Hamlets - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 6
CETURTAIS CĒLIENS
PIRMĀ AINA Istaba pilī.
Ienāk karalis, karaliene, Rozenkrancs un Gildenšterns.
Karalis.
Šīm smagām nopūtām ir kaut kāds cēlon's, Jums jāpaskaidro, mums tas jāzina. Kur jūsu dēls?Karaliene.
Jūs, lūdzu, atstājiet uz brīdi vienus mūs.Rozenkrancs un Gildenšterns iziet.
Ak mans kungs, kas šonakt man bij jāpieredz! Karalis.
Kas, Ģertrūd? Ko Hamlets dara? Karaliene.
Traks kā vējš Un jūra, kad tie cīkstās, kurš stiprākais. Viņš, kaudamies ar savām iedomām, Dzird, kaut kas iečaukstas aiz portjeras, Rauj ārā zobenu, kliedz: «Žurka, žurka!» — Un satraukumā veco nonāvē, Kas tur bij paslēpies.Karalis.
Ak, smagais nedarbs! Tā klātos mums, ja mēs tur būtu. Mūs visus apdraud viņa patvaļa, Jūs pašus, mūs un kuru katru citu. Kas atbildēs par asiņaino darbu! To uzkraus mums, tas bij mums jāparedz Un jātur ieslēgts vientulībā viņš, Šis trakais jauneklis. Bet mūsu mīla Mums neļāva to saskatīt, kas darāms. Un, it kā ļaunas kaites īpašnieks, Kas slēpj to, ļāvām iesakņoties kaitei Līdz pašai saknei. Kurp viņš aizgāja?Karaliene.
Viņš izgāja ar līķi — nokopt to. Mazs pamirdz gaišums viņa gara tumsā, Kā rūdā netīrā dzirkst dārgmetāls. Viņš tagad apraud to, kas noticis.Karalis.
Ak Ģertrūd, iesim!Pirms saules lēkts ir skāris kalngalus,Tam jābūt kuģī jau. Šis grēka darbsIr jānoklusina, cik mūsu varā,Cik spēj to izmaņa. Šurp, Gildenštern!Ienāk Rozenkrancs un Gildenšterns.
Jūs, draugi, ņemiet palīgu un ejiet, Jo Poloniju Hamlets nodūris Un aizvācis no mātes istabas. Jūs uzmeklējiet to un parunājiet Ar viņu laipni; līķi nogādājiet Uz kapliču. Es lūdzu, dariet aši!Rozenkrancs un Gildenšterns aiziet.
Nāc, Ģertrūd, sauksim draugus gudrākos Un ziņosim, ko gribam tagad darīt Un kas tik negaidot ir noticis; Var būt, ka saindētā mēlnesība,Kas zemeslodei apkārt skrien Vēl ātrāk nekā lielgabala troksnis, Ies mūsu vārdam secen, šķeļot gaisu, Kam nesāp tas. Nāc, Ģertrūd! Ar mani nāc! Man nemiera un baiļu pārpilns prāts.Aiziet.
OTRĀ AINA Cita telpa pilī.
Ienāk Hamlets.
Hamlets.
Droši nokopts. Rozenkrancs un Gildenšterns ārpusē.
Hamlet! Princi Hamlet!Hamlets.
Kas tas par troksni? Kas sauc Hamletu? Ak, tur jau viņi nāk.Ienāk Rozenkrancs un Gildenšterns.
Rozenkrancs.
Mans princi, kur jūs likāt mirušo?Hamlets.
Pievienoju pīšļiem, kam viņš rada.Rozenkrancs.
Pasakiet, kur tas atrodas, lai mēs varam nest to uz kapliču.Hamlets.
Neticiet.Rozenkrancs.
Kam neticēt?Hamlets.
Ka es varu glabāt jūsu noslēpumu, bet savu ne. Turklāt vēl ka mani var izprašņāt liekēdis! Kādu atbildi viņam lai dod karaļdēls?Rozenkrancs.
Jūs mani uzskatāt par liekēdi, princi?Hamlets.
Jā, kungs. Par tādu, kas it kā sūklis uzsūc karaļa vaibstus, viņa atalgojumu, viņa pavēles. Bet galu galā šādi ierēdņi kalpo karalim vislabāk, viņš kā pērtiķis tos tur starp žokļiem: vispirms iebāž mutē, lai pēdīgi norītu; kad viņam ievajagas, ko esat savākuši, viņš jūs paspaida, — un jūs kā sūklis esat atkal sauss.Rozenkrancs.
Es jūs nesaprotu, mans kungs.Hamlets.
Man prieks par to: nelietīga valoda muļķa ausī aizmieg.Rozenkrancs.
Mans kungs, jums jāpasaka, kur atrodas līķis, un jānāk mums līdz pie karaļa.Hamlets.
Līķis ir pie karaļa, bet karalis nav pie līķa. Karalis ir lieta…Gildenšterns.
Lieta, mans kungs?Hamlets.
Kas neder; vediet mani pie viņa. Slēpies, lapsa, un visi līdzi…Visi aiziet.
