PROLOGS
Uznāk koris.
Koris.
Guļ vecās iegribas uz nāves cisām,
Pēc mantojuma jaunā kaisle kaist;
Kas pirmāk likās skaistāka par visām,
Džuljetu ieraugot, kā ēna gaist.
Mīl viņu Romeo un viņa viņu,
Viens otra sirdi skatiem apburot;
Un, pāri naidam jūtot mīlas dziņu,
Tie saldos augļus slepen ievākt prot.
Viņš ienaidnieka mājās netiek brīvi,
Lai sniegtu viņai mīlas zvērestus,
Pie tā, kas visumīļākais ir dzīvē,
Džuljeta netiek saņemt zvērestus.
Bet kaisle spēku dod tiem sastapties
Un brīdi svētlaimībai nodoties.
Aiziet.
PIRMĀ AINA
Laukums pie Kapuleti dārza sētas.
Uznāk Romeo viens.
Romeo.
Kā aiziet var, ja sirds man paliek šeit?
Ak zemes pīte, atgriezies pie centra!
Pārlec pār sētu un nozūd dārzā.
Uznāk Benvolio un Merkucio.
Benvolio.
Romeo! Draugs Romeo!
Merkucio.
Viņš gudrs.
Nudien, būs aizmanījies mājās gultā.
Benvolio.
Viņš steidzās šurp un pārlēca pār sētu.
Sauc viņu, draugs Merkucio, jel sauc.
Merkucio.
Es viņu izburšu. Ei, Romeo!
Āksts! Neprātīgais! Kaislais mīlētājs!
Jel parādies mums tā kā nopūta!
Teic kādu dzejrindu, un pietiks man;
Sauc «ak» vai «mīlu» atskaņo ar «ķīlu».
Teic labu vārdu kūmai Venerai;
Bet viņas dēlu — aklo Amoru
Par jauno Ādamu tu palamā;
Reiz karali Kofetua viņš ķēra,
Kas iemīlējās nabagmeitenē.
Viņš nedzird, nemostas un nekustas;
Beigts pērtiķis, bet es to uzburšu!
Pie Rozalīnas platām, gaišām acīm,
Pie viņas augstās pieres, sārtām lūpām,
Pie slaidām kājām, gūžām līganām
Un jaukā novada to iejomā, —
Mēs abi lūdzam: parādies mums vaigā!
Benvolio.
Viņš sadusmosies, tevī klausoties.
Merkucio.
Par ko tad dusmoties. Ja es te sauktu,
Lai viņa mīļās priekšā nostājas
Kāds cits un paliek, kamēr prom to triec,
Tad būtu jāskaistas. Bet es kā labs
Un godīgs burvis viņa mīļās vārdā
Tik piesaucu, lai viņš mums parādās.
Benvolio.
Nāc, iesim! Kokos paslēpies ir viņš,
Lai būtu vienatnē ar dzestro nakti.
Ir viņa mīla akla, un tai tumsa tīk.
Merkucio.
Ja mīla akla, mērķi sasniegt grūt.
Nu sēž viņš gaidīdams zem kraušu koka,
Kaut mīļā klēpī iekristu kā krausis, —
Tā meitenes sauc paklusām šo augli.
Ak Romeo, kaut viņa būtu krausis!
Sveiks, Romeo, es likšos savos pēļos,
Man vēsā laukā gultā nenāk miegs.
Draugs, iesim!
Benvolio.
Jā, iesim; velti meklēt to,
Kurš nevēlas, lai viņu atrastu.
Aiziet.
OTRA AINA
Kapuleti dārzā.
Romeo.
Par rētu smej, kas ievainots nav bijis.
Džuljeta parādās augšējā logā.
Kas tas! Tur logā gaisma zibēja?
Tur rītausma, — Džuljeta — mana saulei
Nāc, gaišā saulīt, nokauj mēnesi,
Kas tā jau bāls un dilst aiz skaudības,
Ka tu — kas viņam kalpo — daiļāka.
Jel nekalpo šim skauģim priesterim;
Tik muļķi staigā viņa šķidrautā,
Zaļbālā, miglainā; vai met to nost!
Tā viņa — mana dieve! Mana mīla!
Kaut viņa zinātu, kas viņa man!
. Vai runāja? Nē, neteica nekā!
Tik acis stāsta, atbildēšu tām!
Cik pārdrošs es — ne mani uzrunā!
Pie debess divi zvaigznes spožākās
Ir citur aizņemtas un tādēļ lūdz
Džuljetas acis mirdzēt viņu vietā.
Ak, ja tas tiešām notiktu, tad mēness
Kā nokaunējies nobālētu tā
Kā lampa rītausmā; bet viņas acis
No debess dzīles viestu gaismu tādu,
Ka putni, rītu jaušot, dziesmu sāktu.
Lūk, viņa savu vaigu atspiež rokā!
Ak, kaut es būtu cimds šai gleznā rokā,
Tad vaigam pieglaustos!
Džuljeta.
Vai man!
Romeo.
Klau, runā!
Ak, runā, gaišais eņģei, runā vēl!
Nakts tumsā man pār galvu parādies
Kā varens debess sūtnis spārnotais,
Ko augšup vērstām brīna pilnām acīm
Un galvu atmestu redz mirstīgais,
Kad gaišais tēls tur peld pa mākoņiem,
Pa gaisa viļņiem dzīlē celdamies.
