Ritmiski vēzējot varenās pleznas, entīsenatis rāmi šķēla zilgo ūdeni. Viena izslēja galvu no viļņiem, un ūdens strūkloja lejup pa viņas tumšo ādu. Galva cēlās augstāk un augstāk, tad pagriezās un nolūkojās atpakaļ, līdz ķirzaka, saskatījusi zem ūdens tālu aiz sevis vēl milzīgāku apveidu, atkal nozuda dzelmē.
Priekšā ņirbēja kalmāru bars. Otra entīsenats jau aizrautībā klakšķināja zobus. Kuldamas ūdeni ar masīvajām astēm, tās, gigantiskas un neapturamas, plaši atplestām rīklēm iebrāzās pašā bara vidū.
Kalmāri, izgrūzdami spēcīgas ūdens strūklas, pajuka uz visām pusēm. Vairums patvērās aiz pašu izsviestās melnās tintes mākoņiem, bet daudzi nokļuva starp plakanajiem, robotajiem zobiem, tika pasviesti augšup, satverti un aprīti. Tas nemitējās, līdz jūra kļuva tukša. Pasprukušie kalmāri izklīda dzelmē. Varenās ķirzakas paēdušas slinki apgriezās un airējās atpakaļ. Pretī pa okeānu, ūdenim strāvojot pār muguru un putojot varenās muguras spuras pakājē, slīdēja vēl masīvākais araketo ķermenis. Atgriezušās pie viņa, entīsenatis ienira un apsviedās, piemērodamās tā rāmajai virzībai caur viļņiem cieši līdzās garajam, bruņām klātajam knābim. Pēc brīža milzenis viņas ievēroja: kaula gredzena ieskautais lielās acs melnais redzoklis lēnām sakustējās, sekojot viņu gaitai. Apjēga pamazām sasniedza radījuma trulās smadzenes. Knābis gausi pavērās.
Viena pēc otras entīsenatis piepeldēja pie nezvēra knābja un iegrūda galvas bezdibenigajā rīklē. Ieņēmušas vajadzīgo stāvokli, tās atrija tikko saķertos kalmārus, līdz kuņģi bija tukši, un ar veikliem pleznu sānvēzieniem aizvirpuļoja projām. Kaula knābis aizvērās tikpat lēni, kā atvāzies, un araketo miesas blāķis nerimtīgi turpināja kustību.
Gandrīz visu radījuma masīvo ķermeni slēpa ūdens, tikai muguras spura slējās augstu pār viļņiem. Tās plakanā virspuse bija sausa un krokaina, atpūtu meklējušo jūras putnu noķēzīta un aso knābju saplucināta neveiksmīgos centienos pāršķelt cieto ādu. Arī šobrīd kāds putns laidās lejup uz spuras virsotni, šūpodamies platajos, baltajos spārnos un staipīdams zvīņainās kājas. Piepeši las ieķērcās un izmisīgi vēzējās sānis: spuras virsotnē kā rīkle pavērās gara rieva. Šķēlums paplašinājās, pakāpeniski izstiepdamies visā spuras garumā un atsegdams milzu atveri dzīvajā miesā. No tās izvēlās sasmakuša gaisa mākulis.
Atveres malas joprojām attālinājās, līdz spraugas platums ļāva jilanē brīvi i/kļūt ārpasaulē.
Tā bija apakšvirsniece, maiņas priekšniece. Viņa uztrausās uz plašās kaula dzegas spuras šķēluma iekšpusē pie pašas virsotnes un alkaini rija spirdzinošo juras gaisu. Būtnes galva un pleci izslējās, un viņa vērīgi pārlaida skatienu visapkārt. Apmierināta ar kārtību ārpasaulē, viņa atkal rāpās lejup - garām dežurējošajai apkalpes loceklei, kura stāvēja pie vadības pults un urbās ar skatienu caurspīdīgajā diskā savā priekšā. Virsniece palūkojās viņai pār plecu uz Kompasa mirdzošo adatu, kura tikko manāmi bija novirzījusies no kursa. Hturmane pasniedzās gar kompasu, satvēra milzīgu nerva gala kārpu starp kreisās rokas īkšķiem un cieši saspieda. Pār visu kuģi aizviļņoja trīsas, kas liecināja, ka biezādainā būtne komandu sapratusi. Virsniece apmierināta pamāja un turpināja lejupceļu garajā katakombā. Viņas redzokļi strauji paplašinājās, pielāgojoties spokainajai puskrēslai.
