Nu, lūk, tagad mums ir tikai divi mērinstrumenti. Aleksandra viskozimetrs tika atrasts pie viņa, bet trešais visu laiku nogulēja noliktavā.
Sakiet, lūdzu, Samson, — vai ir kāda īpaša šo instrumentu izdošanas instrukcija?
Ko jūs! Pie mums parasti par to visu atbild Kēkss. Viņš ir lielisks noliktavas pārzinis, vienmēr zina, kur kas glabājas, un izsniedz to pēc pirmā pieprasījuma. Bet torīt es aizsūtīju Kēksu pie Proļeiko, kuram bija uzdots nomainīt robota runas sintezatoru. Tāpēc man pašam vajadzēja parādīt Kuplim un Larki, kur glabājas vis-kozimetri.
Paldies. Bet tagad pastāstiet, ko jūs darījāt pēc tam, kad viņi bija aizgājuši.
Noliktavā ienāca Romāns. Es izsniedzu viņam visu, kas bija nepieciešams Kēksa remontam. Tad kopā ar Lutensiju un Igoru gājām nivelēt kravas kosmodroma trasi.
— Visi trīs?
Jā. Bet jau apmēram pēc kādas pusstundas es izsaucu arī Proļeiko.
Bet jūs taču teicāt, ka Proļeiko esot palicis ar Kēksu?
Romāns jau bija paspējis nomontēt veco sintezatoru un lūdza, vai mēs nevarot pagaidīt, jo esot neērti, ka Kēksam nu būšot jāpaliek kā tādam pusmuļķa invalīdam un nepacietīgi jāgaidot viņa atgriešanās. Bet, zinādams, ka Romānam ļoti patīk noņemties ar Kēksu, un, ja ļautu vaļu, viņš tikai to vien darītu kā ik dienu arvien izjauktu un saliktu šo robotu, es atbildēju, ka pa tām pāris stundām, kas būs nepieciešamas, lai trasē noregulētu lāzera nive-lieri, Kēksam nekas nenotiks.
— Kad jūs aizgājāt no stacijas?
(Nobeigums. Sakums ZT 1984. g. 1., 2. un 3. nr.)
Kuplis?!
— … un teica: «Kēks, veco zēn, kur visi palikuši? Ko tu klusē? Ā-ā, tu esi uzšķērsts. Nu, tas nav nekas, iet tu vari. Marš, pēc nestuvēm un žigli man pakaļ! Filips salauzis kāju.» Es paņēmu nestuves, un mēs gājām uz anomālo zonu. Pulksten trīspadsmitos nulle piecās minūtēs man pa priekšu ejošais Kuplis nokrita ar seju uz zemi un vairs nekustējās. Tablo uz viņa aizsargcepures rādīja, ka Kuplis ir miris. Es nepārtraucu viņa dotās komandas izpildi un gāju uz Dzelteno arku, kur, pēc Kupla vārdiem, vajadzēja būt Filipam Larki. Attālinoties no Kupla, arvien vairāk sāku šaubīties, vai rīkojos pareizi. Atgriezos pie guļošā Kupla, vēlreiz pārliecinājos, ka viņš ir miris, un atkal gāju uz Dzelteno arku. Tā tas atkārtojās četras reizes. Domāju, ka šīs svārstības izskaidrojamas ar smadzeņu funkcionālo saišu traucējumiem, ko bija izraisījusi runas sintezatora izņemšana. Lai es varētu pieņemt kādu lēmumu, bija nepieciešama cilvēka komanda. Trīspadsmitos un trīsdesmit divās minūtēs no stacijas puses pienāca Samsons Diters, Romāns Proļeiko un Lutensija Skiki. Romāns pavēlējā man. .
— Paldies, Kēks! Pietiks. Es jau zinu, kas notika pēc tam. Tu vari iet.
Te tev nu bija! Jebkurā variantā iznāca, ka Kupli varēja nogalināt tikai Larki un teorētiski — arī Kēkss. Vai var pieņemt, ka robota smadzeņu defektu dēļ pārkāpts fundamentālais, visu automātu mākslīgajā intelektā ieslēgtais princips, kas aizliedz ne tikai nogalināt, bet arī vispār darīt kaut ko ļaunu cilvēkam? Un tomēr teorētiski Kēkss varēja nogalināt, lietojot Kupla viskozimetru.