TREŠĀ AINA Cita telpa pilī.
Ienāk karalis un pavadoņi.
Karalis.
Es liku saukt to šurp un atrast līķi. Cik bīstami šim vīram vaļu ļaut! Bet tomēr pielietot tam likumu Mēs nevaram — to stulbais pūlis mīl, Kas neciena ar prātu, bet ar acīm. Tad liks uz svariem rīksti, nevis vainu. Lai būtu gludi viss un glīti,Mums pēkšņā trimda jāizskaidro būs Kā iepriekš lemta. Ārkārtīga kaite Ar ārkārtīgām zālēm jāārstē Vai ar nemaz.Ienāk Rozenkrancs.
Nu! Kas še noticis?Rozenkrancs.
Mans kungs, kur līķis paslēpts, nevarējām No viņa uzzināt.Karalis.
Bet kur viņš pats?Rozenkrancs.
Viņš jūsu rīcībā, tepat; klāt sargi.Karalis.
Vediet viņu iekšā.Rozenkrancs.
Ej, Gildenštern! Ievediet viņa augstību!Ienāk Hamlets un Gildenšterns.
Karalis.
Nu, Hamlet, kur Polonijs?Hamlets.
Vakariņās!Karalis.
Vakariņās? Kur?Hamlets.
Nevis tur, kur viņš ēd, bet kur viņu ēd: patlaban kāda atklāta tārpu sanāksme noņemas ap viņu. Kas attiecas uz ēšanu, tad tārps ir ķeizaru ķeizars; mēs barojam citus dzīvniekus, lai barotos paši, bet paši barojamies, lai būtu tārpiem barība. Treknais karalis un liesais ubadziņš ir tikai dažādi ēdieni, divas maltītes vienam galdam. Tādas ir tās beigas.Karalis.
Ak vai, ak vai!Hamlets.
Kāds var izmakšķerēt zivi ar tārpu, kurš ēdis karali, un ēst zivi, kas barojusies ar šo tārpu.Karalis.
Ko tu gribi ar to teikt?Hamlets.
Neko, tikai jums parādīt, kā karalis var ceļot pa ubaga zarnām.Karalis.
Kur Polonijs?Hamlets.
Debesīs; sūtiet turp viņu apraudzīt; ja jūsu sūtņi viņu tur neatrod, meklējiet paši viņu citā vietā. Bet, nudien, ja jūs viņu neatradīsiet šinī mēnesī, tad saodīsiet to, ejot pa kāpnēm uz galeriju.Karalis.
Ejiet meklējiet viņu tur!Daži galminieki aiziet.
Hamlets.
Viņš pagaidīs, kamēr jūs ierodaties. Karalis.
Tavs nedarbs tavas drošības dēļ, Hamlet, Kas mums rūp, lai cik tas sāpīgi, — Tas tevi projām raida no šejienes Ar uguns ātrumu. Ej saposies, Jau kuģis gatavs stāv, labs ceļavējš Un pavadoņi gaida; traucas viss Uz Angliju.Hamlets.
Uz Angliju?Karalis.
Jā, Hamlet.Hamlets.
Labi.Karalis.
Tā ir, ja zinātu tu iemeslu, kāpēc.Hamlets.
Es redzu ķerubu, kas to redz. Bet nu, prom uz Angliju! Ardievu, dārgā māte!Karalis.
Tavs mīļais tēvs, Hamlet.Hamlets.
Mana māte: tēvs un māte ir vīrs un sieva; vīrs un sieva ir viena miesa, tātad mana māte. Nu, prom uz Angliju!Aiziet.
Karalis.
Tam sekojiet un ieviliniet to Drīz kuģī; gribu, lai viņš tiek jau prom. Viss nokārtots, kas ar to sakarā, Un parakstīts. Es lūdzu, steidzieties!Rozenkrancs un Gildenšterns iziet.
Man, Anglija, ja gribi mīļa būt, — Mans lielais spēks tev prātīgai liek būt; Vēl tavas brūces sarkanas un jēlas No dāņu zobena, un labprātīgi Tu maksā meslus mums, tad neļausi Tu atdzist pavēlei, ko dod tavs kungs; Kā rakstā teikts, ir jāmirst Hamletam. To dari, Anglija! Jo asinīs Viņš plosās man kā drudzis, dziedini! Un, kamēr nava viņš pie malas vākts, Mans laimes laiks nekad nav sākts.Aiziet.
CETURTĀ AINA Klajums Dānijā.
Iznāk Fortinbrass un kapteinis ar kareivjiem ierindas kārtībā.
Fortinbrass.
Nu, ejiet, kapteini, un sveicinietNo manis dāņu karali un sakiet,Ka Fortinbrass lūdz dot tam ceļvežusCaur viņa valsti karagājienam,Kā norunāts. Kur atrast mūs, to zināt.Ja viņa majestāte vēlētos,Liels gods mums būs to apsveikt personīgi.Tā viņam ziņojiet.Kapteinis.
Jā, cienīts kungs.Fortinbrass.