Vienīgais gaismas avots šajā telpā ar dzīvajām sienām, kura stiepās gandrīz visa araketo muguras spuras garumā, bija fosforescējošas taciņas. Pakaļgalā gandrīz pilnīgā tumsā kluknēja katordznieces. Viņu potītes bija iekaltas važās. Pārtikas kubuli un ūdens bunduļi aizsedza gūsteknes komandas locekļu un pasažieru skatieniem.
Virsniece apņēmīgi devās uz priekšu pie komandieres un raportēja. Erifneisa pārlaida acis blāvi mirdzošai kartei un pieņēma ziņojumu, tad apmierināta sarullēja to, noglabāja atbilstošajā nišā un pati šļūcošiem soļiem devās augšup 11/ spuras virsotni. Bērnībā gūtās muguras traumas sarētojumi izkropļoja viņas augumu, - tikai varenais gribasspēks bija ļāvis sasniegt tik augstu stāvokli ar •.adu smagu nastu jau pašā ceļa sākumā.
Ari viņa, iznirusi spuras virsotnē, dziļi ieelpoja dzestro jūras gaisu un palūkojās visapkārt. Maninlē krasts aiz viņas pamazām izzuda skatienam. I 'riokšā pie apvāršņa tik tikko samanāma vīdēja zeme - ziemeļu virzienā i/kaisītu salu virkne. Viņa gandarīta palocījās un rezervēti ierunājās, ne soli neatkāpdamās no etiķetes. Nodot rīkojumus Erifneisa mēdza strupāk, gandrīz rupji. Šobrid viņa izturējās citādi: pieklājīgi un bezpersoniski, kā etiķete liek vcirsties zemākstāvošajai pie augstākstāvošās. Un viņa bija šā dzivā kuģa kapteine, tātad sarunu biedrei jāieņem patiesi izcils stāvoklis.
- Ar tavu atļauju - ceļojums noris kā paredzēts, Vaintē.
Beigusi sakāmo, viņa atvirzījās, atbrīvodama goda podestu priekšgalā. Vaintē divu citu jilanē pavadībā uzmanīgi uztrausās pa spuras redeļaino iekšpusi un nostājās uz iekšējās dzegas. Viņa paspēra soli uz priekšu, un pavadones bijīgi pavirzījās sānis. Vaintē turējās pie apmales un virināja nāsis, izbaudīdama salto, sāļo vēju. Erifneisa nolūkojās viņā ar sajūsmu, jo Vaintē tiešām izskatījās lieliska. Varēja pat nezināt, ka viņai uzticēts pārvaldīt jaunceļamo pilsētu: augstais stāvoklis tik un tā jautās ik žestā.
Vaintē nemānijā apbrīnas pilnos skatienus. Viņa stāvēja, lepni izslējusies, ar atgāztu galvu un izrieztu žokli. Redzokļi zem saules pielietā debesjuma sakļāvās šaurās, vertikālās spraudziņās, stiprās plaukstas sažņaudzās dzelžainā tvērienā, kamēr ieplestās kājas stingri balstījās pret pamatu; vieglas trīsas virmoja pār viņas cildeno, spilgti oranžo seksti. Dzimusi, lai valdītu, - tas bija lasāms ik auguma līnijā.
- Teic man, kas tas ir - tur, priekšā? - Vaintē strupi vaicāja.
- Salu virkne, augstiba. To vārds irto esība. Alekes-Ekzihenta, zeltainu klinšu ķēde. Smiltis un ūdens ap tām nezaudē siltumu cauru gadu. Salas stiepjas virknē, līdz sasniedz cietzemi. Tur, uz tā krasta, jātop jaunajai pilsētai.
«Alpīsaka. Jaukās pludmales,» Vaintē pie sevis murmināja, bet tā, ka citas nevarēja ne redzēt, ne dzirdēt viņas vārdus. «Vai tas ir mans liktenis?» Viņa pagriezās ar seju pret kapteini: - Kad mēs būsim tur?
- Šopēcpusdien, augstība. Līdz tumsai jau nu noteikti. Te ir silta okeāna straume, kas ātri nes mūs turp. Te ir pulka kalmāru, entīsenatis un araketo ēd labi. Dažkārt pat pārlieku. Tā ir problēma, ar ko jāsaskaras tālā ceļojumā. Mums lopi rūpīgi jāpieskata, citādi tie kļūs lēni, un mūsu ierašanās…
- Brīva! Es gribu palikt viena ar savām efenselē.
