126315.fb2 Sargasi kosmos? - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 14

Sargasi kosmos? - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 14

13. UZBRUKUMS UN STRUPCEĻŠ

Pamale austrumos jau kļuva gaišāka — tuvojās rītausma. Taču «Karalienes» prožektora gaismas no­krāsa nemainījās. Novērotāji uz to arī vairs necerēja. Kaut kas bija atgadījies, un Rips nebija sasniedzis kuģi.

Nespedams ilgāk nīkt bezdarbība, Deins atstāja improvizēto paslēptuvi un pagājās pa klinti, uz kuras viņi bija ierīkojuši savu novērošanas punktu. Siena pacēlās starp divām ielejām, kuras atgādināja mēles. Vienā 110 tām bija apmetušies Vilkokss un Kosti, bet otru viņi vēl nebija izpētījuši.

Sajā otrajā ieleja Deins pamanīja strautiņu. No pieredzes viņš zinaja, ka uz Limbo ūdens klātbūtne liecina par dzīvību. Tā bija arī tagad. Deins saskaitīja kādu desmitu nelielu garšvielu lauciņu, kuri atgādi­nāja šaha galdiņa kvadrātus.

Taču šoreiz lauciņi nebija pamesli. Starp augiem līkņāja divas lodveidīgas būtnes. Tas ar saviem dieg- veidīgajiem taustekļiem irdināja augsni ap saknēm, un apaļās muguras nemitīgi šūpojās augšup un lejup.

Tad abi radījumi izslējās taisni. Tā kā viņiem nebija ne galvu, ne kādu redzamu vaibstu, Deins nekādi ne­varēja saprast, ko viņi pašlaik dara. Bet pēc pozām varēja noprast, ka viņi vai nu klausās, vai skatās.

Bez trokšņa parādījās vēl trīs limbieši. Divi no vi­ņiem nesa kārti, pie kuras bija piesiets kāda kaķa lie­luma dzīvnieka ļenganais ķermenis. Nekādu sasveici- nāšanos starp medniekiem un fermeriem nedzirdēja. Atnācēji nometa kārti. Deins tālskatī redzēja visus sa­stājamies aplī un savienojam taustekļus.

—   Csst… — aiz muguras rīta krēslā atskanēja brīdinošs šņāciens, un Deina plecam uzgūlās Muras roka. Aizrautīgi vērojis lejā notiekošo, Deins satrū­kās.

—  Tuvojas kāda apvidus mašīna, — čukstēja stju­arts.

Lodveidīgie radījumi no jauna sastinga. Pēc tam viņi pārsteidzošā ātrumā izklīda. Dažu sekunžu laikā viņi jau bija slēptuvēs, un kā lauciņi, tā strautmala kļuva tukša.

Kāpurķēžu ņerkstoņa pa vaļējiem akmeņiem un granti jau bija skaidri sadzirdama, un drīz vien abi novērotāji uz klints ieraudzīja arī pašu mašīnu. Kā jau Kamils pirmais bija konstatējis, tā nebija parastā, Federācijas standartiem atbilstošā tipa, bet garāka un šauraka, turklāt neparasti lokana, it kā tās korpuss būtu posmains.

Pie vadības pults sēdēja viens cilvēks. Tā seju aiz­sedza pētnieka ķivere, bet tērps bija tikpat raibs, kādu nēsāja Ričs un viņa ļaudis.

Muras pirksti saspieda Deina plecu. Bet arī viņš saprata, ka tiek gatavotas lamatas. Krūmos bija ma­nāma zaglīga kustība. Tirgoņi ieraudzīja vienu no lodveidīgajiem radījumiem, kurš pie savas augšējās lodes bija piespiedis lielu akmeni. Drīz, tāpat apbruņo­jies, viņam pievienojās vēl viens.

— …dabūs trūkties, — tikko dzirdami nočukstēja Mura.

Apvidus mašīna vienmērīgā gaitā tuvojās, žvadzi­nādama kāpurķēdes un šļakstīdama uz visam pusēm ūdeni. Tā jau bija sasniegusi pirmo lauciņu, bet va­dītājs pat necentās to apbraukt. Gluži otrādi — ma­šīna, nemainot virzienu, devās tālāk, platajām kāpur­ķēdēm vispirms sadragājot iežogojumu un pēc tam arī izšķaidot rūpīgi koptos stādījumus aiz tā.