Džuljeta.
Ak Romeo! Kāpēc tu esi Romeo?
Jel noliedz savu tēvu, savu vārdu!
Ja nevēlies, tik mīlu zvēri man,
Es nebūšu tad Kapuleti vairs.
Romeo
pie sevis.
Vai tālāk klausīties, vai uzrunāt?
Džuljeta.
Tik vārds tavs naidnieks mans un tikai vārds.
Tu esi tu, nevis kāds Monteki.
Kas Monteki? Tā nav ne roka, kāja,
Ne plecs, ne vaigs, nedz cits kāds loceklis
Pie cilvēka. Kaut būtu citāds vārds!
Kas gan ir vārds? Vai roze nesmaržos,
Jebkurā citā vārdā nosaukta?
Ja Romeo vairs nesauks Romeo,
Viņš savā pilnībā būs tikpat labs.
Ak, atmet savu vārdu, Romeo!
No tevis tas pat daļa nav, tā vietā
Ņem visu mani.
Romeo.
Pie vārda tevi turu:
Sauc mani mīļo, un es pārkristīts
Vairs turpmāk nedēvēšos Romeo!
Džuljeta.
Kas esi tu, nakts tumsā paslēpies
Un slepen manas domas noklausies?
Romeo.
Es nezinu, kā tagad saukties man,
Mans vārds man pašam ienīstams, ak svētā,
To neciešu, jo tas tavs ienaidnieks.
Ja rakstīts būtu tas, es saplēstu.
Džuljeta.
Ne simtu vārdu ausis uztvērušas
No tavām lūpām nav, tak balsi pazīstu;
Vai esi Romeo no Monteki?
Romeo.
Ne viens, ne otrs, ja tie tev, daiļā, netīk.
Džuljeta.
Kā tu šeit iekļuvi, jel teic, un kāpēc?
Jo dārza mūris augsts, to pārkāpt grūt'.
Tev nāve draud te, — zini, kur tu esi, —
Ja radinieks mans tevi sastaptu.
Romeo.
Ar mīlas spārniem pārlaidos pār sētu,
Nav mīlai akmens mūris kavēklis.
Ko mīla grib, to visu viņa spēj;
Un mani neatbaidīs tavi radi.
Džuljeta.
Ja ieraudzīs šeit — tevi nonāvēs.
Romeo.
Ak nē, man tavas acis bīstamākas
. Par viņu zobeniem, ja laipnas tās.
Tad es no viņu naida pasargāts.
Džuljeta.
Ka tikai viņi tevi nepamana.
Romeo.
Nakts sega viņu acīm mani slēpj.
Ja nemīli tu mani, lai tad atrod.
Man viņu naidā dzīvi labāk beigt
Nekā bez tavas mīlas ilgāk nīkt.
Džuljeta.
Bet kas tev ceļu parādīja šurp?
Romeo.
Tik mīla skubināja mani meklēt;
Tā padomu man deva, es — tai acis.
Gan jūrnieks neesmu, bet, ja tu būtu
Krasts tālākais, ko jūras bangas skalo,
Es dotos turp pēc tāda dārguma.
Džuljeta.
Ja tumsas maska nesegtu man seju,
Tu redzētu, kā pietvīcis mans vaigs
Par to, ko tu te pirmīt noklausījies.
Gan tiktos rātnai būt, gan noliegt to,
Ko runāju, bet — nost ar izlikšanos!
Tu mani mīli? Zinu, teiksi «jā»;
Es ticu tavam vārdam: zvērēdams
Tu ari vari vilt. Pats Jupiters,
Kā teic, par mīlētāju viltu smejas.
Ak jaukais Romeo, ja mani mīli,
To teic patiesi un no visas sirds.
Ja domā tu, ka uzticos tik viegli, —
Es ļaunošos un spītā teikšu «nē»,
Lai varētu tu mani palūgties.
Vai ne, mans Monteki, es pārāk naiva,
Un vieglprātīgu mani vari saukt?
Bet tici, draugs, es uzticīgāka
Par tām, kas citādas prot izlikties.
Es arī vienaldzīga izliktos,
Ja neviļus tu dzirdēj's nebūtu,
Ko, dziļi mīlēdama, ciešu. Piedod
Un neņem sirsnību par aušas mīlu,
Ko šeit tev atklājusi tumšā nakts.
Romeo.
Es zvēru tev pie gaišās mēnesnīcas,
Kas dārza koku galus sudrabo.
Džuljeta.
Pie mēness nezvēri, tas nepastāvīgs
Un bieži maina savu izskatu, —
Lai tava mīla nekļūst grozīga.
Romeo.
Kā to lai apzvēru?
Džuljeta.
Ak, nezvēri nemaz;
Ja gribi zvērēt, tad pie sevis paša,
Kāds esi tu, mans dievinātais elks,
Un es tev ticēšu.
Romeo.
Ja mīl man sirds …
Džuljeta.
Nē, nezvēri! Kaut tu mans prieks un laime,
Bet mani neielīksmos solījums:
Par ātru, negaidītu, pēkšņu tas,
Kā zibens liesma izzūd, pirms vēl mēs
To pieminam. Ar labu nakti, draugs!
Mums mīlas pumpurs vēsmā vasarīgā
Līdz rītam izplauks ziedā brīnišķīgā.