Lai pulki virzās pamazām uz priekšu.Fortinbrass ar pavadoņiem aiziet.
Ienāk Hamlets, Rozenkrancs, Gildenšterns un pavadoņi.
Hamlets.
Kungs cienījamais, kam tas karaspēks?Kapteinis.
Tie norvēģi, mans kungs.Hamlets.
Kāds viņu nolūks, teic!Kapteinis.
Pret poļu zemi karā iet.Hamlets.
Kas vada tos?Kapteinis.
Tos vada Fortinbrass, norvēģa brāļadēls.Hamlets.
Vai viņi iet pret visu Poliju Vai tikai kādu nomali?Kapteinis.
Ja taisnību bez aplinkiem grib teikt, Mēs ejam atņemt mazu zemes stūri, Kam tik vien labuma kā nosaukums. Par pieciem dukātiem to nenomātu, Ne vairāk dabūtu, ja pārdotu, — Vienalga, norvēģis vai polis.Hamlets.
Tad taču polis neaizstāvēs to.Kapteinis.
Jau uzcēlis tur īstu nometni.Hamlets.
Divtūkstoš cilvēku un zelta kaudze Par maz, lai izšķirtu šo tukšo ķildu. Tie labklājības, miera augoņi, Kas vispār izstruto uz iekšu Un neparāda, kādēļ daudziem jāmirst. Jums pazemīgi pateicos, mans kungs.Kapteinis.
Lai dievs ar jums!Aiziet.
Rozenkrancs.
Vai labpatiks jums nākt, kungs?Hamlets.
Gan panākšu. Jūs ejiet vien uz priekšu.Citi aiziet, Hamlets paliek.
Ikkatrs gadījums tā mani apsūdzUn gumda kūtro atriebi! Kas cilvēks,Ja viņa dzīves satvars — ēst un gulēt?Viņš tikai kustonis, ne vairāk. Tas,Kas radījis mūs, piešķirdams mums prātu,Ka var skatīt nākotni un pagātni, —Tas mums šo dievišķīgo prāta spējuNav devis, lai tā dīkā pelētu.Vai dzīvnieciska aizmāršība tāVai apdoms kāds, kas visu sīki apsver.Tur gudrības ir viena ceturtdaļa,Bet trijās — gļēvums. Nezinu es pats,Kādēļ vēl dzīvoju, lai sacītu:«Tas jādara,» — kad iemesls, griba, spēksMan ir to darīt, kad mani mudinaTik lieli piemēri kā pati zeme.Šī stiprā armija tik lielā skaitā,Ko vada smalkjūtīgs, maigs, vārīgs princis,To spārno dievišķīga godkāre;Tas droši stājas nezināmā priekšāUn mirstīgo un nedrošo liek ķīlāmPret laimi, nāvi, likteni un briesmām, —Par olas čaulu. īsti dižens tas,Kas troksni nesacel bez iemesla,Bet uzsāk cīnu pat par salmiņu,Ja gods to prasa. Bet ko es stāvu,Kam tēvs ir nonāvēts un māte kaunā,Kam prāts un asinis tiek kairināti,Un vēl es nemostos, kad man par kaunuIr jāpieredz, ka drošā nāvē dodasŠie dividesmittūkstoš kareivji,Kas iedomu un slavas murgu dēlUz saviem kapiem kā uz gultām soļo;Tie cīņā iet par zemes gabalu,Kur vietas nav, lai sastātos un spriestu,Kam taisnība, un vietu nepietiek,Kur guldīt kritušos? Lai turpmāk manPrāts asinsdomu vērpj, vai neder tas nekam.Aiziet.
PIEKTĀ AINA Elsinorā. Istaba pilī.
Ienāk karaliene, Horācijs un galminieks.
Karaliene.
Es nevēlos ar viņu runāt vairs.Galminieks.
Bet viņa lūgšus lūdz, tik izmisusi, Ka tiešām pelnījusi līdzcietību.Karaliene.
Ko viņa grib?Galminieks.
Par savu tēvu runā Un saka, dzirdot — pasaulē daudz viltus,Pie krūtīm sit, satraukta vaimanā Un salmus spārda, runā kā ārprātā Un aplam, viņas vārdos jēgas nav. Bet tie, kas dzird, grib taisīt slēdzienus Un jaust un uzminēt to saturu, Ar savām domām viņas vārdus saistot; Un viņas vaibstos, roku kustībās Un galvas mājienos redz nozīmi, Kaut neskaidru, bet visai nelāgu.Horācijs.
Jums derētu ar viņu parunāt, Jo prātos rūgstošos tā bīstamas Var kaisīt aizdomas.Karaliene.
Lai viņa ienāk!Horācijs aiziet. Sāņus.
Ak slimā sirds, tev piemīt grēka daba, Šķiet, katrs nieciņš nevēsta vairs laba. Šis noziedzīgais nemiers mani kauj; Jo slēpties grib, jo kailu sevi rauj.Ienāk galminieks un Ofēlija.
Ofēlija.
