palīgā — to es jau biju gaidījis.
M e t r 0 b i j s. Tu neliecies vis neko pārsteigts.
Cezars. Nē. Es viņa sūtni gaidīju jau agrāk. Vai Spartaks nedomā nākt uz Romu?
Metrobij s. Nē, to viņš negrib.
Cezars. Patiešām? Tad viņš ir vēl gudrāks, nekā es turēju.
Metrobijs. Bet viņš nevar novaldīt savus zaldātus.
Cezars. Un tāpēc viņam manis vajadzētu palīgos. Bet man taču nav neviena zaldāta.
Metrobijs. To Spartakam pašam diezgan. Tu viens sver vairāk kā divdesmit leģioni.
Cezars (lepni). To es pats zinu. Bet patīkami dzirdēt, ka to atzīst arī tāds vīrs kā Spartaks. Tikai no tā nekas nevar iznākt.
M e t r o b i j s. Pārdomā labi, Cezar.
Cezars. Esmu padomājis vairāk kā labi — droši vien jau sen, pirms Spartakam ienāca prātā aicināt mani.
Metrobij s. Tomēr — tu nezini Spartaka nodomus līdz galam, un tas var grozīt tavu lēmumu. Es ceru, ka tu viņu grozīsi. Jo runa nav tikai par Spartaku, bet tikpat daudz arī par tevi pašu.
Cezars. Nu runā, es labprāt noklausīšos.
Metrobijs. Es runāšu tik īsi, cik vien iespējams, lai tu saprastu mani pareizi. Un neņem ļaunā, ja es šovakar tikai vienu mazu brīdi tev, augstdzimu- šam patricietim un nākamam Romas valdniekam, nostādu blakus un pielīdzinu viņu, barbaru un izbēgušu vergu. Ja tu pazītu viņu tik labi kā es, tu pats teiktu, ka tas nav nekāds apvainojums. Kas jūs patlaban šķir, un kas jums turpmāk varētu būt kopējs? Mēs pazīstam tevi, Kaj Jūlij Cezar, un zinām tavus nolūkus. Tevī vienā ir sakopojusies visu lielo Romas karavadoņu varas, goda un slavas kāre, tavi nodomi tālu pārsniedz to, ko savā laikā mēģināja Aleksandrs Lielais. Vispirms tu Romu gribi dabūt savās rokās, tad iekarot visas zemes un nospiest tās latiņu kalpībā. Roma būtu pasaules valdniece, bet tu pats šīs visuvarenās Romas valdnieks. Neliedzies, apmēram tādi ir tavi plāni, Kaj Jūlij Cezar!
Cezars. Ko jūs varat spriest par maniem plāniem … Sīks un niecīgs tas cilvēks, kuram viņa nodomi pašam pārredzami kā uz plaukstas.
M e t r o b i j s. Spartakam nav ne zīmes no tavas briesmīgās, no tavas bīstamās godkāres. Savu milzeņa spēku, savu nekad nepieredzēto varonību, savu apbrīnojamo kara mākslu un savu karsto sirdi viņš atdod saviem apspiestajiem brāļiem — pat viņa kailā dzīvība nepieder viņam pašam. Bet šis pārcilvēciskais milzeņa spēks tajā pašā reizē ir arī viņa vājība. Viņa karaspēkā ir dažādas tautas un dažādas nošķiras, romiešu jūgu nokratīt viņas grib visas, bet katra ar savādiem nolūkiem. Tikai Romu izlaupīt un sagraut viņi visi kopā alkst, bet tad izklīst katrs pa savu ceļu, lai tad pa vienam neglābjami atkal kristu vecajā verdzība un jūgā. Spartaks ir viņiem pārāk tuvs, pārāk cieši ar tiem saaudzis, viņa vienīgo, lielo gribu nokausē šīs septiņdesmit pieci tūkstoši sīkās, niecīgās un taisni savā niecībā neiznīdējamās gribas. Roma viņus saindējusi līdz kaulam un smadzenēm. Viņi kāro vadoni, kurš radis nēsāt purpuru un zeltu, kurš ar savu dzimumu stāv augsti pāri viņiem, kura pavēles ir kā pašu dievu likums, neapšaubāms un neapspriežams. Tikai tu, Kaj Jūlij Cezar, vari būt un esi tas vīrs. Ar cīņas rūdītiem Spartaka leģioniem un taviem daudzajiem piekritējiem jūs abi varat tikt par tiem vadoņiem, kas Romu saņem savās rokās un valda pār pasauli!
