Viņš ielīda kabīnē, apsēdās, piemērojās. Tad deva komandu atvērt angāru. Bortā atvērās vārti. Viņš brauca mašīnu ārā. Antigravi strādāja droši, enerģijas resurss bija pilns. Juniors palaida aparātu dažās asās virāžās, tomēr turoties godbijīgā attālumā no kuģa. Nē, ieradumi nebija zuduši, reakcija saglabājusies, mašīna klausīja, lai gan pēdējo reizi lidojis viņš bija diezgan sen. Beigās Juniors četrsimt metru augstumā virs zemes braši ievadīja agraplānu angāra atvērtajos vārtos. Un apmierināti pavīpsnāja.
Dažas sekundes Juniors pastāvēja pie skapīša, kurā karājās hermētiskais kostīms. Negribējās to vilkt mugurā. Agraplānam bija hermētiska kabīne. Taču nebija ari ne vismazākās vēlēšanās riskēt. Vai nu mazums kas varēja gadīties. Viņš ielīda kostīmā. Aizsaitēja, aizpogāja, pārbaudīja ķiveri.
— Sakari ar mani — caur ārējo sistēmu, — viņš pateica Gudriniecei. — Aizlidoju izlūkot.
Sen jau viņš nebija dzirdējis un pats nebija izrunājis šo vārdu: izlūkot. Uz mirkli iesmeldzās sirds — varbūt tāpēc, ka visi izlūkgājieni būtu palikuši pagātnē? Ko darīt? Vai mēs tomēr neesam vairāk ieguvuši nekā zaudējuši?
— No kupola mani izlaid uzmanīgi, — viņš teica Gudriniecei. — Nezaudē pārāk daudz gaisa. Izveido lokālu plūsmu, lai mani ātrāk izsviež ārā. Kad atgriezīšos, lidošu tieši uz sienu, atver laikus, citādi man slikti klāsies.
Viņš zināja, ka uz Gudrinieci var paļauties: tā nekļūdīsies pat par sekundes simtdaļu, šīs sēnes tomēr bija apbrīnojami radījumi.
— Sapratu, — Gudriniece īsi atbildēja.
Juniors startēja kā iepriekš — tieši no angāra. Taisni kā svece uzgāja gaisā. Zem kupola bija kļuvis tumšs, un Juniors cerēja, ka Zoja viņu neredz debesīs un tai nebūs lieku uztraukumu. Tāpēc viņš arī aizlidoja, nepiegājis pie viņas un nebrīdinājis, lai nedotu sievietei lieku iemeslu bailēm… Ārpusē svilpa vējš. Kupols droši vien jau bija pavisam tuvu, kad mašīnu parāva. Kupolā bija atvērusies eja, tikpat neredzama kā pats kupols, bet gaisa strūkla traucās izejā — šī bija aizvēja puse, un spiediens ārpusē bija mazāks par iekšējo —, agraplānu iznesa klajumā, un pārsegs atkal kļuva necaurejams.
Juniors, uzmanīgi raudzīdamies lejup, nolidoja apli. Viņš gandrīz jau bija aizmirsis, kā izskatījās melnās smiltis. Pēc zaļās pasaules — netīkami. Un violeta migla. Viss kā agrāk. Toreiz, kad Juniors pirmoreiz bija izkāpis no kuģa, nebija šāda vēja. Un ari šīs ēnas — nebija.
