— Izplatījums brīvs līdz devītajai pakāpei.
— Vakuums labs. Bet kā ar brīdinājumiem, novirzēm?
— Tādu nav.
Vai tiešām Odisejs mazliet vilcinājies ar atbildi? Blēņas! Viņš taču nav domājoša būtne. Ierīce, aparāts, mašīna — viss, ko vien vēlaties… Tomēr drošības labad pārbaudīsim vēlreiz.
Kontroltests Odisejam nesagādāja grūtības. Valguss pārliecinājās, ka atrisinājums ir pareizs. Tātad viņam būs tikai licies.
— Uzmanību! — pilots sacīja. — Sagatavoties programmas izpildei!
— Programma ievadīta, — Odisejs vienaldzīgi konstatēja.
— Atskaiti sāc no simta. «Nulles» momentā rīkojies!
— Skaidrs.
Valguss apmierināts pamāja ar galvu. Tad pārlaida vērīgu skatienu vadības centrālei, pultij, aparātu skalām.
Šī mirkļa dēļ viņš trīs mēnešus milzu ātrumā bija joņojis šurp uz samērā tukšu izplatījuma nostūri. Trīs mēneši gandrīz pilnīgas bezdarbības un tikai dažas stundas spraiga darba. Vai bija vērts? Bija. Dažkārt cilvēks visu mūžu nodzīvo tikai vienas stundas vai vēl mazāk — vienas minūtes dēļ, bet šajā minūtē viņš ir vajadzīgs cilvēcei …
Valguss dziļi ievilka elpu un teica:
— Dodu komandu!
Viņš nospieda lielu, atsevišķi no citām novietotu pogu pults labajā pusē. Tad pagrieza to par simt astoņdesmit grādiem un nospieda vēlreiz, līdz galam.
— Simts! — Odisejs noskandēja.
— Deviņdesmit deviņi…
— Deviņdesmit astoņi…
Lieliski. Nu var atvērt skābekļa krānu. Nē, vēl mazliet par agru… Sēdekļa amortizatori atbrīvoti? Jā! Automātiskais inžektors gadījumam, ja pilots zaudēs samaņu? Sagatavots! Lai gan tādu pārslodžu, jādomā, nebūs. Adapteri ierakstu tīklam pieslēgti?…
— Sešdesmit divi…
— Sešdesmit…
Šķiršanās brīdis tuvojās. Šo nakti viņš jau pārgulēs kuterī … Valguss paskatījās uz aparātiem, kas bija savienoti ar kuterīša pulti. Tur viss ir kārtībā, reaktori klusi dūc, gaidot mirkli, kad pilots dos kuģim pēdējo komandu un pats iekāps glābšanas laivā. Pārējo izdarīs Odisejs. Bet pirms tam vēl aizritēs stundas. Pēdējās stundas… Cik lēni tomēr velkas laiks! Trīs mēneši. Nebūtu viņš šeit bijis tik ļoti vientuļš. Bijuši šeit, teiksim, divi. Otro Valguss tad iesēdinātu laivā … Bet pats?
— Piecdesmit trīs …
— Piecdesmit divi…
Kuterī diviem nav vietas. Viņš, protams, būtu palicis un atvedis bāzei īstus faktus, nevis šādus tādus nenozīmīgus novērojumus…
— Četrdesmit pieci…
— Četrdesmit četri…
— Četrdesmit trīs…
Laiks ieslēgt skābekļa padevi. Tā, vēl mazliet pa labi, līdz pašam galam. Gatavs. Elpot viegli. Pārslodzes kom- pensatori? Drīz sāks darboties… Labi. Bet ja priekšā ir kosmiskie putekļi? Vai kaut kas cits? Muļķības, tur nekā nav un nekas nevar būt! Brīdinājumu nebija …
Tātad, ja kuģī atrastos divi, tu būtu ar mieru palikt? Bet kāpēc nepalikt, ja esi viens? Protams, Odisejs programmu izpildīs. Bet kosmosā, acīm redzot, ir kaut kas tāds, ko mēs vēl nespējam paredzēt. Un ja nu tas ir sprādziens?
