Lučencio un Tranio uznāk.
Lučencio.
Ak Tranio, jau sen es vēlējos
Būt Padujā — šai mākslu šūpulī;
Nu esmu auglīgajā Lombardijā —
Visjaukākajā Itālijas dārzā!
Ar mana mīļā tēva svētību
Un tevi, viņa doto palīgu,
Mans labais draugs un norūdītais kalps,
Mēs paliksim nu šeit un ķersimies
Pie zinību un dailes studijām.
Daudz cienījamu vīru arī Pizā,
Tur esmu dzimis, audzis, tur mans tēvs;
Kā tirgotājs viņš tālu pazīstams —
Vinčencio, no Bentivoli cilts.
Vinčencio dēls, Florencē kas mācījies, —
Tas viņa cerības reiz piepildīs
Un cēliem darbiem bagātību kronēs.
Tāpēc, mans Tranio, te studēšu
Es tikumus un filozofiju,
To prātniecības nozari, kas māca,
Ka tikums vien ir īstās laimes pamats.
Nu saki pats: vai, Pizu atstādams,
Es neierados Padujā kā virs, Kurš pamet sēkli, dzelmē mezdamies, Lai pilnā mērā slāpes dzesētu?
Tranio.
Jel piedodiet man, laipnais pavēlniek, Es domāju par to, tāpat kā jūs; Man prieks par jūsu ciešo nodomu Sūkt saldās prātniecibas saldumu. Tik, mīļais kungs, ka, dievinādami Kā tikumus, tā stingro morāli, Par stoiķiem mēs nepārvērstos tā, Lai, nododoties Aristotelim, Pagalam nepiemirstos Ovīdijs. Jūs vingrinieties loģikā ar draugiem Un retoriku laidiet sarunās; Vēl ielīksmos jūs mūzika un dzeja; Bet matemātiku un metafiziku — To iebaudiet, kad vēders jūtas tukšs; Uz ko nav patikas, tas nenes augļus: Kungs, īsi teikt, to studējiet, kas mīļš.
Lučencio.
Liels paldies, Tranio, tavs padoms labs.
Kaut Biondello ātrāk ierastos,
Mēs labi iekārtotos, — noņemtu
Sev plašu dzīvokli, lai tiktu draugiem ar,
Jo ceru, Padujā mums netrūks to.
Bet pagaidi, kas tas par gājienu?
Tranio.
Mūs apsveikt laikam nāk no pilsētas.
Baptista, Katarina, Bianka, Gremio un Hortenzio
uznāk.
Lučencio un Tranio nostājas sāņus.
Baptista.
Nē, kungi, neprasiet man vairs par to; Mans lēmums zināms jums: es neizdošu
Pie vīra savu meitu jaunāko, Pirms nebūs izprecēta vecākā. Ja kāds no jums mīl Katarinu, — Jūs abus labi pazīstu un cienu, — To dotu, kuram patīk, varat ņemt.
Gremio
sāņus.
Es pateicos, tā man par skarbu. Hortenzio, dzi, sievas nevēlies?
Katarina
tēvam.
Es lūdzu, tēvs, — kas jums par patiku Te mani piesolīt šiem pircējiem?
Hortenzio.
Ko, jaunkundz, pircējiem? To nebūs jums, Ja nekļūsiet jūs laipnāka un laba.
Katarina.
Par to, kungs, velti neraizējieties: Jums nepieejama būs mana sirds; Ja jūs man tuvotos, es pratīšu Jums galvu paieskāt ar trejdeksni Un seju izkrāsot kā daždien ākstam.
Hortenzio.
Dievs, pasargi no tāda velna mūs!
Gremio.
Un mani ar, tu mīļais dievs!
Tranio.
Vai dzirdat, kungs, kas te par smalku joku: Tāds vella meitiets, trakāks vēl par spoku.
Lučencio.
Bet, lūk, tā otra, klusi maigā, Cik jaunavīga sirsnība tai vaigā. Csst, Tranio!
Tranio.
Jā, saimniek, hm, un vesels baudījis.
Baptista.
Es, kungi, izpildīdams pierādu, Ko sacīju; Bianka, bērns, ej mājās Un nenoskumsti tāpēc, mana mīļā, Tu vienmēr būsi mana labā meita.
Katarina.
Mans nabags jēriņš! Nupat raudās, Jau acīs asaras nezin par ko.
Bianka.
Ak mās, tev laime manā nelaimē. Es izpildīšu jūsu gribu, tēvs: Tur kokle man un grāmatas būs draugi, Tie vārdiem, skaņām mani iepriecēs.
Lučencio.
Dzi, Tranio, tā runā it kā pati Minerva.
Hortenzio.
Sinjor Baptista, kāds jūs savādnieks! Man Joti žēl, ka mūsu mīla nes Biankai ciešanas.
Gremio.
Sinjor Baptista, Jūs tiešām gribat viņu ieslodzīt Par to, ka otrai māsai ļauna mēle?
Baptista.
Jā, sinjori, es to tā gribu. Bianka, ej!