Lodveidīgie radījumi, slēpdamies no ienaidnieka aizsegā, sekoja mašīnai. Viņi joprojām bija stingri satvēruši akmeņus un kustējās pārsteidzošā ātrumā. Visas pazīmes liecināja, ka apvidus mašīnas vadītāju gaida slazds.

Kad mašīna sāka vagot trešo lauciņu, saniknotie īpašnieki deva pirmo triecienu. Pār mašīnu un tās va­dītāju nobira precīzi tēmētu akmeņu krusa. Viens no tiem atsitās pret svešinieka ķiveri. Viņš apslāpēti iekliedzās, paslējās kājās un sabruka kā maiss pār va­dības pulti. Mašīna vēl brīdi kūlās uz priekšu un tad apstājās, ar vienu kāpurķēdi uzbraukusi klints blu­ķim un sasvērusies bīstamā leņķī.

Deins un Mura nolaidās lejā pa klints sienu. Vadī­tājs, protams, bija saņēmis pēc nopelniem. Taču viņš bija cilvēks, un viņi nevarēja pieļaut, ka ar to izrēķi­nās nehumanoīdi. Neviena lodveidīgā radījuma ne­manīja. Tomēr, sasnieguši ieleju, viņi nodrošinājās pret varbūtējo uzbrukumu, apstarodami krūmus ap mašīnu ar saviem hipnoizstarotājiem. Mura palika sardzē, gatavs kuru katru brīdi atkal laist darbā ne­kaitīgo ieroci, bet Deins metās atbrīvot vadītāju. Viņš aizstiepa to klints aizsegā, kur viņi vajadzības gadī­jumā varētu atsist lodveidīgo būtņu uzbrukumu.

Taču otrs uzbrukums nesekoja — vai nu bija iedar­bojušies hipnoizstarotāji, vai arī limbiešus bija nobie­dējusi vēl divu svešinieku parādīšanās. Ieleja tagad šķita pilnīgi pamesta — tajā bija tikai abi «Karalie­nes» apkalpes locekļi un izglābtā ļenganais ķermenis pie viņu kājām.

—   Vai pamēģināsim?.. — Deins pamāja uz klints sienu.

Mura māksloti jautri iesmējās.

—   Ja vien jūs nczelējat kreksu, tad es nevaru iedo­māties, kā jūs spētu te uzrāpties ar mūsu draugu uz saviem platajiem pleciem…

Te nu Deinam bija jāpiekrīt. Lai uzrāptos klintī, bija jāliek lietā kā rokas, ta kājas, un ar šādu nastu to nekādi nevarēja izdarīt.

Apdullinātais svešinieks ievaidējās un sakustējās. Mura nometās uz ceļa un nopētīja tā seju ieliektās ķi­veres ielokā. Vispirms viņš atsprādzēja gulošajam maksti ar blasteru un piekāra to sev pie jostas. Pēc tam atlaida vaļīgāk siksnu zem zoda, noņēma iedra- gato galvassegu un ņēmās lietišķi pliķēt pa neskūta­jiem vaigiem.

Neizmeklētais paņēmiens iedarbojās. Svešinieks sāka mirkšķināt acis un pūlējās uzrausties sēdus. Mura palīdzēja, satvēris viņu aiz apkakles.

—   Laiks iet, — sacīja stjuarts.

Kopīgiem spēkiem viņi uzstatīja svešo kājās un veda gar sienu, apkārt atradzei, uz kuras bija tupējuši visu nakti, līdz nonāca līdz slēptuvei, kurā bija apme­tušies abi viņu biedri.

Vadītājs tikpat kā neizrādīja interesi par pavado­ņiem — viņu acīmredzot nodarbināja paša nestabilais līdzsvars. Taču Mura bija viņu cieši satvēris ap vidu, un Deins saprata, ka stjuarts ir gatavs ik brīdi pielie­tot kādu no cīņas paņēmieniem, kura starp «Karalie­nes» ļaudīm viņam nebija pretinieku.

Pats Deins laiku pa laikam atskatījās, kuru katru brīdi gaidīdams pār savu galvu meistarīgi sviesto ak­meņu krusu. Katra ziņā tikko izdarītais pārgājiens liks limbiešicm nodomāt, ka viņi ir šī gangstera sa­biedrotie, un tas var iznīcināt jebkādu cerību nodibi­nāt ar savādajiem radījumiem tirdznieciskus sakarus. Bet viņi taču nevarēja pamest cilvēku nehumanoīdu varā!