Cezars. Uz pusēm ar Spartaku? Bet to pusi es jau tagad varu dabūt no Pompeja, Antonija vai kāda cita labāka karavadoņa. Vai tad viņa barbara galva nesaprot, ka taisni tas ir tas, ko es nevēlos? Jūlijs Cezars būs viens un viss, bet līdz tam laikam viņš paliek nekas.
Metrobijs. Spartaks to saprot tikpat labi kā es. Bet es nupat redzēju, ko tas tev maksā, tādā veidā sagatavot ceļu uz varu un patvaldību. Es nedomāju naudu, ko tu izšķied Subūra un Eskvilmijā, sev piekrišanu un balsis pirkdams, tās tev ir diezgan un nepietrūks. Bet padomā, vai tas saietas ar tavu cieņu? Vai ari varas augstumos šie skrandaiņi tevi neturēs par savu parādnieku un neprasīs, lai tu joprojām] maksā savus parādus? Es tev lieku priekšā daudz īsāku un tiešāku ceļu.
Cezars. Dažreiz ceļš ar līkumu visdrīzāk un, galvenais, drošāk noved pie mērķa. Tu maldies, domādams, ka nauda man ir vienīgais līdzeklis, — es viņiem maksāšu ari citādi. Viņi nestaigās vairs skrandas un nerakņāsies pa nabagu kapsētas mēslu kaudzēm. Un galu galā, ja reiz manas rokās būs neaprobežota vara, tad es gan zināšu, kā tikt ar viņiem galā.
Metrobijs grib iejaukties runā.
(Ar pavēlnieka žestu.) Netraucē! Es pārāk ilgi esmu klausījies tevī, tagad tava kārta. Vēlētos, lai varētu runāt īsāk neka tu. Es patiešām apbrīnoju Spartaka drošini un kara prasmi, ,žēl, ka viņš ir barbars un ka nevaru viņu art cienīt. Bet mērķis, ko viņš
sev uzstādījis, ir tikai neprātīgs sapnis un nekad nepiepildīsies. Ja ari tie viņa divdesmit tūkstoši izbēgušo gladiatoru nebūtu cilvēki ar kauliem un miesu, bet no tīras bronzas, arī tad viņi neiekarotu Romu. Simt, simt piecdesmit tūkstoši vergu, tie nekrīt svarā, tie noder vienam otram triecienam, bet ne ilgam karam ar mācītiem zaldātiem. Kas neizdevās Pirram, 1 lanibalam un Mitridatam, vēl mazāk izdosies tavam Spartakam.
Metrobijs. Es domāju, mans Spartaks jau diezgan labi parādījis, kā kauj labi mācītos romiešu zaldātus.
Cezars (paceltu roku). Rimsties, tu lielībniek! Kas tad bij šie Serviliana, Glabra, Mesalas, Varīnija, Fūrija un Klodiana zaldāti? Uz ātru roku salasīti, miegaini kvīriti un nodzērušies, aušīgi jaunek|i, kas iedomājās ar Spartaku tikt tikpat viegli galā kā ar desmit un divdesmit līdzšinējām sazvērestībām un dumpjiem. Vecie Sullas un Marija leģionāri ir izklīduši pa savām lauku mājām visās provincēs, tos lagad Marks Krass vāc kopā. Tikai tagad Roma ir nojautusi draudošās briesmas un sāk slieties kājās. Tikai tagad Spartaka pulki dabūs izjust, ko nozīmē četri simti tūkstoš romiešu leģionāru, kad viņi ceļas, aizstāvēt savus īpašumus un savas tiesības. Nē Spartaka sapnis ir bērnišķīgs, tikai romietis var uzvarēt Romu!
Metrobij s. Tāpēc viņš aicina tevi.
