— Piekrītu, Junior. Ja tas izdosies, jūs manās acīs kļūsit divkāršs kapteinis.
— Visu izplatījumu kapteinis! — viņš lepni paziņoja.
* * *
Notika tikai viens mazs starpgadījums: švertlaiva nešūpojās viļņos, bet stāvēja uz zemiem četrriteņu ratiem blakus kuģim. Juniors atcerējās, ka bija nokomandējis tikai izkraut, bet par nolaišanu ūdenī runas nav bijis. Slikti, — Juniors pats sev pārmeta, — tu zaudē kontroli pār savu rīcību, komandai jābūt precīzai un izsmeļošai… Tomēr pārāk ilgi viņš sevi nešaustīja, jo pati nepieciešamība pārvilkt laivu pie dīķa jau bija sods. Bija ko noņemties. Varēja, protams, uzsvilpt jebkuram mehānismam, un tas būtu aizvilcis, bet nez kāpēc iegribējās to paveikt pašam, pieķerties ar rokām, atsperties ar kājām, sasprindzināt visu augumu … Mūsu laikos tas izskatās smieklīgi.
Un tomēr viņš to izdarīja. Jo patiešām, nav vārdam vietas, — labi būt burvim un radīt ne no kā vismaz tādu laivu; tomēr, ja tu veic brīnumus sievietes dēļ, kura tev stāv blakus, tad būt tikai par burvi vien — tas ir par maz, tevi droši vien cienīs un pat mazliet no tevis bīsies, bet ne vairāk. Pavisam kas cits, ja bez tiem spēkiem, pār kuriem tu spēj valdīt, tev piemīt arī savs paša spēks. Tad nu arī parādi, ka tev tāds ir.
Viņš nolaida švertlaivu, papriecājās par to, ka dīķis izrādījās pietiekami dziļš, lai izbīdītu švertu pēc visiem noteikumiem, lai viss ir, kā nākas. Toties kā dīķis pārvērtās, kad uz tā parādījās vieglais kuģītis! Juniors ar galminieka žestu uzaicināja dāmu ieņemt vietu, atgrūdās, uzvilka buru, krasi pagrieza pret vēju, lai pārbaudītu kuģīša spējas; nekas, tīri pieklājīgi, varēs Zojai parādīt klasi.
Bet, kad viņi bija nokļuvuši dīķa vidū, Junioram pēkšņi pārgāja vēlēšanās dižoties. Pārlieku kluss un rāms bija visapkārt, un Zoja sēdēja švertlaivas priekšgalā nesatricināmi mierīgi kā dievietes skulptūra, it kā viņai būtu zināma gan pagātne, gan arī tas, kam vēl jānotiek. Juniors novāca buru un arī sastinga, raudzīdamies vilnīšos, bet vairāk — uz Zoju: uz viņas matiem, kas brīvi krita pār iedegušajiem pleciem, uz mazajām, basajām kājām un nekustīgo seju ar nolaistajiem plakstiņiem — tā, ka nevarēja saprast, kurp viņa pašlaik skatās, — uz mazliet iekritušajiem vaigiem, taisno degunu un smaidošajām lūpām; Juniors viņu uztvēra kopumā: lejupslīdošo plecu līniju, rokas, kuras brīvi gūlās uz bortiem, visu kopā kā kaut ko veselu, vārdos neizsakāmu, bez kā nevar dzīvot. Viņš pirmo reizi iepazina šādas sajūtas: kad viņš agrāk bija atradies blakus sievietei, kuru, kā viņam likās, mīlēja, domas, jūtas un vēlmes bija konkrētākas, tiešākas, raupjākas … Juniors klusēja, bet klusums kļuva aizvien smagāks, it kā gaisā savilktos negaiss. Vajadzēja kaut ko teikt, bet trūka gan vārdu, gan domu, tikai kaut kas nenoteikts un izplūdis kā pērkona gaidās elektrizēts gaiss. Pēkšņi viņš saprata, kas jādara pašlaik: jāpāriet uz priekšgalu, kur Zoja sēdēja — gaidīja? — jāapsēžas blakus uz borta, jā- apskauj viņas pleci. Sirds sāka nevaldāmi joņot…
Atskrējusī vēja brāzma iesita ar vilni pa bortu, sašūpoja laivu un apšļāca viņus. Atskanēja Zojas dzidrie smiekli, un, raudzīdamies viņai acīs, iesmējās arī Juniors. Atkal vēja brāzmas. Juniors lēni novērsa skatienu no sievietes. Vējš. Tas nebija vienkārši vējš. Te nekas nevarēja notikt
tāpat vien. Un nebija nekā tāda, kam drīkstētu nepievērst uzmanību.
