Zālē valdīja absolūts klusums. Goemons, it kā nekas nebūtu noticis, ar īstu degustatora baudu grauza nagus.
Es kopā ar Goemonu sēdēju greznā mersedesā uz aizmugurējā sēdekļa. Mēs joņojām uz Hakonē, firmas direkcijas ārpilsētas villu. Es jutos ārkārtīgi draņķīgi.
Tiesa, pats ļaunākais mani nebija piemeklējis — biju ticis cauri ar veselu ādu, tas ir, no darba mani nepadzina. Taču biju saņēmis nepatīkamu uzdevumu — no šī brīža līdz turpmākam rīkojumam dienu un nakti apsargāt Goemonu. Es nepavisam nebiju sajūsmināts par perspektīvu dzīvot kopā ar viņu zem viena jumta un ieturēt maltīti pie viena galda. Bet pats galvenais — kā būs ar Kisako? Es taču nevarēšu vairs tikties ar viņu. Mani pārņēma briesmīgas skumjas.
Piespiedis pirkstus pie deniņiem, es iegrimu pārdomās. Labi, piezvanīšu viņai no Hakonē, palūgšu svētdien atbraukt. Mēs tiksimies ar Kisako, un, ja izdosies viņu pierunāt… Manas cieši sakniebtās lūpas ietrīsējās, un, likās, sejā tūlīt atplaiksnīsies smaids. Es atcerējos, ko runāja par šo villu. Tur ir ne tikai zāles, viesistabas un citas tamlīdzīgas telpas, bet arī trīs grezni iekārtotas guļamistabas. Villa bija paredzēta viscienījamākajiem firmas viesiem. To apsargāja visai elegants večuks ar smalkām manierēm, kurš prata turēt mēli aiz zobiem. Kad nekādu viesu nebija, šeit bieži vien iegriezās direkcijas padomes locekļi, protams, patīkamās kompānijās.
— Banzai viņa gaišība imperators! — Goemons pēkšņi iebrēcās.
Jaukā aina, kas jau sāka iezīmēties manā iztēlē, acumirklī izgaisa. Es atkal sadrūmu.
— Ei, manu saimniek, manu draudziņ! — Goemons sacīja, paraustīdams mani aiz piedurknes. — Vai es patiešām tikšos ar šo gaišību?
— Mūsējie acīmredzot centīsies noorganizēt tev audienci, — es norūcu, domās sūtīdams pie visiem velniem gan Goemonu, gan viņa gaišību. — Tikai tas ir ļoti sarežģīti. Parasts cilvēks nemaz nevar tā vienkārši tikties ar tik augstdzimušu personu, kāda ir imperators. Bet, ja tev pasniegtu ordeni, tad tas būtu pavisam kas cits …
— Esmu ar mieru, lai pasniedz ordeni, — Goemons izrieza krūtis. — Bet, ja nedos, es nospļaujos, es nošķaudos, es nošņaucoši Ordeni var nopirkt pie vecu lietu tirgotāja.
— Goemon, mīļais, tikai neuztraucies! Es jau sacīju, ka mūsu valzivis darīs visu, kas vien ir viņu spēkos. Taču tas ir ļoti sarežģīti, tāpēc, lūdzu, pacieties, sēdi vien mierīgs un gaidi.
Neuzklausījis mani līdz galam, viņš atgāzās sēdeklī un pārgrieza acis — vienu, man šķiet, uz pieres, otru — uz vaiga pusi, — tātad izvalbīja acis un sāka krākl. Es noslaucīju ar mutautiņu seju un kaklu kamēr notika šī īsā saruna, biju pavisam nosvīdis.
Skaņas vakuums, ko Goemons bija radījis apspriedes laikā, par laimi, tikai konferenču zāles robežās, — mainīja direktoru izturēšanos par simt astoņdesmit grādiem.
Visi bija ārkārtīgi uztraukušies. Inženieri nolūkojās uz Goemonu ar bijāšanu, kā uz dievekli, taču tas netraucēja viņus apbērt Goemonu ar jautājumiem. Ciešā lokā ielenkuši krēslu, kurā Goemons, juzdams, ka ir stāvokļa noteicējs, bija atslīdzis, viņi klaigāja un bļaustījās, pārtraukdami cits citu.
— Atklājiet noslēpumu!
— Izskaidrojiet to!
— Pastāstiet par savu pieredzi!
— Nenāciet man tik tuvu, — Goemons norūca, — man tas nepatīk.
