1
Nemaz nebija tik viegli nomierināt direktoru un vest pie prāta Goemonu. Dažās minūtēs es novājēju un zaudēju desmit kilogramus no sava svara — viss organisma valgums izplūda ārā aukstu sviedru veidā.
Par to arī nav jābrīnās: es centos izpatikt direktoram, kas bija tiepīgs kā ēzelis un cietpaurains kā kokosrieksts, mirkšķināju ar aci inženieriem, uzsmaidīju šim briesmonim, šai pārsteigumu vācelei — Goemonam, un tai pašā laikā drudžaini pūlējos aprēķināt summu, kāda man pienāktos, ja mani atlaistu no darba.
— Tātad, — direktors, kas atbildēja par tehnisko nodaļu, nedrošā balsī sacīja un noskatīja visus klātesošos, — mēs esam gatavi uzklausīt Goemona kungu. Vai iebildumu nav?
Inženieriem iegailējās acis. Direktors, kas pārzināja plānošanu, atlaida kaklasaites mezglu vaļīgāk. Viņa sejas izteiksme bija skāba, likās, ka viņš iedzēris etiķi.
«… Nu es gan izlidošu no plānu nodaļas, un, protams, tikšu pazemināts. Bet varbūt mani vispār padzīs no firmas…»
— Tehniskās nodaļas vadītāja kungs, — direktors turpināja, — lūdzu jūs vadīt apspriedi un uzdot jautājumus Goemona kungam.
Pieminētais nodaļas vadītājs konvulsīvi norija siekalas. Es lieliski sapratu, kā viņam patlaban bija ap dūšu. Šis talantīgais zinātnieks bija ne mazumu pūlējies, cenzdamies noorganizēt tikšanos ar Goemonu. Un tagad nu Goemons atradās šeit, firmas konferenču zālē — «svētajā zālē», kā to dēvēja mūsu prezidents, un kura nomāca klātesošos ar savu svinīgi kanonisko formu. Cik Goemons te šķita nepiedienīgs! Apdriskātie vizītsvārki, japāņu platās bikses, getas… Bet pie sienas karājās eļļā gleznotais, zeltītos un brūnganos toņos ieturētais firmas dibinātāja diženais portrets. Lietussargs, kas piestiprināts pie muguras ar mazuļu pārnēsāšanai domātu jostu, katliņš, kas joprojām nav noņemts, tīkliņš ar melno daiktu… Un visapkārt — firmas prezidentu,— sākot ar pirmo un beidzot ar pēdējo, — marmora bistes …
Gluži dabiski, ka šis ērms briesmīgi šokēja gan tehniskās nodaļas vadītāju, gan visus pārējos. Acīmredzot mūsu valzivīm likās, ka Goemona klātbūtne viņus aizvaino. Taču — lai arī direktors, kas pārzināja plānošanu, sprāga vai no ādas ārā, Goemons par to nemaz neuztraucās. Atgāzies atzveltnes krēslā un skatīdamies ar vienu aci griestos, bet ar otru urbdamies grīdā, viņš sāka raut ārā no nāsīm biezos melnos matiņus.
Tehniskās nodaļas vadītājs Kokuras kungs galīgi apjuka.
— A-a … e-e-e .. . khe-khe … — viņš it kā at- kremšļojās. Pēc tam viņš pēkšņi paraustīja savu tau- riņveida kaklasaiti, diezin kāpēc pagrozīja magnetofona slēdzi un iesēcās: — E-e-e … Rietumu frontē bez pārmaiņām! …
— Kokura kun, — direktors, kas bija atbildīgs par plānošanu, aizsvilās, — man šķiet, mēs nelūdzām jūs izmēģināt magnetofonu.
— Atvainojiet… — Kokura sastomījās un, brīdi klusējis, nedrošā balsī uzrunāja Goemonu: — Jūsu žēlsirdība, atļaujiet man uzdot jums dažus jautājumus …
— Ko jūs teicāt? — Goemona acis pagriezās kā mazi ritenīši un pašķielēja uz Kokuras pusi. — Žēlsirdība, labsirdība, mīkstsirdība … Vai es esmu tā
žēlsirdība?
Goemona dīvainais skatiens un ne mazāk dīvainais runas veids tā satrauca tehniskās nodaļas vadītāju, ka viņš kļuva sarkans kā vēzis. Lielas sviedru lāses nopilēja no pieres uz vaigiem un tecēja lejup.
— Mēs gribējām jums uzdot jautājumu, — viens 110 inženieriem, nespēdams savaldīties, sacīja, — lūdzam jūs atbildēt mums.
— Ko gan es esmu nogrēkojies? — Goemons atkal izrāva no nāss matiņu.
— Goemon, — es iejaucos starpā, tikai ar pūlēm valdīdams drebuļus, — es lūdzu tevi, netēlo muļķi, atbildi viņiem!
— Mister Goemon, liekas, Jūs sacījāt, ka skaņas vakuumu, kura izpausmi novērojām pirms dažām dienām, esat radījis jūs. Vai tas ir tiesa?
— Nekad neko tamlīdzīgu neesmu sacījis, apgalvojis, apstiprinājis!
