Pašlaik galu galā kaut kāda ēna nebija vissvarīgākā. Ir kaut kas nopietnāks. Tie ir cilvēki. Attiecības starp viņiem. Attiecības ir kā bērni: ja jau tie reiz piedzimuši, tad aug un attīstās. Kādi tie izaugs, labi vai slikti, atkarīgs no cilvēkiem. Protams, ka var šīs tikko radušās attiecības noslāpēt. Taču tas ir noziegums. Attiecības — tas ir pats cilvēks. Tās nogalināt — nozīmē nogalināt cilvēku.
Kas tad šajā jautājumā par attiecībām tevi pēkšņi tā satraucis? — Juniors vaicāja pats sev.
Tā pati vecā doma. Pasaulē parādījās sieviete. Bet kāpēc viena?
— Padomāsim loģiski. Ieslēgta trešās apdzīvotības pakāpes programma. Viss cilvēka dzīvei nepieciešamais ir kombinēts. Radīti paši cilvēki. Pēc loģikas — lai būtu pilnīga demonstrācija, bet tieši tāds pagaidām ir Kombinatora uzdevums — nepieciešami divi cilvēki. Bet parādījies viens. Un tieši sieviete. Kāpēc?
Doma, kas uzplaiksnīja un kuru Juniors notvēra, bija atbilde uz jautājumu.
Sieviete parādījās tāpēc, ka vīrietis jau bija. Un šis vīrietis nav neviens cits kā tu pats.
Trešās pakāpes programmas realizācijai Kombinatoram, protams, vispirms bija jāizanalizē situācija poligonā. Un tava klātbūtne, kad tu gulēji pie dīķa, nevarēja palikt neievērota. Tā tika ierēķināta. Taču Kombinatoram strādāt netraucēja. Kad kombinējās pirmā pakāpe — augi, tad tu nebiji vājadzīgs, iespējams pat, ka varēja noritēt pat kaut kādi bīstami procesi: teiksim, tu varētu kļūt par izejvielu zālei un kokiem, vai nu mazums par ko… Un kombinēšana nesākās, kamēr tu neaizvācies kuģa aizsardzībā. Trešā pakāpe — pavisam kas cits. Te tā vai citādi jāparādās cilvēkam. Tava klātbūtne vairs netraucēja, un tu biji iekļauts šis pašas trešās pakāpes shēmā: Kombinators vairs nevarēja tevi ņemt un izmest no tās. Kāpēc gan? Kombinators noteikti ir spējīgs izmantot ne vien atsevišķus atomus, bet ņemt ari gatavas kombinācijas (ja tādas ir) — lai nebūtu jārada pašam. Tā viņš arī atrada gatavu cilvēka kombināciju un nolēma to izlietot.
Tu jau pats pārliecinājies, ka Kombinatoram uzskaitē ir katrs ods, katra zālīte un zariņš. Jo vairāk — cilvēki, kuru te ir tikai divi…
Ja, aizmirsusi aizliegumu, Zoja ieskrietu kuģī, viņas vairs nebūtu. Bet, lai atjaunotu doto shēmu, Kombinators pēc iespējas ātrāk radītu citu Zoju. Kombinators nemaina programmas, viņš tās tikai izpilda. To jau tu saprati agrāk.
Bet, Junior, ja tu pats ieiesi kuģī?
Kombinatoram tas ir vienalga. Tu biji un izgaisi. Līdzsvars traucēts, programma nerealizējas. Kombinators nekavējoši aizpilda trūkstošo. Viņam ir jāizpilda. Jārada vīrietis.
Jārada. Bet ne jau tevi. Jo tas jau nu ir skaidri zināms, ka tu neesi ieprogrammēts. Matrice ir noņemta no kāda cita. No Georga. Vai arī no kāda etalonam tuva vīriešu kārtas pārstāvja …
Nē, ne jau kaut kāda. Jo starp diviem cilvēkiem, kas radušies trešajā apdzīvotības pakāpē, jau no paša sākuma ir jābūt normālām, pat labām attiecībām. Viņi taču nav Ādams un Ieva — bez pagātnes, bez biogrāfijas. Tie ir cilvēki, kas par sevi atceras visu, — šeit nevar izveidot pāri, vadoties tikai no etalona principiem.
Tātad — jārodas vīrietim, kuru Zoja ne vien pazinusi iepriekšējā dzīvē, bet ar kuru piekristu atrasties kopā arī šajā dzīvē.
Tas ir Georgs.
Nu un tad? — nodomāja Juniors. Lieliski! Vairs nekādu rūpju! Lai abi dūdiņa. Bet tu būsi aizņemts ar saviem darbiem un raudzīsies uz viņiem no malas. Bet pēc trim nedēļām…
Jā, kas tad notiks pēc trim nedēļām?
Junior, kāpēc tu neesi sajūsmā?