Ar labu nakti! Saldais miegs lai nes
Tev mieru, kādu krūtīs jūtu es!
Romeo.
Vai neaplaimotu tu mani pamet?
Džuljeta.
Ak, kādu laimi vēl tu šonakt vēlies?
Romeo.
Jel solies man, kā es tev solījos.
Džuljeta.
Tev mīlu zvērēju, pirms to man lūdzi,
Un gribētos to atkal apzvērēt.
Romeo.
Tu solījumu atņem? Kāpēc gan?
Džuljeta.
Lai vēl arvienu būtu tev ko dot.
Un vēlos tikai to, kas man jau ir.
Kā jūra bezgalīgs ir devums mans,
Un dzija mana mīla; jo tev dodu,
Jo vairāk mīlas atliek man, ko dot.
Bet, klau, tur iekšā sauc! Nu sveiks, mans mīļais!
Iekšā dzirdams aukles sauciens.
Ja, auklīt! — Esi uzticīgs, Monteki!
Vēl drusku pagaidi, es iznākšu.
Ieiet iekšā.
Romeo.
O, svētlaimīgā nakts! Man tomēr bail,
Vai tas nav tikai sapnis pusnakts laikā,
Pārlieku salds, lai būtu īstenība.
Džuljeta parādās augšā.
Džuljeta.
Trīs vārdus vēl, mans Romeo, tad sveiks.
Ja savā mīlā godīgā tu vēlies
Par sievu mani ņemt, tad paziņo
Ar cilvēku, ko rit tev sūtīšu,
Kur mēs un kad tad varam laulāties, —
Es savu laimi tev pie kājām likšu,
Tev dzīvē uzticīgi sekošu.
Aukle
iekšā.
Sinjora!
Džuljeta.
Es eju jau! — Bet, ja tavs nodoms nelāgs,
Tad, lūdzams …
Aukle
iekšā.
Sinjora!
Džuljeta.
Jā, jā, tūlīt! —
Ne vārda vairs. Ej, ļauj man vienai sērot.
Rīt sūtīšu.
Romeo.
Es justos aplaimots …
Džuljeta.
Simtreiz ar labu nākt'!
Aiziet.
Romeo.
Bez tava gaišuma nakts simtkārt baisa.
Pie mīļās steidz kā skolas zēns uz mājām,
Bet prom — kā zēns uz skolu laiskām kājām.
Lēnām iet projām.
Džuljeta vēl parādās augšā.
Džuljeta.
Cst, Romeo! — Kaut spētu viņu saukt,
Kā medinieks ar savu svilpi atsaukt
Spēj vanagu. Bet nē, kas slēpties spiests,
Tas smok un nedrīkst skaļi gavilēt.
Jo citādi šo vārdu atkārtoti
Es sauktu tā, ka atbalss aizsmaktu,
Bez mitas atbalsojot: Romeo!
Romeo.
Sirdsmīļā atkal manu vārdu sauc.
Cik sudrabaini naktī mīļās balss
Kā mūzika skan ausīs dzirdīgās!
Džuljeta.
Romeo!
Romeo.
Tu mana mīļā!
Džuljeta.
Kad rītu
Lai pie tevis aizsūtu?
Romeo.
Ap deviņiem.
Džuljeta.
To darīšu. Cik ilgi vēl ko gaidīt! —
Bet piemirsu, kāpēc es tevi saucu.
Romeo.
Ak, ļauj man palikt šeit, līdz atceries.
Džuljeta.
Tad piemirsīšu vēl, lai ilgāk paliec,
Un atcerēšos, cik mums kopā labi!
Romeo.
Es palikšu, lai tu vēl aizmirstu,
Un aizmirsīšu, ka man citur mājas.
Džuljeta.
Drīz ausīs rīts; es vēlos, ka tu ej.
Bet tālāk ne, cik savam putniņam
Ļauj draiskulīte pacelties no rokas,
Un, turot saitē mazo gūstekni,
Tā atpakaļ velk zīda pavedienā,
Jo negrib palaist viņu brīvībā.
Romeo.
Kaut būtu es tavs putniņš!
Džuljeta.
Es tāpat;
Ar saviem glāstiem tevi nomāktu.
Nu sveiks! Ir šķiršanās tik sēri salda,
Ka atvadīšos es, līdz rīts jau valda.
Ieiet Iekšā.
Romeo.
Lai miers tev krūtīs gulst, slēdz acis miegs,
Un, ak, kaut būtu es tavs miedziņš liegs!
Nu klosterī pie svētā tēva steigšu,
Mūs lūgšu svētīt, mūsu laimi teikšu.
Aiziet.
TREŠA AINA
Mūka Lorenco celle.
Ienāk mūks Lorenco ar groziņu.
Mūks Lorenco.
Rīts pelēkais nakts sejā veras smaidot,
Pa padebešiem blāzmas starus svaidot;
Kā dzērājs reibā — ēnas projām līgo,
No Titāngaitas bēgot ugunīgās.
Pirms saule kvēlās acis vajā ver
Un dienas gaitā rasu neizdzer,
Man jāpielasa grozs pa lauku tālēm
Gan indīgām, gan veselības zālēm.
Šī zeme dabai māte ir un kaps,
Kas viņas klēpī dzimst, tur aprakts taps.
