Ienāk Katarina un Bianka.
Bianka.
Tu, māsiņ, dari pāri man un sev, Kad turi mani tā kā kalponi Un verdzeni; man kauns. Es visas rotas Tev atdošu, tik atraisi man rokas; Pat drēbes nometīšu, ja tev tīk, Un visu darīšu, kā tu man liksi, Jo zinu, jāklausa man vecākai.
Katarina.
Nu saki — kurš no taviem preciniekiem Tev ir pats mīļākais? Bet nemelo!
Bianka.
Mās, tici, netici, starp vīriešiem Man vēl neviens nav iepaticies tā, Lai kāda vaigu atšķirtu no citiem.
Katarina.
Tu melo, mīlīt. Ko, Hortenzio?
Bianka.
Ja viņš tev tīk, mās, zvēru es, nudien, Ka pati viņu sarimāšu tev.
Katarina.
Ak tā, tu vēlies kjut reiz bagāta: Ņemt Gremio un dzīvot greznu dzīvi.
Bianka.
Tad viņš ir tas, kāpēc tu mani apskaud? Nu, tad es saprotu: tev patīk joks, Tu visu laiku jokojies ar mani. Es lūdzu, Katiņ, atraisi man rokas.
Katarina
sit viņai.
Ak viss tik joks? Tad arī tas būs joks.
Ienāk Baptista.
Baptista.
Kas nu? Ei, meiten, kas par plēšanos? Bianka, panāc šurp. Raud, nabadzīte! Ej labāk šūt un nepinies ar viņu. Kā tev nav kauna, niknais velnagars! Kam viņai sit, kas nesit tev nekad? Vai viņa kādreiz skarbu vārdu teic?
Katarina.
Man sanāk dusmas, kad tā klusu cieš!
Metas uz Bianku.
Baptista.
Ko, manā klātbūtnē? Bianka, ej!
Bianka aiziet.
Katarina.
Jūs mani neieredzat! Zinu, zinu. Jums viņa dārgums, vīrs tai meklējams, Bet es lai basa dejoju šās kāzās Un vadāju pa elli pērtiķus.
Man pietiek: iešu izraudašos, Kamēr nāks reize visu atriebt jums.
Aiziet.
Baptista.
Vai ir vēl nelaimīgāks tēvs par mani? Bet kas tur nāk?
Ienāk Gremio un Lučencio, vienkārši ģērbies; Petručo un Hortenzio mūziķa izskatā; Tranio un Biondello ar kokli rokā
un grāmatām.
Gremio.
Labs rīts, draugs kaimiņ Baptista! Baptista.
Labrīt, draugs Gremio! Un sveicināti, sinjori! Petručo.
Jūs arīdzan, sinjor; vai jums nav meita, Kam Katarina vārdā, skaista, krietna?
Baptista.
Ir, ser, man meita, Katarina vārdā. Gremio.
Par strauju sākts; vaj'g ņemt ar apdomu. Petručo.
Jel netraucējiet, sinjor Gremio, gan pats es zināšu.
Kungs, esmu veronietis, dižciltīgs;
Daudz dzirdējis par jūsu skaisto meitu,
Par viņas gudrību un laipno dabu,
Un brīnum piemīlīgo kautrību
Un ierados pie jums kā nelūgts viesis,
Lai savām acīm pats to redzētu,
Ko ļaužu valodās tik bieži dzirdu,
Bet iemaksai par jusu labvēlību Es atvedu jums krietnu palīgu.
Norada uz Hortenzio.
Labs mūziķis un matemātiķis Un teicams skolotājs šais priekšmetos, Kas jūsu meitai, cik man zināms, patīk. Ja viņam atsakāt, es apvainotos; Viņš saucas Ličo, dzimis Mantu jā.
Baptista.
Mans sveiciens jums un jūsu paziņam;
Bet mana Katarina, nezinu,
Vai būs pa prātam jums, ko nožēloju.
Petručo.
Es saprotu, jums žēl no viņas šķirties, Un varbūt pats es nepatīku jums.
Baptista.
