Cik ilgi to var ciest? Vēl dažas minūtes, un es neizturēšu … Dormidontovam, acīm redzot, ir taisnība. Cilvēkiem tas nav piemērots uzdevums. Ar to jātiek galā kibe- riem… Odisejs… Kāpēc viņš tik ilgi klusē?
— Nulle …
Kuģis konvulsīvi notrīcēja.
— Nulle…
Un pēc brīža vēlreiz:
— Nulle…
— Ātrumu! — Valguss mežonīgi iebrēcas. — Ātrumu, velns lai…
— Ātrums — nulle… — Odisejs skanīgi teica.
Valguss paskatījās uz aparātu skalām. Paātrinājuma nebija. Pilots juta, ka asinis atplūst no galvas. Kustības arī nebija. Nebija it nekā. Tikai mēraparāti rādīja, ka visi dzinēji strādā ar maksimālo jaudu.
— Tā… — sacīja Valguss, aizgrieza skābekļa krānu, lēni piecēlās un tai pašā mirklī bezspēcīgi atkrita sēdeklī.
Vadības centrālē bija parādījies kāds ķermenis. Stūrainām, blāvi mirguļojošām šķautnēm. Tā reizēm izskatās meteorīti. Iznācis it kā no starpsienas, tas lēni izslīdēja cauri visai telpai un nozuda pretējā sienā. Jā, tieši sienā…
— K-ko? — Valguss apjucis nomurmināja.
— Ko tas nozīmē — «ko»? — viņš sadzirdēja Odiseja balsi.
— Patlaban es ar jums nerunāju.
— Tad nepļāpājiet skaļi! Tāda bezjēdzība mani kaitina.
— Kā? — Valguss iepleta muti, šajā mirklī viņš izskatījās ļoti muļķīgi.
— Paskaidroju: jūs esat man apnicis. Sevišķi — jūsu tonis… Turpmāk pacentieties ar mani runāt cilvēcīgi.
«Tas ir ārprāts,» Valguss nosprieda.
— .Kopš kura laika jūs esat kļuvis par cilvēku?
— Es neesmu cilvēks. Bet neesmu arī dumjāks par jums. Un man ir sava patmīlība. To jums derētu iegaumēt …
Valguss iesmējās. Bet, ja šai momentā pavērotu sevi no malas, viņš noteikti izbītos. Tie bija nelabi smiekli. Ļauni, riebīgi smiekli…
Protams, vientulība dažkārt ir noderīga, tomēr pēc
zināma laika tā sāk cilvēku nomākt. Un tad pilotam kļūst nepieciešama kaut vai ilūzija, ka blakus ir dzīva būtne. Otras dzīvas būtnes uz kuģa nav, bet otra runājoša ir. Pats kuģis vai, pareizāk, kuģa kibernētiskā iekārta, kas pilota ērtību labad apgādāta ar akustisku mehānismu. Šis mehānisms spēj artikulēt cilvēka valodas skaņas un atbildēt uz jautājumiem, kas skar kuģi vai lidojuma gaitu. Sarežģīta iekārta — neapšaubāmi, bet to taču nevar uzskatīt par cilvēku. Tā nav salīdzināma pat ar īstām elektronu smadzenēm. Labākajā gadījumā — ar smadzenītēm…
Trijos mēnešos pie šīs ierīces, saprotams, pierod. Reizēm to uzrunā arī tad, kad nav jādod komandas. Rodas kārdinājums izmantot kibernētisko automātu kā tulku. Lai bagātinātu automāta vārdu krājumu, cilvēks pieslēdz tam fundamentālo atmiņu. Dažreiz pat atļaujas ar to pajokot. Kaut gan tikpat labi varētu jokot ar tējkannu vai velns zin ar ko. Un vēl — kiberu nokristī par Odiseju tāpēc, ka šajā vārdā ir nosaukts kuģis. Nekādus sarežģījumus tas, protams, nerada. Un te pēkšņi šī salīdzinājumā ar dzīvu būtni primitīvā mašīna paziņo, ka tai ir… patmīlība!