Svešais izspļāva asiņu pikuci un uzrunāja Muru:

—    Vai jūs esat 110 Ombera ļaudīm? Nezināju, ka arī viņi ir atsaukti šurp …

Muras sejā nepakustējās ne vaibsts.

—    Lieta taču ir ļoti svarīga, vai ne? Atsaukti dau­dzi …

—   Kas mani tā apstrādāja? Sie nolādētie spoki?

—   Jā, iedzimtie. Viņi apmētāja jūs ar akmeņiem …

Svešinieks atņirdza zobus.

—    Viņus visus vajadzētu izcepināt! Viņi uzglūn 1111 tā vien cenšas pārsist mums galvaskausus katru reizi, kad mēs parādāmies šajos kalnos. Vajadzēs atkal ķer­ties pie blasteriem — ja vien tiksim viņiem klāt. Lieta tā, ka viņi sasodīti ātri skrien …

—    Jā, te ir ko palauzīt galvu, — mierinoši piekrita Mura. — Tagad šeit… — Viņš vedināja gūstekni apkārt klints stūrim uz otru ieleju. Un te gangsteris pirmo reizi šķita nojaušam, ka kaut kas nav kārtība.

—    Kāpēc uz turieni? — viņa blāvās acis šaudījās no viena tirgoņa uz otru. — Sai ielejai taču nevar tikt cauri.

—    Mums tur ir apvidus mašīna. Jūsu stāvoklī taču būs labāk braukt, vai ne? — pārliecinoši sacīja Mura.

—    Ko?.. Jā, laikam gan! Galva man tā vien rūc. — Viņš pacēla roku un saviebās, uztaustījis punu virs la­bās auss.

Deins uzelpoja. Mura bija vienkārši lielisks. Tā vien likās, ka izdosies bez starpgadījumiem nogādāt šo puisi, kur vajag.

Mura, joprojām stingri satvēris gūstekņa roku, ap- veda viņu ap augstu klintsbluķu kaudzi, līdz sasniedza paslēptuvi, kur pie apvidus mašīnas viņus gaidīja Kosti un Vilkokss. Līdzko svešais ieraudzīja mašīnu, viņam viss kļuva skaidrs. Viņš saspringa un apstājās tik pēkšņi, ka Deins uzskrēja viņam virsū. Gūstekņa acis šaudījās no mašīnas uz cilvēkiem pie tās. Viņa roka instinktīvi piešāvās pie jostas, bet tad viņš at­skārta, ka ir atbruņots.

—   Kas jūs esat? — viņš noprasīja.

—       Kā nu to ņem, puis, — viņa priekšā nostājās Kosti. — Varbūt tu pateiksi, kas tu tāds esi?

Svešinieks pa pusei pagriezās un pār plecu pameta skatienu uz ieleju, it kā cerēdams uz palīdzību. Taču Mura ar asu kustību lika viņam ieņemt iepriekšējo stāvokli.

—       Jā, — rāmi piebilda stjuarts, — mēs ļoti vēlētos zināt, kas jūs esat.

Svešajam pretī stāvēja tikai četri vīri, un varbūt tieši tas viņam atdeva drosmi.

—       A, jūs esat no tā kuģa! — viņš triumfējoši pazi­ņoja.

—       Mēs esam no kāda kuģa, — izlaboja Mura. — Uz šīs planētas ir daudz kuģu, daudz daudz kuģu.

Tas atstāja tādu iespaidu, it kā Mura būtu viņam iecirtis pļauku. Deins satraukts piebilda:

—   Ir, piemēram, Inspicēšanas dienesta kuģis…

Gūsteknis sagrīļojās, viņa asinīm notraipīto seju

pārklāja bālums, ko nespēja noslēpt pat kosmiskais iedegums, un viņš iekoda zobos apakšlūpu, it kā pū­lēdamies aizturēt kliedzienu.

Vilkokss bija apsēdies uz mašīnas. Tagad viņš iz­

ņēma savu blasteru un uzlika draudīgo ieroci uz ceļa, pavērsis tā stobru tieši pret gūstekņa vēderu.