Bianka aiziet.
Un, tā kā kokles mūzika un dzeja Visvairāk viņas sirdi valdzina, Tad skolotājus viņai mājās ņemšu, Lai mācās jaunībā. Hortenzio Un sinjor Gremio, ja jums kāds zināms, Tad atsūtiet pie manis; mācītos Es labi turēšu un atalgošu, Ja manu bērnu labi audzinās. Nu sveiki! Katarina, paliec te, Ar Bianku vēl man jāparunā.
Aiziet.
Katarina.
Man jāpaliek? Kāpēc? Man vienmēr Būs jādara, kā vēlas citi, ko? It kā es pati nezinātu, ha?
Prom.
Gremio. Ej, skrien pie velna! Tik jauka tava daba, ka neviens mēs tevi neturēsim. Vai ne, Hortenzio, mīlestība pret zinātnēm un mākslām nemaz nav tik liela, ka mums būtu jāgūst tās; mums vēl būs krietni jāpagavē: pīrāgs nav vēl apcepis ne no virsas, ne apakšas. Lai notiek: aiz mīlas pret skaisto Bianku es steigšos sameklēt viņai labu skolotāju, kas viņai iemācīs visas tīkamās mākslas; ja tādu atradīšu, tūlīt sūtīšu pie viņas tēva.
Hortenzio. Es darīšu to pašu, sinjor Gremio. Bet vēl vienu vārdu, ja drīkstu lūgt. Kā jau pretējas dabas cilvēki, līdz šim mēs neesam varējuši neko norunāt; bet tagad mūs saista kaut kas kopīgs, lai atrastu pieeju mūsu dievināmai un mēs kļūtu laimīgi sāncenši mīlā uz Bianku; mums jāvienojas par vienu un tas jāpanāk.
Gremio. Un tas būtu?
Hortenzio. Nu vienkārši, sinjor, Biankas māsai jāpagādā virs.
Gremio. Velns, ne virs!
Hortenzio. Es saku — vīrs.
Gremio. Es saku — velns. Vai domājat, Hortenzio, — kaut gan viņas tēvs ļoti bagāts, — ka atradīsies kāds tik traks, kurš precēs raganu?
«
Hortenzio. Ko niekus, Gremio! Ja mums trūkst pacietības panest viņas skaļo brēku, vai tādēļ pasaulē neatradīsies kāds lāga zēns — ir tādi, tikai jāpameklē,— kurš viņu paņemtu ar visiem viņas untumiem un naudu piedevām?
Gremio. Var jau būt. Bet man liekas — tas nozīmētu tikpat daudz, ka es būtu ņēmis viņas pūru ar norunu, lai mani katru rītu velk pie kāķa.
Hortenzio. Protams, starp sapuvušiem āboliem nav lielas izvēles. Bet, kamēr ceļā šis šķērslis, turēsimies kopā, līdz Baptistas vecākajai meitai būs atrasts vīrs un preciniekiem atbrīvosies ceļš pie jaunākās; tad atkal karosim par jaunu. O, Bianka mīļā! Kurš būs tavs izredzētais? Kurš pirmais sasniegs mērķi, paņems tavu gredzenu? Vai jūs ar mieru, sinjor Gremio?
Gremio. Ar mieru; es esmu gatavs uzdāvāt vislabāko zirgu Padujā tam, kurš steigtos Katarinu bildināt, kurš viņu precētu, aizvestu sev līdzi, savā gultā, lai atpestītu no viņas tēva māju! Iesim!
Gremio un Hortenzio aiziet.
Tranio.
Bet sakiet, sinjor, — vai tas iespējams, Ka mīla pārņem cilvēku tik pēkšņi?
Lučencio.
Ak Tranio, es pats tam neticētu, Ja nebūtu to piedzīvojis. Bet, lūk, nupat, šeit viņos klausoties, Es pēkšņi mīlas kaisli sajūtu. Un tagad, draugs, man jāatzīstas tev, Ka esi man tik tuvs un uzticams Kā Anna ķēniņienei Kartāgā, — Ak Tranio, es degu, mirstu, gaistu; Man jāiegūst šī maigā meitene. Ak Tranio, dod padomu, tu zini; Ak Tranio, man palīdzi, tu vari!
Tranio.
Mans sinjor, laika nav man bārties šeit, Un pamācības nenoslāpēs jūtas; Ko mīla skārusi, tam padoms viens: Redime te captum quam queas minimo.
Lučencio.
Liels paldies, draugs; teic vēl ko mierinošu. Tavs padoms labs un droši palīdzēs.
Tranio.
Jūs meitenē tik cieši lūkojāties, Ka neredzējāt pašu galveno.
Lučencio.
O jā, es ievēroju viņas daiļo vaigu, Tas staroja kā Agenora meitai, Kad, viņas rokas glausts, pats Jupiters Uz ceļiem Krētas krastā noslīga.
Tranio.
To vien jūs redzējāt? Un māsu ne, Kas dusmās tādu vētru sacēla, Ka cilvēkam aiz lamām ausis plīsa?