Cezars. Romietis un ar romiešiem! Kas tad es būtu, ja iekarotu varu ar gladiatoru un vergu rokām? Kāda cieņa man būtu savas tautas acīs? Nē — savu ceļu cs zinu, es pats viņu sagatavoju un pats eju pa lo — es, viens pals! Ja Spartaks vēlētos pārnākt pie
manis, es labprāt pieņemtu viņu. Te viņš varētu tikt tik augsti, kā to pelna viņa spēks un drosme, un varonība
Metrobijs (uztraukumu valdīdams). Neņem man ļaunā, cēlais Cezar, bet no tevis tomēr runā tas pats vecais romiešu zemiskums un viltība. Jūs domā jat, ka viss ir pērkams un pārdodams. Sp-artaks nepārdod sevi. Viņš ir atsvabinājis vergus un neļaus tos atkal no jauna iekalt važās.
Cezars. Viņa bērnišķīgais sapnis patiešām ir arī skaists — žēl, ka es nevaru priecāties par to. Ver dzību viņš domā iznīcināt, šis lielais bērns! Verdzība ir bijusi pasaulē un paliks, kamēr viena tauta būs stiprāka un viltīgāka par citām, kamēr cilvēkam pie der zeme, kas jāapstrādā, akmeņu lauztuves, ko namus celt, un kuģi, kam jābrauc jūrā.
Met robijs. Jā, tas viss pieder Romai. Bet tika līdz laikam. Kaj Jūlij Cezar! Vai tev kādreiz ienāci prata paskatīties ērci? Taisnība, tas ir riebīgs kusto nis, bet taisni tāpēc noderīgi viņu tā pamatīgi aplū kot. Kad viņa tiek pie dzīvām asinīm, tad sūc tik ilg kamēr pārplīst vai kamēr pati aiz sava smaguma nokrīt zālē, kur viņai tāpat gals. Romas valsts plešas aizvien plašāka, atkal un atkal jaunas tautas pakļūst viņas verdzībā, citu pēc citas jūs viņas iekaļat ķēdēs un piejūdzat saviem triumfa ratiem. Viņu mokas un vaidus jus nedzirdat, jus tos esat tāpat pieraduši k cīruļu dziesmu un Tibras šalkšanu. Bet šiem miljo niem ir arī galvas — un ja tās reiz sāk domāt! Un viņas sāks, tas ir tikpat droši, kā pēc nakts-ikreiz nāk diena! Un, kad visi šie neskaitāmie savienosies un kā vētra gāzīsies pāri Alpiem, Pontijas jūrai, no austrumiem un rietumiem, — kas tad paliksies pāri no
Romas, viņas leģioniem liii viņas kundzības? Reiz bij pasaules lielvalsts Persija, bij Aleksandra Maķedonija un mana tēvija, ziedošā Hellada. Kas no viņām palicis pāri? Roma neizbēgs savam liktenim un tāpat tavas varas laikmets, cēlais Kaj Jūlij Cezar!
Cezars (noliektu galvu stāv pārdomās, tad saslienas). Tautu un cilvēku likteņi stāv zvaigznēs rakstīti, bet mēs dzīvojam šai dienai. Zvaigznes skaitīdams, es negribu palikt stāvam pie pirmā kukuržņa savā ce|ā. Man tiešām žēl, ka Spartakam tur būs jāapstājas. Viņš nav mans ienaidnieks, nebūt ne! Jo vairāk sašķiebjas šī satrunējusī Romas oligarhija, jo vieglāk man būs ar viņu tikt galā. Kaut jel viņam izdevies sakaut arī šo nelieti augļotāju Marku Krasu — varbūt jau tad pienāktu mana kārta. Zēl, ka šis rieksts ir par cietu, pie tā viņš izlauzīs savus zobus.
Metrobijs. Spartaks nepadosies. Viņš izvedīs savus ļaudis prom no Itālijas.
Cezars. Es šaubos, vai nebūs par vēlu. Podusaf uz robežas ir pārplūdusi, bez tam tur stāv Cizalpi- jas prefekts Kajs Kasijs ar milzīgu armiju, bet aiz muguras Krass kopo savus leģionus. Tomēr es novēlu viņam visu labu. Pasaki to Spartakam manā vārdā.