Kur skaistā dāņu zemes karaliene?Karaliene.
Kas noticis jums, Ofēlij?Ofēlija dzied.
Kā tavu visumīļo man No citiem atšķirt būs? Pēc nūjas, lobu cepures, Un sandalēs viņš būs.Karaliene.
Ak mīļā jaunkundz, kādēļ šāda dziesma?Ofēlija.
Ko jus teicāt? Nē, es ludzu, klausieties!Dzied.
Viņš, kundze, miris, tāls ir ceļš, Kas nenāk vairs uz mājām. Zaļvelēna tam pagalvī, Bet akmens velts pie kājām. Ak vai!Karaliene.
Bet, mīļā Ofēlij…Ofēlija.
Lūdzu, klausieties!Dzied.
Kā kalnu sniegs tam tērps bij balts…Ienāk karalis.
Karaliene.
Ak vai! Redziet, mans kungs.Ofēlija dzied.
Un skaisti ziedi kapu klāja, Bet nebij mīļu asaru, Kad sirds tam sāpēs stāja.Karalis.
Kā jums klājas, daiļā jaunava?Ofēlija.
Labi, lai dievs jums palīdz! Viņi saka, ka pūce esot bijusi maiznieka meita. Kungs, mēs zinām, kas mēs esam, bet nezinām, kas varam būt. Lai svētīts jūsu azaids!Karalis.
Tas attiecas uz viņas tēvu.Ofēlija.
Lūdzu, nerunāsim vairs par to; bet, kad jums jautā, ko tas nozīmē, tad atbildiet.Dzied.
Svētvalentina dienas rītsPār zemi uzaust jauks.Es tev pie loga klauvēju,Šeit tava meiča, draugs.Dzird Valentins un kājās lec,Viņš drīz ir saposies,Ver durvis, meiču iekšā laiž.Un prom kā meiča tā vairs neaizies.Karalis.
Daiļā Ofēlija!Ofēlija.
Nav ko ļaunoties, patiesi, tūliņ beigšu. Dzied.
Ak vai, tu svētā dievmāte!Kāds kauns, kāds kauns un nelaime!To puiši allaž dara tā,Tiklīdz tie var. Tie peļami patiesi.Nu viņa raud: pirms mani ņēmi,Tu precēt mani solījies.Viņš atbild:To labprāt būtu darījis,Ja pati nebūtu man klāt tu spiedusies.Karalis.
Vai viņa jau sen tāda?Ofēlija.
Cerēsim, ka viss būs labi. Mums jābūt pacietīgiem. Bet man jāraud, domājot, ka viņi ieguldīja viņu aukstā zemē. Mans brālis to dabūs zināt, un es jums pateicos par jūsu labo padomu. Manu karieti! Ar labu nakti, dāmas! Ar labu nakti, manas mīļās! Ar labu nakti! Ar labu nakti!Aiziet.
Karalis.
Tai cieši sekojiet un labi uzmaniet.Horācijs iziet.
Šai kaitei cēlonis ir ciešanas, Ciešs sakars tam ar viņas tēva nāvi.Ak Ģertrūd, Ģertrūd! Ja reiz bēdas nāk, Tās nenāk vis kā izlūki pa vienai,Bet lielā barā! Pirmkārt, tēva nāve, Tad, otrkārt, prom ir jūsu dēls. Šis sava Tik taisnā soda niknais pelnītājs. Un ļaudis iegrimuši aizdomās Un nelietīgās, ļaunās valodās Par krietnā Polonija nāvi. Tiešām, Mēs gudri nebijām, tā slepen To apbedot. Tad skumjā Ofēlija, Kas nonākusi pretrunā ar savu Tik gaišo prātu, bez kura visiMēs esam tikai dzīvnieki vai lelles. Un pēdīgi, kas svarīgāks par visu, Tās brālis ieradies no Francijas, Ar brīnumiem viņš sevi ēdina Un turas mākoņos, jo netrūkst to, Kas piedzen pilnas viņam abas ausis Ar ļaunām valodām par tēva nāvi. Ies mēlnesības tā no auss uz ausi Un nekautrēsies minēt mūsu vārdus. Ak dārgā Ģertrūd, tas kā ložu krusa Sit mani nāvīgi.Ārā troksnis.
Karaliene.
Ak vai! Kas tas par troksni? Karalis.
Kur mani šveicieši? Lai sarga durvis.Ienāk galminieks.
Kas tur par troksni? Galminieks.
Karal, glābieties! Pats okeāns, kas izlauzies no krastiem, Tik strauji visas lejas neaprīs Kā Laerts, nemiernieku baru vadot,Veic jūsu virsniekus. Bet pūlis viņuJau sauc par valdnieku, it kā nupatTik sāktos pasaule, bet senatneKā aizmirsta, un svešas parašasNu katra vārda liecinieks un balsts.Tie kliedz: «Mēs vēlam! Lai Laerts karalis!»Un rokas, mutes, cepures to sveicLīdz padebešiem: «Lai Laerts karalis!»Karaliene.
