Tau pirksti darbojās ar raidītāja atslēgu, kad šo skaņu pēkšņi noslāpēja rēkoņa, dīvaini pazīstama un tajā pašā laikā savādi draudīga. Te, izdegušā klajuma malā, nedzirdēja vēja šalkoņu, nekas netraucēja izpostītās zemes mūžīgo klusumu, bet šis ārprātīgais troksnis augšā uzrāva abus kājās. Tau, kā jau vairāk pieredzējis, pirmais saprata, kas notiek.
— Kuģis!
Lai gan Deins nebija nekāds kosmosa vilks, tomēr šī griezīgā skaņa, kas it kā pāršķēla debesis virs viņiem, liecināja, ka ar kuģi, ja tas tuvojas, kaut kas nav kārtībā. Viņš saķēra Tau aiz rokas.
— Kas par lietu?
Ārsta seja zem tumšā kosmiskā iedeguma nobāla. Viņš sakoda apakšlūpu, un viņa skatiens joprojām bija kā piekalts debess velvei. Atbildot viņam bija jākliedz, lai Deins šajā dārdoņā viņu sadzirdētu.
— Tas nosēžas pārāk ātri — acīmredzot nespēj nobremzēti
Tagad jau viņi ne vien dzirdēja, bet arī redzēja — rīta debesīs pazibēja tumša ēna un tajā pašā acumirklī nozuda kaut kur aiz Limbo ziemeļu kontinenta kalnu robainajām virsotnēm.
Skaņa bija mitējusies, iestājās nospiedošs klusums. Tau lēni nogrozīja galvu.
— Tam jābūt sadauzītam. Nav iespējams, ka kuģis būtu no šādas situācijas izkļuvis sveikā.
— Bet kas tas par kuģi? — Deins bija neizpratnē. Ena bija pazibējusi garām tik ātri, ka viņš nepaspēja izšķirt tās apveidus.
— Paldies dievam, tas bija pārāk mazs, lai būtu laineris. Vismaz es ceru, ka tas nav laineris…
Jā, pasažieru kuģa katastrofa būtu bijusi visšausmīgākā traģēdija. Deins to ļoti labi saprata.
— Varbūt kravas kuģis, — Tau apsēdās un atkal ķērās pie atslēgas. — Ieejot atmosfērā, tas droši vien bija zaudējis vadību. — Viņš sāka pārraidīt uz «Karalieni» informāciju par šo pēdējo notikumu.
Uz atbildi ilgi nebija jāgaida. Viņi saņēma norādījumu palikt turpat, līdz ieradīsies otrs fliters ar Tau medikamentu somu. Pēc tam šim lidaparātam bija jāuzņem kurss uz kalniem, lai mēģinātu atrast katastrofas vietu un sniegtu palīdzību tiem, kas varbūt palikuši dzīvi. Mazākajai grupai savukārt jāpaliek un jācenšas sameklēt Kamilu.
Otrs fliters ieradās jau pēc pāris minūtēm. Tas vēl nebija paspējis kā nākas nosēsties, kad no tā jau izlēca Kosti un Mura, bet Tau steigšus ieņēma viņu vietu. Fliters uzvijās saules pielietajā rīta gaisā un uzņēma kursu tieši uz robaino grēdu, sekodams virzienam, kādā Deins un Tau bija redzējuši nozūdam kuģa ēnu.
— Vai jūs no «Karalienes» to redzējāt? — Deins vaicāja abiem pārējiem.
Mura pakratīja galvu.
— Redzēt neredzējām, bet dzirdējām gan. Tas bija zaudējis vadību.
Kosti platā seja bažīgi saviebās.
— Tas noteikti ir stipri sadauzīts. Pamatīgs trieciens… droši vien neviens nav palicis dzīvs. Es reiz redzēju lādu nosēšanos uz Junonas… Tas bija šausmīgi — visi pagalam. Sis kuģis… tas droši vien bija zaudējis vadību, vēl pirms uzsāka nolaisties. Tas pat necentās bremzēt, bet nāca zemē kā bez dzīvības.
Mura klusi iesvilpās.