Bet šāvējs varēja būt arī Larki. Tur-Tāt viņš varēja šaut pa gabalu, jo lodes ākuma ātrums saglabājas visā lidojumā. Taču vieta, kur krita Kuplis, no Dzeltenās arkas nav redzama. Vai ievainotais Filips tiešām būtu bijis vēl tik spēcīgs, lai no-rāpotu vairākus simtus metru pretī Aleksandram, lai izšautu, atgrieztos atpakaļ un noslēptu ieroci? Un slepkavībai nav neviena kaut cik nopietnāka motīva. Tiesa gan, es maz ko zinu par viņu savstarpējām attiecībām. Jā, gaidāmajai izmeklētāju grupai es daudz neko nevarēšu pastāstīt. .
Pēkšņi es atcerējos lodes ieskrambātās šķembas zem arkas. Daudz nedomādams, devos pie Larki. Viņš paskatījās uz mani kā vajāts zvērs.
— Filip, — es iesāku, — vai arī jūs todien niekojāties ar viskozimetru, šaudīdami mērķī?
Inspektor, es jau teicu jums, ka nē.
Tātad jūs netikāt šāvis uz arku?
Nē, bet ko jūs ar to gribat teikt?
— To, ka jūs man neesat izstāstījis visu, Filip.
Uz slimnieka sejas parādījās sarkani plankumi.
— Jūs noklusējāt vēl vienu Kupla šāvienu.
To izdzirdējis, Larki nobālēja līķa baltumā.
— Ne tikai vienu, inspektor, — viņš atbildēja, lūpām tik tikko kustoties, — bet arī otru Aleksandra šāvienu.
— Kāpēc jūs to noklusējāt?
— Tas, ko varu pastāstīt, ir kaut kas briesmīgs. Ļoti iespējams, ka jūs neticēsit man, jo pierādījumu man nav. Tāpēc arī izlēmu, ka labāk klusēt.
— Stāstiet!
Larki drudžaini ievilka elpu.
— Toreiz pie arkas, kad pagriezos, es pēkšņi ieraudzīju, ka Aleksandrs tēmē man galvā. Instinktīvi atkāpos soli atpakaļ. Kuplis izšāva divas reizes. Es paklupu un sāku krist plaisā. Neskaidri atceros, ka pār mani nobira kaut kādi akmeņi. .
— Vai jūs interesē mana versija par to, kas toreiz notika?
Larki izbrīnā paskatījās uz mani.
No arkas izlūza akmens un krita jums tieši uz galvas. Tā kā brīdināt vairs nebija laika, Kuplis ar viskozimetru sašāva to gabalu gabalos. Iespējams, ka viens no viņa šāvieniem netrāpīja. Bet pēc kāda laika Kupli atrada nošautu.
Es neesmu vainīgs, inspektor, — nočukstēja Larki. — Es netrāpīju, goda vārds!
Izgājis no slimnieka istabas, iegrimu pārdomās. Būtu atradis kaut vai to nolādēto viskozimetru! Vispār, lai atmestu versiju, ka vainīgais ir Kēkss, jāpārbauda Kupla pistole. Labi, ka lode ir saglabāta, ekspertīze būs viegla.
Nekavējoties es devos pie Ditera un lūdzu parādīt pārējos viskozimetrus. Lavē-dams noliktavas plauktu un konteineru labirintā, Diters pieveda mani pie sienā iebūvēta metāla skapja un atvēra tā durvis.
— Lūdzu, — viņš uzaicināja. — Varat ņemt abus.
Es paskatījos. Skapis bija tukšs. Tajā atradās tikai kāds ducis apaļu plastmasas kārbiņu.
Samsons nobālēja. Sagrābis pirkstos garo, nokārušos ūsu šķipsniņu, viņš kādu minūti stāvēja klusēdams. Arī es klusēju, pārdomādams, ko gan tas varētu nozīmēt.
Beidzot Diters attapās, piegāja pie pults un nospieda taustiņu. Ieradās Kēkss.
— Kēks, — iesāka Diters, — vai vēl kāds cits bez tevis vai kopā ar tevi ir bijis noliktavā?
Jā.
Kas?
Jūs.
Bet bez manis?
Neviens.
— Seit glabājās divi viskozimetri. Vai zini, kur tie ir?
Zinu.