Cik jūsmīgi tie rej pa maldu pēdām! Cik aplam, dāņu suņi viltīgie.Ārpusē troksnis.
Karalis.
Jau durvis izlauztas.Ienāk Laerts bruņojies, aiz viņa dāņi.
Laerts.
Kur karalis? Jūs, kungi, ārā stāviet!Dāņi.
Nē, iekšā iesim.Laerts.
Lūdzu, laidiet mani!Dāņi.
Mēs paklausām.Dāņi atkāpjas aiz durvīm.
Laerts.
Es pateicos jums. Apsargājiet durvis. Tu, bende karal, atdod manu tēvu!Karaliene.
Ak labais Laert, lūdzu, rimstieties!Laerts.
Tas piliens asiņu, kas manī mierīgs, Par bastardu sauc mani, manu tēvuPar netikli un manai mātei Dedz pierē kauna zīmi.Karalis.
Kāpēc, Laert, Tik milzīga ir tava sacelšanās? Laid viņu, Ģertrūd, nebaidies par mums, Ap karali tāds vēdo dievīgums, Ka nodevība, tiklīdz ierauga, Ko gribējusi, tūdaļ sabīstas. Teic, Laert, kāpēc tu tik saniknots! Ļauj viņam, Ģertrūd. Lai jel runā vīrs!Laerts.
Kur mans tēvs?Karalis.
Viņš miris.Karaliene.
Bet viņš nav vainīgs.Karalis.
Ļauj, lai viņš jautā, cik vien vēlas. Laerts.
Jūs mani nemuļķojiet. Kā viņš mira? Lai ellē uzticība! Visumelnam Lai velnam zvēresti! Lai sirdsapziņa Un cēlsirdība dziļā peklē grimst! Es uzdrošinos zvērēt, kā šeit stāvu, — Man abas viņpasaules vienaldzīgas; Lai nāk kas nākdams; vienīgi par tēvu Es gribu atriebties.Karalis.
Kas jums to liedz?Laerts.
Es pats, nemūžam cits kāds pasaulē. Ar prasmi ieročus es lietošu, Ka tie man tālu sniegs.Karalis.
Bet, labais Laert, Ja gribat zināt visu patiesību Par sava tēva nāvi, vai tad atriebe Kā draugus ķers, tā ienaidniekus, Kā ieguvējus, tāpat zaudētājus?Laerts.
Tik ienaidniekus.Karalis.
Vai gribat zināt tos?Laerts.
Ar plašu apkampienu draugus sveikšu, Ar savām asinīm tos barošu Kā pelikāns.Karalis.
Jūs tagad runājat Kā labam bērnam, goda vīram klājas, Ka jūsu tēva nāvē es nevainīgs, Ka esmu dziļi noskumis par to, Gan atskārtīsiet pats tik skaidri drīz Kā dienas gaismu acs.Dāņi ārpusē.
Laidiet to iekšā.Laerts.
Kas tur? Kas tas par troksni?Ienāk Ofēlija.
Ak svelme, kveldē manas smadzenes!Un asarās, kas daudzkārt sāļākas,Lai izsūrst manu acu košums, tikums!Dievs liecinieks: tavs ārprāts tiks tā maksāts,Ka mūsu svaru kauss līdz zemei līks.Ak, maija roze! Māsa! Maigā meiča!Tu dārgā Ofēlij! Ak, debesis!Vai iespējams, ka jaunas meičas saprātsIr iznīcīgs kā veca vīra dvaša? Cik mīlas daba augstsirdīga, glezna! To dārgāko no savām dabas balvām Tā dāvā tam, ko mīl.Ofēlija dzied.
Uz nestuvēm tie viņu aiznesa, Trallā, vai, vai, trallā, ak vai! Un kapā lija daudz daudz asaru. Nu, sveika, mana dūja!Laerts.
Ja prāts tev būtu prasīt atriebi, Tas nevarētu vairāk aizkustināt.Ofēlija dzied.
Projām, projām viņš; Sauciet to par aizgājušu.Cik labi skan pavadījums. Tas bija negodīgais pārvaldnieks, Kas nolaupīja sava kunga meitu.Laerts.
Šai ārprātā vairāk nekā prāts.Ofēlija Laertam.
Te man neaizmirstulītes, tās piemiņai. Mīļais, lūdzu, atceries! Un te atraitnītes, tās uzticībai.Laerts.
Prātīgs vārds vājprātā: uzticība un piemiņa vienkop.Ofēlija.
Te jums dilles un biķerīši; jums šīs rūtas; dažas paturu sev. Tās var saukt par svētdienas puķēm. Valkājiet savas rūtas ar ziņu. Un te mārpuķīte. Es gribētu jums dot pāris vijolīšu, bet tās visas novīta, kad mans tēvs nomira. Stāsta, ka viņš viegli miris. Dzied.
Jo daiļais Robins bija viss mans prieks.Laerts.
Sirdēstus, skumjas, raizes, pašu pekli Tā pārvērš daiļumā un mīlīgumā.Ofēlija dzied.
