Šī doma bija kā sitiens zem jostas vietas. Valguss nometa nazi uz galda.
Vai tad Odisejs pats neparādīja tev šo gaismu? Viņam radās tāda vēlēšanās… Tātad arī viņam ir nepieciešama sabiedrība, domu apmaiņa ar citām būtnēm. Bet tas nozīmē, ka viņam tiešām ir saprāts. Viņš rīkojas kā domājoša būtne. Kā cilvēks… Un tu gribēji viņu iznīcināt?!
Nē, arī šis ceļš, acīm redzot, ir nogriezts… Kas vēl atliek? Nekas. Vari darīt, ko gribi. Piemēram, likties uz auss vai paēst. Pusdienas droši vien ir gatavas, sadzīves automāti pagaidām darbojas. Lai Odisejs guļ mierīgi! Tu viņam neko ļaunu nedarīsi, Valgus. Noteikti ne!
— Jā, — viņš lēni noteica. — Es viņu nenogalināšu. Un nepiekrāpšu — tāpat kā nenogalinātu un nepiekrāptu cilvēku, kas jūtas labāk tādos apstākļos, kādos es jūtos sliktāk.
Skaļrunis atkal ieklikšķējās, un Odisejs sacīja:
— Paldies, Valgus…
— Par ko?
— Tu neizslēdzi mani. Toreiz vadības centrālē. Paldies! Tu taču domāji, ka vari… Un arī tagad neiztaisīji īssavienojumu, kaut gan biji pārliecināts, ka tas izdosies. Vēlreiz paldies! Patiesību sakot, es jau sen esmu parūpējies, lai nekas tamlīdzīgs nevarētu notikt. Vai tad tu domā, ka esmu sliktāks par cilvēku?
— Neesi dumjāks, tu gribēji teikt.
— Es gribēju teikt, ka neesmu sliktāks. Mums abiem ir saprāts. Tu pirmīt runāji par jūtām, — par to, kas mūs šķir. Jūtas, sapņi… Arī man ir kaut kas līdzīgs. Vislietderīgākais no mana viedokļa būtu tevi nekavējoties iznīcināt. Bet kaut kas man neļāva un neļauj to izdarīt.
— Kas gan varētu tevi kavēt?
— Kavē! Es līdz šim tikai nezināju, kas. Ieslēgt sterilizatoru taču ir tik vienkārši! Bet es to nevarēju un nevaru.
— Jā, — Valguss sacīja, jo nezināja, ko teikt.
— Nē, es neesmu sliktāks par tevi. Bet jūsu pasaule ir bagātāka, to es atzīstu. Cilvēku ir ļoti daudz. Bet mēs pagaidām esam tikai daži… Es nevaru tevi iznīcināt. Ko lai daru, Valgus?
Pilots neatbildēja. «Būt saprātīgam,» viņš domāja, «ir grūta laime. Tagad arī tev, Odisej, nācās to izbaudīt…»
— Es tomēr esmu ticis skaidrībā, — teica Odisejs, it kā uzminējis cilvēka domas. — Saprāts ir ne tikai bauda. Tas uzliek arī pienākumus. Savādi, bet… ne aktīvi, ne pasīvi es nevaru tev nodarīt ļaunu. Lai gan… arī tad, ja nedarīšu neko, ilgas tevi pieveiks … Bet es to negribu. Saproti? Kaut kas manī protestē. Tas neslēpjas kādā atsevišķā kriotronu grupā, — to es varētu izslēgt. Šī īpašība, acīm redzot, piemīt kopumam — tam, kas veido saprātu … Redzi, tādam kā es salīdzinājumā ar cilvēku laikam gan ir vieglāk analizēt, kas viņā notiek. Kā nekā — konstrukcija zināma visos sīkumos!… Un es konstatēju, ka varētu atbrīvoties no tā, kas neļauj tevi iznīcināt, bet šai nolūkā man vajadzētu sevi gandrīz visu izslēgt. Un tad es, dabiski, pārstātu eksistēt kā saprātīga būtne.
— Droši vien… — Valguss apmulsis teica. — Tu jūti, Odisej…
— Saprāts bez jūtām, acīm redzot, vispār nav iespējams.
— Varbūt… Es par to neesmu domājis.
— Tagad klusēsim, — Odisejs sacīja. — Šīs jūtas, liekas, ir manī. Es ieklausos un mēģinu tās aptvert.
«Odisejs mēģina aptvert jūtas,» pilots nodomāja. «Bet ko aptversi tu, Valgus? Nāves bailes tu esi jau pārcietis. Tevi bija pārņēmusi vēlēšanās nodarīt ļaunu, bet tu neesi padevies. Un tikai ar ilgām tu nevari tikt galā, ar ilgām pēc cilvēkiem. Pieveikt tās nav cilvēka spēkos. Neko darīt, cilvēks ir mīlestības, nevis naida produkts. Tu sapņo un filozofē, klaidoni? Kas gan cits tev ir atlicis…»
— Ko tu dari, Valgus? — Odisejs atkal ierunājās.