Jūs nepārprotiet mani: teikts, kā domāts. Bet, sinjor, jūs no kurienes? Kā vārds?
Petručo.
Mans vārds Petručo, es — Antonio dēls; Tēvs Itālijā bija pazīstams.
Baptista.
Es zinu, zinu; vēlreiz sveicināti!
Gremio.
Petručo, lūdzams, nu jau pietiek jums, Pie vārda laidiet citus lūdzējus; Baccare! Jūs tik rikšojat viens pats.
Petručo.
Pardon, kungs Gremio, es tūlīt beigšu.
Gremio.
Ir laiks; lai steiga precē neatkožas.
Kaimiņ, es nešaubos, ka jums patīkama šī uzmanība. Lai parādītu no savas puses tādu pašu cienību, es, kurš vairāk kā neviens esmu baudījis jūsu laipnību, atļaujos nodot jūsu rīcībā, šo jauno zinātnieku.
Norāda uz Lučencio.
Viņš ilgāku laiku studējis Reimsā; grieķu, latīņu un citas valodas prot tikpat labi kā šis kungs mūziku un matemātiku. Viņa vārds Kambio; lūdzu, pieņemiet viņa pakalpojumus.
Baptista. Tūkstoš paldies jums, sinjor Gremio. Sveiki, mīļais Kambio!
Uz Tranio.
. Bet jūs, cienīts kungs, liekas, esat svešinieks; vai drīkstu vaicāt, kādā nolūkā esat ieradies?
Tranio.
Sinjor, jūs piedosiet man pārdrošību, Ka es, vēl svešnieks šinī pilsētā, Jau ierodos pie jums kā precinieks, Lai lūgtu jūsu daiļās meitas roku. Man zināms jūsu stingrais noteikums — Dot priekšrocības vecākajai meitai. Es tomēr vienu cerēt atļaujos, Ka jūs, par manu dzimtu apvaicājies, Tāpat kā visiem citiem preciniekiem, Man laipnu uzņemšanu neliegsiet. Un jūsu meitām izglītības labā Es nododu šo kokli vienkāršo Un latīņu un grieķu grāmatas. Ja pieņemsiet, tās celsies vērtībā.
Baptista.
Jūs sauc Lučencio? No kurienes?
Tranio.
No Pizas, cienīts kungs, Vinčencio dēls. Baptista.
Viņš Pizā godāts vīrs; es viņu zinu No valodām; un jūs es apsveicu. Nu ņemiet kokli jūs, jūs grāmatas; Pie savām skolniecēm jums jāiet tūdaļ. Ei, panāc šurp!
Ienāk kalpotāja.
5os kungus pavadi Pie manām meitām, abām piesaki, Ka viņi skolotāji, lai tos klausa.
Apkalpotājs, Lučencio un Biondello aiziet.
Mēs, kungi, dārzā pastaigāsimies, Tad iesim pusdienās. Man ir liels prieks Par jums, es ticu, jūs to sapratīsiet.
Petručo.
Sinjor Baptista, esmu ļoti aizņemts, Diendienā nevaru nākt precībās. Mans tēvs jums pazīstams, tam līdzinos; Viņš atstāja man lielu mantojumu, Tas nav vis notērēts, bet vairojies. Ja iegūstu es jūsu meitas mīlu, Tad sakiet, kas nāk viņai pūrā līdz.
Baptista.
Pēc manas nāves — puse manu muižu, Un skaidrā — dividesmit tūkstoš kronu.
Petručo.
Par to kā drošību no sevis viņai, Ja gadītos tai palikt atraitnei, Es visas savas muižas atstāju. Mums atliek uzrakstīt šo vienošanos, Lai rokā būtu līgums nelaužams.
Baptista.
Mums tomēr atliek vēl pats galvenais — Jums jāiekaro viņas mīla, saprotiet.
Petručo.
Nu, tas ir nieks! Man, tēvs, jums jāsaka, Es tikpat drošs kā viņa stūrgalvīga. Kur divi trakas uguns sastopas, Tās aprij visu, kas vien cejā. Vējš lēnām liesmās uzpūš dzirksteli, Bet vētras brāziens apdzēš ugunsgrēku. Tāds esmu es — man viņa padosies; To precu es kā vīrs, nevis kā zēns.