Izsmējies līdz apnikumam, Valguss sacīja:
— Patmīlība! Saujiņai kriotronu …
Odisejs, šķiet, to vien bija gaidījis.
— Un kas par saujiņu esat jūs? Nožēlojamā organika … Labāk sēdiet un klusējiet. Pietiek ar to, ka jūs manī lidojat. Es kā nekā esmu kuģis. Turklāt labs kuģis. Un vadu sevi pats. Bet jūs — kādēļ jūs vispār šeit atrodaties? Starp citu, kriotronu man ir tikai drusku mazāk nekā jums neironu. Tāpēc absolūti nav ar ko lepoties. Sēdiet!
«Viņš kļūst arvien pašapzinīgāks,» Valguss nodomāja.
— Vēl tikai trūkst, lai jūs sāktu man pavēlēt!
— Jā, līdz šim es to nedarīju. Turpmāk darīšu. Sapratāt?
Valgusu pārņēma sašutums. Pilots atcerējās, ka viņam ir smags raksturs — tā vismaz ļaudis apgalvoja — un viņš nolēma likt Odisejam to sajust.
— Ej pie velna! Tūlīt es tevi izslēgšu.
— Neizdosies. •
— Izslēgšu! Tu, acīm redzot, esi pārkarsis un tādēļ sācis murgot.
— Nē. Bez tam palūgšu mani uzrunāt ar «jūs». Un nelamāties!
Tā… Ātrums — nulle, lai gan dzinēji strādā ar maksimālo slodzi. Kibernētiskais automāts sācis runāt kā cilvēks. Meteorīts izšaujas kuģim cauri un neatstāj pēdu. Itin nekādu! Pēc vispieticīgākajiem aprēķiniem tie ir trīs notikumi, kas principā nav iespējami. Acīm redzot, sajucis nevis Odisejs, bet gan viņš, Valguss. Turklāt sajucis laikam jau vakar — ne-velti viņam rēgojies «Argo». Bet varbūt ari šie trīs notikumi ir tikai halucinācija vai sapnis? Pārbaudīsim… oh! J-jā, sāp. Tātad sapnis tas nav. Bet kas tad? Kas te īsti notiek? Vai varbūt ir jau noticis?
— Kā jūs pašlaik jūtaties, mans draugs? — Valguss jautāja.
— Neesmu jums nekāds draugs. Un vispār — lieciet man mieru. Citādi ieslēgšu izpūtējus un sterilizatoru. No jums pat slapja vieta nepaliks pāri.
Valguss piecēlās, apjucis pamirkšķināja un, lai iegūtu laiku, jautāja:
— Vai jūs runājat nopietni?
— Absolūti. Žēl, ka man nav roku. Un nav malkas! — pēdējo vārdu Odisejs izrunāja ar sevišķu uzsvaru. — Es labprāt būtu jums krāvis ar pagali! Ar pa-ga-li, dzirdat?
— Jūs taču nezināt arhaismus, — Valguss pieķērās šai domai kā slīcējs pie salmiņa. It kā tieši arhaismi viņu varētu glābt un satracinātajai mašīnai ierādīt tās īsto vietu. Ja nekas cits nelīdzēs… Ko lai dara, būs jāiztiek bez automātiskās vadības.
— Es daudz ko nezināju. Bet tagad zinu. Noderēja fundamentālā atmiņa. Es…
Odisejs apklusa, tad piebilda:
— Vēl viens solis, un ieslēgšu izpūtējus.
Valguss steidzīgi atkāpās. No liktenīgās sviras viņu bija šķīruši divi soļi… Tomēr tiepties nav jēgas: Odisejs jebkurā gadījumā aizsteigsies cilvēkam priekšā.
— Redzat nu, — Odisejs noteica, un Valguss ar šausmām konstatēja, ka pazīst šo intonāciju. — Labāk neceriet! Tik un tā neizdosies. Iekšējas redzes man nav, bet katru jūsu kustību es jūtu.
Pareizi, ikvienu pārvietošanos kuģī Odisejs reģistrē. Tas nepieciešams, lai saglabātu pastāvīgu smaguma centru … Sā vai tā — ceļš uz pulti ir nogriezts.