- Ar patiesu prieku.
Šos vārdus izrunājot, Erifneisa jau kāpās atpakaļ un līdz ar pēdējo skaņu pazuda lejā. Vaintē palūkojās klusajās vērotājās ar siltu skatienu.
- Tas ir noticis! Cīņa par jauno pasauli, par Džendazi, noslēdzas. Tagad sāksies galvenā cīņa - par pilsētas tapšanu.
- Esam tavā rīcībā, lai ko arī tu darītu, - Etdīrga teica, stingra un cieta kā klints, dzelžainā nelokāmībā gatava kalpot. - Vadi mūs kaut nāvē!
No citas mutes tas varētu izklausīties pārspīlēti, bet no Etdīrgas… Katra viņas auguma kustība bija neviltota.
- To es neprasīšu, - Vaintē teica, - toties vēlēšos redzēt tevi, manu drošo balstu, sev līdzās visās lietās.
- Man būs liels gods…
Tad Vaintē vērsās pie Aikimendas, kura saslējās gatavībā saņemt rīkojumu.
- Tava vieta būs atbildīgākā no visām. Starp taviem īkšķiem ir mūsu nākotne. Tu pārvaldīsi hanalē un vaisliniekus.
Aikimenda pauda ciešu apņēmību, gandarījumu un nelokāmu noteiktību. Sajūtot atbalstu, Vaintē sirdī ielija siltums, bet tūdaļ arī viņas vaigs apmācās.
- Pateicos jums abām, - viņa teica. - Tagad atstājiet mani. Es gribu Engu. Zem četrām acīm.
Vaintē cieši turējās pie ādainās spuras, jo araketo uzšūpoja augsts vilnis. Zaļais ūdens bangoja pār tā muguru un sašķīda pret spuras melno pakāji. Vaintē seju apsmidzināja sāļas šļakatas. Caurspīdīgās plēvītes noslīdēja pār viņas acim un lēnām atgriezās vietā. Vaintē nesajuta saltā ūdens dzēlienu - viņas domas bija tālu priekšā milzīgajam dzīvniekam, kas nesa viņu pār Inegbanas jūru. Tur priekšā gaidīja Alpīsaka, viņas nākotnes zeltainās pludmales. Vai ari melnās klintis, kas viņu salauzīs. Viens no diviem - vidusceļa nav. Viņa bija augstu kāpusi kopš šķiršanās no savas jaunības okeāniem, atstādama aiz sevis daudzas sava efenbarus biedrenes, apsteigdama un pārspēdama par sevi daudzus gadus senākus efenbarus. Ja vēlies sasniegt virsotni, tev jākāpj kalnā. Un jāiemanto naidnieki šajā ceļā. Bet Vaintē, atšķirībā no vairuma, zināja, ka sabiedroto atrašana nav mazāk svarīga. Viņa izvirzīja sev mērķi neaizmirst nevienu no sava efenbarus, pat tās, kuras ieņēma zemu stāvokli. Un nekad arī neaizmirsa. Tādu pašu, ja ne vēl lielāku nozīmi Vaintē piešķīra spējai iedvest bijību, pat apbrīnu jaunāko efenbaru loceklēm. Tās bija viņas acis un ausis pilsētā, viņas slepenais spēks. Bez šīs palīdzības viņa nekad nebūtu spējusi likt nākotni uz sava mūža triumfa kārts - šā ceļojuma. Viņas liktenis… Varbūt arī sakāve. Jaunceļamās pilsētas Alpīsakas pārvalde bija dižens solis, misija, kas uzrāva viņu augstāk par daudzām citām. Briesmas slēpās iespējā kļūdīties, jo šajā pilsētā, kura atradās tālāk no Entobanas nekā pilsēta jebkad bijusi, jau šobrīd nebija kārtības. Un viņai būs zemu grimt, ja pilsētas dibināšana vēl kavēsies. Tik zemu, lai nekad vairs neceltos. Kā Dīstai, kuru viņa nāca atstādināt no jaunās pilsētas eistaā posteņa. Dīstai neveicās, darbi viņas vadībā virzījās pārāk gausi. Vaintē nāca viņas vietā - un uzņēmās visas neatrisinātās problēmas. Ja viņai nomisēsies, arī viņu aizstās. Tas biedēja, tomēr bija riska vērts. Jo - ja veiksme viņu nepametīs, kā visas arī cerēja, - tad viņas zvaigzne trauksies augšup un nekas vairs nespēs to kavēt.