Baptista.
Tāds tu man precinieks! Lai izdodas. Bet bruņojies pret skarbu vārdu.
Petručo.
Uz visu gatavs, tā kā kalns pret vējiem; Tas nekustas, lai brāž kad brāzdami.
Hortenzio ieskrien ar pārsistu galvu.
Baptista.
Kas jums, mans draugs? Jūs izskatāties bāls! Hortenzio.
Aiz bailēm, saku jums, aiz bailēm nobālis.
Baptista.
Nu ko, kā veicās meitai mūzikā?
Hortenzio.
Man šķiet, tai veiktos labāk kareivjos, Lai rīkojas ar šķēpu, nevis kokli.
Baptista.
Tad nemācījāt viņai kokli sist?
Hortenzio.
Nē, kokli viņa sasita pret mani.
Es teicu viņai, ķēriens nepareizs,
Un liecu viņas roku vingrināties,
Bet viņa noskaitās kā nelabais:
«Ak ķēriens saucas tas? Tad es jums ķeršu!»
Un pie šiem vārdiem — bāc, pa galvu man,
Kā izmaucos es visai koklei cauri,
Tā ilgi stāvēju kā apstulbis,
Ar kokli kaklā tā kā kāķa klučos;
Bet tikām viņa mani lamāja
Par džīgātāju, lempja mūziķi
Un desmit tādiem izmeklētiem vārdiem.
Petručo.
Na, parauj jods, par tādu meiču prieks! Man viņa iepatīkas vienmēr vairāk; Tā gribētos ar viņu patērzēt!
Baptista.
Būs labi, esiet mierīgs. Tagad jūs Nu sāksiet mācīt manu otru meitu; Mīl viņa mūziku un laipna būs. Sinjor Petručo, iesim, nāciet līdz. Vai lai es savu Kati sūtu šurp?
Petručo.
Ja drīkstu lūgt: es gaidīšu.
Baptista, Gremio, Tranio un Hortenzio aiziet.
Kad nāks, man jābūt gudram preciniekam. Ja lamāsies, es viņai pateikšu, Cik jauki viņa dzied — kā lakstīgala. Ja sarauks pieri, teikšu — viņas vaigs Par rozi svaigāks, rīta aprasotu. Ja mēma, man ne vārda nesacīs, Es cildināšu viņas daiļrunību, Cik aizgrābjoša tāda valoda.
Kad mani ārā dzīs — tad pateikšos, It kā tā sauktu ilgāk palikt viesos. Ja atteiks roku man, es palūgšu, Lai noliek derību un kāzu dienu. Tur viņa nāk! Petručo, vari sākt!
Ienāk Katarina.
A, labsrīts, Kate! Dzirdu tā jūs saucam.
Katarina.
Jūs dzirdat gan, bet esat pakurls: Svešs mani uzrunā par Katarinu.
Petručo.
Ko melojat! Jūs vienkārši sauc — Kate; Gan smukā Kate, reizēm — (aunā Kate; Tak Kate, mīlīgākā Eiropā. Tu, Katiņciema zelta dukātiņ, Tu, Katiņ saldākā, un tāpēc, Kate, Kļaus', manu sirsniņ Kate, ko tev teikšu: Es, dzirdējis pa visām pilsētām, Ka tavu lēnprātību cildina Un kautro tikumu, un kairo skaistumu, — Tā gan par maz, kā tavai būtnei nāktos, — Šurp esmu dzinies tevi ņemt par sievu.
Katarina.
Ak dzinies! Skat! Tad, kā jūs dzinies šurp, Tā dzenaties vien prom; es nomanu, Jūs viegli dzenājams.
Petručo.
Kas dzenājams?
Katarina. Nu sols.
Petručo.
Te būs: nāc sēsties vien man virsū.
Katarina.
Mūs nēsā ēzeļi, tāpat kā jūs.
Petručo.