It viss, kas vien no zemes klēpja ceļas,
Tie, viņas krūti zīžot, spēkus smeļas;
To starpā nozīmīgs vismazais nieks,
Lai cik tie dažādi, neviens nav lieks.
Kāds spēks un vērtības mīt visā dabā,
Ko zieds vai augs, vai akmens sevī glabā!
Nav dabā it nekas tik ļauns un sīks,
Kas labu nenes vai ir nederīgs;
Un nav nekas tik labs, kas, novērsts nostu
No īstā ceļa, nekļūtu par postu.
Pat tikums, greizi tverts, kļūst ļaunums mums,
No cēliem darbiem izaug netikums.
Un savos sīkos audos puķe koša
Slēpj sulu, indīgu un dziedinošu:
Ja pasmaržosi, spēks tev atspirgsies,
Ja baudīsi, sirds pukstēt apstāsies.
Tā cilvēkā mīt divējādas varas,
Tur labs un ļauns ved cīņas, sīvas, garas.
Kur ļaunās tieksmes pārsvaru sāk ņemt,
Tur nāves grauzējs dzīvo stādu kremt.
Ienāk Romeo.
Romeo.
Labrīt, mans tēvs!
mūks Lorenco.
Lai teikts un slavēts dievs!
Kas mīļi sveic, tik agri ieradies?
Mans dēls, šķiet, nemiers asinis tev jauc,
Ka tu tik agri gultu pamest trauc.
Mūs, vecos, raizes patur nomodā:
Kad raizes māc — laiks aizrit bezmiegā,
Bet jaunībai bez rūpēm un bez bēdas,
Miegs, miesām dusot, zelta sapņus vēda.
No tava agrīnuma noprotu,
Tev kaut kas kait, ka augšā trūcies tu;
Es teikšu, neesmu ja atklājis, —
Mans Romeo nemaz nav gulējis?
Romeo.
Tā ir; man mieru saldināja citi.
Mūks Lorenco.
Dievs žēlīgs! Tu pie Rozalīnas miti?
Romeo.
Pie Rozalīnas? Svētais tēvs, paties',
Sis vārds un viņas tēls man aizmirsies.
Mūks Lorenco.
Tas labi, dēls; bet teic — kur biji tu?
Romeo.
Tad teikšu, pirms tu otrreiz vaicātu.
Pie naidnieka mēs šonakt dzīrojām;
Tur mani ievainoja nejauši
Un es tāpat; nu nāku lūgt, lai tu
Ar savu svētību mūs dziedētu.
Es neienīstu, tēvs, nedz vajāts tieku,
Seit aizlūgdams par savu ienaidnieku.
Mūks Lorenco.
Dēls, saki skaidrāk, kas tev būtu zināms:
Grēks mīklās sūdzēts paliek neatminams.
Romeo.
Nu, labi, sirds man glabā svētu ķīlu:
Es Kapuleti skaisto meitu mīlu.
Tāpat man viņa savu sirdi dod;
Viss norunāts; tev atliek savienot
Mūs svētā laulībā. Kur, kad un kā
Mēs saistījām viens otru zvērestā,
To ejot pateikšu; bet vēl turklāt
Man apsolies mūs šodien salaulāt.
Mūks Lorenco.
Ak svētais Francisk, kas te notiek!
Nesen vēl Rozalīna patika,
Nu viņa aizmirsta? Patiesi sacīts:
Ne sirdī mīla jaunībai, bet acīs.
Ak asru plūdi, kuros mirka vaigs
Tev skaistās Rozalīnas dēļ! Sis laiks
Nav tāls, bet sāļās straumes neapdzēsa
To kvēlo mīlu, kura nu tev vēsa.
Vēl tavas nopūtas pret sauli tvan
Un gaudas manās vecās ausīs skan;
Skat, tavā vaigā pēdas atstājušas
Tās asaras, kas vēl nav nožuvušas.
Tu pats un tava lielo skumju sēja —
Viss, viss tak Rozalīnai piederēja.
Tā pārvērsties? Nu saki, mīlētājs,
Kā nekrist meičai, vīrietis kad vājš!
Romeo.
Tu pārmeti, ka Rozalīnu mīlu.
Mūks Lorenco.
Par aušību, mans bērns, nevis par mīlu.
Romeo.
Tu liki aprakt to.
Mūks Lorenco.
Bet ne lai tu
Šepat no zemes jaunu izraktu.
Romeo.
Tēvs, nerājies! Jo tā, ko mīlu, dzirdi, —
Tā mīlai mīlu sniedz un sirdij sirdi,
Nevis kā Rozalīna.
Mūks Lorenco.
Tā labi noskārta,
Ka mīla tev tik vārds bez satura.
Nāc, nāc, mans nebēdni! Cik tik es spēšu
Aiz viena iemesla tev palīdzēšu.
Varbūt šai derībā aust laimes smaids —
Par draudzību kļūst divu dzimtu naids.
Romeo.
Nāc, nāc, man tagad jāsteidzas tūlīt!
Mūks Lorenco.
Ar apdomu: kas skrien, tas ātri krīt.
Abi prom.
CETURTA AINA
Iela.
Uznāk Benvolio un Merkucio.
Merkucio.
Pie joda, Romeo kur ielīdis!
Nav laikam šonakt mājās gulējis?