Kāda izrāpās no tilpnes un nostājās viņai līdzās. Tīk pazīstamas un vienlaikus tik smeldzīgas izjūtas… Vaintē sajuta ciešo kopību ar sava efenbarus locekli. Diemžēl tumšā nākotne, kas melnēja tur priekšā, samudžināja šīs saites - ciešākās, kādas vispār var pastāvēt, - slāpējošos žņaugos. Vaintē bija jāliek savai efenselē apzināties, kas viņu gaida pēc izcelšanās krastā. Tieši šobrīd, jo šī viņām bija pēdējā iespēja pārmīt kādu vārdu pirms ceļojuma noslēguma. Pārāk daudz bija dzirdīgu ausu un redzīgu acu lejā, tilpnē, lai Vaintē būtu atļāvusies izteikt savu sāpi. Bet tagad viņa runās un pārvilks svītru šai nejēdzībai uz visiem laikiem.
- Mēs esam veikušas šo ceļu. Tā tur priekšā ir Džendazi. Kapteine apņēmās nogādāt mūs Alpīsakā šopēcpusdien, - Vaintē ar acs kaktiņu vēroja Engu, bet tā klusēja, bezkaislīgi apstiprinot Vaintē vārdus ar īkšķu kustību. Žests nebija aizskarošs, bet nepauda arī nekādu pārdzīvojumu. Slikta zīme, bet Vaintē netaisījās ļauties dusmām vai atkāpties no sava nodoma. Viņa pagriezās un nostājās aci pret aci ar savu efenselē.
- Šķirties no tēva mīlestības un doties jūras skavās - tā ir pirmā smeldze dzīvē, - Vaintē teica.
- Un pirmā svētlaime ir biedrenes, kas tevi tur sagaida, - Enga piemetināja, nobeidzot pazīstamo parunu. - Es noliecu galvu nožēlā, Vaintē, jo tu atgādini man manu savtību, kas tevi sāpinājusi …
- Es nevēlos pazemību vai atvainošanos - pat ne tavas nepiedienīgās rīcības pamatojumu. Es nespēju izskaidrot, kā tas gadījies, ka tu un tavas sekotājas nav mirušas, kā pienākas. Es to neapspriedīšu. Es šobrīd vispār nedomāju par sevi. Tu, tieši tu esi mana rūpe. Neba nu es rūpēšos par tām maldinātajām būtnēm tilpnē. Ja viņām pietika domas gaišuma upurēt savu brīvību nepiedienīgai filozofijai, tad būs arī gana prāta, lai kļūtu par labām strādniecēm. Pilsēta viņām pielietojumu atradīs. Un tev arī, bet ne jau kā katordzniecei.
- Es nelūdzu atbrīvot mani no ķēdēm.
- Tev tas arī nebija jādara. Es tā liku. Mani apkaunoja, ka manā klātbūtnē kāda no mana efenbarus ir savažota kā prasta noziedzniece.
- Es nekad neesmu gribējusi apkaunot tevi vai mūsu efenbaru, - Enga vairs neizklausījās pazemīga, - es rīkojos saskaņā ar savu ticību. Ar pārliecību, kura ir tik stipra, ka pilnībā izmainījusi manu dzivi, tāpat kā būtu varējusi pārvērst tavējo, efenselē! Bet ir patīkami dzirdēt, ka tu izjūti kaunu, jo kauns veido daļu pašatklāsmes, kas ir šīs ticības pamatā.