—   Jā, te ir ne mazums kuģu, — viņš noteica. Ja viņa sejā nebūtu tik sastingusi izteiksme, varētu do­māt, ka viņš runā par laika apstākļiem. — Kā jūs do­mājat, no kura esam mēs?

Taču gūsteknis vēl nebija salauzts.

—   Jūs esat no tā… no «Saules karalienes».

—   Kāpēc? Vai tāpēc, ka uz citiem kuģiem neviena vairs nav starp dzīvajiem? — mierīgā balsī vaicāja Mura. — Labāk jau izstāstiet mums visu, ko zināt, draudziņ.

—   Pareizi, — Kosti paspēra soli uz priekšu un no­liecās pār saburzīto vadītāju. — Tu pietaupīsi mums laiku un sev nepatikšanas, ja runāsi, skaistulīt. Jo vairāk laika tas prasīs, jo ātrāk mums beigsies pacie­tība — saprati?

Bija skaidrs, ka gūsteknis ir sapratis. Draudus, kas slēpās Muras balsī, vēl uzsvēra Kosti milzīgās ķe­pas.

—   Kas jūs esat un ko jūs šeit darāt? — Vilkokss at­sāka nopratināšanu.

Bez šaubām, uz vadītāju lielu iespaidu bija atstājis limbiešu mestā akmens trieciens. Taču Deins bija pār­liecināts, ka noteicošā loma bijusi Muram un Kosti.

—   Mani sauc Levs Snolls, — īgni sacīja sveši­nieks. — Un, ja jūs esat 110 «Saules karalienes», tad jūs zināt, ko es šeit daru. Jūs nekur netiksiet. Mēs turēsim jūsu kuģi uz planētas, cik ilgi mums patiks.

—   Tas nu gan ir interesanti, — izsmējīgi novilka Vilkokss. — Tatad jūs turēsiet to kuģi, tur ārā, līdze­numā, cik ilgi jums patiks? Ar kādām neredzamām trosēm jūs domājat to izdarīt?

Gūsteknis ņirdzīgi pasmīnēja.

—       Mums nav vajadzīgas troses — vismaz te, uz Limbo. Kad mums tas ir nepieciešams, visa planēta pārvēršas slazda.

Vilkokss pievērsās Muram.

—   Vai viņa galva bija smagi savainota?

Stjuarts pamāja.

—       Droši vien — ja jau trieciens tā ietekmējis viņa veselo saprātu. Bet, nebūdams mediķis, es nevaru droši spriest.

Un Snolls uzķērās uz makšķeres.

—       Ja jūs domājat, ka es esmu jucis, tad jūs mal­dāties. Jus taču nezināt, ko mēs te atradām, — Priekš­teču iekārtu, turklāt ta joprojām darbojas! Ta spēj pievilkt kuģus tieši no kosmosa, un tie nokrīt un iet bojā. Kamēr iekārta darbojas, jūsu «Karaliene» nemū­žam nepacelsies — pat tad nē, ja tā būtu policijas drednauts. Taisnību sakot, mēs tiktu galā arī ar dred- nautu, ja gribētu!..

—        Ļoti izsmeļoša informācija! — noteica Vil­kokss. — Tātad jums ir kaut kāda iekārta, kura spēj pievilkt kuģus tieši no kosmosa. Lūk, tās man ir kas jauns! Vai jums par to pastāstīja «čukstētāji»?

Snolls tumši piesarka.

—   Es taču jums saku, ka neesmu jucis!

Kosti uzlika rokas gūsteknim uz pleciem un no­spieda viņu sēdus uz klints bluķa.

—       Zinām, zinām, — viņš noteica izsmējīgi mieri­nošā balsī. — Protams — eksistē kada liela mašīna, kuru vada kāds no Priekštečiem. Tā pastiepjas kos­mosā un grābj — lūk, ta! — Viņa milzīgā dūre sa­žņaudzās gaisā collu vai divas no Snolla deguna.

Bet gūsteknis jau bija atguvies.

—       Varat man neticēt, — viņš atteica. — Redzē­siet, kas notiks, ja jūsu ietiepīgais kapteinis mēģinās pacelties. Ne pie ka laba tas nenovedīs. Turklāt ne­paies ilgs laiks, un jūs visi tiksiet sagūstīti…

—   Jūs domājat, ka mūs tik viegli var notvert? — Vilkoksa kreisā uzacs zem ķiveres pacēlās. — Nu ko, taču jūs vēl līdz šim laikam neesat mūs pamanījuši, lai gan mēs te uzturamies jau diezgan ilgi.