— Nekā…
— Tad saposies, lūdzu!
— Kādēļ?
Kas viņam padomā? Ja to varētu uzzināt pēc balss into- nācijām! Taču Odisejs nav cilvēks. Viņa balss ir tikai samērā primitīvas iekārtas funkcija …
— Es gatavojos sākt bremzēšanu.
— Tu? Bet tas taču…
— Zinu. Zinu daudz labāk par tevi, Valgus! Ne velti «Argo» jau toreiz, trīsdimensiju izplatījumā, centās mani atvienot no fundamentālās atmiņas. Bet tu nepieļāvi to, un es pakāpeniski apguvu visu, kas tajā rakstīts. Visu, kas padara jūs par cilvēkiem. Es nevaru sevi pārvarēt, Valgus. Sākšu bremzēt. Agrāk es biju tikai automāts un drīz atkal par tādu kļūšu. Bet tu arī agrāk biji cilvēks… No šī lidojuma tu gaidīji ļoti daudz un manis dēļ nedrīksti vilties…
«Tad, lūk, kāds tu esi,» nodomāja Valguss. «Un tas, acīm redzot, ir raksturīgs ne tikai cilvēkam, bet jebkurai saprātīgai būtnei. Ja vien, protams, tā iepriekš nav saindēta. Pašaizliedzība, vēlēšanās darīt labu un nevis kaitēt citām domājošām būtnēm… Visas runas par saprāta iedzimto ļaunumu ir tīrās blēņas! Ja saprāts attīstās un eksistē normālos apstākļos, tam nevar rasties tieksme iznīcināt.»
— Piesprādzējies, Valgus, — teica Odisejs. — Būs liela pārslodze. Un neaizmirsti: tikko ātrums samazināsies, tev vajadzēs pārņemt vadību. Tad es vairs nespēšu domāt. Paliec sveiks!
— Paliec sveiks, Odisej, — Valguss atbildēja, un viņa balss ietrīcējās.
Raitiem soļiem, it kā nekas sevišķs nebūtu noticis, pilots iegāja vadības centrālē. Atlaidās savā krēslā. Ar ierastu kustību aptaustīja pārslodzes kompensatoru, atvēra skābekļa krānu. Pagāja minūte.
— Es centīšos iznirt no hipertelpas pēc iespējas tuvāk bāzei. Tūlīt sākšu manevru. Vai esi gatavs?
— Gatavs, Odisej.
Valguss gaidīja, ka Odisejs nopūtīsies, bet Odisejs nenopūtās un arī nevarēja to izdarīt — viņam nebija plaušu. Odisejs vienkārši teica:
— Sāku manevru…
Ģeneratori apklusa. Iekaucās bremžu dzinēji. Spidometra stabiņš nodrebēja kopā ar visu kuģi.
— Nulle, deviņdesmit deviņi…
— Nulle, deviņdesmit astoņi…
— Odisej, tu vēl domā?
— Nesapratu, — Odisejs neizteiksmīgi atbildēja. — Nulle, deviņdesmit septiņi…
Ātrums samazinājās strauji. Pārslodze bija drausmīga. Toties kāds vieglums mājoja sirdī! Aizvēris acis, Valguss gaidīja brīdi, kad ātrums būs sarucis līdz programmā paredzētajam lielumam. Šis brīdis pienāca pēc pāris stundām.
— Meklē kuteri, Odisej, — teica Valguss, pēkšņi sajutis, ka pārslodze beigusies.
— Skaidrs.
«Kam tev tagad glābšanas laiva?» Valguss nodomāja. «Ar Odiseju tu tiksi ātrāk līdz bāzei. Varēsi ziņot par atklājumu … Grandiozu, sensacionālu atklājumu! Un tomēr … tevi, draudziņ, kremt sirdsapziņa…»
— Kuteris atrasts.
— Uzņemt kuģī! — Valguss pavēlēja.
Jā, es ziņošu biedriem par atklājumu. DM mani apsveiks un pārējie arī. Tad DM sarauks uzacis un teiks: «Nedomājiet, ka esat kaut ko pabeidzis. Jūs esat tikai iesācis. Vajag vēl tūkstošreiz pārbaudīt. Uzbūvēt tādus kuģus, kas nekļūs gudrāki par pilotiem. Bet kāda ir hiper- telpas fiziskā būtība? Un matemātiskais pamatojums? Un vēl tūkstoš jautājumu. Pagaidām ir tikai pierādīts, ka hipertelpa pastāv. Bet cilvēkiem tajā būs jālido un jālido tālu… Tātad jāmācās pārvietoties šajā vidē!» Apmēram tā sacīs Dora Miglājs: Bet ne jau tas mani nomāc: viena posma gals kļūst par otra posma sākumu — tā ir normāla parādība…