Metrobijs. Un — vairāk tev nav ko teikt? \
Cezars. Tas ir viss.
Metrobijs. Tad paliec sveicināts! (Palokās un iet pāri uz labo pusi, uz vaļņiem.)
Cezars. Tur taču nav vārti!
Metrobijs (neapstādamies). Es savas ejas zinu.
Nozūd tumsā.
Noliektu galvu Cezars ilgi noskatās pakaļ. Abi vergi pienāk.
Pirmais vergs. Mans naudas maisiņš ir tukšs.
Otrais vergs. Mēness noriet. Iela arī paliek tukša.
Cezars. Labi, tad iesim mājās. Jūs redzējāt to vīru?
Pirmais vergs (kopā ar otro). Jā.
Cez a rs. Tas ir kāds labības tirgotājs no Karnpāļ nijas, viņš man piesola labus veikalus.
Otrais vergs. Labs veikals allaž ir laba lieta.' Mēs katru dienu tik daudz izdodam, bet neieņemam neko. Mūsu naudas lāde ir pavisam tukša.
Cezars. Drīz viņa atkal būs pilna. Mums būs daudz tādu lāžu . . . Ejiet vien mājās!
Vergi aizsteidzas.
Cezars iet nopakaļ — lēnām, domās nogrimis.
Devīiais skats
Spartaka karaspēka nometne pie M u t i n a s.
Teltis labajā un kreisajā pusē. Vidū piala eja uz vārtiem nometnes stāvžogā. Aiz tā neredzama Podusas leja, tālāk zaļas, paugurainas lauku nogāzes, gar apvārsni kalni.
Vārti va|ā, pa tiem iziet Krikša leģiona pēdējās daļas. Ejā trokšņaina drūzma. Bartorikss ar Brezoviru, Kastu, Granniku un centurioniem vārtu priekša mēģina aizturēt Krikšu, Torkvātu, Eimakolu un citus virsniekus.
Bartorikss (izrauj zobenu). Atpakaļ, nodevēji! Pirmajam, kas mēģinās iziet pa vārtiem, es pāršķelšu galvu!
Torkvāts. Rāmāk, rāmāk, jaunekli. Tava paša galvaskauss arī nav no bronzas. (Ari tver ieroci.)
Eimakols. Ta ka mes tevi nēizpeldinām Po- dusā — tu jau tik ļoti gribēji tikt pāri!
Brezovirs. Nemauj, vecā govs! Tev gan vajadzēja kaunēties trakot līdzi Kriksam, ko sieviete dulnu pataisījusi. Nodevēji!
Krikss (zobenu rokā). Nelamā mūs, Brezovir! Ne mēs esam nodevēji, bet jūs. Un nožēlojami gļēvuļi! Ne mēs aizejam, bet jus. Jūs gribat pamest Itāliju, ko esam iekarojuši, un bēgt Podusai pāri. Jums bail no Romas, kas tikpat kā jau mūsu rokās.
Brezovirs. Tikpat kā rokās vēl nav rokās. Pirkstus tu apdedzināsi, pirms dabūsi viņu saujā! (Uznāk Spartaks, Artorikss, Metrobijs, Mirca un ordināri.) Spartak, runā tu ar to neprāti!
Krikss (pagriež muguru Spartakam). Visas runas te ir veltas, mums vairs nav kopēja ceļa. Jūs bēgat pāri Podusai, mēs paliekam un ejam pret Romu. Vai jūs iesiet ar labu no vārtiem, vai es likšu pūst signālu un mani četri leģioni bruks atpakaļ nometnē! Pie Marsa! — es zvēru: pīšļi un pelni te nepaliks pāri!
Spartaks (paceltu roku, satriekts, bet to/ner lepns un bargs). Mierā! 5ī nometne nav Nolas tirgus laukums, kur izkauties ar piedzērušiem vergiem. Diezgan jūs Romas cirkū esat dzīti cīņā cits pret citu, te nebūs patriciešu un viņu matronu, kas aplaudē gladiatoru asinīm. Un tu, balamute, nelielies! Man vēl paliek desmit leģioni, ar ko pārmācīt tavus četrus un tevi pašu.
artorikss. Liec signālu pūst, Spartak! Mēs neļausim šiem nodevējiem aiziet nesodītiem!