113
Viņš pamēģināja noteikt attālumu līdz ēnai. Lokators to joprojām nefiksēja, tāpēc nācās tikai minēt. Cik daudz laika manā rīcībā? — Juniors padomāja. Vadoties no agra- plāna resursiem — pat diennakts. Arī savējie atļautu ne mazāk. Bet vēl eksistēja Zojas laika limits. Tu negribēji, lai viņa pārmērīgi uztrauktos. Tad arī neliec viņai to darīt. Tas nozīmē, ka jāatgriežas ne vēlāk… kā pēc divām stundām. Tagad es lidoju pa vējam, atgriezties nāksies
6-759
pretvējā. Tūlīt palūkosimies, cik ātri es varu kustēties pretvējā… Viņš slaidi pagrieza lidaparātu pretējā virzienā. Grūti noteikt. Mēraparāti man uzrāda ātrumu attiecībā pret vidi, bet uz planētas nav itin neviena orientiera. Labi, ka kuģis pagaidām redzams. Uztversim viņa antenu … Tā. Tagad ir apmēram skaidrs. Trīs pret divi. Tātad atgriezīšos par vienu trešdaļu ilgāk. Tad es varu lidot virzienā uz ēnu četrdesmit minūtes, jo atpakaļceļš aizņems veselu stundu, un vēl divdesmit minūtes man būs nepieciešamas uz vietas: ievest mašīnu, pārģērbties, aiziet līdz Zojai. Tā, ar pilnu ātrumu …
Mašīnu gandrīz nekratīja, jo nebija gaisa bedru: viss bija viendabīgs — gan atmosfēras blīvums, gan spiediens, gan ātrums … Kas notiks augstāk? Uzzināsim … Lidaparāts sāka uzņemt augstumu, Dīvaini, vējš te ir nevis stiprāks, bet vājāks. Gaisa blīvums ātri samazinās. Atpakaļ lidosim augstāk, būs ātrāk. Tātad — vējš galvenokārt pūš gar planētas virsmu. Kāpēc debesīs nav nevienas uguntiņas? Vai tie būtu mākoņi? Sen jau laiks tiem izlidot cauri, bet to joprojām nav, un nav arī redzamības …
Agraplāns kāpa aizvien augstāk. Juniors sekoja spiedienam aiz borta. Atmosfērai jau sen esam cauri, laiks nolaisties zemāk, jo šis tomēr nav kosmiskais lidaparāts, būtu zinājis — būtu paņēmis kuteri, nevis šo rotaļlietu. Tāds iespaids, ka necaurskatāmais slānis palicis lejā: virsma vairs nemaz nav redzama. Joprojām — nevienas pašas zvaigznītes. Nepatīkams izplatījums. Dīvaina planēta: no gaismas avota ne miņas, bet no šejienes es to būtu ieraudzījis, ja ne pašu, tad atspīdumu, asumu… Tātad — autonoma planēta, bārene, mūžīga violeta migla un tomēr krēsla, nevis tumsa — un ap trīsdesmit grādu pēc Celsija…
Gan jau, viņš nodomāja. Kas tad man pašlaik ir svarīgi? Jāuzzina, vai ir iespējami sarežģījumi un briesmas. Gaismeklis mums pašiem savs, gaiss — arī. 2ēl, protams, ka nav zvaigžņu, bet šajā atmosfērā mēs tās no apakšas — zem kupola tik un tā nesaskatītu. Pagaidām nekādas briesmas neredzu. Tomēr interesanti: virsma no šejienes nav redzama, bet ēnu var uztvert. Uz kā tad gulstas šī tā saucamā ēna? Uz virsmas? Uz atmosfēras? Vai arī tā tomēr nav ēna, bet kaut kas pavisam cits?
Atbildes tam joprojām nebija — atlika tikai lidot. Juniors turējās maksimālajā augstumā, kur motoriem — ne antigraviem, bet raķešu dzinējiem — vēl pietika gaisa.