Mūs nēsā sievietes, tāpat kā jūs.
Katarina.
Jums nepalikšu es par kleperi.
Petručo.
Nemaz tev, labā Katiņ, nebūs smagi, Jo, zinādams, cik tu vēl jauna, viegla …
Katarina.
Par vieglu, lai tāds lempis saķertu. Cik sveru es, to pati zinu gan.
Petručo.
Es zinu gan, kas skan!
Katarina.
Kā tu, tāds trans.
Petručo.
O, dūja spārnotā, nāc savā ligzdā!
Katarina.
Ja dūja es, tad ne jau tādai ligzdai.
Petručo.
Nāc, lapsenīt, un neesi tik ļauna.
Katarina.
Es lapsene? — Tad sargies dzeloņa!
Petručo.
Nē, nebaidos, to ņemšu izraušu.
Katarina.
Bet vai tu zini, kur tas atrodas?
Petručo.
Kas nezinās, kur dzelon's lapsenei? Tai astē tas.
Katarina.
Nē, mēlē.
Petručo.
Kurā mēlē?
Katarina.
Nu jūsējā, jūs astes mēlgalis!
Petručo.
Ko, es ar tavu asti mēlgalis? Nē, Kate, esmu muižnieks.
Katarina.
Redzēsim!
Dod viņam pliķi.
Petručo.
Sit vēl, nudien, tu dabūsi tāpat.
Katarina.
Tad pazaudēsiet savu vapeni.
Ja mani sitīsiet, vairs bruņnieks neesat;
Un kas par muižnieku bez vapeņa?
Petručo.
Mans herald, uzņem mani grāmatā. Katarina.
Kāds ķiverei jums kronis? Gaiļa sekste?
Petručo.
Bez sekstes gailis, ja man vista Kate. Katarina.
Tāds gailis neder man, kas ķērc kā vārna. Petručo.
Nāc, Kate, nāc! Nu, neesi tik skāba.
Katarina.
Tā ir, kad redzu skābu ābolu.
Petručo.
Te mežābolu nav, tad neskābsti.
Katarina.
Tepat jau ir!
Petručo.
Kur, parādi!
Katarina.
Ja būtu spogulis.
Petručo.
Tas esmu es?
Katarina.
Vēl jauns, bet apķērīgs.
Petručo.
Pie visiem svētiem, tev par jaunu viņš.
Katarina.
Par novītušu.
Petručo.
Rūpes.
Katarina.
Man tas nerūp.
Petručo.
Neej, Kate, paklausies — tu neizbēgsi. Katarina
Nav vērts jūs kaitināt; es labāk iešu.
Petručo.
Man dusmu nav, jo tu tik mīlīga. Gan tevi teica skābu, pūcīgu, Tak, redzu, tādas valodas ir meli; Tu laipna, jautra, sirsnīga, Daudz nerunā, kā saldais maija zieds. Tu skaisties neproti, un neesi tu drūma, Tu lūpu nekodi kā Jaunavas. Tev netīk strīdēties un pretī runāt, Tu lēnprātīga saņem precniekus, Ar savu piemīlību apburdama. Melš pasaule, ka mana Kate kliba. O, ļaunās mēles! Kate slaida ir Un lokana kā lazdas zars; tik brūna Kā rieksts un saldāka par kodolu. Nu paejies, lai redz: nē, neklibo!
Katarina.
Ej, āksts, un rīko savas kalpones!
Petručo.
Vai birzī cēlāk gāja Diāna Par princesīti Kati šinī zālē? Lai paliek Diāna, un Kate — Kate; Būs Kate vainagā, Diāna līksmos.
Katarina.
Kur jūs šo daiļrunību mācāties?
Petručo.
Tas tā ex tempore, pa dzimšanai. Katarina.
Nu, jūsu gudrai mātei nav vis laimējies.
Petručo.
Man gara nav? Katarina.
Nē, ir tāds siltumiņš.
Petručo.
Pie tevis gultā, mīļā Katarina,
Es sasilšu; un tāpēc pietiks melst.