Tam ir daži iemesli, Juniors pats sev godīgi atbildēja. Vispirms tāpēc, ka otrais Georgs būs pirmā Georga precīza kopija. Un neaizmirsti, ka arī šis Georgs būs izgudrotājs, tās pašas aparatūras, kas viņu radīja šeit, izveidotājs, Un ir jābūt galēji naivam cilvēkam, lai domātu, ka šeit viņš sāks atpūsties. Nē, viņš tūlīt pat vēlēsies iedziļināties darbā, bez jokiem, — tik lieliska iespēja: viņa Kombinatora virsprogrammas pārbaude, kurā Georgam neviens netraucēs, bet tevi, Junior, nav ko ņemt vērā … Tā ka mierīgu dzīvi tev, Junior, nav ko gaidīt. Tieši šeit viņam var rasties kārtējā ideja, un viņš to vēlēsies realizēt. Un tad viņam nospļauties par taviēm uzdevumiem, kur nu vēl tavām jūtām un pārdzīvojumiem.
Stop. Junior, ko tu teici par jūtām?
Vai es teicu? Vai tev neizlikās? — viņš pārvaicāja.
Nē jau, neizlikās, viņš pats sev atbildēja. Pilnīgi noteikti.
Ne velti Gudriniece bija runājusi par nervu sistēmu un psihi. Un tu to zināji jau toreiz, kad viņa teica. Kaut kas ar mani ir noticis. Kaut kas ir sācies. Un turpinās. Un es vēlos, lai tas turpinātos. Gribu. Un ne tikai tāpēc, ka… Bet arī tāpēc, ka šeit, šajā pasaulē, es viņai — tādai, kāda viņa ir, — esmu simtreiz vajadzīgāks par jebkuru Georgu, kas arī būs tikai fikcija. Šī ir mana pasaule, un tikai es esmu spējīgs to radīt un pilnībā kontrolēt. Un pilnīgi dabiski, ka savā pasaulē es nevēlos sāncenšus.
Bet tagad, pa šīm dažām stundām, ko esmu pavadījis uz kuģa, Juniors turpināja domāt, Kombinators ir paguvis ne tikai pamanīt manu prombūtni, bet pat veiksmīgi laist pasaulē nevis vienu, bet pat simt Georgus. Un, kamēr es sēžu šeit, Georgs mierīgā garā savas sievas sabiedrībā dzer tēju savā vasarnīcā.
Juniors sažņaudza dūres. Bet vēl neatjāvās pielēkt kājās un pa galvu pa kaklu mesties lejā. Pirms tam visu vajadzēja izdomāt līdz galam.
Pieļausim, viņš sev teica, ka tu esi izgājis laukā. Un atkal nokļuvis Kombinatora redzeslokā. Pēc viņa rādītājiem noticis jauns līdzsvara traucējums. Vispirms viena vīrieša trūka. Toties tagad viena ir par daudz.
Kombinators nav cilvēks, tas nedomā. Ja vīriešu par daudz, tas nozīmē, ka viens no tiem jālikvidē.
Nevar būt divu domu par to, kurš jālikvidē. Iespējams, ka vajadzētu likvidēt mani. Ne jau Kombinators mani laidis pasaulē, ne viņš mani nonāvēs. Rokas par īsām. Es neesmu fikcija. Tātad — likvidēs Georgu.
Atkal rodas jautājums. Vispirms — kā tas notiks. Labi, ja klusi un mierīgi. Bet ja ar troksni? Tā, ka cietīs arī visa apkārtne? Un Zoja tajā skaitā? Kas tad notiks? Radīsies jauna Zoja. Izbrīnīsies, ieraudzījusi tevi parkā. Viss sāksies no gala. Un tas jau būs velns zina kas. Tā būs komēdija. Nezinu, kā Zoja, bet tu pats, Junior, vari neizturēt. Sāksi psihot. Nerunājot jau par to, ka tu nevarēsi pret viņu izturēties tā kā šorīt, kad tu vēl…
Pieļausim, Kombinators Georgu novāks klusi un maigi Bet Zoja jau tik un tā viņu būs redzējusi. Runājusi ar to Un… vai nu mazums, kas vēl noticis. Kā viņa to pārcietīs? Palikušai šeit, tā viņai būs jauna traģēdija. Šodien viņa jau vienu pārdzīvoja, palikusi neziņā, kur un kas viņa ir Vai nav par daudz — divas traģēdijas vienā dienā? Ja pirmajā tu esi vainojams tikai netieši, tad otrā galvenokārt būs uz tavas sirdsapziņas.
Vai tas nozīmē, ka Georgs nav jānovāc?
Ko tad tas nozīmē — ka visu laiku jāsēž te, kuģī? Bet viņi abi lai tur dzīvojas?
