— Es gaidu, — viņa teica.
— Ko tad? — Juniors apjucis pārvaicāja.
— Atkārtojiet! Četrdesmittūkstoš reižu — iesākumam pietiks.
Juniors atkārtoja to vēl un vēl. Tad iestājās klusums. Pēc tam Zoja sacīja:
— Vai tad tu mani nepametīsi? Nekad, nekad?
— Nekad. Nekādā ziņā.
Un atkal iestājās klusums.
* * *
Juniors pamodās nakts vidū. Mēness gaisma spīdēja logā, gūlās uz grīdas, un tā likās zeltaina. Blakus klusi elpoja Zoja. Juniors piecēlās. Piegāja pie loga. Ilgi stāvēja un skatījās uz aizmigušo pasauli. Tas ir atnācis, viņš nodomāja. Noticis. Man bija licies, ka visu jau zinu un saprotu. Bet kaut kas tāds — pirmo reizi… Vai viņa nav sieviete? Tad arī es neesmu cilvēks. Nav svarīgi, kādā veidā katrs no mums ir radies, bet svarīgi, ka ir. Zemu klanos visiem, kas šajā radīšanā piedalījušies. Lai slavēts Kristāls, kas sabojājās ceļa vidū un piespieda mani šeit nolaisties. Paldies tai Zojai, kas atrodas uz Zemes, ka ļāvusi sevi nokopēt. Bet vislielākais paldies tev, īstajai Zoji- ņai, par to, ka tu esi mana. Uz visu mūžu, lai cik garš tas arī būtu …
Viņš atcerējās Ledu. Mierīgi, kā no malas, it kā tas nebūtu noticis ar viņu, bet kādā citā dzīvē. Nē, droši vien tev tikai likās, ka mīlēji. Jā, kaut kas bija — iespējams, žēlums pret jauko un nelaimīgo sievieti. Nelaimīga, jo kādreiz atteikusies no savas pirmās mīlestības, kas patiesībā bija viņai vienīgā īstā, Leda to vēlāk nekādi nevarēja aizmirst un pašā mīlas svētku kvēlumā piepeši sāka raudāt, jo blakus trūka tā — pirmā un vienīgā. Bet es viņu žēloju, domāja Juniors, un centos mierināt, taču viņai vajadzēja nevis žēlastību, bet gan to otru, bet tam jau sen viss bija izveidojies citādi… Es biju greizsirdīgs uz cilvēku, kuru nekad nebiju pazinis, pat redzējis netiku, ne- norimusi kremta greizsirdība, bet, pat ja mēs ar Ledu nebūtu izšķīrušies, neviens ņo mums šajā kopībā nebūtu atradis laimi. Man būs ļoti žēl, ja viņas mīlestība nekad nepiepildīsies. Bet manējā ir piepildījusies. Tur, kur negaidīju, kur, likās, neko tamlīdzīgu nevar pat gaidīt. Esmu atradis. Un tagad vairs nepazaudēšu. Interesanti — kad es Zoju satiku uz Zemes, viņa ma,n gluži vienkārši nepatika. Ne tāpēc, ka viņ§ bija sieVa citam, varēja vismaz, no malas skatoties, patikt… Nē, nebija nekā. Bet šeit… Kāpēc? Tāpēc, Juniors pats sev atbildēja, ka tā ir cita Zoja. Cita sieviete. Jo es taču neesmu viņas dēļ greizsirdīgs kaut vai uz to pašu Georgu. Manas Zojas dzīvē nekad nav bijis nekāda Georga. Tā Zoja ir palikusi tur, un ar to man arī pašlaik nav nekā kopīga. Viņa arī paliks uz Zemes. Ar savu vīru un saviem draugiem. Bet te divatā būsim mēs. Lai gan mēs droši vien ne jau mūžīgi būsim divatā. Jo viņa ir normāla sieviete, tas nozīmē, ka viņai būs arī bērni, un lai to būtu daudz… Tikai bērnu trūkst mūsu mazajā un lieliskajā pasaulē, bet tie būs. Pat ja izrādīsies, ka mūsu dažādā izcelsme kaut kādā veidā mums traucē, tik un tā mēs izdomāsim, kā to apiet. Mēs visi kopā esam tāds spēks: Zoja, es, Gudriniece, Kombinators, kuģis ar tā enerģētiku … Interesanti gan: gatavojos meklēt Kurjeru, bet atradu sev sievu, un neviens visā pasaulē mani nepārliecinās, ka tas ir mazāk svarīgi.