Vai viņš vairs nepārnāks? Vai viņš vairs nepārnāks? Nē, nomiris viņš klusu, Ej arī tu uz miera dusu. Viņš nepārnāks vairs it nekad. Tam bārda balta bij kā sniegs Un mati apcirptie gaišdzelteni; Nav viņa vairs, nav viņa vairs! Nu mūsu vaidi ceļas: Lai dvēslei miera balva!Un visām kristīgām dvēselēm. Lai dievs ar jums!Iziet.
Laerts.
Vai redzējāt? Ak dievs! Karalis.
Mēs jūtam līdzi jūsu bēdām, Laert. Šo mūsu tiesību mums neliegsiet. Nu, ejiet ataiciniet gudros draugus, Lai viņi tiesu spriež starp mums un jums, Ja netieši vai tieši mūsu roka Tur pieskārusies būtu, mūsu valsti Un mūsu troni, dzīvību — it visu Jums atdosim kā gandarījumu. Ja ne, tad norimstiet un dāvājiet Mums savu pacietību, kopīgi Ar jums mēs sērosim un raudzīsim, Cik spējams, mierināt.Laerts.
Lai notiek tā! Jau pati nāve, bēres dīvainās Bez trofejām un ģerboņa uz pīšļiem,Bez ceremonijām, bez svinībām, It kā no debesīm uz zemi brēc, Ka skaidrība man jāatrod.Karalis.
To dabūsiet, Uz vainīgo lai soda cirvis krīt. Es lūdzu, iesim!Aiziet.
SESTĀ AINA Cita istaba pilī.
Ienāk Horācijs un sulainis.
Horācijs.
Kas tie tādi, kas ar mani grib runāt? Sulainis.
Jūrnieki, kungs. Viņiem esot jums vēstules. Horācijs.
Lai viņi ienāk.Sulainis iziet.
Es nezinu, kas plašā pasaulēVar sveicienu man sūtīt, ja ne Hamlets.Ienāk jūrnieki.
Pirmais jūrnieks.
Lai dievs jūs svētī, kungs!Horācijs.
Un tevi tāpat.Pirmais jūrnieks.
Viņš to darīs, ja viņu lūgs. Te jums vēstule, kungs, no sūtņa, kurš brauca uz Angliju; ja vien jūsu vārds ir Horācijs, kā man teica.Horācijs lasa.
«Horācij, kad esi pārskatījis šīs rindas, tad izgādā, lai šie ļaudis nokļūst pie karaļa: viņi ved tam vēstules. Mēs tikko divi dienas bijām jūrā, kad stipri bruņojies jūras laupītāju kuģis sāka mūs vajāt. Buras mūs dzina lēnām, mēs bijām spiesti paļauties uz savu drosmi, un sadursmē es uzdrāzos uz viņu klāja, bet tanī pašā acumirklī viņi atgrūda savu kuģi no mūsējā, un es viens pats kļuvu par viņu gūstekni. Viņi izturējās pret mani kā žēlīgi zagļi, bet viņi zināja, ko dara: man viņu labā kas jādara. Gādā, lai karalim nāk rokā manas vēstules, un pats steidzies šurp pie manis ātri, it kā Tu bēgtu no nāves. Man ausī Tev sakāmi vārdi, kas Tevi padarīs mēmu; taču tie neatsver pašu lietu. Šie labie ļaudis Tevi atvedīs pie manis. Rozenkrancs un Gildenšterns turpina ceļu uz Angliju. Par tiem man daudz Tev ko stāstīt. Paliec sveiks!
Tas, kuru Tu pazīsti kā savu Hamletu.»
Ak, nāciet, gādāšu, lai varat nodot Jūs vēstules un mani tūdaļ vest Pie tā, no kā jūs vēstules man nesāt.Aiziet.
SEPTĪTĀ AINA Cita istaba pilī.
Ienāk karalis un Laerts.
Karalis.
Nu esmu tīrs un taisns jūsu priekšā Un jūsu sirdī ieslēdzams kā draugs, Kad dzirdējāt, ka tas, kas nonāvējis Ir jūsu godājamo tēvu, tīko Pēc manas dzīvības.Laerts.
Tas skaidri redzams. Bet sakiet — kāpēc nekā neuzsākātPret šādiem noziedzīgiem nedarbiem, Kā saprāts, jūsu drošība, viss cits To prasīja?Karalis.
Tur divi iemesli, Kas jums varbūt var likties nesvarīgi, Man tomēr svarīgi. Jo viņa māte No viņa skatieniem gandrīz vien dzīvo; Un man ar viņu dzīve saistīta, — Vai tikums tas, vai vājība, — Ka nespēju pret princi uzstāties, Kā zvaigzne riņķot var tik orbītā. Bet otrs, kāpēc to ļaudīs nelaidu, Ir tas, ka tauta princi ļoti mīl Un viņa kļūdas gremdē sajūsmā; Kā avots koku pārvērš akmenī, Tie sodu viņam vērstu žēlastībā, Bet manas bultas būtu izdrāztas Par smalkām tādam stipram pretvējam Un sistos atpakaļ uz mani pašu, Ne tur, kurp es tās raidītu.Laerts.
