Parādās Lučo un divi muižnieki.
Lučo. Jā mūsu hercogs un citi hercogi nekādi nesapratīsies ar Ungārijas karali, tad jau laikam visi tie hercogi bruks viņam virsū.
Pirmais muižnieks. Debesis dod mums mieru, bet ne Ungārijas karalis.
Otrais muižnieks. Āmen!
Lučo. Tu spried kā tas svētulīgais pirāts, kas nebrauca jūrā bez desmit baušļiem, kaut gan vienu bija izkasījis no bauslības galdiņiem.
Otrais muižnieks. Tev nebūs zagt?
Lučo. Ja, to viņš bija izdzēsis.
Pirmais muižnieks. Protams. Šis bauslis novērstu kapteini un viņa komandu no tiešā mērķa, jo viņi bija devušies savās gaitās, lai zagtu. Arī starp mums nav kareivja, kas, galda lūgšanu skaitīdams, vienlīdz labi sagremotu īpašo piedevu, kurā ir runa par mieru.
Otrais muižnieks. Neesmu gan redzējis kareivi, kas tā nepatiktu.
Lučo. Labprāt tev ticu, jo tu neesi bijis pat tuvumā vietai, kur skaita šo lūgšanu.
Otrais muižnieks. Kā tad! Desmitiem reižu esmu to dzirdējis.
Pirmais muižnieks. Pantos?
Lučo. Visos pantmēros un visās valodās.
Pirmais muižnieks. Un arī visu ticību baznīcās.
Lučo. Kāpēc gan ne? Lūgšana ir un paliek lūgšana, tas nav apstrīdams, tāpat kā tu esi un paliec šaušalīgs nelietis, par spīti visām lūgšanām.
Pirmais muižnieks. Tādā gadījumā mēs abi esam no viena gabala griezti.
Lučo. Pieņemsim. Tikai samtam bez mīkstuma ir vēl cieta mala apkārt. Tu esi mala.
Pirmais muižnieks. Un tu — samts. Smuks samts, trīskārt sukāts. Bet man labāk patiktu būt visrupjākās angļu vadmalas apaudam nekā dabūt tās sukas, bez kurām franču samts neiznāk. Vai es pietiekami skaidri izteicos?
Lučo. Visā pilnībā! Kas uz sirds, tas uz mēles. Tagad atliek vienīgi noslīcināt tavas bēdas vīna kausā. Pirmais tosts uz tavu veselību, bet, kamēr vien esmu dzīvs, dzeršu to pēdējais.
Pirmais muižnieks. Iznāk, ka būšu pats sev trāpījis!
Otrais muižnieks. Rungai vienmer divi gali. Proties nu, pie kura esi ticis.
Lučo. Skatieties, viri! Tur taču nāk mūsu slāpju un ciešanu remdinātāja. Zem viņas jumta esmu dabūjis tik daudz slimību, ka caurmērā būs . . .
Otrais muižnieks. Cik, lūdzu?
Lučo. Parēķiniet!
Otrais muižnieks. Trīs tūkstoši sērgu gadā.
Pirmais muižnieks. Pat vairāk.
Lučo. Franču kronās skaitot, vēl viena klāt.
Pirmais muižnieks. Manas kaites meklēdams, tu baļķi savā aci neredzi. Es vismaz esmu vesels.
Lučo. Tikai ne no vārda «veselība». Drīzāk varētu teikt, ka tava miesa ir vesels izvirtību mudžeklis.
Ienāk Overdane.
Pirmais muižnieks. Visu cienību! Kurā ciskā jums ir krampīgāks išiass, kundze?
Overdane. Vīzējieties, cik uziet! Nupat sagrāba un aizrāva uz cietumu vienu vīru, kas vērts tūkstošiem tādu kā jūs.
Otrais muižnieks. Vai drīkstam pajautāt, kurš tas ir?
Overdane. Priecājieties, mans kungs, tas ir Klaudijs, sinjors Klaudijs.
