Romeo un Džuljeta ir Šekspīra pirmā patstāvīgā traģēdija. Tā sacerēta ap 1594.—1595. gadu un iespiesta četras reizes līdz in folio izdevuma iznākšanai 1623. gadā.
Romeo un Džuljetas fābulas pirmveids bieži sastopams antīkajā literatūrā, un šī tēma Šekspīram bijusi labi pazīstama.
Tā sastopama jau grieķu rakstnieka Ksenofonta no Efesas romānā, kas iznācis pirmajā gadsimtā pirms mūsu ēras. Šo romānu 1476. gadā itāliski atstāstīja Masučo dei Gardati. Viņa noveli pārstrādāja Luigi da Porto. Darbība pārnesta uz Veronu, mīlētāju vārdi ir Romeo un Džuljeta, un naidīgās dzimtas saucas Monteki un Ka- puleti. 1559. gadā šī pati tēma parādās franču valodā Pjēra Buato stāstu grāmatā Histoires tragiques. Traģēdiju Romeo un Džuljeta poēmas veidā 1562. gadā ang|u valodā pārtulko Arturs Bruks. 1567. gadā to pārtulko prozā Viljams Peinters.
Redzams, ka tieši Bruka tulkojumu Šekspīrs izmantojis par savas traģēdijas avotu, jo kā visa poēma, tā arī tās atsevišķās vietas saskan ar Šekspīra lugu, lai gan Bruka poēma nav mākslinieciski augstvērtīgs daiļdarbs, bet Šekspīra traģēdija ir visaugstākā mākslas darba līmenī. Šekspīrs savai traģēdijai Romeo un Džuljeta piešķīris daudz jaunu un svaigu krāsu, paplašinājis un padziļinājis personu raksturojumu, devis visai traģēdijai pavisam citādu raksturu, nekā tas bija seno itāliešu autoru darbos. Tā traģēdijas darbība, kas itāliešu novelēs aptver vairākus mēnešus, Šekspīra Romeo un Džuljetā koncentrēta piecās dienās (no svētdienas līdz piektdienai). Mīlētāju laime ilgst tikai nedaudzas stundas. Jo īsāks laika periods, jo spraigāka lugas darbība, jo spilgtāk notēlotas cilvēku jūtas.
Būtiska atšķirība arī tā, ka Šekspīrs iepin virkni ainu, kādu nav Bruka poēmā: mīlētāju pēdējās ardievas rītausmā (III, 5.), Tibalta iejaukšanās balles ainā (I, 5.), Parisa parādīšanās kapenēs (V, 3.) u. c.
Tomēr galvenā atšķirība meklējama Šekspīra traģēdijas pamatdomā. Šekspīram Romeo un Džuljeta — renesanses mīlas poēma, kas sarauj viduslaiku normas un cīnās par jūtu brīvību. Viss pārējais traģēdijā pakļauts saulainas un brīvas mīlas slavināšanas idejai.
Raksturīgi tas, ka drausmīgā, aklā naida cēloni neviens nezina. Sis naids sakņojas abās dzimtās jau no feodālisma laikiem, kad pastāvēja asinsatriebība. Kā samierinātājs uzstājas monarhs, piedraudot trimdā izsūtīt katru, kas pacels ieročus.
Tomēr daudz varenāks spēks nekā monarhs iejaucas senajā dzimtu naidā — tauta. I cēliena 1. ainā kautiņa laikā tauta iejaucas, neaizstāvēdama ne vienu, ne otru no abām dzimtām, bet ieteic sist abus vainīgos, kas tautai sveši un nīstami savā konservatīvā naidā.
Abu dzimtu naids ir dziļā pretstatā brīvības, cilvēcības un dzīves prieka humānistiskajām idejām, kuras atspoguļojas Romeo un Džuljetas tēlā. Šekspīrs to parāda spēcīgos, spilgtos tēlos un ainās, kas skatītājus dziļi aizkustina, saviļņo.
Ļaunums un naids nonāvē gaišos jauniešus, tomēr savā nāvē jaunie mīlētāji gūst morālu uzvaru pār tumsas spēkiem. Pie viņu kapa aprimst senais naids un naidīgās dzimtas samierinās. Traģēdijas izskaņa gaiša, optimistiska. Stāsts par Romeo un Džuljetu dzīvos mūžīgi kā slavas dziesma rnilai un taisnībai.
Latviešu lasītāji tagad var iepazīties ar Romeo un Džuljetas traģēdiju visā pilnībā. Abu jauniešu — Romeo un Džuljetas mīlas dziesma izskan latviešu valodā tāpat kā angļu oriģinālā. Tulkojumā izmantots mūsdienu latviešu valodas leksikas materiāls. Traģēdijā Romeo un Džuljetas mīla pēc abu jauniešu nāves atmirdz jo spožāka, un ar to tiek izlīdzināts naids starp abām dzimtām.
Jauniešu mīlas traģika daudz un dažādi risināta pasaules literatūrā, tā pazīstama arī latviešu rakstniecībā. Ļoti īpatnēji šai tēmai pieskāries Rūdolfs Blaumanis savā novelē Romeo un JūlijaAr Šekspīra traģēdiju tai tik daudz kopīga, ka novelē Romeo un Jūlija arī notēlota traģiska jauniešu mīla, bet citādi novele pilnīgi patstāvīga, lai gan žurnāla redakcija atgādina arī Šekspīra darbu.
I cēliena 4. ainā
156. Karaliene Meba — feja angļu tautas ticējumos.
157. Uzskatīja, ka šādu «apburtu» krēpju izsukāšana apdraud cilvēka dzīvību.
1 ZumālS «Mājas Viesa Mēnešraksts», 1897. g., 9. numurā, 664—667. Ipp., un Rūdolfs Blaumanis. Kopoti raksti. 2. sēj. 1958. g., 161.—186. Ipp.
5. ainā
158. Potpens — komiska persona, kuras vārds sastāv no divām zilbēm, pot un pan ar nozīmi — pods un panna. 163. Šekspīra laikā viesībās noskūpstīt svešu dāmu ar viņas atļauju nebija nepieklājīga uzvešanās.
II cēliena 1. ainā
167. Kofetua — leģendārs afrikāņu valdnieks, kuru apdzied senā angļu tautas balādē. Kofetua bija sieviešu nīdējs, bet kādreiz no sava loga ieraudzīja jaunu ubadzi un iemīlējās viņā.
4. ainā
188. Rosmarīns — ziediņš, kuru uzskatīja par uzticības simbolu.
V cēliena 1. ainā
246. Lai pievilktu pircējus, aptieku logos bieži vien izlika dažādu ērmīgu dzīvnieku atveidus.