— Bez tam … Junior, mēs taču esam pieauguši cilvēki, mēs lieliski saprotam, pie kā novedīs dzīve uz šīs zemes divatā. Jā, zinu, pašlaik tas jums liekas, protams, pat interesanti. Bet kas zina, kā tas var beigties? Droši vien, ka jums ir vieglāk: pēc jūsu paša vārdiem, jums uz zemes nav palicis nekas noteikts. Bet saprotiet, ka man tas ir citādi! Es Georgu mīlēju un iespējams, ka mīlu joprojām, lai gan pret mani viņš ir izturējies negodīgi un lai ari tur viņš pašlaik nav viens. Es arī esmu pie daudz kā vainīga — tagad, liekas, es sapratu: viņam ar mani bija ļoti grūti, ar manām kaprīzēm, manu koķetēšanu… Jūs taču negribat, lai starp mums kaut kas notiktu nepieciešamības dēj, nevis pēc jūtu aicinājuma — vai ari vismaz ne tam par spīti? Junior, vai jūs paguvāt par to padomāt?
Juniors lēni pašūpoja galvu. Protams, ka viņš nebija paguvis. Viņam bija licies, ka galvenais — pašam pilnīgi un galīgi izlemt. Taču viss bija iegrozījies daudz sarežģītāk.
Protams, ka viņai taisnība. Bet vai tad viņam nemaz nav taisnība? Droši vien daļēji ir …
— Labi, Zoja, — viņš lēni, it kā ar spēku izgrūžot vārdus, noteica. — Tagad neko neizlemsim. Lai notiek tā, kā jūs gribat. Es piekritīšu. Bet nedomājiet… ka es tik viegli, tik vieglprātīgi… nē.
Zoja atkal ieskatījās viņam acīs un pamāja. Pieliekusies pacēla savu pludmales somu, Juniors jau gribēja pasniegt roku, bet Zoja noraidoši pašūpoja galvu. Pagriezās un devās prom pa to pašu taciņu, pa kuru viņi bija gājuši no rīta, pa kuru bija atnākuši šurp pēcpusdienā. Nolaidis
galvu, Juniors caur pieri skatījās viņai pakaļ.
* * *
Sievietes mūs katastrofiski nesaprot, pie tāda secinājuma nonāca Juniors, stāvēdams uz apskates laukuma un pārlūkojot apkārtējo pasauli. Laikam Zoja noturējusi viņa labāko jūtu diktētos priekšlikumus par mēģinājumu vienkārši ātrāk ielīst viņas gultā. Tai brīdī nekā tamlīdzīga viņam pat domās nebija, un katrā ziņā viņu vadīja ne jau šādi apsvērumi. Viņš pilnīgi piekristu dzīvot šeit, Zoju pat nesatiekot, viņam tikai jāzina, ka viņa vainas dēļ nekas slikts ar Zoju nav noticis. Tīra sirdsapziņa — lūk, kas viņam bija nepieciešams. Jā, tieši tā viņš rīkosies. Bet viņa lai dzīvo, kā patīk. Lai pavada laiku atmiņās par Georgu, par Zemi vai ari lai nodarbojas vienalga ar ko; Juniors viņai nekādi netraucēs.
Labi, šobrīd diezgan. Laiks painteresēties, kas notiek visapkārt. Zem kupola it kā kārtībā. Kombinators darbojas priekšzīmīgi. Māja, kurā dzīvo Zoja, no šejienes nav redzama, to aizsedz koki, bet Juniors zina, ka ar to nekas nav noticis. Tātad iekšpusē viss ir kārtībā.
Bet kā ir tur — lielajā pasaulē? Grūti pateikt. Grēda ir vāji saskatāma. Vai ir izaugusi? Iespējams … Te jūtām uzticēties nedrīkst, nepieciešami aparātu bezkaislīgie rādījumi. Tagad ar to nodarbosimies. Kad aparāti uzrādīs kaut ko nepatīkamu vai draudošu, tad izvēdīsim ārā agra- plānu, aizlidosim turp un palūkosimies, kā tas izskatās dabā. Stingri ņemot, šāda rīcība ir pat nepieciešama. Bet ne šobrīd. Dabiski, ka tāds lidojums ir saistīts ar izeju ārpus kupola. Pirms lēmuma jāizsver visi par un pret, jāpadomā, kādā veidā uz iekšējās pasaules labklājību var atsaukties pat īslaicīga kupola dehermetizēšana.
Jā, nodomāja Juniors, atbalstījies pret apskates laukuma margām, pavisam citādi es izturos pret šo mazo pasaulīti, kad tā ir pilnīgi apdzīvota. Kad tajā dzīvo cilvēki. Kad tajā parādījusies sieviete …
Viņš pagriezās, lai ieietu kuģī, bet kaut kas tam lika vēl uz mirkli palikt. Kādas domas atplaiksnījums. Kas notiek? Viņš saviebās un paberza ar plaukstu seju. Nē, izgaisa. 2ēl. Tagad jābūt uzmanīgam. Juniors no pieredzes zināja: doma atgriezīsies vēl skaidrāka un tiešāka. Ja ari tad to pazaudēšu, tā vairs neatgriezīsies. Tā jau vairākkārt ir bijis.
Viņš iegāja kuģī, devās uz komandtelpu un uzrunāja Gudrinieci:
— Nodarbosimies ar Kristāla režīma pārbaudi. Ziņo tikai par novirzēm no normas. Un lēnā garā.
Gudriniece mazliet paklusēja un tikai tad paziņoja, ka noviržu no normas nav. Kristāls attīstījās tā, kā bija paredzēts.
— Ļoti apsveicami, — Juniors uzlielīja. — Tagad nolasi man ārējās apskates aparātu rādījumus. No paša rīta.
Gudriniece sāka lasīt rādījumus.
— Visu no gala un trīsreiz lēnāk. Es nepagūstu domāt.
Iespējams, ka Juniors to pateica mazliet asāk nekā parasti un cilvēks būtu apvainojies, bet Gudriniecei apvainoties nebija lemts. Tomēr tā mazliet paklusēja, tad sacīja: — Junior, mani uztrauc tava veselība.
— Sveiciens Gudriniecei! — atsaucās viegli šokētais Juniors. — Nesaprotu tavu uztraukumu. Roka sadzijusi, par to jau esmu aizmirsis …
— Ne jau roka. Psihe. Analizatori uzrāda, ka tu šodien esi pārāk uzbudināts. Nervu sistēmai jāiztur paaugstināta slodze. Iespējamas kaut kādas novirzes psihē. Domāju, ka tev nepieciešams profilakses kurss.
Ej tu pie velna, nelaimīgā mušmire, — gribēja atteikt Juniors, bet tomēr savaldījās: sēne nebija neko sliktu domājusi, teica to, kas viņai bija jāsaka, bet diez vai tai bija saprotami visi cilvēka psihes sarežģījumi, vēl vairāk — cilvēcīgas būtnes emocionālā puse. Lai gan — kas zina, sēnes bija gudras, un tomēr — ne jau cilvēki tās konstruējuši … Tāpēc Juniors miermīlīgi atbildēja:
— Lai tas tevi, Gudriniec, neuztrauc. Ārstēšanās nav nepieciešama. Iemesli man ir zināmi, un es tos kontrolēju.
— Vai nevēlies tos nodot manā kontrolē?
— Nav vajadzības, — atbildēja Juniors. — Gaidu aparātu rādījumus.
Juniors klausījās Gudrinieces nosauktajos skaitļos un domāja, aplēsa starpību, pārdomāja attīstības tendences. Skaitļi ir kaut kas fundamentāls: viss kļuvis uzreiz daudz uzskatāmāks. Kas tad mums ir? Kupola iekšpusē mazliet paaugstinājies gaisa miklums. Dabiski, arī pašlaik tas tik tikko sasniedz normu, tā ka var gaidīt vēl nelielu pieaugumu, bet tad, ja mitrums pieaugs vēl tālāk, varēs rīkoties. Jā, mazā pasaule uzvedas kā labi audzināts zēns. Bet ar ko mūs iepriecēs visa pārējā planēta?
Juniors uzmanīgi ieklausījās. Ārpus kupola atmosfēras spiediens bija mazliet krities. Būtu bijis muļķīgi domāt, ka tas allaž paliks nemainīgs. Nenozīmīgi bija pieaudzis enerģijas patēriņš kupola konfigurācijas uzturēšanai. Arī tas bija gluži dabiski: atmosfēras spiediena izmaiņas radīja vēju, gaisa masa no vienas puses spieda uz kupola virsmu, no otras radās zināms retinājums, kas arī izsauca enerģijas patēriņu. Vēja ātrums? Tas nav nopietni, to mēs varam līdzsvarot: te, zem kupola, organizēsim lokālu tāda paša ātruma vējiņu, kas atbalstītu kupolu no iekšpuses; šķiet, tas pat būtu patīkami. Labi, bet kas notiek ar grēdu?