Pirmais muižnieks. Klaudijs cietumā? Tas nevar būt!
Overdane. Nevar, bet ir. Es redzēju, kā viņu saņēma ciet, es redzēju, kā viņu aizveda, un zinu vēl bēdīgākas lietas — trīs dienu laikā viņam nocirtīs galvu.
Lučo. Tik muļķīgi, ka negribas ticēt. Jūs esat pārliecināta par to?
Overdane. Pat parak pārliecinātā. Un viss tāpēc, ka viņš uztaisījis Džuljetas jaunkundzei bērnu.
Lučo. Sāk izklausīties pēc patiesības. Mums vajadzēja satikties pirms divām stundām. Viņš, kas vienmēr tik cieši tur vārdu, neatnāca.
Otrais muižnieks. Tas saskan ar ziņām, ko nupat apspriedām.
Pirmais muižnieks. Un tikpat labi ar pēdējā laika rīkojumiem.
Lučo. Ejam! Mums jāizdibina, kas noticis.
Lučo un abi muižnieki aiziet.
Overdane. Vai tur nāk kari vai slimības, karātavas vai nabadzība, bet viss pār manu galvu — es palieku bez apmeklētājiem.
Parādās Pompeļs.
Nu? Kas jauns?
Pompejs. Vienu vīru ved uz cietumu.
Overdane. Patiešām? Kādēļ?
Pompejs. Sievietes dēļ.
Overdane. Ko viņš izdarījis?
Pompejs. Ķēris foreles aizliegtos ūdeņos.
Overdane. Meitiņa palikusi ar bērnu?
Pompejs. Nē, sieviete palikusi ar meitiņu. Jūs jau dzirdējāt pēdējo pavēli?
Overdane. Kādu?
Pompejs. Vīnes nomalēs nojauks visus prieka namus.
Overdane. Un tos, kas pašā pilsētā?
Pompejs. Atstās padēklim. Bet nojauktu tos arī, ja kāds gudrs pilsonis nebūtu iejaucies.
Overdane. Nomalē ir mūsu krogi. Tos ārdīs nost? Pompejs. Līdz pamatiem, kundze.
Overdane. Pasaule ir sajukusi prātā! Kas nu būs ar mani?
Pompejs. Nebēdājiet neko, cienītā, labam advokātam klientu netrūkst. Mainot vietu, jums nav jāmaina amats. Un es vēl arvien esmu jūsu krodzinieks. Galvu augšā! Gan augstie kungi jūs pažēlos. Ja kāds cilvēks savu mūžu sūri grūti strādājis, tad taču ar viņu jārēķinās, vai ne?
Overdane. Kas te būtu darāms, gudrais krodziniek? Ejam!
Pompejs. Redziet, cietuma priekšnieks ved Klaudiju. Džuljetas jaunkundze arī līdzi.
Abi aiziet.
Ienāk komandants, Klaudijs, Džuljeta un sardze.
Klaudijs.
Kam vajadzīgs šis kauna pilnais gājiens? Ja esmu arestēts, tad vediet cietumā.
Komandants.
Draugs, nedaru es to aiz ļauna prāta, So rīkojumu devis grāfs Andželo.
Klaudijs.
Valsts vara, ja tā dievu kārtā celta, Ar visu smagumu pār mūsu galvām krīt Un piemeklē kā pati debess griba: Ko viņa lems, tas būs. Tu esi bezspēcīgs.
Atgriežas Lučo un abi muižnieki.
Lučo.
Kā? Klaudijs apcietināts? Kāds tam pamats?
Klaudijs.
Vien pārmērīga brīvība, mans Lučo,
Kā pārmērība ēšanā ir pamats
Tik daudziem gavēņiem. Pēc lielas vaļas
Nāk cietums. Indes sarijušos žurku
Tā slāpes trenc, kā patvaļa trenc mūs.