— Mister Goemon, vai jums ir līdzi šī ierīce? — kliedza sasarkušais un izspūrušais tehniskās nodaļas vadītājs. — Es jūs lūdzu, parādiet! … Ja izņemsiet patenti, atdodiet to mums. Un vispār… direktora kungs . . . kungi… varbūt mēs varam lūgt augsti godāto viesi turpmāk vadīt nodaļu, kuru līdz šim vadīju es? Tā būtu liela laime!
Kokuras kungs, kurš vienmēr bija tik nosvērts, nopietns un mazrunīgs, tagad iekarsa arvien vairāk un vairāk. Viņš acīmredzot nemaz nedomāja par to, ka lielas firmas nodaļas vadītājam nepieklājas uzvesties tā, it kā viņš būtu pavisam zaļš inženierītis. Taču pēc tam, kad viņi abi bija apmainījušies dažiem speciāliem terminiem, Goemons bija viņu savaldzinājis.
— Izskaidrošu, izstāstīšu, parādīšu, pamācīšu … Kāpēc gan lai nepamācu? Man nav žēl! — Goemons sacīja, mazliet izbrīnījies par brēku, kas bija sacelta ap viņu. — Es varu iemācīt ne tikai to, bet arī daudz ko citu. Taču par velti to nedarīšu.
— Protams, protams! — tehniskās nodaļas direktors atviegloti uzelpoja: beidzot sāksies lietišķa saruna! — Neviens jau nedomā, ka tas jādara par velti. Tiesa, pagaidām gan es neko noteiktu nespēju apsolīt, to varēs pateikt tikai pēc konkrētas un vispusīgas jautājuma apspriešanas… Piedodiet, bet kādu summu jūs pats vēlētos saņemt par savu ierīci?
— Summa … nauda … Nē, nauda mums nav vajadzīga, — Goemons sacīja. — Mums ir kāda pavisam pieticīga vēlēšanās — tikties ar viņa gaišību imperatoru. Un vēl mums varētu būt, kļūt, tapt vēlēšanās apstaigāt visu pasauli un tikties ar visievērojamākajiem cilvēkiem. Citādi — ko lai es mācu? Ja ne ar vienu nesastapšos, nebūs arī neviens ko pamācīt.
Es bažīgi aplaidu skatienu apkārt. Nu gan mūsu dedzīgais, imperatoram uzticamais direktors, kas pārzināja plānošanu, atkal sacels skandālu. Taču viņš konferenču zālē nezin kāpēc vairs neatradās. Kad direktors atgriezās, Goemonu palūdza uzgaidīt blakus istabā, kamēr mēs apspriedīsim viņa lūgumu.
— Šo prasību laikam nespēsim izpildīt… — tehniskās nodaļas direktors, atbalstījis galvu rokās, domīgi sacīja. — Bet kāpēc gan viņam iešāvusies prātā tik neprātīga vēlēšanās?
— Diemžēl ārzemnieku vidū sastopami daudzi provinciāļi, — viens no inženieriem nopūtās. — Viņi neko nezina par japāņu imperatoru dinasti jas statusu, viņiem nav nekāda priekšstata par galma etiķeti. Mums jau nesen gluži tāpat vajadzēja noņemties ar vienu šādu ārzemnieku — gribot dabūt atļauju audiencei pie imperatora, un viss! Viņš bija no Teksasas, lielu lopkopības fermu īpašnieks, kuram piederošajās zemēs turklāt ir bagātīgi naftas krājumi…
— Šitādiem nekautrīgiem ārzemniekiem vajag sadot pa purnu! — direktors, kas pārzināja plānošanu, kļuva atkal gluži sarkans no dusmām. — Vai tad ārzemēs patiešām nav nekādu grāmatu, kas izskaidrotu Japānas imperatora svēto misiju? Nesaprotu, par ko gan domā mūsu Ārlietu ministrija?!
— Viņam vajadzētu paskaidrot, kāda Japānā ir situācija, — tehniskās nodaļas vadītājs piesardzīgi piebilda. — Praktiski šāda tikšanās ir pilnīgi neiespējama. Taču pat tādā gadījumā, ja pretēji pieņēmumiem to tomēr izdotos panākt, mums vajadzētu vēlreiz un vēlreiz visu rūpīgi pārdomāt. Spriežot pēc tā, kā Goemona kungs uzvedas, viņš ir spējīgs pateikt visdažādākos apvainojumus.