— Varbūt mēra kuģis…
Deins nodrebēja. Mēra kuģi kā drausmīgi rēgi klīda kosmosa trasēs. Pamesti klejojoši kapi ar mirušām apkalpēm, kuras kādā nezināmā pasaulē inficējušās ar kādu nepazīstamu nāvējošu slimību un aizgājušas bojā izplatījuma dzīlēs — varbūt aiz brīvas gribas — lai neievazātu infekciju uz apdzīvotajām planētām. Saules sistēmas apsardzes dienestam bija jāpilda neapskaužams pienākums — jāgūsta šādas klejojošas nāves un jānogādā tās dezinficējošajā zvaigžņu vidē vai kaut kā citādi jāpadara nekaitīgas.
Bet te, aiz civilizācijas robežām, šādi pamesti kuģi varēja klīst gadiem, pat simtiem gadu, līdz tie nejauši iekļuva kādas planētas gravitācijas laukā un nogāzās nepiesardzīgajā pasaulē.
Taču «Karalienes» 'ļaudis to visu labi zināja, un viņiem ne prātā nenāca tūlīt pārmeklēt kuģi, ja viņi to atradīs. Turklāt katastrofa varēja būt notikusi tūkstošiem jūdžu no šejienes, kas krietni pārsniedza fliterā darbības rādiusu. Te bija arī Tau, un kā ārsts viņš jau nu saprata, ka ar mēri nav joki.
— Ali… vai viņš pazudis? — Kosti pārtrauca šīs pārdomas.
Deins sīki izstāstīja, kas nolicis ielejā, nenoklusēdams arī savu nolaidību. Viņam par lielu atvieglojumu ne Mura, ne Kosti nesāka neko pārmest, bet tūlīt ķērās pie lietas. Mura izstāstīja savu plānu.
— Lai Kosti fliterā lido virs mums. Mēs abi iesim kājām. Varbūt ir kādas pēdas, ko jūs no gaisa nepamanījāt.
Tā viņi ari izdarīja. Fliters ar vismazāko ātrumu riņķoja viņiem virs galvām, bet Deins un Mura devās pa draudīgo ieleju kājām, ar nažiem cirzdami ceļu biezajā saaudzē. Drīz viņi atrada vietu, kur apvidus mašīnas kāpurķēdes bija noslīdējušas no apsvilinātās klints un pirmo reizi iegriezušās auglīgās joslas irdenajā zemē.
Te Mura apstājās un pārlaida skatienu līdzenumam. No šejienes raibās drupas nebija redzamas, taču nebija šaubu, ka mašīna braukusi no tās puses, pēc tam kādā neizprotamā nolūkā devusies pa ieleju uz kalniem un … tur pazudusi, izbraucot cauri masīvajai klints sienai.
— No Riča nometnes? … — minēja Deins.
— Varbūt jā, varbūt nē, — izvairīgi atbildēja Mura. — Jūs teicāt, ka, pēc Ali domām, tā bijusi nestandarta mašīna?
Bet… — Deins iepleta muti. — Tie taču nevar but paši Priekšteči…
Mura iesmējās.
— Runā, ka kosmosā esot viss iespējams, vai ne? Nē, es nedomāju, ka senie kosmosa valdnieki atstājuši te savus pēctečus. Bet viņi var būt atstājuši kaut ko citu — un to kāds izmanto. Es gribētu uzzināt kaut ko vairāk par drupām…
Nu ko, varbūt Rips nebija bijis tālu no patiesības, pirms pāris dienām apgalvodams, ka uz kādas planētas var būt saglabājusies leģendāro Priekšteču iekārta. Un varbūt te, uz Limbo, kāds uzdūries šādai noliktavai? Bet tādā gadījumā bija spēkā Ali drūmais brīdinājums, ka Priekšteču iekārta Zemes iedzīvotāju rokās var apdraudēt visu cilvēci.
Viņi rūpīgi pārmeklēja ielejas sākumu, fliteram joprojām riņķojot virs galvām. Deins iedams atvēra paciņu ar lauka pārtikas devu un sāka gremot bezgaršīgo kaučuka masu, kurai bija jānodrošina viņa jaunais organisms ar visām nepieciešamajām kalorijām un vitamīniem, bet kura nepavisam nelīdzinājās īstam ēdienam.