Brezovirs. Gabalos mēs viņus sakapāsim, neliešus!
Spartaks. Mierā, draugi, es teicu! Miēs nesagādāsim Markam Krasam un Romas senātam to prieku. Cik to arī bijis, visas gladiatoru un vergu sacelšanās viņi pratuši sašķelt, sarīdīt vienu daļu pret otru un likt abām savstarpējā cīņā aiziet bojā. Es viņiem aiztaupīšu šo baudu — vismaz to es viņiem aiztaupīšu.
Krikss. Es tev jau vakar teicu, ka man ar romiešiem nav nekādas daļas. Es eju pret viņiem.
S p a r t a k s. Tu man daudz ko teici, es tev tāpat. Viss bij velti. Ja jau še nometnē nevarējām saprasties, tad būtu neprāts kopīgi iet jaunā cīņā. Vārti ir vaļā, varonīgais, negudrais Kriks!
Krikss. Man tomēr negribētos aiziet nesaprastam un lai jūs paliekat sliktās domās par mani. Tik daudzas kaujas esam cīnījušies plecu pie pleca — vai to var aizmirst? Vai es varu aizmirst, kā tu, Kast, viens pats piesteidzies palīgā, kad pieci Kloda Glabra zaldāti bij ieslēguši mani?
Brezovirs. Un tu pats, Kriks! Kas mani paglāba kaujā ar Fūriju, kad centurions ar divdesmit zaldātiem bij jau dabūjuši mani uz ceļiem?
Krikss (pārvelk plaukstu sejai). Jā, kas visus tos gadījumus var saskaitīt…
Spartaks. Un neskaiti! Uz ceļiem tu jau reiz esi bijis. Tagad pasteidzies, lai viņi drīzāk dabū tevi augšpēdu.
Krikss. Neiedrošinies, Spartak, saukt mani par gļēvuli! Augšpēdu Krikšu vēl neviens nav redzējis un bēgam arī ne.Tu esi tas, kas taisās bēgt! Pēc tam kad mēs viņus tik daudzās kaujās esam šķaidījuši kā ķekarus vīna spaidā, tev pietrūkst dūšas, tu gribi pamest visus tos, kas ir izbēguši no pilsētām, laukiem un akmeņu lauztuvēm un steidzas šurp. Lai viņus atkal ieka| ķēdēs un piesit krustā! Ja te kāds meklē nodevēju, lai pagriež acis no manis taisni uz otru pusi.
Artorikss. Vai mēs pieļausim tam sunim vēl vairāk runāt? Viņš grib apvainot Spartaku!
K r i k s s. Es vēl neko neesmu teicis. Bet vai tad jums pašiem nav acu, vai jūs neredzat, ka viņš visu laiku tīšām vairās vest mūs uz Romu, kas ir un var būt vienīgais mūsu mērķis. Kur mēs ejam, tur romieši jūk uz visām pusēm kā vārnu bars 110 lingas sviesta akmens.
Eimakols. Taisnība! Gluži kā vārnu bars!
Torkvāts. Kā zvirbuļi no vanaga!
B artorikss. Turi muti, muļķi! Tu biji tas vanags?
Krikss. Jā, jā — zinām jau, ko tāda verga dvēsele kā tu var teikt! Spartaks bij tas, viens pats, kas pretora Kaja Kasija divdesmit tūkstošus trīs reizes trieca ap Mutinas mūriem. Divi tūkstoši labāko kareivju mums bij te jānogulda, lai Spartakam būtu brīvs ceļš pāri Podusai un uz viņa Traķiju. Par nerriem 1111 nelgām viņš mūs tur savā augstprātībā! Vai jums ir bijusi jel viena brīva diena, kad viņš jūs nedzina un nedldīja sliktāk kā romiešu uzraugi savus vergus? Vai mēs esam gani 110 Picenijas kalniem? Vai mēs romiešu kara mākslu neprotam labāk kā viņi paši? Vai mums citiem drosmes trūkst un varonības? Purpuru nēsāt viņš nemāk, bet mūs kājām mīdīt gan!