Un tāpēcMan bija jāzaudē mans mīļais tēvs; Un neprātībā dzīta mana māsa, Kas bija it kā sava laika kalngals Ar savu raksturu un zināšanām, Ja cildināt mēs varam to, kas bijis. Bet mana atriebība nāks.Karalis.
Lai tomēr miegu tas jums netraucē, Jūs neceriet, ka mēs tik kūtras dabas, Ka ļausim bārdu briesmām plucināt Un domāsim to tikai rotaļu. Drīz vairāk dzirdēsiet. Man jūsu tēvsBij mīļš, bet mīlam arī paši sevi, Un tāpēc jūs, es ceru, atzīsiet…Ienāk vēstnesis ar Hamleta vēstulēm.
Kas jauns? Vēstnesis.
Jums vēstules, mans kungs, no Hamleta. Šī jūsu augstībai, šī karalienei.Karalis.
No Hamleta?! Kas viņas atveda?Vēstnesis.
Teic, jūrnieki, mans kungs; redzējis Tos neesmu. Tās Klaudijs iedeva No atvedējiem.Karalis.
Tās jādzird, Laert, jums. Jūs varat iet!Vēstnesis aiziet.
Lasa.
«Augstais un varenais, Jums jāzina, ka esmu izlikts kails Jūsu valstī. Rīt lūgšu atļauju stāties Jūsu karalisko acu priekšā, lai vispirms atvainotos un ziņotu Jums manas pēkšņās un visai dīvainās atgriešanās iemeslus. Hamlets.»
Ko tas nozīmē? Vai visi atpakaļ? Vai tikai mānīšanās un ne vairāk?Laerts.
Vai pazīstat rokrakstu?Karalis.
Tas Hamleta.Kails! Beigās piezīme: Vai vari dot man kādu padomu?viņš saka, esot «viens».Laerts.
Tas mani mulsina, kungs. Bet lai viņš nāk! Tas manu slimo sirdi spirdzinās, Ka spēšu viņam acīs pasacīt: «Tas ir tavs darbs.»Karalis.
Ja būtu tā, Laert. Bet kā gan citādi tas domājams? Vai gribat manu padomu?Laerts.
Jā, mans kungs, Ja vien jūs nevadāt uz mieru.Karalis.
Uz tavu mieru. Ja viņš nu pārnācis No trimdas, ceļojumu pārtraucot, Un nedomā vairs atsākt to, tad man Jau padomāts kāds derīgs pasākums, Kur ne vien klups viņš, bet vairs necelsies. Par nāvi šo ne vējiņš nežvīgos, Nav viņa mātei jāsaredz te darbs, Bet nejaušība.Laerts.
Piekrītu, mans kungs. It sevišķi, ja iegrozīt var tā, Ka es tad ierocis.Karalis.
Tas labi sakrīt. Pēc jūsu aizbraukšanas, princim dzirdot, Par jūsu mākslu tika runāts daudz, Ka tur jums neesot neviena līdzīga, Tā skaudis viņš nav citas jūsu spējas Kā šo, kaut tā, pēc manām domām, nav Tā vērtīgākā.Laerts.
Kāda spēja, mans kungs?Karalis.
Ak, tikai lenta vien, ko jaunībaSev sprauž pie cepures. Un tomēr tāIr vajadzīga; jo jaunībaiNe mazāk piestāv viegls, gaisīgs tērpsKā kažoki un sēru tērpi veciem,Kas cienību un veselību pauž.Pirms diviem mēnešiem bij iegrieziesPie mums kāds normandiešu bruņinieks.Pret frančiem esmu karā gājis, zinu,Cik lieliski tie zirga mugurā,Bet drošulī šai bij kāds burvju spēks.Viņš savos seglos bij kā ieaudzis…Un izmācīto zirgu vadījaTik brīnum izveicīgi, ka šķitaAr skaisto dzīvnieku kā viena būtne.Tā veiklībai un izmaņai nespējuPat savās domās līdz izsekot.Tā viņš tur rīkojās.Laerts.
Normandietis?Karalis.
Normandietis.Laerts.
Nudien, Lamands.Karalis.
Jā, tas pats.Laerts.
Es viņu labi pazīstu, patiesi, Viņš savas tautas rota lieliska.Karalis.
Viņš stāstīja par jums un atsaucās Tik jūsmīgi par jūsu mākslu Un izmanību aizsargājoties, Jo sevišķi ar rapieri, un teica, Ka būtu brīnums, ja jums rastos līdzīgs.Viņš sacīja, ka viņu cīkstoņiem Ne veiklības, ne skaidra skatiena Vairs neesot, kad stājoties jums pretī. Šī uzslava tā skāra Hamletu, Ka viņš to vien vairs vēlējās un lūdza, Kaut drīz jūs pārnāktu un cīkstītos Ar viņu. Un tad nu…Laerts.
Jā, ko tad, mans kungs?Karalis.
