— Ir! — Deins uzsauca Muram, bet Kosti ieķērās ar rokām spraugas malā, visiem spēkiem cenzdamies paplest to platāku. Tas prasīja ārkārtīgu piepūli, it kā durvis ilgu laiku nebūtu lietotas.
— Tomēr šī nav tā eja, — elsa mehāniķis.
— Protams, tā neiziet uz gaiteni, — piekrita Mura. — Tomēr tā ir izeja no slazda, un tas jāprot novērtēt. Turklāt, spriežot pēc tā, ka mums bija tā jānopūlas, šī izeja reti tiek izmantota. Jo iabāk mums. Acīmredzot es esmu uzdūries retai toņu kombinācijai…
Viņš rūpīgi noslaucīja tievo caurulīti un noglabāja to.
Lai gan Kosti pulējās vaiga sviedros, viņam izdevās tikai nedaudz paplašināt spraugu. Mura pa to izlīda bez grūtībām, bet Deinam un mehāniķim vajadzēja papūlēties. Vienubrīd šķita, ka Kosti vispār neizdosies izspraukties cauri. Tikai pēc tam, kad viņš bija noņēmis savu plato jostu ar uzkabi un novilcis jaku, viņam ar grūtībām laimējās nokļūt pie pārējiem.
Tagad viņi atradās cita gaileni, šaurakā par to, kurā viņi bija ieslodzīti pirms tam. Sienas izstaroja to pašu pelecīgo gaismu. Taču, paspēris dažus soļus uz priekšu, Deins sajuta zem kājām mīkstu pamatu. Palūkojies lejup, viņš redzēja, ka grīdu klāj vismaz collu bieza smalku putekļu karta.
Mura atkabināja no jostas lukturīti un ļāva gaismas staram slīdēt pa priekšu. Putekļu karta visur bija vienmērīga, nekur nemanīja nekādu pēdu. Acīmredzot te jau sen neviens nebija gājis — varbūt pat kopš tiem laikiem, kad Priekšteči bija atstājuši savu kalnu citadeli.
— Ei! — viņu uzmanību pievērsa Kosti satrauktais kliedziens.
Šaurā sprauga bija pazudusi, un tās vietā atkal bija gluda siena. Atpakaļceļa vairs nebija.
— Viņi atkal mūs sagūstījuši! — aizsmakuša balsi noteica Kosti. Bet Mura pakratīja galvu.
— Nedomāju vis. Šķiet, te ir kāds mehānisms, kurš automātiski iedarbojās, tiklīdz mēs bijām izgājuši pa spraugu. So eju neviens neizmanto — vismaz nav izmantojis jau gadiem ilgi. Man tā vien gribas domāt, ka Ričs un viņa zeļļi pat nezina, ka tā pastāv. Palūkosimies, kurp tā aizvedīs. — Un viņš enerģiski sāka soļot uz priekšu.
Kādu gabalu eja stiepās paralēli otrajam, plašākajam gaitenim, kurš bija kļuvis viņiem par slazdu. Nekas neliecināja, ka tas gludajās sienās būtu jebkādas durvis. Taču Deins nodomāja, ka tādu varētu būt neskaitams daudzums un katras paklausa noteiktai toņu kombinācijai. Bet viņiem nebija ne laika, ne vēlēšanās to pārbaudīt.
— Vējš …
Mura lo varēja arī neteikt — Deins pats sajuta putekļainajā, smacīgajā gaiteni spēcīgāku gaisa plūsmu, kas nesa līdzi ārpasaules vēsumu un tikko jaušamu augu smaržu, kura tur ārā varbūt vispār nebūtu manāma.
Visi trīs steidzās uz priekšu un drīz vien atrada sienā atveri. No tas atpluda šalcoša skaņa, ko nespēja nomākt pat iekārtas ritmiskā darbība. Deins iebāza tumšajā četrstūrī roku, un pirksti sajuta glāsmainu gaisa plūsmu, it ka to sūktu iekšā pats kalns.