Eimakols. Viņam nav tiesības! Viņš tāpat ir cirku cīnījies kā mēs!
T o r k v a t s. Vēl vakar viņš lika pakārt divus no mūsu labākajiem zaldātiem!
Spartaks (visu laiku satraukts, bet valdīdamies un nicīgi noklausījies). Jā — divus no taviem labākajiem neliešiem un laupītājiem! Man ir žēl — jā — es jums atklāti pasaku — es nožēloju, ka neesmu licis katru dienu pakārt divdesmit, tad jūs varbūt nebūtu tās vergu dvēseles, kādi šodien te aizejat. Ar desmitkārt nežēlīgāku roku man vajadzēja jūs valdīt, kā zvērus būrī turēt un nelaist laukā! Ko jūs esat darījuši, jūs dievu pamestie? Kad mēs ar tūkstoš divi simti vīriem uzsākām savu uzvaras gājienu 110 Vezuva, katrā provincē, katrā lauku sētā mūs sagaidīja ka atsvabinātājus, kas mēs arī bijām, tin kas tagad ir? Visu pilsētu vārti ir noslēgti, katras vasarnīcas, katras mājas durvis ir ciet. Zemnieki noposta vīna dārzus un nodedzina laukus, lai mums nebūtu ko ēst, aizber akas, lai mēs nedabūtu nodzerties, izrok slepenas bedres uz takām un citiem ce|iem, lai mēs naktī tur sagāžamies iekšā. Mātes ar maziem bērniem aizbēg kalnos kā no laupītājiem un slepkavām, par kādiem jūs arī esat palikuši. Vai es meloju, Kriks?
Tas spītīgi klusē.
Tu neatbildi — tāpēc, ka taisnība ir katrs vārds, ko es saku. Visa Itālija mums ir viena vienīga ienaidnieka nomelno, kur arī mēs grieztos, mums priekšā ir bailes un drebēšana, bet aiz mums naids un atriebe. Jūs paši esat palikuši par saviem lielākajiem ienaidniekiem. Romieši var priecāties: jūs esat tikuši par viņu labākajiem sabiedrotiem paši pret sevi.
Krikss. Es eju pret viņiem, kamēr tu domā tikai, kā aizmukt.
Spartaks. Arī tas ir viņu plāns: izvilināt pa daļai un pa daļai sakaut.
Krikss. Mani nesakaus! Nedomā, ka tu viens proti cīnīties un kauju vadīt.
Izslīd ILilibida kareivja tērpā un piebiksta viņam.
Es vēstnešus uz Romu neesmu sūtījis — es ne!
Spartaks. Nē — tāpēc, ka viņi paši pie tevis silta.
Artorikss. Tur ir tā nolādētā grieķiete! Paļauj man, Spartak! (Taisās uzbrukt.)
E i t i b i d a (raujas aiz Ķriksa). Pasargā, Kriks! Viņi grib mani nokaut!
Krikss (draud ar ieroci). Lai sargās tevi aiztikt!
Spartaks (attur Artoriksu). Paliec mierā, Arto- riks! Tas nāk par vēlu un neko nepalīdz. Atejiet nost no vārtiem! Ej, Kriks! Nepaliec tik ilgi pie saviem ienaidniekiem!
Krikss (it kā sabrūk sevi). Ienaidniekiem… Vai tu esi mans ienaidnieks? … Vai es varu aizmirst, ka tu reiz Romas cirku saudzēji man dzīvību? . . . Brālis tu man esi bijis …
Spartaks. Aizmirsti drīzāk to, kas bijis!… (Pēkšņi atvilgst, runā kā iesmacis). Dari to, ko pats atzīsti par labāku, citam nav nekādas nozīmes. Tikai cīnieties kā vīri — kā līdz šim un kā krietniem gladiatoriem pienākas. Katrs no jums krizdams lai trīs romiešus paņem līdzi.^Par tevi, Kriks, es nešaubos:
tu allaž esi bijis varonis un gūstā nedosies. Mūsu vecās brālības vārdā es tev apsolu: mēs tavas miesas nepieļausim romiešu apsmieklam. Starp desmit tūkstoš kritušiem mēs tevi atradīsim un sadedzināsim ar tādu godu, kāds tev pienākas. Par katru tavu kareivi divus romiešu gūstekņus pie tava sārta — to es tev solu!