Vai savu tēvu mīlējāt jūs, Laert? Vai jūs kā glezna, tēlotas kur sāpes, Bet nepukst sirds?Laerts.
Kāpēc tā jautājat?Karalis.
Ne tāpēc, ka jūs domātu, jums tēvs Nav mīļš. Gan mīla iedegas, bet tad Ar laiku mazinās un dziest, kā rāda To pieredze. Un mīlestības liesmās Kaut kas kā dūmot sāk, to vājina. Jo nav nekā, kas vienmēr būtu labs; Un labums, kad tas sevi pāraudzis, Zūd pats aiz savas lielās pārmērības; Ko gribam darīt, jādara tūliņ, Jo «griba» mainās, tik daudz šķēršļu tai, Cik ap mums mēļu, roku, nejaušību. Un tā šis «vajaga» kļūst nopūta, Kas, vieglojumu dodot, sāpina. Bet nu pie darba. Hamlets pārnācis. Ko darīsiet, lai rādītu, ka esat Jūs sava tēva cienīgs dēls ne vārdos Vien, bet darbos?Laerts.
Noduršu kaut dievnamā.Karalis.
Tik tiešām, slepkavam nekur nav vietas, Tā atriebi lai nekavē nekas. Bet, mīļais Laert, ja tā domājat, Tad savrup turieties jūs savā mājā. Kad pārnāks Hamlets, lai viņš dzirdētu, Ka mājās jūs; mēs gādāsim par to, Lai atkal jūsu pārākumu piemin Un divkārt uzspodrina jūsu slavu, Kā normandietis sacēla; pēdīgi Jums tikties liksim, slēgsim derības Par jūsu sacīksti. Viņš nevērīgs Un augstsirdīgs, un brīvs no aizdomām Bez pārbaudes ņems pirmo rapieri. Bet jūs tad izmanīgi ņemiet to, Kam uzasināts gals; kā vingrinoties Jūs tēva nāvi atriebsiet.Laerts.
Lai notiek! Es savu zobenu pirms ieziedīšu. Reiz nopirku no pūšļotājiem ziedi Tik nāvīgu, ka pietiek ieskrambāt Ar naža galiņu, kas indē mērkts, Tik mazliet ādu, asinis kur strāvo, Lai neglābtu vairs līdzekļi nekādi Šai indē savu zobengalu mērkšu, Un, ja es viņu viegli ieskrambāšu, Viņš mirs.Karalis.
Mums jāpadomā vēl par to, Kur, kad un kā tas labāk izdarāms. Ja neizdotos tas, ja mūsu nolūks It skaidri visiem būtu noprotams, Tad neiesākt. Tāpēc šim nodomam Mums balsts ir jārauga, kas turētu, Ja pirmais sairtu. Pag, ļaujiet domāt, Mēs derēsim par jūsu veiklību. Darīts!Kad cīkstoties jums sametīsies karsti, —Uz beigām gājieni lai būtu strauji, — Un Hamlets prasīs dzert, tad stāvēs turpat Kauss, ko tikai viņam gatavošu. Viens malks vien darīs to, ko vēlamies, Ja sazāļotais zobens neķertu. Bet, klusu, kas tas par troksni tur?Ienāk karaliene.
Ko nozīmē tas, dārgā karaliene?Karaliene.
Nāk viena nelaime pa pēdām otrai: Ir noslīkusi jūsu māsa, Laert.Laerts.
Ak vai! Kur noslīkusi?Karaliene.
Kur vītols aug, pār strautu pārlicis,Kas lapas atspoguļo ūdenī;Tur gājusi tā savas vītnes vītNo kalmēm, nātrēm, pīpenēm un kosām,Ko draišķie gani rupjā vārdā sauc,Bet rātnās meitenes — par miroņpirkstiem.Tai rāpjoties uz pārlīkuša zara,Lai uzkārtu tur savus vainagus,Zars pēkšņi atlūzis, un vainagiUn viņa pati straumē iekritusi.Tās tērps virs ūdens izplēties un brīdiKā sirēnu virs viļņiem turējis,Bet viņa senas dziesmas dziedājusi,Kā briesmas nenojaušot, vai kā būtni,Kas dzimusi un viļņos radusi.Pēc brīža, tērpam samirkstot,Ar visām dziesmām dzelmē ierautaUn noslīkusi tur.Laerts.
Ak, noslīkusi!Karaliene.
Jā, noslīkusi, noslīkusi.Laerts.
Par daudz tev valgmes, mana Ofēlija, Es tāpēc valdu asaras. Un tomēr Tās mūsu; dabai savas ierašas; Lai saka kauns, ko grib, ar asarām Būs izraudāta sievišķība. Sveiki, Mans kungs! Es ugunīgus vārdus teiktu, Kas tūlīt iekvēlotos gaišās liesmās, Ja neprāts neizdzēstu tos.Aiziet.
Karalis.
Ģertrūd, iesim! Cik grūti bij man viņa dusmas remdēt! Nu baidos, tās var sacelties par jaunu. Lai tāpēc viņam sekojam!Abi aiziet.