Viņš izlauzās caur ērkšķainajiem krūmiem, izspraucās caur zaru mudžekli un pēkšņi atradās niecīgā klajumiņā, ko no visām pusēm ieskāva dzeloņaini augi. Zem kājām biezā slānī gulēja kritušas lapas.
Deins sastinga. Netīrais brūnais paklājs vietām bija saārdīts. Zem savandītajām lapām rēgojās pretīgas zaļas gļotas, no kurām pacēlās neveselīgi puvuma izgarojumi.
Deins nometās četrrāpus. Viņš gan nebija pēddzinis, taču pat viņam bija skaidrs, ka te norisinājies kautiņš, turklāt pavisam nesen, jo dubļi vēl nebija paspējuši nožūt. Deins atskatījās. Jā, te bija ideāla vieta slēpnim. Un, ja Kamils ienācis 110 šejienes… un devies turp…
Cenzdamies neuzkāpt pēdām, Deins šķērsoja klajumu. Tā arī bija. Daudzi zari bija apcirsti. Te bija gājis ar parastu lauka nazi bruņojies cilvēks.
Bija gājis… bet te viņu bija gaidījis kāds… vai kaut kas.
Limbieši? Vai varbūt savādās apvidus mašīnas īpašnieki, kuri bija dedzinājuši limbiešus ar blasteru?
Viens Deinam bija skaidrs: Kamilam uzbrukuši tieši šeit — uzbrukuši, sasējuši un aizveduši. Uz kurieni? Viņš rūpīgi nopētīja krūmus, bet vairāk nekādu pēdu nemanīja. Šķita, ka mednieks ar visu laupījumu burtiski izkūpējis gaisā.
Deinu iztraucēja brīkšķis krūmos. Viņš apsviedās, turēdams gatavībā hipnoizstarotāju. Bet saplēsto lapu ielokā parādījās Muras patīkamā, iedegusi seja. Uz Deina mājienu viņš iznāca klajumiņā. Nebija nekādas vajadzības norādīt uz cīņas pēdām — stjuarts tās jau bija pamanījis.
— Viņi tam uzklupuši te, — pārliecināti noteica Deins.
— Bet kas ir šie «viņi»? — Mura atjautāja. Brīdi vēlāk viņš uzdeva citu jautājumu, uz kuru nebija iespējams atbildēt: — Un kā viņi šo vietu atstājuši?
— Apvidus mašīnas sliedes veda tieši cauri klints sienai…
Mura piesardzīgi paspēra soli pa dubļaino paklāju.
— Ne miņas no kāda slazda, — viņš drūmi konstatēja, it kā būtu cerējis kaut ko tamlīdzīgu atrast. — Atliek vienīgi… — viņš izslēja pirkstu gaisā, no kurienes atskanēja arvien pieaugoša motora rūkoņa — pie viņiem atgriezās Kosti.
— Bet tad taču mēs būtu dzirdējuši… būtu redzējuši… — iebilda Deins, joprojām pats lāgā tam neticēdams. Kad Tau bija uztvēris pārtraukto saucienu pēc palīdzības, viņš bija atradies otrā ielejas galā. Un šo vietu no ārsta šķīra vismaz divas jūdzes nelīdzena apvidus.
— Kaut kas mazāks par mūsu fliteriem, — balsī domāja Mura. — Tas varētu gan būt. Par vienu mēs varam būt droši — viņi to sagūstījuši, un, lai varētu Ali atbrīvot, mums vispirms jāuzzina, kas viņi ir un kur viņi atrodas.
Viņš sāka lauzt ceļu atpakaļ, un Deins sekoja, līdz viņi sasniedza klajumu, no kurienes varēja dot zīmi fliteram.
— Atrādāt viņu? — sauca Kosti, laizdamies lejup.
— Atradām vietu, kur kāds viņu sagūstījis, — atteica Mura, pieiedams pie raidītāja.