Snolls palūkojās te vienā, te otrā. Viņš izskatījās nedaudz apmulsis.

—   Jūs taču valkājat Tirdzniecības flotes formas tērpus, — viņš skaļi atkārtoja. — Jums jābūt no «Ka­ralienes».

—   Bet jūs taču neesat par to pilnīgi pārliecināts, vai ne? — aplinkus ievaicājās Mura. — Mēs varam būt arī no cita kuģa, kuru jūs esat sagūstījuši ar šo Priekšteču iekārtu. Vai jūs tik droši zināt, ka pa šīm ielejām neklaiņo ari citi, kas palikuši dzīvi pēc ka­tastrofām?

—   Ja arī tā, tad ilgi viņi neklaiņos, — attrauca Snolls.

—   Protams, nē. Jūs protat ar viņiem izrēķināties! Ar šiem te, vai ne? — Vilkokss pacēla blasteru, tā ka tas tagad bija vērsts pret gūstekņa galvu. — Tāpat kā jūs apgājāties ar «Rimbolda» apkalpi.

—   Manis tur nebija, — nomurmināja Snolls. Lai gan rīts bija vēss, viņa seju klāja sviedru lāses.

—   Man tomēr šķiet, ka jūs visi esat noziedz­nieki, — tajā pašā laipnajā, pieklājīgajā tonī turpi­nāja Vilkokss. — Vai jūs esat drošs, ka par jūsu galvu nav izsolīta atlīdzība?

Te nu gūsteknis neizturēja. Viņš pielēca kājās un metas bēgt, taču Kosti viņu notvēra.

—   Jā, jā — ir izsolīta atlīdzība! — viņš, nospiests atkal sēdus, histēriski iekliedza Vilkoksam sejā. — Un ko jūs domājat darīt? Nogalināt mani neapbruņotu? Lūdzu — rīkojieties!

Tirgoņi mēdza būt nežēlīgi, ja laiks un apstākļi pra­sīja aukstasinīgu rīcību, taču Deins zināja, ka Vil­kokss neparko vēsu prātu nenogalinās Snollu, lai gan

par viņa kā bīstama noziedznieka galvu bija izsolīta atlīdzība, viņš bija izsludināts ārpus likuma un viņa slepkavam juridiski nebūtu nekādu nepatikšanu.

—   Kāpēc lai mēs jūs nogalinātu? — rāmi vaicāja Mura. — Mēs esam brīvietirgoņi. Man šķiet, jūs tīri labi zināt, ko tas nozīmē. Ātra nāve no blastera ir pā­rak vienkāršs veids, kā nokļūt viņā saulē, vai ne? Ār­pus Federācijas robežām, neapdzīvotās pasaulēs, mēs esam apguvuši citādus paņēmienus. Varbūt jūs tam neticat, Lev Snoll?

Stjuarts ne reizi nebija draudīgi novaikstījies, viņa sejas izteiksme bija laipna, kā vienmēr. Taču Snolls pasteidzās novērst skatienu no šīs sejas un kram­pjaini norija siekalas.

—   Jūs to nedarīsiet… — viņš atkal iesāka, bet viņa balsī vairs nejautās pārliecība. Acīmredzot viņš bija sapratis, ka situācija ir daudz bīstamāka, nekā viņš bija domājis. Par brīvajiem tirgoņiem klīda no­stāsti, ka viņi esot tikpat nežēlīgi kā policija, turklāt nepakļaujoties nekādiem likumiem. Viņš pilnīgi ticēja Muras vārdiem.

—   Ko jūs vēlaties zināt? ..

—   Patiesību, — sacīja Vilkokss.

—   Es jums saku patiesību, visu, kā ir, — atkārtoja Snolls. — Mēs kalnos atradām Priekšteču iekārtu. Tā iedarbojas uz kuģiem — pievelk tos no kosmosa, kad tie nokļūst stara vai lauka darbības rādiusā — nevaru īsti pateikt. Es nezinu, kā iekārta darbojas. To nav redzējis neviens, izņemot nedaudzus izredzē­tos, kuriem ir sajēga par rācijām …

—   Kāpēc tad tā neiedarbojās uz «Saules karalieni», kad tā tuvojās planētai? — vaicāja Kosti. — Kuģis nosēdās normāli.