- Klusē! Ne mani tu esi apkaunojusi, bet mūsu efenbaru! Pati es izjūtu vien dusmas! Šobrīd mēs esam divatā: neviena nedzird, ko es saku. Es būšu pazudusi, ja tu izpļāpāsies, bet es arī zinu, ka tu to neizmantosi ļaunprātīgi. Uzklausi mani! Atgriezies pie pārējām! Kad jūs vedīs krastā, tevi sakals ar viņām kopā, bet ne uz ilgu laiku. Tiklīdz šis kuģis dosies atpakaļ, es tev dāvāšu brīvību, un tu strādāsi kopā ar mani. Alpīsaka ir mana sūtība, un man nepieciešama tava palīdzība. Pārdomā labi! Tu zini, kādas briesmu lietas notiek. Aukstie ziemeļu vēji uzbrūk aizvien negantāk. Divas pilsētas ir izmirušas, un nav šaubu, ka nākošā būs Inegbana. Mūsu pilsētas viedās valdnieces tālredzīgi nolēmušas audzēt jaunu pilsētu, pirms tas noticis. Kad Inegbana mirs, mūs jau gaidīs Alpisaka. Augsto godu kļūt par jaunās pilsētas eistaā smagā cīņā esmu guvusi es. Es arī vadīšu tās izaugsmi un gatavošu to dienai, kad ieradīsies mūsu ļaudis. Man būs nepieciešams atbalsts. Būs vajadzīgs draudzeņu pulks, kuras smagi strādās, kuras celsies līdz ar mani. Es aicinu tevi pie sevis, Enga, aicinu kalpot man dižajā darbā. Tu esi mana efenselē. Mēs kopā devāmies jūrā, kopā augām, kopā pametām dzelmi kā viena efenbarus biedrenes. Tās ir saites, ko tik viegli nesarausi. Esi ar mani, celies ar mani, kļūsti mana labā roka. Tu nevari man atteikt! Vienojušās?
Enga bija nolaidusi galvu. Pirms viņa pacēla acis, viņas plaukstas sakrustojās saistības žestā, un sakļautās rokas izslējās priekšā sejai.
- Es nevaru. Esmu saistīta ar savu draudzi, ar Dzīvības Meitām vēl ciešākām saitēm nekā ar savu efenbaru. Viņas ir sekojušas manam aicinājumam…
- Tu aicināji viņas mežonībā un trimdā! Un neizbēgamā nāvē!
- Ceru, ka ne. Esmu tikai runājusi taisnibu. Esmu runājusi Jūganinepsas sludināto patiesību, kas dāvāja viņai mūžīgo dzīvošanu. Viņai, man, mums visām. Tu un pārējās jilanē esat pārāk aklas, lai redzētu. Tikai viens var atdot redzi tev un viņām: nāvesziņas atklāsme, kas sniegtu jums dzīvesziņu.
Aiz dusmām ne savā ādā Vaintē, uz mirkli zaudējusi runas dāvanas, cēla rokas pret Engu kā bērns, atklājot skatienam liesmaini sarkanās delnas un visaizskarošākajā žestā piegrūžot tās Engai pie pašas sejas. Enga pat nepakustējās, it kā nemanītu viņas niknumu, un uzrunāja viņu tik maigi, ka vēl vairāk satracināja Vaintē.
- Tā nevajag, Vaintē. Tu vari pievienoties mums un atklāt, kas ir dižāks par personīgajām vēlmēm, varenāks nekā piederība efenbarum…
- Varenāks par piederību savai pilsētai?!
- Iespējams… Jo pārsniedz visu…
- Es pat nezinu, kā lai sauc to, ko tu te… Tu nozaimo visu, kā dēļ mēs dzīvojam, un es nevaru izjust neko citu kā vien dziļu riebumu. Jilanē ir dzīvojušas kā jilanē, kopš izšķīlies laiks! Te pēkšņi šajā kārtībā kā parazīts dzīvā miesā iegraužas jūsu Fārnekseja ar saviem nejēdzīgajiem sprediķiem! Un pret viņu izturas ar bezgalīgu iecietību, bet viņa tomēr nemitējas. Viņu brīdina, bet viņa spītīgi iet savu ceļu, līdz nav vairs citas izejas, kā vien izraidīt viņu no pilsētas. Bet viņa nenomirst! Viņa kļūst par pirmo dzīvo mironi! Nebijis glābējas Olpēsagas, viņa varbūt joprojām dzīvotu un sētu naidu!
- Jūganinepsa bija viņas vārds, jo caur viņu nāca patiesības atklāsme. Olpēsaga bija drīzāk posta nesēja, kura iznīcināja viņas miesu, bet ne šo atklāsmi.
- Vārds ir tas, kurš tev dots. Viņa bija Fārnekseja, tā-kura-meklē-jēgu- bezjēdzībā, un šis noziegums viņai maksāja dzīvību. Ar to tā arī beidzas - šī jūsu bērnišķīgā ticība, šīs neķītrās domas, kuras vairāk piedienētu koraļļiem vai brūnai ģēm.