Benvolio.
Nē, tēva mājās ne; man teica kalps.
Merkucio.
Ak, bālā, cietsirdīgā meitene,
Tā viņu nomoca, līdz kļūs viņš traks.
Benvolio.
Un Tibalts, vecam Kapuleti rada,
Ir viņam atsūtījis vēstuli.
Merkucio.
Un galvot varux izaicina to
Uz divkauju.
Benvolio.
Gan Romeo tam pratīs atbildēt.
Merkucio. Rakstītājam var atbildēt katrs, kas tik rakstīt prot.
Benvolio. Nē, es domāju, viņš droši atbildēs uz pārdrošību.
Merkucio. Nabaga Romeo, viņš jau tā satriekts! Pagalam, bālās meičas melno acu caururbts; mīlas dziesma ieskanējusi viņam tieši ausī; viņa sirdi pašā serdē pāršķēlusi aklā strēlniekzēna bulta. Vai tāds vīrs Tibaltam būs pretinieks?
Benvolio. Kas ir šis Tibalts?
Merkucio. Nu, vairāk nekā Runču princis senā teikā,
kad es tev saku. O, viņš ir dūšīgs goda jūtu kaptei-
nis! Viņš duelējas tā, it kā dziesmu dziedātu pēc
notīm: ietur takti, laiku, samērus; ar visām pietu-
rām: viens, divi un trīs — jau tev asmens krūtīs līdz
spalam; tāds duelants, ka tikai piesargies! īsts pir-
mās šķiras bruņinieks no labas cilts, kam kauties
nieks, zina likumus, zina pirmo, otro gājienu; visus
dievišķīgos passado! Punto reverso! Un — hei!
Benvolio. Kas tas?
Merkucio. Lai mēris parautu šos balamutīgos ākstus,
ķēmus plātīgos, kas kropļo valodu pa jaunam! «Ak
Jēzus, tas ārkārtīgi labs asmens! Tas ārkārtīgi stalts
vīrietis! Tā ārkārtīgi laba meiča!» Vai tā nav bēdīga
lieta, mīļie senči, ka mūs apsēdušas šīs svešzemju
mušas, šie modes švīti, visi šie «pardoni», kas tā
mīl iznesties pa jaunam, ka neprot vairs ērti nosēs-
ties uz vecā sola!
Uznāk Romeo.
Benvolio. Nu skat, kur Romeo! Tur nāk Romeo!
Merkucio. Bez savas rotas un kā izžāvēta siļķe. O, mie-
sas, miesas, jūs mēmās zivis! Nu izplūst viņš tik
augstā dzejā kā pats Petrarka, pret viņa dāmu Laura
tīrā ķēkša, — tik, protams, viņas mīļākais to labāk
apdziedāja; Dido — slampa; Kleopatra — čigāniete;
Helēna un Hēro — palaidnes un ielasmeitas; Tizbe —
lai gan zilace vai kaut kas tāds, bet nekas neiz-
teicams. Signior Romeo, bon ļour! Te būs jums
franču apsveikums par jūsu franču ūzām. Jūs šo-
nakt mūs tik smalki izmuļķojāt.
Romeo. Labrīt jums abiem, mīļie draugi! Kā tad es jūs
izmuļķoju?
Merkucio. Izmukāt, ser, izmukāt; vairs neatceraties?
Romeo. Piedod, labais Merkucio, man bija kas svarīgs
darāms; tādos gadījumos cilvēkam atļauts pārkāpt
pieklājības likumus.
Merkucio. Nu, protams, tādos gadījumos kā tavējais
atļauts locīt ceļus.
Romeo. Saprotams, aiz pieklājības.
Merkucio. Un tāpēc tu tā skaisti izlocījies.
Romeo. Vispieklājīgākais izskaidrojums.
Merkucio. Nu jā, es tak esmu pats pieklājības zieds.
Romeo. Ziedu pušķis.
Merkucio. Pareizi.
Romeo. Gluži kā manu kurpju ziedainās rozetes.
Merkucio. Labi teikts! Turpini vien savas asprātības,
kamēr kurpes noplīsis, jo pazoles tām plānas; kad
tās būs noplīsušas, tava asprātība arī būs sadilusi.
Romeo. Ak, plāni pazolētā asprātība, tā sadils drīz.
Merkucio. Benvolio, draugs, nāc izšķir mūs, man atjau-
tība sāk jau izsīkt.
Romeo. Ieper un piespied piešus, ieper un piespied, ci-
tādi es uzsaukšu, ka noskrēju.
Merkucio. Nē, ja tavas asprātības lidotu kā meža zo-
sis — es būtu pazudis; jo tavā vienā domā vairāk
mežainības nekā manos visos piecos prātos. Vai tā-
pēc es tev kāda zoss?
Romeo. Tu cits nekas man neesi bijis; zoss paliek zoss.
Merkucio. Es tev iekodīšu ausī par šo joku.
Romeo. Nē, labā zostiņ, nekod vis.
Merkucio. No tavas rūgti saldās asprātības iznāks va-
ren piparota mērce.
Romeo. Vai tas nav teicams aizdars garšīgam zoss ce-
petim?
Merkucio. Ak, šāda tava kazlēnādas asprātība nu jau
stiepjama no collas gabaliņa olekts garumā!