— Ventilācijas sistēma, — Kosti pamodās inženieris. Viņš iebāza caurumā galvu un plecus.
— Tas ir pietiekami plats, lai pa to varētu izlīst,— paspīdinājis ar lukturīti, viņš paziņoja.
Tas jāiegaumē, — noteica Mura. — Taču vispirms aiziesim līdz galam pa šo pašu eju.
Pēc minūtēm divdesmit viņi atkal uzduras sienai. Bet šoreiz Kosti nezaudēja drosmi.
— Ņem nu talkā savu svilpi, Frenk, — viņš mudināja, — un atver mums durvis…
Taču Mura nesteidzās paklausīt šim padomam, bet lukturīša gaisma vērīgi izpētīja sienu. Tā vairs nebija Priekšteču darinātā gluda virsma — viņu priekša pacēlās raupja dabiska akmens siena.
— Nedomāju, ka šis te paklausīs svilpei, — viņš sacīja. — Te ceļš izbeidzas, un izejas nav…
— Bet gaitenim kaut kur taču jāaizved, — iebilda Deins.
— Jā. Katrā ziņā te ir daudz neredzamu durvju. Un mēs nezinām, ar kādām skaņu kombinācijām tās. atvērt. Manuprāt, nav jēgas šķiest laiku, meklējot šīs kombinācijas. Iesim atpakaļ uz ventilācijas cauruli. Ja tā piegādā gaisu veselai eju sistēmai, mēs varbūt pa to nokļūsim citā gaitenī…
Viņi devās atpaka'ļ. Kosti bija taisnība — ventilācijas caurule bija pietiekami plata, lai pa to varētu līst gan viņš pats, gan arī Deins. Turklāt tajā nebija putekļu, kas klāja sānejas grīdu.
Cits aiz cita viņi ielīda lūkas melnajā tumsā. Tur nebija spokainās atblāzmas, kura, lai garsvāji, tomēr apgaismoja gaiteņus.
Pirmais līda Mura, rādīdams ceļu ar lukturīti. Viņi atradās pieklājīgu izmēru caurulē, un pretī no ārpuses plūda gaiss. Taču tagad, rokām un kājām saskaroties ar klinti, viņu ķermeņus savā varā pārņēma iekārtas vienmērīgais ritms.
Pēkšņi stjuarts izslēdza lukturīti.
— Priekšā gaisma… — viņš aizsmacis nočukstēja.
Kad Deina acis bija apradušas ar tumsu, arī viņš ieraudzīja priekšā bāli pelēku apli. Viņi bija sasnieguši ventilācijas caurules galu.
Taču, pienākuši tuvāk, viņi konstatēja, ka izeju noslēdz metāla režģis, caur kuru varēja izbāzt roku. Aiz tā pletās milzīga tukša telpa. Mura palūkojās ārā, un Deins pirmo reizi pa visu šo laiku, kopš pazina neparasti nesatricināmo stjuartu, dzirdēja viņu pārsteigumā iesvilpjamies. Deins paplikšķināja viņam pa muguru, atgādinādams, ka arī viņš un Kosti vēlas paskatīties.
A'tura piespiedās pie caurules sienas, un Deins ieņēma viņa vietu. Telpa ārpusē bija milzīga — šķita, ka visa kalna iekšpuse ir izdobta, lai tajā ievietotu visdīvaināko būvi. Pastiepies uz priekšu, kravas uzrauga palīgs lejā ieraudzīja neparastāko celtni, kādu jebkad bija skatījis.
Tai nebija jumta, un tās ārējo sienu augšējā mala pacēlās apmēram sešas pēdas zem ventilācijas lūkas ieejas. Bet šīs sienas… tās meta trakulīgus likumus un pagriezās dažādos leņķos, veidojot neregulāru formu telpas, kurām bija attāla līdzība ar parastām istabām. Gaiteņi, par kuru sākumu viņiem nebija ne jausmas, beidzās ar sešstūrainām vai astoņstūrainām telpām bez izejām. Citur savukārt ejas savienoja vairākas telpas bez kādas jēgas, jo galējai no tām tāpat nebija ne ieejas, ne izejas.