Slāpst ļaunumam — bet, slāpes dzēšot, mirstam.
Lučo. Ja es mācētu tik gudri runāt pat apcietinājumā, es pieaicinātu dažus no saviem kreditoriem. Un tomēr banāla brīvība man mīļāka par cietuma augsto tikumību. Ko tu esi noziedzies, Klaudij?
Klaudijs. Runājot par to, es noziegšos vēlreiz.
Lučo. Vai tā ir slepkavībā?
Klaudijs. Nē.
Lučo. Izvirtība?
Klaudijs. Var sacīt tā.
Komandants. Mums jāiet tālāk. Lūdzu, kungs!
Klaudijs. Vēl dažus vārdus, krietnais cilvēk! Lučo, vēl vienu vārdu tev!
Lučo. Kaut simtu, ja tas var tev līdzēt. Vai izvirtību tagad ņem tik stingri?
Klaudijs. Tā nu ir iznācis, kaut gan mēs ar Džuljetu sākām dalīt gultu tikai pēc derību līguma. Ar pilnām tiesībām es uzskatu par sievu Šo krietno dāmu, un, ja apsūdzībai Nav ārējs pamats atņemts, tad vien tāpēc, Ka mantojums, kas viņai pienākas, Vēl draugu lādēs guļ un ienākumus audzē. Mums likās saprātīgāk savu mīlu viņiem Pirms laika neatklāt. Bet ļaudīs jānes Nu viņai mūsu noslēpums, kas rakstīts Jau pārāk lieliem burtiem.
Lučo.
Gaidāt bērnu?
Klaudijs.
Jā, diemžēl kopā viss ir sanācis — Pat pavaldonis jauns, ko hercogs Vīnē Mums iecēlis. Es nezinu, vai tiešām Tā tikai kļūda ir vai paviršības straujums, Vai arī viņa domās mūsu tauta Ir zirgs, kam pieši sānos jāiecērt, Lai turpmāk klausa jātniekam uz vārda. Kas zina, varbūt tirānija viņam No augstas varas nešķirama šķiet. . . Mans pārkāpums tik bīstams viņam likās, Ka viss, kas senos likumruļļos rakstīts, Nu gaismā celts ir manis dēļ. Tā noņem No sienas vecus ieročus, ko rūsa Zem visām zodiaka zīmēm rāmā gaitā Ir klājusi. Nu kārtībai par godu Tos nospodrina. Tikai tāpēc vien.
Lučo. Neapšaubāmi. Un tagad tava galva sēž uz pleciem tik nedroši, ka vajag tikai vienai govju meitai smagāk nopūsties par savu nelaimīgo mīlestību, un tā noripos. Aizsūti kādu cilvēku ar lūgumu pašam hercogam.
Klaudijs.
Es to jau darīju, bet viņš nav atrodams. Un tādēļ nu pēc palīdzības tavas Man jāgriežas. Pie manas māsas aizej Uz klosteri, ja vien par vēlu nav, Ja nav par mūķeni tā šodien iesvētīta. Tu viņai stāsti, kādās briesmās esmu, Un manā vārdā lūdz, lai Izabella dodas Pie bargā valdoņa un pārliecina viņu. Nav citas cerības, bet šī man stipra ir, Jo Izabellas jaunība un maigums Bez vārdiem vīra sirdij liktu atkust, Kaut viņa arī vārdu cīņās stipra.
Lučo. Lūgšu dievu, lai skuķim paveicas. Gan tāpēc, ka tas derēs par dūšas uztaisīšanu katram, kas iekūlies
līdzīgā ķibelē, gan arī tāpēc, lai tu paliktu dzīvs mums par prieku. Sirds dēļ mēdz zaudēt galvu, taču ne zem cirvja. Eju pie Izabellas!
Klaudijs.
Es pateicos tev, uzticīgais Lučo!
Lučo.
Man divu stundu pietiks. Klaudijs.
Varam iet! Visi aiziet.