Romeo. Es stiepju to līdz vārdam «garums»; ja pielie-
kam to tavai «zosij», tad iznāk, ka tu esi garumā
un platumā trekna zoss.
Merkucio. Redzi nu, vai tā nav labāk nekā stenēt par
mīlu? Tagad tu runā kā cilvēks, esi atkal Romeo.
Nu tu esi pats, kāds bijis pa dabai un pa mākai.
Jo šī siekalainā mīla atgādina apmātu milzeni, kurš,
mēli izkāris, mētājas no viena kakta citā, meklē-
dams, kur varētu iegrūst savu āksta zizli.
Benvolio. Nu, pietiks, pietiks!
Merkucio. Ar savu prasību tu manu joku tikai sasprindzini.
Benvolio. Citādi tavs joks var izstīdzēt pārāk garš.
Merkucio. Ak nē, tu maldies! Es saņemtu to īsumā: jo
mans joks jau nonāca līdz pašam dzijumam un bei-
gās es vairs nevarēju stiept to garumā.
Romeo. Skat, kur nāk diženība!
Uznāk aukle un Pjetro.
Merkucio. Buru laiva pilnās burās!
Benvolio. Divas: brunčos un biksēs.
Aukle. Pjetro!
Pjetro. Ko pavēlat?
Aukle. Manu vēdekli, Pjetro!
Merkucio. Mīļais Pjetro, aizklāj viņas seju, jo viņas
vēdeklis daudz glītāks.
Aukle. Labrīt, sinjori!
Merkucio. Labvakar, daiļā sinjora!
Aukle. Vai tad tagad vakars?
Merkucio. Gandrīz tā, kad es jums saku! Jo saules ci-
parnīcā nekaunīgās bultas gals rāda taisni pusdienu.
Aukle. Ejiet nu! Kas jūs par cilvēku!
Romeo. Tāds cilvēks, sinjora, ko dievs radījis sev pa-
šam par apsmieklu.
Aukle. Tiešām labi teikts! «Sev pašam par apsmieklu»,
vai ne? Sinjori, varbūt kāds man pateiksiet, kur es
varētu atrast jauno Romeo?
Romeo. Es to varu pateikt, bet jaunais Romeo būs ve-
cāks, kad jūs viņu atradīsiet, nekā tobrīd, kad jūs
viņu sākāt meklēt. Es esmu pats jaunākais šī vārda
nesējs, ja ne pats sliktākais.
Aukle. Lieliski teikts.
Merkucio. Kā tā? Vai sliktākais var būt labs? Jauka sa-
runa, nudien; un gudra, gudra!
Aukle. Ja jūs tas, sinjor, man jums kas sakāms.
Benvolio. Viņa to aicinās kādās vakariņās.
Merkucio. Savedēja, savedēja! Atū viņu, atū!
Romeo. Ko tu tur dzenā?
Merkucio. Ne jau zaķi,- sinjor; un, ja arī zaķi, tad tik
kārnu, vāju, izbadējušos, kāds der tik gavēņa pīrā-
gam.
Dzied.
Vecs zaķis, pelēcis,
Vecs, pelēks garausis,
Man būtu kumoss gards, kad gavēnis.
Bet, kā lai norīt varu,
Tam aste ir par garu,
Un pelēcis pats gluži sasmacis.
Romeo, vai tu nāksi uz māju? Mēs paēdīsim pie tava
tēva pusdienas.
Romeo. Es jūs panākšu.
Merkucio. Sveika, senā skaistule, sveika.
Dzied.
Daiļā, senā skaistule.
Merkucio un Benvolio aiziet.
Aukle. Nu, sveiki, sveiki, pie joda! Sakiet man, lū-
dzams, — kas šis bezkaunīgais puisis tāds ir, pilns
tīro muļķību?
Romeo. Kāds jauneklis, aukle, kas labprāt sevī klausās
un vienā minūtē var sarunāt vairāk nekā pats mē-
nesī dabū uzklausīt.
Aukle. Ja viņš vēl man ko teiks, tad es viņam tā sa-
došu, un, kaut viņš būtu vēl stiprāks, nekā ir, es
tikšu galā vēl ar divdesmit tādiem Džekiem; un, ja
nevarēšu pati pievārēt, tad to izdarīs cits. Knauķis
tāds! Neesmu viņam nekāda izpriecas skuķe, neviena
no viņa padauzām.
Uz Pjetro.
Un tu ar te stāvi un noskaties, ka katrs zeņķis mani
apstrādā sev par prieku!
Pjetro. Es neesmu redzējis, ka jūs kāds apstrādātu sev
par prieku. Ja tas notiktu, es uz vietas izrautu savu
ieroci, ticiet man. Esmu gatavs pacelt to ik brīdi,
ja notiek godīga saraušanās un ja likums ir manā
pusē.
Aukle. Dievs liecinieks, es jūtos tā aizvainota, ka drebu
pie visas miesas. Nelietīgais knēvelis! — Lūdzu, sin-
jor, vienu vārdu! Es jau jums teicu, mana pavēl-
niece sūtīja mani pie jums; ko viņa lika man jums
pasacīt, to pagaidām es paturēšu pie sevis. Bet vis-
pirms atļaujiet man jums aizrādīt: ja jūs domājat
viņu, tā sakot, tikai piemuļķot, tā būtu, tā teikt, ne-
krietna rīcība. Jo mana sinjora vēl ļoti jauna, un
tāpēc, ja jūs viņu gribētu piekrāpt ar viltu, būtu, kā
saka, negodīgi tā apieties ar krietnu meiteni, tas
būtu liels nedarbs un noziegums.