Zoja miegā kaut ko nočukstēja, Juniors novērsās no loga, piegāja pie viņas un ilgi skatījās uz aizmigušo sievieti, klusumā pateikdamies viņai par visu, ko viņa tam šodien bija dāvājusi un ko vēl dāvās. Iespējams, ka viņa skatiens Zoju uzmodināja, — pacēlusi plakstus, viņa palūkojās Juniorā, un skatienā pārsteiguma nebija. Viņa pasmaidīja, lēni pastiepa roku, viņš nogūlās tai blakus, un atkal atnāca aizmirstība.
* * *
Viņi vienlaicīgi atvēra acis. Bija gaišs, aiz loga dziedāja putni. Viņi ilgi klusēdami raudzījās viens otrā; viss bija skaidrs tāpat, visi zvēresti tika doti klusējot. Rīta stunda aizritēja tā, it kā viņi abi neatrastos pasaules telpas bezgalīgos dziļumos, bet vasarnīcu ciematā, kur izpletušies koki palīdz saglabāt izolētības ilūziju no civilizācijas, lai gan īstenībā pāris simtu soļu attālumā atrodas maģistrāle, bet aiz dzīvžoga stāv vēl viens tāds pats namiņš un tajā dzīvo citi cilvēki. Zoja uzlika vārīties ūdeni kafijai. Pēc tam abi dzēra kafiju un sarunājās — tāda jauka ģimeniska mēļošana par sadzīves sīkumiem, par to, cik viņiem ir labi un kas ir jāpaveic, lai kļūtu vēl labāk un interesantāk. Zoja fantazēja, bet Juniors, iekšēji smaidot par viņas brīnišķīgo iztēli, solījās visu izdarīt, uzlabot, iekārtot… Dažkārt sarunā iespraucās atmiņas, bet tās bija nekaitīgas un nemaz netraucēja abu mieru — atmiņas par bērnību un jaunību.
Un līdz pašam vakaram visa šī diena bija kā viņu nākošās — ne īsti bezdarbīgās, bet pietiekami bezrūpīgās un nesteidzīgās, cilvēka cienīgas dzīves modelis. Viņi fantazēja par to, kā no viņiem aizsāksies uz šīs dīvainās planētas cilvēce, viņi kļūs par tās pamatlicējiem, un vēlāk, pēc gadu simtiem un tūkstošiem, par viņiem stāstīs leģendas. Juniors visā nopietnībā pieļāva (pagaidām bez aprēķiniem, tikai vispārīgā veidā), ka pamazām, gadu gaitā, apdzīvotības zonu varēs paplašināt, bet pēcāk, kad cilvēku kļūs vairāk, — paplašināt vēl, tā ka galu galā, protams, ne jau viņu dzīves laikā, bet daudz vēlāk apdzīvojama kļūs visa planēta. Un visur dzīvos cilvēki — viņu pēcteči. Mūsdienu, tehnika, — Juniors ne bez lepnuma skaidroja savai uzmanīgajai klausītājai, — ne uz to vien vēl spējīgai Patiešām, kas gan te ir nereāls? Enerģija ir visa pamats un avots; kuģa agregāti saņem enerģiju, izmantojot paralēlo izplatījumu enerģētisko līmeņu starpību; pie kam iekārtas praktiski nenolietojas, katrā ziņā ne vairāk kā nerūsējoša caurule, pa kuru tek ķīmiski tīrs ūdens; pat ja būs nepieciešams remonts, uz kuģa atrodas sēklas visam, kas vien varētu ievajadzēties. Vēl vairāk — ar laiku no sēklām, tiklīdz tas būs nepieciešams, varēs izaudzēt ne vienu vien tādu iekārtu. Arī Kombinators ir aprēķināts ilgai darbībai: tajā nav nevienas kustošas detaļas, kā arī nevienas, kas darbotos pie augstām temperatūrām. Tomēr nevajag paļauties uz to vien. Eksistē pilnīgs Kombinatora apraksts, protams, tas velnišķīgi sarežģīts, bet Gudriniece tiks galā, viņai tādi uzdevumi — vienkārša izklaidēšanās kā šaha spēle cilvēkiem. Kuģa atmiņas blokos glabājas neierobežota informācija par tehnoloģiju un medicīnu, par gandrīz visu pasaulē, un Gudriniece to var izsniegt pēc pirmā pieprasījuma. Jācer, ka pati Gudriniece, kā jau visas sēnes, var atražot sev līdzīgas būtnes, tā ka arī Gudrinieces dinastija ir jāturpina. Tiks radīti jauni aizsarg- lauka ģeneratori, un galu galā kupols aptvers visu planētu, kura pamazām pārvērtīsies no nedzīva melna tuksneša zaļā un skanošā paradīzē.
Viņiem, jaunās cilvēces pirmsācējiem un pamatlicējiem, bija labi sapņot. Kafijas dzeršana ievilkās līdz dienas vidum. Pirms pusdienām viņi nolēma izpeldēties, lai rosinātu apetīti; visu vajadzīgo uzlika uz plīts, ieslēdza automātu, bet paši gandrīz neapģērbti devās prom, jo te nebija no kā kaunēties un arī klimats bija piemērots. Viņi negāja pa īsāko ceļu, kaut kur iemanījās nogriezties, nokļuva brikšņos, kas bija kā radīti tam, lai šeit skūpstītos. Pēc tam, kā izrādījās, bija izgājuši gluži citā pusē, nokļuvuši pie kupola robežas un jau no turienes devās uz dīķi.
Taisni pa garo zāli, saķērušies rokās. Zoja uz brīdi pagāja sāņus, lai noplūktu kādu īpaši iepatikušos puķi, galu galā viņa savāca veselu buķeti. Tad abi metās ūdenī, ilgi peldējās, pēc tam sauļojās. Juniors pārliecinājās, ka gaismeklis, kuru Kombinators bija radījis vienlaicīgi ar pārējām mākslīgās dabas sastāvdaļām, ne vien spīdēja un sildīja, bet arī deva ultravioleto starojumu. Viņi nesteidzās. Viņi domāja tikai viens par otru. Bez tam vakardien vizināšanās ar laivu bija tik pēkšņi pārtraukta, ka to noteikti vajadzēja turpināt.
Pēc pusdienām abi galīgi pagura. Gluži kā kūrortā, Juniors slinki nodomāja. Nedrīkst tā atslābināties, cilvēks ir viltīgi iekārtots — bez darba var ātri vien pavisam palaisties slinkumā… Viņš pacēla telefona klausuli, un Gudriniece, kas neatslābinājās un neslinkoja, tūlīt atsaucās:
— Viss atrodas normas robežās.
— Lai tad arī turpmāk tā būtu.
— Sapratu. — (Vai Gudriniece patiešām saprot jokus?)
— Kā ar Kristālu?
— Saskaņā ar grafiku.
Kāda velna pēc viņam nepieciešams Kristāls? Tagad, kad viss jau ir nolemts. Ja nu vienīgi kārtības labad. Juniors nolika klausuli un nožāvājās. Palūkojās pulkstenī. Redz nu — jau vakars klāt. Laiks lidot lido, bet kāds ir teicis, ka bezdarbībā tas velkoties neciešami ilgi. Izrādās, melojis vai arī tam nav nācies pavadīt laiku ar baudu īstā bezdarbībā. Lai gan — mums ir medus mēnesis, mums nav jākaunas. Bet tuvākajās dienās mēs sāksim ar kaut ko nodarboties: nav labi vienkārši dīki sēdēt un neko nedarīt. Jāparāda nākamajai cilvēcei darba mīlestības paraugs, bet, lai parādītu, kaut kas jāprot…
Juniors pēkšņi pieķēra sevi domās, ka, iespējams, ar baudu būtu paskatījies televizoru. Taču šeit tā nav. Lai gan otrajā tilpnē droši vien atrastos, bet visādu ierakstu tur ir tik daudz, ka pat līdz vecumdienām visus neizskatīsi.
Vecums, viņš nodomāja. Vismaz es pats šādos paradīzes apstākļos nemaz tik ātri nenovecošu, protams, ja vien ne- aptaukošos.
Ar viņu viss skaidrs. Bet kā ar Zoju? Doma viņam likās tik svarīga, ka Juniors atraisījās no uzmākušās miegainības. Patiešām, viņš vēl nezina kaut ko ārkārtīgi svarīgu. Vai Kombinatora radītajai pasaulei ir jāattīstās laika gaitā? Vai āboliem ir jākļūst sarkaniem, kokiem — jākrīt, bet cilvēkiem — jānoveco? Vai arī visu laiku tā atradīsies vienā un tajā pašā stāvoklī, vienā līmenī? Ja otrais pieņēmums ir pareizs, tad Zoja nekad nekļūs veca un — vēl jo vairāk — nenomirs. Tas nozīmē, ka pēc kāda laika viņa kļūs atraitne, pie kam — uz mūžiem. Tātad nebūs nekādu bērnu un attiecīgi nebūs arī cilvēces: ja nav attīstības laikā, tad par pēcnācējiem vispār nav ko runāt. Bet kāpēc gan šāda attīstība laikā izpaliktu? Pēc struktūras un funkcijām viss šeit ir īsts; tas nozīmē, ka visiem procesiem ir jānoris tāpat kā visīstākajos, dabiskajos kokos, zvēros un cilvēkos. Vai loģiski? Loģiski. Un tomēr šis jautājums būs jānoskaidro. Pie Gudrinieces, kas itin kā stāv vēl pāri dabai, lai tā izanalizē problēmu un sniedz savu secinājumu. Bez tam — jāveic novērojumi, ļoti nopietni jānodarbojas ar daudz ko tādu, ka bezdarbībai, šķiet, vairs neatliks laika. Pilnībā jāapgūst Kombinators, lai nebūtu tam jāpakļaujas, bet varētu to vadīt, jo citādi tomēr nebūs nekāda cilvēces pieauguma: Kombinators necietīs nevienu, kas tam nav iepriekš ieplānots. Pagaidām šeit, izņemot mani, visi ir Kombinatora padotie, bet tas nav pareizi; cilvēkam, lai arī Kombinatora radītam, jāiemācās viņu komandēt tieši tāpat, kā dabas radītais cilvēks pamazām sāka to pārvaldīt un, jāteic, šo to ir sasniedzis. Jā, darbības programma noskaidrojas…
* * *
Tā bija lieliska diena, jau pēcāk, laižoties miegā, domāja Juniors, jūtot blakus Zoju — vienīgo un tuvo. Brīnišķīga diena. Lai tā būtu vienmēr. Bez jebkādiem pārsteigumiem. Lai nebūtu jālec agraplānā un pa galvu pa kaklu kaut kur jālido tad, kad tev gribas apskaut sievieti un arī viņa vēlas, lai tu to darītu. Ļoti muļķīgi ir tādā brīdī kaut kur lidot. Nē, lai vienmēr ir tā kā šodien …
•k * *
Dienas patiešām bija brīnišķīgas. Pagāja nedēļa. Mēnesis. Aizsākās nākošais… Un neapnika. Raksturi, vai, viņiem bija tādi?
Tur jau sen mani ir apglabājuši, dažkārt viņš domāja. Uz Zemes. Un vispār pareizi. Kas ir vainīgs? Kā es pats negribu atgriezties — tas ir viens, bet — pat ja ļoti būtu gribējis, tik un tā nevarētu. Lai startētu no šejienes, jālikvidē šī pasaule, bet tas nozīmē nogalināt Zoju. Kurš būtu varējis to izdarīt? Es — ne.
Tēvs, protams, bēdājas, domāja Juniors. Ja būtu bijusi iespēja paziņot… Tādas nav. 2ēl tēva. Bet viņš ir stiprs večuks. Daudz ko saprot. Iespējams arī, ka nojauš, — te viss nav tik vienkārši: ņēma un aizgāja bojā. Pat ja viņš nenojauš, ko tas tur dara: tēviem viens liktenis, dēliem cits.
Tā domāja Tālā Izlūkdienesta pilots. Droši vien bijušais pilots. Tādas pārdomas gan viņu bieži nenodarbināja. Tikai tad, kad to atļāva laiks un Zoja.