Tā lieta tāda: jūsu tēvs ar mieru,
Ka es jūs precu; pūrs jau norunāts;
Vai gribat jūs vai ne, es ņemu jūs.
Es, Katiņ, būšu taisni tev labs vīrs.
Nudien, kā saule parādās tavs skaistums —
Tas skaistums, kura dēļ tev būšu labs;
Es tevi precēšu un neviens cits.
Es dzimis, Kate, tevi pārveidot.
No meža kaķa pārvērst kaķītī,
Kā visas piemīlīgās Katiņas.
Tur nāk tavs tēvs; tu nepretojies vairs!
Man Katarina jādabū par sievu.
Atgriežas Baptista, Gremio un Tranio.
Baptista.
Sinjor Petručo, nu, kā veicas jums Ar manu meitu?
Petručo.
Lieliski, mans kungs! Kā citādi var būt? Mums labi veicas.
Baptista.
Nu ko, meit Katarina? Kam tik drūma?
Katarina.
Par meitu saucat vēl? Patiesi gan,
Jūs rādāt īstu tēva gādību,
Te mani atdodams pusvājprātīgam,
Kaut kādam rupjam lielībniekam un klaidonim,
Kurš savu panākt grib ar bezkaunību.
Petručo.
Jā, tēvs, tā ir: te jūs un pasaule, Par viņu runādami, spriežat greizi. Viss viņas Jaunums — tikai viltība; Nav viņa nikna, bet kā balod's maiga, Nedz ātras dabas — vēsa tā kā rīts. Tā pacietībā — otra Grizelda. Un nevainībā — Romas Lukrēcija. Tā beidzot mēs viens otram patīkam, Un nākošsvētdien svinēsim jau kāzas.
Katarina.
Pirms svētdienas, es ceru, tevi pakārs.
Gremio.
Petručo, viņa saka: tevi pakārs.
Tranio.
Tad tā jums veicies? Nu mums laime vējā!
Petručo.
Nē, kungi, es sev savu ieguvu. Ja saprotamies mēs, kas jums tur dajas? Šeit vienatnē mēs abi norunājām, Ka ļaudīs viņa paliks spītniece. Es saku jums, tas gluži neticami, Kā viņa mani mīl. O, Katiņ jaukā! Man kaklā pakārusies, viņa skūpstiem Un zvērestiem tā mani apbēra, Ka manu sirdi mīlā aizrāva. Jūs, jaunieši! Ak, kaut jūs zinātu,
Cik ātri vienatnē pat gļēvulis
Var savaldīt visļauno spītnieci.
Sniedz, Katiņ, roku man! Uz Venēciju
Es steigšos kāzu tērpu iegādāt.
Jūs, tēvs, par dzīrēm gādājiet un viesiem.
Cik jauka būs gan mana Katarina!
Baptista.
Ko tur man teikt? Šurp rokas sniedzieties, Lai dievs dod laimi jums, Petručo, Kate!
Gremio un Tranio.
Āmen — mēs, divi liecinieki, sakām.
Petručo.
Tēvs, līgava, sinjori, sveiki! Uz Venēciju nu — līdz svētdienai; Tad gredzeni un rotas — viss būs klāt. Sniedz skūpstu, Kate, svētdien mūsu kāzas!
Petručo un Kate aiziet katrs uz savu pusi.
Gremio.
Vai redzētas tik ātras precības? Baptista.
Nu, kungi, man kā tirgotājam sokas, Kurš trakā steigā preces laiž no rokas.
Tranio.
Jums prece paliktu un maitātos, Nu nesīs peļņu vai ar bojā ies.
Baptista.
Ko vēlos pelnīt — mieru laulātiem. Gremio.
Tad veikals drošs, — tāds ieguvums būs tiem, Bet kā nu būs ar jūsu jauno meitu?
Mums diena gaidītā reiz pienākusi: Es kaimiņš jums un pirmais precinieks.
Tranio.
Bet es Bianku mīlu kā neviens, Ne vārdos izteikt to, ne iedomāties.
Gremio.
Vai jauneklis tik dziji mīl kā es!
Tranio.
Sirmbārdim sirdī vēss.