Viņš tomēr te ietaupa ātruma ziņā. Cik ilgi mēs lidojam? Pusstundu. Ena likās tikpat tāla, taču bija it kā sabiezējusi, skaidrāk saskatāma uz violetā fona. Nē, Juniors nodomāja, tā nav ēna. Drīzāk to var nosaukt par sienu, kas no pašas virsmas paceļas augšup, cauri un pāri atmosfērai. It kā kaut kāda plakne, kas pāršķeļ gan gaisu, gan, iespējams, arī pašu planētu. Bet tā nevar būt siena. Tad turp neplūstu gaiss — tomēr tas plūst… Un šī siena jeb plakne nav cieši saistīta ar planētu, citādi tā netuvotos mums, kupolam, mūsu pasaulei… Jā, lai arī ļoti lēni, bet siena tuvojas, tās leņķiskie izmēri pieaug. Vai arī tā stāv uz vietas, bet palielinās. Uzreiz nepateiksi, te nepieciešams ļoti precīzi izmērīt attālumu starp kupolu un ēnu, bet kā to paveikt, ja neviens mēraparāts neuztver sienu, vai kas tas arī nebūtu, kā materiālu ķermeni. Jā, patiesi — cik garš, tik plats!
Oho, kā paķēra! Te vējiņš daudz stiprāks, tagad es lidoju uz skaņas ātruma robežas.
Ja ļoti uzmanīgi izanalizē virsmu kontrolējošā lokatora rādījumus, tad var pietiekami precīzi noteikt ātrumu. Atpakaļceļš būs grūtāks… Jo vējš pūš turp, uz sienu. Nē, protams, tā nav sienā. Visdrīzāk — caurums. Un turp joņo gaiss. Kas gan tas ir? Vai kosmiska katastrofa? Vai arī kāda mums nezināma sezonas parādība? Pagaidām mums ir tikai novērojumi, to interpretācija nāks vēlāk. Izlūk, vai zini, kas jādara pašlaik? Jāgriežas atpakaļ. Tavs laiks beidzas. Vai nu tu esi ticis caurumam tuvāk vai ne, bet kaut ko tomēr esi uzzinājis, izlūklidojums bija noderīgs, vari atgriezties ar mierīgu sirdsapziņu.
Juniors koncentrējās: manevrs nebija no vieglajiem. Pēdējā brīdī viņš atkal paraudzījās uz melno «neko» un tikai tad ķērās pie stūres. Un viņam likās, ka viņš ieraudzīja. Viņš nenoticēja savām acīm, bet vēlreiz pagriezties un pārbaudīt bija par vēlu. Taču viņš bija pārliecināts, ka nav kļūdījies: tik daudz reižu mūžā tas jau bija redzēts!
Divas mirdzošas, mazītiņas uguntiņas. Sienas jeb cauruma, vai arī kas tas bija, dažādos galos. Vai divas zvaigznes?
Agraplāns saņēma tādu triecienu, it kā mašīna būtu ietriekusies sienā. Uz brīdi pat apstājās — Vai arī tā likās? Jaudu, jaudu! Juniors izbīdīja vilkmes sektoru līdz galam. Un — augstāk, cik iespējams augstāk, tur ir mierīgāk…
Atpakaļ viņš lidoja nevis par trešdaļu, bet droši vien pat uz pusi lēnāk: motoriem tādā augstumā trūka gaisa. Bet, attālinoties no ēnas, vējš kļuva vājāks, varēja nolaisties zemāk, ātrums pieauga un agraplāns joņoja aizvien ātrāk. Lieliski. Bija jau laiks atgriezties pie Zojas un to nomierināt. Bet patiesi — ar ko gan? Ja nu vienīgi ar to faktu, ka tu esi sveiks un vesels? Ja šis caurums mums tuvosies, tad var sagaidīt, ka… ko īsti, nav zināms, bet vējš ar laiku droši vien pastiprināsies. Un tad? Nekas īpašs. Pašlaik kupola uzturēšanai tiek tērēta ne pārāk liela enerģija, ja būs vajadzīgs — palielināsim vēl, mums nav jāskopojas. Ja izturēs kupols, tad — arī viss, kas atrodas zem tā. Neko pat nesajutīsim. Vai mums gadījumā nevajadzētu izmainīt kupola konfigurāciju, gadījumā ja vējš sāks celties? Pārveidot to izstieptāku, nolaidenu, plūdlīnijā … Enerģijas, protams, pietiks, bet kā būs ar jaudu? Parēķināsi, padomāsi. Galu galā — manā rīcībā atrodas varena tehnika, manā pusē — visa civilizācija, vai tad patiešām arī tā būs par maz, lai izglābtu sievieti, vienu vienīgu sievieti?
