Vai jūs atceraties, par ko tika runāts? Kaut ko atceros, bet ne jau nu visu. Jiters lūdza Romānu, lai viņš apmaina fiksam runas sintezatoru, jo robots esot sācis šļupstēt. Aleksandrs uzaicināja mani un Lutensiju mērīt grunts viskozitāti ano-ālajā laukumā pie Dzeltenās arkas.
— Vai jūs aizgājāt turp trijatā?
— Nē, Lutensija atteicās. Viņai bija ut kas darāms trasē uz kosmodromu.
Bet Piščiks? Ko viņš bija nolēmis
rīt?
— Igors. . Neatceros, ka viņš būtu aut ko runājis. Zinu tikai, ka tūlīt pēc rokastīm viņš devās uz savu istabu. Kad ēs ar Aleksandru gājām pie Ditera pēc skozimetriem, redzēju, ka viņš tajā ieiet.
Vēl tikai pastāstiet, kas ir visko-metrs. Kā šāds mērinstruments varēja raisīt Aleksandra Kupla nāvi?
— Pēc konstrukcijas un ārējā izskata tas it kā atgādina senatnes pistoli. Taču lodes sākuma ātrumu var regulēt, un patronā ir nevis pulveris, bet tilīns. Zinot
alibrētās lodes sākuma ātrumu, pēc tās iešanas dziļuma var spriest par dažām tāmā materiāla īpašībām, arī par visko-itāti.
— Tātad jūs devāties uz Ditera istabu.
— Nē, mēs gājām uz noliktavu. Tur Samsons iedeva mums viskozimetrus un
tronas.
— Kas notika pēc tam?
— Apģērbāmies un gājām uz Dzelteno arku.
— Vai pa ceļam jūs kādu redzējāt?
— Pie ieejas slūžās satikāmies ar Romānu Proļeiko. Viņš veda Kēksu uz laboratoriju.
— Kur tobrīd bija Lutensija?
— Nezinu. Kad mēs izgājām no zāles, iņa vēl sēdēja pie galda.
Vai Diters gāja uz slūžām kopā ar ums?
Nē. Mēs ar Kupli tajās bijām divatā. Diters palika noliktavā.
— Tad jūs sasniedzāt Dzelteno arku.
— Jā. Izšāvām paredzēto sēriju. Aleksandrs atzīmēja uz planšetes vienādas viskozitātes punktus. Tad viņš šaudīja mērķī. Aleksandram patika šaut, un viņš, ja tā varētu teikt, šāva skaisti. Pats dīvainākais notika pēc tam.
— Lūdzu, bez vērtējuma. Konkrēti — kas notika?
Mēs stāvējām tikai dažus sojus viens no otra un ar viskozimetriem rokās izskatījāmies gluži kā duelanti. Pēkšņi ieraudzīju, ka Aleksandrs paceļ roku un tēmē man galvā. No pārsteiguma es soli atkāpos, iegrūdu kāju spraugā starp divām atlūzām un uz brīdi gandriz apžilbu no sāpēm. Izdzirdēju krakšķi. Nokritu. Tikai pēc tam atskārtu, ka krizdams biju nospiedis sprūdu.
Vai jūsu pistole, atvainojiet, tas ir, viskozimetrs, bija vērsts uz Kupla pusi?
Bet es taču netrāpīju! Es atceros, es precīzi atceros, ka tad, kad atguvu samaņu, Aleksandrs bija noliecies pār mani. Viņš atbrīvoja manu lauzto kāju un noguldīja mani uz muguras.
— Vai jūs varat pateikt, kad tas notika?
— To var aprēķināt. Kad mēs izgājām no stacijas, bija apmēram ceturksnis uz deviņiem. Līdz Dzeltenajai arkai ir apmēram četrdesmit minūšu gājiens. Apmēram tikpat ilgi mēs šaudījām. Domāju, ka es nokritu kaut kad starp pusdesmitiem un desmitiem.
— Kas notika pēc tam?
— Kuplis teica, ka aizies pēc kāda, lai mani paņemtu.
— Kāpēc jūs nesazinājāties ar staciju?
— Mēs taču bijām anomālajā zonā! Tur parastie sakari nav iespējami.
— Un Kuplis aizgāja? Larki pamāja ar galvu.
— Vairāk es viņu netiku redzējis. Tas ir, netiku redzējis dzīvu. Tad atkal zaudēju samaņu. Kad atģidos, mani nesa Romāns un Samsons. Nogādāts mājās, es jautāju, kur palicis Aleksandrs. Man atbildēja, ka viņš esot miris no šāviena krūtīs. No šāviena ar viskozimetru.
Larki apklusa.
Paldies, Filip, — es teicu pieceldamies. — Starp citu, jūs teicāt, ka Kuplis esot šaudījis mērķi. Kas bija šis mērķis?
Uz prāva akmeņa tieši zem arkas viņš nolika zemesrieksta lieluma atlūzu. Viņš sašāva to no soļiem piecpadsmit.
— Vai ar pirmo šāvienu?
— Pirmā lode sašķīda pret klinti nedaudz zem mērķa. Tās pēdas ir redzamas. Otrā lode trāpīja. Sāds rezultāts nebūt nav slikts, jo viskozimetram nav ierīces mēr-ķēšanai.
Atvadījies no Larki, konstatēju, ka ir jau pusvienpadsmit. Pie Ditera durvīm es saskrējos ar Kēksu, kurš nekavējoties piedāvāja atspirdzināties ar glāzi greipfrūtu sulas.
— Interpone tuis interdum gaudia curis6, — viņš teica.
Es atteicos no sulas un pieklauvēju pie zilajām durvīm.
Diters bija mierigs un noskaņots labvēlīgi. Noklausījies stāstījumu par to, kā viņš izsniedzis Larki un Kuplim viskozimetrus un viņi pēc tam aizgājuši, bet viņš palicis noliktavā, es jautāju:
Cik viskozimetru jums ir pavisam?
Bija trīs.
Kāpēc bija?
Tāpēc, ka tagad palikuši tikai divi. Tas, kuru paņēma Filips, ir pazudis.
Larki man neko netika stāstījis par to, — es piebildu.
Kad zudums atklājās, — turpināja Diters, — es aizsūtīju Romānu Proļeiko uz Dzelteno arku, taču viņš atgriezās ar tukšām rokām. Tiesa, to gan es nevaru apgalvot, ka mūsu meklējumi būtu bijuši rūpīgi. Domāju, ka jūs sapratīsit, kāpēc: mums bija citas rūpes.