—   Tāpēc, ka šī lietiņa bija izslēgta. Jums taču uz borta bija Salzars, vai ne?

—   Un kas ir Salzars? — savukārt noprasīja Mura.

—   Salzars. Garts Salzars. Viņš pirmais saprata, cik svarīgs ir mūsu atradums. Kad te sāka vazāties Inspicēšanas dienesta ļaudis, viņš mums visiem lika paslēpties. Salzars saprata — ja šo planētu pārdos izsolē, mēs būsim īstā ķezā. Viņš paņēma kādu krei­seri, ko mēs šā tā bijām pielāpījuši, devās atpakaļ uz Naksosu un satika jūs. Tā mēs ieguvām labu kuģi, tukšu, kāds mums tieši bija vajadzīgs, lai nogādātu vietā mūsu guvumu …

—   Jūsu laupījumu? Un kā jūs nokļuvāt šeit? Ka­tastrofa?

—   Katastrofu pirms desmit vai divpadsmit gadiem cieta Salzars. Tomēr viņš tika sveikā cauri un kopā ar pārējiem dzīviem palikušajiem sāka sirot pa pla­nētu. Viņi atrada Priekšteču mašīnu un izpētīja to, līdz daudzmaz iemācījās ar to rīkoties. Tagad viņi to pēc vēlēšanās var ieslēgt vai izslēgt. Kad te va­zājās Inspicēšanas dienesta darboņi, tā bija izslēgta, jo Salzars bija atstājis planētu, un mēs baidījāmies viņu notriekt, kad viņš atgriezīsies.

—   2ēl gan, ka nenotriecāt, — piebilda Vilkokss. — Un kur šī mašīna atrodas?

Snolls pakratīja galvu.

—   Es nezinu.

Kosti paspēra soli tuvāk, un viņš steigšus atkār­toja:

Es runāju patiesību! Tikai Salzara puiši zina, kur tā ir un kā ta darbojas.

—   Cik viņu ir? — noprasīja Kosti.

—   Salzars un vēl kādi trīs vai četri. Mašīna at­rodas kaut kur kalnos… — viņš ar trīsošu pirkstu nenoteikti norādīja uz grēdu.

—  Man šķiet, tu zini vairāk… — iesāka Kosti, bet te iejaucās Deins:

—   Un ko Snolls darīja uz apvidus mašīnas? Varbūt to viņš arī nezina pateikt?

Mura, sakārtodams ķiveres siksnu, nolaida acis.

Man šķiet, ka mēs esam mazliet nepiesardzīgi. Kādam vajadzētu stāvēt sardzē. Var taču ierasties Snolla draugi.

Snolls klusēdams vērās savu zabaku purngalos. Deins devās klints virzienā.

— Es palūkošos, — viņš piedāvājās.

Pirmajā bridi šķita, ka līdzenumā nekas nav mai­nījies. «Karaliene» ar aizvērtām lūkām joprojām stā­vēja turpat, kur iepriekš. Deins talskati varēja saska­tīt nelielās gangsteru grupiņas. Bet turpat netālu viņš pamanīja vēl kaut ko. No tuvākā posteņa šurp virzījās viena no dīvainajām apvidus mašīnām. Aiz vadītāja sēdēja vel divi un starp viņiem ceturtais brūnajā Tirdzniecības flotes formas tērpā, kuru neva­rēja sajaukt ne ar ko citu.

Rips! Lai gan Deins nevarēja saredzēt gūstekņa seju, viņš bija pārliecināts, ka tas ir Šenons. Un mašīna virzījās tieši uz to ieleju, kurā savādie radī­jumi bija uzbrukuši pirmajai!

Tagad bija radusies izdevība ne vien atbrīvot Ripu, bet arī izraut lielāku robu aplencēju rindās. Deins aizlīda līdz klints malai un, neuzdrošinādamies saukt, sāka enerģiski māt ar rokām, lai pievērstu lejā stāvošo uzmanību. Mura un Vilkokss saprotoši pamāja, un Kosti ievilka gūstekni dziļāk ala. Deins izvēlējās no­vērošanas punktu un ar augošu satraukumu gaidīja ienaidnieka mašīnu iebraucam ielejā.