— Kaptein! Jūs esat nogulējis visu pasauli! Uū! Junior, vai esat dzīvs? Feodāli tāds, taču parādieties! Es gribu brokastot, un man ir garlaicīgi!
4-759
Pirmais, ko Juniors izjuta, bija šausmas. Zoja šeit? Uz kuģa? Tūlīt būs sprādziens!…
Jau pielēcis kājās, viņš attapās. Protams, ka nebija kuģī ņekādas Zojas, bet viņas balss skanēja no ārpuses, caur kuģa ārējo noklausīšanās sistēmu. Lieliski, ļoti noderīga iekārta!
— Zoja! — viņš uzsauca, aizmirsis, ka viņa to nekādi nevar sadzirdēt. — Zoja, vienu sekundi, es tūlīt… acumirkli!
Viņš veica savu tualeti tādā ātrumā, it kā dzīvot būtu atlicis dažas sekundes un viņpasaulē neskuvies nekādi nevarētu ierasties. Pat nepaguvis sasveicināties ar Gudrinieci, izlēca uz apskates laukuma. Lejup laižoties, viņam likās, ka lifts šoreiz darbojas pārāk lēni. Beļdzot!
Viņš nolēca uz zemes un metās tai klāt. Zoja stāvēja — spirgta un jautra, it kā nekas nebūtu noticis — nekādu pārdomu, nekādu traģēdiju —, mierīga, laimīga, bezrūpīga. Viņa smējās.
— Junior, tagad es saprotu, kāpēc jūs lidojat vienatnē. Lai jums netraucētu gulēt!
Viņš pieskrēja tai klāt, gribēdams kaut ko izdarīt — satvert aiz rokas, varbūt apskaut… Pašā pēdējā brīdi saprata: nedrīkst! Nu un tad, ka viņa ir šeit; iespējams, tikai tāpēc Zoja izskatās tik apmierināta, ka ir atguvusi savu acuraugu Georgu, un atnākusi tikai, lai uzlūgtu Junioru uz ģimenes brokastīm: droši vien tā pieklājas… Viņš atcerējās visus savus vakardienas spriedumus. Velns rāvis, droši vien nevajadzēja nākt laukā! Pilnīgi zaudējis kontroli pār sevi…
Viņam bija jāpiepūlas, lai izliktos pilnīgi mierīgs, un viņš pārvaicāja it kā starp citu:
— Zoja, vai jūs esat viena?
— Vairs ne! — Viņa joprojām smaidīja. — Jūs atkal esat kopā ar mani.
— Es domāju par …
— Es saprotu, Junior, par ko jūs domājat, — viņa sacīja, tagad jau kļūdama nopietnāka. — Man bija pietiekami daudz laika, lai šo to saprastu. Kā teica senatnē — ne velti es tik ilgu laiku esmu tīrījusi sava vīra cepuri… Vai jūs domājat par Georgu? Neuztraucieties, Junior, — viņa nebūs.
— Kāpēc jūs esat tik pārliecināta? — viņš neviļus noprasīja, jau ar pašu intonāciju parādot, cik ļoti viņu šis jautājums interesēja.
— Ir nekļūdīga pazīme. Junior, neraizējieties, tā neattiecas ne uz zinātni, ne uz tehniku, tā ka jūs to tik un tā neatklāsiet. Ja šeit būtu jāparādās Georgam, tad te jau no paša sākuma noteikti būtu bijis klāt Binoms.
Es nesaprotu, — Juniors atklāti sacīja.
— Binoms ir pūdelis. Es galvoju: ja Georgs kādā situācijā varētu arī aizmirst mani, tad Binomu — nekad. Man liekas, tāda mīlestība • kā viņiem starp cilvēkiem nav iespējama. Ja Georga parādīšanos kaut kas varēja aizkavēt, tad uz suni tas taču neattiecas? Bet Binoma nav. Nav arī nekā no viņa mantām: ne matrača, ne servīzes … Mani tas pilnīgi pārliecina.
— Arī mani, — atbildēja Juniors, beidzot pasmaidīdams, kā arī būtu jāsmaida cilvēkam, redzot sievieti, kas viņam nemaz nav vienaldzīga. — Esmu jūsu rīcībā.
— Jūs būsiet man vajadzīgs un negaidiet žēlastību. Ak, Junior, jūs negaida salda dzīve. Jūs pagūsit simtreiz nolādēt likteni par to, ka tas jums devis kaimiņos skaistu sievieti.