Romeo. Mīļā aukle, sveicini no manis savu sinjoru un
pavēlnieci. Es tev apzvēru …
Aukle. Ak labā dvēsele, nu, protams, visu viņai pa-
teikšu! Tu dieniņ baltā, kā viņa priecāsies!
Romeo. Ko tu, aukle, viņai pateiksi? Tu jau mani neesi
nemaz vēl uzklausījusi.
Aukle. Es viņai pateikšu, sinjor, ka jūs apzvērat; un tas,
pēc manām domām, ir jau dižciltīgs bildinājums.
Romeo.
Tu viņai pasaki,
Lai šodien izprasās uz baznīcu;
Tur klosterī pie mūka Lorenco
Mūs abus salaulās. Te būs par pūlēm.
Aukle.
Nē, ko jūs! Neņemšu ne penija.
Romeo.
Ei nu! Tev jāņem, kad es saku!
Aukle.
Tad šodien pēcpusdienā, jā? Viņa būs tur.
Romeo.
Tu pagaidi turpat aiz klostersienas,
Tur tev tai laikā puisis aiznesīs
Un nodos manas vieglās virvju kāpnes.
Pa tām es savas laimes augstumos,
Nakts tumsas segts, tur slepus pacelšos.
Ardiev'! Tev uzticos un atalgošu.
Nu ej un pasveicini sinjoru!
Aukle.
Lai sargā tevi dievs! Bet paklau, draugs!
Romeo.
Ko teiksi, mīļā aukle? Klausos es.
Aukle.
Vai jūsu cilvēks kluss? Teikts parunā,
Tik divi noslēpumu saglabā.
Romeo.
Jā gan,
Viņš pilnām uzticīgs un ciets kā krams.
Aukle. Labi, sinjor. Mana sinjora ir jaukākais radījums
pasaulē. Ak dieniņ, kad viņa bija vēl tāds mazs či-
vulītis! Oh, šeit pilsētā ir kāds augstmanis, kāds Pa-
riss, kurš briesmīgi tīko viņu nozvejot. Bet viņa, mī)ā
sirsniņa, labāk krupi — īstu krupi uzlūko nekā to.
Es dažreiz viņu paķircinu, sak, Pariss tev būs īstais
izredzētais; un ticiet man, kad es to pasaku, viņa
paliek bāla kā līķauts. Vai ne, vārds «rosmarīns» un
«Romeo» sākas ar vienu un to pašu burtu?
Romeo. Jā, aukle, abi ar «r». Bet kas tad ir?
Aukle. Ak jūs zobgalis! «R» — suņa burts un piederas
tikai kopā ar… Nē, es nezinu, ka tas sākas ar citu
burtu; un viņa par jums un rosmarīnu prot tik skais-
tus teicienus saskaņot, ka jums sirds iesiltu, to klau-
soties.
Romeo. Pasveicini savu pavēlnieci no manis.
Aukle. Jā, tūkstoškārt!
Romeo aiziet.
Pjetro!
Pjetro. Ko pavēlat?
Aukle. Pjetro, ņem manu vēdekli un ej pa priekšu!
Abi aiziet.
PIEKTĀ AINA
Kapuleti dārzs.
Ienāk Džuljeta.
Džuljeta.
Bij deviņi, kad aukli aizsūtīju;
Pēc pusstundas tā teicās atgriezties,
Vai neatrada viņu? Nevar būt!
Par kūtru tā! Der mīlas sūtņos domas,
Kas daudzkārt ātrākas par saules stariem,
Kad krēslu projām dzen no pakalniem.
Trauc mīla viegliem spārniem dūju ratos,
Tādēļ jau spārnots arī Kupidons.
Pie debesīm šīs dienas gaitā saule
Stāv lokā augstākā; kopš deviņiem
Trīs garas stundas nu jau pagājušas,
Bet aukles nav. Ja viņa justu tā,
Ja viņā jaunu ļaužu asins degtu, —
Kā šauta lode viņa trauktos turp
Pie mana mīļākā ar manu vēsti
Un atkal atpakaļ ar atbildi.
Bet veci ļaudis kā bez dzīvības,
Tik vārgi, svina smagi tūļojas.
Nāk aukle un Pjetro.
Lūk, viņa nāk! Ai mīļā auklīt, nu?
Vai viņu satiki? Lai Pjetro iziet.
Aukle.
Ej ārā, Pjetro, pagaidi!
Džuljeta.
Sirdsmīļā auklīt, nu? Kam drūma tu?
Ja slikta vēsts, tad pastāsti to jautri;
Ja laba, kādēļ jauko dziesmiņu
Ar skābu seju dziedot samaitāt?
Aukle.
Es piekusu, ļauj drusku atvilkt elpu.
Kas tur par traci bij! Hū, kauli sāp!
Džuljeta.
Še mani kauli tev, bet teic man ziņas.
Es tevi lūdzu, mīļā auklīt, teic!
Aukle.
Kur jāsteidzas? Nemaz vairs pacietības?
Vai neredzat, man krūtīs elpas trūkst?
Džuljeta.