Sienas bija vismaz trīs pēdas biezas. Varēja nokāpt uz tām un iet uz priekšu, mēģinot noskaidrot, kādam nolūkam šis sarežģītais labirints domāts, vai arī vispār to apiet. Un, tā kā atpakaļceļa nebija, tas bija vienīgais, ko viņiem atlika darīt. Deins parāpās atpakaļ, dodams vietu Kosti.
Mehāniķis palūkojās uz savādo ainavu un pārsteigts iesvilpās.
— Kam tas viss? — viņš vaicāja. — Tam taču nav nekādas jēgas …
— Jā, mūsu izpratnē tam varbūt tiešām nav jēgas, — piekrita Mura. — Taču nostrādāts tas ir godam un ne jau nu bez zināma nolūka. Kaut ko tādu nemētiz celt tāpat vien.
Deins pastiepās pāri Kosti plecam un pakratīja režģi.
— So te vajadzēs izlauzt…
— Labi, bet ko pēc tam? — vaicāja mehāniķis. — Spārnu taču mums nav!
— Mēs nolaidīsimies uz sienām. Tās ir pietiekami platas, un mēs varētu pa tām doties tālāk …
Kosti bridi klusēja. Tad viņa lielas ķetnas aptaustīja režģi.
— Jā, te būs jāpapūlas …
Viņš izņēma savu instrumentu somu un ķērās pie režģa ramja.
Tāpat saliekušies viņi notiesāja pa porcijai no neaizskaramās pārtikas devas. Ta ka pelecigā krēsla ala joprojām bija tada pati, laiku varēja noteikt tikai pēc pulksteņa. Šķita, ka ir pusnakts, taču pulkstenis radīja pēcpusdienu.
Kosti norija savu sintētiskās barības devu un turpināju darbu. Kad viņš nolika pie malas instrumentus, bija pagājusi krietni vairāk nekā stunda.
— Nu, palūkosim!
Viņš bez sevišķas piepūles izgrūda režģi ārā, un caurules gals bija vaļā. Taču viņš nemetas āra, kā Deins bija gaidījis, bet palīda atpakaļ, palaizdams garām pārējos. Mura pabāza laukā galvu un atskatījās uz Deinu.
— Jums būs man jāpalīdz sasniegt sienu. Mans augums par mazu …
Viņš izstiepa rokas, un Deins tās stingri satvēra pie plaukstu pamatiem. Mura atmuguriski uzmanīgi izlīda no ventilācijas ejas, un viņa svars vienubrīd nedaudz parāva Deinu līdzi. Taču Kosti tūlīt satvēra viņu jostas vietā, un stjuarts sasniedza sienu.
— Kārtībā! — Mura paziņoja, paskrēja pa sienu pāris pēdu pa labi un apstājās.
Deins pagriezās, grasīdamies pievienoties stjuartam.
— Laimīgu ceļu! — no tumsas atskanēja Kosti balss. Tā vietā, lai saliektos un sekotu biedriem, mehāniķis bija ielīdis atpakaļ ejā.
— Ko jūs ar to gribat teikt? — vaicāja Deins, saklausījis Kosti balsī kaut kādu savādu intonāciju.
— Tālāk jums būs jādodas bez manis, puis, — mehāniķis mierīgi atteica. — Mana galva nepanes augstumu. Es nevaru iet pa šīm sienām… divi soļi, un es novclšos lejā.
Deins bija pavisam aizmirsis šo milža vājo vietu. Ko lai viņi iesāk? No šejienes varēja izkļūt tikai pa sienām, bet Kosti pa tam nespēja iet. Bet nevarēja taču atstāt viņu šeit.