Gaiss zālē tūlīt sabiezēja, vispirms kļūdams valkans kā sveķi un pēc tam pārvērzdamies pavisam cietā masā. Abu direktoru acis šķīla zibeņus. Es biju iznīcināts.
— Nekad neko tamlīdzīgu neesmu sacījis, apgalvojis, apstiprinājis, — Goemons ātri atkārtoja, — bet tā ir īsta, tīra, svēta patiesība.
— Patiesība? — inženieris, kas bija uzdevis jautājumu, saliecās uz priekšu.
— Cik tu esi nejauks, pretīgs cilvēks! Ja tev sacīja, ka tā ir patiesība, tad tev jātic, ka tā ir patiesība!
— Atļaujiet jūs pārtraukt, mister Goemon, — tehniskās nodaļas direktors iejaucās starpā, — mums kā zinātniekiem un inženieriem vienkārši nav tiesības ticēt tam, ka mūsdienu zinātnes līmenis dod iespēju radīt skaņas vakuumu tik milzīgā teritorijā. Klusuma josla sešsimt kilometru platumā taču stiepās apkārt visai zemeslodei.
— Zinātne? — Goemons, ņirdzīgi vaibstīdamies, atpleta muti. — Mūsdienu zinātne?… Ha-ha-ha! Par to nu gan jāsmejas! Zinātne taču nav uzvelkamās rotaļlietas, atomu grabuļi vai raķešu šāviņi! Ha- ha-ha! Jūs domājat par zinātni tādā līmenī kā dziesmiņā dzied .. .
— Dzie … dzie … smiņā? — mans šefs stomīdamies atkārtoja šo vārdu. — Vai jūs runājat par tām dziesmiņām, ko dzied?
— Par ko gan citu? Vai esat dzirdējuši:
Grūti klājas studentam, Bikses jāieķīlā tam, Taču bikses tikai vienas, Vajadzīgas tās ik dienas. Kož mušas, odi plikumā, Procenti aug augumā! Ķīmija, jel talkā nāc! — Nevaru! Medicīna, talkā nāc! — Neiešu!
Goemons nodziedāja humoristisko studentu dziesmiņu tīkamā, lieliski nostādītā balsī, turklāt viņa izpildījumā tā skanēja nedzirdēti jauki un izteiksmīgi. No šī negaidītā koncerta visi bija ārkārtīgi samul- suši. Direktoru, kas pārzināja plānošanu, mūsu firmā pazina ne vien kā imperatoram uzticamu ierēdni, bet arī kā cilvēku, kurš pārmērīgi aizraujas ar tamlīdzīgu izklaidēšanos. Kad Goemons skandēja piedziedājumu, direktors gandrīz jau sāka viņam piebalsot. Es ar rokām aizsedzu seju un, zaudējis pēdējos spēkus, atslīgu pret krēsla atzveltni.
— Ko tas viss nozīmē? īsts balagāns! Bezjēdzība! — viens no inženieriem iebrēcās.
— Ticiet tam, ko sludina! — Goemons svinīgi uzrunāja klātesošos. — Un ticībā būs jūsu glābiņš!
— Beidziet māžoties! —direktors, kas atbildēja par plānošanu, iebrēcās, pārskaities par to, ka nupat kā ļāvis vaļu savām jūtām.
— Vai varat pierādīt, ka tieši jūs to izdarījāt? — tehniskās nodaļas direktors pavisam mierīgi iejautājās, pūlēdamies apvaldīt kaislību vētru. — Precīzāk izsakoties, mūs interesē jautājuma tehniskā puse. Kā jūs to paveicāt, kādu ierīci izmantojāt?
Šķiet, ka Goemons nebija dzirdējis šo jautājumu. Viņš loti sasprindzināti aplūkoja savu resno, strupo pirkstu galus. Es sastingu aiz šausmām — tūlīt visi ievēros, ka viņa rokām ir nevis pieci, bet gan seši pirksti…
— Jūs, — Goemons pacēla galvu un pārlaida skatienu klātesošajiem. Viņa sejā bija vērojama acīm redzama interese. — Jūs bieži graužat nagus. Sakiet, — vai tie ir garšīgi? Vai nekaitē kuņģim?
Direktors, kas atbildēja par plānošanu, no visa spēka trieca ar dūri pa galdu, mehāniski paberzēja sadauzīto roku un, pavisam nepieklājīgi bakstīdams ar pirkstu gandrīz vai sejā tehniskās nodaļas direktoram, kurš neko nebija noziedzies, sāka kliegt:
— Takadzaki kun! Nav nekādas nozīmes turpināt šo komēdiju! Viņš nevar atbildēt uz mūsu jautājumu. Tas ir pavisam parasts vājprātīgais, kurš slimo ar lieluma māniju, turklāt vēl ir afērists, blēdis un . ..
Pēkšņi viņš apklusa. Tomēr tas tikai tā šķita: viņš turpināja runāt, bet mēs viņa balsi nedzirdējām. Kad klātesošie aptvēra, ka viņš turpina runāt, — viņa lūpas taču kustējās, un pirksts tikpat enerģiski tika kratīts gaisā, — visi strauji pielēca kājās.