— Par to nav šaubu! — direktors, kas vadīja plānu daļu, iebrēcās. — Viņš taču ir mežonis! Viņš jātriec ratā, un lieta darīta!
— Piedodiet, direktora kungs, — tehniskās nodaļas vadītājs iebilda, — taču padzīt viņu, bez šaubām, būtu neapdomīgi. Es nezinu, protams, kas viņš ir, bet, secinot pat pēc šīs īsās sarunas, šim cilvēkam ir izcilas zināšanas. Viņš nesen pāris vārdos izskaidroja tehnisko pamatojumu… Mums tas ir atradums, patiešām negaidīts atradums. Mums vienkārši nav tiesību izlaist viņu no mūsu redzesloka.
— Turklāt… — es pirmo reizi uzdrošinājos pacelt balsi, — turklāt, ja nu viņam pēkšņi ienāk prātā izpaust šīs ierīces noslēpumu kādai citai firmai! Ko tad?
— Tas tiesa, — šefs mani dedzīgi atbalstīja.
— Mūsu konkurenti — elektroaparātu firma «Cos- mic» no rokām izraus šo mantiņu! Un mēs tad būsim kā uz sēkla uzskrējuši.
— Lai kā tas arī būtu, mēs esam spiesti no šī brīža viņu nepārtraukti novērot. Tas tiek uzdots jums, — tehniskās nodaļas direktors palūkojās uz mani.
— Vajadzēs aizsūtīt viņu uz kādu nomaļu stūrīti un tur kārtīgi apstrādāt — izvilkt no viņa visu, ko viņš zina. Tas, ka viņš slikti orientējas mūsu dzīves īstenībā, šķiet, nāks mums tikai par labu. Sajauciet viņam galvu, bet pats nesnaudiet, — vai saprotat, Toda, kas jums jādara? Jā, un pats galvenais — nevienam ne pušplēsta vārda, ka tāds Goemons pie mums ieradies!
No Tokijas mēs izbraucām vēlu vakarā, un, kad sasniedzām Odavaru, bija jau satumsis. Mani visu laiku māca bažas, ka tikai Goemons nesadomā paātrināt mūsu ceļojumu un nepārvieto automašīnu pa man nepazīstamu telpu, taču, par laimi, viņš gulēja.
Kad Hakonē pilsētiņa jau bija krietni aiz muguras un automobiļu skaits uz šosejas krietni samazinājies, man pēkšņi likās, ka mums kāds seko. Tomēr es tūlīt atvairīju šo domu — bailēm lielas acis. Vēsts par Goemona parādīšanos taču vēl nevarēja būt izplatījusies ārpus mūsu firmas.
— Lūdzu, brauciet ātrāk, — es mudināju šoferi. — Būtu labi, ja mēs nonāktu galā, pirms mūsu pasažieris pamostas.
Nu jau mēs bijām sasnieguši ceļa pagriezienu, kas veda uz villu. Izjoņojuši cauri Hatakejazjuku, mēs nonācām pie Sino ezera, apbraucām apkārt Futago kalna pakājei, un te pēkšņi mums drāzās virsū mašīna, kas bija stāvējusi ceļa malā ar izdzēstiem lukturiem. Mūsu šoferis spieda līdz galam greznā mersedesa bremzes, tomēr trieciens bija pietiekami spēcīgs. Mēs ar Goemonu atsitāmies pret priekšējā sēdekļa muguru.
Es vēl nebiju paguvis atjēgties, kad durtiņas atvērās, mani sagrāba stipras rokas un izvilka ārā uz ceļa. Man sānos iedūrās kāds ciets priekšmets. Es saskatīju divas melnas ēnas.
— Misters Goemons? — viena no ēnām laipni iejautājās. — Lūdzam jūs pārsēsties citā mašīnā.
— Ko? — Goemons izbāza galvu pa logu. — Vai jūs sūta viņa gaišība?
— Jūs nemaldāties! Mēs varam noorganizēt tikšanos, ar ko vien jums tīk: ja vēlaties — ar Japānas imperatoru, ja vēlaties — ar Savienoto Valstu prezidentu. Jums jāpasaka tikai viens vārds. Bet šie jūs nekaunīgi māna.
Es jau gribēju iesaukties: «Goemon, nekāp ārā no mūsu mašīnas!» — taču saņēmu tik spēcīgu sitienu pa galvu, ka tūlīt zaudēju samaņu.