— Septiņi…
— Seši…
— Pieci…
Tagad saturies! Nē, dārgais DM, lai cik tas būtu interesanti, es nepalikšu. Ja jau esat tik ziņkārīgs, lidojiet pats! Bet es neesmu ģēnijs. Es rīkošos stingri pēc instrukcijas — iekāpšu glābšanas laivā un katapultēšos. Skaidrs?
— Divi!
Klusums, klusums… Nu jel!
— Viens!
«Tomēr katapultēšos,» Valguss nodomāja un tai pašā mirklī iesaucās:
— Aiziet!
«Nulli» viņš nedzirdēja. Acis satumsa, ausis aizkrita. Sēdeklis pasvieda viņu uz priekšu, un viņš būtu aizšāvies nezin cik tālu, ja vien kuģis kopā ar sēdekli nebūtu aizšāvies vēl daudz tālāk. Atzveltne nežēlīgi spieda Valgusa daudz cietušo muguru, un no šī spiediena viņš nekādi nevarēja izbēgt… Paātrinājuma mērītāja bultiņa rādīja četrus «g» un lēnām tuvojās nākošajai iedaļai. Toties spidometra stabiņš kā negudrs joza turp, kur pašās skalas beigās kāds bija uzzīmējis treknu jautājuma zīmi.
Valguss sēdēja, nespēdams pakustināt pat mēli, kur nu vēl rokas un kājas. Bet tas arī nebija vajadzīgs. Odisejs visu darīja pats. Gudrs kuģis… Nē, viņam tikai likās, ka termometrs kāpj. Aparāti darbojas nevainojami. Attēliem videouztvērējos — lielisks asums. Sākas visādi efekti… Borta ekrānos kaut kas līdzīgs ziemeļblāzmai. Arī zvaigžņu, šķiet, kļuvis vairāk. Atkal halucinācija?…
— Vai eksperimentu turpināt?
Kas tad tas? A, Odisejs atkal čīkst. Tagad viņš uzplīsies ar šo jautājumu ik pēc spidometra iedaļas.
Minūtes ritēja vienmuļi, un tikai Odiseja balss, kas arvien biežāk jautāja, vai turpināt eksperimentu, sadalīja laika plūdumu noteiktos intervālos. Bet arī šie jautājumi bija paredzēti programmā. Valguss, ar pūlēm valdīdams mēli, sēca: «Turpināt!» — un nospieda īpašu signāla pogu. Vārdiem vien Odisejs vairs neticēja. Beidzot Valguss sadzirdēja ko jaunu:
— Pamatdzinēja resursi izsmelti.
— Izslēgt dzinēju! — Valguss iekliedzās.
To viņš varēja arī nedarīt, jo tieši šajā eksperimenta stadijā bija paredzēts atelpas brīdis, ceļa posms, kas jānolido bez paātrinājuma. Pilotam pa šo laiku vajadzēja sagatavoties kuģa atstāšanai, pārbaudīt aparatūru, savākt mantas. Pēc tam jādod pēdējā komanda. Kamēr Odisejs skaitīs, Valguss iekāps kuterī un katapultēsies. Odisejs nočērkstēs «nulle», ieslēgs papilddzinējus un DM ģeneratorus. Ar šo mirkli eksperiments būtībā tikai sāksies…
«Odisejs» pārstāja kāpināt ātrumu. Drausmīgais smagums izzuda, un pēkšņā prieka uzplūdumā Valguss sāka dziedāt, daudz nebēdādams par melodijas pareizību. Tik un tā Odisejs nenieka no mūzikas nesajēdza…
Kādas desmit minūtes pilots smaidīja, dziedāja un atpūtās. Tad viņš atsprādzējās no sēdekļa un aizgrieza skābekļa krānu. Piecēlās. Pāris reižu pietupās. Un ar labpatiku konstatēja, ka elpo normāli.
— Nu tad, kolēģi, atvadīsimies?