— Paklausies, puis, — ierunājās Kosti. — Jums abiem jāiet tālāk. Es palikšu tepat. Ja atradīsiet izeju, es varbūt kaut kā līdz tai aizkļūšu. Bet, kamēr jūs meklēsiet, es tikai traucēšu. Tā būs prātīgāk…
Varbūt tiešām tā bija prātīgāk, taču Deins tam nevarēja piekrist. Taču, vēl pirms viņš paguva kaut ko iebilst, Kosti dzelžaini satvēra viņu aiz rokām, aizstūma līdz ejas galam un nolaida lejā, līdz viņa kājas pieskārās sienai, un atkāpās ejā.
— Kosti nenāks… Viņš saka, ka nevarot noiet!
Mura pamāja.
— Ja, — viņš sacīja, norādīdams uz sienu labirintu, — viņš šeit tiešām nevarētu noiet. Bet, tiklīdz būsim atraduši izeju, mēs atnāksim pēc viņa. Mēs vieni paši tiksim uz priekšu ātrāk, un Karls to saprot …
Joprojām juzdamies kā nodevējs, Deins negribīgi sekoja stjuartam, kas droši kā kaķis sāka iet pa sienu uz juceklīgā labirinta pusi. Sienas bija apmēram divdesmit pēdu augstas; telpas un gaiteņi, ko tas veidoja, bija pilnīgi tukši. Šķita, ka gadsimtiem ilgi te nav bijusi neviena dzīva būtne. Pēkšņi Mura klusi iesaucās un ļāva gaismas staram krist lejup kādā šaurā telpā.
Pienācis klāt, Deins ieraudzīja baltu kaulu kaudzi un galvaskausu, kas vērās viņos ar tukšiem acu dobumiem. Labirintā reiz bija iekļuvis kāds nelaimīgais, lai paliktu tur uz visiem laikiem.
Muras lukturīša gaisma lēni aprakstīja apļus ap skeletu. Viņi pamanīja drēbju atliekas, un gaisma atstarojās no niķelētas sprādzes.
Gūsteknis, — lēni sacīja stjuarts. — Jā, šajā
labirintā cilvēks var klaiņot vai visu mūžu un neatrast izeju…
— Jūs domājat, ka viņš šeit atrodas kopš… kopš… — Deins sastomījās, nevarēdams nosaukt laika posmu, kas pagājis kopš pilsētas izpostīšanas un Limbo nosvilināšanas.
— Domāju, ka ne. Tas ir bijis cilvēks, tāpat kā mēs. Protams, viņš te guļ jau ilgi, taču ne kopš tiem laikiem, kad ticis būvēts šis labirints.
Turpinot pāriet no vienas sienas uz citu, kuras iz- vijās un izlocījās visdažādākajos virzienos, tomēr visu laiku tiecoties uz centru, viņi visu laiku lūkojās telpās zem sevis, cerēdami ieraudzīt vēl kādas paliekas. Deins saprata, ka šī savādā bišu šūnām līdzīgā būve aizņem daudz lielāku platību, nekā bija šķitis, lūkojoties pa ventilācijas lūku. Sīs līdzenās, masīvās sienas, kas krustojās, izlocījās un atkal krustojās, lai izbeigtos dīvainā tukšumā, droši vien aizņēma vairākas kvadrātjūdzes.
— Kaut kādam mērķim, — murmināja Mura. — Kaut kādam nolūkam taču jābūt — bet kādam? Kaut kādas nepareizas līnijas… tāpat kā celtnēm tur, pilsētā. Tas ir Priekšteču darbs. Bet kāpēc… kāpēc gan viņiem vajadzēja izdomāt kaut ko tādu?
— Cietums? — ierunājās Deins. — Cilvēks, kas šeit ieslodzīts, nekad vairs netiek ārā. Reizē cietums un soda vieta.
— Nē, — Mura pakratīja galvu. — Pārāk grandiozi. Cilvēki necels neko tādu tikai tāpēc, lai sodītu noziedzniekus. Lai spriestu taisnu tiesu, pastāv paņēmieni, kas prasa mazāk laika un pūļu.
— Bet varbūt Priekšteči nebija cilvēki? ..