Lučencio.
Es redzēju, tai koraļjlūpas vērās, No krūtīm smaržu elpodamas gaisā: Viss viņā likās dievišķīgi skaists.
Tranio.
Nu laiks man viņu modināt no sapņa. Kungs, mostieties! Ja mīlat meiteni, Jums viņa jāiekaro. Te tas joks! Jo viņas māsa tāda vella spītniece; Un, kamēr tēvs nav viņu tautās laidis, Kungs, jūsu mīļā paliks mūžam meitās; Viņš viņu mājās tur aiz atslēgas, Lai precinieki velti neuzmāktos.
Lučencio.
Ak Tranio, cik briesmīgs viņas tēvs! Bet vai tu dzirdēji, ka apņēmās Viņš meitai gādāt gudrus skolotājus?
Tranio.
Jā, dzirdēju; un man, sinjor, ir plāns.
Lučencio.
Man arī, Tranio.
Tranio.
Nu, sniegsim rokas, Man šķiet, mums abiem prātā viltus vien
Lučencio.
Teic pirmais savu tu.
Tranio.
Jums jāpieteicas Par skolotāju savai meitenei. Vai nebij tā?
Lučencio.
Tā ir; bet vai tas ies?
Tranio.
Nē, neies! Kas tad jūsu vietā stāsies, Kas būs šeit Padujā Vinčencio dēls? Kas urbsies grāmatās un pieņems draugus, Kas ies pie paziņām, kas rīkos dzīres?
Lučencio.
Nu diezgan! Viss man ir jau izdomāts.
Vēl neesam šeit rādījušies ļaudīs,
Neviens vēl nepazīst mūs abus sejā,
Kurš kungs, kurš kalps. Tāpēc, draugs Tranio,
Tu būsi kungs un stāsies manā vietā,
Tu mājās rīkosies tāpat kā es.
Es izlikšos kāds cits, kāds trūcīgs vīrs
No Florences, Neapoles vai Pizas.
Lai notiek, Tranio, nāc pārvērsties:
Ņem manu tērpu, krāsu cepuri;
Kad Biondello nāks, viņš būs tavs kalps,
Es viņam pateikšu, lai valda mēli.
Tranio.
Kā vēlaties.
Tā teikt: ja kungam patīk jokoties, Mans pienākums ir viņa gribu pildīt.
Pārmainās ar apģērbiem.
Jo šķiroties man teica jūsu tēvs: «Tu manam dēlam esi paklausīgs.» Gan, protams, citāda bij viņa doma. Bet man Lučencio tik tuvs un mīļš, Ka esmu gatavs pārvērsties par viņu.
Lučencio.
Ak Tranio, Lučencio pats mīl. Es kjūšu vergs, lai viņu iegūtu,
Kas asiem skatieniem man acīs vērās. Tur nāk tas blēdis.
Biondello ienāk.
Kur tu kavējies?
Biondello. Kur kavējos? Kā tā! Kur jūs pats palikāt? Vai zināt, ka mans biedrs Tranio jums tērpu nozadzis? Vai arī jūs viņam? Jeb vai abi viens otram? Lūdzami, sakiet — ko tas nozīmē?
Lučencio.
Klau, panāc šurp; nav laika jokoties, Liec vērā, ko no tevis prasa laiks. Tavs Tranio, lai dzīvību man glābtu, Ies manās drēbēs, manā izskatā, Bet es, lai aizbēgtu, par viņu ģērbies; Jo, iebraucis šeit, ķildā nevijus Es kādu nositu: man jāpazūd. Tu viņam klausi, saku es, kā nākas, Es došos prom, lai dzīvību sev glābtu. Vai saprati?
Biondello.
Es, kungs, nu it nekā.
Lučencio.
Tad zini, nav vairs vārda Tranio, Bet Tranio nu ir Lučencio.
Biondello.
Cik laimīgs viņš: man gribētos tāpat!
Tranio.
Patiesi, draugs, es laimīgāks vēl būtu,
Ja Baptistas meitu jaunāko Lučencio gūtu.
Vai dzirdi — ne sevis, bet saimnieka labā to daru,
Tāpēc, kad mēs cilvēkos, klausi un necel man karu;
Kur vieni mēs, tur es tev esmu tavs Tranio,
Bet cilvēkos esmu tavs saimnieks Lučencio.
Lučencio. Nāc, Tranio; vēl atliek viens, kas tev jāizpilda: tev jāpaliek par otrās māsas precinieku. Tu prasīsi — kāpēc? Vari paļauties, mans nodoms labs, un iemesli svarīgi.
Aiziet.
Saruna augšā klausītājos.
Pirmais kalpotājs.
Milord, jūs snaužat, nesekojat lugai.
Slajs. Nē, nē, pie svētās Annas, sekoju! Tas varens joks, nudien; vai vēl ilgi vilksies?
Pāžs.
Milord, tikko jau iesākās.
Slajs. Tas traki patīkams gabals, vai ne, sievas madam? Kaut tikai ātrāk beigtos.
Apsēžas un skatās.