Kā tev var elpas trūkt, kad elpa ir
Man pasacīt, ka tev trūkst krūtīs elpas?
Tev atrunas daudz garākas par ziņu,
Ko tu tā vilcinies man pastāstīt.
Vai laba vēsts vai slikta? Pasaki
Tik to, un citu pastāstīsi vēlāk.
Nu apmierini mani — labs vai Jauns?
Aukle. Jā, tava izvēle tā puslīdz; tu neproti vēl sev
izraudzīties vīru. Romeo! Tad šis nu būs tas- īstais!
Protams, vaigs viņam glītāks nekā citiem vīriešiem,
par rokām un kājām, par visu augumu nav nemaz
ko runāt, — tie pārāki salīdzinājumiem. Viņš nav
nekāds pieklājības zieds, bet es galvoju, maigs kā
jēriņš. Ej savu ceļu, meit, un lūdz dievu! Vai jūs
pusdienas jau paēdāt?
Džuljeta.
Nē, nē! To visu es jau zinu sen.
Bet ko par mūsu laulībām viņš teica?
Aukle.
Ak dievs, kā galva sāp! Ir gan man galva!
Tā sāp, ka plēš vai gabalgabalos!
Un mugura — ak mana mugura!
Vai tev! Tā veco aukli trenkājot
Šurp turp, tu mani kapā iedzīsi!
Džuljeta.
Man piedod, ļoti žēl, ka jācieš tev
Ir manis dēļ; bet teic — ko saka viņš?
Aukle.
Tavs mīļais runāja kā krietns vīrs, kā godprātīgs,
laipns, patīkams un, varu apgalvot, kā godīgs ar. —
Kur tava māte?
Džuljeta.
Kur mana māte? Kā? Nu, mājās, iekšā.
Kur citur gan? Cik savādi tu runā!
«Tavs mīļais runāja kā krietns vīrs —
Kur tava māte?!»
Aukle.
Nu tu mīļais dievs!
Cik ātra tu! Lai paklausās viens to:
Tā laikam sautē maniem slimiem kauliem?
Tad turpmāk pati varēsi tu iet.
Džuljeta.
Ak posts un bēdas! Nu, ko teica viņš?
Aukle.
Vai šodien atjāva tev iet pie bikts?
Džuljeta.
Jā, atļāva.
Aukle.
Tad dodies tu pie mūka Lorenco,
Tur cellē gaida viņš uz līgavu.
Kā draiskās asin's saskrien vaigos tev!
Tie sarktin sarkst par tādiem jaunumiem.
Tu ej uz baznīcu; es iešu apkārt,
Man kāpnes jāpaņem, pa kurām draugs
Pie tevis ligzdā iekāps, kad būs tumšs.
Par tavu laimi jārūpējas man.
Savs smagums ari tev būs šonakt nesams.
Man jāiet ēst, bet tev uz celli steigt.
Džuljeta.
Uz lielo laimi! Sveika, auklīte!
Abas projām.
SESTĀ AINA
Mūka Lorenco celle.
Ienāk mūks Lorenco un Romeo.
Mūks Lorenco.
Lai debess uzsmaida šai derībai,
Ka dienās neuzbruktu pār mums bēdas!
Romeo.
Āmen, āmen! Var bēdas nākt, cik grib,
Tās nepārmāks to bezgalīgo prieku,
Ko dod man mirklis viņas tuvumā.
Ja svētīdams tu mūsu rokas slēgsi,
Lai nāk tad nāve, mīlas kaprace, —
Man pietiek, ka es viņu savu saucu.
Mūks Lorenco.
Pārlieki prieki traku galu ņem,
Mirst pašā uzvarā; kā pulver's gunī
Tie izkveld skūpstā. Medus saldākais
Ar savu saldenumu pretīgs kjūst
Un, pārmērīgi baudīts, apriebjas.
Būs mīla ilga, mīlot mērenāk.
Kas straujš, kas gauss, par vēlu abi nāk.
Ienāk Džuljeta.
Tur viņa nāk. Nekad tik viegla kāja
Šos mūžam cietos oļus nemīdīs.
Var staigāt mīlētājs pa tīmeklīšiem,
Kas dzidrā gaisā vizmo vasarā,
Viņš nekritīs, tik viegla — iedoma.
Džuljeta.
Labvakar jums, mans labais, mīļais biktstēvs!
Mūks Lorenco.
Par abiem pateiksies tev Romeo.
Džuljeta.
Viņš domāts līdz, lai velti nepateiktos.
Romeo.
Džuljeta ak, ja tavam priekam mērs,
Tik pilns kā manējais un slavināms,
Grib izpausties, tad saldini šo gaisu
Ar savu elpu tu; ļauj mutei teikt
To lielo svētlaimi, ko mēs viens otram
Te sniedzam, satiekoties derībā.
Džuljeta.
Gars, saturā kas bagātāks kā vārdos,
Lepns apziņā, tas nemīl greznoties.
Vien nabags saskaitīt var savu mantu.
Aug bezgalībā mana dziļā mīla,
Ne pašai vērtēt to, nedz aptvert vairs.
Mūks Lorenco.
Nu nāciet, padarīsim savu darbu!
Es nevaru jūs mīlā atstāt vienus,
Līdz svētās saites jūsu miesas vienos.
Visi aiziet.