Deins pagriezās un pēdējo reizi pārlaida skatienu draudīgajai ielejai. Bet tūlīt arī viņa uzmanību saistīja kāda jauna parādība augstāk par ieleju un klintīm. Kamēr viņi pārmeklēja krūmus, viņš nebija pamanījis, ka saule pazudusi. Tagad pamalē biezēja mākoņi — un ne tikai mākoņi.
Kailās, sniegiem klātās kalnu grēdas virsotnes, kuras bija tik asi izdalījušās uz Limbo bālgano debesu fona, kad virs viņiem bija aizdrāzies svešais kuģis no izplatījuma, bija izgaisušas! Šķita, ka pie- nainās, bezkrāsainās debesis nolaidušās līdzīgi aizkaram, lai tās apklātu. Tur, kur bija slējušās virsotnes, tagad mutuļoja migla, tik bieza, ka tā aizklāja pusi apvāršņa — it kā mākslinieks ar treknu triepienu būtu pārklājis neizdevušos ainavu. Deins nekad nebija redzējis kaut ko tamlīdzīgu. Un tā virzījās tik ātri! Tajās nedaudzajās minūtēs, kopš viņš to vēroja, migla acīm redzami pārvarēja jūdzi pēc jūdzes. Apmaldīties tajā — tā tikai vēl trūka!..
— Skatieties! —viņš pieskrēja pie fliterā un parāva Muru aiz rokas, rādīdams uz ātri izzūdošajiem kalniem. — Paskatieties, kas tur notiek!
Kosti izgrūda lāstu nesakarīgajā Venēras žargona. Mura tikai paklausīgi palūkojās norādītajā virzienā. Tieši tobrīd miglā ātri pazuda liela teritorija ziemeļu pusē. Drīz vien viņi pamanīja vēl kaut ko. No kraujām ielejā cēlās pelēcīgi dzeltenu dūmu vāli, kas ieķērās klintīs un padarīja neskaidrus to apveidus. Viņi nezināja, vai tā ir tā pati migla, bet instinktīvi saspiedās ciešāk kopā, drebēdami gan redzēta iespaidā, gan arī no aukstuma, kas bija iestājies pēc saulrieta.
Viņi atģidās, noklikšķot raidītājam, — viņus aicināja atpakaļ uz kuģi. Ari no turienes bija pamanījuši pārmaiņas kalnos, tāpēc abiem fliteriem, arī tam, kurš bija devies meklēt avarējušo kuģi, tika dots norādījums nekavējoties atgriezties. Pārmaiņas atmosfērā turpinājās — migla tuvojās pieaugošā ātrumā… Mutuļi virs ielejas klinšu sienām saplūda vienkop un veselām grēdām laidās lejā, aizsedzot skatienam apkārtni.
Kosti bažīgi vēroja notiekošo.
— Mums jātaisās projām… ārā 110 ielejām. Tas draņķis tuvojas pārāk ātri. Protams, mēs varam lidot pēc radara, bet es labak iztiktu bez tā, ja vien iespējams…
Kad viņi bija pacēlušies gaisā, migla bija piepildījusi ieleju līdz dibenam, un tās draudīgie taustekļi jau stiepās uz nelīdzenā, izdegušā tuksneša pusi. Kalni bija izgaisuši, un migla pa pusei jau bija aprijusi arī to piekāji.
Tā bija savā ziņā pretīga, šausminoša sajūta — it kā cietzeme zem kājām izzustu, dodot vietu netīrai, mutuļojošai miglai, kas vijās un vērpās kaut kādā savādā, svešā, draudīgā kustībā.
Kosti ieslēdza pilnu ātrumu, taču viņi bija nolidojuši tikai nedaudz vairāk par jūdzi, kad viņš bija spiests piebremzēt. Tagad migla ne vien plūda ārā no ielejām, bet vijās augšup arī no zemes zem viņiem, atsevišķām vērpetēm savienojoties un sabiezējot.
Tiešām, viņiem nedraudēja briesmas apmaldīties. Vājais signāls, kas zuzēja ausīs, bija nemaldīgs ceļvedis, lai varētu nogādāt fliteru atpakaļ uz kuģi. Taču, lidojot virs mutuļojošās miglas jūras, šī apziņa viņu garastāvokli neuzlaboja ne par matu.
Migla jau bija pacēlusies virs viņiem, lipīgos pilienos sabiezēdama uz vējstikla. Tikai radara zuzoņa vienoja viņus ar reālo pasauli.
— Ceru, ka mūsu puiši paspējuši atstāt kalnus, iekams noticis ļaunākais, — sasprindzināto klusumu pārtrauca Kosti.
— Ja nē, viņiem būs jānosēžas un jāpagaida, līdz noskaidrojas, — atteica Mura.
Kosti vēlreiz samazināja ātrumu, jo radara signāls bija pastiprinājies.
— Nebūtu prātīgi ietriekties mūsu vecenītē…
Miglā bija zudusi jebkāda virziena un attāluma
izjūta. Viņi varēja atrasties desmittūkstoš pēdu augstumā, bet tikpat labi varēja arī slīdēt pāris pēdas virs klinšainā klajuma nelīdzenās virsmas. Kosti bija noliecies pār vadības pulti, viņa parasti labsirdīgā seja bija saspringusi un skatiens šaudījās no miglas uz mēraparātu skalām un atkal atpakaļ.
Un tad viņi ieraudzīja aiz miglas priekškara kā tumšu ēnu iznirstam kuģi. Ar meistara precizitāti Kosti vadīja fliteru lejup, līdz tas ar griezīgu dārdoņu nosēdās. Taču viņš nesteidzās izkāpt, bet ar plaukstas virspusi noslaucīja pieri. Mura paliecās uz priekšu un uzsita milzim pa plecu.
— Tīrs darbiņš!
Kosti pasmaidīja.
— Tā tam arī jābūt!
Viņi izkāpa no fliterā un instinktīvi sadevās rokās, pirms virzīties uz «Karalieni», kas kā neskaidru apveidu kolonna vīdēja priekšā. Šis kontakts, plaukstām saskaroties, ne tikai nomierināja un iedvesa paļāvību — tas radīja arī drošības sajūtu, kura Deinam bija tik ļoti nepieciešama un pēc kuras, kā viņam šķita, ilgojās arī pārējie. Pār viņiem gūlās draudīgā, svešādā migla. Tā eļļainām lāsēm sabiezēja uz viņu ķiverēm un tecēja no apģērba.
Pēc desmit soļiem viņi sasniedza viesmīlīgo trapa loku un kāpa augšā. Brīdi vēlāk viņi jau atradās ieejas lūkas patīkamajā gaismā un siltumā. Tur ar bažīgu izteiksmi bālajā, mazajā sejiņā šurpu turpu skraidīja Džespers Vīkss.
— Ak, tie esat jūs… — viņš, it kā vīlies, novilka.
Kosti iesmējās.
— Ko tad tu gaidīji, mazais, — ugunsspļāvēju pūķi? Protams, tie esam mēs, un mēs priecājamies, ka esam atgriezušies …
— Vai kaut kas noticis? — viņu pārtrauca Mura. Vīkss atkal piegāja pie lūkas atveres.
— Otrs fliters… Nu jau stundu mēs neesam saņēmuši no tā nekādu ziņu. Kapteinis pavēlēja viņiem atgriezties, tikko pamanīja sabiezējam miglu. Inspicēšanas dienesta informācijā teikts, ka šo miglas periodu ilgums dažkārt ir vairākas dienas — bet šajā gadalaikā to parasti nav.
Kosti iesvilpās, bet Mura atspiedās pret sienu, atsprādzēdams ķiveri.
«Vairākas dienas,» Deins pārdomāja dzirdēto. Dienām ilgi dzīvot šajā putra! Viņiem vienkārši būs jāpaliek uz vietas un jāgaida situācijas uzlabošanās. Bet piespiedu nosēšanās kalnos šādos apstākļos!.. Tagad viņš sāka saprast, kāpēc Vīkss bija nervozējis pie lūkas. Viņu ceļojums virs līdzenā klajuma šajā gadījumā bija kaut kas līdzīgs pastaigai parkā uz Zemes salīdzinājumā ar tām grūtībām, ar kādām varēja sastapties otra fliterā apkalpe.
Viņi devās ar ziņojumu pie kapteiņa. Bet vismaz puse viņu uzmanības visu laiku bija pievērsta raidītājam, kur Tans Ja sēdēja pie galvenā ekrāna, gatavs jebkurā brīdī ķerties pie atslēgas vai raidīt radara signālu, lai palīdzētu atgriezties pazudušajam fliteram. Kaut kur ārā, uz noslēpumu pilnās Limbo, tagad klīda ne vien Ali, bet arī Rips, Tau un Stīns Vilkokss — krietna daļa komandas.
— Jau atkal! — Tans sarauca pieri un noņēma radiotelefona austiņas. Nu ari pārējie izdzirdēja skaņu, kas bija viņu satraukusi. Tā nebija pierastā radara zuzoņa, bet gan pieņēmās stiprumā, līdz pārgāja griezīgā troksnī, kas nepatīkami atbalsojās ausīs.
Skaņa brīdi turpinājās, un Deins klausīdamies pēkšņi pamanīja kaut ko citu: cauri tai jautās klusināts ritms — tas pats, kuru viņš jau bija iepazinis,
pieliekot plaukstas pie klints sienas draudīgajā ielejā. Šie atmosfēras traucējumi bija radniecīgi vibrācijai tālajā klinti!
Tad, tikpat pēkšņi kā sākusies, skaņa mitējās. Tans atkal uzlika austiņas un turpināja gaidīt signālu — vai nu no pazudušā fliterā, vai arī no Ali radiotelefona.
— Kas tas bija? — vaicāja Mura.
Kapteinis Dželiko paraustīja plecus.
— Mēs nezinām vairāk par jums. Tas var būt kaut kāds signāls — tas atkārtojas ar noteiktiem intervāliem visu dienu.
— Tātad mums jāatzīst, — vadības kabīnes durvīs parādījās Van Raika stāvs, — ka mēs uz Limbo neesam vieni. Un vispār, uz Limbo ir daudz kā tāda, ko no pirmā acu uzmetiena nepamanīsi.
Deins izteica savas aizdomas.
— Šie arheologi… — viņš iesāka, bet kapteinis apveltīja viņu ar tik caururbjošu skatienu, ka viņš aprāvās pusvārdā.
— Mums pagaidām nav ne jausmas, kas aiz visa tā slēpjas, — vēsi noteica Dželiko. — Tagad, puiši, iekodiet un atpūtieties…
Deins, sarūgtināts par to, ka kapteinis viņa domas tik strupi noraidījis, vilkās nopakaļ Muram un Kosti uz kopkabīni. Ejot garām kapteiņa apartamentiem, viņš dzirdēja Hubata mežonīgos kliedzienus. «Lūk, ta vajadzētu kliegt man,» nodomāja Deins. Un pat siltais ēdiens, kas ne mazākā mērā nelīdzinājās sintētiskajai barībai, no kādas viņš bija pārticis līdz šim, nespēja uzlabot viņa vispārējo drūmo garastāvokli.
Toties uz Kosti maltīte bija atstājusi lielisku iespaidu.
— šim Ripām, — viņš paziņoja visiem pie galda sēdošajiem, — ir galva uz pleciem. Un misters Vilkokss arī zina, ko dara. Viņi visi ir kaut kur
atraduši patvērumu un tur ari paliks, līdz šis draņķis izklīdīs. Pašlaik neviens nelīdīs ārā …
«Nez vai tā ir, kā Kosti saka,» domāja Deins. Bet ja nu uz Limbo ir būtnes, kam nav svešas klimata kaprīzes, kas pietiekami labi pazīst šādas miglas, lai spētu tajās orientēties… izmantot tās par aizsegu? … Un šis signāls, ko viņi bija dzirdējuši nākam no raidītāja, — vai tas nevarēja būt radars, ar kura palīdzību pašreiz cauri miglai laužas kādas nepazīstamas būtnes? Grupa uzbrucēju, kas tuvojas «Karalienei», kuras apkalpe to pat nenojaušl