— Varbūt viņi nebija tādi cilvēki kā mēs. Bet ko mēs saprotam ar vārdu «cilvēki»? Mēs to lietojam, lai apzīmētu saprātīgas būtnes, kuras zināmā mērā spēj ietekmēt apkārtējo vidi un savu likteni. Sajā ziņā
Priekšteči, protams, ir bijuši cilvēki. Bet neviens mani nepārliecinās, ka viņi šo te izmantojuši tikai par cietumu un soda vietu!
Viņi abi droši turējās kājās un nebaidījās no augstuma, tomēr neriskēja iet pa šaurajām sienām pārāk ātri. Deins atklāja, ka, pārāk ilgi lūkojoties ejās un telpās lejā, sāk reibt galva, tāpēc laiku pa laikam bija jāapstājas un jāskatās pelēkajā tukšumā virs galvas, lai pārvarētu nelabumu. Un visu laiku sienās bija jūtama vibrācija — varenajai iekārtai vajadzēja būt kaut kur šajā kalnu grēdā, un arī labirintam tajā droši vien bija sava nozīme. Kā jau bija norādījis Mura, sienu plānojumā līnijas Zemes iedzīvotāju izpratnē bija «nepareizas» un radīja sajūtu, kas robežojās ar bailēm.
Labu gabalu tālāk viņi atrada otru liki. Šoreiz lukturīša gaismā bija redzama formas jaka ar pazīstamām uzšuvēm — tas bija Inspicēšanas dienesta darbinieks.
— Var jau būt, ka te nav bijis paredzēts cietums, — noteica Deins, — bet par tādu tas ir izmantots.
— Sis te gii) jau vairākus mēnešus, — sacīja Mura, joprojām apgaismodams sačokurojušos ķermeni. Taču Deins vairījās to uzlūkot. — Varbūt viņš ir no «Rim- bolda» … vai no kāda cita sadauzīta kuģa.
— Viņi ar savu velnišķīgo mašīnu katrā ziņā ir notriekuši ne vienu vien Inspicēšanas dienesta kuģi. Varu derēt, ka te ir krietni daudz vraku.
— Pareizi, — Mura piecēlās. — Un šim nelaimīgajam mēs nevaram palīdzēt. Iesim…
Visu laiku ar nepacietību gaidījis, kad beidzot varēs atstāt šo senās traģēdijas mēmo liecinieku, Deins tūlīt devās tālāk uz nākamo stūri.
— Pagaidi!… — pacēlis roku, pavēloši uzsauca stjuarts.
Deins paklausīgi apstājās. Varēja redzēt, ka stjuarts ar visu savu būtni cenšas kaut ko saklausīt. Tad ari Deins uztvēra šo skaņu — zābaku soļu troksni uz akmeņiem, magnētiskajām zolēm izsitot nevienmērīgu ritmu, it kā to valkātājs skrienot grīļotos. Mura, brīdi klausījies, ātri pagriezās pa labi un devās atpakaļ pa to pašu ceļu, kur viņi bija nākuši.
Skaņa apklusa, un Mura sāka mīņāties uz vietas, līdzīgi medību sunim paiedamies te pa labi, te pa kreisi, un spīdināja lukturīša gaismu te. vienā šaurā un līkumotā nodalījumā, te cita.
Viņš atradās virs kādas samērā taisnas ejas, kad soļu troksnis atjaunojās. Taču šoreiz ritms bija lēnāks, ar pārtraukumiem, it kā skrējēja spēki draudētu izsīkt. Tur bija ieslodzīts vēl viens nelaimīgais — kaut nu viņiem izdotos to atrast! Deins metas uz priekšu tikpat enerģiski kā Mura.
Taču skaņa te bija manīgs orientieris. Sienas to atbalsoja, noslāpēja vai pastiprināja, tāpēc viņi tikai aptuveni varēja noteikt, no kurienes ta nāk. Viņi turpināja virzīties uz priekšu ar tādu aprēķinu, lai starp viņiem visu laiku būtu ne vairāk par diviem nodalījumiem, un apgaismoja katru stūrīti.