Krikss (pavisam satriekts). Tad tu patiešām domā (Aizsedz seju ar plaukstu.)
Spartaks. Tur nav ko domāt, tas ir tikpat skaidri kā saule tev virs galvas. Bet savam liktenim neviens nav izbēdzis. Es tāpat neizbēgšu.
Eitibida (parausta Krikšu aiz elkoņa, šņākdama). Ko tu ļauj sev zobus apvārdot! Lapsas viltība ir viņa mēlē!
Krikss (atņem roku, kā pamodies aplaiž apkārt meklētāju skatienu). Vēlu tev visu labu, Spartak!
Spartaks. Ej laimīgs, Kriks!
Krikss gandrīz skriešus pa vārtiem, Eitibida seko.
Virsnieki iziet nopakaļ.
Vārti aizveras. Ilgs klusums.
Spartaks (stīvi pakaļ nolūkojies, ļauni). Vai vairāk neviena nav — kas grib aiziet?
G r a n 11 i k s. Par ko tu mūs turi, Spartak?
Kāsts. Tu mūs apvaino, Spartak!
B r e z o v i r s. Tu gribi mūs aizdzīt, Spartak?
S p a r t a k s. Piedodiet, draugi! Tas man iedūra sāpīgāk ka desmit romiešu šķēpi, un sāpēs cilvēks arvien ir netaisns. Par jums es nekad neesmu šaubījies. Nāciet tuvāk. Ko jus tagad gribat darīt?
Ka s t s. To, ko tu gribi.
S p a r t a ks. Vai cs ko gribu … ja, es gribēju vest jūs pāri Podusai un no turienes uz jūsu tēviju — tagad tas vairs nav iespējams.
Kāsts. Vai tiešām tas ir tik neiespējami?
Brezovirs. Atceries Vezuva krauju: tur mēs iespējām ari neiespējamo.
Spartaks. Tādi gadījumi, draugs, neatkārtojas. Velti esam mērojuši milzīgo ceļu 110 Meta- pontas līdz Mutinai, pāri visai Itālijai. Podusa ir pārplūdusi pāri krastiem, labi paklausoties, jūs jau no šejienes varat dzirdēt viņas krākšanu.
B r e z 0 v i r s. Bet mēs varam uztaisīt plostu.
Spartaks. To mēs varam. Teiksim, mēs uztai- sam divus, manis pec, trīs plostus. Piecdesmit simt — simt piecdesmit vīru reizē mēs pārceļam pāri. Bet mums ir pāri par piecdesmit tūkstošu — vai jūs saprotat, ko tas nozīmē? Ko ta saujiņa iesāks tur viņā pusē? Bailes visu Cizalpiju sacēlušas kājās, nakti jūs varat saskaitīt simt ugunskuru kalnu nogāzēs. Es jums saku, mūsu plosti vel nepagūs piedurties krastam, kad viņu akmeņi, dzelzs bumbas un metamie šķēpi mūs noguldīs pār malu dzelmē. Neceriet uz nakti un tumsu! Neaizmirstiet, ka še no katras aizas un katras klinšu alas mūs apglūn ienaidā zvērojošas acis — mēs paši esam gādājuši, lai viņas tur būtu. Nevienu soli mēs še nepaspersim, kad tas jau būs zināms viņā pusē. Vai ir kāds, kas domā citādi?
Smags klusums.
Brezovirs. Tad mums atliek tikai griezties atpakaļ un gāzties virsū Romai.
S p a r t a k s. Uz Marka Krasa un Mūmija leģionu šķēpiem? Pa Krikša pēdām un varbūt tajā pašā laukā, kur jau parīt — aizparīt droši gulēs viņš ar saviem divdesmit tūkstošiem… Varbūt, ka pašnāvība arī ir varonība, — kad cits vairs neatliek. Rojā eja dažreiz sver vairāk kā uzvara.