Muļķīgi, Juniors nodomāja. Velnišķīgi muļķīgi. Bet neko citu nevar izdomāt. Tu negribēji kļūt par sievietes slepkavu, gods un slava tev. Toties noslepkavot vīrieti tu esi ar mieru? Pat ja arī viņš ir sāncensis? Kaut gan — būtībā ne jau viņš ir tavs konkurents, bet tu pats ar varēm gribi tāds kļūt.
Jā, Junior, neko citu neizdomāsi. Sēdi vien kuģī un izklaidējies sarunās ar sēni.
Ko lai dara, Juniors sev teica. Tā arī vajadzēs rīkoties. Pat degunu nebāzt laukā. Jo citādi vispār var iznākt velns viņu zina kas: tev tā vai citādi laiku pa laikam būs jāieiet kuģī. Un Kombinators katru reizi izšautu jaunu Georgu. Pēc kādas pusstundas vai stundas tu atkal parādītos uz skatuves. Un kārtējais Georgs ar vieglu troksni tūlīt pat pagaistu. Kaut kāds idiotisms …
— Gudrinieci — viņš pasauca. — Nepieciešama konsultācija attiecībā uz Kombinatoru. Divos jautājumos. Pirmais: vai viņš ir ar kaut ko papildinājis trešās pakāpes programmu? Un otrais: vai ir iespējams viņa trešās pakāpes programmu nobloķēt tā, lai nekas no tā, kas atrodas izvērstā stāvoklī, neatjaunotos, ja piepeši kaut kas iztrūktu. Ja kaut kas ciestu. Vai saprati? Lai Kombinators neatjaunotu zaudējumus, nepapildinātu līdz normai.
— Sapratu.
Tas patiešām nebija slikti izdomāts. Visādā ziņā — turpmākajam. Nositīsi odu, bet tas vairs augšā necelsies. Ieiesi kuģī, bet neviens neradīs jaunu Georgu. Viss paliks, kā bijis. Un tad skraidi uz kuģa kaut katras piecas minūtes — nekas nemainīsies.
— Junior, atbildu. Uz pirmo jautājumu saņēmu atbildi, ka dotā programma ir izpildīta un pilnībā realizēta. Nekādu sīkumu. Kombinators ir ļoti neattīstīta iekārta.
— Jā, — noteica Juniors, — tas jau ir tikai pirmais variants, tā teikt, uz ātru roku. Pagaidi vien. Georgs to vēl tā pilnveidos, ka Kombinators kļūs gudrāks par mums ar tevi, kopā ņemot. Kas tālāk?
— Otrais. Blokāde nav iespējama. Var tikai pilnīgi izslēgt programmu, kas nozīmē tās likvidāciju.
— To es saprotu, — Juniors nomurmināja. Labi. Tātad — nekas neiznāks.
Kas atliek? — viņš nodomāja. Nekas. Gulēt. Tiesa, ir viena iespēja: viņai var piezvanīt. Viņai taču ir telefons, kas saistīts ar Gudrinieci, ar kuģa sakaru sistēmu. Piezvanīt un uzzināt: vai Georgs ir tur? Vai piezvanīt?
Juniors palūkojās pulkstenī. Par vēlu. Pēc visiem labā toņa likumiem tik vēlu nezvana uz ģimenes māju, kur saimnieki jau varējuši likties gulēt.
Viņš skumji pavīpsnāja. Uzskatīsim, ka tavas problēmas ir atrisinātas, bet savējās lai viņi risina paši. Kas attiecas uz tevi, tad tu būsi kā piekomandēts viņiem, jo pašlaik jau esi sapratis: tev nepietiks spēka likvidēt pasauli ar dzīviem cilvēkiem. Un tevi gaida eksistence šajā citu labi izdomātajā un tevis iedzīvinātajā pasaulē dieva tā kunga lomā, kurš visu šo pasauli saglabā un uztur, var visu, bet sirdsapziņa tam neatļauj izdzīt jauno pāri no paradīzes, un no cilvēku mēroga tas turpināsies bezgalīgi. Jā, tevis paša, tavu roku radīts jautrs notikums. Ja jau šī pasaule bez uzraudzības nevar eksistēt, tad esi tik mīļš un strādā, parādi savu varenību.
— Gudriniec, — viņš uzsauca, it kā sēne atrastos citā istabā, it kā tās mikrofoni nebūtu izvietoti visās kuģa telpās. — Es eju gulēt. Savas nervu zāles vari pietaupīt labākiem laikiem. Bet izdari tā, lai es ātrāk aizmigtu. Un nemodini, lūdzu, ja vien nesāksies pasaules katastrofa. Vai
man nav tiesību mierīgi izgulēties?
* * *
Un tomēr viņu pamodināja. Tiesa, ne jau naktī: no rīta, kad, hipnorada ieaijāts, Juniors gulēja visciešākajā miegā. Skaņa un jautra balss atskanēja tepat, pie pašas auss: