— Vai spēcīgi?
— Acīmredzot — pietiekami.
— Vai jums ir palicis kāds uz Zemes?
— Tēvs.
— Es domāju par sievieti.
— Nezinu.
— Junior!
— Vistīrākā patiesība. Es domāju, ka tur mani sieviete negaida. Bet neesmu pārliecināts, ka viņa domā tāpat.
— Vai jūs ar viņu strīdējāties?
— Mēs strīdējāmies ne vienreiz vien. Es gāju prom un atgriezos vai arī piespiedu aiziet viņu un pēcāk vilku atpakaļ.
— Un viņa atgriezās?
— Uz īsu laiku. Bet es jau arī nemēdzu ilgi uz Zemes atrasties.
— Vai viņa jūs mīl?
— Nē.
— Kāpēc tik pārliecināti?
— Cik es saprotu — ja mīl, pagātne atkāpjas.
— Jūsu vai viņas? Jūsu vai viņas dēļ?
— Viņas pagātnei — pašas dēļ.
— To nevar aizmirst. Ne vienmēr piekāpjas esamības priekšā.
— Viņa jau arī nespēja. Pagātne bija galvenais.
— Nabaga Juniors …
— Vai ironizējat?
— Ticiet man, es to saku nopietni. Nemāku par to smieties. Man jūsu žēl. Bet savā ziņā es priecājos.
— Tagad mana kārta vaicāt: kāpēc?
— Tāpēc, ka jūs esat mans pēdējais vīrietis. Neskatieties manī briesmīgām acīm. Es nedomāju par to, kas jums vīrieša tiešumā ienāca prātā. Ne jau tik primitīvi. Vienkārši ■— izņemot jūs, es vairs neviena neredzēšu, nebūs ar ko parunāt…
— Zoja!
— Vai tad tā nav taisnība?
Maitasgabali, nikni sažņaudzot dūres, nodomāja Juniors. Apses mietu rīklē katram no tiem, kas izdomāja šo dubultspīdzināšanu. Kurjeram tas ir ārkārtīgi vajadzīgs, kā tad! Būtu tad radījuši skaistu ķermeni, labāk pat nevis konkrētu, bet vispārinātu, būtu nokopējuši Milosas Venēru — un gana, bet kāda velna pēc tai bija jāpiešķir intelekts, emocijas, viss cilvēciskaisl Es neesmu salīdzis darbā par bendi! Tādas norunas nav bijis! Kosmiskais izlūkdienests nav teroristu banda! Lai paši lido šurp un sāk šo pasauli likvidēt. Bet es ar flāzeru rokās nostāšos to priekšā, un tad vēl redzēsim, kurš kuru likvidēs. Es jau nu šauju labāk nekā viss viņu zinātniskais sinklīts kopā! Es viņiem likvidēšu… degunus un pakaļkājas. Bet vispirms lai sameklē. Jo es te varu sēdēt ilgi, līdz laiks sāks tecēt atpakaļ. Enerģijas — milzums, to kuģis sev nodrošina un nodrošinās, kamēr nesabirs putekļos. Ar laiku kaut ko izdomāsim arī attiecībā uz pārtiku, nav jau pods galvas vietā… Nē, man neviens neko nevarēs pārmest: jebkurš uzdevums tiek atcelts, ja kļūst skaidrs, ka nevar iztikt bez upuriem, — pat tad, kad runa ir par mums — vīriešiem, izlūkiem, bet te ir sieviete. Dzīvība augstāka par visu. Un lai tikai kāds man pasaka, ka tā nav dzīvība: viņš pat nepagūs to nožēlot! Tā ir mana pasaule, lai arī ne es to esmu izdomājis, bet es esmu to radījis un aizstāvēšu līdz pēdējam!
— Zoja, — Juniors aizsmacis pateica, noklepojās un atkārtoja: — Zoja, es gribu jums pateikt… Mūsu likums ir tāds: sēru maršu sev nepasūtīt. Cilvēks, kamēr viņš dzīvo, ir dzīvs. Un aplam tas, ko jūs pateicāt… Tas ir — taisnība droši vien tā, ka jūs patiešām vairs neredzēsiet citus cilvēkus — nevienu, izņemot mani. Bet arī es neredzēšu nevienu, izņemot jūs. Jo mēs šeit nodzīvosim ilgi. Ļoti ilgi. Visu mūžu. Vai saprotat? Tas ir mūsu spēkos. Atkarīgs no mūsu gribas. No manas un jūsu. Vai saprotat? Es to esmu pārdomājis. Un nolēmis. Pilnīgi un galīgi. Šeit ir mūsu pasaule. Mūsu dzīve. Viss — mūsu. Citas es negribu. Bet jūs droši vien pat noteikti, jūs būtu gribējusi, bet tas jums nav iespējams. Tātad par to nav ko domāt. Vai saprotat? Lai jūs neuztrauc nekādas trīs nedēļas, tāda termiņa nav, vispār nav nekādu termiņu. Tikai nedomājiet neko tādu, — viņš piepeši izbijās, — es neizvirzu noteikumus, es neko no jums negaidu, mēs esam divi cilvēki, kas izsviesti uz neapdzīvotas salas, palīdzēsim viens otram, un tas ir viss. Un par to vairs nevajag runāt, jā?
Iespējams, ka Juniors gaidīja, lai atbildes vietā viņam mestos ap kaklu un ilgi un izjusti pateiktos, tomēr nekas tāds nenotika. Gluži otrādi — Zoja pat mazliet atvirzījās no viņa.
— Vai jūs man uzupurējaties, Junior?
— Kālab tādas frāzes?
— Tā, manuprāt, var precīzi atzīmēt jūsu rīcību. Bet man paliek tiesības pieņemt upuri vai arī — nepieņemt.
— Un jūs, protams, to noraidīsiet? Vai spēlēsim cēl- sirdību?
— Kāds tam sakars ar cēlsirdību? Junior, jūs vienkārši neesat padomājis. Pamēģiniet to apjēgt. — Zoja runāja auksti, pat asi. — Būtībā jūs upurējat sevi. Savu pagātni, tagadni un nākotni. Tas ir ļoti liels upuris. Vislielākais, nevis vienkāršs pakalpojums. Saprotiet taču, ka tieši sīku pakalpojumu var izdarīt katram un no katra var pieņemt, bet, jo tas ir lielāks, jo vairāk jūs par to domājat: vai vispār var atļaut šim cilvēkam izdarīt tādu pakalpojumu, nest tādu upuri? Jā, nevis pieprasīt no viņa pakalpojumu, bet tieši — atļaut. Jo ikviens pakalpojums jūs dara atkarīgu, bet vēl vairāk — upuri. Vai tad man nav tiesību izvēlēties, no kā es gribu vai negribu būt atkarīga — pat arī tīri morālā ziņā?
Juniors pielēca kājās. To viņš nebija gaidījis.
— Un es esmu atzīts par necienīgu, vai ne?
— Pagaidiet jel, ļaujiet pabeigt!
— Kas te ko pabeigt! Viss skaidrs.
— Junior!
Viņš attapās:
— Atvainojiet. Bet labāk neturpiniet. Tas ir apvainojoši, un vispār… tas viss, ko jūs pateicāt, ir galīgi nenopietni un uz mums neattiecas.
— Junior, tieši es varētu nopietni apvainoties. Vai tad tas, ko es teicu, ir blēņas?
— No sākuma līdz beigām. Kāds upuris? Kas te runā par upuri? Es pirmām kārtām rūpējos par sevi, nevis par jums. Es taisos nodzīvot vēl pietiekami ilgi. Un nevēlos dzīvot ar apziņu, ka esmu nogalējis cilvēku. Tas ir pirmkārt. Bet otrkārt — man te vispār patīk. Šī pasaule man ir tuva. Un es šeit gribu dzīvot. Par to, starp citu, es domāju jau tad, kad jūsu vēl šeit nebija.
— Kad manis nebija, jūs varējāt pieņemt jebkurus lēmumus. Tad tie attiecās tikai uz jums. Bet, ja jau es te esmu nokļuvusi, tad diez vai vajag tik kategoriski lemt par abiem, pat neprasot manas domas. Elementāra pieklājība prasa …
— Diemžēl es jau pēc dabas esmu galīgi nepieklājīgs. Zēl, ka nepaguvu jūs par to brīdināt.
— Junior, tā nevajag: ar jūsu muti runā aizvainojums un aizkaitinājums. Bet padomājiet mazliet un mēģiniet mani saprast. Jūs jau man paskaidrojāt, ka es te neesmu saimniece ne tikai par savu dzīvību, bet arī par savu nāvi. Tāpēc es nevaru tā — bez apdoma piekrist visam, ko jūs man piedāvātu. Jo mēs ar jums tomēr esam cilvēki, bet tas nozīmē, ka ne jau katra dzīve mums ir vienādi vērta. Trīs nedēļas — tas ir viens. Ilga dzīve — pavisam kas cits. Un es to nevāru izšķirt uzreiz.
— Nesaprotu, par ko te jāizšķiras, jums nebūs pat mazais pirkstiņš jāpakustina. Jādzīvo, un viss.
— Cik vienkārši! Bet diez vai jūs varēsit šeit ilgi eksistēt bez nopietna darba, bez tiem cilvēkiem, kuru dēļ jūs galu galā visu darījāt — pat ja tobrīd par viņiem nedomājāt —, tie savā garā vienalga stāvēja kopā ar jums. Nē, visticamāk, ka paies ļoti īss laiks, un jūs sāksit ilgoties, nožēlot, izsamist. Kā tad jutīšos es? Neesmu taču radusi būt par apgrūtinājumu. Un pagaidām es taču runāju tikai par jums. Bet es pati? Vai jūs domājat, ka esmu pieradusi pie tādas dzīves? Man apkārt vienmēr bijuši cilvēki, man bijis pietiekami daudz no mana viedokļa svarīga darāmā, lai ari tas nav bijis tik ievērības cienīgs un grūts kā tas, ko veicat jūs. Bez tam…