Bezdarbībā viņš nesēdēja. Tam bija milzums iemeslu. Pirmām kārtām nācās izpildīt Zojas daudzās prasības un vēlējumus. Arī viņa negribēja dzīvot dīkā. Šeit nebija sabiedrības, kuras dzīvē viņa būtu varējusi darbīgi piedalīties, kā to darīja Zoja uz Zemes. Pagaidām nebija arī neviena audzināmā. Saimniecība daudz laika neatņēma, un neapmierināja arī šo darbu ierobežotais un vienveidīgais raksturs. Un Zoja nolēma audzēt puķes. Ne jau tās, kas pašas aug zem kupola, bet retās, eksotiskās. Nācās pilnībā apgūt otro tilpni. Tas aizņēma gandrīz veselu nedēļu. Tās saturs bija bagātīgs. Šo to Juniors paņēma mājas iekārtas uzlabošanai, šo to — dažādiem lauku darbiem, viņš pieļāva, ka tiem agri vai vēlu pienāks kārta. Atradās arī sēklas. Kārtīgās kārbiņās ar latīniskiem uzrakstiem. Par nelaimi, ne viņš, ne Zoja šo seno valodu nezināja un nevarēja tikt skaidrībā. Sēklas nācās sadalīt daudzās grupās un iesēt vairākos laukumiņos, bet pēc tam iekārtot arī apūdeņošanu, jo lietus šajā pasaulē nemēdza līt, un uzmanīgi raudzīties, vai neparādās augu kaitēkļi un vai nenāksies ar tiem cīnīties, jo cīņa būtu īpaši apgrūtināta tāpēc, ka Kombinatoram piemita īpašība tūlīt pat atjaunot visu iznīcināto. Labi vēl, ka viņš samierinājās ar paša neražoto priekšmetu klātbūtni, kuri nebija uzskaitē viņa programmā. Tos Kombinators it kā neievēroja un tāpēc neaiztika. Juniors šo to nespēja saprast: kāpēc tad Kombinators rēķinājās ar viņu? Bet, ja nerēķinājās, tad kāpēc dienas gaismā neparādījās vīrietis, Zojas partneris pasaules modeļu demonstrācijā? Un kāpēc viņš neparādījās pat tad, kad, ieejot kuģī, Juniors izgaisa no Kombinatora redzes lauka? Acīmredzot Kombinatoru vadīja Junioram nepieejama loģika. Par to viņš mēģināja aprunāties ar Gudrinieci viņu īsajās, bet regulārajās sarunās.
— Es nevaru runāt ar Kombinatoru kā ar tevi, — Gudriniece paskaidroja. — Viņam nav tādu iekārtu, kuras varētu nosaukt par domājošām. Tas ir ārkārtīgi sarežģīts automāts ar skaitļotāju, kas vada tikai programmu izpildi. Manai saziņai ar Kombinatoru eksistē tikai dažas standart- atbildes, un tās visas attiecas tikai uz programmām un to realizācijas apstākļiem. «Kāpēc» tipa jautājumus tas neuztver. Tā kā tev precīzi atbildēt nav manos spēkos. Es pieļauju, ka tādas sarežģītības pakāpes automātam — viņa skaitļotājam ir plaša atmiņa, kas fiksē arī apkārtējo vidi, citādi Kombinators nevarētu tai piemēroties, bez kā programmas realizācija kļūtu neiespējama. Es domāju, ka pat tad, kad tu izzūdi, informācija atmiņā traucē Kombinatoram tevi izslēgt no dispozīcijas — varbūt tāpēc,-ka signāls par tavu nāvi nav saņemts. Tomēr varbūt eksistē ari kādi pavisam citi iemesli.
— Bet vīrietim taču jābūt ieprogrammētam! Principā! Kā tu domā?
— Loģiski spriežot — ir jābūt. Tavu loģiku es pazīstu pietiekami labi. Un nemaz nepazīstu tā cilvēka loģiku, kuru radījis Kombinators un viņa programmas.
— Vai tu gribi teikt, ka mēs to nekad neuzzināsim?
— Ko nozīmē mēs? Tu neuzzināsi, bet es, iespējams, — uzzināšu.
— Kāpēc? Kad tu uzzināsi?
— Kad tu nomirsi, es redzēšu, vai radīsies cits cilvēks.
— Gudriniec, man nemaz negribas mirt.
— Cilvēki bieži spriež, ka man to esot grūti saprast. Ko nozīmē — gribēsies vai negribēsies, ja tas ir neizbēgami? Te vēlējumu kategorija nespēlē nekādu lomu.
— Vai tad jums, sēnēm, ir vienalga — dzīvot vai mirt?
— Tev ir ļoti daudz kas jāsaprot, iekams tu spēsi domāt mūsu kategorijās. Vai tu vari atrasties vismaz gadu vienā vietā bez kustības?
— Es šaubos.
— Bet mēs tā pavadām visu dzīvi. Un mēs taču dzīvojam ilgāk par jums. Lielu tiesu no tā, ko jūs apgūstat vai izsakāt fiziskā kustībā, mēs realizējam pavisam citādos veidos, kas jums nav pieejami. Bet es jau tevi neinteresēju, tu ar mani runā tāpēc, lai uzzinātu kaut ko jaunu par Kombinatoru, vai ne? Kas tevi uztfauc, izņemot jautājumu par vīrieti?
— Vai Kombinatora radītā sieviete var dzemdēt bērnus?
— Citiem vārdiem — vai viņa fikcijas attīstās laikā? Es pacentīšos uzzināt.