Kāsts. Mēs varam mirt, mums nav vairāk ko zaudēt kā tikai mūsu kailā dzīvība. Mūsu vietā var ļnākt un neapšaubāmi nāks citi — Romas valsts ir tik plaša, un viņas vergu miljonus neviens vēl nav skaitījis. Bet tu, Spartak, nedrīksti! Ar tevi aizietu bojā viņu pēdējā cerība.
Brezovirs. Kur piecdesmit tūkstoši netiek cauri, tur vēl viegli iespējams vienam. Mēs tevi pārcelsim upei' pāri, bet paši aiziesim kalnos. Tavā Maķedonijā dzīvo drošsirdīga tauta, tu viņu visu sacelsi kājās un atvedīsi šurp. Mēs būsim te un citi, tie daudzie, kas vēl nav modušies. Tad mēs saņemsim Romu kā kalēja lūškās — tad mēs viņu nožņaugsim!
Spartaks (urbjoši noskatās viņā). Vai tu runā nopietni vai tikai pārbaudīdams mani? Tagad es lai atstātu jūs, kur visa Itālija jums ir kā vilku bedre un pāri malai glūn I.ībijas lauva Marks Krass! Priekš kā tad man vienam pašam vajadzīga mana dzīvība? Ko es ar viņu iesākšu? Un ko jūs iesāksiet ar cerībām, kuras gan ir skaistas kā varavīksna, bet arī tikpat tālas un gaisīgas? Nē. Es palieku pie jums. — Līdz galam — līdz pēdējam!
Brezovirs (līksms). Es to zināju! Gribēju tikai, lai viņš pasaka pats.
Spartaks. Bet Mirca? Tu vienmēr tā ilgojies pēc dzimtenes. Artorikss tevi pavadītu.
Mirca (negaidīti cieti). Nerunā par to! Mana dzimtene ir tur, kur tu esi!
Artorikss. Un mana pie tevis!
Spartaks (pasmejas). To atkal es zināju… Redziet, draugi! Mēs tomēr esam pārāk cicši saauguši kopā. Tā ir kopīgā likteņa, kauju un asins brālība, ko neviens un nekas vēl nav šķīris.
Balsis. Nē — nekas! . . . Ved mūs Spartak!. . .
Spartaks (cieti, gandrīz draudoši). Jā — es vedīšu jūs, jo tikai es vienīgais redzu, kur vēl palicis ceļš. Tikai ziniet: bez pretrunas! bez vaicājuma! Nevienu vārdu lai es nedzirdu!
Uz priekšu nav iespējams — bet dažreiz atpakaļ- ejol tiek tālāk. Es jūs vedīšu kalnu grēdai pāri, tad pa viņu pusi, garām Romai un Krasa leģioniem, atpakaļ uz dienvidiem, kur vēl dzīvo mūsu pirmo Vezuva un Kaziminas kauju atmiņas. No Rēgijas pussalas kalniem var saskatīt Sicīlijas krastus. Tur, lajā paradīzes skaistajā zemē, šajā vergu ellē, nekad nav apri- musies cīņa brīvības dēj. To ar saviem pulkiem ir pārstaigājuši Ens, Antinohs Abējs un Kleons. Pirāti ar simt kuģiem pārcels mūs uz Sicīliju, mēs būsim romiešu maizes klētī un turpināsim savas kaujas līdz galīgai uzvarai. Tagad ejicl! Lai tūliņ sāk apmācīt tos desmit tūkstošus, kas te pienākuši pēdējās dienās. Ieroču mums no Kasija vairāk, nekā vajadzīgs — kaut cik aizpildīsim to robu, ko mums atstāja nolādētais, nelaimīgais nodevējs Krikss. Ejiet!
Virsnieki un kareivji prom uz labo pusi, Mirca ar Artoriksu uz kreiso. Trompetes.
Spartaks nolūkojas pakal, v ''.m Saiva nemanot noslīgst.
Metrobijs (tuvāk, bikli pieskaras viņa elkonim; gandrīz čukstus). Spartak. .. Vai tu — —
pats- tici?-
Spartaks (atjauzdamies). Vai es — ticu… (Saslienas; kā ar cirvi.) Manā valodā nav vārda ticēt. Es — gribu! (Ātri prom uz labo pusi.)
Metrobijs iet pakaj lēnām, galvu nogrozīdams.