* * *
Droši vien drīz šeit būšu iestaigājis taciņu, nodomāja Juniors, nogājis pusceļu un nokļuvis starp kokiem, kur taku drīzāk varēja instinktīvi nojaust, nevis atcerēties. Vajadzēs pavēlēt, lai šeit izkar ķīniešu lukturīšus — uzreiz kļūs jautrāk, arī staigāt būs vieglāk. Un Zojai patiks…
Doma par to, ka lukturīši Zojai patiks, Junioram pašlaik bija nepieciešama, lai vismaz nedaudz mazinātu vainas apziņu, kas piepeši bija viņā uzliesmojusi un kvēloja arvien karstāk. Kā gan viņš varēja doties lidojumā, pat nebrīdinājis sievieti, kā gan nepadomāja par to, kas Zojai, gaidot no viņa ziņas, būs jāpārdzīvo, — jo viņš taču bija aizgājis kaut kādu satraucošu jaunumu dēļ… Tieši tāpēc Juniors pašlaik pie viņas skrēja, lai gan apciemojumam tā bija pārāk vēla stunda. Jā, nelāgi iznācis. Bet es taču gribēju, lai būtu labāk …
Logi bija tumši. Guļ, Juniors nodomāja, jūtot, kā viņā aug maigums pret neaizsargāto būtni, kurai tagad visā pasaulē nebija neviena, izņemot Junioru, un kurai Juniors bija vajadzīgs ne mazāk kā Zoja viņam pašam; starpība tikai tā, ka viņš to jau saprata, bet Zoja vēl ne. Viņš iespējami klusāk uzkāpa verandā. Māja bija krietni būvēta — neviens dēlis neiečīkstējās. Veranda bija tumša. Juniors piegāja pie durvīm, kas veda uz iekštelpām. Nospieda rokturi. Durvis nevērās. Vai klauvēt? Nē, miegs ir svēts, miegā cilvēks krāj spēkus. Ja guļ, tas nozīmē, ka viss kārtībā, Zoja nemaz tik ļoti nav gaidījusi tevi, nav pārmērīgi uztraukusies, nevajag, dārgais Junior, pārspīlēt paša personības nozīmi.
Viņš nokāpa no verandas un nolēma katram gadījumam apiet apkārt mājai, protams, ne jau tādēļ, lai ielīstu pa atvērtu logu, bet tāpat vien — sirdsmiera labad. Kāds gan te miers, viņš iekšēji pasmīnēja sevī. Tev jau nebūs miera līdz rītam, kamēr viņu nesatiksi. Bet kāpēc tu esi tik pārliecināts, ka viņa guļ? Ja nu ar viņu kaut kas noticis? Ja nu viņa zaudējusi samaņu? Vai mazums, kas var notikt? Kombinators var augšāmcelt, taču neārstē. Durvis aizslēgtas? Vai tu atceries, kāds tur bija slēdzis? Ar sprūdu, kas varēja arī nejauši noslēgties, un vispār… Nē, nevar tāpat vien aiziet brīdī, kad tava iejaukšanās, iespējams, ir ļoti nepieciešama …
Viņš atkal uzkāpa verandā, piegāja pie durvīm. Pamēģināja vēlreiz. Tās joprojām bija aizslēgtas. Viņš nogaidīja kādu mirkli un uzmanīgi pieklauvēja. Ar tādu klauvējienu nevar uzmodināt cilvēku, kas guļ kaut kur mājas dziļumā, Juniors to saprata uzreiz un gribēja pieklauvēt vēlreiz — apņēmīgāk. Taču iekšienē kaut kas nočabēja. Tad Juniors skaļi un skaidri teica:
— Zoja, vai tā esat jūs? Atveriet, lūdzu …
Viņam ienāca prātā, ka viņa aizvainojumā ir ieslēgusies, ka viņa negrib to ielaist, un iespējams, pašlaik tas arī nav vajadzīgs.
— Ja negribat, nelaidiet. Es neapvainošos. Pasēdēšu tepat verandā. Silts, gulēt arī negribas. Es atnācu tāpēc, lai jums pateiktu, ka nav nekā draudoša vai bīstama. Varat gulēt mierīgi. — Viņš paklusēja. — Tāds mēnsss…
Joprojām stāvēdams pie durvīm, viņš izdzirdēja divus klusus, kā zagšus, soļus, pēc tam balsi — tikko sadzirdamu, drebošu, pārbiedētu:
— Junior, vai tiesa — tas esat jūs?
Viņam pēkšņi kļuva jautri, un viņš nolēma būt asprātīgs:
— Vai jūs gaidāt kādu citu?
— Es nevienu negaidu, — tikpat klusu un lēni viņa atbildēja, — tūdaļ atvēršu …
Droši vien viņai drebēja ne vien balss, bet ari rokas, jo viņa nespēja uzreiz atrast slēdzi. Verandā iedegās gaisma. Juniors neviļus piemiedza acis. Atvērās durvis. Juniors iegāja iekšā. Zoja tūlīt pat ar spēju pieplaka viņam pie krūtīm un sāka raudāt.
— Zoja … Ko jūs, kāpēc …
— Junior… Es tik ļoti nobijos, Junior …
— … Es taču teicu, ka viss kārtībā. Un ne no kā nav jābaidās. Vai jūs mani nepabarotu? Briesmīgi gribas ēst. Vai jūs pati pusdienojāt? Vismaz vakariņojāt?
— Neatceros. Laikam ne… Es jūs gaidīju. Pēcāk man vairs negribējās. Es biju ļoti aizvainota. Un man bija bail. Es nodomāju, ka esmu palikusi gluži viena. Un nevaru neko. Pat gribēdama nevaru nomirt. Tas ir briesmīgi. Jūs nevarat iztēloties, cik tas viss ir briesmīgi! Domāt, ka tu esi ne tikvien neīsta, bet turklāt vēl palikusi uz visiem laikiem viena …
— Zoja, piedodiet. Man vajadzēja iepriekš jums visu paskaidrot. Laiku pa laikam mūsu brīnišķīgā pasaulīte prasa sev pievērst uzmanību. Ko darīt…
— Un tomēr jūs varējāt… — jau nomierinādamās, Zoja iešņukstējās. — Vai zināt, es visu vakaru jūs ienīdu. Par to, ka jūs pazudāt. Neuzskatījāt par vajadzīgu brīdināt. Ne mirkli par mani nedomājāt nopietni. Par to, ka es jūsu acīs tā arī paliku lelle, modelis, fikcija, vienalga kas, tikai ne sieviete, un tieši tā jūs pret mani izturējāties. Junior, man bija ļoti briesmīgi būt vienai un droši vien būs vēl briesmīgāk, bet, ja tas tā ir, tad ejiet prom, es jūs negribu vairs redzēt, ejiet un neuzdrošinieties parādīties man acīs …
— Zoja! — Juniors beidzot atrada iespēju bilst kaut vārdu. — Zoja, ticiet man … Es esmu pie visa vainīgs, bet gribu pateikt… Es dzīvē nekad neesmu pazinis tādu sievieti kā jūs .,. tik mīļu!
Zoja pacēla uz viņu acis.
— Vai tiesa?
— Esmu gatavs to atkārtot četrdesmittūkstoš reižu!