Gremio.
Tev dzirksteles. Prom, vējgrābsli, tak vecie labāk baro.
Tranio.
Bet acis meitenēm uz jauniem staro.
Baptista.
Sinjori, miers! Es strīdu izšķiršu. Te sacensība tā: kurš no jums abiem Man meitai dosiet vairāk mantības, Tam pieder Biankas sirds. Ko solītu jūs, sinjor Gremio?
Gremio.
Vispirms, kā zināt, Padujā mans nams Pilns grezniem sudraba un zelta traukiem; Tur bļodas, krūzes smalkām osiņām. Pie sienām visur austrumnieku paklāji. Man zelta kronas ziloņkaula pūros; Bet cipresšķirstos dārgi audumi: Tur raibas segas, drānas, baldahīni, Linaudekli un turku spilveni, Un zelta Venēcijas mežģines. Man mājās kapara un alvas trauki, Kā piederas. Uz laukiem muižā man
Simt piena govju, visas slaucamas; Simt divdesmit tur treknu vēršu stalli, Kas manā saimniecībā iederas. Es pats jau nāku gados, jāatzīstas; Lai mirstu kaut vai rīt — viss paliek viņai, Ja viņa pieder man, kamēr es dzīvs.
Tranio.
Sis «pieder» labi teikts. — Kungs, uzklausiet!
Es tēvam vienīgs dēls un mantinieks:
Ja savu meitu dosiet man par sievu,
Trīs četrus namus viņai atstāšu
Es Pizas mūros tikpat bagātus,
Kāds viens šeit vecajam sinjoram Gremio.
Bez tam divtūkstoš zelta dukāti
Nāks viņai gadā vēl no maniem laukiem.
Ko, iedzēlu jums, sinjor Gremio?
Gremio.
Divtūkstoš zelta dukāti no laukiem? Nē, manas muižas tik daudz neienes. Bet varu dot es piedevām vēl kuģi, Kas pašlaik atrodas man ostā Marseļā. Ko? Neaizbāzu muti jums ar kuģi?
Tranio.
Gremio, katrs zin, ka manam tēvam pieder Trīs lieli kuģi, divi galeras Un ducis liellaivu, — to visu dodu Un vēl divdubulti, ko dotu jūs.
Gremio.
Viss piedāvāts, man vairāk nav nekā; Un, kā man nav, tā nevaru dot viņai. Ja grib, lai mani ņem ar to, kas ir.
Tranio.
Tad meita pieder man, to katrs zinās, Pēc jūsu lēmuma — nu Gremio ir sists.
Baptista.
Jā, atzīstu, jums augstāks solījums. Ja jūsu tēvs to visu viņai novēl — Bianka jūsu. Bet, ja ne, — pardon, Ko manto tā, ja jūs pirms tēva mirtu?
Tranio.
Tā izlocīšanās: viņš vecs, es jauns! Gremio.
Vai jaunais nenomirst, tāpat kā vecs? Baptista.
Tā, mani sinjori,
Mans lēmums šāds: kā zināt, nākošsvētdien Būs manai meitai Katarinai kāzas; Pēc nedējas būs kāzas arī jums Ar Bianku, ja galvos tēvs par jums. Ja ne, ņems sinjors Gremio. Es atvados un abiem pateicos.
Gremio.
Nu sveiki, labo kaimiņ!
Baptista aiziet.
Es vairs nebaidos No tevis, putniņ. Tēvs jau nebūs stulbs, Tev visu atdodams, lai vecumdienās Tavu žēlastības maizi ēstu pats. Vecs itāliešu lapsa, tam ass skats!
Aiziet.
Tranio.
Lai velns jums veco ādu rauj pār acīm! Es laidīšu vēl trumpi labāko. Es saprotu, kā kungam pakalpot! Kas dabiskāks, ja viltus Lučencio Sev pieņem viltus tēvu Vinčencio? Nu brīnums gan! Ja dzīvē parasti Sev dēlu gādā tēvs, tad tagad dēls Sev tēvu sagādās, jo nolūks cēls.
Projām.