Ar grēdu bija iznācis dīvaini: tās it kā vispār nemaz nebija. Citiem vārdiem — aparāti to nemaz neuztvēra. Tas nozīmēja, ka tie nevarēja uzrādīt, vai tā ir augusi vai ne, tuvojusies vai palikusi uz vietas. Ja var ticēt aparātiem, tad grēda vispār neeksistē. Ja tic paša acīm, tad tā ir pilnīgi reāla parādība. Lai par to pārliecinātos, Juniors dažas minūtes saspringti ieskatījās violetajā krēslā ārpus kupola. Kā vienmēr, pietiekami skaidri kaut ko atšķirt nebija iespējams, vajadzēja vismaz sagaidīt nakti, kad pašu spīdeklis vairs netraucētu. Bet arī pašlaik acis pilnīgi pārliecinoši rādīja, ka tā dēvētais objekts «grēda» patiešām eksistē. Ko tas varēja nozīmēt?
Juniors paraustīja plecus. Gribot negribot nācās pieņemt noteiktu un svarīgu lēmumu. Vai ticēt acīm, vai paļauties uz aparātiem. Ticēt acīm likās tā kā dabiskāk. No otras puses, tā bija sarežģītas sistēmas sastāvdaļa, kurā ietilpa psihe un Juniora vispārējais stāvoklis, kas uztrauca Gudrinieci, kā arī daudz kas cits. Kaut kas šajā sistēmā varēja kļūdīties, taču — kas tieši — grūti pateikt, jo atšķirībā no cilvēka radītajiem mehānismiem un aparātiem viņš pats nepakļāvās tik vieglai, ātrai un viennozīmīgai kontrolei. Tadai pakļāvās iekārtu un aparatūras komplekss. Tur viegli varēja atrast bojājumu, nomainīt detaļu vai bloku, kas izgājis no ierindas, un aparāti atkal atgūtu precizitāti, bet tu — ticību tiem. Tā ka droši vien tomēr vajadzēja uzticēties aparātiem. Tie nepazīst nekādas optiskas ilūzijas, tiem neeksistē mirāžas, viņi nav tik lētticīgi kā to radītājs — cilvēks; starp citu, tie jau arī tāpēc radīti, lai nevajadzētu paļauties uz paša nedrošajām sajūtām. Jā, mūsu tehnizētajā pasaulē pieņemts — un tas ir gluži pareizi — pirmām kārtām uzticēties aparātiem. Arī tagad mēs rīkosimies tāpat.
Pieņēmis tādu lēmumu, Juniors uzreiz kļuva jautrāks. Nolemts: uzskatīt, ka grēda neeksistē — un viss. Lai pilnīgi pārliecinātos, viņš tomēr pavēlēja Gudriniecei pārbaudīt visu ārējās novērošanas un kontroles sistēmu. Pārbaudīt to kārtību līdz pēdējam sīkumam. Pie reizes Juniors pavēlēja pasniegt viņam vakariņas. Kamēr viņš apēda savu devu, šoreiz nevēlējies nolaisties tuvāk dabai, Gudriniece visu bija pārbaudījusi un ziņoja, ka aparātu sistēma ir pilnīgā un absolūtā kārtībā. Tad Juniors tāpat vien, katram gadījumam pavaicāja:
— Kā tu domā — kas ir šī grēda?
Jautājums bija izteikti muļķīgs: ja jau aparāti neko neredz, tad kā gan Gudriniece vispār var zināt par grēdas iespējamo eksistenci? Tomēr Gudriniece atbildēja uzreiz un bez svārstīšanās:
— Tā ir ēna.
No negaidītības Juniors gandrīz vai palēcās.
— Tas nozīmē, ka tu redzi grēdu?
— Tiek novērota lokāla apgaismes izmaiņa. Ēna.
Patiešām — tā ir līdzīga ēnai! Kā tas Junioram pašam
nebija ienācis prātā?
— Kam pieder šī ēna? Kas met ēnu?
Gudriniece ar atbildi nesteidzās.
— Objekts ārpus redzamības.
Ja jau reiz ir ēna, tad, dabiski, jābūt arī gaismas avotam. Kas tas ir?
— Kas ir gaismas avots?
— Gaismas avots ārpus redzamības.
No tā jau nekļūst vieglāk.
— Gudriniece, ko tu pati par to domā?
Gudriniece, kā arvien, nesteidzās.
— Manā iedzimtajā un iegūtajā pieredzē tam nav analoga. Pieļāvumi var būt visdažādākie.
Pilnīgi profesoriska atbilde. Lieliski, Gudrinieci Uzreiz visu paskaidroji. Nekas, tūlīt mēs viņu palūgsim uzskaitīt visus šos iespējamos pieļāvumus. Steigties nav kur, var sēdēt kaut vai līdz rītam. Lai gan šī velna sēne neatļaus: aizdzīs gulēt, vienkārši pārstās sarunāties pēc režīmā noteiktā gulētiešanas laika. Tomēr mēs pagūsim kaut ko izanalizēt. Ja vien …