Atjēgdamies viņš dziļi nopūtās, tad pagrieza švertlaivu uz krastu.
— Jau tik ātri? — vīlusies noteica Zoja.
— Vai jūs mākat būrāt? Tad palieciet. Bet man ir steidzami jāparunā ar kuģi.
— Vai tad jūs tur neesat viens? — Zoja saspringti paskatījās.
— Izņemot mani, cilvēku tur nav. Bet mūsu laikos sarunājas ne tikai ar cilvēkiem …
— Vai tas ir steidzami? Šeit bija tik brīnišķīgi…
— Nedrīkst, — atteica Juniors, paceļot švertu, — var izrādīties, ka tas ir nopietni…
Laiva nošvīkstēja pa smiltīm. Juniors palīdzēja Zojai izkāpt krastā. Līdz mājai viņi aizgāja klusēdami. Liekas, Zoja bija mazliet apvainojusies: droši vien uz Zemes bija pieradusi, ka visas viņas vēlēšanās tika izpildītas bez ierunām. Bet pats Juniors jau arī ar prieku būtu …
Nokļuvis mājā, Juniors devās pie telefona.
— Gudriniec! Ziņo par stāvokli! Kas noticis?
— No ārpuses pastiprinājies spiediens uz kupolu. Es to līdzsvaroju, pastiprinot gaisa plūsmu iekšpusē.
— Kā tu domā, kāpēc pastiprinājās vējš no ārpuses?
— Pagaidām nav nekādu pieņēmumu. Atzīmēta tikai nenozīmīga ēnas palielināšanās.
Ēna… Kā tā ir saistīta ar vēja pastiprināšanos? … Zoja stāvēja blakus un satraukti vērās Juniorā; viņa nezināja, kas tiem draud, taču arī viņai pielipa Juniora uztraukums. Viņš uzsmaidīja sievietei un nodomāja: nē, nekas nopietns nevar būt, tas būtu pārāk nežēlīgi… pret Zoju.
— Gudriniec, vai vējš parādījās pēkšņi? Vai arī spiediens pieauga pakāpeniski, un tu …
— Pēkšņi.
Juniors pārdomās paklusēja.
— Gudriniec, es tūlīt atnākšu.
Viņš nolika klausuli. Zoja piegāja viņam tuvāk.
— Junior … Vai jūs gribat aiziet?
— Uz īsu brīdi, Zoja. Man pašam jāpalūkojas uz aparātiem … Un, iespējams, jādod dažas komandas.
— Vai mums kas draud?
— Nē. Nav ko baidīties. Aiz mums stāv tāds spēks, ka … Es drīz atgriezīšos.
— Es nezinu, bet man nez kāpēc kļūst bail.
Juniors piegāja viņai klāt, pacēla rokas un saņēma sievieti aiz pleciem.
— Es apsolu, Zoja: ja būs no kā baidīties — pateikšu. Neslēpšu. Tomēr domāju, ka tas nekad nenotiks. Iztēlojieties, ka ir mainījies laiks — un nekas vairāk. Vai jūs man ticat? — viņš ieskatījās tai acīs.
Zoja pamāja.
— Tad viss kārtībā, — Juniors sacīja. — Es atgriezīšos, un mēs tūlīt pat ēdīsim pusdienas. Liekas, mēs tik maz pa- bijām uz ūdens, bet tāda apetīte radusies!
Viņš atkal tai uzsmaidīja, pagriezās un ātri izgāja laukā.
* * *
Piegājis pie kuģa, viņš vispirms apskatīja amortizatorus. Taču kuģis stāvēja droši, tāds vējiņš tam neko nenozīmēja. Kuģis bija kapitāla celtne. Juniors uzbrauca augšā un tūlīt devās pie aparātiem, kas kontrolēja ārējo pasauli. Dažas minūtes viņš tos saspringti pētīja, ieskatījās, pārdomāja, aprēķināja. Salīdzinot ar pēdējiem novērojumiem, ēna tiešām bija palielinājusies, bet joprojām slikti saskatāma. Tikai vienu nevarēja saprast: aizēnotās virsmas temperatūru. Ēnā tai bija kaut mazliet jāatšķiras no tās, kāda bija apgaismotajā daļā. Tiesa, tikai tajā gadījumā, kad gaismas avots vienlaicīgi ir arī siltuma avots. Ja pieļausim, ka siltums plūst no dzīlēm, tad nekādas temperatūras izmaiņas nevar būt. Vai arī tās būs tik nenozīmīgas, ka no šejienes, no meža, aparāti tās nefiksēs. Un tie arī neko neuzrāda. Iespējams, ka tā nemaz nav ēna. Tas jau ir tikai tāds pieņēmums ,..
Tomēr, ja temperatūra nemainās, kur rodas vējš? Bet vējš pūš, par to nav šaubu. Pirms stundas tas pēkšņi pastiprinājās un tagad atkal pūš vienmērīgi. Ļoti iespējams, ka pēc kāda laika tas kļūs vēl stiprāks. Cik lielā mērā? Grūti atbildēt., nezinot iemeslus; skaidrs tikai, ka uz šāda reljefa — plakana līdzenuma — tas var sasniegt arī or- kāna spēku. Nekas, mums ari orkāns nav īpaši bīstams. Tomēr, ja jau mēs esam uz kuģa, veiksim dažus drošības pasākumus.
Sākumā Juniors nokomandēja izvest no tilpnes otru su- perkompresoru — gadījumam, ja vajadzēs no iekšpuses palielināt spiedienu. Tā kā inkubatorā lēni augošajam Kristālam bija vajadzīga kuģa absolūta stabilitāte un ne- kustība, Juniors pēc tam izlaida kuģa enkuru: garš un varens urbjamstienis ar kaut ko līdzīgu Arhimēda skrūvei galā izbīdījās no kuģa dibena un ieurbās zemē, drošajā klints pamatnē; urbis iegāja klintī kā sviestā, un tagad, lai kuģi kaut mazliet izkustinātu , būtu nepieciešama vismaz zemestrīce. Pēc tam Juniors pārbaudīja visas novērošanas un sakaru ķēdes. Iespējams, ka viņš zināmā mērā pat pārspīlēja, bet tas atbilda viņa raksturam: risks paliek risks, bet nevērība pret drošības pasākumiem ir pavisam kas cits un nopietnam cilvēkam nav raksturīga.
Ko vēl var izdarīt? Laikam neko… Pēkšņi un neapzināti Juniors pastiepa roku un ieslēdza lielo uztvērēju, kuru pat savā izplatījumā gandrīz nekad neizmantoja sakariem, dodot priekšroku paralauka starpniecībai. Uztvērējam piemita visaugstākā jutība, tas atmosfērā fiksēja ikvienu mikroizlādēšanos, tāpēc to ieslēgt uz planētas vispār nebija nekādas jēgas; un tomēr Juniors to izdarīja. Piepeši uzmācās dīvainas skumjas, likās, ka viņš ir pilnīgi vientuļš visā pasaulē, ne tikai šajā mazajā, bet arī visā Kosmosā un visos citos izplatījumos viņš ir vienīgais cilvēks, un nekad viņš vairs nedzirdēs citas balsis kā vien savējo un Gudrinieces, bet pēdējā tomēr nepiederēja cilvēkam un tāpēc nekliedēja vientulību, bet gan to sabiezēja. Gribējās izdzirdēt vismaz kaut ko, lai ari ne balsi, ne mūziku, vismaz metronoma vienmērīgos klauvējienus — jebkuru kaut kur vēl eksistējošas dzīvības pazīmi. Taču nebija nekā tamlīdzīga — ne vārda, ne melodijas, ne ritma; elpoja planētas atmosfēra, elpoja bezgalīgais izplatījums, murmināja starpzvaigžņu ūdeņradis, bet šeit tā starojumu uztvēra kaut kā vāji, apslāpēti, it kā no tālienes; savā izplatījumā ūdeņradis skanēja pavisam citādi — pārliecinoši un saimnieciski. Pie tam šeit. tas bija dzirdams gan stiprāk, gan pavisam vāji — līdz pilnīgam klusumam, un, spriežot pēc augšējās antenas indikatora, šis pulsācijas skaļums bija saistīts ar pilnu antenas apgriezienu ap savu asi: vai ūdeņraža starojums būtu orientēts izplatījumā? Dīvaini… Padomāsim par to vaļas brīdī.
Juniors izslēdza aparātu. Protams, viņš saprata, no kurienes radusies šī asā vientulības izjūta: viņš vairs negribēja, nevarēja būt viens, jau otro dienu viņš bija atradies Zojas sabiedrībā, un tā viņam jau bija kļuvusi nepieciešama.
Neredzot viņu sev blakus, Juniors uzreiz noskuma. Viņš ilgojās pēc Zojas, bet tomēr uztvēra to kā ilgas pēc visas pasaules. Vai sieviete var aizstāt visu pasauli? Juniors tam nekad nebija ticējis; tomēr tagad bija gatavs atzīt, ka tas ir iespējams.
Viņam ļoti gribējās pielēkt kājās un nekavējoties traukties pie viņas. Lai ieraudzītu, kaut ko pateiktu un par atbildi saņemtu kādus vārdus. Juniors izgāja uz apskates laukuma. Apstājās.
Vējš pūta vienmērīgi, un, lai gan to radīja Junioram zināmas un no viņa atkarīgas mašīnas, tas tomēr likās esam stihijas elpa, dabiska kustība, un bija patīkami, ka tāda ir. Tālu violetajā miglā aiz kupola pāris reižu kaut kas uzliesmoja gluži kā zibens. It kā tur māktos negaiss. Tagad zibeņi bija saskatāmi pietiekami labi, jo šeit, iekšpusē, jau metās krēsla, velns parāvis — kur gan palicis laiks? Vai tiešām diena pagājusi? Pa kuru laiku? Ir gan dzīve: viņš ir pilnīgi atradinājies lūkoties pulkstenī! Juniors ieklausījās: caur vēja svelpu varēja sadzirdēt lapu kluso čaboņu, viļņu šļakstus krastmalā, kas gan bija mākslīga, taču ne sliktāka par jebkuru citu. Lai nu kā, šī pasaule tomēr bija laba pasaule, kaut arī prasīja pastāvīgu uzmanību. Un šī pasaule kļuva vēl labāka tādēļ, ka tajā dzīvoja Zoja. Jā, vientulībā šeit ilgi nenodzīvosi, toreiz viņš tā velti fantazēja. Divatā — pavisam kas citsl
Lai pilnīgi nomierinātos, vajadzēja kaut ko paveikt. Kaut ko nopietnu, pamatīgu, svarīgu. Varbūt pat riskantu. Juniors pats sev pamāja. Sen jau to vajadzēja izdarīt. Iespējams, ka tieši tagad tam ir īstais laiks. Tieši tagad, kad ārējā pasaulē noris kādas pārmaiņas.
— Gudriniec! — viņš pasauca. — Vai agraplāns ir kārtībā?