Viņa dziļi un konvulsīvi ievilka elpu, visiem spēkiem cenzdamās savaldīties.
- Vai tiešām tu nesaproti, ko es piedāvāju? Vienīgo izeju! Dzīvi pret tevis izraudzīto nāvi. Esi ar mani, un tu kāpsi augstu! Ja šī šķebīgā ticība tev tik svarīga, tad tici taču, bet ne vārda par to man vai jelkurai citai jilanē! Turi to zem sava apmetņa, un neviens to neredzēs. Tu spēsi!
- Es nespēju. Patiesība ir patiesība - tā jāsludina skaļi…
Ārprātā rēkdama, Vaintē sagrāba Engas kaklu, vienlaikus ar īkšķiem mežonīgi plucinot viņas seksti, nolieca spītnieci pie zemes un trina ar seju pret spuras kokaino ādu.
- Lūk, kas ir taisnība! - viņa auroja, pagriezusi Engu pret sevi, lai būtu skaidri saprotams ik vārds. - Īstenība un patiesība ir putnu sūdi, ko es izsmērēšu pa tavu stulbo viepli! Un jaunceļamā pilsēta mežonīgajos džungļos, smags darbs un nekādu ērtību, kas tev tik pierastas! Lūk, tava likteņa loze! Un vēl - neizbēgamā nāve! Kā es te stāvu! Ja tu neatmetīsi savu augstprātību, savu kuslo īdēšanu…
Vaintē izdzirdēja vāju, šņācošu skaņu, apcirtās un ieraudzīja kapteini, kura bija kāpusi augšup uz dzegas un tagad centās atkal strauji pazust no viņas redzesloka.
- Nāc šurp! - Vaintē izsaucās, nosviezdama Engu uz dzegas. - Kā saprast šo traucējumu? Šo ķīķerēšanu?!
- Es negribēju… Es netīšām, augstība, es jau pazūdu, - Erifneisa runāja vienkārši, bez izteiksmes smalkumiem, - tik ļoti viņa bija apjukusi.
- Tad kas gan tevi dzina šurp?
- Pludmale. Es tikai gribēju jums parādīt balto pludmali. Tieši aiz zemes strēles, kuru jūs redzat priekšā, būs dzemdību liedags.
Vaintē atvieglota uzelpoja, sajutusi iespēju novērsties no pretīgās ainas. Pretīgās gan, - jo viņa bija zaudējusi savaldību. Kaut ko tādu viņa atļāvās reti, apzinādamās, ka tādējādi nodod trumpjus citām tieši rokās. Kaut vai šī kapteine! Viņa tagad izplatīs tenkas, un neko labu tas nevēstija. Un viss Engas, nepateicīgās un stulbās Engas dēļ. Turpmāk viņa pati var lemt savu likteni, pati sev piespriest pelnīto sodu! Vaintē cieši satvēra apmali, viņas niknums izplēnēja, elpa kļuva rāmāka, un viņa ielūkojās zaļajā krasta līnijā tepat rokas stiepiena attālumā. Ar acs kaktiņu viņa redzēja, ka Enga pietraušas kājās, alkdama redzēt pludmali tāpat kā visi.
- Mēs piestāsim tik tuvu, cik vien būs iespējams, - Erifneisa teica. - Cieši pie krasta.
«Mūsu nākotne,» Vaintē domāja. «Pirmā triumfālā vaislinieku aplekšana, pirmais dējums, pirmais perējums, pirmais efenbarus dodas jūrā.» Viņas niknums bija izplēnējis, un viņa gandrīz smaidīja, iedomājusies treknos, kūtros vīrišķus stulbi zvilnam saulē un auklējam mazuļus drošajās somās - ādas krokās astes- galā. Un pirmās jaundzimušās! Neaizmirstams brīdis jaunajā pilsētā…
Apkalpe vadīja araketo aizvien ciešāk pie krasta, jau gandrīz starp plīstošajām viļņu galotnēm. Krasts slīdēja garām, un redzeslokā parādījās pludmale. Brīnišķīgs liedags.
Pavērās aina, kas Engai un kapteinei laupīja valodu. Vaintē nebalsī iekliedzās. Gludajā smiltī izkaisītie, līdz nepazīšanai sakropļotie līķi izvilināja no viņas dvēseles dziļumiem baisu aizsaules vaidu, kas draudīgi aizvēlās pār viļņiem, izzūdot tālē…