Ienāk Lučencio, Hortenzio un Bianka.
Lučencio.
Nu pietiks, spēlmani! Jūs topat pārdrošs. Vai aizmirsāt jau laipno mājienu, Kā saņēma jūs māsa Katarina.
Hortenzio.
Kāds ķildīgs skolmeistars! Bet mūzika
Ir debess harmonijas valdniece;
Jūs atļausiet, tā dod man priekšrocības.
Kad būsim stundu muzicējuši,
Pēc tam jums labāk veiksies lasīšana.
Lučencio.
Tāds tiepša ēzelis, kurš lasīdams Vēl nesaprot, kam mūzika mums dota! Vai ne lai dvēseli mums veldzētu Pēc grūtām studijām un dienas darba? Nu Jaujiet zinātnēm mums nodoties, Tad varat skaņu mākslā atpūsties.
Hortenzio.
Es tavas dižošanās necietīšu!
Bianka.
Jūs, kungi, abi apvainojat mani, Te strīdēdamies manā pagalmā, Vairs skolēns neesmu, kas baidās rīkstes; Man laiks un stundas nebūs jāskaita, Es mācos tā, kā pašai labāk tīk. Lai strīdu izbeigtu, mēs paliekam; Jūs ņemiet kokli, kamēr uzskaņosiet, Mēs būsim lasīšanu beiguši.
Hortenzio.
Jūs beigsiet lasīt, kad es uzskaņošu?
Lučencio.
Tas nenotiks; bet — vesels skaņojis.
Bianka.
Kur pirmīt palikām?
Lučencio.
Te, jaunkundz, te: Hic ibat Simois; hic est Sigeia tellus; Hic steterat Priami regia celsa senis.
Bianka.
Pārtulkojiet to man.
Lučencio. Hic ibat — kā es jums jau sacīju; Simois — es esmu Lučencio; hic est — Vinčencio dēls no Pizas; Sigeia tellus — pārģērbies šādi, lai iegūtu jūsu mīlu; Hic steterat — bet tas Lučencio, kas ieradies jūs precēt; Priami — ir mans kalps Tranio; regia —mani atvietodams; celsa senis — lai mēs labāk varētu piemānīt veco Pantalonu.
Hortenzio.
Sinjora, instruments man uzskaņots.
Bianka.
To dzirdēsim. Fū, diskants nepareizs! Lučencio.
Tu iespļauj, draugs, un pārskaņo par jaunu. Bianka.
Nu ļaujiet, lūkošu es pārtulkot:
Hic ibat Simois — es jūs nepazīstu; hic est Sigeia tellus — es jums neuzticos; Hic steterat Priami — uzmanieties, ka mūs nenoklausās; regia — neiedomājieties par daudz; celsa senis — nekrītiet izmisumā.
Hortenzio.
Nu, jaunkundz, uzskaņots.
Lučencio.
Viss, bet ne bass.
Hortenzio.
Bass labs, bet tikai tu pats, viltnieks, nepareizs.
Sānis.
Šis pedants dedzīgais kļūst bezkaunīgs! Viņš lakstojas ap manu līgavu. Pedasculus, es tevi uzmanīšu!
Bianka.
Varbūt reiz ticēšu, bet tagad šaubos.
Lučencio.
Ko šaubāties? Patiesi, Eakīds
Bij tas pats Ajakss, saukts pēc vectēva.
Bianka.
Man jātic skolotājam, tomēr saku: Vēl vienatnē to labi pārlikšu.
5 65
Nu pietiks mums. Jums, Ličo, kārta. Jūs, labie skolotāji, piedodiet, Ka es ar abiem jums tā pajokojos.
Hortenzio.
Jūs varat iet un brīdi atstāt mūs: Mēs šodien stundā trio nespēlēsim.
Lučencio.
Skat, cik jūs rūpīgs, ser, es palikšu.
Sānis.
Un viņus vērošu, jo nomanu —
Mans mākslinieks te dziedās mīlas dziesmu.
Hortenzio.
Sinjora, pirms jūs ņemat kokli rokā, Lai vingrinātos pirkstu veiklībā, Man jāpaskaidro mākslas pamati. Lai gammu izmācītos īsā laikā Un patīkamāk, īstāk, sekmīgāk, Nekā to māca mani citi biedri, Es galveno te uzrakstīju jums.
Pasniedz lapu.
Bianka.
Es gammu sen jau esmu beigusi.
Hortenzio.
Bet nezināt, kā skan Hortenzio gamma.
Bianka.
Lasa.
«Es, gamma, — saldām skaņām sirdis loku, A re — cieš mīlot jūs Hortenzio, B mi — Bianka, sniedz man savu roku, C ļaut — saskaņu nes dievišķo. D sol re — saproti šo duetu, E la mi — žēlo, jeb vai sodi tu.»
Jūs saucat gammu to? Man nepatīk; Tā vecā labāka. Es. nekāroju, Lai īsto mainītu pret izdomām.
Ienāk kalpotājs.
Kalpotājs.
Jūs, sinjorita, tēvs lūdz atstāt grāmatu Un palīgā iet māsai uzkopt zāli; Jūs zināt — rītu viņai kāzu diena.
Bianka.
Man jāiet, sveiki, mīļie skolotāji!
Bianka un apkalpotājs aiziet.
Lučencio.
Tad, daiļā, palikt man nav iemesla.
Projām.
Hortenzio.
Man gan ir iemesls te uzmanīt Šo pedantu, kurš liekas iemīlējies. Bet, Bianka, ja tādas tavas domas, Ka acis met uz katru salašņu, Ja tāda tu, skrej ratā — un ardievu, Hortenzio tad meklēs citu sievu.