«Kaimiņos» — Juniors sevī atzīmēja. Mans statuss ir apzīmēts pilnīgi viennozīmīgi. Un viņai ir tūkstoškārt taisnība. Kaimiņš paliek kaimiņš un nekas vairāk. Man patīk skaidrība.
— Gluži otrādi, — viņš skaļi teica, — būšu pateicīgs savam liktenim. Atļaujiet kaimiņam painteresēties — kā jūs pavadījāt nakti?
— Man bija bail.
— Ej nu ej! No kā tad šeit jābaidās?
— No vientulības. Es tai galīgi neesmu piemērota. Neesmu pieradusi. Nē, — viņa pašūpoja galvu, — tas nebūt nenozīmē, ka zem viena jumta kopā ar mani kādam ir jāatrodas. Es domāju par citu vientulību — garīgo. Man vajag, lai kāds par mani domātu. Lai es zinātu: ja būs nepieciešams, varu pasaukt palīgā, un kāds atnāks un izdarīs visu, ko palūgšu … — Viņa uz brīdi apklusa. — Redziet, Junior, es brīdināju, ka jums neklāsies saldi. Ko jūs par to teiksit?
Viņš pasmaidīja.
— Teikšu — paldies, Zoja, par to, ka jūs man noticējāt.
Tā viņi pastāvēja vēl kādu brīdi. Tad Zoja viegli un
saulaini pasmaidīja.
4»
99
— Medniek, kur ir medījums? Nāvīgi gribu ēst… — No Viņas lūpām šis vārds — «nāvīgi» — nolidoja nevē
rīgi un nenozīmīgi kā veca metafora, par kuras būtību nemaz nav jādomā.
— Vai burvju ledusskapis izsīcis?
— Taupība ir jebkuras saimnieces labākā īpašība. Bez tam šodien ir jūsu kārta mazgāt traukus. Pat ja tie ir mani, jūs tik un tā tos gribētu nomazgāt, vai ne?
Protams, — steidzīgi piekrita Juniors.
— Tad ejam. Ak jā, jūs, vēlais putniņ, jau vēl neesat paguvis izbadēties. Tad iesim tāpat vien — kurp acis rāda, galu galā jau mēs nonāksim tur, kur vajag, vai ne?
Kur vajag, viņš nodomāja, es būtu gribējis precīzi zināt — kur mums vajag …
Viņi ilgi klīda pa mazo, labi iekārtoto pasauli, lai ari cik tā bija ierobežota, tomēr viņiem visu laiku atklājās kaut kas jauns, negaidīts, brīnišķīgs, un viņi nekautrējās no savas sajūsmas. Iespējams, ka tā kādreiz bija staigājuši pa paradīzes dārzu pirmie cilvēki vēl pirms grēkā krišanas … Juniors bez kādas divdomības un simbolikas piedāvāja Zo- jai ābolu no koka. Viņa kritiski aplūkoja augli, paoda un pašūpoja galvu.
— Jūs esat nepieredzējis dārznieks, — viņa sacīja. — Gluži zaļi. Nemaz nešaubos, ka tie ir briesmīgi skābi.
Viņš paņēma ābolu no tās pirkstiem un aizsvieda pēc iespējas tālāk.
— Neapvainojieties, — viņa pasmaidīja, — jūs jau tur neesat vainīgs. Droši vien mēs te ieraudzīsim arī gatavus. Starp citu, kāds pašlaik mēnesis?
To Juniors nezināja. Nebija ienācis prātā painteresēties.
— Spriežot pēc āboliem, — Zoja teica, — jūnija beigas, jūlija sākums. Mans mīļākais gadalaiks. Paldies par to, Junior.
Bet tūlīt viņi aizmirsa ābolus, jo koki pašķīrās un skatienam atklājās ar zāli vienmērīgi noaugusi noriņa, zāliens bija it kā speciāli sēts un kopts, vidū kā uzzīmēts auga koks — tik gleznains un pilnīgs tas likās. Nevis meža pļaviņa, bet īsts paraugs. Viņi reizē apstājās un nopūtās — nevis no skumjām, bet no jūtu pārpilnības. Nē, šeit nekad neapniks dzīvot…
— Par to Georgs nav padomājis, — Zoja klusi noteica.
— Par ko?
— Es tāpat vien … Nedrīkst izsūtīt uz tik brīnišķīgām vietām.
— Izsūtīt?