Deins pa šauro taku gāja gar kādu sešstūrainu telpu ar nevienāda garuma sienam un tikko bija nokļuvis uz vienas no tam, kas bija daļa no līkumota gaiteņa. Pēkšņi viņš kādā līkumā pamanīja kustību — kāds stāvs grīļodamies vilkās uz priekšu, ar vienu roku balstīdamies pret sienu.
— Šurp! — viņš uzsauca stjuartam.
Cilvēks lejā, sasniedzis ejas galu un uzdūries kārtējai sienai, ievaidēdamies noslīga zemē. Viņš nekustīgi gulēja uz mutes divdesmit pēdu zemāk par saviem iespējamajiem glābējiem. Deins vēroja absolūti gludās sienas un neVarēja iedomāties, ka varētu nokļūt lejā, lai sniegtu palīdzību.
Pieskrēja Mura, pārvietodamies ar tādu vieglumu, it kā visu mūžu nebūtu darījis neko citu kā tikai skraidījis pa labirintu sienām. Tagad leja gulošo ķermeni apgaismoja divi lukturīši.
Saplēstais Tirdzniecības flotes formas tērps neradīja šaubas. Gūsteknis bija tirgonis, tāpat kā viņi paši. Viņi nezināja, vai nepazīstamais pamanījis gaisinu, bet viņš pēkšņi ievaidējās un apvēlās uz muguras. Viņa seja bija klāta brūcēm un zilumiem, kas liecināja par prasmīgu un brutālu spīdzināšanu. Deins varbūt arī nebūtu viņu pazinis, toties Mura nešaubījās.
— Ali!
Varbūt Kamils to bija sadzirdējis, bet varbūt tikai dzelžainā griba bija tā, kas lika viņam saņemties. Viņš vēlreiz ievaidējās, sasistās lūpas izmocīja dažus nesaprotamus vārdus, un aizpampušās acis' pavērsās pret viņiem.
— Ali! — sauca Mura. — Mes esam šeit. Vai tu mūs dzirdi… vai tu saprati?
Pagriezis pret viņiem nomelnējušo seju, Kamils izmocīja dažus sakarīgus vārdus:
— Kas?… Neredzu …
— Mura, Torsons! — atbildēja stjuarts, cenzdamies runāt skaidri. — Vai tu esi ievainots?
— Neredzu… Nav spēka … Izsalcis…
— Kā lai mes nokļūstam lejā? — vaicāja Deins. Kaut viņiem tagad būtu virves, ar kurām viņi miglā bija piesējušies pie apvidus mašīnas! Bet tās bija tur, un nebija nekā, ar ko tās aizvietot.
Mura atāķēja jostu.
— Mums ir divas jostas …
— Arī kopā tās nav pietiekami garas!
— Ja, tiesa gan, bet paskatīsimies…
Deins noņēma jostu un vēroja, kā stjuarts to piesprādzē pie savējās. Tad Mura sacīja:
— Tev vajadzēs mani nolaist. Vai varēsi?
Deins vērtējoši pārlaida skatienu sienai. Tās augšmala bija gluda, un uz tās nebija gluži nekā, pie kā varētu pieķerties; ja viņš nenoturēs stjuarta svaru, tad tiks norauts līdzi. Bet citas izejas nebija.
— Pacentīšos …
Viņš nogūlās uz vēdera, ar zābaku purngaliem aiz- āķējās aiz sienas otras malas un ar kreiso roku pieķērās blakussienai. Mura pa to laiku bija izvilcis blasteru un to rūpīgi noregulēja.
— Nu, es eju…
Turēdams blasteru vienā rokā, viņš ar otru ieķērās improvizētajā trosē. Deins, zobus sakodis, turēja, juzdams plecā neizturamas sāpes.
Pēkšņi sejā iesitās apžilbinošs karstums, kas lika aizvērt acis un noliekt galvu. Rīklē un deguna līda kodīgi dūmi, un viņš beidzot saprata, ko Mura nodomājis. Stjuarts, laizdamies lejā, ar blasteru izdedzināja gludajā sienā pakāpienus, izveidojot kāpnes, pa kurām sasniegt Ali-,